trešdiena, 2021. gada 26. maijs

Bulduros piemiņas zīme Jūrmalas atbrīvošanai no bermontiešiem

Atrodas Bulduros (Vecbulduros) Rēzeknes pulka ielas un Siguldas ielas krustojumā. 

Vēl pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū pastāvēja iecere uzcelt pieminekli Rēzeknes kājnieku pulka karavīriem, kas 1919. gada 8. novembrī ieņēma Bulduru tiltu, paverot ceļu Jūrmalas atbrīvošanai no bermontiešiem. Pieminekļa metu, kuru 1935. gadā apstiprināja toreizējais kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, izstrādājis kapteinis Jānis Borkovskis-Zengals. 2,35 metrus augsto “Piemiņas stabu Bulduru tilta ieņemšanai” bija paredzēts būvēt no tēstiem granīta bluķiem, kurus meta autors piedāvāja ņemt no Daugavgrīvas cietokšņa. Piemineklī tika plānots iekalt tekstu: “No šīs vietas 1919. gada 8. novembrī 9. Rēzeknes kājnieku pulka 9. rotas pusrota un I bataljons uzsāka uzbrukumu pāri Bulduru tiltam, padzina Bermonta karaspēku un atbrīvoja Rīgas Jūrmalu. Kaujā krita 22, ievainoti 15 karavīri.” Tomēr līdz komunistiskās okupācijas sākumam piemineklis tā arī netika uzcelts.


Kapteiņa Jāņa Borkovska-Zemgala mets "Pieņas stabam Bulduru tiltaieņemšanai" (Avots: Dubultu vēsture, 131)

Iecere šo Latvijas Neatkarības kara epizodi iemūžināt ar īpaši piemiņas zīmi atdzima gadsimtu mijā. Pieminot 80. gadskārtu kopš bermontiešu sakāves, 1999. gadā ar attiecīgu ideju nāca klajā Jūrmalas pilsētas domes Kultūrvēsturiskā mantojuma nodaļa. Pieminekļa maketu izgatavoja tēlnieks Gļebs Panteļejevs, bet projektu tā novietojumam dabā izstrādāja arhitekts Andris Veidemanis. 

Atšķirībā no trīsdesmitajos gados iecerētās piemiņas zīmes, kuru bija plānots novietot otrpus Lielupei pie Priedaines dzelzceļa stacijas, tagadējo piemiņas zīmi sākotnēji paredzēja uzstādīt skvērā pie Lielupes dzelzceļa stacijas. Tomēr dažādu apstākļu dēļ šis projekts netika īstenots, un pieminekļa atrašanās vieta galu galā tika izraudzīta tuvāk dzelzceļa tiltam Rēzeknes pulka ielas un Siguldas ielas krustojumā. 

Piemineklis tika atklāts 2006. gada 24. novembrī.




Foto: 2021. gada jūnijs, karaviru.kapi

Pie tā novietotajā metāla informatīvajā plāksnē iegravēts teksts: 

BRĪVĪBAS CĪŅU PIEMIŅAS ZĪME
TILTS UN MŪŽĪBA
 

1919. GADA NOVEMBRA SĀKUMĀ
AR CĪŅĀM PAR LIELUPES TILTU
LATVIJAS ARMIJAS 9. RĒZEKNES KĀJNIEKU PULKS
UZSĀKA JŪRMALAS ATBRĪVOŠANU NO
BERMONTA VĀCU-KRIEVU KARASPĒKA
 

TĒLNIEKS GĻEBS PANTEĻEJEVS
ARHITEKTS ANDRIS VEIDEMANIS


Foto: 2021. gada jūnijs, karaviru.kapi

Piemiņas zīmes uzstādīšanu pilnībā finansējusi Jūrmalas pilsētas dome, kas tās izgatavošanai un apkārtnes labiekārtošanai no sava budžeta līdzekļiem kopumā atvēlējusi gandrīz 36 000 latu. 

Par pieminekļa “Tilts un mūžība” veidošanu tēlniekam G. Panteļejevam 2006. gadā piešķirta Jūrmalas Gada balva kultūrā. 

