Daugavpilī piemiņas plāksne pulkvedim Fridriham Briedim

Atrodas Daugavpilī Muzeja (agrāk Fridriha Brieža) ielā 6.

Atklāta 1935. gada 3. novembrī pie nama Baznīcas (tagad Strādnieku) ielā 7, kur tolaik atradās Daugavpils Valsts arodskolas un Dzelzceļu tehniskās vidusskolas internāts. Pirms Pirmā pasaules kara šajā ēkā atradies Krievijas armijas virsnieku klubs, kur Fr. Briedis īslaicīgi dzīvojis, dienēdams 99. Ivangorodas pulkā.

Bronzas piemiņas plāksnē bija atliets pulkveža Fridriha Brieža krūšutēla bareljefs un teksts:

ŠINĪ NAMĀ DZĪVOJIS NEAIZMIRSTAMAIS TAUTAS VARONIS PULKV. FR. BRIEDIS 1910 – 1914.

Piemiņas plāksni uzstādījusi Latvijas veco strēlnieku biedrības Daugavpils nodaļa. To darinājuši Daugavpils Valsts arodskolas audzēkņi pēc kapteiņa-leitnanta E. Sināta meta. Tomēr saskaņā ar 1. Daugavpils valsts ģimnāzijas 1942. gada 24. marta ziņojumu Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas Vidusskolu direkcijai piemiņas plāksnes autors un izgatavotājs esot bijis arodskolas bijušais meistars Arturs Vīksne.

Pirmās komunistiskās okupācijas laikā, pamatojoties uz Daugavpils izpildkomitejas rīkojumu, piemiņas plāksne 1941. gadā noņemta. Ir ziņas, ka nacistiskās okupācijas laikā tā glabājusies bijušajās skolas (vēlākās dzelzceļa) darbnīcās. Par plāksnes tālāko likteni ziņu nav.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 2015. gada 6. novembrī pie ēkas Muzeja ielā 6 (agrāk Frīdriha Brieža iela), tika atklāta jauna Fr. Briedim veltīta melna granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts:

FRIDRIHS BRIEDIS

23.06.1888. – 28.08.1918.

Pulkvedis

Leģendārs latviešu karavadonis

Latvijas Republikas I, II un III šķiras Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Mācījies, dzīvojis, dienējis Daugavpilī (1902 – 1905; 1910 – 1914)

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 62. lpp.; visitdaugavpils.lv.

Daugavpils cietoksnī piemiņas plāksne ģenerālim Jānim Balodim

Atrodas Daugavpils cietoksnī 1. oficieru ielā 2.

Atklāta 1936. gada 29. septembrī pie nama ģenerāļa Jāņa Baloža ielā 2, kur tolaik atradās 11. Dobeles kājnieku pulka štābs. Bronzas piemiņas plāksnē atliets ģenerāļa Jāņa Baloža portreta bareljefs un teksts:

ŠINĪ NAMĀ

1902 – 1904

DZĪVOJIS,

LATVIJAS ARMIJAS

VIRSPAVĒLNIEKS,

NEATKARĪBAS KAŖĀ

ĢENERĀLIS,

JĀNIS BALODIS.

Foto: Aizsargs, Nr. 10, 1936. gada oktobris

Komunistiskās okupācijas laikā piemiņas plāksne iznīcināta.

Latgales atbrīvošanas simtgades svinību laikā 2020. gada 27. janvārī pie tā paša nama Daugavpils cietoksnī tika atklāta jauna, melnā granītā darināta piemiņas plāksne, kurā visumā saglabāts oriģinālais teksts, kas papildināts ar ziņām par sākotnējās piemiņas plāksnes likteni:

ŠINĪ NAMĀ

1902 – 1904

DZĪVOJIS

LATVIJAS ARMIJAS

VIRSPAVĒLNIEKS

NEATKARĪBAS KARĀ,

ĢENERĀLIS

JĀNIS BALODIS

Piemiņas plāksne ar šādu tekstu tika atklāta

1936. gada 29. septembrī, noņemta pēc 1940. gada.

Jānis Balodis (1881 – 1965) dienēja Daugavpils

cietoksnī 1902 – 1904 Krievijas impērijas

armijas 100. Ostrovas kājnieku pulkā.

Šo plāksni 2020. gadā uzstādīja biedrība “Daugavpils mantojums”.

Vēsturiska atkāpe. Laikā no 1902. līdz 1904. gadam Jānis Balodis pēc Viļņas karaskolas beigšanas kā virsnieks dienēja Daugavpils cietoksnī izvietotajā Krievijas armijas 100. Ostrovas kājnieku pulkā, no kurienes viņš tika nosūtīts uz fronti Krievijas–Japānas karā.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 61. lpp.; Tēvijas Sargs, Nr. 40, 02.10.1936.; Aizsargs, Nr. 10, 1936. gada oktobris, 665. lpp.; visitdaugavpils.lv.

Daugavpilī piemineklis LNK kritušajiem 1. Jātnieku pulka karavīriem

Atradās Daugavpilī Andreja Pumpura ielā kazarmu apstādījumos (tagad Andreja Pumpura skvērā).

