Cēsu Lejas kapos 1941. gadā kritušā nacionālā partizāna Jēkaba Kārkliņa individuāls apbedījums

Atrodas Cēsu Lejas kapos.

Apbedīts 1941. gada 4. jūlijā pie Dzērbenes kritušais (čekistu nošautais?) 3. Jelgavas kājnieku pulka virsleitnants Jēkabs Kārkliņš. Uz kapa uzstādīta iesarkana granīta piemiņas plāksne, kurā zem krusta zīmes iekalts teksts:

3. Jelgavas kājnieku pulka

vltn. Jēkabs Kārkliņš

* 3.II.1900. kritis pie Dzērbenes 4.VII.1941

Še cīņa, tur miers

Piederīgie

Foto: 17.07.2020., Aivars Vilnis

Avoti: Cēsu Vēstis, Nr. 4, 25.07.1941.; Tēvija, Nr. 25, 29.07.1941.

Cēsu Lejas kapos četru 1941. gada jūlijā lielinieku noslepkavotu latviešu karavīru apbedījums

Atrodas Cēsu Lejas kapos pa kreisi no brāļu kapu pieminekļa (sk.), skatoties uz centrālajiem ieejas vārtiem Lenču ielā.

Apbedīti četri latviešu karavīri, kurus 1941. gada jūlija sākumā Cēsīs noslepkavojuši atejošie lielinieki. Sākotnēji apbedījuma vieta iezīmēta ar četriem baltiem krustiem.

Foto: Bez datuma, autors nezināms, Nīcas Senlietu krātuves arhīvs

Vēlāk viena upura – Miķeļa Aļļa – brālis visiem apbedītajiem uzstādījis kopīgu granīta pieminekli, kurā zem krusta zīmes, ko šķērso ozola zars, iekalts teksts:

VIRSNIEKA VIETNIEKS

BROŅISLAVS DŽĒRIŅS

KAPRĀLIS

MIĶELIS AĻĻIS

KAPRĀLIS

ALFRĒDS OZOLS

KAREIVIS

JĀNIS FLENSNERS

1941.4.VII

NOBENDĒTIE LATVJU DĒLI.

Foto: 17.07.2020, Aivars Vilnis

Vēsturiska atkāpe. Saskaņā ar miršanas reģistra izziņām bijušie Autotanku brigādes kaprāļi Miķelis Aļļis un Alfrēds Ozols, kā arī kareivis Jānis Flensners noslepkavoti Cēsīs, “karavīru jaunās mītnēs”. Arī Aļļa brālis un māsa stāstījuši, ka Miķelis kopā ar kādu virsnieku (?) un vēl diviem karavīriem atrasts noslepkavots Cēsīs kazarmā. Par to tuviniekiem Nīcā ziņots pa pastu.

Lai gan sīkāku ziņu par viņu nāves apstākļiem pagaidām nav, kā norāda Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane, karavīri nošauti vai nu par mēģinājumu dezertēt vaiu atteikšanos atkāpties kopā ar sarkano armiju. Tajā pašā laikā laikraksts “Kurzemes Vārds”, atsaucoties uz Liepājas–Aizputes apriņķu pašaizsardzības štāba apkopoto informāciju, 1941. gada 18. augustā acīmredzot nepamatoti ziņojis, ka M. Aļļis kritis partizānu cīņās ar lieliniekiem Nīcas pagastā.

M. Aļļa vārds minēts arī sēru sludinājumā, kuru 1941. gada 12. jūlijā laikrakstā “Tēvija” ievietojuši “sērojošie biedri”. Šajā sludinājumā kā “cīņā ar sarkano teroru un komunistu bendēm mocekļu nāvē miruši” minēti arī A. Ozols un J. Flensners.

Arī bijušais Jātnieku pulka virsnieka vietnieks Broņislavs Džēriņš 1941. gada jūlijā atrasts noslepkavots Cēsīs. Kā tolaik vēstīja laikraksts “Daugavpils Latviešu Avīze”, pirms nāves lielinieki viņu spīdzinājuši un izdūruši acis.

Papildināts: 13.09.2020.

Avoti: Tēvija, Nr. 11, 12.07.1941.; Daugavpils Latviešu Avīze, Nr. 6, 20.07.1941.; Kurzemes Vārds, Nr. 38, 14.08.1941.; Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieces Ineses Dreimanes un Nīcas Senlietu krātuves vadītājas Gitas Vanagas sniegtā informācija.

Jelgavas Meža kapos LNK kritušo karavīru brāļu kapi

Atrodas Jelgavā Bauskas ielā 12 Meža (bijušajos Nikolaja, vēlāk Svētās Vienības draudzes) kapos starp ieejas vārtiem un kapliču.

Apbedīti kaujās par Jelgavas atbrīvošanu no bermontiešiem 1919. gada novembrī kritušie Latvijas armijas karavīri. Sākotnēji bija apglabāti 70 kritušie, taču desmit karavīru mirstīgās atliekas tuvinieki pārapbedījuši ģimene kapos citviet. No atlikušajiem 60 apbedītajiem 31 ir zināms, bet 29 – nezināmi karavīri.

Jau 1920. gadā Jelgavā agronoma Jāņa Mazvērsīša vadībā tika dibināta Varoņu pieminekļa fonda komiteja, kas uzsāka ziedojumu vākšanu. No privātpersonu un biedrību ziedojumiem iegūtie līdzekļi jau 1922. gadā ļāva pieņemt lēmumu par tūlītēju pieminekļa celtniecības darbu uzsākšanu.

Piemineklis brāļu kapos tika atklāts jau tā paša gada 15. oktobrī. Tas darināts pēc skolotāja Aleksandra Strekāvina meta pelēksārtā granītā.

Foto: 17.11.1919., karaviru.kapi

Piemineklis brāļu kapos tika atklāts jau tā paša gada 15. oktobrī. Tas darināts pēc skolotāja Aleksandra Strekāvina meta pelēksārtā granītā. Piemineklī iestrādāta bronzā lieta kāda krituša karavīra pēcnāves sejas maska. Pieminekli kalusi M. Brauera firma Jelgavā, bet bronzas masku atlējis J. K. Švens (J. C. Schwenn) Rīgā. Piemineklī zem saules staru ieskauta ugunskrusta iekalts agronoma, žurnālista un politiķa Jāņa Mazvērsīša vārdi:

KĀPĀM UZ SĀRTU –

NESĀM JUMS BRĪVĪBU.

Foto: 17.11.1919., karaviru.kapi

Savukārt pieminekļa aizmugurē iestrādāta bronzas plāksne, kurā atliets teksts ar trīs slejās izkārtotiem kritušo vārdiem:

Šie varoņi upurēja dzīvību

par Jelgavas brīvību

1919. gada novembrī:

Jānis Andersons

Peteris Gulbis

Atis Gegers

Edvards Lapsa

Alfreds Bodnieks

Karlis Podziņa

Peteris Sinka

Roberts Levickis

Jānis Eriksons

Reinholds Grosbergs

Edvards Pogulis

Stanislavs Udrosols

Jēkabs Stālbergs

Jēkabs Gross

Jāzeps Labanovskis

Augusts Lešins

Jānis Nikolajevs

Nikolajs Lācis

Voldemars Drunes

Jānis Brunevic

Danbergs

Fridrichs Asbins

Adolfs Eišins

Jānis Krišjans

Jānis Paegle

Augusts Eglīts

Voldemars Selickis

Andrejs Feldmans

Vilis Kāns

Juris Vilkas

Karlis Ruks

un 29 nezinamie, starp kuriem 3 no studentu rotas.

