trešdiena, 2024. gada 29. maijs

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Kārļa Tīlmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Latvijas Neatkarības kara laikā mirušais Latgales artilērijas pulka leitnants un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Tīlmanis. 

Viņa vārds tomēr nav iegravēts nevienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Tīlmanis dzimis 1898. gada 7. jūnijā Majoros. Mācījies ģimnāzijā Rīgā un Dubultos, izglītību beidzis 1918. gadā Petrogradā. 1918. gada augustā iestājies Baltijas augstskolas Mehānikas nodaļā. 

Latvijas armijā iestājies 1918. gada 20. decembrī, apakšvirsnieka pakāpē dienējis latviešu atsevišķajā (Studentu) rotā, kopā ar to atkāpies līdz Liepājai, piedalījies visās kaujās par Kurzemes atbrīvošanu no lieliniekiem. Paaugstināts par leitnantu, skaitot no 1919. gada 22. maija. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 30. martā, “kad stipri lielinieku spēki uzbruka Kalnciema tilta nocietinājumiem, Tīlmanis kopā ar dažiem kareivjiem brīvprātīgi devās ienaidnieka aizmugurē, pāri purvam iznāca uz Rīgas-Kalnciema ceļa un ar patšauteni atklāja negaidītu uguni, radīdams apjukumu un pārtraukdams kaujas materiālu piegādi priekšējām līnijām. Ar savu rīcību palīdzēja izjaukt ienaidnieka uzbrukumu un noturēt Kalnciema tiltu”. 

1919. gada 9. oktobrī brīvprātīgi iestājies Studentu bataljonā, kā viens no pirmajiem Rīgas tiltu aizstāvjiem izgriezis Veco dzelzstiltu. Pēc tam mācījies artilēristu kursos un kā Latgales artilērijas pulka štāba sakaru virsnieks piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. Frontes apstākļos saslimis un 1920. gada 5. februārī Viļānos miris. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 65. lpp.; Cemety.lv.

otrdiena, 2024. gada 21. maijs

Rīgā 11. novembra krastmalā piemiņas plāksne Polijas kara atašejam un LKOK Aleksandram Miškovskim

Atrodas Rīgā 11. novembra krastmalas un Daugavas gātes stūrī pie pils vaļņa mūra (mūra posmā, kas vērsts pret Daugavas gāti). 

Atklāta 2020. gada 27. oktobrī. Pulēta granīta plāksnē iegravēts teksts: 

POLIJAS ARMIJAS PULKVEŽA,
POLIJAS VIRTUTI MILITARI ORDEŅA UN LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERA.
POLIJAS KARA ATAŠEJA LATVIJĀ NO 1919. LĪDZ 1921. GADAM,
1919. GADA 30.DECEMBRĪ ABU PUŠU NOSLĒGTĀS
POLIJAS – LATVIJAS MILITĀRĀS SAVIENĪBAS LĪDZVEIDOTĀJA
ALEKSANDRA MIŠKOVSKA (ALEKSANDER MYSZKOWSKI)
1892 – 1956
PIMIŅAI
 

1920. GADA 3. JANVĀRĪ SĀKTĀ POLIJAS UN LATVIJAS ARMIJU KOPĪGĀ OFENSĪVA
NOSLĒDŽAS AR LATVIJAS DIENVIDAUSTRUMU TERITORIJAS ATBRĪVOŠANU
NO PADOMJU KRIEVIJAS SARKANĀS ARMIJAS OKUPĀCIJAS
UN NEATKARĪGĀS LATVIJAS VALSTS ZEMJU APVIENOŠANU
 

LATGALES ATBRĪVOŠANAS KAMPAŅAS SIMTAJĀ GADADIENĀ 

POĻI 

(Seko tas pats teksts poļu valodā) 




Foto: 20.05.2024., karaviru.kapi

Piemiņas plāksne uzstādīta pēc Polijas vēstniecības ierosinājuma, ko savā 2019. gada 5. novembra sēdē atbalstīja Rīgas domes Pieminekļu padome. Piemiņas plāksnē iegravēts Polijas valdības piedāvātais teksts. 

Avots: Rīgas domes Pieminekļu padomes sēdes protokols, Nr. 7, 05.11.2019.

ceturtdiena, 2024. gada 16. maijs

Lielvircavas kapos LKOK Indriķa Bedres individuāls apbedījums

Atrodas Lielvircavas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Indriķis Bedre. 

Vēsturiska atkāpe. Indriķis Bedre dzimis 1895. gada 25. augustā Jelgavā. Strādnieks atslēgu fabrikā. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis Krievijas armijas 104. Ustjužnas kājnieku pulkā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 3. decembrī. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 26. augustā Latgalē uzbrukumā Maliņu un Kosiņu sādžām, “kad mūsējie bija spiesti atkāpties [dižkareivis] Bedre viens pats palika pie ložmetēja un sedza rotas atkāpšanos. Kad mūsu vienība bija atkāpusies un nostiprinājusies jaunā vietā, atgriezās pāri klajam laukam pie savējiem, iznesdams līdzi arī ieroci”. 

Vēlāk 4. Zemgales atsevišķā eskadrona sastāvā piedalījies cīņās pie Liepājas un Latgales frontē. Paaugstināts par kaprāli. 

Atvaļināts 1921. gada 21. februārī. Strādnieks Jelgavā. Piešķirta jaunsaimniecība Lielvircavas muižas “Amolos”. Miris 1952. gada 13. aprīlī. 