Avoti: Radovics, A. Dubultu vēsture: Otrs labots izdevums. Jūrmala: Dzelzavas atbalsta biedrība, 2016. 131. lpp.; reitingi.lv, 22.11.2006.; delfi.lv, 23.12.2006.

pirmdiena, 2021. gada 10. maijs

Trikātas Vecajos kapos LNK kritušā Pētera Dambīša individuāls apbedījums

Atrodas Trikātas Vecajos kapos. 

Apbedīts Atsevišķās latvieši (Kalpaka) bataljona Virsnieku rezerves (vēlāk Neatkarības) rotas leitnants Pēteris Dambītis, kritis 1919. gada 16. janvārī pie Lielauces. Sākotnēji kopā ar pārējiem pie Lielauces kritušajiem karavīriem apbedīts Liepājas Ziemeļu kapu jaunizveidotajā brāļu kapu nodalījumā (sk.). Vēlāk tuvinieki P. Dambīša mirstīgās atliekas pārapbedījuši Trikātas Vecajos kapos. Tagad apbedījuma vieta vairs nav atrodama. 

P. Dambītis oficiāli atzīts par pirmo kritušo Latvijas Neatkarības karā. Viņam veltīta piemiņas plāksne uzstādīta Priekuļu tehnikumā (kādreizējā Preiļu lauksaimniecības skola), kuru P. Dambītis beidza 1915. gadā (sk.). Viņa vārds minēts arī Lielauces luterāņu baznīcā uzstādītajā piemiņas plāksnē (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Par Pētera Dambīša pārapbedīšanu sekojošas ziņas sniegusi viņa māsas meita Māra Stalmeistere (dzimusi Slempere), kas dzīvo Plāņu pagasta Veclielbreķeļos (Vecbreķeļos). Pētera māte Minna Dambīte, tolaik 46 gadus veca, 1919. gada oktobrī esot ar zirgu no Breķeļiem aizbraukusi uz Liepāju un cinka zārkā pāri frontei pārvedusi dēla mirstīgās atliekas uz Trikātu un apglabājusi Trikātas Vecajos kapos. No 1949. gada kapi nav kopti, jo ģimene bijusi izsūtīto sarakstos, taču no izsūtīšanas izdevies izvairīties, pārceļoties uz Cēsīm. Pēc tam ilgi baidījušies Trikātā rādīties. Vēlākos gados Māra kopā ar brālēniem bijusi kapos un mēģinājusi atrast vecvecāku kapavietu, kuras atrašanās vieta bijusi apmēram zināma, taču tas nav izdevies. Iespējamo kapa atrašanās vietu Māra apraksta sekojoši: “No pirmajiem vārtiņiem, no centra puses, blakus kapos bija bleķa vainags. Tuvumā bija Knapes kapi, baronu kapi, bet uz Trikātas pusi, kaut kur turpat. Zinu, kur ģenerālis Dambītis, bet uz Trikātas pusi.”

Avoti: Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 91. lpp.; Cīņa par brīvību: Latvijas Neatkarības karš (1918-1920) Latvijas valsts vēstures arhīva dokumentos. 1. daļa: 1918. gada 18. novembris – 1919. gada 16. aprīlis. Sast.: Jēkabsons, Ē., Šiliņš, J. Rīga: Latvijas Nacionālais arhīvs, 2019. 134.-135. lpp.; Lismanis II; trikatasvesture.beverina.lv.

svētdiena, 2021. gada 9. maijs

Rīgas Lielajos kapos LNK kritušā Alfona Graudiņa individuāls apbedījums

Atrodas Lielajos kapos. 

Dzimtas kapos apglabāts 8. Daugavpils kājnieku pulka virsleitnants Alfons Graudiņš, nāvīgi ievainots uz Jelgavas šosejas 1919. gada 8. oktobrī, sākoties bermontiešu uzbrukumam Rīgai. Nākamajā dienā no gūtā ievainojuma miris Rīgas Bērnu slimnīcā. 

Uz kapa uzstādīts kopīgs, pelēkā granītā darināts dzimtas piemineklis. 

Piemineklī iekalts teksts: 

Esi uzticīgs līdz nāvei. 