Atklāts 1923. gada 5. jūlijā, pulka ceturtajos gada svētkos. Koka stumbra veidolā darinātais betona piemineklis tapis pēc pulka tieslietu pārziņa kara ierēdņa Jāņa Lapkaša meta. Tajā iestrādāta balta marmora plāksne, kurā iekalts zeltā iekrāsots teksts: 

Par
LATVIJU
kritušie jātnieki 

Seko 19 kritušo vārdi, kas izkārtoti divās slejās. Katram kritušajam norādīta dienesta pakāpe (saīsināti), iniciālis un uzvārds. Rakstībā izmantoti gan lielie, gan mazie burti. Turklāt vienā dienesta pakāpē esošajiem karavīriem tekstuāli pakāpe norādīta tikai pirmajam, bet sekojošo vārdu priekšā iekaltas vienīgi pēdiņas. Lai gan plāksnē iekalto vārdu precīzu secību pagaidām nav izdevies noskaidrot, zināms, ka bijuši minēti sekojošu kritušo vārdi – rotmistrs T. Skujēns, virsleitnants P. Krievs, leitnants L. Hermans, leitnants L. Rulkerts (?), leitnants E. Brikovskis, seržants J. Baņģis, seržants J. Manigs, kaprālis H. Huiks, kaprālis E. Blumfields, kaprālis K. Eņģelis, kaprālis K. Krūmiņš, dižkareivis V. Ozoliņš, kareivis A. Kude, kareivis A. Blumbergs, kareivis M. Krūmiņš, kareivis S. Udrasals, kareivis A. Elers, kareivis F. Meilands, kareivis J. Rozenbergs. 

Kritušo vārdiem seko vēl divas rindas teksta, ko pagaidām nav izdevies atšifrēt, taču iespējams, ka to saturs bijis sekojošs: “Varoņu gars mūžam dzīvos starp mums”. 

Kā liecina vēsturiskās fotogrāfijas, sākotnējā plāksne vēlāk nomainīta pret citu, kurā zem 1. Jātnieku pulka krūšu nozīmes attēlojuma iekalts sekojošs teksts ar 25 kritušo vārdiem: 

PAR
LATVIJU
KRITUŠIE JĀTNIEKI 

(Seko 25 kritušo vārdi, kas izkārtoti vienā slejā. Katram kritušajam norādīta dienesta pakāpe, vārds un uzvārds. Rakstībā lietoti tikai lielie burti. Diemžēl nedz kritušo vārdu secība, nedz to sešu kritušo vārdi, kas minēti papildus iepriekšējā plāksnē minētajiem, nav zināmi.) 

VIŅU VAROŅU GARS
MŪŽAM DZĪVOS STARP MUMS 

Piemineklis celts par pulka līdzekļiem. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā piemineklis nojaukts. 

Ziņas par kritušajiem. Jāņem vērā, ka 1. Jātnieku pulks tika saformēts jau pēc karadarbības faktiskās izbeigšanās (armijas virspavēlnieka štāba pavēle par pulka formēšanu datēta ar 1920. gada 5. maiju), un tāpēc visi kritušie savā nāves brīdī faktiski dienēja citās kavalērijas vienībās, kas vēlāk tieši vai pastarpināti tika apvienotas pulkā. 

1) Rotmistrs (kapteinis)Teodors Skujēns, Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa, rotmistrs (kapteinis), 1919. gada 14. janvārī izlūkošanas laikā pie Lēnu muižas kritis lielinieku gūstā un nomocīts līdz nāvei, LKOK. Interesanti, ka gan Krīpens, gan Jēkabsons, gan LKOK biogrāfiskā vārdnīca norāda, ka Skujēns dienējis Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Virsnieku rezerves (vēlāk Neatkarības) rotā, kamēr Jātnieku pulka veterāni viņu pieskaita kavalēristiem. 

2) Virsleitnants Pēteris Krievs, Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas vada komandieris, kritis 1919. gada 6. martā pie Airītēm pārpratuma kaujā starp Latviešu atsevišķo (Kalpaka) bataljonu un sabiedrotajām vācu vienībām (Dzelzsdivīzijas Borkes bataljonu). Apglabāts Smiltenes luterāņu kapos pie pieminekļa Neatkarības karā kritušajiem smilteniešiem (sk.). 

3) Leitnants Ludvigs Hermans, 3. Latgales atsevišķai eskadrons, kritis 1920. gada 10. janvārī pie Kārsavas. Hermans bija Vācijas pilsonis, kas Pirmā pasaules kara laikā dienēja 18. dragūnu pulkā. 

4) Kornets (leitnants) Herberts Ruckerts vai Rulkerts (iespējams, Rikerts (Rückert)), Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas 2. eskadrons, kritis 1919. gada 18. februārī pie Kuldīgas. Jānorāda, ka ritmeistera (rotmistra) Otto Goldfelda (Zeltiņa) eskadrons Latviešu atsevišķajā (Kalpaka) bataljonā tika ieskaitīts tikai pēc aiziešanas no Baltijas landesvēra 1919. gada 7. martā. 

5) Kornets (leitnants) Ernests Brikovskis, 3. Latgales atsevišķai eskadrons, nāvīgi ievainots 1920. gada 22. februārī uz Viļakas–Liepnas ceļa pie Žīguru stacijas, miris pēc dažām stundām 7. Siguldas kājnieku pulka pārsienamajā punktā. Apglabāts Ceraukstes Zaķīšu kapos (sk.). 

6) Seržants Jānis Bauģis, nevis Baņģis, 3. Latgales atsevišķai eskadrons, miris no ievainojumiem 1919. gada 31. decembrī. 

7) Seržants Jānis Manings, 3. Latgales atsevišķai eskadrons, kritis 1920. gada 24. vai 29. jūnijā Jaungulbenes apkārtnē, vajājot lielinieku teroristu bandu. Apglabāts Valkas Cimzes kapos (sk.). 

8) Kaprālis Hermanis Huiks, Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas 2. eskadrons, kritis 1919. gada 2. maijā pie Slokas Jaunzemu mājām. Apglabāts pie Ķemeru luterāņu baznīcas (sk.). 

9) Kaprālis Blumfelds Eduards, 4. Zemgales atsevišķais eskadrons, 1920. gada 7. jūlijā atkāpšanās laikā noslīcis Daugavā pie Piedrujas. 

10) Kaprālis Krišs Eņģelis, 4. Zemgales atsevišķais eskadrons, 1920. gada 7. jūlijā atkāpšanās laikā noslīcis Daugavā pie Piedrujas. 

