Džūkstes pagastā piemiņas zīme Latviešu leģiona artilēristiem

Atrodas Džūkstes pagastā Rīgas-Liepājas šosejas labajā pusē nedaudz pirms pagrieziena uz Lesteni (pirms Rumbām). 

Uzstādīta vietā, kur 1944. gada 23. decembrī, tā dēvēto Ziemassvētku kauju pirmajā dienā, latvieši artilēristi apturēja krievus, novēršot frontes pārrāvumu. Piemiņas zīmi veido prettanku lielgabala vairogs, kurā izgriezts teksts: 

ŠEIT
23.XII.44.
FRONTES
PĀRRĀVUMU
NOTURĒJA
MAJ. OZOLA
ART. DIVIZ.
7. PULKS

Foto: 16.03.2022., Valdis Gavars

Vēsturiska atkāpe. 23. decembra rītā pulksten 9:50 Vācu 21. aviācijas lauka divīzijas un Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 2) pozīcijas tika pakļautas stundu ilgai krievu artilērijas sagatavošanās ugunij, ar ko tika ievadīta tā dēvētā trešā Kurzemes lielkauja jeb Ziemsvētku kaujas. Artilērijas sagatavošanās ugunī un tai sekojošajā triecienuzbrukumā vissmagāk cieta 21 divīzija, tostarp tās sastāvā iekļautais 7. (106.) latviešu grenadieru pulks, kas kā kritušus un ievainotus zaudēja gandrīz visus virsniekus un apmēram 60% procentu no visa personālsastāva. Iznīcināti bija arī aptuveni 85% smago ieroču. Arī vācu vienībās zaudējumi sasniedza apmēram 50%. 

21. vācu divīzijas iecirknī krievu tanki jau faktiski bija izlauzušies caur aizsardzības līniju, un šķita, ka ceļš uz Ventspili tiem jau atvērts, taču tad tie uzdūrās labi maskētās pozīcijās izvietotajam 19. artilērijas pulka 2. un 3. divizionam majora Kristapa Insberga un majora Jāņa Ozola vadībā. Latviešu artilēristi iznīcināja 14 pretinieka tankus, piespiežot pārējos atkāpties. Tādējādi izdevās novērst bīstamo frontes pārrāvumu, kas faktiski radīja visa Kurzemes cietokšņa sabrukuma draudus.

Avots: Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā: Dokumentu un atmiņu krājums. 5. sēj. Kaujas Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē. Sast. Kociņš, R. Västerås: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1977. 135. lpp.

Rīgas Pirmajos Meža kapos majora Ernesta Laumaņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts bijušais Latvijas armijas virsnieks un Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzijas (latviešu Nr. 2) triecienbataljona komandieris majors Ernests Laumanis. 1998. gada 8. maijā, E. Laumaņa 90. dzimšanas dienā, uz viņa kapa tika uzstādīts tēlnieka Harija Sprinča iesārtā granītā darināts piemineklis. Rupji apstrādātā šķeltā laukakmenī atveidota latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuve-vairodziņš, kam pieslejas ozollapām apvīts zobens. Piemineklī zem krusta zīmes iekalts teksts: 

LATVIEŠU LEĢIONA
19. DIVĪZIJAS MAJORS
TRIECIENBATALJONA KOMANDIERIS
KURZEMES CIETOKSNĪ
ERNESTS LAUMANIS
* 1908. 8. V    † 1968. 13. XII
VĀCU KRUSTA ZELTĀ KAVALIERIS 

Piezīme. E. Laumanis nav bijis apbalvots ar Vācu krustu zeltā, un sākotnējā teksts pēdējā rinda vēlāk acīmredzot tikusi izslīpēta. 

Lai gan piemiņas zīme tika uzstādīta jau 8. maijā, tās oficiālā iesvētīšana notika tikai tā paša gada 30. septembrī. 

Pieminekli uzstādījusi Latvijas Daugavas Vanagu E. Laumaņa vārdā nosauktā Rīgas nodaļa. 

Vēsturiska atkāpe. Ernests Laumanis dzimis 1908. gada 8. maijā Liepājā Drāšu fabrikas strādnieka Krista un mājkalpotājas Minnas Laumaņu ģimenē. Mācības sācis Liepājas pilsētas 5. pamatskolā, bet 1927. gadā beidzis Valsts Liepājas tehnikumu. Jaunībā vēlējies studēt teoloģiju, taču līdzekļa trūkuma dēļ no tā nācies atteikties. 

Pēc gada, ko Laumanis aizvadīja obligātajā karadienestā, un strādādams Liepājas dzelzceļa darbnīcās, 1928. gadā viņš iestājās Latvijas kara skolā, ko pabeidza 1930. gada 1. septembrī, iegūstot leitnanta pakāpi un kļūstot par vada komandieri. Dienējis 2. Ventspils kājnieku pulkā, bet pēc tam 3. Jelgavas kājnieku pulkā. 1932. gadā paaugstināts par virsleitnantu. 1939. gada aprīlī personisku iemeslu dēļ no armijas atvaļinājies. 

Pēc Latvijas okupācijas bijušo dienesta biedru pierunāts, Laumanis atgriežas karadienestā uz Latvijas armijas bāzes PSRS okupācijas varasiestāžu izveidotajā 24.teritoriālajā strēlnieku korpusā, taču jau 1941. gada februārī atkal tiek atvaļināts. 

Sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS, Laumanis 1941. gada 29. jūnijā pievienojas latviešu pašaizsardzības spēkiem, kļūstot par Jaunliepājas pašaizsardzības vienības komandieri. Vēlāk viņš nonāk 21. (Liepājas) policijas bataljonā, ar kuru kopā 1942. gada aprīlī dodas uz Austrumu fronti un piedalās kaujās pie toreizējās Ļeņingradas. Pēc smagajām jūlija kaujām, kurās Laumanis aizstāja kritušo rotas komandieri un vairākkārt vadīja pretuzbrukumus, atjaunojot pārrauto vienības fronti, viņš tiek izvirzīts apbalvošanai, kā arī paaugstināts par kapteini un iecelts par 1.rotas komandieri. 

Pēc Latviešu leģiona izveidošanas līdz ar 21. policijas bataljonu Laumanis tiek ieskaitīts 1. (vēlāk 39.) grenadieru pulkā un 1943. gada 30. aprīlī nosūtīts uz Volhovas fronti, kur jūlijā tiek ievainots. M mēnesi vēlāk apbalvots ar 2. šķiras Dzelzs krustu. Atkāpjoties no Volhovas, 1944.gada 21. janvārī pie Dolgovas tiek atkārtoti ievainots. 

Pēc atgriešanās ierindā jau Latvijas teritorijā 1944.gada pavasarī tiek iecelts par 19. latviešu ieroču-SS divīzijas papildinājumu (vēlāk – fizilieru jeb trieciena) bataljona komandieri, un par veiksmīgu bataljona komandēšanu Daļģu-Aizkrūkles kaujās augustā viņu apbalvo ar 1. šķiras Dzelzs krustu. Īpašu ievērību Laumaņa vadītais bataljons izpelnās pēc atkāpšanās uz Kurzemi, kur tas piedalās kaujās pie Džūkstes, Lestenes un Blīdenes, kā arī veic vairākas veiksmīgas operācijas Sarkanās armijas aizmugurē. 1945. gada februārī Laumani paaugstina par majoru un apbalvo ar iekļaušanu Vācijas bruņoto spēku goda sarakstā. 

Pēc Vācijas kapitulācijas Laumanis aptuveni mēnesi slēpjas Kurzemes mežos, taču 18. jūnijā kopā ar dienesta biedru leitnantu Alfonu Ķiški netālu no Pūres stacijas uzduras sarkanarmiešu postenim un krīt gūstā. 1946. gada 2. martā PSRS Iekšlietu Tautas Komisariāta kara tribunāls viņu notiesā uz 20 gadiem katorgas darbos. No ieslodzījuma atbrīvots, pamatojoties uz PSRS Augstākās padomes prezidija 1955. gada 17. septembra dekrētu par amnestiju. 

Laumanis atgriežas Liepājā, taču 1957. gada 16. martā viņu atkārtoti apcietina un apsūdz par “pretpadomju materiālu izgatavošanu un izplatīšanu”. 18. jūnijā LPSRS Augstākā tiesa Laumanim piespriež piecu gadu ieslodzījumu, ietverot to iepriekšējā spriedumā noteiktajā sodā. Viņu nosūta uz Potmas nometni Mordovijā, kur viņš sastop vairākus bijušos leģiona virsniekus, piemēram, Zviedrijas izdoto pulkvežleitnantu Kārli Gailīti, kā arī vairākus latviešu nacionālās pretestības kustības dalībniekus, tostarp Gunāru Astru, Viktoru Kalniņu, Uldi Ofkalnu, Gunāru Rodi, Intu cālīti un Knutu Skujenieku. Pēc soda izciešanas Laumanis 1966. gada 17. novembrī atgriežas Latvijā, taču viņa veselība jau ir smagi iedragāta, un 1968. gada 13. decembrī viņš mirst ar sirdstrieku. 

Pie viņa kapavietas okupācijas laikā, kā arī pēc neatkarības atjaunošanas 8. maijā regulāri pulcējās viņa dienesta un ieslodzījuma biedri. 

Avoti: Neiburgs, U. Nesalauzts. Mājas Viesis, Nr.9 (541), 2015. gada 8.-21. maijs, 26.-30. lpp.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā, 11.sēj., Red. Bērziņš, A. J. Toronto: Daugavas Vanagu Centrālā valde, 1993. 160.-171. lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 20, 23.05.1998.; Brīvā Latvija, Nr. 39, 10.10.1998.

Džūkstē piemineklis Ziemsvētku kaujās kritušajiem latviešu leģionāriem

Atrodas Džūkstes Piemiņas parkā iepretī kapiem. 

Atklāts 1990. gada 11. novembrī. Piemineklis veltīts Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzijas (latviešu Nr. 2) karavīriem, kas krita 1944. gada decembrī tā dēvētajās Ziemsvētku kaujās. Tā autori ir tēlnieks Igors Dobičins un arhitekte Ruta Dobičina. 

Pieminekļa uzstādīšanu finansiāli atbalstījis Jura Ciekurža vadītais toreizējais vietējais kolhozs “Dzintarzeme”. 

Nepilnu mēsi pēc tā atklāšanas – naktī uz 5. decembri – piemineklis tika uzspridzināts. Tiek uzskatīts, ka tas noticis saskaņā ar toreizējā PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Jazova pavēli. Tajā pašā naktī tika saspridzināti leģionāriem veltītie pieminekļi Codes pagasta Butku kapos (sk.), Mores pagasta Roznēnu brāļu kapos (sk.) un Jaunpils Saulīšu kalnā (sk.). 

1991. gadā pieminekļa autori, saglabājot saspridzinātā pieminekļa atliekas, to uzstādīja no jauna. 

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Avoti: Literatūra un Māksla, Nr. 42, 17.11.1990.; Pilsonis, Nr. 12, 20.11.1990.; visittukums.lv.

