Atrodas Cēsīs Vienības (agrāk Konventa) laukumā. GPS
57.313171, 25.274853
Cēsu Uzvaras Pieminekļa celtniecības idejas galvenais
ierosinātājs bijis Cēsu apriņķa priekšnieks pulkvedis Jānis Bičevskis, un viņa
vadībā jau 1921. gada 3. augustā tika dibināta pieminekļa celtniecības
komiteja. 1922. gada 10. oktobrī komitejas sēdē notika iepazīstināšana ar metu
konkursa noteikumiem – metu autori var brīvi izvēlēties pieminekļa ideju, taču
jāņem vērā, ka tam jābūt “Uzvaras piemineklim par Latvijas brīvību un
neatkarību cīņā kritušiem varoņiem”; tas jāceļ, izmantojot vietējos Latvijas
materiālus, un ārvalstu materiālu pielietošana pieļaujama vienīgi detaļās;
paredzamās izmaksas nedrīkst pārsniegt 800 000 rubļu (16 000 latu) un meti
iesniedzami līdz 1923. gada 1. janvārim. Metu konkursā tika paredzētas trīs
godalgas. Pirmā naudas balva tika noteikta 15 000 rubļu apmērā; otrā – 12 000
rubļu, bet trešā godalga – 10 000 rubļu. Metu iesniegšanas termiņš vēlāk tika
pagarināts līdz 15. janvārim.
Kopumā tika iesniegti 11 projekti, no kuriem divi bija
iesniegti jau pēc noteiktā termiņa un netika vērtēti. Taču 1923. gada 25.
janvāra sēdē, kas notika Rīgā Kara muzejā, komiteja lēma, ka neviens no
atlikušajiem deviņiem projektiem nav godalgojams. Komiteja, piedāvājot 10 000
rubļu lielu atlīdzību, uzaicināja pieminekļa metus atkārtoti izstrādāt
tēlniekus Burkardu Dzeni un Gustavu Šķilteru, kurš nomainīja Teodoru Zaļkalnu,
kas atteicās no atkārtotas projekta sagatavošanas, kā arī arhitektu Paulu
Kundziņu. 20. februārī komiteja par labāko atzina P. Kundziņa piedāvāto
projektu, kura īstenošanai nepieciešamās tehniskās dokumentācijas izstrādi un
tālākos izpildes darbus saskaņā ar 27. maijā noslēgto līgumu uzņēmās veikt E.
Kuraua akmeņkaltuve Rīgā, kas uzvarēja 5. maijā izsludinātajā izsolē.
Kā liecina tā laika preses publikācijas, mākslinieku
aprindās konkursa gaita un tā rezultāti izsauca zināmu neapmierinātību, un
izskanēja apgalvojumi, ka tā pirmajā kārtā atraidītie darbi bijuši labāki, nekā
galu galā apstiprinātais P, Kundziņa projekts. Īpaši tika izcelts vietējais
tēlnieks Augusts Julla un viņa iesniegtais mets “Staburadze”, kas attēloja
klints virsotnē stāvošu karavīru. Arī daļa komitejas locekļu atzinusi, ka A.
Jullas projekts esot labāks, taču galu galā finansiālu apsvērumu dēļ ar vienas
balss vairākumu priekšroka tika dota P. Kundziņa projektam.
Pieminekļa pamatakmens toreizējā Konventa laukumā tika
likts 1924. gada 22. jūnijā. Pieminekļa pamatos tika iemūrēta īpaši pagatavota
skārda kaste, kurā tika ievietots akts par pamatakmens likšanu. Aktā norādīts,
ka tas parakstīts 1924. gadā “pēc Kristus dzimšanas, Latvijas republikas sestā
pastāvēšanas gadā, Cēsu pilsētas 700. pastāvēšanas gadā un uzvaras pieminekļa
pamata akmens likšanas dienā Cēsīs”. Dokumentā minēts, kāda valsts iekārta
tobrīd bija Latvijā, tā brīža valdības sastāvs, Cēsu iedzīvotāju skaits,
uzskaitītas pilsētā esošās pašvaldību un valsts iestādes, skolas utt. Kastē
tika ievietots arī pieminekļa projekts, tobrīd Latvijā iznākošie laikraksti,
Latvijas metāla nauda, sākot ar vienu latu un beidzot ar vienu santīmu, Cēsu
pilsētas skatkartes, 1919. gada 4. jūnija Ziemeļlatvijas karavīru uzsaukums
Latvijas pilsoņiem, P. Kundziņa novēlējums, 5. Cēsu kājnieku pulka un 8.
Daugavpils kājnieku pulka krūšu nozīmes, Cēsu pulka kritušo saraksts, kā arī
vietējo biedrību krūšu nozīmes utt.