11) Kaprālis Kārlis Krūmiņš, 3. Latgales atsevišķai eskadrons, kritis 1920. gada 10. janvārī pie Kārsavas. Apglabāts Valles kapos (sk.). 

12) Dižkareivis Villijs (Vilis) Ozoliņš, Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas 2. eskadrons, kritis 1919. gada 2. maijā pie Slokas Jaunzemu mājām. Apglabāts pie Ķemeru luterāņu baznīcas (sk.). 

13) Jātnieks (kareivis) A. Kude, Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa, kritis 1919. gada 13. februārī. 

14) Jātnieks (kareivis) Alfreds Blumbergs, kritis Cēsu kaujās 1919. gada 26. jūnijā. 

15) Jātnieks (kareivis) Mārtiņš Krūmiņš, 2. Vidzemes atsevišķais eskadrons, kritis 08.10.1919. pie Ķekavas. 

16) Jātnieks (kareivis) Udrasals Staņislavs, kritis 1919. gada 20. novembrī kaujās ar bermontiešiem Krustpils apkārtnē. Tobrīd viņš bija tikai 16 gadus vecs. Apglabāts Jelgavas brāļu kapos (sk.).

17) Jātnieks (kareivis) Arnolds Ēlerts, nevis Elers, 2. Vidzemes atsevišķais eskadrons, 1919. gada novembrī miris “no frontē iegūtas slimības” Liepājas Kara ostas lazaretē. Apglabāts Liepājas Vecajos kapos (sk.). 

18) Jātnieks (kareivis) Francis Meilands (literatūrā reizēm nepareizi – Neilands), 3. Latgales atsevišķai eskadrons, kritis 1919. gada 16. novembrī Džūkstē, LKOK. Apglabāts Bērzes kapos (sk.). 

19) Jātnieks (kareivis) Jānis Rozenbergs, 3. Latgales atsevišķai eskadrons, kritis 1919. gada 3. novembrī pie Daugavgrīvas. 

Pagaidām no šajā sarakstā neiekļautajiem izdevies noskaidrot tikai vēl vienu kritušo. Tas ir Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes 1. jātnieku diviziona jātnieks (kareivis) Jānis Dimševics, kas gājis bojā 1919. gada 2. jūnijā pie Cēsīm, nejauši sprāgstot rokasgranātai. 

Iespējams, ka nomainītajā pieminekļa plāksnē minēti arī uz landesvēra eskadrona bāzes saformētā vācu zemessardzes (vēlāk 13. Tukuma kājnieku pulka) eskadrona kritušie, jo 1921. gadā arī šis eskadrons, apvienojot to ar Latgales partizānu pulka eskadronu, tika iekļauts Jātnieku pulkā. Latvijas Neatkarības karā krituši sekojoši vācu zemessardzes eskadrona karavīri: virsnieks Fricis Reinfelds, kritis 1919. gada 10. augustā, kareivis Vilhelms fon Rēpenaks, kritis 1920. gada 5. janvārī, kareivis Kurts fon Vilhens, kritis 1920. gada 22. janvārī, kareivis Heinrihs Zelheims, kritis 1920. gada 13. martā, kareivis Eduards fon Bahs, kritis 1920. gada 15. martā un kareivis Erihs fon Betihers, kritis 1920. gada 4. aprīlī. 

Tādējādi, ja tiem 19 kritušajiem, kuru vārdi bija iekalti pirmajā plāksnes versijā, pieskaita sešus vācu zemessardzes kritušos, iegūstam 25 vārdus, kas iekalti otrajā plāksnes versijā. Taču, kamēr nebūs gūts dokumentāls apliecinājums, jāatceras, ka tas ir tikai pieņēmums. 

Labots: 30.08.2020.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 60.-61. lpp.; Liepiņš, A. 1. Jātnieku pulks: Dievs, tēvija, pulks. ASV: Alberts Liepiņš un Gaujas apgāds, 1980. 128. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 147, 05.07.1939. Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast. Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921. 9., 10., 14., 41., 49., 137. lpp.; Jēkabsons Ē. Latvijas armijas jātnieku vienības 1919. – 1921. gadā. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V sēj. Rīga: Militārās literatūras apgādes fonds, 2004. 67.-105. lpp.

Daugavpils garnizona luterāņu baznīcā piemiņas plāksne LAK kritušajiem karavīriem, kas dienējuši pilsētas garnizonā esošajās karaspēka daļās

Atradās Daugavpils cietoksnī pilsētas garnizona luterāņu baznīcā. GPS 55.884362, 26.499195

Atklāta 1937. gada 14. novembrī. Piemiņas plāksnē, ko baltā marmorā darinājis tēlnieks Arnolds Skribanovskis, iekalts zeltā iekrāsots teksts:

LATVIJAS

ATBRĪVOŠANAS KARĀ

1919 – 1920

DAUGAVPILS GARNIZONA

KARASPĒKU DAĻU

KRITUŠIE KARAVĪRI

(Sekoja 98 kritušo vārdi, tostarp piemiņas plāksnē bija minēti 14 Zemgales divīzijas pārvaldes karavīri, 29 10. Aizputes kājnieku pulka karavīri, desmit 11. Dobeles kājnieku pulka karavīri, trīs 12. Bauskas kājnieku pulka karavīri, 25 1. Jātnieku pulka karavīri, un septiņi Bruņoto vilcienu pulka karavīri.)

1937. G. 14. NOV.

Foto: Latvijas Kareivis, 16.11.1937.

Piemiņas plāksne izmaksājusi 700 latu, ko saziedojuši garnizona karavīri.

Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā baznīca uzspridzināta, un 1958. gadā tika aizvāktas arī tā drupas. Domājams, ka arī piemiņas plāksne gājusi bojā.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 60. lpp.; Jaunākās Ziņas, Nr. 260, 15.11.1937.; Latvijas Kareivis, Nr. 261, 16.11.1937.

