Baltezera kapos LKOK Jāņa Krūzes individuāls apbedījums

Atrodas Baltezera kapos. 

Apbedīts Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Jānis Krūze. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Krūze dzimis 1891. gada 14. aprīli toreizējā Kastrānes pagastā. Beidzis Rīgas pilsētas garīgo skolu, un 6 klases Aleksandra ģimnāzijā. Ierēdnis uz dzelzceļa, vēlāk ierēdnis akciju sabiedrībā “Drožži”. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada novembrī iesaukts Krievijas armijā, dienējis Somijā, Kotkas un Frīdrihshavnas pilsētās. 1916. gada decembrī beidzis Gatčinas praporščiku skolu. Pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, kur palicis līdz 1918. gada janvārim. 

1919. gadā iesaukts Sarkanajā armijā, bet no tās dezertējis un pārbēdzis pretlieliniecisko spēku pusē. 

1919. gada 9. jūnijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā un virsleitnanta pakāpē ieskaitīts 2.(5.) Cēsu kājnieku pulkā, kura sastāvā piedalījies kaujās pret landesvēru. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 21. jūnijā starp Jaunraunas krogu un Dunku mājām Krūze “ar negaidītu uguni no tuvas distances izraisīja vāciešos apjukumu un piespieda tos apstāties”. Pēc pārējo pulka daļu atkāpšanās “noturējās pozīcijās līdz atiešanas pavēles saņemšanai, tā dodot iespēju citām daļām bez liekiem zaudējumiem sakārtoties cīņas turpināšanai”. 

No 1919. gada 1. augusta dienējis Armijas virspavēlnieka štāba Izlūkošanas nodaļā. Ventspils, vēlāk Rēzeknes rajona Izlūkošanas daļas priekšnieks. Skaitot no 1919. gada 3. oktobra, paaugstināts par kapteini.

1920. gada novembrī sācis darbu Politiskajā apsardzībā. No 1926. gada Politiskās pārvaldes Izmeklēšanas nodaļas vadītājs. 1928. gadā piekomandēts robežsardzei, pēc tam atgriezies iepriekšējā amatā. 

Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeni un ar dažiem ārzemju ordeņiem. Piešķirta jaunsaimniecība Matkules pagastā Sventu mežsarga mājās, kas vēlāk pārdota. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada 7. augustā apcietināts. 1941. gada 10. aprīlī PSRS Baltijas Sevišķā kara apgabala kara tribunāls, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 4. un 13. daļu, par “palīdzību starptautiskajai buržuāzijai” un par “aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru” piesprieda Krūzem nāvessodu. Nošauts Rīgas Centrālcietumā 1941. gada 22. jūnijā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 209. lpp.; Lāčplēsis, Nr. 4, 11.11.1936, 273.-274. lpp.

Kandavas pagasta Cikundes kapos LKOK Alfrēda Jātnieka individuāls apbedījums

Atrodas Kandavas pagasta Cikundes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Alfrēds Jātnieks. 

Vēsturiska atkāpe. Alfrēds Ernests Jātnieks dzimis 1898. gada 3. maijā Ceraukstes pagastā laukstrādnieka ģimenē. Taču LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā teikts, ka viņš dzimis Cērkstē toreizējā Šlokenbekas (vēlāk Milzkalnes) pagastā. Pagastskolas izglītība. Laukstrādnieks. 

1917. gada februārī iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, piedalījies pēdējās strēlnieku kaujās pie Olaines un pēc Rīgas atstāšanas – Vidzemē. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919.gada 14. jūlijā un ieskaitīts tobrīd Latgales frontē esošajā Ziemeļlatvijas partizānu pulkā. Vēlāk 5. Cēsu kājnieku pulka un 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā cīnījies pret lieliniekiem un bermontiešiem. Vēl esot partizānu pulkā, paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. oktobrī pie Jumpravmuižas Jātnieks “kā pulka ložmetēju instruktors viens no pirmajiem brīvprātīgi pārcēlās pāri Daugavai un tur stiprā ienaidnieka ugunī, prasmīgi darbodamies ar vieglo ložmetēju, atsita ienaidnieku no krasta, tā dodams iespēju arī pārējiem mūsu spēkiem forsēt Daugavu”. 

1920. gada 7. jūnijā sadursmē ar lieliniekiem ievainots rokā. 

