Valmierā Kocēnu kapos LNK kritušā Pētera Tomsona individuāls apbedījums

Atrodas Valmierā Rīgas ielā 103 Kocēnu kapos. 

Tomsonu dzimtas kapos, domājams, apbedīts 1919. gada 9. oktobrī no ievainojuma mirušais 5. Cēsu kājnieku pulka kareivis Pēteris Tomsons. Pie kapa kopiņas uzstādīta granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

PĒTERIS
TOMSONS
1991 – 1919 

P. Tomsona vārds bija minēts arī komunistiskās okupācijas laikā nojauktajā piemineklī 5. Cēsu kājnieku pulka kritušajiem karavīriem Rīgā Pērnavas ielā 9 (sk.). 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 243. lpp.; Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast. Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921. 147. lpp.; Cemety.lv.

Alūksnē pie Janalūksnes pils piemiņas akmens mežsargiem – nacionālo partizānu atbalstītājiem

Atrodas Alūksnē Pleskavas ielā 9, netālu no Janalūksnes (Helēnas) pils. 

Atklāts 2021. gada 26. novembrī. Piemiņas akmeni darinājis tēlnieks Ainārs Zelčs. Piemiņas zīme sastāv no šķelta pelēka laukakmens, kas uzstādīta uz otra, iesarkana laukakmens. Šķeltā laukakmens gludajā virsmā iekalts teksts: 

LATVJU MEŽI NOSLĒPUMUS GLABĀ… 

MEŽSARGIEM –
NACIONĀLĀS PRETOŠANĀS KUSTĪBAS
DALĪBNIEKU ATBALSTĪTĀJIEM
ALŪKSNES MEŽOS
NO 1944. GADA LĪDZ 1953. GADAM –
UN PIEMIŅAS SAGLABĀTĀJIEM 

Piemiņas akmens uzstādīts pēc Alūksnes novada politiski represēto kluba “Sarma” vadītājas Dzidras Mazikas iniciatīvas.

Papildināts: 23.08.2023.

Avoti: Nekad nav vara uzveikusi garu: Piemiņas vietas nacionālajiem partizāniem Alūksnes un Smiltenes novadā. [Gulbene]: Vītola izdevniecība, 2023. 53.-55. lpp.; aluksne.lv, 26.11.2021.

Annas pagasta “Ķiršās” piemiņas akmens nacionālajiem partizāniem

Atrodas Annas pagasta “Ķiršās” (agrāk “Bundzēni”). GPS 57.337426, 27.022939 

Atklāts 2021. gada 17. jūnijā nacionālo partizānu Aleksandra un Jāņa Rēderu kādreizējo māju vietā. Piemiņas akmeni darinājis tēlnieks Ainārs Zelčš. Divdaļīgās piemiņas zīmes labajā pusē esošajā granīta plāksnē zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma iekalts teksts: 

NEKAD NAV VARA
UZVEIKUSI GARU –
CĪŅĀ PAR LATVIJAS BRĪVĪBU
DZĪVĪBAS ATDEVUŠI
ALEKSANDRS RĒDERS
1903 4 XII – 1947 20 III
JĀNIS RĒDERS
1926 24 VI – 1948 24 II 

Piemiņas akmens uzstādīts pēc Alūksnes novada politiski represēto kluba “Sarma” vadītājas Dzidras Mazikas iniciatīvas. 

Vēsturiska atkāpe. Bijušais aizsargs Aleksandrs Rēders partizānu kustībā iesaistījies 1945. gada sākumā, darbojies Andersona, Podziņa un Stira grupās Ilzenes un Alsviķu pagastos. 1945. gadā, Rēderam un viņa dēlam Jānim, apmeklējot savas mājas “Bundzēnus”, izcēlusies apšaude ar tā dēvētās LPSR iekšlietu karaspēka vienību, taču abiem partizāniem izdodas atkāpties mežā. Tomēr aizturēta tiek Rēdera sieva Emīlija, kas vēlāk notiesāta un nosūtīta uz koncentrācijas nometni. “Bundzēnus” lielinieki nodedzina. 

1946. gada februārī čekistiem izdodas Rēderus izsekot un atklāt viņu bunkuru, kas atradās netālu no nodedzinātajiem “Bundzēniem”. Aleksandram Rēderam 12. oktobrī LPSR iekšlietu karaspēka kara tribunāls par “dzimtenes nodevību” piespriež nāvessodu, un 1947. gada 20. martā Rīgas Centrālcietumā viņš nošauts. Savukārt Jānis Rēders tiek nosūtīts uz koncentrācijas nometni Magadanā, kur 1948. gadā viņš gājis bojā. 

Avots: Nekad nav vara uzveikusi garu: Piemiņas vietas nacionālajiem partizāniem Alūksnes un Smiltenes novadā. [Gulbene]: Vītola izdevniecība, 2023. 43.-46. lpp.

Skrundas pagastā 1. PK krituša nezināma Daugavgrīvas zemessargu bataljona karavīra apbedījums

Atrodas Skrundas pagastā Rīgas-Liepājas autoceļa (A9) 129 kilometrā, ceļa kreisajā pusē apmēram 150 metrus no bijušajām Sikutu mājām. 

Iespējams, ka apglabāts II Daugavgrīvas zemessargu bataljona karavīrs. Kapavieta iezīmēta ar baltu koka krustu un balti krāsotu koka sētiņu. 

Vēsturiska atkāpe. Laikā no 1915. gada 21. maija līdz 14. jūlijam II Daugavgrīvas zemessargu bataljons bija izvietots pie Skrundas un Lēnes muižas. Kā savās atmiņās par 1915. gada vasaras notikumiem raksta vēlākais 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona (vēlāk pulka) 3. rotas strēlnieks E. Našenieks, “rotas maiņas laikā (dienā) vāci apšauda ar lielgabaliem ceļu un vienu kareivi nošauj. Kritušo otrā dienā aprok Skrundas lielā ceļa malā pie Sikutu mājām. Cik atceros, kareivji runāja, ka kritušais esot latvietis no Ventspils.” Savukārt Skrundas pagasta vecākais policijas kārtībnieks 1922. gada 22. janvārī ziņojis Armijas štāba Administratīvajai daļai, ka divas verstis no Skrundas Saldus lielceļa labajā pusē apmēram 30 soļus no ceļa apglabāts kāds latviešu karavīrs, kas kritis 1915. gadā. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 165. lpp.; Latviešu Strēlnieki: Latviešu veco strēlnieku vēsturisko dokumentu un atmiņu krājums. Nr. 26, 1939. gada janvāris, 2643.-2644. lpp.

Kaplavas pagasta Varnaviču katoļu kapos LNK kritušo poļu karavīru brāļu kapi

Atrodas Kaplavas pagasta Varnaviču katoļu kapos. 