Foto: 17.11.1919., karaviru.kapi

1926. gadā pieminekli pārveidoja, novietojot uz 91 centimetru augsta cokola, pie kura piestiprināts bronzas vainags, ko arī darinājis J. K. Švens.

Foto: 17.11.1919., karaviru.kapi

Piemineklis atrodas uz pusotru metru augsta zemes uzbēruma un pie tā ved betona kāpnes.

Vēl 1938. gadā uz apbedījumiem bijuši balti koka krusti, taču tā paša gada rudenī Jelgavas pilsētas valde lūdza Brāļu kapu komiteju izstrādāt brāļu kapu labiekārtošanas projektu. Tad arī tika izgatavotas un trijās rindās uzstādītas individuālas betona kapa plāksnes, kas darinātas pēc Rīgas Brāļu kapos esošo individuālo piemiņas plākšņu parauga.

Foto: 17.11.1919., karaviru.kapi

Dati par brāļu kapos apbedītajiem ir ļoti neprecīzi. Tas attiecas gan uz kritušo vārdu un uzvārdu rakstību, gan uz norādītajām karaspēka daļām, kam tie bijuši piederīgi. Liela daļa piemineklī un uz individuālajām piemiņas plāksnēm minēto vārdu nav atrodama nedz izdevumā “Pieminat viņus”, nedz arī norādīto karaspēka vienību kritušo sarakstos. Tas liek domāt, ka vismaz daļa no šiem vārdiem ir sagrozīta līdz nepazīšanai. 

Zemāk sniedzam ziņas, kas pagaidām ir pieejamas par brāļu kapos apbedītajiem: kareivis Jānis Andersons – 8. Daugavpils kājnieku pulka 3. rota; Pēteris Gulbis – 5. Cēsu kājnieku pulks 11. rota; kareivis Gegers Atis (domājams, ka saskaņā ar kritušo Cēsu pulka karavīru piemineklī iegravēto (sk.) patiesībā Ģēģers Arturs) – 5. Cēsu kājnieku pulka 1. rota; seržants Edvards (Eduards) Lapsa – 5. Cēsu kājnieku pulka 1. rota; kareivis Alfreds Bodnieks – 5. Cēsu kājnieku pulka 4. rota; kareivis Kārlis Podziņa (Podziņš) – 6. Rīgas Kājnieku pulka 8. rota; kareivis Pēteris Sinka – 6. Rīgas Kājnieku pulka 12. rota; Roberts Levickis – 6. Rīgas kājnieku pulks; kareivis Jānis Eriksons – 6. Rīgas kājnieku pulka 6. rota; kareivis Reinhards Grosbergs – 1. Bruņotais divizions, I bruņuvilciens; Edvards Pogulis – Jelgavas komandantūra; kareivis Stanislavs Udrosols (Udrasals) – 2. Vidzemes atsevišķais eskadrons; Jēkabs Stālbergs – 8. Daugavpils kājnieku pulka 11. rota; Jēkabs Gross – 7. Siguldas kājnieku pulks; Jāzeps Labanovskis – 8. Daugavpils kājnieku pulks; Augusts Lešins (Lešiņš) – 6. Rīgas kājnieku pulks; Jānis Nikolajevs – 1. Partizānu pulka atsevišķais eskadrons (kavalērijas vienību kritušo sarakstos, kas atzīstami par visai pilnīgiem salīdzinājumā ar citu vienību sarakstiem, šāds vārds gan nav atrodams, Nikolajevs nav minēts arī izdevumā “Pieminat viņus”); Nikolajs Lācis – domājams, Kara skolas kadets; Voldemārs Drunes – Vidzemes divīzija (?), nekādu citu ziņu pagaidām nav; kareivis Jānis Brunevics – Augškuzemes rajona komandantūra; Danbergs (Daugbergs - ?) – sīkāku ziņu nav, bet, iespējams, ka domāts Aleksandrs Dannenbergs, kura vārds minēts piemiņas plāksnē kritušajiem Jelgavas atbrīvotājiem, kas bija uzstādīta Jelgavas Svētās Vienības baznīcā (sk.), taču viņš apglabāts Saldus pilsētas kapos (sk.); Fridrihs Asbins – Latgales divīzija (?), citu ziņu pagaidām nav; Ādolfs Eišins – 7. Siguldas kājnieku pulka 9. rota; Jānis Krišjānis – 7. Siguldas kājnieku pulka 12. rota; Jānis Paegle – 6. Rīgas kājnieku pulka 3. rota; Augusts Eglīts – 7. Siguldas kājnieku pulks; Voldemārs Selickis (Zelčš – ?) – sīkāku ziņu nav; Andrejs Feldmans – 4. Valmieras kājnieku pulka 4. rota; Vilis Kāns – 9. Rēzeknes kājnieku pulks; Juris Vilkas – sīkāku ziņu nav; kareivis Kārlis Ruks – 7. Siguldas kājnieku pulks. 

Tikmēr, kā liecina dažādi citi avoti, Jelgavas brāļu kapos ir apbedīti arī citi kritušie, karavīri, kuru vārdi nav minēti nedz piemineklī, nedz uz individuālajām piemiņas plāksnēm. 

Saskaņā ar Jelgavas-Bauskas kara apriņķa priekšnieka palīga 1921. gada 9. decembra ziņojumu Armijas galvenajam štābam, kas sastādīts, pamatojoties uz brāļu kapu krustu uzrakstiem, Nikolaja draudzes kapu brāļu kapu sektorā apglabāti arī: Jelgavas un Dobeles apr. militārā priekšstāvja ambulances feldšeris Jānis Kučers (Kutčers); Fricis Rozenbergs no 1. Jelgavas latviešu brīvprātīgo rotas; 8. Daugavpils kājnieku pulka 2. rotas kareivis Kārlis Pļaviņš, vienlaikus tiek uzskatīts, ka apglabāts Dobeles Pilsētas kapos (sk.). Patiesībā tuvinieki K. Pļaviņu apbedījuši Ērgļu Miera kapos (sk.).

Savukārt 3. Jelgavas kājnieku pulka komandiera 1922. gada 3. janvāra ziņojumā Armijas štābam cita starpā minēti sekojoši Jelgavas brāļu kapos apbedītie karavīri: Jelgavas dzelzceļa komandantūras kareivis Jānis Butlevics; Dobeles-Bauskas apriņķa komandantūras kareivis Alberts Jakstiņš; 8. Daugavpils kājnieku pulka 2. rotas kareivis Ernests (Ernsts) Liepiņš. Arī šajā sarakstā minēts F. Rozenbergs un K. Pļaviņš. 

