Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos.
Dzimtas kapos 1990. gada 29. aprīlī
pārapbedīts izsūtījumā mirušais Latvijas Kara flotes komandieris admirālis
Teodors Spāde. Līdz tam T. Spāde bija apglabāts Temirtau (Temirtavā)
Kazahstānā. Viņa mirstīgo atlieku pārapbedīšanu organizēja Latvijas Kultūras
fonda (LKF) Jūrniecības vēstures kopas izveidotā iniciatīvas grupa.
Sākotnēji uz kapa tika uzstādīta
tautiskā stilā veidota kapu zīme, ko tautiskā stilā no elektrolīzes ceļā
apvarotas dzelzs kalis metālmākslinieks Jānis Martinsons. Tajā bija iegravēts
teksts:
LATVIJAS
REPUBLIKAS
KARA FLOTES KOMANDIERIS
ADMIRĀLIS
TEODORS SPĀDE
DZIMIS VENTSPILĪ 1891. G.
MIRIS IZSŪTĪJUMĀ KAZAHIJĀ 1970 G.
ATGRIEZIES DZIMTENĒ 1990. G.
Arī līdzšinējā T. Spādes atdusas vietā
tika uzstādīta līdzīga piemiņas zīme ar nedaudz mainītu tekstu krievu valodā.
Meža kapos uzstādītā kapu zīme 1992.
gadā pazuda. Domājams, ka tā krita par upuri krāsainā metāla zagļiem.
Tomēr, ņemot vērā to, ka šī kapu zīme
jau sākotnēji tikusi uzstādīta tikai kā pagaidu piemiņas zīme, tobrīd tēlnieks
Ģirts Burvis jau bija izstrādājis iecerētā pastāvīgā pieminekļa metu un no
Karēlijas bija atgādāti tam nepieciešamie granīta bluķi. Savukārt arhitekts
Gunārs Jansons jau bija ķēries pie kapavietas vispārējā iekārtojuma projekta
izstrādes. Taču iecerētā nobeigšanu kavēja līdzekļu trūkums, un jaunais
piemineklis tika atklāts tikai divus gadus vēlāk – 1994. gada 20. novembrī.
Foto: 04.05.2024., karaviru.kapi
Piemineklī iekalts teksts:
ADMIRĀLIS
TEODORS
SPĀDE
1891-1970
…………..
Foto: 04.05.2024., karaviru.kapi
Savukārt pieminekļa cokolā iekalta
Kara flotes devīze:
MŪS VIENO
LATVIJAS SVĒTAIS VĀRDS
Foto: 04.05.2024., karaviru.kapi
To no abām pusēm ierobežo senlatviešu
karotāju ierindas simbolisks attēlojums.
Foto: 04.05.2024., karaviru.kapi
Vēsturiska atkāpe. Teodors Spāde
dzimis 1891. gada 6. martā Ventspilī turīga zvejnieka ģimenē (tēvam pieder daži
nelieli burinieki). 1909. gadā Rīgā beidzis reālskolu, bet 1914. gadā – ar
izcilību Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļu.
Pirmā pasaules kara priekšvakarā,
1914. gada jūlijā, iesaukts Krievijas armijā un ieskaitīts Baltijas flotē. Pēc
pārbaudījumu nokārtošanas Petrogradā 1915. gadā paaugstināts par mičmani un
aprīlī pārcelts uz Melnās jūras floti. Nākamā gadā iecelts par torpēdkuģa
komandieri, bet 1917. gada aprīlī pārcelts uz kuģu brigādes štābu. 1918. gada
februārī pārskaitīts Ukrainas flotē, bet martā iecelts par Aizkaukāza flotes
Kuteru diviziona komandieri. 1918. gada aprīli Batumi cietoksnī kritis turku
gūstā, no kura atgriezies oktobrī. Kā virsnieks dienējis Dienvidkrievijas
Brīvprātīgo armijā, no decembra Krimas novada valdības ārlietu ministra sakaru
virsnieks. No 1919. gada dienējis uz karakuģiem Melnajā jūrā, jūnijā iecelts
par Sevastopoles komandantu, jūlijā – par Melnās un Azovas jūras ostu Galvenā
kara štāba nodaļas priekšnieka palīgu, bet augustā – par torpēdkuģa “Derzkij”
vecāko virsnieku. 1919. gada septembrī paaugstināts par vecāko leitnantu. 1920.
gadā karaspēka sastāvā evakuējies uz Konstantinopoli. Apbalvots ar Staņislava
ordeņa III šķiru, kā arī ar Annas ordeņa III un IV šķiru.