Daugavpilī LAK kritušo Polijas armijas karavīru brāļu kapi

Atrodas Satiksmes ielā pie dzelzceļa stacijas, kur savulaik atradās pilsētas Vecie katoļu kapi. GPS 55.877367, 26.529013

Apbedīts 151 nezināms bijušās Krievijas armijas poļu tautības karavīrs, kā arī Latgales atbrīvošanas kaujās 1920. gada janvārī kritušie Polijas armijas I Leģiona brigādes karavīri. Kopējais apbedīto skaits bijis vismaz 237.

1925. gada 7. maijā Brāļu kapu komitejas Daugavpils nodaļas pilnsapulcē tika lemts poļu brāļu kapos celt pieminekli, ko sākotnēji bija iecerēts pabeigt jau līdz nākamā gada 22. jūnijam. Tomēr ieceres īstenošana ieilga, un pieminekļa pamatakmens tika likts tikai 1928. gada 22. aprīlī. Pieminekļa pamatos iemūrēta kapsula ar sekojošu aktu: “Piemineklis celts 1928. gadā, Latvijas neatkarīgās, demokrātiskās republikas 10. pastāvēšanas gadā, piemiņai kritušiem Polijas armijas varoņiem Latvijas un Polijas armijas kopējās neatkarības cīņās 1919. —1920. gados pret krieviem–lieliniekiem. Apbedīti 237 karavīri. Pieminekli cēlusi Brāļu kapu komitejas Daugavpils nodaļa no labprātīgiem ziedojumiem.”

Līdztekus ziedojumiem 1649 latus poļu karavīru brāļu kapu labiekārtošanai 1927. gadā piešķīra Daugavpils valde.

Pats četrus metrus augstais piemineklis, kas bija veidots granītā pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta, atklāts 1928. gada 22. jūnijā. Pieminekļi iestrādātajā bronzas plāksnē bija atliets teksts:

LATVIJAS NEATKARĪBAS CĪŅĀS KRITUŠO VARONĪGO POLIJAS KARAVĪRU DĀRGAI PIEMIŅAI.

1919. – 1920.

Jau pirms pieminekļa būves uz katra apbedījuma bija uzstādīts balts koka krusts, bet 1934. gadā tie tika nomainīti pret metāla krustiem.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1955. g. 18. februārī Daugavpils pilsētas izpildkomiteja pieņēma lēmumu par smilšu un šķembu karjera ierīkošanu kapsētas teritorijā. Līdz 1970. gadam kapi tika pilnībā norakti, bet pieminekļa granīta bloki, šķiet, izmantoti sarkanarmiešu Brāļu kapu piemineklim. Pēc karjera izstrādes bijušo kapu teritorijā tika iekārtota pilsētas izgāztuve, kuru slēdza 1980. g. sākumā.

Sākoties Atmodai, izveidojās vietējā poļu kultūras biedrība “Promień”, kas ierosināja nopostīto poļu karavīru brāļu kapu vietā uzstādīt betona krustu, un 1991. gada martā šo priekšlikumu apstiprināja arī Daugavpils pilsētas izpildkomiteja.

Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gada 11. novembrī kādreizējo kapu vietā uz neliela zemes uzbēruma tika atklāts 14 metrus augsts dzelzsbetona krusts. Tā pakājē uz viena no betona elementiem ir metālā veidots uzraksts:

ŻOŁNIERZOM POLAKOM POLEGŁYM NA TEJ ZIEMI

Uz pārējiem elementiem guļus novietotas trīs granīta plāksnes ar 64 kritušo leģionāru vārdiem.

Pieminekļa projektu izstrādājis tēlnieks Romualds Gibovskis un arhitekte Vanda Baulina. Tehnisko projektu sagatavojis J. Ārgalis.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 58. lpp.; Daugavas Vēstnesis, Nr. 20, 15.05.1925.; Neatkarīgā Cīņa, Nr. 24, 30.03.1991.; visitdaugavpils.lv.

Daugavpils luterāņu kapos LNK kritušo karavīru brāļu kapi

Atrodas Daugavpilī luterāņu kapos 18. novembra ielā. GPS 55.886805, 26.570617

Literatūrā sastopamas ziņas, ka brāļu kapos apbedīti vismaz 137 Latvijas Neatkarības karā Latgales frontē kritušie Latvijas armijas karavīri, taču tiek minēts, ka apbedīto skaits varētu sasniegt pat 200.

Jau 1921. gada pavasarī pulkveža (vēlāk ģenerāļa) Oskara Dankera vadībā tika dibināta Brāļu kapu komitejas Daugavpils nodaļa, kas uzņēmās visu pilsētā esošo karavīru kapu uzturēšanu un labiekārtošanu.

1925. gada 7. maijā BKK Daugavpils nodaļas pilnsapulcē tika lemts brāļu kapos celt pieminekli, ko sākotnēji bija iecerēts pabeigt jau līdz nākamā gada 22. jūnijam. Tomēr ieceres īstenošana ieilga. Pieminekļa projektu, ko izstrādājis arhitekts Aleksandrs Birzenieks, Brāļu kapu komiteja apstiprināja tikai 1927. gada augustā, bet pieminekļa pamatakmens tika likts 1928. gada 22. aprīlī. Pieminekļa pamatos iemūrēta kapsula ar sekojošu aktu: “Piemineklis celts 1928. gada Latvijas neatkarīgās, demokrātiskās republikas 10. pastāvēšanas gadā, par piemiņu kritušiem Latvijas armijas varoņiem neatkarības cīņās 1919.—1920. gados pret krieviem-lieliniekiem. Apbedīti 102 karavīri”.