Atvaļināts 1921. gada 16. februārī. Laukstrādnieks Aizupes un Kandavas pagastā. Piešķirta jaunsaimniecība Kandavas pagasta Cikundes kroga “Lapaiņos”. Mūža pēdējos gados slimojis ar kādu nervu slimību. Miris 1936. gada 1. jūnijā Jelgavā Ģintermuižas slimnīcā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 209. lpp.; Lāčplēsis, Nr. 4, 11.11.1936, 68.-69. lpp.

Ģibuļu pagasta Liepu kapos LKOK Sergeja Lagzdiņa individuāls apbedījums

Atrodas Ģibuļu pagasta Liepu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Sergejs Lagzdiņš. 

Vēsturiska atkāpe. Sergejs Lagzdiņš dzimis 1895. gada 26. septembrī Talsos, vēlāk dzīvojis Puzes pagastā. 1911. gadā beidzis Talsu pilsētas skolu, mācījies mežkopju skolā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada maijā iesaukts Krievijas armijā, rakstvedis Rīgas kara apriņķa priekšnieka pārvaldē, vēlāk Drisnas kara apriņķa priekšnieka pārvaldē. 1916. gada janvārī ieskaitīts 173. rezerves bataljonā, no tā 1917. gada aprīlī nosūtīts uz 5. Kijevas praporščiku skolu, kuru beidzis augustā. Dienestu turpinājis 12. rezerves pulkā. 1917. gada septembrī pārcelts uz 307. Spaskas kājnieku pulku. Oktobrī iecelts par rotas, bet decembrī – par bataljona komandieri. 1918. gada martā Simbirskā atvaļināts. Bijis ierēdnis Jaroslavļā. Atgriezies Rīgā 1919. gada martā un aprīlī mobilizēts Sarkanajā armijā, iecelts par darbvedi 1. Padomju Latvijas strēlnieku divīzijas artilērijas transportā. Tā paša gada maijā dezertējis. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 10. jūnijā leitnanta pakāpē, adjutants 1. Liepājas 2. šķiras zemessargu bataljonā (vēlāk Grobiņas bataljons, Grobiņas kājnieku pulks, 11. Dobeles kājnieku pulks). Novembrī paaugstināts par virsleitnantu. Piedalījies Liepājas aizstāvēšanā.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. novembrī, “kad bermontieši vispārējā uzbrukuma laikā ieņēma trīs Liepājas fortus, bet mūsējie sāka atkāpties, Lagzdiņš ar 2 rezerves vadiem devās atjaunot stāvokli, no bēgošajiem kareivjiem sastādīja vēl 2 vadus, ar tiem nostiprinājās pie Saules muižas, tur noturēja fronti un atsita ienaidnieku līdz fortiem. Pēc tam straujā triecienā ieņēma Vidus fortu, kur ieguva smago ložmetēju, citus ieročus un trofejas. Tā rezultātā agrākais stāvoklis tika atjaunots”. 

1925. gadā beidzis virsnieku kursus, paaugstināts par kapteini un iecelts par 11. Dobeles kājnieku pulka rotas komandieri. 1937. gadā piekomandēts Aizsargu organizācijai, ieņēmis 18. Daugavpils aizsargu pulka komandiera palīga amatu. 1940. gada martā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. 

Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru, Viestura ordeņa IV šķiru ar zobenu un Aizsargu Nopelnu krustu. 

Pēc komunistiskās okupācijas atgriezies 11. Dobeles kājnieku pulkā, kur iecelts par bataljona komandieri. Okupācijas iestādēm likvidējot Latvijas armiju, 1940. gada septembrī pārcelts uz 24. teritoriālo korpusu par 295. strēlnieku pulka komandieri. 

1941. gada februārī demobilizēts, strādājis Meža departamenta apriņķa pārvaldē Valmierā. Jūnijā apcietināts, taču izbēdzis. 

Nacistiskās okupācijas laikā 1942. gadā pārcēlies uz savu jaunsaimniecību Cēres pagast “Kalnāpjos”, iecelts par pagasta vecāko. No 1944. gada februāra līdz jūlijam bijis latviešu robežsargu pulka komandieris. 