Pats piemineklis tika atklāts tā paša gada 16. novembrī,
Cēsu pilsētas 700 gadu jubilejā. Obeliska veida piemineklis celts uz 1,25
metrus augsta mākslīga zemes uzbēruma, un pie tā ved 3,8 metrus platas kāpnes.
Pieminekļa pamatni veido 2,4 metrus augsts Allažu šūnakmens plāksnēm apšūts cokols,
kura priekšpusē iepretī kāpnēm no bronzas burtiem veidots teksts:
NO ZOBENA SAULE LĒCA
1919 1920
SAVIEM KRITUŠIEM
VAROŅIEM
Starp gadskaitļiem novietots bronzas vainags ar
augšupvērstu zobenu.
Virs cokola paceļas 3,6 metrus augstas stilizētas
šūnakmens liesmu mēles, bet virs tām atrodas 13,6 metrus augsta, no monolītiem
kubveida šūnakmens blokiem mūrēta kolonna, kuru vainago zeltīta vara lode metra
diametrā, kas simbolizē brīvības sauli, kura aust cīņu liesmās.
Pieminekļa celtniecība izmaksājusi 17 000 latu, no kuriem
13 000 latu segti ar ziedojumos savāktajiem līdzekļiem, bet pārējā summa nākusi
no valsts kases, tostarp 2000 latu piešķīris Kultūras fonds.
Jau pēc pieminekļa atklāšanas 1925. gadā Konventa laukums
tika pārdēvēts par Vienības laukumu.
Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā pēc okupācijas
varasiestāžu rīkojuma 1951. gada 25. martā piemineklis tika uzspridzināts.
Sākotnēji pieminekļa demontāža tika uzdota vietējā Remonta celtniecības kantora
darbiniekiem darbu vadītāja Rūtiņa uzraudzībā, taču viņš atteicās to darīt. Šo
uzdevu atteicās veikt arī LPSR būvbrigadieru kursu dalībnieki. 1959. gada 7.
novembrī nopostītā pieminekļa vietā tika uzslieta lielinieku vadoņa Ļeņina
statuja, kura vārdā tika pārdēvēts arī laukums.
Sākoties Atmodai, okupācijas režīma simbols 1990. gadā
tika demontēts un laukums atguva savu kādreizējo nosaukumu. Latvijas Tautas
frontes Cēsu nodaļa jau 1989. gada martā nāca klajā ar priekšlikumu atjaunot
arī Uzvaras pieminekli. Tika uzsākta ziedojumu vākšana, un krājkasē šim mērķim
tika noguldīti aptuveni 60 000 rubļu. Taču inflācijas un naudas maiņas
rezultātā nauda savu vērtību zaudēja. Tika nolemts nelielo atlikumu no šīs
summas ieguldīt citas okupācijas režīma nopostītās piemiņas zīmes – Cēsu
Skolnieku rotas pieminekļa (sk.) – atjaunošanā.
Līdz ar to ieceri nācās atlikt, un pie tās atgriezās jau
pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad 1997. gada 23. novembra sēdē
toreizējā Cēsu rajona padome pēc tās priekšsēdētāja Māra Niklasa ierosinājuma
lēma pieminekļa atjaunošanai atvēlēt 20 000 latu. Jau novembra sākumā rajona
padome bija aicinājusi pieminekļa atjaunošanu atbalstīt arī Cēsu pilsētas domi,
jo zeme, uz kuras būtu uzstādāms atjaunotais monuments, pieder pilsētai. Lai
gan pilsētas pašvaldība līdzekļu trūkuma dēļ pret ieceri joprojām bija
skeptiski noskaņota, rēķinoties ar sabiedrības noskaņojumu, jau 13. novembra
sēdē ieceri atbalstīja arī Cēsu dome.
1998. gada 22. jūnijā, piedaloties Latvijas un Igaunijas
valdības pārstāvjiem un bruņoto spēku komandieriem, svinīgi tika ielikts
pamatakmens atjaunojamam piemineklim. Tā pamatos ieguldīta arī kapsula ar Cēsu
kaujās kritušo 514 igauņu un 102 5. Cēsu kājnieku pulka karavīru vārdiem.
Pieminekļa rekonstrukcijas projektu izstrādājis arhitekts
Imants Timmermanis. Pieminekļa akmens detaļas sagatavojis Sāmsalas akmens
apstrādes meistars Volli Sai savā darbnīcā “Dolokivi”, bet to montāžas darbus
veicis uzņēmums “Jansons – J” un tajā strādājošie Uldis Kuļikovskis, Vits Kirvelaitis
un Māris Zušmanis. Savukārt kāpņu granīta sagataves vestas no Ukrainas.