Pats piemineklis atklāts 1928. gada 22. jūnijā. Tas mūrēts no kaltiem granīta blokiem, un pieminekļa priekšpusē piestiprināta bronzas plāksne ar reljefā atlietu zobenu un tekstu:

LATVJU

VAROŅIEM

PATEICĪGĀ

TAUTA

1928.

Pieminekļa aizmugurē iestrādāta melna granīta plāksne, kurā iekalti gadskaitļi:

1919 – 1920.

Pieminekli cēlusi Brāļu kapu komitejas Daugavpils nodaļa, un tas izmaksājis 2300 latu, kas pamatā savākta ziedojumos, taču daļu nepieciešamo līdzekļu piešķīrusi centrālā BKK.

Būvdarbus veikuši uzņēmēji Leonovs un Tetersons inženiera Komisara uzraudzībā.

Virs apbedījumiem uzstādīti individuāli betona krusti. Katrā no tiem 1939. gada vasarā iekalts kritušā vārds, dienesta pakāpe un karaspēka daļa.

Komunistiskās okupācijas laikā brāļu kapi tika nolaisti, tomēr īpaši necieta. Taču, sākoties Atmodai, 1988. gada ziemā vandaļi daļu krustu nolauza, bez citiem ar krāsu aizķēpāja uzrakstus. 1993. gadā, baidoties no krāsainā metāla zagļiem, bronzas plāksne un virs tās esošā saulīte tika aizstāta ar pagaidu zīmēm. 1994. gada aprīlī vandaļi vēlreiz nogāza un sadauzīja vairākus krustus. Tagad vairums krustu ir atjaunoti, bet pieminekļa bronzas detaļas atgriezušās sākotnējā vietā.

Šobrīd labajā pusē, skatoties no pieminekļa, iezīmēti sekojoši apbedījumi: 1. kar. Micens Kārlis (2. V.K.P., 1920.), 2. kar. Kļava Jānis (2. A.R., 1920.), 3. kar. Teppers Eberhards (3. R.O.B.B. 1920.), 4. kar. Bunduls Francis (2. V.K.P., 1920.), 5. kar. Lapiņš Matīss (11. D.K.P., 1920.), 6. kar. Brukle Jānis (..., 1920.), 7. serž. Tauliņš Vilis (10. A.K.P., 1920.), 8. Majauske Fricis (11. D.K.P., 1929.), 9. vserž. Apens Mārtiņš (..., 1930.), 10. kar. Sukurs Jānis (12. A.R.T.D., 1920.), 11. leitn. Kupsevics Eduards (10. A.K.P.,1920.), 12. kar. Āboliņš Krišis (12. A.R.T.D., 1920.), 13. kar. Heins Klāvs (10. A.K.P., 1920.), 14. kar. Ilenāns Kārlis (3. J.K.P., 1920.), 15. kar. Krūms Jānis (10. A.K.P., 1920.), 16. kar. Ernstsons Ernests (11. D.K.P., 1920.), 17. kar. Dundurs Ansis (12. B.K.P., 1920.), 18. leitn. Eilenbergs Žanis (12. B.K.P., 1923.), 19. kar. Kalējs Voldemārs (10. A.K.P., 1920.), 20. kar. Prieduliņš Augusts (12. A.R.T.Div., 1920.), 21. – 26. nezināms, 27. kar. Vilcāns Staņislavs (3. J.K.P., 1920.), 28. kar. Doniņš Jēkabs (12. B.K.P., 1920.), 29. kar. Pērkons Fricis (11. D.K.P., 1920.), 30. kar. Zupas Jānis (3. J.K.P., 1920.), 31. kar. Dzenis Radvils (11. D.K.P., 1920.), 32. kar. Busmanis Jāzeps (..., 1920.), 33. kar. Ozols Jānis (2. D.I.N.Z.R., 1920.), 34. kar. Plūka Fricis (11. D.K.P., 1920.), 35. krusta nav, 36. dižkar. Beizbergs Kārlis (2. D.P.Ā.R.V., 1920.), 37. kar. Ozoliņš Miķelis (12. Art.Div., 1920.), 38. kar. Vilinskis Mārtiņš (12. B.K.P.,1920.), 39. kar. Paulins Mārtiņš (11. D.K.P., 1920.) 40. kar. Dabris Jānis (11. Art.Div., 1920.), 41. kar. Siliņš Ādams (10. A.K.P., 1920.), 42. kar. Pockins Jānis (3. J.K.P., 1920.), 43. – 47. nezināms, 48. krusta nav, 49. kar. Valainis Kazimirs (3. J.K.P., 1920.), 50. krusta nav, 51. – 61. nezināms.