Pēc “Kurzemes cietokšņa” krišanas, sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, apcietināts, ievietots filtrācijas nometnē Maskavas apkārtnē. Latvijā atgriezies 1946. gadā, strādājis par grāmatvedi Cēres pagastā izveidotajā kolhozā "Iļjičs". 1951. gada martā atkārtoti apcietināts, maijā notiesāts uz 25 gadiem, bijis ieslodzīts koncentrācijas nometnēs Irkutskā un Taišetā. 1955. gadā piespriestais sods samazināts uz desmit gadiem ieslodzījumā. 1956. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Talsos un strādājis šķirnes sēklu audzēšanas starprajonu nodaļā. Miris 1979. gadā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 293. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 285.-286. lpp.

Rīgas Ziepniekkalna kapos LKOK Kārļa Jākobsona individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Ziepniekkalna kapos. 

Apbedīts Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Kārlis Jākobsons. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Jākobsons dzimis 1888. gada 22. oktobrī toreizējā Rīgas apriņķī. Elementārskolas izglītība. Dzīvojis Rīgā, pārdevējs aptiekā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada novembrī iesaukts Krievijas armijā, dienējis Rezerves latviešu strēlnieku bataljonā, no 1916. g. marta 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā). Piedalījies cīņās pie Ķekavas, Ziemassvētku kaujās. Pēc Rīgas krišanas palicis Latvijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada sākumā, dienējis 2.(5.) Cēsu kājnieku pulkā, tad pārcelts uz 8. Daugavpils kājnieku pulku, piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī Pārdaugavā pie Imaku mājām dižkareivis Jākabsons “kā vada komandieris devās ienaidnieka aizmugurē un no spārna straujā triecienā šīs mājas ieņēma, ieguva 5 ložmetējus u.c. trofejas”. 

Atvaļināts 1920. gada 1. oktobrī. Dzīvojis Kandavas un Cēres pagastos, tad pārcēlies uz Rīgu, komijs. Vēlāk atgriezies Cēres pagastā, dzīvojis “Stiebriņos”, bijis pārtikas preču veikala īpašnieks. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā apcietināts par “spekulāciju” un 1949. gadā notiesāts uz pieciem gadiem. 1953. gadā atbrīvots, dzīvojis Rīgā, strādājis Tramvaju un trolejbusu trestā (TTT), ostā par sargu. Miris 1967. g. 11. martā.

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 202. lpp.

Rendas pagasta Mežzīļu kapos LKOK Līnas Čankas-Freidenfeldes individuāls apbedījums

Atrodas Rendas pagasta Mežzīļu kapos. 

Dzimtas kapos apbedīta viena no trim Lāčplēša kara ordeņa kavalierēm sievietēm Līna Čanka-Freidenfelde. Uz kapa uzstādīta neregulāras formas granīta piemiņas plāksne, kurā abpus Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumam iekalsts teksts: 

UZ
EŽIŅAS
GALVU
LIKU 

SARGĀJ
SAVU
TĒVU
ZEMI 

Zemāk iekalts teksts: 

LĪNA
ČANKA
1893 – 1981 

Abpus vārdam iekalts teksts: 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA
KAVALIERE 

LATVIEŠU
STRĒLNIEKU
KAPRĀLIS 

2020. gadā Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes 45. kaujas nodrošinājuma bataljona karavīri, sakopjot Čankas atdusas vietu, ap viņas dzimtas kapiem uzstādījusi koka sētiņu.

Vēsturiska atkāpe. Līna Čanka-Freidenfelde dzimusi 1893. gada 5. novembrī Rendas pagasta “Mežzīlēs”. Zemkope. 

Pirmā pasaules kara laikā, izmantojot mirušā vecākā brāļa Jāņa vārdu un dokumentus, brīvprātīgi iestājusies latviešu strēlnieku vienībās, ieskaitīta 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā), piedalījusies visās tā kaujās. Paaugstināta par kaprāli. Apbalvota ar Jura krusta III un IV šķiru, kā arī ar Jura medaļas IV šķiru. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1915. gada 22. oktobrī pie Pavasara muižas Slokā ievainota, Čanka “atgriezās kaujaslaukā un turpināja cīņu zem nepārtrauktas ienaidnieka uguns, līdz tika ievainota otrreiz”, no 1916. gada 1. aprīļa līdz 12. septembrim piedalījās visās kaujās Nāves salā, bet 1916. gada nogalē un 1917. gada sākumā Ziemassvētku kaujās un pie Ložmetējkalna kā vecākā sanitāre “pašaizliedzīgi izpildīja savu pienākumu nepārtrauktā ienaidnieka ugunī”. 