Apbedīti aptuveni 20 Polijas armijas karavīri, kas krituši Latvijas Neatkarības karā 1919. gada rudenī vai 1920. gada sākumā. Par apbedījuma stāvokli un par iespējamām piemiņas zīmēm pagaidām ziņu nav. 

Zināms, ka 1929. gadā, iesvētot jaunuzcelto Varnaviču katoļu baznīcu, pie tās durvīm atklāta arī kritušajiem veltīta piemiņas plāksne, kas nav saglabājusies. 

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 159. lpp.

Krāslavas katoļu kapos LNK kritušo poļu karavīru brāļu kapi

Atrodas Krāslavas Vecajos katoļu kapos. GPS 55.901189, 27.176990 

Apbedīti 87 Latvijas Neatkarības karā kritušie poļu karavīri. 1928. gadā brāļu kapos atklāts pēc vietējā skolotāja S. Laževica meta celts piemineklis. Piemineklis piramīdas formā mūrēts no laukakmeņiem. Tajā iestrādāta bronzas plāksne, kurā poļu valodā iegravēts teksts: 

BOHATEROM WOJSK POLSKIS
POLEGLYM W 1920 ROKU
W BOJACH O WYZWOLENIE LOTWY

W. Dzieczni Rodacy z Lotwy 

Tu spaczywoja žolnierze
3 dywizji Legjonow wojsk Polskich: 

Tulkojums latviešu valodā: “Poļu armijas varoņiem, kritušiem 1920. gadā par Latvijas atbrīvošanu. Dāsnie tautieši no Latvijas. / Te atdusas 3. poļu leģionāru divīzijas karavīri.” 

Zemāks seko 45 kritušo vārdi un norāde, ka brāļu kapos vēl apglabāti 42 nezināmi karavīri. 

Pieminekli cēlusi Poļu savienības vietējā nodaļa un Daugavpils poļu–latviešu savienība. 

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 159. lpp.

Valgundes pagastā Klīves mežniecības 38. kvartālā 1. PK kritušo latviešu strēlnieku brāļu kapi

Atrodas Valgundes pagastā Klīves mežniecības 38. kvartālā pie ceļa no Grabām uz Ložmetējkalnu jeb tā dēvētās Rotberga stigas. 

Sākoties Atmodai, 1988. gadā Jelgavas sabiedriskās organizācijas iekārtoja brāļu kapus vienā no iespējamajām Ziemassvētku kauju laikā kritušo latviešu strēlnieku apbedījuma vietām. Jauniekārtotajos kapos tika uzstādīts improvizēts piemineklis, kas sastāvēja no vācu dzelzsbetona šaujamtorņa, uz kura novietots no lielgabala lādiņu čaulām sametināts krusts. 

Lai gan ticis apšaubīts, ka tur patiesi apbedīti latviešu strēlnieki, vēlāk tur tikušas guldītas to kritušo mirstīgās atliekas, kas uzietas kādreizējo kauju vietās jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 

2007. gada 20. septembrī tika pārapbedīti piecu Ziemsvētku kaujās kritušo mirstīgās atliekas. Vienu no pārapbedītajiem pēc viņam piešķirtās medaļas “Par drošsirdību” numura izdevies atpazīt kā 5. Zemgales latviešu strēlnieka pulka 1. rotas 1. vada jaunāko apakšvirsnieku Andreju Zaļmežu. Pārējos četrus pārapbedītos karavīrus tā arī neizdevās identificēt, taču atzīts, ka arī viņi dienējušu toreizējās Krievijas karaspēka daļās. 

Pārapbedītajiem uzstādīta atsevišķa piemiņas zīme. No granīta darinātajā piemiņas plāksnē zem krusta zīmes iekalts teksts: 

5. ZEMGALES LATVIEŠU STRĒLNIEKU PULKA
JAUNĀKAIS APAKŠVIRSNIEKS
ANDREJS ZAĻMEŽS
UN 4 NEZINĀMIE
KRIT. 1916. – 1917. G. ZIEMASSVĒTKU KAUJĀS
ATRASTI UN PĀRAPBEDĪTI 2007. G. 

2009. gada 25. novembrī šajos brāļu kapos tika pārapbedītas vēl četru nezināmu karavīru mirstīgās atliekas. Noskaidrots, ka viens no tiem bijis 55. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīrs, un izteikts pieļāvums, ka trīs pārējie varētu būt latviešu strēlnieki. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 140. lpp.; Latvijas Avīze, 19.04.2007.; Dienas Bizness, 19.09.2007.; LETA, 20.09.2007.; LETA, 25.11.2009.; jauns.lv, 28.11.2009.

Valgundes pagastā pie Melderu mājām latviešu strēlnieku brāļu kapi

Atrodas Valgundes pagastā Klīves mežniecības 11. kvartālā pie Melderu mājām Rīgas-Liepājas autoceļa (A9) kreisajā pusē iepretī Zvīguļiem. 

Apglabāts nezināms skaits Ziemassvētku kaujās kritušo latviešu strēlnieku. Piemiņas zīmes, kas iezīmē apbedījumu, vairākkārt mainītas. 1976. gadā sarūsējušās skārda piemiņas plāksnes vietā uzstādīta koka piemiņas zīme, kas savukārt nomainīta brāļu kapu rekonstrukcijas laikā 1987. gada oktobrī, kad kapi tika norobežoti ar pusmetru augstu dolomīta mūri. Tad tika uzstādīts arī koka stabiņš, pie kura piestiprināta plāksnīte ar tekstu: 

1916 – 1917
ZIEMASSVĒTKU KAUJĀS KRITUŠO
LATVIEŠU KARAVĪRU
BRĀĻU KAPS

NEGAID’ MANI MĀMULĪTE
NO KARIŅA PĀRNĀKOT
MAN SAULĪTE NORIETĒJA
TĒVU ZEMI SARGĀJOT. 

Vēlāk, domājams, vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas tikusi uzstādīta granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts latviešu un krievu valodā: 

ŠEIT APGLABĀTI
PIRMAJĀ PASAULES KARĀ
KRITUŠIE
LATVIEŠU STRĒLNIEKI 

ЗЕДСЬ ПОКОЯТСЯ
ЛАТЫШСКИЕ СТРЕЛКИ
ПОГИБШИЕ
НА ПЕРВОЙ МИРОВОЙ ВОИНЕ 

Pie kapiem novietota arī koka norāde, kurā iegrebts teksts: 

Strēlnieku kapi 

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 140. lpp.

Valgundes pagasta Peitiņu kapos latviešu strēlnieku brāļu kapi

Atrodas Valgundes pagasta Peitiņu kapos, autoceļa Rīga-Liepāja (A9) labajā pusē. GPS 56.881848, 23.634957 

Apglabāti 12 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka karavīri. Tur apbedīta arī kāda strēlnieka māte, kas pēc sava kritušā dēla vienības apmeklējuma mājupceļā esot nosalusi tīrelī. Latviešu strēlnieku brāļu kapi, kas atrodas aptuveni 50 metrus no ieejas pa labi no galvenā ceļa, iezīmēti ar krustu, kas darināts no lielgabala lādiņu čaulām un novietots uz betona pamatnes. 