Kreisajā pusē iezīmēti sekojoši apbedījumi: 62. kar. Aleksejevs Grigorijs (Z.A.P., 1920.), 63. kar. Sperliņš Vilis (12. B.K.P., 1920.), 64. kar. Jaunietis Roberts (1920.), 65. kar. Otalos Matīss (12. B.K.P.), 66. kar. Šneiders Žanis (2. V.K.P., 1920.), 67. krusta nav, 68. kar. Cikmanis Jānis (2. V.K.P., 1920.), 69. kar. Vebers Adolfs (11. D.K.P., 1920.), 70. serž. Zvirbulis Andrejs (11. D.K.P., 1920.), 71. kar. Krecers Jānis (3. Rob.raj., 1920.), 72. kar. Salenieks Staņislavs (Borbokas iec. ko-ras, 1920.), 73. kar. Bergs Jānis (12. Art. Div., 1920.), 74. kar. Grietens Pēteris (11. D.K.P., 1920.), 75. kar. Grule Otto (3. V.K.P., 1920.), 76. kar. Romanovskis Jānis (3. V.K.P., 1920.), 77. kar. Malts Juhlis (Tanku d., 1920.), 78. kar. Dreimans Ernests (11. D.K.P., 1920.), 79. Oleničevs Vjačeslavs (1920.), 80. kar. Starks Augusts (11. D. K. P., 1920.), 81. kar. Skudra Jānis (3. J.K.P., 1920.), 82. kar. Raizēlis Jānis (2. V.K.P., 1920.), 83. kar. Rempels Jānis (2. V.K.P., 1920.), 84. kar. Prauliņš Jānis (2. V.K.P.,1920.), 85. kar. Stellers Jēkabs (3. J.K.P., 1920.), 86. kar. Miltiņš Jānis (12. Art. Div., 1920.), 87. krusta nav, 88. kar. Feieraben Andrejs (12. Art. Div., 1920.), 89. kar. Dāvidnieks Vilis (2. Br. vilc., 1920.), 90. kar. Olmanis Miķelis (2. Art. Div., 1920.), 91. kar. Veihmans Kārlis (Lat. kav., 1920.), 92. kar. Medisons Fricis (12. B.K.P., 1920.), 93. kar. Celms Ansis (12. B.K.P. 1920.), 94. serž. Bende Fricis (12. B.K.P., 1920.), 95. kar. Veidemans Indriķis (12. B. K. P., 1920.), 96. kar. Koars Aleksandrs (2. V. K. P., 1920.), 97. kar. Bariszinkovs Antons (3. J.K.P., 1920.), 98. kar. Vilkājis Kārlis (3. J.K.P., 1920.) 99. kar. Kaziks Augusts (Kurz. inžr., 1920.), 100. dižkar. Zakets Kazimirs (3. J.K.P., 1920.), 101. serž. Grundmans Miķelis (12. B.K.P., 1920.), 102. kar. Šņoriņš Jānis (3. J.K.P., 1920.), 103. dižkar. Grintāls Kristaps (3. J.K.P., 1920.), 104. kar. Zborovskis Kazimirs (Krasl. ifc. kom-ras, 1920.), 105. kar. Kozirevs Jānis (D. Grivas Mac. Bat., 1920.), 106. kar. Kalniņš Jānis (D. pils. p. k-ras, 1920.), 107. kar. Pastors Alfons (2. V.K.P., 1920.), 108. kar. Dobar... (2. V.K.P.,...), 109. kar. Putiks Jānis (2. V.K.P., 1920.), 110. kar. Eikboms Jānis (3. J.K.P., 1920.), 111. kar. Valinieks Roberts (3. J.K.P., 1920.), 112. kar. Geidons Ernests (3. J.K.P., 1920.), 113. kar. Bukovskis Antons (9. R.K.P., 1920.), 114. vec. mantz. Libergs Jānis (10. A.K.P., 1923.), 115. kar. Galviņš Dāvids (Jātn. p., 1921.), 116. kar. Amsters Jānis (1919.), 117. – 119. nezināms, 120. vserž. Petriks Eduards (10. A.K.P., 1923.), 121. kar. Turks Jānis (3. J.K.P., 1920.), 122. kar. Redliss Krišis (12. B.K.P., 1920.), 123. kar. Baraks Jānis (11. D.K.P., 1920.), 124. kar. Rodze Jānis (1. Art. Div., 1920.), 125. – 132. nezināms, 133. kar. Teibe Kārlis (Div. inž., 1920.), 134. kar. Elksnīts Mārtiņš (12. B.K.P., 1920.), 135. kar. Skabieka Jānis (12. B.K.P., 1920.), 136. v. v. Plosmanis Kārlis (Z.A.P.,1938.).

Ņemot vērā to, ka absolūtā vairumā minēto karavīru vārdi nav atrodami nevienā no kritušo karavīru sarakstiem, jādomā, ka te pamatā apglabāti nevis kaujās kritušie vai no ievainojumiem mirušie, bet gan karavīri, kas miruši no slimībām Daugavpils garnizona lazaretē. Brāļu kapos apbedīti arī daži vēlākajos gados Daugavpils kara slimnīcā mirušie karavīri, piemēram, 1938. gada 20. jūlijā mirušais Neatkarības kara dalībnieks un Zemgales artilērijas pulka sakaru baterijas virsdienesta virsnieka vietnieks Kārlis Plosmanis. 

Papildināts: 17.02.2024. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 56.-57. lpp.; Daugavas Vēstnesis, Nr. 20, 15.05.1925.; Pēdējā Brīdī, Nr. 180, 08.10.1927.; Latvijas Kareivis, Nr. 92, 25.04.1928.; Jaunākās Ziņas, Nr. 138, 25.06.1928.; Latvis, Nr. 2004, 26.06.1928.; Latvijas Kareivis, Nr. 182, 22.07.1938.; Latgales Vēstnesis, Nr. 80, 27.07.1938.

Skujenes kapos 1. PK kritušā latviešu strēlnieka Pētera Šūmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Skujenes kapos. GPS 57.09319, 25.476555

Dzimtas kapos apbedīts 1916. gada 10. jūlijā Pēterpils latviešu lazaretē no ievainojumiem mirušais latviešu strēlnieks Pēteris Šūmanis. Uz kapa uzstādīts kopīgs šūnakmens piemineklis. Tajā iestrādāta melna granīta plāksne, kurā iekalts teksts:

Fridrichs Šumans

dz. 17. zept. 1863.

mir. 20. apr. 1915.

Marija Šumans

dz. Pelec

dz. 20. maijā 1866.

Peters Saša Šumans

dz. 21, febr. 1895.

kritis par tēvzemi

30. junijā 1916.

Foto: 14.10.2023., Arno Liepiņš

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 51. lpp.

Drabešu pagastā pie bijušā Līvu pagastnama piemineklis Cēsu Skolnieku rotas pirmās kaujas vietā

Atrodas Drabešu pagastā Cēsu–Āraišu lielceļa malā iepretī bijušajam Līvu pagastnamam.