Rīgas Pirmajos Meža kapos admirāļa Teodora Spādes individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Dzimtas kapos 1990. gada 29. aprīlī pārapbedīts izsūtījumā mirušais Latvijas Kara flotes komandieris admirālis Teodors Spāde. Līdz tam T. Spāde bija apglabāts Temirtau (Temirtavā) Kazahstānā. Viņa mirstīgo atlieku pārapbedīšanu organizēja Latvijas Kultūras fonda (LKF) Jūrniecības vēstures kopas izveidotā iniciatīvas grupa. 

Sākotnēji uz kapa tika uzstādīta tautiskā stilā veidota kapu zīme, ko tautiskā stilā no elektrolīzes ceļā apvarotas dzelzs kalis metālmākslinieks Jānis Martinsons. Tajā bija iegravēts teksts: 

LATVIJAS REPUBLIKAS
KARA FLOTES KOMANDIERIS
ADMIRĀLIS
TEODORS SPĀDE
DZIMIS VENTSPILĪ 1891. G.
MIRIS IZSŪTĪJUMĀ KAZAHIJĀ 1970 G.
ATGRIEZIES DZIMTENĒ 1990. G. 

Arī līdzšinējā T. Spādes atdusas vietā tika uzstādīta līdzīga piemiņas zīme ar nedaudz mainītu tekstu krievu valodā. 

Meža kapos uzstādītā kapu zīme 1992. gadā pazuda. Domājams, ka tā krita par upuri krāsainā metāla zagļiem. 

Tomēr, ņemot vērā to, ka šī kapu zīme jau sākotnēji tikusi uzstādīta tikai kā pagaidu piemiņas zīme, tobrīd tēlnieks Ģirts Burvis jau bija izstrādājis iecerētā pastāvīgā pieminekļa metu un no Karēlijas bija atgādāti tam nepieciešamie granīta bluķi. Savukārt arhitekts Gunārs Jansons jau bija ķēries pie kapavietas vispārējā iekārtojuma projekta izstrādes. Taču iecerētā nobeigšanu kavēja līdzekļu trūkums, un jaunais piemineklis tika atklāts tikai divus gadus vēlāk – 1994. gada 20. novembrī. 

Piemineklī iekalts teksts: 

ADMIRĀLIS
TEODORS
SPĀDE
1891-1970
………….. 

Savukārt pieminekļa cokolā iekalta Kara flotes devīze: 

MŪS VIENO LATVIJAS SVĒTAIS VĀRDS 

Vēsturiska atkāpe. Teodors Spāde dzimis 1891. gada 6. martā Ventspilī turīga zvejnieka ģimenē (tēvam pieder daži nelieli burinieki). 1909. gadā Rīgā beidzis reālskolu, bet 1914. gadā – ar izcilību Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļu. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā, 1914. gada jūlijā, iesaukts Krievijas armijā un ieskaitīts Baltijas flotē. Pēc pārbaudījumu nokārtošanas Petrogradā 1915. gadā paaugstināts par mičmani un aprīlī pārcelts uz Melnās jūras floti. Nākamā gadā iecelts par torpēdkuģa komandieri, bet 1917. gada aprīlī pārcelts uz kuģu brigādes štābu. 1918. gada februārī pārskaitīts Ukrainas flotē, bet martā iecelts par Aizkaukāza flotes Kuteru diviziona komandieri. 1918. gada aprīli Batumi cietoksnī kritis turku gūstā, no kura atgriezies oktobrī. Kā virsnieks dienējis Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijā, no decembra Krimas novada valdības ārlietu ministra sakaru virsnieks. No 1919. gada dienējis uz karakuģiem Melnajā jūrā, jūnijā iecelts par Sevastopoles komandantu, jūlijā – par Melnās un Azovas jūras ostu Galvenā kara štāba nodaļas priekšnieka palīgu, bet augustā – par torpēdkuģa “Derzkij” vecāko virsnieku. 1919. gada septembrī paaugstināts par vecāko leitnantu. 1920. gadā karaspēka sastāvā evakuējies uz Konstantinopoli. Apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru, kā arī ar Annas ordeņa III un IV šķiru. 

Novembrī pieņēmis Latvijas pavalstniecību un atgriezies dzimtenē. Ventspils kuģniecības “Ausma” līdzdibinātājs un motorburinieka “Lina” līdzīpašnieks, taču saimnieciskā darbība nesokas visai veiksmīgi, un 1926. gadā Spāde iestājas Latvijas armijā virsleitnanta pakāpē, iecelts par Jūras novērošanas dienesta priekšnieku. 1927. gadā paaugstināts par kapteini un uzsāk mācības Francijas Jūras kara akadēmijā, ko pabeidz 1928. gada decembrī ar ģenerālštāba virsnieka diplomu. 1929. gadā piekomandēts Francijas un Zviedrijas karaflotei, paaugstināts par komandkapteini un iecelts par karakuģa “Virsaitis” (toreizējā Latvijas karaflotes flagmaņa) komandieri. 1931. gadā kļūst par Jūras krastu aizsardzības eskadras (no 1938. gada Kara flotes) komandieri. 1933. gadā paaugstināts par jūras kapteini, bet 1938. gada 18. novembrī – par admirāli. 