1964. gada jūnijā atklāta granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

MŪŽĪGA PIEMIŅA VAROŅIEM
6. TUKUMA LATVIEŠU STRĒLNIEKU PULKA
12 STRĒLNIEKIEM, KAS KRITUŠI CĪŅĀS
18. JANVĀRĪ 1917. GADĀ 

(Seko tas pats teksts krievu valodā) 

JĀNIS VEIDE                        ŽANIS GRANDOVSKIS
JŪLIJS RUDZĪTIS                 KRIŠJĀNIS PODIŅŠ
JĀNIS DEGLE                       STAŅISLAVS SPALČS
JĀNIS EGLĪTIS                      ALFREDS ROZENBERGS
JĀNIS GAILIS                        ERNESTS ĀDAMSONS
STEPANS SKANGALS          UN VIENA STRĒLNIEKS
EDUARDS KNOKS                MĀMUĻA 

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 139. lpp.

Valgundes pagasta “Mangaļos” Ziemassvētku kauju muzejs

Atrodas Valgundes pagasta “Mangaļos”. GPS 56.829583, 23.701417 

Mangaļu mežsarga mājas pirmā pasaules kara laikā tika nopostītas. Taču tikušas atjaunotas, un kopš 2005. gada tur iekārtota Latvijas Kara muzeja filiāles – Ziemassvētku kauju muzeja – iekštelpu ekspozīcija. 

Jau 1992. gada 4. janvārī, pieminot 75. gadskārtu kopš Ziemassvētku kauju sākuma, pie Mangaļu māju sienas tika atklāta kapara piemiņas plāksne ar tekstu: 

ŠAJĀ APVIDŪ SĀ-
KĀS ZIEMASSVĒTKU
UN JANVĀRA KAU-
JAS, KURĀS LATVIE-
ŠU STRĒLNIEKI CĪNĪ-
JĀS PAR KURZEMES
ATBRĪVOŠANU NO
VĀCU OKUPANTIEM.

Foto: 01.05.2010., karaviru.kapi.

2015. gadā, atzīmējot 100. gadadienu kopš latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas, šīs piemiņas plāksnes vietā 9. septembrī tika atklāta cita piemiņas plāksne. No granīta darinātajā piemiņas zīmē atveidots simbolisks Latvijas karogs, kura augšējā un apakšējā joslā attiecīgi iegravēts teksts: 

Pulcējaties zem latviešu karogiem! 

Latviešu strēlnieku bataljoniem 100 

Zem karoga atveidojuma iegravēti gadskaitļi: 

1915 – 2015 

Piemiņas plāksni izgatavojis Jelgavas akmeņkalis Gints Neško, kas bijis arī tās ieceres autors. Plāksnes uzstādīšanu finansiāli atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds un Jelgavas novada pašvaldība. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 137. lpp.; LETA, 09.09.2015.; Latvijas Avīze, 15.09.2015.; karamuzejs.lv.

Valgundes pagastā Klīves mežniecības 60. kvartālā piemiņas zīme vietā, kur ievainots pulkvedis Briedis

Atrodas Valgundes pagastā Klīves mežniecības 60. kvartālā netālu no Skangaļiem Mangaļu ceļa krustojumā. 

1992. gada 4. janvārī atklāta koka piemiņas zīme – stabs, pie kura krusteniski piestiprināts dēlis ar iegrebtu uzrakstu: 

Šajā vietā Ziemassvētku kaujās
ievainoja pulkv. Fr. Briedi 

Vēlāk tā nomainīta ar granīta piemiņas zīmi – rupji apstrādātu laukakmeni, kurā blakus latviešu strēlnieku krūšu nozīmes atveidojumam iekalts teksts: 

ŠEIT ZIEMASSVĒTKU KAUJU
LAIKĀ IEVAINOJA 

KAPTEINI FR. BRIEDI

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 137. lpp.

Jelgavas pareizticīgo kapos gūstā mirušo latviešu strēlnieku brāļu kapi

Atrodas Jelgavas pareizticīgo (bijušajos Garnizona) kapos Miera ielā 4. 

Apbedīti 976 Pirmajā pasaules karā kritušie un vācu gūstā mirušie krievu karavīri, kā arī 75 latvieši, pamatā latviešu strēlnieki. Atsevišķā nodalījumā apbedīti desmit latviešu izlūki, kas laikā no 1918. gada marta līdz 1919. gada oktobrim nošauti kā “spiegi”. 

1929. gada 2. aprīlī pie Jelgavas krievu biedrības tika nodibināta Brāļu kapu komitejas (BKK) vietējā nodaļa, kas uzņēmās toreizējo Garnizona kapu kopšanu. Vēlāk brāļu kapu sakopšanā iesaistījusies arī Latviešu veco strēlnieku biedrības Jelgavas nodaļa un Jelgavas Svētā Sīmeona un Annas pareizticīgo draudze. 1933. gadā tā sāka vākt līdzekļus pieminekļa būvei. 1936. gada 27. maijā centrālās Brāļu kapu komitejas valde apstiprināja Tehniskās komisijas pārlaboto arhitekta Vladimira Šervinska izstrādāto pieminekļa metu. 

Piemineklis atklāts 1938. gada 22. maijā. Aptuveni trīs metrus augstais obelisks darināts no pulēta Somijas pelēkā granīta M. Brauera akmeņkaltuvē Jelgavā.

Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi

Obeliska cokolā iekalts teksts: 

1914                            1918 

PASAULES KARĀ
LATVIEŠU STRĒLNIEKU UN
KRIEVU PULKU
KRITUŠIEM KARAVĪRIEM 

ЛАТЫШКИМ СТРЕЛКАМ
И РУССКИМ ВОЙНАМ
ПАВШИМ В МИРОВУЮ ВОЙНУ

Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi

Starp gadskaitļiem iegravēts ozollapu vainaga un divu sakrustotu zobenu atveidojums. 

Paša obeliska augšdaļā iekalta krusta zīme. 

Cokola aizmugurē iekalts teksts: 

DUSIET, KAUJAS ĒRGĻI! 

СПИТЕ, ОРЛЫ БОЕВЫЕ! 

Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi

Cokola labajā apakšējā stūrī iegravēta norāde uz pieminekļa izgatavotāju: 

M. BRAUERS, JELGAVĀ. 

Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi

Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieminekļa pakājē guleniski novietota granīta plāksne kurā iekalts teksts: 

ŠAJĀ 1899. GADĀ IZVEIDOTAJĀ
MĪTAVAS (JELGAVAS) GARNIZONA KAPSĒTĀ
APBEDĪTI KRIEVIJAS ARMIJAS KARAVĪRI.
MŪŽĪGA PIEMIŅA 1915. – 1917. GADĀ KRITUŠAJIEM 12. ARMIJAS
KARAVĪRIEM 

Zemāk tas pats teksts krievu valodā. 

Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi

Zināms, ka šajos brāļu kapos apglabāti sekojoši latvieši, kuru vārdus pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados izdevies noskaidrot Latviešu veco strēlnieku biedrībai, – P. Ādamsons (6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks, miris 1917. gada 5. februārī); Jānis Balodis (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 2. rota, miris 1918. gada 28. februārī); Voldemārs Baltais (miris 1917. gada 12. septembrī); Aleksandrs Baumanis (miris 1919. gada 18. aprīlī); Jāzeps Barovskis (6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka 6. rota, miris 1917. gada 13. februārī); Bērziņš Jānis (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks, miris 1917. gada 6. februārī); Juris Bērziņš (Beržus, miris 1918.gada 21. augustā); Ādolfs Barkovskis (miris 1918. gada 18. jūnijā); Arturs Cukurs (Sibīrijas strēlnieku pulki, miris 1915. gada 7. novembrī); Ījabs Dumpe (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks, miris 1917. gada 27. janvārī); Ansis Dušmanis (miris 1918. gada 31. martā); Jānis Dziesma (7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona 4. rota, miris 1916. gada 3. augustā); Leo Frankovičs (miris 1917. gada 2. aprīlī); Kārlis Freimanis (miris 1918. gada 16. jūlijā); Jānis Freimanis (miris 1918. gada 20. augustā); Kārlis Gozēns (7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka 5. rota, miris 1917. gada 16. decembrī); Kārlis Grunds (6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks, miris 1917. gada 6. februārī); Jānis Jankuss (miris 1918. gada 22. martā); Gotfrīds Karlsons (6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka 8. rota, miris 1917. gada 2. jūlijā); Miķelis Kadiķis (miris 1918. gada 27. februārī); Aleksejs Keire (6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks, miris 1917. gada 8. februārī); Augusts Kasparsons (6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka 8. rota, miris 1917. gada 26. februārī); Pāvils Kažoks (miris 1918. gada 18. novembrī); Jānis Kļaviņš (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks, miris 1917. gada 27. janvārī); Ernests Kramiņš (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 4. rota, miris 1916. gada 15. martā); Jānis Klešāns (miris 1918. gada 28. jūnijā); Fricis Kušmermanis (miris 1918. gada 25. februārī); Andrejs Līcītis (7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka 2. rota, miris 1917. gada 16. septembrī); Bernhards Lindstrēms (miris 1918. gada 28. martā); Ādams Lusciņš (7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka 3. rota, miris 1917. gada 18. augustā); Roberts Mangals (miris 1918. gada 6. jūnijā); Jānis Mateus (miris 1918. gada 3. maijā); Jānis Matians (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 4. rota, miris 1916. gada jūlijā); Gotfrīds Matiass (163. Lenkorānas-Našeburgas kājnieku pulks, miris 1916. gada 18. augustā); Rūdolfs Marnga (20. Sibīrijas strēlnieku pulks, miris 1917. gada 11. janvārī); Matusēvičs (miris 1917. gada 28. janvārī); Farmans Mazurs (miris 1918. gada 7. maijā); Rūdolfs Ments (miris 1918. gada 19. martā); Jāzeps Miklovičs (5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka 8. rota, miris 1917. gada 19. oktobrī); Jāzeps Misjunas (7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona 4. rota, miris 1916. gada 28. jūlijā); Kārlis Mūrnieks (7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka 2. rota, miris 1917. gada 22. septembrī); Kārlis Paltsons (miris 1918. gada 17. jūlijā); Andrejs Piebalgs (miris 1917. gada 14. janvārī); Kārlis Rešuks (miris 1917. gada 2. jūlijā); Fricis Rašmanis (miris 1917. gada 22. oktobrī); Eduards Ribo (miris 1918. gada 20. martā); Jānis Sakengards (7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka 5. rota, miris 1917. gada 16. decembrī); Oskars Samas (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks, miris 1917. gada 27. janvārī); Mārtiņš Saulkalns (miris 1918. gada 10. aprīlī); Fricis Skadiņš (2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka 2. rota, miris 1917. gada 3. novembrī); Emīls Stučinks (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks, miris 1917. gada 23. janvārī); Pāvels Šurics, (miris 1919. gada 9. oktobrī); Fricis Tille (29. Sibīrijas strēlnieku pulks, miris 1915. gada 29. novembrī); Ādolfs (Alfreds) Vetcs (miris 1918. gada 1. septembrī); Jānis Vilciņš (miris1918. gada 9. jūnijā); Francis Vidziņš (7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona 4. rota, miris 1916. gada 16. jūlijā); Vimba (no Valmieras, miris 1917. gada 25. aprīlī); Arturs Vītoliņš (miris 1918. gada 15. novembrī); Fricis Vītols (leibgvardes jēgeru pulks, miris 1917. gada 4. martā); Arnolds Vozviniks (6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka 2. rota, miris 1917. gada 19. martā); Jānis Zaķis (1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks, miris 1917. gada 27. janvārī); Alberts Zakss (miris 1918. gada 31. martā); Antons Zībels (miris 1917. gada 11. septembrī); Ģirts Zihmanis (miris 1917. gada 10. septembrī). 

Atsevišķi apglabāti sekojoši latvieši, kas nošauti kā spiegi, – Pēteris Koije, nošauts 1919. gada 22. augustā; Kristjānis Labens, nošauts 1919. gada 2. oktobrī; Filips Antels, nošauts 1919. gada 19. oktobrī; Jānis Kirks, nošauts 1918. gada 18. maijā; Jēkabs Speķis, nošauts 1918. gada 22. martā; Kārlis Spriņģis, nošauts 1918. gada 26. jūlijā; Jānis Staģis, nošauts 1919. gada 8. septembrī; Jāzeps Žurkovskis, nošauts 1919. gada 7. septembrī; Teodors Sergejenko, nošauts 1919. gada 17. oktobrī. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 120.-121. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 193, 27.08.1935.; Zemgales Balss, Nr. 110. 17.05.1938.

Slokas kapu pareizticīgo sektorā latviešu strēlnieku brāļu kapi

Atrodas Slokas kapu pareizticīgo sektorā Darba ielā 18. 