Indriķa Bedres vārds iegravēts arī vienā no piemiņas stēlām, kas uzstādītas Jelgavas Meža kapos pilsētā un novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 65. lpp.

Rīgas Biķeru kapos LKOK Nikolaja Bebra individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Biķeru (Biķernieku) kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Nikolajs Bebris. 

Vēsturiska atkāpe. Nikolajs Bebris dzimis 1898. gada 2. jūnijā Palangā tautskolu inspektora un rakstnieka Bebru (Bideru) Jura ģimenē. Beidzis Liepājas Nikolaja ģimnāziju. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, 1916. gadā iestājies Vladimira karaskolā Petrogradā, ko beidzos 1917. gada maijā, iegūstot praporščika pakāpi. No 1917. gada maija līdz 1918. gada 25. februārim dienējis Rezerves latviešu strēlnieku pulkā, pēc tam Tērbatā nonācis vācu gūstā. Latvijā atgriezies 1919. gada 10. janvārī. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 20. janvārī leitnanta pakāpē. Atsevišķās (Studentu) rotas sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Kurzemē. Vēlāk dienējis 1. Jelgavas brīvprātīgo rotā un 3. Atsevišķajā bataljonā, bet 1919. gada augustā ieskaitīts 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem, kā arī Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. oktobrī, pulkam forsējot Daugavu, leitnants Bebris “viens no pirmajiem ar savu vadu šķērsoja upi, stiprā apšaudē nocietinājās Daugavas labajā krastā pie Kalnišķu mājām un noturējās, līdz krastā izcēlās pārējās daļas. Tajā pašā dienā, Līvānus ieņemot, mūsu spēkiem grūtā brīdī veda savu vadu triecienā no spārna, ieguva ložmetēju un sekmēja vispārējo uzvaru”. 

1920. gada martā piešķirta virsleitnanta pakāpe. 1922. gadā beidzis virsnieku kursus, pulka sakaru komandas priekšnieks. 1925. gadā paaugstināts par kapteini. 1927. gadā beidzis elektrotehniskos kursus, bet 1937. gadā – bataljona komandieru kursus. Iecelts par rotas komandieri. 1939. gadā beidzis Augstāko karaskolu, paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par bataljona komandieri. 

1934. gadā iecelts par Jelgavas pilsētas valdes revīzijas komisijas locekli. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un Viestura ordeni. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai un Latvijas armijas likvidācijai, 1940. gada oktobrī atvaļināts. 

Nacistiskās okupācijas laikā no 1942. gada 17 E kārtības dienesta bataljona (vēlāk 267. Rēznas policijas bataljona) komandieris, no 1943. gada februāra Latviešu leģiona 15. divīzijas 3. pulka (345. grenadieru) 2. bataljona komandieris. Vēlāk kā virsnieks Kurzemē dienējis Latviešu leģiona 19. divīzijā. Pēc Kurzemes cietokšņa kapitulācijas mēģinājis ar kuģi nokļūt Zviedrijā, taču to pārtvēra PSRS karakuģi. Lai nekristu lielinieku rokās mēģinājis izdarīt pašnāvību, kā rezultātā zaudējis redzi. 

Atsākoties komunistiskajai okupācijai, kādu laiku atradies ieslodzījumā. Miris 1977. gada 11. janvārī neredzīgo pansionātā Rīgā. Ticis apglabāts kā Nikolajs Biders, izmantojot viņa tēva literāro pseidonīmu. 

Nikolaja Bebra kā Līvānu atbrīvošanas dalībnieka vārds iekalts arī piemiņas plāksnē, kas uzstādīta pie Līvānu Atbrīvošanas pieminekļa (sk.) ar novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 63. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 91.-92. lpp.

otrdiena, 2024. gada 14. maijs

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Kārļa Baumaņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Baumanis. Uzstādīta granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem ozollapu vijas atveidojuma iekalts teksts: 

BAUMAŅU DZIMTA
ŽENIJA 1910 – 1977
KĀRLIS 1902 – 1981
 

Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. Kārļa Baumaņa vārds nav iegravēts arī nevienā no kopējām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Baumanis dzimis 1902. gada 19. jūlijā Rīgā. Skolnieks. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 20. oktobrī, 5. Cēsu kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 13. novembrī Iecavā izlūkgājienā ienaidnieka aizmugurē kareivis Baumanis “ieguva vērtīgas ziņas, durkļu cīņā ieņēma mājas pie Iecavas skolas, vairākus vāciešus nodūra, 3 sagūstīja; kopumā šajā kaujā tika saņemti 16 gūstekņi un iegūti 3 ložmetēji”. 

Atvaļināts 1920. gada 1. janvārī. Dzīvojis Rīgā, daiļkrāsotājs. 1928. gadā Latvijas Darba savienības laikraksta “Jaunā Diena” redaktors, par politisko darbību ticis apcietināts. Piešķirta jaunsaimniecība Zemītes muižā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā ekonomists viesnīcā Rīgā. Mūža nogalē pensionārs. Miris 1981. gada 6. februārī Rīgā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 63. lpp.; Cemety.lv.

Bērzaunes pagasta Grostonas kapos LKOK Jāņa Baumaņa individuāls apbedījums

Atrodas Bērzaunes pagasta Grostonas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Baumanis. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Baumanis dzimis 1888. gada 14. februārī Mārcienas pagastā. Strādnieks. 

1909. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 12. Sibīrijas strēlnieku pulkā Vladivostokā. 