Bijis arī Latvijas Universitātes lektors, no 1936. gada laikraksta “Sporta Pasaule” redaktors, Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III un IV šķiru, Viestura ordeņa II šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Francijas Goda leģiona ordeņa III un IV šķiru, Igaunijas Ērgļa ordeņa III šķiru, Lietuvas Ģedimina ordeņa III šķiru, Polijas “Polonia Restituta” ordeņa III šķiru, Somijas Baltās rozes ordeņa III šķiru, Zviedrijas Šķēpa ordeņa II šķiru. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada septembrī atvaļināts. Strādājis Rīgas pilsētas Dzīvokļu ekspluatācijas direkcijas 3. rajonā. 1941. gada 14. jūnijā apcietināts un izvests uz Tomskas apgabalu PSRS teritorijā, kur tiek nometināts uz dzīvi Parabeļas ciemā. Vēlāk tiek notiesāts par “noziedzīgu nolaidību” un “pretpadomju aģitāciju”. Kopš 1943. gada atradies ieslodzījumā dažādās komunistu koncentrācijas nometnēs Novosibirskā, Ekibastuzā, Džezkazganā. No ieslodzījuma atbrīvots 1953. gadā, taču atgriezties Latvijā okupācijas režīms viņam liedza. No 1954. gada strādājis par galveno grāmatvedi Temirtau infekcijas slimnīcā tagadējās Kazahstānas teritorijā. Miris 1970. gada 25. jūlijā pēc novēlotas vēža operācijas. 

T. Spādem uzstādītas arī piemiņas plāksnes – Ventspilī pie nama, kas uzcelts viņa dzimtā nama vietā (sk.), un Rīgā pie nama, kurā viņš dzīvojis līdz deportēšanai (sk.).

Avoti: Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām, 1918-1991: Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2017. 241. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 430.-431. lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 10, 12.03.1990.; Atmoda, Nr. 18. 08.05.1990.; Diena, Nr. 226, 02.12.1992.; Neatkarīgā Cīņa, 270, 21.11.1994.; Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr. 79, 05.04.1997.

Ventspilī Jūras un Meža ielas stūrī piemiņas plāksne admirālim Teodoram Spādem

Atrodas Ventspilī pie Jūras ielas 30. nama fasādes, kas vērsta pret Meža ielu. 

Atklāta 1991. gada 6. martā, Latvijas Kara flotes komandiera Teodora Spādes 100. dzimšanas dienā, vietā, kur atradies viņa dzimtais nams. Mākslinieka Paula Spridzāna darinātajā piemiņas plāksnē bija iekalts teksts: 

ŠAJĀ VIETĀ
ATRADĀS MĀJA,
KURĀ DZIMIS
LATVIJAS KARA FLOTES
AMIRĀLIS
TEODORS SPĀDE
/1891-1970/ 

Plāksnes uzstādīšanu organizējis Latvijas Kultūras fonda Jūrniecības vēstures kopas Ventspils nodaļas aktīvists tālbraucējs kapteinis Arvīds Ludevigs. 

Domājams, ka piemiņas plāksne kritusi par upuri krāsaino metālu zagļiem un tikusi nomainīta pret necilu metāla plāksnīti, kurā iegravētais teksts visumā atbilst oriģinālās plāksnes tekstam, vienīgi mainīts tā izkārtojums un aizvāktas iekavas, kurās atradās gadskaitļi:

ŠAJĀ VIETĀ ATRADĀS MĀJA,
KURĀ DZIMIS
LATVIJAS KARA FLOTES AMIRĀLIS
TEODORS SPĀDE
1891-1970

Tajā pašā dienā piemiņas plāksne T. Spādem uzstādīta arī Rīgā pie nama, kur viņš savulaik dzīvojis (sk.). T. Spāde apbedīts Rīgas Pirmajos Meža kapos (sk.).

Papildināts: 30.05.2022. 

Avoti: Latvijas jūrniecības gadagrāmata ’91. Rīga: Zinātne, 1991. 210. lpp.; Ventspilnieks.lv, Nr. 2, 20.07.2017. 8. lpp.; Ventspils muzeja vadošās vēsturnieces Māras Dāvidas sniegtā informācija.

Rīgā Lāčplēša ielā 13 piemiņas plāksne admirālim Teodoram Spādem

Atrodas Rīgā pie Lāčplēša ielas 13. nama. 

Atklāta 1991. gada 6. martā, Latvijas Kara flotes komandiera Teodora Spādes 100. dzimšanas dienā, pie nama, kurā viņš savulaik dzīvojis. Bronzas piemiņas plāksnē, kuru darinājis tēlnieks Andrejs Jansons, līdzās bareljefam ar T. Spādes portretu atliets teksts: 

ŠAJĀ NAMĀ
1941. GADĀ
DZĪVOJA LATVIJA
KARA FLOTES
KOMANDIERIS
ADMIRĀLIS 

TEODORS SPĀDE 

14. JŪNIJĀ TE SĀKĀS VIŅA
CIEŠANU CEĻŠ UZ SIBĪRIJU
UN KAZAHIJU 

Plāksnes apakšējā labajā stūrī atlieta Latvijas Kultūras fonda (LKF) nozīme. 

Piemiņas plāksni uzstādījusi LKF Jūrniecības vēstures kopa. 

Tajā pašā dienā piemiņas plāksne T. Spādem uzstādīta arī Ventspilī pie nama, kur nākamais admirālis dzimis (sk.). T. Spāde apbedīts Rīgas Pirmajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Latvijas jūrniecības gadagrāmata ’91. Rīga: Zinātne, 1991. 210. lpp.; Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām, 1918-1991: Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2017. 206.-207. lpp.; Laiks, Nr. 31, 17.04.1991.

Nīkrāces pagastā pie Lēnām piemiņas zīme Kalpaka bataljonam

Atrodas Nīkrāces pagastā pie Skrundas-Nīgrandes lielceļa aiz Lēnām. GPS 56.604769, 21.983428 

Atklāta 2007. gada 8. novembrī, iezīmējot vietu, kur 1919. gada 3. martā, sākot Kurzemes atbrīvošanu no lieliniekiem, Latviešu atsevišķais (Kalpka) bataljons pārgāja Ventu. Piemiņas zīme, kas celta pēc tēlnieces Maijas Eņģeles meta, veidota kā simbolisks no laukakmeņiem mūrēts cietokšņa sienas fragments, kurā iestrādātas trīs melnā granītā darinātas piemiņas plāksnes. 