Latvijas armijā iestājusies brīvprātīgi 1919. gada septembrī, dienējusi 5. Cēsu kājnieku pulkā. 

Atvaļināta 1920. gada maijā. Piešķirta jaunsaimniecība Lielrendas muižā “Virsaišos”, kurus, nonākot finansiālās grūtībās, viņa pārdevusi un 1934. gadā nopirkusi mazāku saimniecību – Matkules pagasta “Kanneniekuss”. Savukārt 1937. gadā arī tos pārdevusi, iegādājoties vēl mazākas mājas – Milzkalnes pagasta “Laimas”. Taču drīzumā arī šī saimniecība pārdota un nopirktas “Eglītes” Zaļenieku pagastā. 

Apbalvota arī ar Triju Zvaigžņu ordeni. 

Nacistiskās okupācijas laikā Jelgavā kopā ar dzīvesbiedru Ernestu Freidenfeldu Jelgavā atvērusi un vadījusi klubu-kantīni. Pirms atkārtotās komunistiskās okupācijas neveiksmīgi mēģinājusi bēgt uz Zviedriju, bet pēc tam atgriezusies dzimtajās “Mežzīlēs”. 

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, noticot, ka Mežsīlēs tiks izveidots viņai veltīts memoriālais muzejs, pārrakstījusi uz “muzeja veidotāju” vārda visus savus īpašumus, tostarp arī apbalvojumus, bet pati ievietota Ēdoles veco ļaužu pansionātā, no kura izbēgusi. Kādu laiku mitinājusies pie mākslinieka Jurģa Skulmes ģimenes, bet pēc tam devusies uz Reģes pansionātu, kur mirusi 1981. gada 9. jūnijā. Sākotnēji apbedīta Alsungas pagasta Lāču kapos, bet 1989. gada 8. aprīlī pārbedīta dzimtas kapuvietā blakus dzīvesbiedram Rendas Mežzīļu kapos. 

Papildināts: 01.06.2023. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 120. lpp.; Par Latviju: Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena. Rīga: Latvijas mediji, 2020. 150.-154.lpp.; sargs.lv, 17.10.2020.

Rīgas Lāčupes kapos LKOK Viļa Širsona individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Lāčupes kapos kapos. 

Apbedīts Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Vilis Širsons. 

Vēsturiska atkāpe. Vilis Širsons dzimis 1888. gada 2. februārī toreizējā Aizupes pagastā. Pamatskolas izglītība. Dzīvojis Rīgā, galdnieks. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gada jūlijā iesaukts Krievijas armijā, līdz 1917. gada beigām dienējis 5. artilērijas darbnīcā Vitebskā. 1919. gada janvārī atgriezies Rīgā, iesaukts Sarkanajā armijā, maija beigās no tās dezertējis. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada jūlija sākumā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. novembrī kaujā Spilves pļavās kareivis Širsons “tiešā tēmējumā atklāja iznicinošu uguni uz pretinieku un sagādāja tam smagus zaudējumus, tā dodams mūsu daļām laiku sakārtoties un turpināt uzbrukumu”. 

Atvaļināts 1920. gada 1. oktobrī. Zemkopis Aizupes pagasta “Ratniekos”. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā kolhoznieks lauksaimniecības artelī “Amula”. Mūža nogalē pensionārs. 1972. gadā pārcēlies uz dzīvi Rīgā. Miris 1976. gada 7. novembrī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 502. lpp.

Zemītes Pavārkalna kapos LKOK Kārļa Štāla individuāls apbedījums

Atrodas Zemītes Pavārkalna kapos. 

Apbedīts Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Kārlis Štāls. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Štāls (arī Stāls) dzimis 1893. gada 13. oktobrī Zemītes pagastā. Pagastskolas izglītība. Laukstrādnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 27. artilērijas brigādē, pēc tam 7. rezerves artilērijas brigādē, no 1916. gada aprīļa 167. pretaeroplānu baterijā, kur palicis līdz 1918. gadam. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 3. jūnijā, Kurzemes artilērijas pulka sastāvā piedalījies pirmajās kaujās pret bermontiešiem, paaugstināts par dižkareivi. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. oktobrī Rīgā, Daugavmalā spēcīgā lielgabalu un ložmetēju ugunī Štāls “vienatnē pie lielgabala izturēja kauju, tiešā tēmējumā apšaudīdams ienaidniekus un nepieļaudams to uzbrukumu pāri tiltiem Rīgā”. Tajā pašā dienā smagi ievainots. 