Pie paša kapsētas mūra gar Varoņu ielu apglabāti Pirmajā pasaules karā kritušie latviešu strēlnieki. Saskaņā ar 6. Sibīrijas korpusa vadības ziņojumu, kas tapis 1916. gada martā, tur apbedīti 76 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona karavīri – trīs apakšvirsnieki, viens jefreitors un 72 strēlnieki. Savukārt mācītājs Romans Pasīts 1934. gada 1. novembrī Armijas štābam adresētajā ziņojumā informē, ka pēc kaujām 1915. gada novembrī viņš uz Slokas pareizticīgo kapiem pārvedis 85 3. Kurzemes un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu kritušo karavīru mirstīgās atliekas. 52 strēlnieki pārapbedīti no brāļu kapiem pie Pavasara muižas (divus no tur apbedītajiem tuvieni pārveduši uz dzimtas kapiem), desmit – no Draņķu ciema, 31, tajā skaitā 17 nezināmi, – no Zalbes, seši, tostarp četri nezināmi, – no Ķemeriem, vienu – no Līkumciema, kā arī 15 nezināmus karavīrus no citām vietām. Četri strēlnieki pīšļi vēlāk pārvesti uz Rīgu, bet trīs atkārtoti pārapbedīti Slokas kapu luterāņu sektorā (sk.). 

1915. gada 22. oktobrī krituši un 30. novembrī pārapbedīti Slokas pareizticīgo kapos sekojoši 3. Kurzemes bataljona strēlnieki – Jānis Andrušaitis (Anbruhaitis), Jānis (Žanis) Bāliņš, Augusts Banskovs (Bankovs), Kārlis Brencis, Kārlis Bišs (Bušs), Žano Bleķis (Jānis Beķķis?), Jānis Brašmans, Roberts Buide, Žanis Bumbiers, Jēkabs Bunkšķe (Žanis Bunkše?), Aleksandrs Daņilovs, Jānis Dercis (Dērics), Andrejs Dreimanis (Treimanis), Jānis Dušults, Bernhards Egle, Roberts Gelmuts, Pāvils (Pauls) Galdiņš, Žanis Galvenieks, Mārtiņš Geidāns, Roberts Gelmuts, Reingolds Geruckis (Reinis Giruckis), Andrejs Goldberģis (Goldbergs), Fricis Goldmanis, Kārlis (Roberts) Grīnbergs, Antons Griška, Marts Grīslis, Ernsts Inters, Jānis Junga, Kārlis Kadiķis, Ādolfs (Ādams) Kairis, Jānis Kalniņš-Bergmamis, Jānis Kalniņš, Jānis Klebergs, Kārlis Kupcis (Kuperis), Jānis Kuzmenko, Andrejs Lagzdiņš, Fricis Lange, Kārlis Lāva, Kārlis Līdums, Jānis Liepiņš Jūles dēls no Tukuma apriņķa, Liepiņš Jānis Andreja dēls no Cēsu apriņķa, Oskars Linde, Jānis (Jēkabs) Lorbergs, Rūdolfs Luks (Lukke), Andrejs Magons, Ernests Meždrejs (Meždejs), Alberts Paisums, Savva Platonovs (Platkovs), Ernests Polis, Jānis Pautiņš, Rolovs Jēkabs, Andrejs Rozens, Jāzeps Roze, Miķelis Rudovičs, vecākais apakšvirsnieks Jānis Sarkanbārdis, Jēkabs Sedlenieks, Georgs Sidorins, Krists Šlebe, vecākais apakšvirsnieks Pēteris Sproģis, Rūdolfs Strauja, Voldemārs Šteinbrehts, jefreitors Indriķis (Heinrihs) Trautmanis, Jēkabs Treide, Kārlis Trēziņš, Andrejs Valdmanis, Fricis Vilsons, Kārlis Zaļkalns, Andrejs Zariņš, Arturs Ziemelis un Eduards Zvirgzdiņš. 

Liela daļa no šiem pārapbedītajiem minēta Slokas luterāņu baznīcā uzstādītajā piemiņas plāksnē (sk.). Iekavās norādīta kritušo vārdu rakstība piemiņas plāksnē, ja tā ir atšķirīga. 

R. Pasītis norāda, ka Slokas pareizticīgo kapos apglabāti arī vairāki 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karavīri – Andrejs Birze; Ādolfs Marcinkevičs; Teodors Celmiņš; Briedis, kritis 1915. gada 22. oktobrī pie Mežbeltēm; sanitārs Gruzniņš, kritis 1915. gada 220. oktobrī pie Mežbeltēm; Jānis Švalbe, kritis 1915. gada 27. oktobrī un Eduards Gailis, kritis 1915.gada 28. oktobrī. 

Savukārt vecais latviešu strēlnieks E. Klēbergs kā apbedītus Slokas pareizticīgo kapos vēl min sekojošus latviešu strēlniekus – 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka jaunākais apakšvirsnieks Reinholds Atslēgs, kritis 1916. gada 23. decembrī; 3. Kurzemes bataljona strēlnieks Jēkabs Buņģis, kritis 1915. gada 22. oktobrī; 7. Bauskas pulka strēlnieks Eduards Ertmanis, kritis 1917. gada janvārī; 7. Bauskas pulka strēlnieks Mārtiņš Felds, kritis 1917. gada janvārī; 7. Bauskas pulka strēlnieks Mārtiņš Grašils, kritis 1917. gada janvārī; 3. Kurzemes pulka strēlnieks Kārlis Gotiņš; 7. Bauskas pulka strēlnieks Jānis Krafts, kritis 1917. gada janvārī; 7. Bauskas pulka strēlnieks Jānis Krastiņš, kritis 1917. gada janvārī; 7. Bauskas pulka strēlnieks Ernests Kreišmanis, kritis 1917. gada janvārī; 7. Bauskas pulka strēlnieks Lazdiņš Indriķis, kritis 1917. gada janvārī; 7. Bauskas pulka strēlnieks Liepa Pēteris, kritis 1917. gada janvārī, 3. Kurzemes bataljona strēlnieks Pēteris Sleja, kritis 1915. gada oktobrī; 7. Bauskas pulka strēlnieks Madasts Trivlands, kritis 1917. gada janvārī; 7. Bauskas pulka strēlnieks Jānis Vīnakmens, kritis 1917. gada janvārī un 7. Bauskas pulka strēlnieks Jānis Ziemelis, kritis 1917. gada janvārī. 

Tajā pašā laikā E. Klēbergs Kārli Bišu min starp apbedītajiem Slokas kapu luterāņu sektorā (sk.). 

Nekādas piemiņas zīmes šajos brāļu kapos nav uzstādītas. 

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 156.-158. lpp.

Slokas kapu pareizticīgo sektorā LNK kritušā Pētera Orlova individuāls apbedījums

Atrodas Slokas kapu pareizticīgo sektorā Darba ielā 18. 

Apbedīts Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes Atsevišķā studentu bataljona 1. rotas kareivis Pēteris Orlovs. Kapa betona apmalē iegravēts teksts: 

Pēteris † Orlovs
1. Studentu rotas kareivis,
Dz. 1903. G., kritis kaujā 5. apr. 1919. G. 

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 158. lpp.

Mālupē piemiņas plāksne nacionālajiem partizāniem

Atrodas Mālupē “Austriņos” pie kādreizējā pagastnama fasādes. GPS 57.336285, 27.233008 

Atklāta 2022. 22. gada jūnijā, Jāņu priekšvakarā. Piemiņas plāksni pelēkā granītā darinājis tēlnieks Ainārs Zelčs. Tajā iekalts teksts: 

MŪŽĪGAIS, VIENĪGAIS KAROGS
SARKANBALTSARKANS MUMS PLĪVOS 

NACIONĀLIE PARTIZĀNI JĀŅA LIEPAČA
UN JĀŅA BITĀNA VADĪBĀ UZBRUKA
MĀLUPES PAGASTA IZPILDKOMITEJAI 

1945. GADA 12. JŪNIJĀ
1945. GADA 18. NOVEMBRĪ 

Piemiņas plāksne uzstādīta pēc Alūksnes novada politiski represēto kluba “Sarma” vadītājas Dzidras Mazikas iniciatīvas. 

Vēsturiska atkāpe. 1945. gada 12. jūnijā trīs partizānu vienību apvienotie spēki apmēram 100 vīru sastāvā, kuras komandēja Aleksandrs Miezītis, Jānis Liepacis, un Ēriks Meijers, uzbruka komunistiskās okupācijas varasiestāžu izveidotajai Mālupes pagasta izpildkomitejai. Izpildkomitejas telpas tika izdemolētas, bet mežā likvidēts vietējo komjauniešu līderis – komsorgs. 

Savukārt tā paša gada 18, novembrī izpildkomitejai uzbruka Jāņa Bitāna komandētā partizānu grupa, kas pie ēkas uzvilka Latvijas karogu un to nomīnēja. Lielinieks, kas mēģināja karogu noņemt, tika nogalināts. 

Papildināts: 19.08.2023. 

Avots: Nekad nav vara uzveikusi garu: Piemiņas vietas nacionālajiem partizāniem Alūksnes un Smiltenes novadā. [Gulbene]: Vītola izdevniecība, 2023. 60.-63. lpp.; Alūksniešiem.lv, 03.07.2022.

Asaru kapos 1. PK kritušo brāļu kapi

Atrodas Asaru kapos Kāpu ielā 85. GPS 56.962625, 23.695597 

Brāļu kapi iekārtoti 1928. gadā, kad tur pārapbedīti Asaru kapos un citviet Jūrmalā izklaidus apglabātie karavīri, tostarp arī neliels skaits latviešu strēlnieku, kas Pirmā pasaules kara laikā miruši no ievainojumiem. Jauniekārtotajos brāļu kapos pārapbedīti arī daži lielinieki un bermontieši. 

Brāļu kapu sektors tika iekārtots kapsētas ziemeļaustrumu stūrī pie pašām kāpām ar atsevišķu ieeju no Andreja ielas, izveidojot trīs līmeņu terasveida kapulauku ar 12 kopīgām kapu kopām. Uz katra nākamā līmeņa terasi ved betona kāpnes ar trim pakāpieniem. Pirmie pārapbedījumi tika veikti 3. maijā, kad līdz ar karavīru pīšļiem tika ierakta aizlakota pudele ar attiecīgu aktu par brāļu kapu iekārtošanu. Brāļu kapu izbūves darbi, kas izsoles kārtībā uzticēti rūpniekam Fricim Zariņam Majoros, vien izmaksājuši 3006,60 latus. 

Brāļu kapi iesvētīti 1928. gada 17. maijā, taču, spriežot pēc tā laika preses, tā paša gada 18. novembrī notikusi Latvijas proklamēšanas desmitajai gadadienai pieskaņota brāļu kapa svinīga atklāšana, kas izraisījusi laikrakstos visai dzīvas diskusijas. 

Spriešana par pieminekļa celšanu jauniekārtotajos brāļu kapos sākusies vēl 1928. gadā. Piemēram, Brāļu kapu komitejas (BKK) Rīgas Jūrmalas nodaļa sanāksmē 1930. gada 4. maijā viens no darba kārtības punktiem bijusi pieminekļa celtniecība Asaru brāļu kapos, taču pieminekļa projekta izstrādi pēc tās pasūtījuma arhitekts Nikolajs Voits uzsācis tikai 1937. gadā. Pašu pieminekli Allažu šūnakmenī pēc N. Voita meta BKK darbnīcās Rīgā darinājis tēlnieks Mārtiņš Šmalcs. 

Interesanti, ka literatūrā reizēm kā pieminekļa autors kļūdaini minēts tolaik Beļģijā dzīvojošais latviešu tēlnieks Augusts Bija. Domājams, ka tam par pamatu kļuvis neliels rakstiņš, kas 1928. gada 13. novembrī publicēts avīzē “Pēdējā Brīdi”. Tajā apgalvots, ka pieminekļa celtniecība tikšot uzticēta Augustam Bijam. Skaidrojums ir gluži vienkāršs. Tēlnieks pats dzimis Asaros, un viņa brālis Aleksandrs Bija tobrīd ieņēma Asaru kapu rīcības komitejas priekšsēdētāja amatu. 

Piemineklis atklāts 1939. gada 22. oktobrī. Tas sastāv no trīsdaļīga cokola, uz kura stateniski novietots šūnakmens paralelograms, kura apakšējā daļā izkalts augstcilnī veidots ievainota karavīra tēls, bet augšējā dāļā teksts: 

KRITUŠIEM
KARAVĪRIEM
1915 – 1919

Foto: 03.08.2020., karaviru.kapi

Piemineklis izmaksājis aptuveni 3000 latu, kas pamatā segti no ziedojumos savāktajiem līdzekļiem. 300 latu pieminekļa celtniecībai BKK Rīgas Jūrmalas nodaļa saņēmusi arī no Jūrmalas pilsētas valdes.

Foto: 03.08.2020., karaviru.kapi

Ap brāļu kapiem izveidots betona iežogojums, kurā ierīkoti betona stabos iekārti kalti metāla divviru vārti.

Foto: 03.08.2020., karaviru.kapi

Par Asaru brāļu kapos apbedīto skaitu ziņas ir pretrunīgas. Saskaņā ar tā laika preses ziņām brāļu kapos pārapbedīti 104 iepriekš Asaru kapos izklaidus apglabāti karavīri, kā arī 102 citviet Jūrmalā apbedītie, tātad kopumā – 206 mirušo karavīru pūšļi. No pārapbedītajiem desmit bijuši latvieši, divi – vācieši, bet pārējie – dažādu krievu daļu piederīgie. Tikmēr vecais strēlnieks Kārlis Ozoliņš minējis, ka vienkopus pārapbedītas 247 karavīru mirstīgās atliekas. Savukārt pie Dubultu evaņģēliskās luterāņu draudzes padomes 1928. gadā dibinātās Asaru kapu rīcības komitejas aktos minēts, ka 1928. gada 3. maijā Asaru brāļu kapos guldīti Jūrmalas pilsētas robežās dažādās vietās iepriekš apglabāto 145 nezināmo karavīru trūdi. Tajā pašā laikā citā aktā teikts, ka 1928. gada 2. maijā uzsākta Jūrmalas pilsētas robežās apglabāto Pirmajā pasaules karā kritušo karavīru izrakšana un pārapbedīšana Asaru brāļu kapos. 2., 3. un 4. maijā tikuši ekshumēti Asaru kapos dažādās vietās izklaidus apbedīto 39 karavīru mirstīgās atliekas. 9. maijā, kad uzsākta citviet Jūrmalā apglabāto karavīru pīšļu izrakšana, Jaundubultu kāpās, pie Dubultu Akcijas mājas, Marienbādes Čulkova sētmalē ekshumēti deviņi kritušie, tajā skaitā divi latvieši no Aizkraukles (?); 11. maijā – Jaundubultu kapos izrakti deviņi apglabātie, tajā skaitā daži latvieši, bet Mellužu Upes ielā – viens karavīrs; 12. maijā – Bulduru kapos izraktas 12, Asaru pārbrauktuves mežā – desmit, bet Mellužos Kanālu ielas sākumā – viena karavīra mirstīgās atliekas; 14. un 15. maijā Bulduru kapos ekshumēti vēl attiecīgi 12 un desmit karavīri, bet 16. maijā Bulduru kapos kāds karavīrs musulmanis un vēl kāds nezināms karavīrs, kas ticis apglabāts mežā pie Bulduru muižas. Kopumā pārapbedīšanai Asaru brāļu kapos tikuši ekshumēti 102 kritušie. 

Arī bijušais 20. Somijas dragūnu pulka mācītājs un Asaru kapu rīcības komitejas loceklis Romans Pasīts, ziņojumā Armijas štābam 1934. gada rudenī sniedzis līdzīgas ziņas, minot, ka vienkopus pārapbedīti 39 Asaru kapos izklaidus iepriekš apglabātie karavīri, bet no citām vietām pārvestas 102 kritušo mirstīgās atliekas. Tas atbilst pārapbedīto skaitam aktā, kas sastādīts par Asaru brāļu kapu iekārtošanu un kritušo pārapbedīšanu un, ievietots aizlakotā pudelē, ierakts līdz ar pirmo pārapbedīto trūdiem 1928. gada 3. maijā. Šajā aktā minēts 141 pārapbedītais karavīrs. Taču pārapbedīšana, kā redzams no augstāk minētā, turpinājusies ar nākamās dienās un nedēļas. 

Saskaņā ar ziņām, ko Jānim Lismanim 1968. gadā sniegusi kādreizējā Asaru kapu rīcības komitejas priekšsēdētāja biedre Kristīne Buša–Kalsone no Jaundubultu kapiem pārapbedīti 12 latviešu strēlnieki. 

Vienīgā individuālā piemiņas plāksne, kas uzstādīta Asaru brāļu kapos veltīta 1916. gadā kritušajam kaprālim Jānim Līcim. 

Foto: 03.08.2020., karaviru.kapi

Zināms, ka Asaru brāļu kapos apglabāts arī Bauskas latviešu strēlnieku bataljona karavīrs Fricis Krišs, kas pārapbedīts no Buļļu kapiem. 

1993. gadā brāļu kapi tika rekonstruēti. Tad tika restaurēts arī piemineklis, kas uz laiku tika demontēts un aizvests no kapiem. 

Interesanti, ka par Asaru brāļu kapu nozīmi neilgi pēc to iekārtošanas presē izvērtās samērā asa diskusija. Ieskatam sniegtas divas publikācijas, kas pauž pretējus viedokļus šajā jautājumā. Tā laikrakstā “Jūrmalas Vārds” 1928. gada 17. novembrī parādījās raksts “Asaru Brāļu kapu lietā”, kura anonīmais autors paudis Jūrmalas izglītības biedrības noraidošo viedokli pret svinīgu pasākumu rīkošanu šajā piemiņas vietā 18. novembrī: 

Pēdējā nedēļā lasījām Rīgas laikrakstos dažus pretējas dabas rakstus sakarā ar t.s. Asaru brāļu kapiem un 18. novembra svinību programmu Jūrmalā, kurā kā galvenais punkts ir uzsvērts gājiens uz šiem kapiem, vaiņaga nolikšana, krievu garīdznieku piedalīšanās utt. No vienas puses, to apgalvo kā nepiederīgu 18. nov. svinībās, tādēļ ka šos Asaru kapus nevaram saukt par brāļu kapiem, jo tur nav apbedīts neviens atbrīvošanas cīņās kritušais. No otras puses, šo kapu ierīkošanas komiteja pastrīpo gājiena nepieciešamību, jo, lai gan vairumā Asaru kapos apbedīti sveštautībnieki, tomēr esot arī daži latvju strēlnieki un arī atbrīvošanas cīņu dalībnieki. Atstādami jautājumu apspriešanai pārrunas kārtībā, patiesības noskaidrošanas labā, uzaicinām visus tos latvjus, kuru piederīgie, karā krituši, būtu apbedīti Asaru jaunierīkotajos brāļu kapos, sniegt par to ziņas rakstiski vai mutisku mūsu laikraksta redakcijā, uzdodot kritušā kar. vārdu, uzvārdu un karaspēka daļu. Līdz šim iedzīvotājos ir uzskats, ka Asaru kapos savākti vienkopus Pasaules kara upuri, kuru kapu vietas bij izkaisītas pa visu Jūrmalu. 

Varam iedomāties, cik grūti un dažreiz pat neiespējami bijis noteikt izraktā kritušā tautību, kas jau gadiem ilgi gulējis zemē, tomēr esot uzzīmēti arī daži latvju strēlnieki, kuri apbedīti ar pārējiem, pareizāk būtu bijis, ja uzzinātie latvji būtu apbedīti atsevišķi. Par to, vai atbrīvošanas cīņu dalībnieki Asaru kareivju kapos būtu apbedīti, ir pamats šaubīties, jo pēc latvju varas nostiprināšanas, tiem piegrieza sevišķu vērību un tos jau sen kamēr pārveda uz Rīgas brāļu kapiem. Tiesa, Asaru ģimeņu kapos atdusas daži jūrmalnieki, atbrīvošanas cīņu dalībnieki, bet tie jau stāv pavisam atsevišķi no kopējiem karavīru kapiem. 

Ja nu Asaru brāļu kapos nospiedošā vairumā ir apbedīti sveštautībnieki, vai mēs tos varam saukt par brāļu kapiem? Šķiet par brāļu kapiem mēs varam tikai nosaukt tādu varoņu atdusas vietas, kuri ir kauls un miesa no mūsu tautas kaula un miesas. Vai tagad ierīkotos kapus nevarētu labāk nosaukt par Jūrmalas nezināmo kareivju kapiem. 

Ar to, ka esam izkaisītos Pasaules kara upurus savākuši vienkopus zem pieklājīga kapa akmeņa, mēs bez šaubām esam spēruši diženu cilvēcības soli. Tik daudz pūļu un enerģijas ielikts šo karavīru, svešnieku, varbūt pat ienaidnieku kapsētas ierīkošanai, ka pat savu tautību esam piemirsuši. Tas ir augsts cilvēkmīlas, filantropijas piemērs. 

Bet filantropija un nacionālisms ir gluži pretēji jēdzieni. Tādēļ arī šķiet, Asaru kapiem un mūsu nacionālajiem svētkiem nava nekā kopēja, jo nospiedošā daļa apbedīto tur ir sveštautībnieki. 

Protams, pārsteidzas arī tas, kas domā, ka jūrmalnieki ies uz šiem Asaru kapiem nacionālajos svētkos cildināt nezināmos karavīrus. Priekš tam jau ir citas dienas. Bet tas apstāklis, ka Asaru kapos nacionālo karavīru ir ļoti maz un tie apbedīti, varbūt, nepareizi kopā ar svešniekiem, dod visai nacionālo svētku nokrāsai neskaidrību. 

Asaru kapu atkāšanas svinības varēja notikt kurā katrā laikā, tikai ar 18. novembri kopā jaukt tās nevajadzēja, jo tad rodas ideju sajaukšana. 

Tuvojas svinīgie mūsu tautas svētki, 10 gadu valsts patstāvības atmiņai. Ja mums Jūrmalā nav mūsu nacionālo varoņu atdusas vietas, tad mums ir jau 18. novembra svinību tradīcijās iegājis Latvijas atbrīvošanas cīņu varoņu piemiņai veltītais piemiņas dārziņš Dubultos. 

Pirms ķeramies pie pieminekļa celšanas sveštautībniekiem, vai nevajadzētu padomāt par mūsu tautas brīvības varoņiem un, pirmkārt uz šā Dubultu Piemiņas laukumiņa celt atzīmi, kaut visvienkāršākā monumenta veidā, tiem, kas savas asinis lējuši par Latviju. 

13. novembrī kā katru gadu mums pirmkārt jāiet uz turieni, jo to prasa vecā tradīcija. Kamēr nenoskaidrosies Asaru karavīru kapu jautājums, vaiņagu nolikšana un tautas svētku sarīkošana šais kapos liekas nepieņemama. 

Ņemot vērā visu sacīto, Jūrmalas izglītības b-ba neatrod piemērotu rīkoto gājienu valsts svētkos uz minētiem kapiem, kādēļ arī gājienā nepiedalīsies, bet pārējā svētku daļā ņems dzīvu dalību. 

Savukārt laikrakstā “Jūrmala” 1. decembrī, reaģējot uz kādu kritisku publikāciju “Jaunākajās Ziņās”, Asaru kapu rīcības komiteja, jutusies spiesta paust savu viedokli, ievietojot nelielu rakstiņu “Jaukšana nevietā”: 

Laikrakstā “Jaunākās Ziņas” Nr. 254 ievietots raksts no Rīgas Jūrmalas, ka Rīgas Jūrmalā nav Latvijas brīvības cīnītāju kapi, ka šeit neesot apglabāta neviena Latvijas brīvības cīņu varoņa, ka notiekot it kā sabiedrības maldināšana un it kā valsts 10 gadu jubilejas svinību gadījumā nevajadzētu sarīkot uz “Jūrmalas brāļu kapiem” skolu jaunatnes organizāciju gājienu un vaiņagus nolikt uz kritušo karavīru kapiem, jo tikšot cildināti mūsu varoņu vietā svešas varas kritušie aizstāvji. Patiesības labā sniedzam sekošus paskaidrojumus: Pēc Asaru kapu rīcības komitejas ievāktām ziņām Asaru kapos ir tiešām apglabāti Latvijas cīņās kritušie kareivji un tāpat uz “Jūrmalas brāļu kapiem” ir atvesti un apglabāti vairāki Latvijas brīvības cīņu varoņi, kuri agrāk bija apbedīti dažādās Jūrmalas vietās un kuru kapi līdz šim neizkopti un no visiem aizmirsti. Tādēļ arī Jūrmalas skolu jaunatnei un organizācijām ir tiešs pienākums pulcēties Valsts 10 gadu jubilejas svētkos 18. novembrī Jūrmalas brāļu kapos pie šeit apglabātiem Latvijas brīvības cīņas kritušiem varoņiem, neskatoties uz to, ka šejienes brāļu kapos ir apglabāti vēl arī dažādas tautības un ticības kareivji, kuri krituši Pasaules karā un pēc tam, šos pēdējos arī neviens nedomā cildināt, bet ja nu tie apglabāti kopējos brāļu kapos, tad arī Asaru kapu rīcības komiteja ir pienācīgi izkopusi šos kapus, jo par visiem kritušiem un Jūrmalā apbedītiem kareivjiem komitejai nebija iespējams ziņas ievākt, kad tie krituši un kas tie tādi, un tādēļ ar komiteja nolēma savākt un apbedīt kopējos brāļu kapos visus Jūrmalā apbedītos kareivjus. Pateicoties Jūrmalas organizāciju un iedzīvotāju laipnai pretimnākšanai, ziedojot gan naudā, gan savus spēkus pie kritušo un apbedīto dažādās Jūrmalas vietās kareivju pārvešanas uz kopējiem brāļu kapiem un pie šo kapu ierīkošanas, pirmie izbūves darbi ir nobeigti, tā ka Jūrmalas organizācijas un iedzīvotāji šī gada valsts svētkos 18. novembrī varēja pirmo reizi pulcēties Jūrmalas brāļu kapos un nolikt vainagus uz šeit, pa lielākai daļai, nezināmiem kritušiem un šeit apglabātiem kareivjiem, kuru starpā ir Latvijas brīvības cīņu varoņu. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 148.-149. lpp.; Jūrmalas Vārds, Nr. 5, 05.05.1928.; Svētdienas Rīts, Nr. 22, 27.05.1928.; Jūrmala, Nr. 10, 15.09.1928.; Jūrmalas Vārds, Nr. 42, 10.11.1928.; Pēdējā Brīdī, Nr. Nr. 258, 13.11.1928.; Jūrmalas Vārds, Nr. 43, 17.11.1928.; Jūrmala, Nr. 19, 17.11.1928.; Jūrmala, Nr. 21, 01.12.1928.; Jūrmalas Vārds, Nr. 17, 26.04.1930.; Rīts, Nr. 228, 21.08.1937.; Rīgas Jūrmalas Vēstnesis, Nr. 63, 10.06.1939.; Rīgas Jūrmalas Vēstnesis, Nr. 88, 09.09.1939.