Tikmēr Kara vēsturiskās komisijas sarakstos minēti sekojoši Jelgavā apglabātie kritušie karavīri: 2. Ventspils kājnieku pulka 5. rotas kareivis Indriķis Saliņš (kā jelgavnieks, iespējams, apglabāts dzimtas kapos); 5. Cēsu kājnieku pulka kareivis Vilis Alberts (patiesībā apglabāts Rīgas Brāļu kapos); 5. Cēsu kājnieku pulka kareivis Jānis Maniķis (Maniks, Maneks) (patiesībā tuvinieki apbedījuši Limbažu pilsētas kapos (sk.)); 5. Cēsu kājnieku pulka 8. (skolnieku) rotas kareivis Vilis Zeltiņš; 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis Jūlijs Siliņš; 8. Daugavpils pulka kareivis Alfreds Bitenieks; 8. Daugavpils pulka kareivis Jānis Časka; 8. Daugavpils pulka kareivis Gustavs Ķezbers; 8. Daugavpils pulka kareivis Jānis Leitāns; 8. Daugavpils pulka kareivis Jānis Priedītis; 8. Daugavpils pulka kaprālis Jānis Līkums; 8. Daugavpils pulka seržants Jānis Prūsis; 8. Daugavpils pulka kareivis Nikolajs Rumbēns; 8. Daugavpils pulka kareivis Jānis Silkalns; 8. Daugavpils pulka dižkareivis Verners Znots; 8. Daugavpils pulka kaprālis Ernests Grībers; 8. Daugavpils pulka kaprālis Jānis Zakars; 8. Daugavpils pulka kareivis Jēkabs Vainavs. 

Savukārt 7. Siguldas kājnieku pulka kritušo karavīru sarakstā kā Jelgavas brāļu kapos apglabāts minēts kareivis Donats Kukacens (Kukacans, Kurkazens), taču vēlāk viņš kā Kukucans Gendriks acīmredzami ticis pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos.

Tajā pašā laikā tiek uzskatīts, ka 6. Rīgas kājnieku pulka karavīri K. Podziņš, P. Sinka, J. Eriksons, kas skaitās apbedīti Jelgavas brāļu kapos, ir apglabāti Cenu pagasta Cenu kapos (sk.), kur tie tikuši pārapbedīti no brāļu kapiem, kas atradušies Cenu pagastā pie kādreizējā Skuju kroga (sk.). 

Tuvinieki uz ģimenes kapiem pārveduši sekojošu kritušo karavīru pīšļus, kas sākotnēji bijuši apbedīti Jelgavas brāļu kapos: 8. Daugavpils kājnieku pulka 2. rotas seržants Kļaviņš Kārlis; 5. Cēsu kājnieku pulka 11. rotas kareivis Kārlis Miglons, pārvests uz Rīgu; 6. Rīgas kājnieku pulka 3. rotas kareivis Kārlis Vinters, pārvests uz Rīgu, vienlaikus skaitās apbedīts Cenu pagasta Cenu kapos (sk.); Studentu bataljona kareivis Voldemārs Ince, pārvests uz Rīgu; 9. Rēzeknes pulka kareivis Ērihs Panteleons, pārapbedīts Rīgas Lielajos kapos (sk.); 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīrs Nikolajs Roze, pārvests uz Rīgu; kara skolas kadets Gustavs Skalde, pārvests uz Liepāju, apglabāts Līvas kapos (sk.); 7. Siguldas kājnieku pulka 9. rotas kareivis Edgars Lakstīgala, apbedīts Gaujienas kapos (sk.); Krišjānis Salmiņš, Jelgavas komandantūra, pārvests uz Svitenes pagastu; 8. Daugavpils kājnieku pulka kareivis Ernests Seppenberbergers, pārvests uz Priekuli un apbedīts Mālkalna kapos (sk.).

1928. gada 2. decembrī brāļu kapos tika apglabāts arī Lāčplēša Ordeņa kavalieris Jānis Vikse.

Foto: 17.11.1919., karaviru.kapi

Saskaņa ar tā laika preses ziņām un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfiskajā vārdnīcā sniegtajām ziņām Jelgavas brāļu kapos apbedīts arī 1927. gada 11. jūlijā Lielupē noslīkušais ordeņa kavalieris Heinrihs Heinrihsons, taču viņam atsevišķas piemiņas plāksnes nav, lai gan viņa vārds ir iegravēts vienā no stēlām, kas brāļu kapos uzstādītas, pieminot ar pilsētu un novadu saistītos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus (sk.).

Savukārt Otrā pasaules kara laikā Jelgavas brāļu kapos guldīti vismaz divi latviešu leģionāri.

28. janvārī apglabāts 10. janvārī austrumu frontē kritušais latviešu policijas bataljonu dižkareivis Jānis Voldemārs Silgailis.

16. aprīlī pārapbedīts 26. martā austrumu frontē kritušais un sākotnēji Viļakas brāļu kapos apglabātais leitnants (unteršturmfīrers) Ādolfs Ozols.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņiem pieminekļa pakājē uzstādītas individuālas piemiņas plāksnes attiecīgi pa labi un pa kreisi no uzejas kāpnēm. Atšķirībā no iepriekš uzstādītajām individuālajām piemiņas plāksnēm, šīm teksts iekalts granīta plāksnītē, kas novietota uz ieslīpās betona pamatnes.

Foto: 17.11.1919., karaviru.kapi

2017. gada oktobrī īstenota brāļu kapu pieminekļa restaurācija, kuras gaitā veikta pamatnes un bojātās virskārtas attīrīšana, profilu atjaunošana, izmantojot nerūsējoša materiāla stiegrojumu, virsmu apstrāde un sagatavošana krāsošanai, pamatnes krāsošana, pamatu atrakšana un aizpildīšana ar smalkām granīta šķembām, granīta pieminekļa tīrīšana, mazgājot ar ūdens strūklu. Restaurācijas darbus veica uzņēmums

“Akmens apstrādes centrs AKM”.

Savukārt 2019. gadā aiz brāļu kapa pieminekļa tika uzstādītas piemiņas stēlas ar Jelgavas pilsētu un novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.).

Foto: 17.11.1919., karaviru.kapi

Papildināts: 19.03.2026. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 118-120. lpp.; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 97.-99. lpp.; Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast.: Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921.; Pieminat viņus: Veltīts Brīvības cīņām Jelgavas apkārtnē 1919. gadā. Sast.: Bula, B.; Slanke, I. [Rīga]: Izglītība, [1992.] 4. llp.; Brīvā Zeme, Nr. 164, 27.07.1922.; Latvijas Kareivis, 235, 18.10.1922.; Latvijas Kareivis, Nr. 153, 14.07.1927.; Zemgales Balss, Nr. 156, 17.07.1927.; Tēvija, Nr. 87, 14.04.1944.; Sporta Pasaule, Nr. 132, 24.04.1944.; Tēvija, Nr. 104, 04.05.1944.; Jelgavas Ziņotājs, Nr. 192, 03.12.1991.; Zemgales Ziņas, 09.10.2017.