Atvaļināts 1920. gada 20. martā. Jaunsaimnieks Zemītes pagasta “Burtniekos”. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā zirgkopis vietējā kolhozā. Miris 1966. gada oktobrī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 507. lpp.

Zemītes Pavārkalna kapos LKOK Aleksandra Timmermaņa individuāls apbedījums

Atrodas Zemītes Pavārkalna kapos. 

Apbedīts Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Timmermanis. 

Vēsturiska atkāpe. Aleksandrs Timmermanis dzimis 1896. gada 30. novembrī Ropažu pagastā zemkopja ģimenē. Draudzes skolas izglītība. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, ieskaitīts artilērijā. Piedalījies kaujās Rīgas un Daugavpils frontēs, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 

1919. gadu īsu laiku bijis Sarkanajā armijā, no kuras maijā dezertējis. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 17. maijā, 21. novembrī pie Rundāles smagi ievainots. Pēc izveseļošanās 3. Jelgavas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās Latgalē, kur paaugstināts par kaprāli. 

Pavēlē par apbalvošanu ar 1920. g. 16. janvāri Latgalē pie Rušenicas muižas Timmermanis “kopā ar savu nodaļu sagūstīja pretinieka sardzi, tā dodams mūsējiem iespēju piepeši ielauzties muižā, iegūt ložmetēju u.c. trofejas, bet pēc tam turpat sagūstīt lielinieku rotu”. 

Atvaļināts 1921. gada 8. martā. Jaunsaimnieks Zemītes pagasta “Lielzīlēs”. Līdz 1931. gada 30. martam Zemītes pagasta valdes priekšsēdētājs. Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes Goda zīmi. Miris 1981. gadā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 522.-523. lpp.

Zemītes Pavārkalna kapos LKOK Aleksandra Baltaisvilka individuāls apbedījums

Atrodas Zemītes Pavārkalna kapos. 

Apbedīts Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Baltaisvilks. 

Vēsturiska atkāpe. Aleksandrs Baltaisvilks dzimis 1889. gada 9. februārī toreizējā Tukuma apriņķī. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 23. Rīgas izlūknodaļā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gadā, ieskaitīts 1. (4.) Valmieras kājnieku pulkā, piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 31. martā Ziemeļvidzemē pie Karvas muižas virsseržants Baltaisvilks “kopā ar 9 kareivjiem atsita lielinieku uzbrukumu un noturēja pozīcijas, līdz rota atkāpās no draudošā ielenkuma, pēc tam bez zaudējumiem pievienojās savējiem”. 

Atvaļināts 1921. gadā. Dzīvojis Tukumā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1951. gada 24. martā apcietināts un tajā pašā dienā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58.1. pantu piesprieda viņam “par dzimtenes nodevību” 10 gadu ilgu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē, ko izcietis Vorkutā.

Latvijā atgriezies 1956. gada martā, dzīvojis Zemītes pagastā, drēbnieks. Miris 1956. gada 17. aprīlī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 58. lpp.

Pie Cēres pamatskolas piemiņas plāksne LKOK Jānim Briedim

Atrodas Cērē Skolas ielā 1 pie Cēres pamatskolas. GPS 57.108143 22.867558 

Atklāta 2017. gada 10. novembrī. 

Piemiņas plāksne darināta melnā granītā un tajā zem Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Jāņa Brieža portreta iekalts teksts: 

Cēres skolā par skolotāju un skolas pārzini no 1912. g. – 1914. g. strādāja
Lāčplēša Kara ordeņa
un Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris
viens no Latvijas Universitātes studentu korporācijas “Tervetia”
dibinātājiem (1922. g.) pulkvedis-leitnants
Jānis Briedis
(12.12.1892 – 12.06.1942) 