Atvaļināts, 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, iesaukts atkārtoti un iedalīts 87. Neištates kājnieku pulkā, kura sastāvā piedalījies kaujās Polijā. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 1914. gada 9. novembrī pie Lodzas kritis vācu gūstā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 15. jūnijā Pļaviņās, 4. Valmieras pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem, paaugstināts par dižkareivi. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 20. novembrī, kad ienaidnieks pie Staļģenes muižas sāka uzbrukumu pāri Lielupei, kareivis Baumanis “uzstādīja ložmetēju un atklāja pa bermontiešiem iznīcinošu uguni, kā rezultātā pretinieks panikā atkāpās, pamezdams uz tilta daudzus kritušos un ievainotos. Tas deva mūsējiem iespēju sakārtoties un pāriet pretuzbrukumā”. 

Atvaļināts 1920. gada 30. septembrī. Jaunsaimnieks Mārcienas pagasta “Jaunārēs”. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis turpat, laukstrādnieks vietējā kolhozā. Miris 1979. gada 27. aprīlī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 62.-63. lpp.

pirmdiena, 2024. gada 13. maijs

Mazsalacas kapos LNK kritušā Bertolda Jeppera individuāls apbedījums

Atrodas Mazsalacas kapos. 

Dzimts kapos apbedīts Latvijas Neatkarības karā 1920. gada 6. maijā kritušais 4. Valmieras kājnieku pulka kareivis Bertolds Jeppers. Viņam veltītas piemiņas zīmes nav, un viņa vārds nav iekalts arī nevienā no abām kopīgajām piemiņas plāksnēm. 

Avoti: Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast. Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921. 58. lpp.; Cemety.lv.

svētdiena, 2024. gada 12. maijs

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Friča Bārzdiņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fricis Bārzdiņš. Uzstādīts melnā granītā darināts kopīgs piemineklis, kurā iekalts arī Friča Bārzdiņa vārds. Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Vēsturiska atkāpe. Fricis Bārzdiņš dzimis 1889. gada 30. martā Sēmes pagastā. Galdnieks. 

1912. gadā iesaukts Krievijas armijā. Pirmā pasaules kara laikā dienējis 64. Kazaņas kājnieku pulkā, 1915. gadā Austrijas frontē kritis gūstā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada jūnijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. novembrī pie Bolderājas virsseržants Bārzdiņš “uzņēmās vada komandēšanu ievainotā virsnieka vietā, no spārna ielauzās bermontiešu pozīcijās un iekaroja tās, ieguva 2 ložmetējus un telefona centrāli, tālākā uzbrukumā saņēma 2 lielgabalus un 4 zirgus”. 

Atvaļināts 1920. gada oktobrī, dzīvojis Rīgā. Galdnieks. 1923. gadā atgriezies armijā, līdz 1928. gadam dežurants Saeimas apsardzē. No 1928. gada vecākais mantzinis Armijas intendantūras dzirnavās, maizes ceptuvē Rīgā. 1937. gadā paaugstināts par virsnieka vietnieku. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa godazīmi un Viestura ordeņa IV šķiru. 

Darbu maizes ceptuvē turpinājis arī atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā, līdz 1947. gadam maiņas ekspeditors, pēc tam līdz mūža beigām algu grāmatvedis Rīgas izpildkomitejas Sagādes un sadales pārvaldē. Miris 1956. gada 21. novembrī Rīgā. 

Friča Bārzdiņa vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.), kā arī vienā no stēlām, kas uzstādītas Tukumā, pieminot ar kādreizējo Tukuma apriņķi saistītos ordeņa kavalierus (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 61. lpp.; Cemety.lv.

sestdiena, 2024. gada 11. maijs

Cēsu Lejas kapos LKOK Jāņa Bambja individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Matīsa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Bambis. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Bambis dzimis 1888. gada 7. decembrī (25. novembrī pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) Drabešu pagasta “Žagaros” amatnieka ģimenē. Beidzis Āraišu draudzes skolu un K. Millera (Zariņu Kārļa) privāto reālskolu Cēsīs. Pēc skolas beigšanas devies uz Maskavu, kur bijis nodaļas vadītājs drēbju fabrikā un tirdzniecības kantorī Maskavā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada rudenī iesaukts Krievijas armijā. Beidzis mācību komandu 191. rezerves pulkā un komandēts uz Tiflisas praporščiku skolu. Pēc tās beigšanas 1916. gada oktobrī iedalīts 218. rezerves pulkā, vēlāk nosūtīts uz 29. Kaukāza darba bataljonu Trapezundas rajonā. 1917. gada augustā paaugstināts par podporučiku un oktobrī komandēts uz 267. rezerves pulku Austrijas frontē. 1918. gada janvārī slimības dēļ evakuēts uz Vidzemi. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. g. 11. decembrī Cēsīs virsleitnanta pakāpē. Pildījis Cēsu apriņķa cietuma pienākumus, piedalījies pirmajās sadursmēs ar Vidzemē iebrukušajiem lieliniekiem. Pēc tam Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Cēsu rotas sastāvā piedalījies cīņās pie Lielauces, Skrundas un citur Kurzemē un Zemgalē. Pēc Rīgas atbrīvošanas komandēts cietumu administrācijas rīcībā. Paaugstināts par kapteini. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 17. martā Kurzemē kaujā pie Bikstu Jaunās muižas, “kad ienaidnieks apgāja 2. Cēsu rotas labo spārnu, Bambis ar savu nodaļu metās cīņā, ar labi mērķētu patšautenes uguni piespieda lieliniekus atkāpties, tā dodams iespēju rotai atiet uz drošām pozīcijām”. 