Liepas kapos piemiņas zīme 2. PK kritušajam latviešu leģionāram Viesturam Cielēnam

Atrodas Priekuļu novada Liepas kapos. GPS 57.373805, 25.43932

Dzimtas kapos piederīgie uzstādījuši piemiņas zīmi 1945. gadā Pomerānijā kritušajam Latviešu leģiona ierindniekam Viesturam Cielēnam. Slīpētā laukakmenī zem zeltā iekrāsotas uzlecošas saules atveidojuma iekalts teksts:

VIESTURS

CIELĒNS

1926 – 1945

KRITIS POMERĀNIJĀ

Foto: 10.10.2010., Aivars Vilnis

Lestenes brāļu kapu (sk.) piemiņas sienā par viņu iekalti šādi dati: “Cielēns Viesturs 1926.1.01.–1945.12.02. Kareivis”.

Vēsturiska atkāpe. Saskaņā ar bijušā Liepas pagasta valdes sekretāra (no 1942. gada 20. augusta līdz 1944. gada 24. septembrim) Ernesta Līdmaņa sniegto liecību V. Cielēns sākotnēji iesaukts gaisa spēku palīgdienestā jeb tā dēvētajos izpalīgos. Saskaņā ar Aivara Viļņa sniegto informāciju 1944. gada 7. augustā ieskaitīts Latviešu leģiona 15. ieroču SS grenadieru divīzijas (latviešu Nr. 1) 33. grenadieru pulka 13. rotā. Kritis 1945. gada 11./12. februārī netālu no toreizējās Kamminas (Kameņa tagadējās Polijas teritorijā). Saskaņā ar cīņubiedra Boļeslava Dauguļa liecību apglabāts kaujas laukā pie kādām lauku mājām toreizējās Cempelburgagas (tagad Sempulno Krajeņske) šosejas malā. 

Papildināts: 09.01.2026. 

Avoti: Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 10. sēj.: Kritušie un bez vēsts pazudušie latviešu kaŗavīri. Red. Bērziņš, A. Toronto: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1989. 58. lpp.; Liepas pagasta vēstures pētnieka Aivara Viļņa sniegtā informācija.

Padures pagasta Ķūķu kapos lielinieku bandu 1945. gadā noslepkavotā pulkveža Kriša Ķūķa individuāls apbedījums

Atrodas Padures pagasta Ķūķu kapos pie Vindolu mājām. 

Apglabāts pulkvedis Krišs Ķūķis. Uz viņa kapa 1995. gada 18. februārī uzstādīta mākslinieka Imanta Lukaža simboliska krusta veidolā darināta koka piemiņas zīme ar tajā iestrādātu bronzas Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumu, lai gan Ķūķis šādu apbalvojumu nav saņēmis. Zem tā piemiņas zīmē iegrebts teksts: 

LĀČPLĒŠA
ORDEŅA
KAVALIERIS 

PULKVEDIS 

KRIŠS
ĶŪĶIS 

1874 – 1945 

SARKANĀ
TERORA
UPURIS 

2020. gada jūnijā Ķūķa apbedījums tika apgānīts, izlaužot no piemiņas zīmes ordeņa atveidojumu, kas tika nolaupīts. Tomēr policijai nolaupīto piemiņas zīmes detaļu izdevās atrast jau pāris dienu laikā Kuldīgā. 

Vēsturiska atkāpe. Krišs Ķūķis dzimis 1874. gada 28. janvārī toreizējā Kuldīgas apriņķa Padures pagastā kalpa ģimenē. Pirmo izglītību guvis vietējā Padures pagastskolā, pēc tam beidzis Kuldīgas ministrijas skolu. 1895. gadā pēc tā sauktās ložu vilkšanas sistēmas iesaukts Krievijas armijā, dienējis 23. kājnieku pulkā, palicis virsdienestā un piecu gadu laikā paaugstināts līdz seržanta pakāpei. 1900. gadā iestājies Odesas kara skolā, kuru beidzis 1902. gadā podpraporščika pakāpē, nosūtīts uz 37. kājnieku pulku, bet tā paša gada oktobrī pārcelts uz 39. kājnieku pulku. 1902.gadā paaugstināts par podporučiku. 10. Sibīrijas strēlnieku pulka sastāvā kā rotas komandieris piedalījies Krievijas–Japānas karā. Pēc kara atgriezies 39. pulkā, kur no 1906. gada bijis ložmetēju komandas priekšnieks. 1906. gadā ieguvis poručika pakāpi, bet 1910. gadā paaugstināts par štābkapteini. Sākoties Pirmajam pasaules karam, jau 1914. gadā nosūtīts uz fronti. 1915. gadā paaugstināts par kapteini un iecelts par rotas komandieri. Jau tā paša gada novembrī ieguvis apakšpulkveža pakāpi, bet nākamajā gadā paaugstināts par pulkvedi. Vairākkārt ievainots. Apbalvots ar Svētā Jura ordeņa IV šķiru, Svētā Vladimira ordeņa IV šķiru, Svētā Staņislava ordeņa II un III šķiru, Svētās Annas ordeņa II, III un IV šķiru. 

1916. gada aprīlī, būdams smagi ievainots, kritis vācu gūstā. No gūsta atbrīvots 1918. gada beigās, nākamā gada jūlijā devies uz Angliju, bet oktobrī atgriezies Krievijā nolūkā iestāties Ziemeļrietumu armijā cīņai ar lieliniekiem. 

1919. gada decembrī atgriezies Latvijā un brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. 30. decembrī iecelts par 12. Bauskas kājnieku pulka komandieri, piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 1920. gada novembrī kļuvis par Kurzemes divīzijas komandieri un Liepājas garnizona priekšnieku. Šajā amatā Ķūķis izpelnījās pretrunīgu vērtējumu, un kreisās aprindas viņam pārmeta jaukšanos politikā. Vislielāko kreiso neapmierinātību viņš izpelnījās, vairākkārt uzdodot garnizona karavīriem uzņemties streiklaužu lomu. 1924. gada februārī par jaukšanos politikā un pavēļu nepildīšanu no amata atstādināts un pārcelts un Kara ministrijas Padomi par tās loceklis. Martā Ķūķis pēc paša vēlēšanās no armijas atvaļinās un apmetas uz dzīvi savās mājās Padures pagasta “Vindolēs” (“Vindolās”), kur izveido zirgaudzētavu. 

Divdesmitajos gados bijis Latvju Nacionālā kluba virsaitis, 1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā no Nacionālās apvienības saraksta, vēlāk no deputāta mandāta atteicies, turpinājis saimniekošanu savās mājās un politikā vairs aktīvi nav iesaistījies. Sarakstījis vairākas politiskas brošūras. 

Lai gan sākoties komunistiskajai okupācijai, Ķūķa saimniecību nacionalizē, viņu pašu lielinieku varas pirmā gada represijas neskar. Pēc lielinieku padzīšanas atkal atgriezies “Vindolēs”, no kurienes 1945. gada 18. februārī viņu aizveda lielinieku partizānu bandas “Sarkanā bulta” kaujinieki. Vēlāk Ķūķis tika atrasts mežā noslepkavots. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru. 