Vidējā plāksnē zem Kalpaka bataljona nozīmes atveidojuma iekalts teksts: 

1919. GADA 3. MARTĀ
KALPAKA BATALJONS
NO LĒNU MUIŽAS SĀK CĪŅU
PAR LATVIJAS ATBRĪVOŠANU
NO LIELINIEKIEM 

PULKVEDIS
OSKARS KALPAKA 

Pa kreisi esošajā plāksnē zem Kalpaka bataljona trīs apakšvienību nozīmju atveidojuma iekalts teksts: 

VENTAS FORSĒŠANĀ
PIE VARKAĻIEM PIEDALĪJĀS
CĒSU ROTA
VIRSLEITNANTS ARTURS JANSONS
STUDENTU ROTA
KAPTEINIS NIKOLAJS GRUNDMANIS
JĀTNIEKU NODAĻA
KAPTEINIS ARNOLDS ARTUM-HARTMANS 

Savukārt pa labi esošajā plāksnē zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

VENTAS FORSĒŠANU NODROŠINĀJA
VIRSLEITNANTS
PAULIS BLŪMS
PAR KO APBALVOTS AR
LĀČPLĒŠA KARA ORDENI 

DZIMIS SMILTENĒ 1890. GADĀ
ČEKISTU NOŠAUTS NOVOSIBIRSKĀ 1941. GADĀ
KAPA VIETA NEZINĀMA 

Zem šīs plāksnes mūrī iestrādāta vēl viena, mazāka, un tajā iekalts teksts: 

PIEMIŅAS ZĪME UZSTĀDĪTA PAR GODU
MANAM TĒVAM UN VISIEM
LATVIJAS PATRIOTIEM

JĀNIS BLŪMS

8 11 2007 

Piemiņas zīmes celtniecību organizējis un finansējis lauksaimnieks Jānis Blūms, kas komunistiskās okupācijas laikā bija tā dēvētās kolektīvās saimniecības jeb kolhoza “Jaunai Komunārs” priekšsēdētājs. Lai iegūtu nepieciešamos līdzekļus piemiņas vietas izveidei, viņš pārdevis daļu sava īpašuma. 

Avoti: Latvijas Vēstnesis, Nr. 181, 09.11.2007.; Latvija Amerikā, Nr. 46, 24.11.2007.

Liepājā Ziemeļu kapos LKOK Friča Urstiņa individuāls apbedījums

Atrodas Liepājā Kalpaka ielā 87 Ziemeļu (Eļļas) kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fricis Urstiņš. Gadsimta sākumā uz kapa uzstādīta tipveida granīta piemiņas plāksne, kurā blakus Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumam iekalts teksts: 

Lāčplēša Kara Ordeņa
Kavalieris 

FRICIS URSTIŅŠ
1888 – 1922 

Piemiņas plāksnes uzstādīšanu organizējusi “Daugavas vanagu” Liepājas nodaļa. 

Vēsturiska atkāpe. Fricis Urstiņš dzimis 1888. gada 15. aprīlī Liepājā. Zemkopis toreizējā Dzērves pagastā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, devies uz Maskavu. 1915. gadā mobilizēts Krievijas armijā, 1916. gadā pārcelts uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku, kura rindās piedalījies Ziemassvētku kaujās. Apbalvots ar Jura krustu. 

Latvijas armijā iesaukts 1920. gada 1. janvārī, 12. Bauskas kājnieku pulka sastāvā piedalījies pēdējās Latgales atbrīvošanas operācijās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 28. maijā, “kad Latgalē ienaidnieks uzbruka Bašku un Ameļinas sādžām un artilērijas apšaudes laikā tika pārtraukti telefona sakari ar bataljona štābu, [kaprālis] Urstiņš zem spēcīgas ienaidnieka uguns atjaunoja telefona tīklu, tā dodams iespēju laikus nosūtīt uz frontes līniju rezerves un noturēt pozīcijas”. 

Atvaļināts 1921. gada septembrī. Jaunsaimnieks Dzērves pagasta Vecajā ceplī. Miris ar tuberkulozi 1922. gada 2. jūnijā Liepājas kara slimnīcā.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 538.-539. lpp.; Kurzemes Vārds, 08.11.2002.

Carnikavas kapos ģenerāļa Mārtiņa Vācieša individuāls apbedījums

Atrodas Carnikavas kapos, apbedījums Nr. 400. 

Apbedīts Latvijas armijas ģenerālis Mārtiņš Vācietis. Uz kapa uzstādīts neregulāras formas granīta piemiņas akmens, kurā zem krusta zīmes iekalts teksts: 

ĢENERĀLIS
MĀRTIŅŠ VĀCIETIS
1873 – 1945 

Vēsturiska atkāpe. Mārtiņš Vācietis dzimis 1873. gada 2. janvārī Lēdurgas pagastā. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolu. 