Uz īsu laiku 1919. gada jūnijā Dzērbenes komandants, no 1919. gada 29. jūnija atkārtoti iecelts par Cēsu apriņķa cietuma priekšnieku. No armijas atvaļināts 1920. gada 2. septembrī. 1928. gadā pārcelts uz Jelgavu par cietuma priekšnieka palīgu. Piešķirta jaunsaimniecība Drabešu pagasta “Dzintaros”. Miris 1941. gada 10. maijā Drabešu pagastā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 59. lpp.; cesupils.lv.

Rīgas Matīsa kapos LKOK Teodora Baltalkšņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Matīsa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Teodors Baltalksnis. Uz kapa uzstādīta necila piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa attēlojuma iekalts teksts: 

TEODORS BALTALKSNIS
SERŽANTS
 

Vēsturiska atkāpe. Teodors Baltalksnis dzimis 1889. gada 1. novembrī Mežotnes pagastā. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 30. Sibīrijas strēlnieku pulkā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 13. aprīlī, Latgales partizānu pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem, bijis virsnieka vietas izpildītājs. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni teikts, ka 1919. gada 31. decembrī Latgalē izlūkgājienā seržants Baltalksnis “nokļuva ielenkumā pie Kapessilu un Runsiku sādžām, apšaudīja pretinieku no ložmetēja un nodarīja tam smagus zaudējumus, tā dodams iespēju mūsējiem bez zaudējumiem atkāpties. Tika ievainots”. 

Atvaļināts 1920. gada 20. oktobrī. Zemkopis Mežotnes pagasta “Upmaļos”. Pagasta aizsargu nodaļas dalībnieks. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada janvārī izsūtīts uz PSRS teritoriju, atradies filtrācijas nometnē Soļikamskā, Sibīrijā, no kurienes atbrīvots slimības dēļ. 1945. gada novembrī atgriezies Rīgā, ievietots 1. Rīgas pilsētas slimnīcā, kur 1946. gada 3. janvārī miris. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 58.-59. lpp.; Cemety.lv.

Sējas pagasta Stēderes kapos LKOK Jāņa Bāliņa individuāls apbedījums

Atrodas Sējas pagasta Stēderes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Bāliņš. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Bāliņš dzimis 1888. gada 18. martā toreizējā Pabažu pagastā lauksaimnieka ģimenē. Beidzis pilsētas skolu, pēc tam Priekuļu zemkopības skolu. Lauksaimnieks Pabažu pagasta “Ķeģos”. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gada jūlijā iesaukts Krievijas armijā, ieskaitīts 485. Viļņas kājnieku družīnā. 1915. gada decembrī beidzis Pleskavas praporščiku skolu, iegūstot praporščika pakāpi, turpinājis dienestu tajā pašā vienībā, piedalījies kaujās Viļņas rajonā. 1917. gada maijā paaugstināts par podporučiku. Demobilizēts 1918. gada februārī. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 24. maijā Rīgā virsleitnanta pakāpē, dienējis Latvieši atsevišķās (Baloža) brigādes rezerves bataljonā, vēlāk rotas komandieris 1. (4.) Valmieras kājnieku pulkā. 1919. gada novembrī paaugstināts par kapteini, no 1920. gada 1. februāra pulka saimniecības priekšnieks. Maijā piešķirta pulkveža-leitnanta pakāpe. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 16. novembrī Bauskas virzienā Bāliņš “ar savu rotu izlauzās cauri vairākām pretinieka ķēdēm un straujā triecienā izsita bermontiešus no Jaunsaules muižas, iegūdams daudz trofeju; otrā dienā pie Bauskas uzbruka pārspēkā esošiem vāciešiem un pirmais ielauzās Bauskas stacijā, kur atkal ieguva bagātīgas trofejas”. 

Pēc Neatkarības kara pulka saimniecības vadītājs. 1923. gadā beidzis virsnieku kursus, bet 1928. gadā – bataljona komandieru kursus un iecelts par bataljona komandieri. No 1929. līdz 1930. gadam bijis piekomandēts Galvenajai intendantūras pārvaldei. No 1934. gada atkal 4. Valmieras kājnieku pulka saimniecības priekšnieks. 1937. gadā atvaļināts pēc paša vēlēšanās. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. 

No 1937. līdz 1940. gadam Pabažu pagasta vecākais. Pirmajā komunistiskās okupācijas periodā no 1940. līdz 1941. gadam ķīmijas skolotājs vietējā pamatskolā. 

Sākoties nacistiskās Vācijas un PSRS karam, 1941. gada vasarā uzņēmies Pabažu pagasta pašaizsardzības grupas vadību. Nacistiskās okupācijas laikā no 1941. gada jūlija līdz 1944. gadam atkal ieņēmis Pabažu pagasta vecākā amatu. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, no 1944. gada līdz 1945. gadam Rīgas apriņķa kara komisariāta mācību punkta vadītājs. 1945. gada 26. janvārī apcietināts. 1945. gada 23. oktobrī tā dēvētās LPSR IeTK karaspēka kara tribunāls piesprieda Bāliņam 10 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Atradies ieslodzījumā tā dēvētajā Minlagā (koncentrācijas nometnē Intā, Komi), no kuras atbrīvots 1955. gada 1. jūlijā. 