Dr. VILIS GRAUDIŅŠ
21/IX 1866 – 22/III 1922
 

Virsleitnants
stud. ing. ALFONS GRAUDIŅŠ
24/V 1896 – 9/X 1919
 

Uz ežiņas galvu liku,
sargāt savu tēvu zemi.
 

Pieminekļa cokolā iekalts teksts: 

ELIZE GRAUDIŅŠ
dz. Kikkans
27/XII 1874 – 9/IX 1930
 

Mīlestība nekad nebeidzas.


Foto: 24.06.2022., karaviru.kapi

Piemineklī iestrādāts bronzas cilnis ar Alfona Graudiņa tēva portretu profilā.


Foto: 24.06.2022., karaviru.kapi

Graudiņa vārds iekalts arī Latvijas Neatkarības karā kritušajiem studentiem veltītajā piemiņas plāksnē Latvijas Universitātes Mazajā aulā (sk.).

Papildināts: 10.07.2022.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 247., 257. lpp.; Krīpens, A. Kalpaka bataljons un Baloža brigāde. [Sidneja: Arvīds Krīpens, 1963.] 191, 198. lpp.; Jelgavnieks, Nr. 25, 1991. gada novembris, 4. lpp.; geni.com; timenote.info/lv.

trešdiena, 2021. gada 5. maijs

Asarē piemineklis LNK kritušajiem Augškurzemes partizānu pulka karavīriem

Atrodas Asarē pie luterāņu baznīcas. GPS 56.116353, 25.8891 

Ideju celt pieminekli kritušajiem Augškurzemes partizānu pulka karavīriem pirmais izteicis bijušais pulka komandieris un tobrīd Aviācijas skolas priekšnieks kapteinis (vēlāk ģenerālis) Jānis Indāns. Asare, kuras pilī pulka izveidošanas brīdī atradās tā štābs, kā pieminekļa celtniecības vieta tika izraudzīta apkārtējo pagastu pilsoņu sanāksmēs, bet galīgais lēmums ticis pieņemts pagastu kopsapulcē. Sākotnēji piemiņas zīmes uzstādīšanai ticis izvēlēts laukumiņš muižas parkā iepretim pils galvenajai ieejai, taču pēc tam izšķīrušies par pieminekļa celtniecību uzkalniņā pie luterāņu baznīcas. 

Pieminekļa pamatakmens likts 1924. gada 22. jūnijā, kad tā pamatos tika iemūrēta arī kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, bet pats piemineklis atklāts tā paša gada 17. augustā. To pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta cēlis mūrnieks Drazdovskis no Subates. Pieminekli veido gandrīz pusotru metru augts laukakmens, kas uzstādīts uz mākslīga zemes uzbēruma. Ap to lokveidīgi novietoti septiņi mazāki laukakmeņi, ņemti no katra pagasta, no kura nākuši Augškurzemes partizāni. Katrā no mazākajiem akmeņiem iekalts attiecīgā pagasta nosaukums - Asare, Aknīste, Dviete, Gārsene, Prode, Rubeņi, Susēja. Astotais pagasts – Bebrene – izpalicis, jo tā pilsoņi izšķīrušies celt paši savu pieminekli (sk.). Uzbēruma pamatni apjož metru augts laukakmeņu mūris. Pie centrālā akmens piestiprināta bronzas plāksne, kurā iekalts teksts: 

1919 – 1920 KRITUŠIEM
AUGŠKURZEMES
PARTIZAŅIEM
 

UZ EŽIŅAS GALVU LIKU
SARGAT SAVU TĒVUZEMI
LABAK MANU GALVU ŅĒMA
NEKĀ MANU TĒVUZEMI
 

Centrālā akmens virsotnē uzstādīts 1,52 metrus augts dzelzs krusts, kuru darinājis vietējais kalējs un “smalko darbu meistars” Aleksandrs Puķēns. 

Pieminekļa priekšā uzstādīts granīta kubs, kas kalpojis kā uguns altāris. 

Asares sešgadīgās pamatskolas skolēni skolas pārziņa Augusta Dūma vadībā stādījuši astoņas liepas, kas katra simbolizē vienu no pagastiem, kuru “zaļie” partizāni apvienojās Augškurzemes partizānu pulkā. 