1891. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 99. kājnieku pulkā. 1892. gadā iestājies Maskavas junkurskolā, kuru beidzis 1894. gadā, iegūstot podporučika pakāpi, ieskaitīts 41. artilērijas brigādē. Nākamajā gadā pārcelts uz 41. artilērijas parku, bet 1897. gadā – uz 25. artilērijas brigādi. 1898. gadā paaugstināts par poručiku un 1900. gadā iecelts par 16. armijas korpusa artilērijas vecāko adjutantu. 1901. gadā paaugstināts par štabkapteini. Piedalījies krievu-japāņu karā. 1906. gadā paaugstināts par kapteini un atgriezies 25. artilērijas brigādē. 1913. gadā beidzis artilērijas virsnieku skolu, iegūstot apakšpulkveža pakāpi. No 1914. gada jūlija brigādes komandieris un, sākoties Pirmajam pasaules karam, nonācis frontē. 1916. gada novembrī slimības dēļ no frontes evakuēts uz Petrogradu, bet decembrī nonācis Kislovodskā. 1917. gadā pārskaitīts Kijivas kara apgabala virsnieku rezervē un augustā slimības dēļ atvaļināts. Dzīvojis Tambovas apriņķī. Apbalvots ar Vladimira ordeņa IV šķiru, Staņislava ordeņa II un III šķiru un Annas ordeņa II un III šķiru. 

1918. gada augustā atgriezies Latvijā un apmeties Rīgā.1918. gada 11. decembrī iestājies Latvijas Apsardzības ministrijas dienestā. 1919. gada 2. janvārī, ienākot lieliniekiem, palicis Rīgā. Aprīlī mobilizēts sarkanajā armijā un iecelts par banku kontroliera palīgu. 22. maijā, kad lielinieki tiek padzīti no Rīgas dezertējis. 

1919. gada 12. jūlijā iestājies Latvijas armijā un iecelts par Apsardzības ministrijas ieroču apgādes pārzini, bet no 20. jūlija bijis Artilērijas rezerves priekšnieks. Novembrī iecelts par Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieka vietnieku, decembrī paaugstināts par pulkvedi. 1922. gada martā atvaļināts, bet 1924. gada martā dienestu atsācis un iecelts par artilērijas inspektora palīgu. 1926. gadā piešķirta ģenerāļa pakāpe. 1926. gada septembrī atvaļināts sakarā ar štatu samazināšanu. 

Laikā no 1929. gada decembra līdz 1931. gada martam bijis kara ministrs. Dzīvojis Rīgā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru. 

Miris 1945. gada 19. martā. 

Avots: Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 475. lpp.

Rīgā Brīvības gatvē piemineklis Ziemeļlatvijas brigādes komandierim Jorģim Zemitānam

Atrodas Rīgā Zemitāna laukumā Brīvības gatves un Lielvārdes ielas stūrī. 

Ideju uzstādīt pieminekli Ziemeļlatvijas brigādes komandierim pulkvedim Jorģim Zemitānam izteica toreizējais Rīgas Vidzemes priekšpilsētas valdes vadītājs Normunds Pēterkops. Ideju atbalstīja arī Rīgas galvenais arhitekts Gunārs Asaris. Tika izsludināts metu konkurss, kuram bija pieteikti 20 darbi. Par labāko tika atzīts tēlnieces Guntas Zemītes projekts ar devīzi “Sudrabota saule lec”. 

Savukārt pieminekļa laukuma izveides projektu izstrādājis arhitekts Uģis Bratuškins, bet paša pieminekļa veidošana tika uzticēta akmeņkaļiem Ivaram Feldbergam un Jānim Metuzālam. 

Piemineklis atklāts 1995. gada 27. septembrī.

Foto: 16.05.2022., karaviru.kapi

Tā galvenās fasādes kreisajā pusē cokolā iekalts teksts: 

LATVIJAS
ARMIJAS
PULKVEDIM
JORĢIM
ZEMITĀNAM

Foto: 16.05.2022., karaviru.kapi

Pieminekli uzstādījusi toreizējā Rīgas Vidzemes priekšpilsētas pašvaldība. Tas ir pirmais piemineklis, kas Rīgā tika uzstādīts pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 

Vēsturiska atkāpe. Jorģis Zemitāns dzimis 1873. gada 23. februārī Skrīveru pagasta “Līčos” lauksaimnieka ģimenē. Mācījies Skrīveru pagastskolā un izglītošanos turpinājis pašmācības ceļā, izturējis brīvprātīgā eksāmenu Jelgavas reālskolā. 

1892. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 107. Troickas kājnieku pulkā. 1895. gadā komandēts uz Viļņas karaskolu, kuru beidzis 1897. gadā, iegūstot podpraporščika pakāpi, un līdz Pirmajam pasaules karam dienējis Rīgā izvietotajā 116. Malojaroslavas kājnieku pulkā. 1898. gadā paaugstināts par podporučiku, 1902. gadā – par poručiku, 1906. gadā – par štabskapteini, bet 1914.gada aprīlī – par kapteini. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā kopā ar pulku nosūtīts uz fronti un piedalījies apmēram 17 kaujās Austrumprūsijā. 1915. gada 21. februārī Augustovas mežos kritis gūstā. Apbalvots ar Vladimira ordeņa IV šķiru un Staņislava ordeņa III šķiru. No gūsta Latvijā atgriezies 1918. gada 3. decembrī. 

Latvijas pagaidu valdības bruņotajos spēkos iestājies brīvprātīgi 1918. gada 7. decembrī un iecelts par Rīgas apsardzības 2. rotas komandieri. Pēc Rīgas krišanas 1919. gada 7. janvārī komandēts uz Igauniju un 10. janvārī iecelts par Latvijas pilnvaroto militāro pārstāvi. No 1919. gada 2. februāra Ziemeļlatvijas karaspēka komandieris. 28. februārī paaugstināts par kopvedi (pulkvedi-leitnantu), bet 13. martā – par pulkvedi. 

Ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru apbalvots par to, ka 1919. gada sākumā “noorganizēja mūsu spēkus Ziemeļvidzemē, to priekšgalā iesāka mūsu valsts atbrīvošanu no skaitā un bruņojumā pārākiem lieliniekiem un jūnijā, kad pie Cēsīm tika sakautas vācu landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļas, vajāja tās līdz pat Rīgai, tā atbrīvodams visu Ziemeļvidzemi”. 

Pēc uzvaras Cēsu kaujās 15. jūlijā iecelts par 2. Vidzemes divīzijas komandieri un pārzinājis Rīgas un tās apkārtnes aizsardzību kā Dienvidu frontes pavēlnieks. Šajā amatā atradies līdz 12. oktobrim, kad viņa vietā iecelts ģenerālis Mārtiņš Peniķis. Pēc atcelšanas no amata saistībā ar bermontiešu uzbrukuma sākumā 9. novembra vakarā pāragri doto pavēli atkāpties uz Juglas pozīcijām, atsakoties no Rīgas aizstāvēšanas, ieskaitīts Armijas virspavēlnieka štāba virsnieku rezervē, vēlāk darbojies kara likumprojektu un reglamentu izstrādes komisijās, kara tiesas pagaidu loceklis. 1921. gadā pārskaitīts Galvenā štāba virsnieku rezervē, bet nākamā gada 1. aprīlī atvaļināts no armijas štatu samazināšanas dēļ. Miris 1928. gada 16. janvārī Rīgas kara slimnīcā. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos. 

Apbalvots arī ar Igaunijas Brīvības krusta I šķiras II pakāpi. Ordenis piešķirts, “novērtējot militāros pakalpojumus, ko parādījis kā cīņu biedrs Igaunijas Brīvības cīņās, organizējot karaspēka daļas, palīdzot operācijās Dienvidu frontē pret boļševikiem un landesvēru”. 

Zemitānam uzstādīta piemiņas plāksne arī Aizkraukles luterāņu baznīcā (sk.).

Avoti: Spārītis, O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga: Nacionālais apgāds, 2007. 129. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 582. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 508. lpp.; Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 418.-419. lpp.; Pihlaks, J. Lāčplēša Kara ordeņa un Brīvības krusta kavalieri. Rīga: Valters un Rapa, 2019. 300.-301. lpp.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 148, 28.09.1995.; Brīvā Latvija, Nr. 37, 02.10.1995. Brīvā Latvija, Nr. 46, 04.12.1995.

Rīgā Ģertrūdes ielā 42 piemiņas plāksne pulkvedim Arvedam Kalniņam

Atrodas Rīgā pie Ģertrūdes ielas 42. nama sienas. 

Uzstādīta pie nama, kurā savulaik dzīvojis pulkvedis Arveds Kalniņš. Granīta piemiņas plāksnē zem Triju Zvaigžņu ordeņa atveidojuma (bronza, emalja) iekalts teksts: 

Sava tēva namā
līdz 1941. gada 12. jūnijam
dzīvoja
Latvijas armijas pulkvedis,
Zemgales artilērijas pulka komandieris,
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks 

ARVEDS KALNIŅŠ
(12.22.1891. – 02.12.1944.) 

MIRIS NORIĻSKĀ, GULAGĀ

Foto: 16.05.2022., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. Arveds kalniņš dzimis 1891. gada 22. decembrī Rīgā. Beidzis Rīgas Aleksandra ģimnāziju. 1912. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 2. Leibulānu Kurzemes pulkā. Atvaļināts 1913. gadā pēc rezerves praporščika pārbaudījumu nokārtošanas. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā mobilizēts, virsnieks 75. rezerves bataljonā. 1915. gada jūlijā nosūtīts uz fronti un ieskaitīts 218. kājnieku pulkā, kur iecelts par jātnieku-izlūku komandas komandieri. 1916. gada janvārī paaugstināts par kornetu. 1916. gada oktobrī pārcelts uz Sizraņā izvietoto 1. kavalērijas rezerves pulku, bet nākamā gada janvārī atgriezies 218. kājnieku pulkā. Februārī iecelts par 55. divīzijas sakaru priekšnieku. Martā piešķirta poručika pakāpe. Pēc lielinieku apvērsuma 1918. gada februārī atvaļināts un atgriezies Latvijā. Apbalvots ar Svētā Staņislava ordeņa II un III šķiru un Svētās Annas ordeņa II un III šķiru. 

1918. gada 28. decembrī iestājies Baltijas landesvērā, ieskaitīts artilērijas daļās, ar kurām kopā atkāpies uz Kurzemi. No 1919. gada janvāra līdz 1920. gada februārim landesvēra (vēlāk Vācu zemessardzes) vezumnieku priekšnieks. 1919. gada jūlijā Vācu zemes sastāvā ieskaitīts Latvijas armijā virsleitnanta pakāpē. 1920. gada februārī pārcelts uz 13. artilērijas divizionu, bet aprīlī ieskaitīts Kurzemes artilērijas pulkā. 1921. gadā paaugstināts par kapteini, bet 1926. gadā par pulkvedi-leitnantu. 1922., 1926. un 1931. gadā apmeklējis artilērijas virsnieku kursus. No 1921. gada baterijas, vēlāk diviziona komandieris. Pēc tam iecelts par pulka saimniecības priekšnieku. 1932. gadā pārcelts uz Vidzemes artilērijas pulku. 1937. gadā iecelts par Zemgales artilērijas pulka komandieri. 1938. gadā beidzis pulka komandieru kursus un nākamajā gadā paaugstināts par pulkvedi. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru un Aizsargu Nopelnu krustu. 