Atgriezies Latvijā. Kolhoznieks Pabažu pagastā, traktorists zinātniskās pētniecības saimniecībā “Krimulda”, mūža nogalē pensionārs. Miris 1968. gada 5. janvārī Pabažos. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 55.-56. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 81. lpp.

piektdiena, 2024. gada 10. maijs

Mazsalacas kapos LKOK Osipa Baklanova individuāls apbedījums

Atrodas Mazsalacas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Osips Baklanovs. 

Vēsturiska atkāpe. Osips Baklanovs dzimis 1894. gada 30. martā Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķī, krievs. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā no 1915. līdz 1917. gadam dienējis 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 3. maijā Tērbatā, dienējis 1. partizānu pulkā, vēlāk pārcelts uz 8. Daugavpils kājnieku pulku. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 9. oktobrī kaujā uz Jelgavas šosejas pie Baložu kapiem kaprālis Baklanovs “kā ložmetēju instruktors ar 8 cilvēkiem un vieglo ložmetēju, atrazdamies 1,5 km pirms mūsu galvenajām pozīcijām, noturējās pret pārspēku tik ilgi, līdz mūsējie sakārtojās kaujai un nodrošināja fronti”. 

Atvaļināts 1921. gada 14. februārī. Lauksaimnieks Ternejas pagasta “Miglās”. Trīsdesmito gadu beigās pārcēlies uz dzīvi Rīgā, šveicars Tieslietu ministrijā, vēlāk kurjers miertiesā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis Mazsalacā, Skaņkalnes pagastā. Strādājis lauksaimniecībā. Mūža nogalē pensionārs. Miris 1971. gada 13. decembrī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 55. lpp.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Andreja Bajāra individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Andrejs Bajārs. 

Vēsturiska atkāpe. Andrejs Bajārs-Bojārs dzimis 1896. gada 4. decembrī Suntažos zemkopja ģimenē. Drēbnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis Sibīrijas rezerves sapieru bataljonā. Tā paša gada beigās pārcelts uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Par varonību pie Smārdes apbalvots ar Jura krustu. Pēc lielinieku apvērsuma kādu laiku dienējis Sarkanajā armijā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada septembrī Suntažos, 5. Cēsu kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1920. gadā paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 29. jūnijā Latgalē kaujā pie Prigorodkrasnojes Bajārs “ar savu vadu straujā uzbrukumā apgāja pretinieka spārnu un piespieda lieliniekus nekārtībā atkāpties, tā veicinādams miesta ieņemšanu”. 

Atvaļināts 1921. gada 8. martā. Jaunsaimnieks Suntažu pagasta “Turbās”. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, no 1944. gada oktobra līdz 1945. gada aprīlim Suntažu pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs. Pēc tam līdz 1947. gadam pagasta graudu noliktavas pārzinis. No 1949. gada līdz 1960. gadam strādājis vietējā kolhozā. Mūža nogalē pārcēlies uz dzīvi Rīgā, sargs dažādos uzņēmumos. Miris 1983. gada 19. martā. 

Andreja Bajāra vārds minēts vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.), kā arī vienā no stēlām, kas uzstādītas Ogres brāļu kapos, pieminot novadā dzimušos ordeņa kavalierus (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 55. lpp.

otrdiena, 2024. gada 7. maijs

Ventspils katoļu kapos LKOK Jāņa Āža individuāls apbedījums

Atrodas Ventspils katoļu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Āzis. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Āzis dzimis 1897. gada 13. janvārī Aizputes pagastā. Strādnieks. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 7. novembrī, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem, kā arī Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 20. novembrī pie Jelgavas ienaidnieka apšaudes laikā dižkareivis Āzis “no tuvas distances ar nepārtrauktu ložmetēja uguni sagādāja pretiniekam lielus zaudējumus”. 

Atvaļināts 1921. gada 21. novembrī. Dzīvojis Ventspilī, strādnieks kokzāģētavā “Astra”. 1929. g. nelaimes gadījumā zaudējis 4 pirkstus. Mūža nogalē ekspeditors Ventspils pilsētas tirdzniecības pārvaldē. Miris 1976. gada 20. augustā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 53. lpp.

pirmdiena, 2024. gada 6. maijs

Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Eduarda Auziņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Eduards Auziņš. Pie kapa tuvinieku uzstādīta neregulāras formas granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts Eduarda Auziņa un viņa dzīvesbiedres vārds, taču nav nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni. Tai blakus pa labi uzstādīta neliela baltā marmorā darināta piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa attēlojuma iegravēts melnā iekrāsots teksts: 

EDUARDS
AUZIŅŠ
SERŽANTS
*13. jūn. 1898. †10. mai. 1965.
 

Vēsturiska atkāpe. Eduards Auziņš dzimis 1898. gada 13. jūnijā Veclaicenes pagastā zemkopja ģimenē. Pagastskolas izglītība. Līdz Pirmajam pasaules karam dzīvojis Rīgā, strādnieks fabrikā “Fenikss”. 

Pirmā Pasaules kara laikā 1917. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 8. martā, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 13. novembrī pie Birzgales muižas seržants Auziņš “ar savu nodaļu apgāja bermontiešus un pirmais ielauzās muižā, kur ieguva 7 ložmetējus u.c. trofejas”. 

Atvaļināts 1921. gada 8. martā. Jaunsaimnieks Veclaicenes pagasta “Robežniekos”. 1963. gadā pārcēlies uz dzīvi Rīgā.

Eduarda Auziņa vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots arī Eduarda Auziņa brālis Alfrēds Auziņš (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 52. lpp.; Cemety.lv.

Jaunlaicenes pagasta Apekalna kapos LKOK Alfrēda Auziņa individuāls apbedījums

Atrodas Jaunlaicenes pagasta Apekalna (Opekalna) kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alfrēds Auziņš. 

Vēsturiska atkāpe. Alfrēds Auziņš dzimis 1896. gada 25. septembrī Veclaicenes pagastā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 8. martā, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies daudzās kaujās līdz pat Neatkarības kara beigām. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 5. maijā Latgalē pie Pjerliču sādžas Zilupes rajonā zem spēcīgas ienaidnieka uguns dižkareivis Auziņš “pirmais forsēja upi, tā sekmēdams mūsējo uzbrukumu un sādžas ieņemšanu. Šajā kaujā tika iegūtas daudzas trofejas”. 

Atvaļināts 1921. gada 8. martā. Jaunsaimnieks Veclaicenes pagasta “Lāčplēšos”. Visu mūžu nodarbojies ar zemkopību. Miris 1961. gada 21. novembrī. 

Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots arī Alfrēda Auziņa brālis Eduards Auziņš (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 51.-52. lpp.; Cemety.lv.

Rencēnu kapos LKOK Ernesta Auniņa individuāls apbedījums

Atrodas Rencēnu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ernests Auniņš. 

Vēsturiska atkāpe. Ernests Auniņš dzimis 1895. gada 26. februārī Rencēnu pagastā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada augustā iesaukts Krievijas armijā, dienējis līdz 1919. gada aprīlim. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 28. maijā, nodaļas komandieris 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. oktobrī pie Jumpravmuižas zem ienaidnieka uguns virsseržants Auniņš “viens no pirmajiem šķērsoja Daugavu un ar savu uguni sedza citu karavīru pārcelšanos”. 

Atvaļināts 1921. gada 28. februārī. Dzīvojis Rencēnu pagastā, galdnieks. No 1922, līdz 1940. gadam aizsargs, no 1925. gada Rencēnu pagasta aizsargu nodaļas priekšnieks. No 1932. gada decembra līdz 1934. gada maijam Rencēnu pagasta vecākais, vēlāk pagasta vecākā palīgs. Pirmajā komunistiskās okupācijas periodā no 1940. līdz 1941. gadam pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks, šajā amatā arī nacistiskās okupācijas laikā. No 1943. gada jūlija līdz 1944. gada septembrim aizsargs. 

Atsākoties komunistiskajai okupācijai, no 1945. gada 25. janvāra līdz 1946. gada 31. janvārim slēpies bunkurā savās mājās, tad apcietināts. 1946. gada jūnijā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. Ieslodzīts Peščanijas koncentrācijas nometnē PSRS Karagandas apgabalā. 1954. gada novembrī atbrīvots, atgriezies Latvijā. Būvbrigadieris vietējā kolhozā “Zelta druva”. Miris 1976. gada 6. aprīlī Rencēnos. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 50. lpp.; Cemety.lv.

svētdiena, 2024. gada 5. maijs

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Jāņa Kalniņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvedis-leitnants Jānis Kalniņš. Pie kapa tuvinieku uzstādīta, iesarkanā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem ozollapu vijas un Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

PULKV. LEITN.
JĀNIS KALNIŅŠ
1892 – 1979
 

Foto: 04.05.2024., karavitu.kapi

Ordeņa atveidojums un dienesta pakāpe, domājams, iekalti vēlāk. 

Kapu kopiņas kājgalī uzstādīta vēl viena neliela, baltā marmorā darināta piemiņas plāksne, kurā zem krusta zīmes un Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iegravēts melnā iekrāsots teksts: 

L.K.O.K.
PULKVEDIS-LEITN
JĀNIS KALNIŅŠ
DZ.1892.G.25.X.MIR.1979




Foto: 04.05.2024., karavitu.kapi

Vēsturiska atkāpe. Jānis Kalniņš dzimis 1892. gada 25. oktobrī Krustpilī. Beidzis Pētera I reālskolu Rīgā un reālskolu Pleskavā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada martā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, ieskaitīts Leibgvardes Preobraženskas pulkā., 1915. gada oktobrī beidzis Konstantīna karaskolu Kijevā, iegūstot praporščika pakāpi, iedalīts 3. gvardes strēlnieku pulkā Pēterhofā. 1916. gada martā pārcelts uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Augustā paaugstināts par podporučiku, bet septembrī iecelts par sakaru komandas priekšnieku. No 1917. gada janvāra 1. rotas komandieris, februārī piešķirta poručika pakāpe. Apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru, Annas ordeņa III un IV šķiru, kā arī ar Vladimira ordeņa IV šķiru. 

Pēc lielinieku apvērsuma pulku pametis un decembrī iestājies 5. huzāru pulkā. 1918. gada janvārī devies uz Petrogradu, kur februārī atvaļinājies. Oktobrī ieradies Pleskavā, kur iestājies Krievijas Ziemeļu korpusa Ostrovas kājnieku pulkā. 

1918. gada decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, virsleitnanta pakāpē. Atsevišķās (Studentu) rotas (vēlāk – Atsevišķā bataljona) sastāvā piedalījies Kurzemes, Zemgales un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 4. martā pie Skrundas Jaunmuižas, “kad lielinieki sāka piepešu uzbrukumu vācu vezumniekiem, Kalniņš, atrazdamies apturē Poriņu mājās, stiprā apšaudē brīvprātīgi pa klaju lauku devās pie apšaudē nokļuvušajiem, nodibināja ar tiem sakarus un kopā ar saviem kareivjiem sedza vāciešu atkāpšanos uz Poriņiem, tā glābdams no krišanas lielinieku rokās ložmetējus un munīciju”. 