Pamatakmens likts 1930. gada 18. maijā, bet pats piemineklis atklāts jau 29. maijā.

1,8 metrus augstais piemineklis, kas uzstādīts uz neliela zemes uzbēruma, veidots pēc Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rotas bijušā karavīra un arhitekta Kārļa Dzirkaļa meta. Tas sastāv no trim Allažu šūnakmens blokiem, kas stateniski uzstādīti uz guļus novietota ceturtā bloka. Pie augstākā no blokiem pieminekļa kreisajā pusē piestiprināts 85 centimetrus garš bronzā liets, lejup vērts zobens, kura asmenī zem roktura atlietas trīs zvaigzne, bet pie zemākā bloka labajā pusē – bronzas plāksne, kurā atliets teksts:

CĒSU PULKA

SKOLNIEKU ROTAS

PIRMO KAUJU VIETU

PIEMIŅAI

6. JŪNIJS 1919.

Šūnakmens bloki sagatavoti Brāļu kapu komitejas darbnīcās Rīgā, bet to uzstādīšanu veikusi Cēsu akmeņkaļa Augusta Sproģa firma. Pieminekļa bronzas detaļas pēc K. Dzirkaļa zīmējumiem darinājis toreizējais Mākslas akadēmijas students un vēlākais tēlnieks Matīss Pluka, un tās atlietas V. Minūta fabrikā Rīgā.

Pieminekli cēlusi Cēsu pulka Skolnieku rotas karavīru biedrība, Cēsu valsts ģimnāzija un Ziemeļlatvijas atbrīvošanas atceres svētku komiteja. Tas izmaksājis 424 latus.

Savukārt visus nepieciešamos zemes darbus veikusi toreizējā Līvu pagasta valde, apkārtnes labiekārtošanā brīvprātīgi iesaistoties arī pagasta pilsoņiem.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā piemineklis iznīcināts.

Sākoties Atmodai, tika pieņemts lēmums par pieminekļa atjaunošanu, ko uzņēmās tēlnieks Andrejs Jansons un viņa dzīvesbiedre tēlniece Maija Baltiņa. Atjaunošanas projektu izstrādājis arhitekts Imants Timermanis.

Atjaunotais piemineklis atklāts 1989. gada 6. jūnijā.

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, baidoties no krāsainā metāla zagļiem, pieminekļa bronzas detaļas piesardzības nolūkā tika aizstātas ar to atdarinājumu no koka. Tagad pieminekļa bronzas detaļas atkal atgriezušās savā vietā.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 42. lpp.; 1. pasaules kara un brīvības cīņu piemiņas vietas Cēsu rajonā. Sast.: Upīte, S., Puķīte, P. Cēsis: Cēsu muzeju apvienība, 1989. 17. lpp.; Pēdējā Brīdī, Nr. 113, 21.05.1930.; Latvis, Nr. 2573, 22.05.1930.

Drabešu pagastā Vidzemes šosejas 74. kilometrā LNK krituša nezināma karavīra individuāls apbedījums

Atrodas Drabešu pagastā Vidzemes šosejas 74. kilometrā (apmēram kilometru aiz Ieriķiem), braucot no Rīgas, ceļa labajā pusē iepretī Birzīšu mājām.

Apbedīts 1919. gada jūnijā kritis latviešu karavīrs, kas šajā vietā tika atrasts pēc Cēsu kaujās sakautā landesvēra atkāpšanās. Ar laiku kapavieta tika aizmirsta un pamesta nekopta, līdz pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā kāds ap to uzcēla sētiņu. 1934. gada 6. maijā Meža dienu laikā uz nezināmā karavīra kapa atklāts piemineklis, ko vietējā šūnakmenī pēc paša meta darinājis Cēsu virsmežniecības Drabešu mežniecības mežsargs, 10. Cēsu aizsargu pulka aizsargs un Ieriķu dzirnavu īpašnieks Alfrēds Kaņeps. Pašdarināto pieminekli viņš vienlaikus veltījis savam vecākajam brālim Mārtiņam Kaņepam, kas bez vēsts pazudis Pirmā pasaules kara laikā, karodams latviešu strēlnieku formējumu sastāvā.

Aptuveni pusotru metru augstajā piemineklī iekalta uzlecoša saule ar trīs stariem, kas simbolizē Kurzemi, Latgali un Vidzemi, bet zem tās – lejupvērsts zobens. Pieminekļa atklāšanas dienā ap kapa vietu iestādīts arī eglīšu dzīvžogs un aptuveni 30 liepiņas.

Komunistiskās okupācijas laikā tas vairākkārt ticis nogāzts, bet 1984. gadā pazuda pavisam. Tomēr vietējie un garāmbraucēji apbedījuma vietā turpināja regulāri likt ziedus. Lai to novērstu, okupācijas varasiestādes nozāģēja piemiņas vietai apkārt esošās egles, kas līdz tam kalpoja kā orientieris kapa atrašanai. Taču Cēsu rotkalis Daumants Kalniņš iegaumēja apbedījuma vietu, nomērojot ar soļiem tās attālumu līdz zīmīgākajiem apkārtnes objektiem.

Sākoties Atmodai, 1988. gada 7. maijā, kad Latvijas Kultūras fonds (LKF) rīkoja Latvijas vispārējo kapu talku, D. Kalniņš kopā ar Santu Rīderi veica nezināmā karavīra kapa sakopšanu un ap to iestādīja jaunas eglītes, bet 1988. gada vasarā apbedījuma vieta tika iezīmēta, uzstādot pagaidu piemiņas zīmi.

1988. gada 14. jūlijā Cēsu vēstures un mākslas muzejā notika tikšanās ar LKF Kritušo karavīru piemiņas kopšanas grupas aktīvistiem, un tās laikā tika apspriesta Cēsu rajonā nopostīto un bojāto Neatkarības kara pieminekļu atjaunošana. Gandrīz četras stundas ilgajā sanāksmē, kurā piedalījās aptuveni 150 cilvēki, tika nolemts kā pirmo no iznīcinātajiem monumentiem atjaunot nezināmajam karavīram veltīto pieminekli pie Ieriķiem.