Atjaunotais piemineklis atklāts tā paša gada 15.
novembrī. Atšķirībā no oriģināla, tas veidots Sāmsalas dolomītā, un tā
priekšpusē lasāmais teksts tagad ir latviešu un igauņu valodā:
NO ZOBENA SAULE LĒCA
MÕÕGAST TÕUSIS PÄIKE
1919 1920
SAVIEM KRITUŠIEM
VAROŅIEM
LANGENUD KANGELASTELE
Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans
Foto: 28.07.2022., Ivo Krumholcs
Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans
Foto: 28.07.2022., Ivo Krumholcs
Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans
Jaunā pieminekļa izbūve izmaksāja aptuveni 100 000 latu.
Pieminekļa atjaunošanai toreizējā Cēsu rajona pašvaldība kopumā atvēlējusi 28
000 latu. Savukārt Igaunijas valdība ziedojusi 200 000 kronu (9000 latu)
nepieciešamo materiālu iegādei. Daļu nepieciešamo līdzekļu saziedojuši arī Cēsu
uzņēmumi un pilsētnieki. Lai gan Lismanis norāda uz līdzekļiem, ko pieminekļa
atjaunošanai esot piešķīrusi Latvijas valdība, pagaidām tā laika presē izdevies
atrast vienīgi norādes uz to, ka valdībai nav izdevies budžetā rast līdzekļus
šim nolūkam.
Atjaunotais piemineklis atrodas aptuveni 25 metrus uz
ziemeļiem no iepriekšējā pieminekļa vietas, blakus vietai, kur okupācijas laikā
atradās Ļeņina statuja. Atjaunotajam piemineklim, atšķirībā no oriģināla,
uzejas ir no visām četrām pusēm.
1999. gadā, Cēsu kauju 80. gadadienā, pieminekļa
aizmugurē (ziemeļu pusē) tika atklāta bronzas piemiņas plāksne ar paskaidrojošu
tekstu latviešu un igauņu valodā:
1919. G. CĒSU KAUJU
UZVARAS PĀR
LANDESVĒRU UN PAR
IGAUNIJAS UN LATVIJAS
BRĪVĪBU
KRITUŠO KARAVĪRU
PIEMIŅAI
CELTS 1924.,
NOPOSTĪTS 1951., ATJAUNOTS 1998.
Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans
Savukārt pieminekļa sākotnējā atrašanās vietā iedzīta
“nagla” 25 cm diametrā ar pieminekļa atklāšanas un iznīcināšanas datiem.
Cēsu Uzvaras piemineklis attēlots arī Latvijas pastmarkās. 1928. gada 18. novembrī tika laista klajā Latvijas Republikas desmitgadei veltītā sešu pastmarku sērija. Uz sērijas piektās pastmarkas ar 50 santīmu nominālu un 10 santīmu piemaksu par labu Brīvības pieminekļa celtniecībai attēlots Cēsu Vienības laukums ar Uzvaras pieminekli centrā.
1928. gada 18. jūlijā klajā laistā Latvijas pastmarka
(Michel Nr. 142)
ar Cēsu Uzvaras pieminekļa attēlu.
Savukārt Cēsu Uzvaras pieminekļa 100. jubilejas priekšvakarā Latvijas pasts 2024. gada 6. septembrī laida klajā īpašu piemineklim veltītu pastmarku.
Pirmās dienas aploksne ar Cēsu Uzvaras pieminekļa 100. gadadienai veltīto pastmarku.
Papildināts: 23.09.2024.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo
karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu
piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 41. lpp.; 1. pasaules kara un brīvības
cīņu piemiņas vietas Cēsu rajonā. Sast.: Upīte, S., Puķīte, P. Cēsis: Cēsu
muzeju apvienība, 1989. 14. lpp.; Valdības Vēstnesis, Nr. 178,
11.08.1921.; Latvis, Nr. 336, 18.10.1922.; Valdības Vēstnesis,
Nr. 289, 22.12.1922.; Latvis, Nr. 415, 26.01.1923.; Latvis, Nr.
745, 12.03.1924.; Valdības Vēstnesis, Nr. 08.05.1924.; Laime, Nr.
6, 1924. gada jūnijs, 90. lpp.; Policijas Vēstnesis, Nr. 44,
03.06.1924.; Valdības Vēstnesis, Nr. 137, 20.06.1924.; Policijas
Vēstnesis, Nr. 49, 27.06.1924.; Aizsargs, Nr. 11, 1924. gada
novembris, 367. lpp.; Nedēļa, Nr. 2, 09.01.1925.; Literatūra un
Māksla, Nr. 15, 16.04.1998.; Literatūra. Māksla. Mēs, Nr. 26,
02.07.1998.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 196/197, 03.07.1998.; Brīvā
Latvija, Nr. 38, 03.10.1998.; Latvija Amerikā, Nr. 47, 28.11.1998.; Laiks,
Nr. 49, 05.12.1998.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru