Daugmales pagastā Nāves salā piemineklis 1. PK kritušajiem latviešu strēlniekiem

Atrodas Daugmales pagastā Nāves salā. GPS 56.83620, 24.43754 

1921. gada 15. jūlijā ar karaspēka inspektora vietas izpildītāja ģenerāļa Mārtiņa Peniķa pavēli Nr.16. tika izveidota Vēsturisko kauju vietu atzīmēšanas komisija, par kuras priekšsēdētāju tika iecelts pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Jānis Francis (sk.). Jau tajā pašā dienā notika pirmā komisijas sēde, kurā cita starpā par vienu no vēsturiskajām kauju vietām tika atzīta Nāves sala. Turklāt pēc 28. jūlijā notikušā izbraukuma uz Ikšķiles apkārtni komisija tieši Nāves salu, kur atradušies tā dēvētie Ikšķiles priekštilta nocietinājumi, izraudzīja par pirmo kauju vietu, kuru iezīmēt ar pieminekli. 

Zīmīgi, ka pulkvedis Francis savulaik komandējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu, kas piedalījies kaujās Nāves salā, un pats 1915. gada 15. jūnijā ticis tur smagi ievainots. Komisijas sastāvā bija arī pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Jānis Kalniņš, kas savukārt komandējis otru latvieši strēlnieku vienību, kas cīnījusies Ikšķiles priekštilta nocietinājumos, – 3. Kurzemes bataljonu. 

Tomēr komisija lēma iztikt bez pieminekļa metu konkursa izsludināšanas, jo iepriekšējo konkursu pieredze esot apliecinājusi, ka “tiek iesniegts maz vērtīgu darbu”. Turklāt “komisija nevēlējās tūliņ pašā darba sākumā padarīt to par kritikas objektu.” 

Tāpēc pulkvedis Francis ar piedāvājumu izstrādāt Nāves salā iecerētā pieminekļa metu vērsās pie arhitekta Eižena Laubes, kurš piekrita to veikt bez atlīdzības un jau 1921. gada beigās iesniedza pirmās skices. 

Tomēr piedāvājums obeliska augšdaļā novietot iegarenu lielgabala lodi tika atzīts par “nepiemērotu kopējam stilam”, un projektu nācās pārstrādāt. Pieminekļu valdei iesniegtajā grozītajā metā Laube piedāvāja obeliska augšdaļu veidot smailu, taču arhitekti Pēteris Feders un Pauls Kundziņš ieteica izmainīt arī šo ieceri, un trešajā, galīgajā pieminekļa metā, ko 1924. gada 4. februārī apstiprināja kara ministrs Fricis Birkenšteins, bija paredzēts tagad dabā redzamais nošķeltais obelisks, kuru vainago adatveidīga metāla smaile. 

Tā paša gada pavasarī Kara būvniecības pārvalde izstrādāja pieminekļa celtniecības dokumentāciju. Pēc tam, kad projektu bija apstiprinājusi Valsts kontrole, inženiera kapteiņa Eduarda Tomsona uzraudzībā tika uzsākti būvdarbi, kurus pabeidza divu mēnešu laikā. Tos veica Kara būvniecības pārvalde, piesaistot dažus privātos uzņēmējus. Darbu vadītājs bija ikšķilietis Juris Dalbiņš. 

Piemineklis atklāts 1924. gada 27. jūlijā. Tas ir 14 metrus augsts dzelzsbetona obelisks, ko vainago metāla smaile, pie kuras piestiprinātas trīs zeltītas zvaigznes. Trīs metrus augstajā pieminekļa cokola daļā ierīkota tukša telpa, kurā bija paredzēts izvietot kara relikvijas. Uz relikviju telpu ved masīvas ozolkoka durvis, kas ierīkotas pret Daugavu vērstajā pieminekļa priekšpusē. Virs tām pie obeliska piestiprināts čugunā darināts Latvijas armijas formastērpa cepures kokardes jeb tā dēvētās saulītes atveidojums. Pieminekļa aizmugurē cokola augšdaļā dzelzsbetonā izveidotas atveres, kas viedo krusta zīmi un vienlaikus kalpo kā lodziņi relikviju telpas apgaismošanai. Savukārt pieminekļa sānos iestrādātas čugunā darinātas piemiņas plāksnes. Kreisajā (austrumu) pusē esošajā plāksnē bija atliets teksts: 

TĒVUZEMES
MĪLESTĪBU
PIRMĀ
VIETĀ
STĀDĪJĀT,
LATVJU
DĒLU
VARONĪBU
VISĀM
TAUTĀM
RĀDĪJĀT 

Labajā (rietumu) pusē novietotajā plāksnē atliets teksts: 

MŪŽAM
NEAIZMIRSTAMAI
NĀVESSALAS
CĪNĪTĀJU
II RĪGAS UN
III KURZEMES
LATVIEŠU
STRĒLNIEKU
PULKU
VAROŅU
PIEMIŅAI
1916. 

Piemineklis uzstādīts uz granīta pamatnes, kas veidota kā trīs pakāpieni. 

Uz pieminekli no Daugavas puses ved 4,3 metrus platas kāpnes, kas sastāv no diviem posmiem, katrā no kuriem ir septiņi pakāpieni. 

Pieminekļa celtniecība izmaksājusi nepilnus 500 000 rubļu (10 000 latu), kas segti no Kara ministrijas līdzekļiem. 

Aptuveni 300 metrus uz ziemeļaustrumiem no pieminekļa bija apbedīts kāds nezināms strēlnieks. Jānis Hartmanis uzskata, ka tas, iespējams bijis 1916. gada 8. aprīlī nocietinājumu izbūves laikā kritušā strēlnieka Jāņa Rozes kaps, jo viņš esot apbedīts netālu no kādreizējās Līves muižas. Tomēr tajā pašā laikā skaitās, ka R. Roze apbedīts kopā ar citiem bataljona kritušajiem karavīriem Ikšķiles brāļu kapos (sk.).

1930. gadā uz kapa novietota piemiņas zīme, kurā zem krusta zīmes iekalts teksts: 

MIRAT,
LAI DZĪVOTU.
1915-1917.
NĀVESSALAS
SKAUTI. 

Abpus piemiņas zīmei bija novietotas artilērijas šāviņu čaulas, bet tās pakājē – piemiņas plāksne ar tekstu: 

NEZINAMAIS
STRELNIEKS
NAVESSALAS SKAUTI
22.VI.1930. 

Pirms šīs kapavietas appludināšanas Rīgas HES būvniecības rezultātā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados nezināmā karavīra pīšļi tikuši pārapbedīti latviešu strēlnieku brāļu kapos pie Ķekavas pagasta Trušeļiem (sk.). Uz turieni pārvests arī kapakmens, taču drīz vien tas nozudis.

1933. gada 14. maijā Meža dienas ietvaros notikusi pieminekļa teritorijas labiekārtošana, stādot ap to dzīvžogu. No Daugavas puses iestādītas akācijas, bet no trim pārējām pusēm – eglītes. Nāves salas apzaļumošanas darbi Meža dienās turpinājās arī turpmākajos gados, bet 1937. gadā ar kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža rīkojumu tika izveidota Nāves salas izdaiļošanas komisija, par kuras priekšsēdētāju tika iecelts Kara ministrijas Apgādes pārvaldes Būvniecības daļas priekšnieks un arhitekts pulkvedi Artūrs Galindoms. Pēc Komisijas pasūtījuma Rīgas dārzu direktors Andrejs Zeidaks izstrādāja Nāves salas izdaiļošanas plānu, un 1938. gada aprīļa beigās sākās plānveidīgas Nāves salas pieminekļa apkārtnes izbūve un apstādījumu izveide. 

Laikā no 1936. līdz 1937. gadam Nāves salā tika uzceltas latviešu strēlnieku muzeja ēkas – dzīvojamā māja, saimniecības ēka un klēts. Muzeja ēkas, kuras bija paredzēts izmantot arī tūristu mītnes izvietošanai un saimniecības vajadzībām, pēc arhitekta pulkveža Galindoma meta guļbūves tehnikā un ar niedru jumtiem cēlusi Kara ministrijas Būvniecības daļa. Būvdarbus vadīja arhitekts Roberts Legzdiņš. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, pieminekļa sānos esošās piemiņas plāksnes tikušas sadauzītas, taču vēlāk to vietā uzstādītas nedaudz mazākas kaparā darinātas plāksnes ar to pašu tekstu. 

1965. gada 21. jūnijā Muzeja dzīvojamajā ēkā iespēra zibens un tā nodega. Pērējās ēkas tika nojauktas pirms Rīgas HES ūdenskrātuves uzpludināšanas. 

Sākoties atmodai, 1987. gadā tā dēvētās LPSR Kultūras ministrijas Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padome veikusi pieminekļa apsekošanu, un saskaņā ar 26. jūnijā sastādīto aktu konstatēts, ka “pieminekļa pamatne vairākās vietās stipri saplaisājusi; piemineklis, sevišķi augšējā daļā, stipri apsūnojis; metāla smaile bojāta; iekšējā telpa nav noslēdzama un tiek pielūžņota”. 

Tiek uzsākti restaurācijas darbi, ko veic toreizējā Daugavas ūdenskrātuvju ekspluatācijas pārvalde tās galvenā inženiera Arvja Popes vadībā. Pieminekļa restaurācija, kuras laikā atjauno arī trīs zvaigznes tā smailē un bojātās piemiņas plāksnes, tiek pabeigta 1988. gadā. 

Restaurācija izmaksāja 16 000 rubļu, ko ziedoja Daugavas ūdenskrātuvju ekspluatācijas pārvalde. 

Restaurētais piemineklis tika svinīgi atklāts 1988. gada 30. aprīlī, kad Latvijas Kultūras fonda talku centrs Vello Remerta vadībā organizēja Nāves salas sakopšanas talku. Todien piemineklī tika iemūrēta arī kapsula ar veltījumu nākamajām paaudzēm. 

Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kapara piemiņas plāksnes 1994. gada pavasarī pazuda. Domājams, tās krita par upuri krāsaino metālu zagļiem. To vietā atkal izgatavotas jaunas plāksnes, šoreiz tās darinot granītā. 

Nāves sala ar 1998. gada 29. oktobra rīkojumu iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēstures piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 91).

Vēsturiska atkāpe. 1916. gadā Nāves salā jeb tā dēvētajos Ikšķiles priekštilta nocietinājumos līdz ar citām Krievijas karaspēka daļām pārmaiņus atradās 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons. 

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons Nāves salā zaudēja 43 kritušus un no ievainojumiem mirušus strēlnieku. Vismaz 32 no tiem apbedīti brāļu kapos Ikšķiles luterāņu kapsētā (sk.). Savukārt vismaz četri no ievainojumiem mirušie – jefreitors Jānis Birons, strēlnieks Jāzeps Radželis, strēlnieks Augusts Spāre (Spars) un strēlnieks Kārlis Upe – apglabāti Rīgas Brāļu kapos. Vēl pa vienam kritušajam strēlniekam apglabāti karalauka kapsētās. Pie Tīnūžu muižas apglabāts 2. Kurzemes bataljona 2. rotas strēlnieks Staņislavs Bandžus Mārtiņa dēls, kas no 1. maijā gūtajiem ievainojumiem nākamajā dienā miris. Apbedījums mūsdienās nav atrodams. Savukārt pie Līves muižas, iespējams, apglabāts 2. Rīgas bataljona strēlnieks Jānis Roze, kas kritis 8. aprīlī nocietinājumu izbūves laikā, lai gan vienlaikus skaitās, ka viņš apglabāts Ikšķilē (sk.). 

Savukārt 3. Kurzemes latvieši strēlnieku bataljons Nāves salā zaudējis vismaz 107 vīrus. Saskaņā ar Jāni Hartmani 97 no tiem apglabāti brāļu kapos pie Vecpelšu mājām (sk.). Tajā pašā laikā paša Hartmaņa sastādītājā Nāves salā kritušo sarakstā minēti vismaz 14 bataljona karavīri, kas miruši no ievainojumiem Apvienotajā latviešu strēlnieku lazaretē un apbedīti Rīgas Brāļu kapos - strēlnieks Aleksandrs Bodnieks, strēlnieks Jānis Budovics (Budvigs), Jānis Gailis, strēlnieks Augusts Grīnbergs, strēlnieks Jānis Kalnbergs, strēlnieks Juris (Georgs) Karlsons, strēlnieks kauliņš Ansis (Klaustiņš Roberts Ansis), strēlnieks Teodors (Zigfrīds) Konopackis, strēlnieks Roberts Krastiņš, strēlnieks Kārlis Krūmiņš, strēlnieks Atis (Otto) Kuperšmits, strēlnieks Fricis Pikmanis, strēlnieks Kristaps Rudzaks (Rucaks) un strēlnieks Jānis Veihs. Tiesa, četrus no viņiem neizdevās atrast Rīgas Brāļu kapu apbedījumu datu bāzē. 

Turklāt Rīgas Ivana vecticībnieku kapos apbedīts 3. Kurzemes bataljona strēlnieks Vasilijs Mihailovs (sk.). 

Pirmie 18 bataljona kritušie sākotnēji tikuši apglabāti Ikšķiles pagasta Kaparāmuru I brāļu kapos, taču 1926. gadā tie pārapbedīti blakus saviem cīņu biedriem pie Vecpelšiem. Taču Hartmaņa sastādītajā kritušo sarakstā atrodami tikai septiņi pārapbedīto vārdi, un, piemēram, Jānis Lismanis izsaka pieņēmumu, ka daļa no pārapbedītajiem varētu būt citu karaspēka vienību piederīgie. 

Vēl trīs kritušos, kas minēti Hartmaņa sastādītajā sarakstā, - Eduardu Anškinu, Kārli Rikiti, Jāni Zaru un Mārtiņu Žagaru – neizdevās identificēt. 

Labots un papildināts: 03.11.2022. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 270.-272. lpp.; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums, 1938. 57.-59. lpp.; Hartmanis J. Latviešu strēlnieki Nāves salā 1916. Rīga: Ķekavas novada pašvaldība, 2014. 83.-95. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 167, 27.07.1924.; Nr. 168, 29.07.1924.; Nr. 174, 05.08.1924.; Nr. 153, 15.07.1926.; Latviešu Strēlnieks, Nr. 17, 1938/39. gads, 30.-32. lpp.; Tehniskais Apskats, Nr. 94, 1982. gads, 20.-21. lpp.; Padomju Jaunatne, Nr. 89, 09.05.1988.; Neatkarīgā Cīņa, Nr. 156, 09.07.1994.; Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku saraksts 1915–1917.