Piemiņas plāksne uzstādīšanu ierosinājos Jāņa Brieža brāļadēls Pēteris Briedis. 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Briedis dzimis 1892. gada 21. decembrī, Kandavas pagasta Valdeķu muižas dārznieka Pētera Brieža ģimenē. Mācījies Aizdzires pagastskolā, bet no 1906. līdz 1910.gadam – Kandavas pilsētas skolā. 1911. gadā ieguvis skolotāja tiesības, sācis darbu Cēres pagastskolā kā skolotājs, vēlāk kā skolas pārzinis. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā iesaukts Krievijas armijā un 1914. gada 16. jūlijā kā kareivis ieskaitīts 19. Daugavgrīvas cietokšņa darba rotā. Paaugstināts par jefreitoru, vēlāk par jaunāko apakšvirsnieku. No 1915. gada marta pēc pārbaudījumu nokārtošanas praporščika vietas izpildītājs 1. Daugavgrīvas cietokšņa zemessargu bataljonā. 1915. gada jūnijā kaujā pie Ezeres ievainots un evakuēts uz Sanktpēterburgu. Vēlāk uz Vologdas guberņu. Par kaujas nopelniem paaugstināts par praporščiku un no 1915. gada 11. novembra uzsācis dienestu 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā). Kā rotas, vēlāk kā bataljona komandieris piedalījies daudzās kaujās. 1916. gada novembrī paaugstināts par podporučiku, bet jau tajā pašā mēnesī piešķirta poručika pakāpe. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1917. gada 12. janvārī pie Kalnciema bataljona komandieris poručiks Briedis “ienaidnieka viesuļugunī ieņēma Lodiņu mājas, tur nocietinājās un atsita vairākus vāciešu pretuzbrukumus. Noturēdams pozīcijas, izšķīra visas kaujas iznākumu”. 

Šajā kaijā ticis kontuzēts. 1917. gada maijā paaugstināts par štābkapteini un 30. oktobrī iecelts par 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka komandieri. Atvaļināts 1918. gada 20. aprīlī. 

Apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru, Annas ordeņa III un IV šķiru, Jura krusta IV šķiru un Jura zobenu. 

1918. gada oktobrī Ufā mobilizēts Krievijas Satversmes locekļu komitejas Tautas armijā un ieskaitīts 1. Latvijas strēlnieku (Troickas) bataljonā (arī 1. Latvijas atbrīvošanas pulks). No novembra Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes Kara nodaļas pārziņa vietas izpildītājs, no 1919. gada aprīļa pārziņa palīgs un kancelejas vadītājs. 1919. gada augustā iecelts par kara lietu pārzini Latvijas valdības pārstāvja rīcībā Sibīrijā un Tālajos Austrumos. 

1920. gada jūnijā kopā ar Troickas pulku atgriezies Latvijā. 

Pēc atgriešanās dienestu turpinājis Latvijas armijā. Iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba (vēlāk Galvenā štāba) Organizācijas daļas priekšnieku. 1927. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. No 1935. gada Armijas štāba Kara saimniecības nodaļas priekšnieks, no 1937. gada Armijas ekonomiskā veikala priekšnieka palīgs. 

1921. gadā Briedis kā eksterns izturējis vidusskolas kursa eksāmenus un iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē. Bijis viens no 23 studentu korporācijas “Tervetia” dibinātājiem. 

Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru, Viestura ordeņa III šķiru, Čehoslovākijas Kara krustu un Lietuvas Republikas 10 gadu neatkarības jubilejas medaļu. Piešķirta jaunsaimniecība Pāles pagasta Šķirstiņu muižā. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada oktobrī no armijas atvaļināts, 1941. gada 17. jūnijā apcietināts un pārsūtīts uz koncentrācijas nometni PSRS teritorijā Vjatkā (Vjatlagā). 1942. gada 12. jūnijā nošauts. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 95. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 121.-122. lpp.; LSM.LV, 10.11.2017.; Briedis, P. Atklāta piemiņas plāksne pulkvežleitnantam Jānim Briedim. kandava.lv, 09.11.2017.; cereskola.lv.

Kandavas muzejā piemiņas plāksne ar novadu saistītajiem LKOK

Atrodas Kandavas novada muzeja represēto iedzīvotāju piemiņas istabā, Kandavā Talsu ielā 11. GPS 57.038387, 22.770361 

Atklāta 2014. gada 11. novembrī. 

Plāksnes uzstādīšanu ierosinājis Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Jāņa Brieža brāļadēls Pēteris Briedis. Informāciju par LKOK, kas saistīti ar Kandavas novadu, apkopojusi muzeja krājuma glabātāja Ināra Znotiņa, bet piemiņas plāksnes metu izstrādājusi muzeja speciāliste Diāna Isaka. Plāksni kokā izgatavojis Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma pasniedzējs Mārtiņš Mednieks. 

01.02.2021., Inese Roze

Piemiņas plāksnē iegrebts sarkanā un melnā iekrāsots teksts, kurā minēti deviņi ar Kandavas novadu saistītie LKOK: 

Lāčplēša kara ordeņa kavalieri
Kandavas novadā 

Aleksandrs Baltaisvilks
(1889 – 1956)
1.(4.) Valmieras kājnieku pulka virsseržants 

Aleksandrs Timmermanis
(1896 – 1981)
3. Jelgavas kājnieku pulka kaprālis 

Arnolds Artums-Hartmanis
(1895 – ?)
Pulkvedis-leitnants 

Fricis Avotiņš
(1897 – 1944)
Kapteinis-leitnants 

Jānis Briedis
(1892 – 1941)
Pulkvedis-leitnants 

Jānis Valdis Bekmanis
(1893 – 1943)
2. Ventspils kājnieku pulka virsleitnants 

Kārlis Štāls
(1893 – 1966)
Kurzemes artilērijas pulka kareivis 

Vilis Gelbe
(1890 – 1919)
Jūras virsnieks 

Vilis Širsons
(1888 – 1976)
8. Daugavpils kājnieku pulka kareivis

Lāčplēša Kara ordenis bija Latvijas augstākais militārais apbalvojums laikā no 1920.
līdz 1940. gadam. LKO piešķīra par kaijas nopelniem Latvijas armijas un
bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija devuši lielu
ieguldījumu Latvijas brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu. 

01.02.2021., Inese Roze

Papildināts: 04.02.2021. 

Avoti: Kandavas Novada Vēstnesis, 12.12.2014.; Kandavas novada muzeja vadītājas Ineses Rozes sniegtā informācija.

Jaunpils pagasta Saulīšu kalnā 2. PK kritušo latviešu leģionāru un vācu karavīru brāļu kapi

Atrodas Jaunpils pagastā aptuveni 1,5 kilometrus uz ziemeļiem no Veclaukiem Saulīšu kalnā. GPS 56.7588605, 22.9572105 

Apglabāti aptuveni 800 latviešu leģionāri un vācu karavīri, kuri miruši no ievainojumiem hospitālī, kas atradies netālu esošajā Laukmuižā. 

Atjaunojoties komunistiskajai okupācijai, 1945. gada pavasarī brāļu kapi ar tankiem nolīdzināti. Vēlāk te bijušas ganības un veikta meliorācija. Stāsta, ka vietējie iedzīvotāji kapus slepus iezīmējuši, kalna virsotnē iestādot baltu rožu krūmu. 

1989. gada 5. novembrī atklāts piemiņas akmens. Aptuveni divus metrus augstajā rupji apstrādātajā laukakmenī iekalta krusta zīme, kurai abpus izvietoti gadskaitļi: 

1944 † 1945 

Zemāk piestiprināta granīta plāksne, kurā iekalts teksts: 

AIZMIRSTĪBAI NOLEMTOS
NEAIZMIRSĪSIM – PIEMINĒSIM 

LATVIEŠU LEĢIONĀRIEM
UN
VĀCU KARAVĪRIEM 

Piemiņas akmens uzstādīšanu organizējusi Latvijas Tautas frontes Jaunpils grupa vietējā mācītāja Jūlija Neimaņa vadībā. 

Naktī uz 1990. gada 5. decembri piemiņas akmeni saspridzināja PSRS okupācijas armija. Tiek uzskatīts, ka tas noticis saskaņā ar toreizējā PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Jazova pavēli. Tajā pašā naktī tika saspridzināti leģionāriem veltītie pieminekļi Codes pagasta Butku kapos (sk.), Mores pagasta Roznēnu brāļu kapos (sk.) un Džukstē (sk.).

Vēlāk piemiņas akmens ticis atjaunots.

Papildināts: 20.05.2022.

Avoti: Padomju Jaunatne, Ne. 216, 11.11.1989.; Laiks, Nr. 21, 14.03.1990. Jaunpils novads: Tūrisma ceļvedis. Jaunpils: Jaunpils novada dome, 2016. 8. lpp.

Jersikas pagastā piemiņas akmens Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības cīnītājiem

Atrodas Jersikas pagastā kreisajā pusē pie Rīgas-Daugavpils autoceļa. 