1995. gada 18. februārī piemiņas zīme uzstādīta arī Ventas pretējā krastā pie Dammēm K. Ķūķa nāves vietā (sk.). 

Papildināts: 22.04.2022. 

Avoti: Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 284. lpp.; Diena, Nr. 43, 20.02.1995.; Kušķis G. Pulkvedis Krišs Ķūķis (1874–1945). Tēvijas Sargs, Nr. 2, 2016. gada februāris, 30.-31. lpp.; Kurzemnieks, 03.07.2020.; LETA, 04.07.2020.

Cēsu Lejas kapos piemineklis LKOK Reinholdam Sviķim un Gustavam Dreimanim

Atrodas Cēsu Lejas kapos Lenču ielā. GPS 57.317241, 25.267031

Apbedīts 1938. gadā mirušais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Reinholds Sviķis. Sākotnēji uz viņa kapa uzstādīta granīta piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa attēlojuma iekalts teksts:

L.K.O.K.

Atv. virsn. v. Sviķis Reinholds

* 1886.g.28.I. – 1938.19.V.

….

Tajā pašā laikā bija paredzēts vēlāk uzstādīt pieminekli, kuru granītā darināja tēlnieks Kārlis Jansons, taču komunistiskās okupācijas dēļ ieceri līdz galam īstenot neizdevās.

Sākoties Atmodai, `tēva iesākto pieminekli pabeidza K. Jansona dēls Andrejs Jansons, un tas tika atklāts 1989. gada 22. jūnijā. Zem bareljefā atveidotā Lāčplēša Kara ordeņa tagad iekalts ne tikai R. Sviķa vārds, bet arī komunistu koncentrācijas nometnēs noslepkavotā viņa svaiņa LKOK Gustava Dreimaņa vārds:

L.K.O.K. REINHOLDS SVIĶIS

* 1883.28.I      † 1938.19.V

L.K.O.K. GUSTAVS DREIMANIS

* 1890.26.VII IZSŪTĪTS 1941.12.VI DUS SIBĪRIJĀ

1. vēsturiskā atkāpe. Reinholds Sviķis dzimis 1883. g. 28. janvārī toreizējā Līvu pagasta “Dāvās”. Beidzis pamatskolu. Strādnieks Cēsīs.

1907. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis Varšavā 190. Vengrovskas rezerves kājnieku pulkā. Beidzis mācību komandu un 15. sapieru bataljona kursus, paaugstināts par seržantu. Pulku izformējot, pārcelts uz 88. Petrovas kājnieku pulka saimniecības komandu. 1909. gada decembrī atvaļināts vecākā unteroficiera pakāpē.

Sākoties Pirmajam pasaules karam 1914. gada 19. jūlijā mobilizēts un ieskaitīts 18. sapieru bataljonā Pēterpilī, bet 10. augustā nosūtīts uz fronti Ļubļinas rajonā, kur viņa vienība piekomandēta 37. kājnieku divīzijai. Piedalījies Sanas un Vislas forsēšanas sagatavošanā, kā arī pozīciju izbūvē Krakovas rajonā. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 1915. gada pavasarī pārvietots uz Galīcijas fronti, Krievijas armijas atkāpšanās laikā piedalījies dzelzceļa staciju un tiltu spridzināšanā. 1916. gadā iesaistīts pozīciju nostiprināšanas darbos Karpatos. 1917. gada martā smagi ievainots galvā, pēc izārstēšanās strādājis 12. armijas ieroču darbnīcā. 1918. gada 23. februārī Tērbatā kritis vācu gūstā.

Atrodoties ceļā uz Rīgu, pēc desmit dienām no gūsta izbēdzis un sācis nodarboties ar zemkopību.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 14. jūnijā un iecelts par Cēsu apriņķa komandantūras komandas virsseržantu. Sākoties Bermonsta uzbrukumam, oktobrī brīvprātīgi iestājies kapteiņa Artura Jansona jaunformējamajā bataljonā, kas devies uz fronti, kur ieskaitīts 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Pulka sastāvā piedalījies kaujās pie Priedaines, Bulduru tilta un Varkaļu kroga, kā arī pie Kalnciema, Līvbērzes, Smārdes apkārtnē un Tukuma ieņemšanā. Kopā ar pulku cīņās nogājis caur Saldu līdz pat Lietuvas robežai. Pēc tam piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 1. februārī Latgalē Posiņas sādžas rajonā virsseržants Sviķis “ar savu vadu devās ienaidnieka aizmugurē, tur sarāva telefona vadus, ielauzās Ciblas pagasta Dubroviku sādžā un piespieda lieliniekus nekārtībā atkāpties, kā rezultātā mūsu spēki guva iespēju sekmīgi uzbrukt Posiņas sādžai”. Kā trofejas Sviķa vads ieguva trīs zirgus ar segliem un saņēma divus- gūstekņus.

No pulka atvaļināts 1920. gada 30. septembrī. Pēc tam laikā no 1920. gada 27. oktobra līdz 1921. gada 1. maijam dienējis ekspluatācijas bataljona 2. Ērģlu darba rotā kā virsseržants. 1922. gada 15. janvārī atkal iestājies virsdienestā Cēsu kara apriņķa pārvaldē kā komandas virsseržants un pulcēšanās punkta pārzinis. Pēc pensionēšanās dzīvojis savā jaunsaimniecībā toreizējā Cēsu pagasta “Vizbuļos”. Miris 1938. gadā un 23. maijā ar militāru godu apbedīts Cēsu Lejas kapos.

2. vēsturiskā atkāpe. Gustavs Dreimanis dzimis 1890. gada 26. jūnijā Burtnieku pagastā. Draudzes skolas izglītība. Galdnieks.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 37. artilērijas brigādē. Piedalījies kaujās Polijā, Karpatos un Galīcijas frontē. Trīsreiz ievainots, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru.

1918. gadā Maskavā mobilizēts Sarkanajā armijā. 1919. g. pavasarī to atstājis.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 1. jūnijā, ieskaitīts 3. Rūjienas baterijā, Vidzemes artilērijas pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1920. g. paaugstināts par seržantu.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. novembrī kaujā pie Lieliecavas muižas kaprālis Dreimanis “brīvprātīgi devās ienaidnieka aizmugurē un iznīcināja sakaru līniju starp tā artilērijas novērošanas punktu un bateriju, pēc tam sniedza savējiem ziņas par ienaidnieka lielgabalu dislokāciju, tā sekmēdams pretinieka lielgabalu iznīcināšanu, Lieliecavas iekarošanu un trofeju ieguvi”.

Atvaļināts 1920. gada 23. decembrī. Dzīvojis paša mājās Cēsīs Kronvalda ielā, kur viņam piešķirts tā sauktais amatnieka gruntsgabals. Strādājis pat galdnieku, vēlāk par būvdarbu vadītāju.