Pieminekļa celtniecība izmaksājusi 1200 latu, kas daļēji segti ar ziedojumiem. 400 latu (20 000 rubļu) pabalstu piešķīrusi arī Brāļu kapu komiteja. 

1929. gada 22. jūnijā centrālā akmens priekšā uz zemes uzbēruma atklāts neliels betona krusts kritušajiem Lietuvas partizāniem, kurā iegravēts teksts: 

A. † A. 

LIETUVOS KARIAI
ZUVE DĒĻ LIETUVOS
IR LATVIJOS
- - 1919
 

(Tulkojumā no lietuviešu valodas – Lietuvas karavīri krituši par Lietuvu un Latviju 1919.) 

Zem teksta iekalts Ģedimina krusts. 

Savukārt 1934. gada 22. jūnijā tika atklāta centrālā akmens aizmugurē piestiprināta granīta plāksne, kurā iekalts teksts ar divās slejās izkārtotiem 39 kritušo partizānu vārdiem: 

ATBRĪVOŠANAS CĪŅAS KRITUŠIE
AUGŠKURZEMES PARTIZAŅI
 

VLTN. MEŽARAUPS ALBERTS
SERŽ. GRĪSLĪTIS ALBERTS
DIŽK. MICKEVIČS JĀNIS
KAR. BALTMANIS ANTONS
– BAĻULIS STAŅISLAVS
– BARTUŠEVICS JĀNIS
– BUĶIS RUDOLFS
– CAUNE OTTO
– DAĢIS JĀZEPS
– DILĀNS ANTONS
– DROZDOVSKIS ĀDOLFS
– EIBAUMS JĀNIS
– GAILIS JĀNIS
– GEIDĀNS ERNESTS
– GEIDĀNS OTTO
– GRIGALIS PĒTERIS
– JANKĒVIČS JĀNIS
– KANTĀNS VINCENTS
– ĶIĶENS JĀNIS

KAR. KLIĢIS JĀNIS
– LEIMANIS TEODORS
– MELDERIS PĒTERIS
– PETROVSKIS PĒTERIS
– PUPIŅŠ STAŅISLAVS
– RASIMENS ANTONS
– SAUSKĀJIS ANTONS
– SENIS JĀNIS
– SKRĒJĀNS JOZIS
– STOČKA ANTONS
– STRAZDS ALEKSANDRS
– ŪDRIS JĀNIS
– ŪDRIS JURIS
– VANADZIŅŠ PĒTERIS
– VANAGS NIKODEMS
– VILCĀNS STAŅISLAVS
– VOICEKS STAŅISLAVS
– VUŠKĀNS ANTONS
– ŽUROVSKIS ANTONS 

KAR. ZVIEDRĀNS JĀZEPS 

Piezīme. Sarakstā iekļauti arī to karavīru vārdi, kas krituši, atrazdamies jau 3. Jelgavas kājnieku pulkā, kurā, veidojot vienotu Latvijas armiju, kā III bataljonu ieskaitīja bijušo Augškurzemes partizānu pulku.

Komunistiskās okupācijas laikā otrajai plāksnei ar kritušo vārdiem nodauzīta augšdaļa. Pēc plāksnes sadauzīšanas Asares luterāņu draudzes locekļi to, kā arī krustu noņēma, un turpmākos okupācijas gadus tie glabājās baznīcā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas plāksne un krusts novietots savā vietā un piemineklis atjaunots sākotnējā izskatā. 

Par piemiņas zīmē minētajiem kritušajiem zināms sekojošais: 

1) 3. Jelgavas kājnieku pulka virsleitnants Alberts Mežaraups, kritis 1919. gada 3. oktobrī, apglabāts Aknīstes pagasta Tunķeļu kapos (sk.); 

2) 3. Jelgavas kājnieku pulka seržants (pēc citiem avotiem – kareivis) Alberts Grīslītis, kritis kaujās ar bermontiešiem saskaņā ar dažādiem avotiem 1919. gada 11. novembrī vai 5. decembrī, apglabāts Kaldabruņas Ezerpurvu kapos (sk.); 