1919. gada jūnijā pārcelts uz Armijas virspavēlnieka štāba inspekcijas nodaļu. No augusta Tukuma apriņķa apsardzības priekšnieks un komandants. 1919. gada oktobrī kritis bermontiešu gūstā. Decembrī atbrīvots, pārcelts uz Bruņošanās pārvaldi par sevišķu uzdevumu virsnieku, bet 1920. gada jūnijā – uz Kara ēku un būvju valdi, septembrī – uz Rīgas izlūkošanas nodaļu, oktobrī – uz 8. Daugavpils kājnieku pulku. 1921. gadā beidzis virsnieka kursus, dienējis Sapieru bataljonā, no oktobra – Tehniskajā pārvaldē. 1922. gadā paaugstināts par kapteini un pārcelts uz Bruņošanās pārvaldi. No 1924. gada Galvenās artilērijas noliktavas priekšnieks. 1925. gadā pārcelts uz 5. Cēsu kājnieku pulku, kur 1928. gadā iecelts par rotas komandieri. 1936. gadā piešķirta pulkveža-leitnanta pakāpe. 1937. gadā beidzis bataljona komandieru kursus un pārcelts uz 4. Valmieras kājnieku pulku par bataljona komandieri. 1938. gada augustā pēc paša vēlēšanās atvaļināts. 

Piešķirta jaunsaimniecība Lielvircavas pagasta Audruves muižā, dzīvojis Rīgā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. 

Nacistiskās okupācijas laikā saimniekojis savās mājās Ropažu pagastā. 1944. gadā, tuvojoties lieliniekiem, kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Kurzemi. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā laukstrādnieks, mežstrādnieks, bibliotekārs. No sešdesmito gadu sākuma dzīvojis Rīgā. Mūza nogalē pensionārs. Miris 1979. gada 22. janvārī Rīgā. 

Jāņa Kalniņa vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 225.-226. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 225.-226. lpp.

Latvijas Kara muzejā piemiņas plāksne ar Kara skolas kursu devīzēm

Atrodas Smilšu ielā 20, Latvijas Kara muzejā 3. stāvā Kara skolai veltītajā stendā. 

Latvijas Kara skolas viesistabā savulaik atradās trīs marmora piemiņas plāksnes. Pirmajā no tām bija uzskatīti Latvijas Neatkarības karā kritušie kadeti, otrajā plāksnē bija iekaltas katra karaskolas kursa kadetu pašu izraudzītās devīzes, bet trešajā bija iegravēti to kadetu vārdi, kas Kara skolu savā grupā bija beiguši kā pirmie. 

Komunistiskās okupācijas laikā piemiņas plāksnes pazuda un tika uzskatītas par iznīcinātām. Taču 2022. gadā, veicot remontu kādā senā koka ēkā Bolderājā, nejauši tika atrasta piemiņas plāksne ar kursu devīzēm. Baltā marmorā darinātā plāksne, ietīta brūnā papīrā, bija iebūvēta sienas skapī kā plaukts. 

Apstākļus, kādos plāksne nokļuvusi šajā Bolderājas namā, pagaidām nav izdevies noskaidrot, taču zināms, ka 1940. gadās tur dzīvojis Latvijas armijas leitnants Augusts Krūmiņš (1900 – 1944), kurš bija viens no pēdējā, 15. izlaiduma absolventiem, kas Kara skolu beidza jau pēc komunistiskās okupācijas 1940. gada 27. jūlijā. Tādējādi, ar lielu varbūtību, var secināt, ka tieši leitnants A. Krūmiņš ir paslēpis šo piemiņas plāksni, ļaujot tai saglabāties līdz mūsdienām. 

2022. gada 7. novembrī, Lāčplēša dienas svētku pasākumu atklāšanas ietvaros, Augusta Krūmiņa tuvinieki nodeva vēsturisko plāksni Latvijas Kara muzejam. 

Īsu brīdi plāksne bija eksponēta Kara muzeja vestibilā, taču tagad tā ieļauta muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā un aplūkojama 3. stāvā Kara skolai veltītajā stendā. 

Plāksne iekalts zeltā iekrāsots teksts: 

1928. G.
RAUGIES UZ TĪRELI.
1929. G.
VAROŅU KAPENES – TAVA CEĻA ZVAIGZNE.
1930. G.
AUG VAROŅIEM DROSME, JO TUMŠĀKA NAKTS.
1931.
STEIDZIES UN LIESMO – DZIMTENE SAUC.
1937. G.
TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI.
1938. G.
LATVIJA, TEV MŪSU SIRDS!
1939. G.
LATVIJAI DZĪVOT, PAR LATVIJU MIRT!
1940. G.
BRĪVIEM DZĪVOT, BRĪVIEM MIRT!
 


Foto: 04.05.2024., karaviru.kapi

Avoti: Latvijas Kara skola: Vēsturisku materiālu kopojums. Red. Hāzners, V., Sproģis, E. Linkolna: Latviešu Virsnieku Apvienība, 1979. 29. lpp.; karamuzejs.lv.

piektdiena, 2024. gada 3. maijs

Talsu Jaunajos kapos 2. PK kritušā latviešu leģionāra Jāņa Gobas individuāls apbedījums

Atrodas Talsu Jaunajos kapos. 