Atklāts 2006. gada 29. septembrī. Piemiņas akmeni uzstādījusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, un to darinājis vietējais akmeņkalis Imants Laizāns. Rupji apstrādātā pelēkā laukakmenī zem krusta zīmes iekalts teksts: 

PAR TEVI
TĒVU ZEME! 

Zem šī teksta laukakmenī iestrādāta melna granīta plāksne, kurā zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma iegravēts teksts: 

LTS(P)A-
LATVIJAS TĒVZEMES SARGU
(PARTIZĀNU) APVIENĪBAS
CĪNĪTĀJIEM 

LTS(P)A CĪŅĀ PRET KOMUNISTISKO
OKUPĀCIJAS REŽĪMU 1945.-1955. G.
APVIENOJA SEŠU LATVIJAS APRIŅĶU
NACIONĀLOS PARTIZĀNUS 

Papildināts: 13.04.2021. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 88. lpp.; Kušķis, G., Korsaks, P. Ceļā uz Latvijas valstisko neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi. Rīga: Apgāds Mantojums, 2008. 160. lpp.; jekabpilslaiks.lv, 02.102006.

Jelgavā Ģintermuižas kapos 2. PK kritušo latviešu leģionāru brāļu kapi

Atrodas Jelgavā Filozofu un Rūpniecības ielas stūrī Ģintermuižas (Tabora) kapos. 

Apglabāti 44 nezināmi latviešu leģionāri, kas krituši 1944. gada jūlija beigās Jelgavas aizstāvēšanas kaujās. Sākoties Atmodai, 1989. gada 1. oktobrī Brāļu kapu komitejas Jelgavas nodaļa apbedījuma vietu iezīmēja ar balti krāsotu koka krustu. Tagad (15.04.2021.) nekādas piemiņas zīmes vairs nav.

Labots: 15.04.2021.

Avoti: Neiburgs, U. “Grēka un ienaida liesmās”. Rīga: Latvijas mediji, 2018. 248. lpp.; Jelgavas Ziņotājs, Nr. 154, 29.09.1989.; Jelgavas Ziņotājs, Nr. 157, 04.10.1989.

Jelgavā piemineklis latviešu karavīriem, kas 1944. gadā aizstāvēja pilsētu pret sarkanās armijas uzbrukumu

Atrodas Jelgavā Rūpniecības un Tērvetes ielu krustojumā Grēbnera parkā. 

Atklāts 1995. gada 8. maijā. Piemineklis sastāv no neregulāras formas granīta stēlas, kurā iekalts krusts, kas pāraug zobena smailē. Tai blakus pa kreisi guleniski novietots nošķelta paralēlskaldņa formas granīta bluķis, kurā iekalts teksts: 

JELGAVAS AIZSTĀVJIEM
1944. 28. VII – 8. VIII

Foto: 15.04.2021., Alvis Eglītis

Vēsturiska atkāpe. Jelgavas aizstāvēšanā pamatā bija iesaistītas Latviešu leģiona 15. grenadieru apmācības un papildinājuma brigādes (15. latviešu apmācības un rezerves vienības) daļas, kā arī atsevišķas sīkākas vācu un latviešu vienības, tostarp kapteiņa Kauliņa komandētā apsardzības rota un kapteiņa Stirnas vadītā tiltu apsardzes vienība. 

Izmisīgas cīņas par Jelgavas noturēšanu ilga no 1944. gada 28. jūlija, kad agri no rīta Jelgavas dienvidu nomali sasniedza pirmie padomju tanki, līdz 7. augustam, kad pilsēta pilnībā nonāca uzbrūkošā PSRS karaspēka kontrolē. 

Lai gan Jelgavu, kas kauju un padomju gaisa uzlidojumu gaitā tika faktiski pilnībā sagrauta, noturēt neizdevās, nedēļu ilgā sīvā pretestība ļāva uz laiku apturēt PSRS karaspēka virzību uz Rīgu. 

Papildināts: 16.04.2021.

Avoti: Neiburgs, U. “Grēka un ienaida liesmās”. Rīga: Latvijas mediji, 2018. 236.-248. lpp.; Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā. XI sēj. Red. Bērziņs, A. J. Toronto: Daugavas Vanagu centrālā valde, 1993. 187.-230. lpp.; Lauku Avīze, Nr. 37, 09.05.1995.