3) Augškurzemes partizānu pulka dižkareivis (pēc citiem avotiem kareivis) Jānis Mickevičs, kritis 1919. gada 7. augustā, apglabāts Rubeņu kapos (sk.); 

4) Augškurzemes partizānu pulka kareivis Antons (Aleksandrs?) Baltmanis, kritis 1919. gada jūnijā, apglabāts Rubeņu kapos (sk.); 

5) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Staņislavs Balulis, kritis 1919. gada 3. novembrī pie Jaunjelgavas, apglabāts Subates katoļu kapos (sk.); 

6) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Jānis Bartuševics, kritis 1919. gada 3. novembrī, apglabāts Subates katoļu kapos (sk.); 

7) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Rūdolfs Buķis, kritis 1919. gada 3. oktobrī pie Līvāniem, apglabāts Kaldabruņas Ezerpurvu kapos (sk.); 

8) Par kareivi Otto Cauni sīkāku ziņu pagaidām nav; 

9) Par kareivi Jāzepu Daģi sīkāku ziņu pagaidām nav; 

10) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Antons Dilāns (Delans), kritis 1919. gada 29. oktobrī cīņās ar bermontiešiem; 

11) Par kareivi Ādolfu Drozdovski sīkāku ziņu pagaidām nav; 

12) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis (citviet minēts kā kaprālis) Jānis Eihenbaums (nevis Eibaums), kritis 1919. gada 3. oktobrī pie Līvāniem, apglabāts Subates Amusišku kapos (sk.); 

13) Kareivis Jānis Gailis apglabāts Dunavas Jaunajos katoļu kapos (sk.), citu ziņu par viņu pagaidām nav; 

14) Par kareivi Ernestu Geidānu sīkāku ziņu pagaidām nav; 

15) Par kareivi Otto Geidānu sīkāku ziņu pagaidām nav; 

16) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Pēteris Grigalis, kritis 1919. gada 6. septembrī, apglabāts Kaldabruņas Ezerpurvu kapos (sk.); 

17) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Jānis Jurkevičs, kritis 1919. gada 3. oktobrī pie Līvāniem;

18) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Vincents Kantāns, kritis 1920. gada 2. februārī; 

19) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Jānis Kliģis, kritis 1919. gada 3. oktobrī pie Līvāniem; 

20) 20) Jelgavas kājnieku pulka kareivis Jānis Ķiķēns (Kikēns, citviet arī Pēteris Ķikans), kritis 1919. gada 10. decembrī, apglabāts Aknīstes pagasta Tunķeļu kapos (sk.);

21) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Teodors Leimanis, kritis 1919. gada 3. oktobrī pie Līvāniem; 

22) Par kareivi Pēteri Melderi sīkāku ziņu pagaidām nav; 

23) Par kareivi Pēteri Petrovskis sīkāku ziņu pagaidām nav; 

24) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Staņislavs Pupiņš, kritis 1919. gada 3. oktobrī pie Līvāniem; 

25) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Antons Rasimens (Rasims, citviet arī Rasiņš), kritis 1919. gada 3. oktobrī pie Līvāniem; 

26) Augškurzemes partizānu pulka kareivis Antons Sauskājs kritis 1919. gada 14. jūnijā; 

27) Par kareivi Jāni Seni sīkāku ziņu pagaidām nav; 

28) Par kareivi Jozi (Juri) Skrejānu sīkāku ziņu pagaidām nav; 

29) Par kareivi Antonu Stočku sīkāku ziņu pagaidām nav; 

30) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Aleksandrs Strazds (citviet arī Strazdiņš), kritis 1919. gada 2. septembrī, apglabāts Subates katoļu kapos; 

31) Par kareivi Jāni Ūdri sīkāku ziņu pagaidām nav; 

32) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Juris Ūdris kritis 1919. gada 10. novembrī pie Žaimontiem kaujās ar bermontiešiem, apglabāts Dunavas Jaunajos katoļu kapos (sk.); 

33) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Pēteris Vanadziņš, kritis 1919. gada 3. oktobrī pie Līvāniem; 

34) Par kareivi Nikodemu Vanagu sīkāku ziņu pagaidām nav; 

35) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Staņislavs Vilcāns, kritis 1920. gadā, apglabāts Daugavpils brāļu kapos (sk.); 

36) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Staņislavs Voiceks, kritis 1920. gadā, apglabāts Dvietes pagasta Būku kapos (sk.); 

37) Augškurzemes partizānu pulka kareivis Antons Vuškāns, 1919. gadā kritis lielinieku gūstā un noslepkavots, apglabāts Dunavas pagasta Vuškānu kapos (sk.); 

38) Augškurzemes partizānu pulka kareivis Antons Žuravskis, kritis 1919. gada jūnijā, apglabāts Bebrenes Vecajos katoļu kapos (sk.); 

39) 3. Jelgavas kājnieku pulka kareivis Jāzeps Zviedrāns, kritis 1919. gada 10. novembrī kaujās ar bermontiešiem. 

Vēsturiska atkāpe. 1919. gada maijā Augškurzemē sāka veidoties atsevišķi pretlielinieciski partizānu pulciņi, kuru rindās darbojās aptuveni 80 vīru. Lietuvas armijas Paņevežas grupas komandieris 13. jūnijā ar pavēli atļāva virsleitnantam Jānim Indānam no Augškurzemes mežos esošajām partizānu grupām formēt lielāku karaspēka daļu, kas atrastos Lietuvas armijas operatīvajā pakļautībā un apgādībā. Reāla vienības veidošana sākās 22. jūnijā, kas vēlāk tika atzīta par Augškurzemes partizānu pulka oficiālo dibināšanas dienu. 

Jaundibināmās vienības štābs tika izvietots Asares muižā. Saskaņā ar pulka komandiera virsleitnanta J. Indāna 1. pavēli pulka sastāvā tobrīd skaitījās 161 karavīrs. 23.jūnijā pulka komandieris virsleitnants J. Indāns izdeva proklamāciju vietējiem iedzīvotājiem, pasludinot, ka Augškurzemes partizānu pulks ir vienīgā likumīgā vara novadā, bet par Latvijas Republikas likumīgo valdību atzīstot Kārļa Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību. 

No 6. līdz 11. jūlijam Augškurzemes partizānu pulks piedalījās Lietuvas armijas uzbrukumā Daugavpilij, sedzot lietuviešu kreiso flangu un iesaistoties kaujās pret lieliniekiem pie Bebrenes (sk.), ko ieņēma 10. jūlijā. Pēc kaujām pie Bebrenes pulks ieņēma aizsardzības līniju Ancene-Rubene un gar Daugavas krastu. Jūlija vidū tika nodibināti sakari ar Latvijas armijas 1.(4.) Valmieras kājnieku pulku, kas tobrīd bija izvietojies pie Līvāniem. 

Pulka štābs joprojām atradās Asarē, un šajā laikā pulkā esošo karavīru skaits pēc saraksta bija sasniedzis jau 600 vīru. Tā bruņojumā bija vienīgi strēlnieku ieroči, tostarp seši smagie un astoņi vieglie ložmetēji. Pulka apgāde pamatā bija atkarīga no rekvizīcijām un vietējo iedzīvotāju brīvprātīgiem ziedojumiem. 

Veidojoties vienotajai Latvijas armijai, Augškurzemes partizānu pulks ar Kurzemes divīzijas komandiera pulkveža Jāņa Baloža 9. augusta pavēli tika ieskaitīts divīzijas sastāva vienā no tobrīd vēl vārdā nenosauktajiem kājnieku pulkiem. Vienlaikus pulks pārgāja pilnīgā Kurzemes divīzijas apgādībā. 16. augustā jaunveidojamo vienību nosauca par 3. Jelgavas kājnieku pulku, kā III bataljonu tajā iekļaujot Augškurzemes partizānus.

Papildināts: 14.05.2021.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 99.-100. lpp.; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 99.-100. lpp.; Aizsargs, Nr.7, 1924. gada jūlijs, 223. lpp.; Kreņevskis, A.; Pulere, E. Aukškurzemes partizānu pulkam – 100. Brīvā Daugava, 14.06.2019., 18.06.2019.