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1941. gadā deportēts uz Krieviju. Par turpmāko likteni ziņu nav.

Papildināts: 18.07.2020.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 132.-133., 498. lpp.; Lāčplēsis, Nr. 6, 11.11.1938. 117. lpp.; Padomju Druva, Nr. 75, 27.06.1989.; Padomju Druva, Nr. 134, 11.11.1989.

Cēsu Lejas kapos 1. PK un LNK kritušo brāļu kapi

Atrodas Cēsu Lejas kapos Lenču ielā. GPS 57.317241, 25.267031

Jau vairākus mēnešus pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gada 12. decembrī pilsētas dome lūdza Cēsu lauku luterāņu draudzi iedalīt Lejas kapos zemes gabalu brāļu kapu ierīkošanai kara upuriem. Kopumā brāļu kapos, kas aizņem 3200 kvadrātmetru lielu platību, apbedīti aptuveni 200 karavīru. Līdzās Pirmajā pasaules karā kritušajiem latviešu strēlniekiem un krievu karavīriem, kuru skaits nav zināms, brāļu kapos 1919. gada 7. jūlijā guldīti vismaz 22 2.(5.) Cēsu kājnieku pulka karavīri, bet vēlāk arī 11 citu Latvijas armijas daļu karavīri, kā arī divi Latvijas Neatkarības karā krituši igauņu karavīri. Te atdusas arī viņu pretinieki – desmit vācu karavīri un vairāki sarkanie latviešu strēlnieki. Brāļu kapos 1919. gada jūlijā apbedīti arī sarkanā terora upuri. Saskaņā ar Cēsu pilsētas valdes sastādītajiem un 9. jūlijā datētajiem sarakstiem dažādās vietās kopumā ekshumētas 162 lielinieku noslepkavoto pilsoņu mirstīgās atliekas. Daļa no tiem izdota apbērēšanai tuviniekiem, bet pārējie guldīti Lejas kapos.

Karam beidzoties, brāļu kapi lielā mērā tika pamesti novārtā, līdz 1923. gadā pēc apriņķa priekšnieka Jāņa Bičevska ierosinājuma tiek dibināta Brāļu kapu komitejas (BKK) Cēsu nodaļa, kas kapu sapošanu pārņem savā ziņā. Brāļu kapu labiekārtošanas plānu sagatavojusi centrālā BKK Rīgā, un tā īstenošanas sākotnējās izmaksas sasniegušas 30 000 rubļu.

Tikmēr Sieviešu palīdzības korpusa (SPK) Cēsu nozare (nodaļa) pirmajā kopsapulcē 1924. gada 11. martā kā vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem apstiprina brāļu kapu pieminekļa uzstādīšanu Lejas kapos. Savukārt tā paša gada 21. jūnijā brāļu kapos tiek uzstādīts 5. Cēsu kājnieku pulka atsūtītais koka krusts, pie kura piestiprināta plāksne ar tur apglabāto pulka kritušo karavīru vārdiem.

1925. gadā SPK Cēsu nodaļa izsludina pieminekļa projektu konkursu. Savus darbus iesniedz netālu no Cēsīm Liepas pagastā dzīvojošais tēlnieks Augusts Julla, arhitekts Aleksandrs Birzenieks, kā arī tēlnieki Jūlijs Miesnieks un Kārlis Zāle. Pēdējā brīdī iesniegts arī kāds anonīms mets, kurš, kā raksta tā laika prese, “nemākulīgi kombinēts pēc jau iesūtītiem projektiem”. Metu izvērtēšanai tika organizēta īpaša “tautas žūrija”. Tiesa gan, par dalību šajā žūrijā sākotnēji noteikta ieejas maksa. Vēlāk gan visi projekti izstādīti pilsētas valdes ēkā, kur pilsoņi varējuši nobalsot par sev tīkamāko metu. Projektu autoriem par šādu konkursa norises kārtību iepriekš nav bijis zināms, un tas izraisījis vairāku mākslinieku neapmierinātību.

Taču būvējamā pieminekļa veidols rosināja arī cita veida kaislības. 1924. gadā Cēsīs tika atklāts Uzvaras piemineklis (sk.), kas būvēts pēc arhitekta Paula Kundziņa meta. Taču toreizējā izvēle par labu P. Kundziņa projektam raisīja neapmierinātību gan daļā cēsinieku, gan mākslinieku aprindās un presē. Pat daži konkursa komisijas locekļi atzinuši, ka toreiz iesniegtais A. Jullas darbs esot bijis labāks, taču galu galā finansiālu apsvērumu dēļ ar vienas balss vairākumu priekšroka tikusi dota P. Kundziņa metam. Vēl 1927. gada martā, rakstot par topošo brāļu kapu pieminekli, “Cēsu Avīze” Uzvaras pieminekli nosauc par “skurstenim līdzīgu stabu” un pauž gandarījumu, ka “šoreiz uzveikusi ideja un māksla”, jo izraudzīts A. Jullas piedāvātais projekts.

Pats tēlnieks, sniegdams interviju laikrakstam “Cēsu Avīze”, pieminekļa atklāšanas priekšvakarā norādījis, ka, viņaprāt, “brāļu kapu izbūve, realizējama ciešā sadarbībā ar visu sabiedrību. Tomēr par nožēlošanu jāsaka, ka līdz šim līdzīgos gadījumos sabiedrības domai piegriezta niecīga vērība. Lai tikai atceramies Uzvaras pieminekļa projektu izvēli. Kas attiecas uz Cēsu brāļu kapu pieminekli, tad, kā zināms, to ar lielāku balsu vairākumu izvēlējās atklāti pati sabiedrība. (..) Pieminekļa idejas atrašana man grūtības neradīja. Līdz tam celtie stabveidīgie pieminekļi, kuru projektus galvenā kārtā devuši arhitekti, pavedināja mani uz domām radīt pavisam kaut ko pretēju”. Julla ar saviem izteikumiem acīmredzami iesaistījies plašākā tobrīd aktuālā diskusijā, kurā tēlnieki kā brīvības cīņu pieminekļu autori tika pretstatīti citiem māksliniekiem, bet jo īpaši arhitektiem.

Taču arī A. Jullas projekts nav izbēdzis kritikas. Tā, piemēram, satīras žurnālā “Svari” A. Julla nosaukts par “podniekmeistaru”, kā arī skarbi ironizēts par publikas gaumi, kas devusi priekšroku viņa metam.

Karikatūra no "Svari", Nr. 34, 02.09.1927. 

Arī “Ilustrētais Žurnāls” neslēpti ironizē par konkursa metodoloģiju, pielīdzinot to “Atpūtas” lasītāju balsojumam žurnāla vāku konkursā. “Cerēsim, ka “tautas” balss šoreiz būs bijusi “Dieva” balss. Bet turpmākās sacensībās gan neieteicam ķerties pie šāda, stipri apšaubāma mākslas darbu novērtēšanas veida,” raksta izdevums. Lai gan Augusts Julla jau minētajā diskusijā pieslējies nosacītajai “tēlnieku nometnei”, viņš pats, kā par to liecina gan norāde “Svaros”, gan, piemēram, mākslas zinātnieka Visvaldis Penģerota apskats “Mūsu pēckara pieminekļi”, nicīgi pieskaitīts keramiķiem, kas pat nespēj savus tēlus atveidot anatomiski precīzi. A. Jullam pārmests arī plaģiātisms, norādot uz viņa veikuma zināmo līdzību ar Viļa Olava pieminekli Rīgas Meža Kapos, kas veidots pēc tēlnieka Burkarda Dzeņa meta.

Tikmēr kreisi noskaņotās preses nepatiku pret pieminekli, domājams, pamatā izsaukuši Jullas labējie politiskie uzskati un izteikumi, kuros nojaušamas zināmas simpātijas pret “fašistu pučistu” leitnantu Edgaru Oliņu, kas 1927. gadā naktī uz 21. janvāri dzērumā sarīkoja “apvērsuma mēģinājumu”, kurš Latvijas vēsturē iegājis kā “Oliņa” jeb “Valmieras pučs”.

Tomēr, neskatoties uz virmojošajām kaislībām, 1927. gadā sākas vispārējā brāļu kapu labiekārtošana. Maija beigās tiek pabeigta pieminekļa pamatu izbūve, un paredzēts, ka tas tiks atklāts jau 22.jūnijā, Varoņu dienā, taču monumenta uzstādīšana ieilgst, jo aizkavējas figūru izgatavošanas darbi, un atklāšanu sākotnēji pārceļ uz 11. augustu, bet galu galā tā notiek tikai 4. septembrī.

Līdz ar pieminekli būvuzņēmēja Jansona vadībā celti kapu ieejas vārti, kuru projektu arī izstrādājis A. Julla. Monumenta granīta daļas darinājis Cēsu akmeņkalis Augusts Sproģis, savukārt bronzas figūras – Valsts papīru spiestuves galvanoplastikas nodaļa Rīgā. Interesanti, ka galvanoplastikas nodaļas aprīkojums izrādījies nepiemērots tēlnieka ieceres īstenošanai un viņa veidotos tēlus nācies izgatavot pa daļām, kas pēc tam tikušas salodētas. Šī procesa gaitā esot atrasti daudzi tehniski jauninājumi, kas pavēruši iespējas turpmāk plašāk pielietot šo tehniku lielāku tēlniecības darbu darināšanai.

Pieminekļa priekšējās fasādes pakājē atrodas galvanoplastikā veidots sēdošas Mātes Latvijas tēls, kuras klēpī atdusas karā kritušo dēlu galvas. Figūras fonā granītā slīpēta krusta zīme, kurai abās pusēs pa bronzas vainagam.

Foto: 03.04.2017., Aivars Vilnis 

Foto: 02.09.1919., Aivars Vilnis

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

Pieminekļa aizmugurē, kas vērsta pret ieejas vārtiem, centrā iestrādāta sarkanīga granīta plāksne, kurā iekalts teksts:

Mums dzīvība – dzimtenei veltījums,

Miers Latvijas klēpī – dārgs ieguvums.

Latvijas neatkarības

cīnītājiem

1915 – 1920.

Virs plāksnes paceļas krusta zīme, bet abās tās pusēs novietotas reljefā darinātas stāvošas karavīra un aizsarga bronzas figūras, kas simboliski sargā gan kritušo izkaroto brīvību, gan viņu aizsaules mieru.

Foto: 03.04.2017., Aivars Vilnis

Foto: 17.07.2020., Aivars Vilnis

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

Plāksnes kreisajā apakšējā stūrī iekalts akmeņkaļa autogrāfs: 

A. Sproģis

Cēsīs

Foto: 17.07.2020., Aivars Vilnis

Ieejas vārti atrodas tieši pretī piemineklim. Tos veido divi mūrēti stabi, kurus vaiņago bronzas lāpas.

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

Foto: 03.04.2017., Aivars Vilnis

Pieminekļa būvniecību organizējusi Sieviešu palīdzības korpusa Cēsu nodaļa, un tas izmaksājis 12 500 latu. Savukārt kapsētas ieejas vārti izmaksājuši 1712,60 latus.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā tika aizvāktas karavīra un aizsarga figūras. Bija pazudis arī viens no bronzas vainagiem. Stāsta, ka bijusi arī iecere pieminekli pilnībā nojaukt un pat izkustināts viens no tā granīta blokiem, taču acīmredzami kādu apsvērumu dēļ šis plāns tomēr atmests.

Sākoties Atmodai, 1991. gada sākumā zudušās bronzas detaļas tika atjaunotas, taču drīz pēc tam jau tajā pašā gadā viena no atjaunotajām figūrām kļuva par upuri krāsainā metāla zagļiem. Otru nācās noņemt, lai to nepiemeklētu tāds pats liktenis. Tajā pašā laikā tika demontēts arī Mātes Latvijas tēls, ko aizveda uz kombināta “Māksla” darbnīcām Rīgā, lai restaurētu. Transportēšanas laikā figūra sadalījās četrās daļās, un daļa tās fragmentu vēlāk pazuda.

Pieminekļa atkārtotās atjaunošanas iniciatīvu uzņēmās toreizējais Cēsu novada domes deputāts Māris Niklass. Uz 2011. gada 11. novembri uz īsu brīdi karavīra un aizsarga figūras tika novietotas to iepriekšējā vietā, taču uz palikšanu tās tika uzstādītas tikai 2012. augustā, kad ar akmeņkaļa Voldemāra Koltova pūlēm tās tika iestiprinātas iedziļinātās gropēs. Nozagtā sarga tēla ģipša modeli pēc fotoattēla 2011. gadā atlējis tēlnieks Mārtiņš Krauklis. Savukārt Mātes Latvijas tēlu pēc fotogrāfijām, iestrādājot tajā saglabājušās oriģinālās detaļas, atjaunojis igauņu tēlnieks Bruno Kadaks, jo latviešu mākslinieki vai nu atteikušies darbu veikt, vai prasījuši pārlieku augstu samaksu. Kā stāsta M. Niklass, B. Kadaks, kuru ieteikusi Igaunijas Ārlietu ministrija, Mātes Latvijas tēlu atjaunojis par 7000 latu, kamēr viņa latviešu kolēģi prasījuši vismaz 25 000. Atšķirībā no orģinālajiem skulpturālajiem veidojumiem, kas bija darināti galvanoplastikas tehnikā, atjaunotās figūras izgatavotas Tartu bronzas lējumā. Pieminekļa atjaunošanas tehniskajos darbos piedalījies arī Cēsu uzņēmums “Rasmanis un Dankers”. Pilnībā restaurētais piemineklis tika atklāts 2012. gada 11. novembrī.

Savukārt 2019. gada 30. maijā tika atklāta piemiņas plāksne ar Cēsu kaujās kritušo karavīru vārdiem. Sarkanīgā granītā darinātajā plāksnē, kas piestiprināta pie ieejas vārtu labējā staba, iekalts teksts ar 21 kritušā vārdu:

ŠAJĀ KAPSĒTĀ APBEDĪTI

1919. GADĀ CĒSU KAUJĀS KRITUŠIE

LATVIJAS ARMIJAS KARAVĪRI

1919.29.VI                                          1919.07.VI

ALBERTS ALSBERGS                      JĒKABS GRIGANS

MĀRCIS ĀBOLTIŅŠ                          DĀVIS PUPA

JĀNIS BALDINS                                AUGUSTS RUSKA

ALBERTS KRŪMIŅŠ                        JĀNIS ERNESTS ŠTEINS

PĒTERIS MIEZIS                             JĀNIS VALDEKS

JĀNIS OZOLIŅŠ                               AUGUSTS VILKS

JĀNIS PIRE                                      1919.16.VI

HERMANIS PRIEDĪTIS                    KĀRLIS PĒTERSONS

PĒTERIS PUTNIŅŠ                         1919.04.XI

MĀRTIŅŠ ROZENTĀLS                   TEODORS RIKŠE

OSIPS ZAVADSKIS                          Bolderājas kāpās

1919.29.XII                                       1919.06.VI

AUGUSTS TOMELS                        OSVALDS KRASTIŅŠ

                                                          Daugavas krastos

Foto: 02.09.2019., Aivars Vilnis

Piemiņas plāksni pēc uzņēmēja un sabiedriskā darbinieka Renāra Sproģa iniciatīvas uzstādījusi Latviešu strēlnieku apvienības Cēsu nodaļa.

Vēlāk šīs piemiņas plāksnes virsraksts mainīts. Sākotnējais uzraksts aizklāts ar tumšāka granīta plāksni, kurā iegravēts teksts: 

ŠAJĀ KAPSĒTĀ APBEDĪTI
1919. GADĀ BRĪVĪBAS CĪŅĀS KRITUŠIE
LATVIJAS ARMIJAS KARAVĪRI

Tajā pašā laikā saskaņā ar Lismaņa apkopotajām ziņām brāļu kapos apglabāti sekojoši 1919. gadā kritušie 2.(5.) Cēsu pulka karavīri – Mārcis Āboliņš, kritis 29. jūnijā; 3. rota kareivis Pēteris Bedrītis, miris no ievainojumiem 6. jūnijā; 3. rotas kareivis Kārlis Elbrots, kritis 6. jūnijā; 3. rotas kareivis Jēkabs Grigans, kritis. 6. jūnijā; 1. rotas kareivis Kārlis Pētersons, miris no ievainojumiem 16. jūnijā; 3. rotas kareivis Dāvis Pupa, kritis 6. jūnijā; 3. rotas kareivis Augusts Ruska, kritis 6. jūnijā; 1. rotas kaprālis un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Ernests Šteins, kritis 6. jūnijā; Augusts Tomels, miris no ievainojumiem 29. novembrī. 3. rotas kareivis Jānis Valdeks; 3. rotas kareivis Augusts Vilks; Kārlis Andersons Juliuss Sunte (Zunte), kas abi pārapbedīti no Kalna muižas. Zināmi arī sekojoši 1919. gada 29. jūnijā kritušo un Lejas kapos apbedīto 2. (5.) Cēsu kājnieku pulka karavīru vārdi – virsseržants Jānis Baldins; kareivji – Jānis Pire; Mārtiņš Rozentāls; Osips Zavackis; Alberts Krūmiņš; Pēteris Miezis; Hermanis Priedītis; Alberts Alsbergs; rakstvedis Pēteris Putniņš.

Piezīme. Tomēr Kārlis Elbrots saskaņā ar Valkas Jāņa latviešu draudzes mirušo un apbedīto sarakstu apglabāts Valkas pagasta Stoķu kapos (sk.). Viņa vārds nav minēts arī pie kapsētas vārtiem uzstādītajā piemiņas plāksnē.

Brāļu kapos saglabājušās arī dažu Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku individuālās piemiņas plāksnes. Tie ir – Jānis Radziņš, kritis 1915. gadā; podporučiks Gustavs Raudzens, miris no ievainojumiem 1916. gada 5. februārī; Jānis Sīmanens, kritis 1917. gada 30. augustā; Roberts Mirams, miris 1917. gada 21. februārī. Zināms, ka brāļu kapos apbedīts arī pie Siguldas 1917. gada augustā kritušais 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka poručiks Jānis Lejasbullēns.

Lejas kapos vēl apbedīts 2. (5.) Cēsu kājnieku pulka 8. (Skolnieku) rotas kareivis Osvalds Krastiņš, miris 1919. gada 6. decembrī Sarkanā Krusta slimnīcā no Daugavas krastos gūtā ievainojuma, un 9. Rēzeknes kājnieku pulka ložmetēju rotas seržants, LKOK Teodors Rikše, kritis 1919. gada 3. novembrī Bolderājas kāpās kaujās pret bermontiešiem. Uz abu kapiem ir individuālas piemiņas plāksnes.

Uz O. Krastiņa kapa uzstādīta melna granīta plāksne, kurā iekalts teksts: 

CĒSU SKOLNIEKU ROTAS KAREIVIS 

OSVALDS

KRASTIŅŠ

1903–1919

KRITIS UZ DAUGAVAS KRASTIEM

CĪŅĀ PAR LATVIJAS BRĪVĪBU

Foto: 17.07.2020., Aivars Vilnis

Apglabāti arī Vidzemes papildinājuma bataljona kareivis Alberts Šulte, miris 1919. gada 16. decembrī un Ziemeļlatvijas partizānu pulka kareivis Jūlijs Leimanis, miris no ievainojuma 1919. gada 20. jūnijā Valkā Ziemeļlatvijas Sarkanā Krusta lazaretē. 

Papildināts: 21.03.2026. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 39.-40. lpp.; Lismanis II; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 86. lpp.; 1. pasaules kara un brīvības cīņu piemiņas vietas Cēsu rajonā. Sast.: Upīte, S., Puķīte, P. Cēsis: Cēsu muzeju apvienība, 1989. 10.-11. lpp.; Policijas Vēstnesis, Nr. 84, 28.10.1924.; Rīgas Ziņas, Nr. 260, 19.11.1925.; Cēsu Avīze, Nr. 9, 16.03.1927.; Cēsu Avīze, Nr. 21, 18.06.1927.; Brīvais Vārds, Nr. 43, 26.08.1927.; Ilustrēts Žurnāls, Nr. 9, 1927. gada septembris, 304. lpp.; Svari, Nr. 34, 02.09.1927.; Cēsu Avīze, Nr. 32, 03.09.1927.; Brīvai Vārds, Nr. 16.09.1927.; Pirmdienas Rīts, Nr. 2, 19.09.1927.; Penģerots, V., Mūsu pēckara pieminekļi. Daugava, Nr. 4, 1928. gada aprīlis, 539.-542. lpp.; LA.LV, 22.06.2019.; Liepas pagasta vēstures pētnieka Aivara Viļņa sniegtā informācija. Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 86. lpp.; Tautas Balss, Nr. 52, 29.06.1919.; Latvijas Sargs, Nr. 224, 28.12.1919.