Apbedīts Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 2) 43. (2.) pulka virsleitnants Jānis Goba. Uz kapa uzstādīts pelēka granīta piemineklis, kurā iekalts teksts: 

VIRSLEITNANTS
JĀNIS
GOBA
1914.31.VIII – 1945.11.I
 


Foto: 17.05.2024., Inta Libreiha

Tajā pašā laikā saskaņā ar Kapsētu informācijas digitalizācijas un datu pārvaldības sistēmu “Cemety” Jānis Goba skaitās apbedīts Lestenes brāļu kapos (sk.), kuru piemiņas sienā viņš minēts kā leitnants. 

Avoti: Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 11. sēj. Red. Bērziņš, A. Toronto: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1993. 242. lpp.; Cemety.lv.


Talsu Jaunajos kapos 2. PK kritušā latviešu leģionāra Leona Ausekļa individuāls apbedījums

Atrodas Talsu Jaunajos kapos. 

Apbedīts Latviešu leģiona kareivis Leons Auseklis. Uz kapa uzstādīta neregulāras formas pelēka granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

LEONS AUSEKLIS
1925.8.XII – 1944.28.XI.
ESI UZTICĪGS LĪDZ NĀVEI,
TAD ES TEV DOŠU DZĪVĪBAS KRONI
MĪKESTĪBA NEKAD NEBEIDZAS



Foto: 17.05.2024., Inta Libreiha

Leona Ausekļa vārds iekalts arī Lestenes brāļu kapu (sk.) piemiņas sienā, nenorādot nāves datumu.

Avoti: Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 10. sēj. Red. Bērziņš, A. Toronto: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1989. 20. lpp.; Cemety.lv.

ceturtdiena, 2024. gada 2. maijs

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Augusta Arķa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Augusts Arķis. Kopīgajā piemiņas plāksnē norādīts tikai viņa vārds un uzvārds, kā arī dzimšanas un nāves datums. Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Viņa vārds nav arī iegravēts nevienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Fridrihs Augusts Arķis dzimis 1889. gada 8. martā Slokā. Analfabēts. Zvejnieks, tvaika mašīnas mašīnists. 

1911. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 19. Sibīrijas strēlnieku pulkā Aizbaikālā, 1912. gadā pārcelts uz 113. Staraja Rusas kājnieku pulku Liepājā. 1914. gada sākumā atvaļināts. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā 17. jūlijā iesaukts atkārtoti, 255. Akermanas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās Polijā pie Mazuru ezeriem un Augustovas mežos. 1915. gada augustā pārcelts uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Piedalījies oktobra kaujās pie Slokas, cīnījies Nāves salā un Ziemassvētku kaujās. 1916. gada 14. maijā Nāves salā ievainots, taču palicis ierindā. 1916. gada 23. decembrī Tīreļpurvā ievainots atkārtoti. Paaugstināts par vecāko apakšvirsnieku. Apbalvots ar Jura krusta II, III, IV šķiru. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1915. gada 22. oktobrī kaujā pie Slokas 3. rotas vada komandieris Arķis ar 74 strēlniekiem “pirmais ielauzās vācu ieraukumos, iekaroja vāciešu aizsardzības pirmo līniju un noturēja ieņemtās pozīcijas līdz vakaram, ieguva trofejas”. Savukārt 1916. gada 13. februārī pie Ķekavas kopā ar 37 strēlniekiem “izgrieza eju vācu drāšu aizžogos, ielauzās pretinieka aizmugurē, ar rokasgranātām uzbruka blindāžai, iznīcināja vācu posteni un saņēma 3 gūstekņus”. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada decembrī, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona sastāvā piedalījies cīņās pret lieliniekiem. Partizāns un izlūks Slokas apkārtnē. Pēc pilsētas atbrīvošanas palicis Slokas komandantūras dienestā, vēlāk pārcelts uz Rīgas komandantūru. Bermontiešu uzbrukuma dienās ieskaitīts 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Pēc tam pārcelts uz Valdības pils komandantūru, virsseržants. 

Atvaļināts 1921. gada februārī. Strādnieks Rīgas muitas artelī, pēc tam mašīnists akciju sabiedrībās “Lenta”. Par turpmāko dzīves gaitu ziņu trūkst. Miris 1956. gada 8. septembrī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 48. lpp.; Latviešu strēlnieku saraksts: 1915 – 1917. I sēj., A-B-C. Sast. Hartmanis J. Rīga: Namejs Zeltiņš, 2023. 77. lpp.; Cemety.lv.

Vircavas pagasta Jačūnu kapos LKOK Jāņa Āriņa individuāls apbedījums

Atrodas Vircavas pagasta Jačūnu (Jačūnas) kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Āriņš (dzimis Freivalds). 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Āriņš (Freivalds) dzimis 1889. gada 21. novembrī toreizēja Kroņvircavas (tagad Vircavas) pagastā. Pagastskolas izglītība. 

1912. gadā iesaukts Krievijas armijā, līdz 1917. gadam dienējis 117. Jaroslavļas kājnieku pulkā, kara muzikants. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 20. jūnijā, 9. Rēzeknes kājnieka pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 30. novembrī pie Lielezeres muižas dižkareivis Āriņš “stiprā ugunī ar grupu kareivju šķērsoja Vadakstes upi un straujā triecienā sagūstīja 21 bermontieti, ieguva 3 ložmetējus”. 

Atvaļināts 1920. gada 25. septembrī. Jaunsaimnieks Kabiles pag. Ošu Birzē. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis kolhozā. Miris 1955. vai 1956. gadā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 48. lpp.