Novembrī pieņēmis Latvijas
pavalstniecību un atgriezies dzimtenē. Ventspils kuģniecības “Ausma” līdzdibinātājs
un motorburinieka “Lina” līdzīpašnieks, taču saimnieciskā darbība nesokas visai
veiksmīgi, un 1926. gadā Spāde iestājas Latvijas armijā virsleitnanta pakāpē,
iecelts par Jūras novērošanas dienesta priekšnieku. 1927. gadā paaugstināts par
kapteini un uzsāk mācības Francijas Jūras kara akadēmijā, ko pabeidz 1928. gada
decembrī ar ģenerālštāba virsnieka diplomu. 1929. gadā piekomandēts Francijas
un Zviedrijas karaflotei, paaugstināts par komandkapteini un iecelts par
karakuģa “Virsaitis” (toreizējā Latvijas karaflotes flagmaņa) komandieri. 1931.
gadā kļūst par Jūras krastu aizsardzības eskadras (no 1938. gada Kara flotes)
komandieri. 1933. gadā paaugstināts par jūras kapteini, bet 1938. gada 18.
novembrī – par admirāli.
Bijis arī Latvijas Universitātes
lektors, no 1936. gada laikraksta “Sporta Pasaule” redaktors, Latvijas
Olimpiskās komitejas loceklis. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III un IV
šķiru, Viestura ordeņa II šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Francijas Goda
leģiona ordeņa III un IV šķiru, Igaunijas Ērgļa ordeņa III šķiru, Lietuvas
Ģedimina ordeņa III šķiru, Polijas “Polonia Restituta” ordeņa III šķiru,
Somijas Baltās rozes ordeņa III šķiru, Zviedrijas Šķēpa ordeņa II šķiru.
Sākoties komunistiskajai okupācijai,
1940. gada septembrī atvaļināts. Strādājis Rīgas pilsētas Dzīvokļu
ekspluatācijas direkcijas 3. rajonā. 1941. gada 14. jūnijā apcietināts un
izvests uz Tomskas apgabalu PSRS teritorijā, kur tiek nometināts uz dzīvi
Parabeļas ciemā. Vēlāk tiek notiesāts par “noziedzīgu nolaidību” un “pretpadomju
aģitāciju”. Kopš 1943. gada atradies ieslodzījumā dažādās komunistu
koncentrācijas nometnēs Novosibirskā, Ekibastuzā, Džezkazganā. No ieslodzījuma
atbrīvots 1953. gadā, taču atgriezties Latvijā okupācijas režīms viņam liedza.
No 1954. gada strādājis par galveno grāmatvedi Temirtau infekcijas slimnīcā
tagadējās Kazahstānas teritorijā. Miris 1970. gada 25. jūlijā pēc novēlotas
vēža operācijas.
T. Spādem uzstādītas arī piemiņas
plāksnes – Ventspilī pie nama, kas uzcelts viņa dzimtā nama vietā (sk.), un
Rīgā pie nama, kurā viņš dzīvojis līdz deportēšanai (sk.).
Papildināts: 06.05.2024.
Avoti: Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju
varām, 1918-1991: Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu
un Rīgas apkārtni. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2017. 241. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast.
Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 430.-431.
lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 10, 12.03.1990.; Atmoda, Nr. 18.
08.05.1990.; Diena, Nr. 226, 02.12.1992.; Neatkarīgā Cīņa, 270,
21.11.1994.; Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr. 79, 05.04.1997.