Jaunā pieminekļa kalšanas darbus uzņēmās tēlniece Maija Baltiņa, kas to veica kopā ar dzīvesbiedru tēlnieku Andreju Jansonu viņa tēva tēlnieka Kārļa Jansona dzimtas mājās “Siļķēs” pie Cēsīm iekārtotajā darbnīcā.

Atjaunotais piemineklis atklāts 1988. gada 11. novembrī. Atklāšanas ceremonijas laikā pārvalku no restaurētā pieminekļa noņēma 1985. gadā mirušā A. Kaņepa dēls Jānis Kaņeps.

Foto: 24.11.2022., Aldis Jordans

Foto: 2020. gada septembris, Gita Memmēna

Jaunais piemineklis, kas kļuva par pirmo Atmodas laikā no jauna izgatavoto un uzstādīto Neatkarības kara piemiņas zīmi, atšķirībā no oriģināla darināts granītā un kopā ar pamatni ir divus metrus augsts.

Papildināts: 21.06.2021. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 43. lpp.; Ozola, A. Latvijas Brīvības cīņu pieminekļu atjaunošana, 1987.-1998. gads. Latvijas Arhīvi. 1916, Nr. 3/4, 123.-147.lpp > 125.-126.lpp.; 1. pasaules kara un brīvības cīņu piemiņas vietas Cēsu rajonā. Sast.: Upīte, S., Puķīte, P. Cēsis: Cēsu muzeju apvienība, 1989. 16. lpp.; Korsaks, P., Kušķis, G. Ceļā uz neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi, Rīga: mans īpašums, 1997. 157., 160. lpp.; Cēsu Avīze, Nr. 381, 12.05.1934.

Āraišu luterāņu baznīcā piemiņas plāksne 1. PK un LAK kritušajiem draudzes locekļiem

Atrodas Drabešu pagastā Āraišu luterāņu baznīcā. GPS 57.253927, 25.280918

Atklāta 1937. gada 12. jūnijā. Piemiņa plāksnē (144,5 x 78 x 3,5 cm), ko Somijas granītā darinājis Cēsu akmeņkalis Augusts Sproģis, iekalts zeltā iekrāsots teksts ar trīs slejās izkārtotiem 68 kritušo vārdiem:

ĀRAIŽU DRAUDZES

PASAULES KAŖĀ UN BRĪVĪBAS CĪŅĀS KRITUŠIE VAROŅI:

JĀNIS ANDERSONS

JĀNIS BAMBIS

JĒKABS BAMBIS

KĀRLIS BAMBIS

AUGUSTS BĒRZIŅŠ

EDUARDS BĒRZIŅŠ

JĀNIS BĒRZIŅŠ

PĒTERIS-ED. BĒRZIŅŠ

KĀRLIS BERĶIS

KĀRLIS-VOLD. BIKARS

JĀNIS BITE

JĒKABS BRAMBERGS

JĀNIS BRĪKŠIS

JĀNIS ČAKARS

PĒTERIS DEIČMANIS

ROBERTS DEIČMANIS

JĀNIS DZELZE

MĀRCIS DZELZE

AUGUSTS EGLĪTIS

JĀNIS EGLĪTIS

MĀRCIS EGLĪTIS

ROBERTS EGLĪTIS

KĀRLIS FRĪDBERGS

ALFRĒDS GAILIS

BERNHARDS GAILIS

JĀNIS GALVA

KĀRLIS JANSONS

JĀNIS JĒKABSONS

VOLDEMĀRS KALIKSONS

MĀRTIŅŠ KAŅEPS

JĀNIS-VOLD. KAMPE

EDUARDS KIRSTEINS

MĀRCIS KIRSTEINS

JĀNIS-VOLD. KRAUZE

KĀRLIS KRŪMIŅŠ

DĀVĪDS-VILH. LAIME

PĒTERIS LANGA

JĀNIS LIEPIŅŠ

JĀNIS MEŅĢELIS

MĀRCIS MIERIŅŠ

PĒTERIS MIĶELSONS

JĀNIS-ALFR. MISERS

JĀNIS OZOLIŅŠ

JĀNIS PIKURS

MĀRTIŅŠ PRANKS

MĀRCIS PRIEDĪTIS

EDUARDS PRŪSIS

REINHOLDS PURIŅŠ

BERNHARDS REĶIS

MĀRTIŅŠ-AUG. RUDZĪTIS

JĀNIS SĀRMS

KĀRLIS SLIEDE

KĀRLIS SPROĢIS

MĀRCIS ŠEKAVS

KĀRLIS TINNE

AUGUSTS TOMELS

PĒTERIS VALTIŅŠ

ROBERTS VALTIŅŠ

ARVĪDS-ALEKS. VEITMANIS

KĀRLIS-ED. VĪGANTS

AUGUSTS VĪLIPS

KĀRLIS VĪTOLS

JĀNIS-VOLD. ZAĻAISKALNS

RŪDOLFS ZANDBERGS

KĀRLIS ZANDERSONS

PĒTERIS ZANDERS

JĀNIS ZARIŅŠ

MĀRCIS ZIEDIŅŠ

ESI UZTICĪGS LĪDZ NĀVEI,

TAD ES TEV DOŠU DZĪVĪBAS VAIŅAGU.

JĀŅA PARĀD. GR. 2, 10.

Piemiņas plāksnes uzstādīšana izmaksājusi vairāk nekā 700 latu, kas segti ar draudzes savāktajiem ziedojumiem.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 43.-44. lpp.; Jaunākās Ziņas, Nr. 126, 09.06.1937.