1940. gadā, sākoties komunistiskajai okupācijai, pēc Latvijas armijas likvidācijas pārskaitīts uz PSRS karaspēka 24. teritoriālo korpusu un iecelts par 640. artilērijas pulka komandieri. Sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS, 1941. gada 27. jūnijā apcietināts, izvests uz PSRS teritoriju un ieslodzīts vienā no komunistu koncentrācijas nometnēm Noriļskā. 1943. gadā “tiesāts”, piespriežot astoņu gadu ieslodzījumu. Miris koncentrācijas nometnē 1944. gada 2. decembrī. 

Avoti: Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām, 1918-1991: Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2017. 197. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 223. lpp.

Rīgā Pulkveža Brieža ielā 8 piemiņas plāksne LKOK Mārtiņam Hartmanim

Atrodas Rīgā pie Pulkveža Brieža ielas 8. nama sienas. 

Atklāta 2002. gada 18. oktobrī pie nama, kur savulaik dzīvojis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris ģenerālis Mārtiņš Hartmanis.

Foto: 21.06.2022., karaviru.kapi

Granīta piemiņas plāksnē zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma (bronza, glazūra) iekalts teksts: 

Šajā namā no 1935. – 1940. gadam
ir dzīvojis
Latvijas armijas štāba priekšnieks
ģenerālis 

Mārtiņš Hartmanis 

Dzimis 1882. gadā
Nošauts Maskavā 1941. gadā

Foto: 21.06.2022., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. Mārtiņš Hartmanis dzimis 1882. gada 18. oktobrī toreizējā Kuldīgas pagasta “Dapatos”. Beidzis Kuldīgas ministrijas skolu, bet 1901. gadā Viļņas dzelzceļa tehnisko skolu. 

1904. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 106. Ufas kājnieku pulkā. 1905. gadā iestājies Viļņas karaskolā, kuru beidzis 1908. gadā podporučika pakāpē. Ieskaitīts Rīgā dislocētajā 115. Vjazmas kājnieku pulkā. 1911. gadā paaugstināts par poručiku, bet 1913. gadā iestājies Ģenerālštāba akadēmijā, kur paspējis pabeigt tikai 1. kursu, jo, sākoties Pirmajam pasaules karam, komandēts uz 106. kājnieku pulku. No 1914. gada augusta dienējis 29. divīzijas štābā, bet vēlāk iecelts par divīzijas II brigādes štāba priekšnieku. 1915. gadā paaugstināts par štabkapteini, bet februārī Austrumprūsijā kritis vācu gūstā, no kura Latvijā atgriezies 1918. gada novembrī. Apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru un Annas ordeņa II, III un IV šķiru. 

Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos iestājies brīvprātīgi 1918. gada 18. novembrī kapteiņa pakāpē, dienējis Apsardzības ministrijas ģenerālštābā. 1918. gada 1. decembrī iecelts par Pagaidu valdības pārstāvi un otro ģenerālštāba virsnieku Baltijas landesvēra virsštābā. Šo amatu ieņēmis līdz 1919. gada 15. janvārim. Jūnijā komandēts uz Igauniju un jūlijā iecelts par Ziemeļu brigādes štāba priekšnieku, bet augustā – par armijas virspavēlnieka štāba operatīvās daļas priekšnieku. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 1. jūlijā “kaujā starp Juglas ezeru un Baltezeru pie Stalažu kroga, kad ienaidnieka apšaudes laikā tika sagrautas mūsu sakaru līnijas, Hartmanis, neskatoties uz spēcīgo uguni, atjaunoja sakarus ar igauņu daļām, sekmējot Juglas tilta nocietinājumu ieņemšanu”. 

1919. gada 5. oktobrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par Latvijas militāro atašeju Polijā. 

No 1922. gada ieņēmis Galvenā štāba operatīvās daļas priekšnieka amatu. 1924. gadā beidzis Francijas kara akadēmiju un iecelts par Virsnieku akadēmisko kursu priekšnieka palīgu. 18. novembrī paaugstināts par pulkvedi. Nākamajā gadā atgriezies Armijas komandiera štāba operatīvās nodaļas priekšnieka amatā, bet 1929. gadā iecelts par Armijas štāba priekšnieka pirmo palīgu, paaugstināts par ģenerāli. No 1920. līdz 1930. gadam, lai iegūtu pulka un divīzijas komandēšanas cenzu, bijis 5. Cēsu kājnieku pulka komandiera vietas izpildītājs, bet no 1932. līdz 1933. gadam pildījis Zemgales divīzijas komandiera pienākumus. 1934. gada februārī iecelts par Armijas štāba priekšnieku, bet 1939. gada oktobrī par sevišķu uzdevumu ģenerāli armijas komandiera rīcībā, kā arī par Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības pakta militāro jautājumu komisijas priekšsēdētāju (vēlāk – delegācijas vadītājs jauktajā komisijā savstarpējās palīdzības pakta realizācijai). 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Igaunijas Ērgļa krusta I un II šķiru, Lietuvas Ģedimina ordeņa I šķiru, Francijas goda leģiona ordeņa III šķiru, Polijas “Polonia Restituta” ordeņa” I, II un IV šķiru un Drošsirdīgo krustu, Somijas Baltās Rozes ordeņa I un II šķiru un Zviedrijas Šķēpa ordeņa II šķiru. Piešķirta jaunsaimniecība Lestenes muižas centrā. 

Studentu korporācijas “Tervetia” goda filistrs. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada 18. jūnijā norīkots par sakaru štāba priekšnieku sadarbības noorganizēšanai un veicināšanai ar Latvijā ienākošo PSRS karaspēku. Līdz ar Latvijas armijas likvidāciju 1940. gada 21. decembrī atvaļināts, bet jau 29. decembrī savā Lestenes saimniecībā apcietināts un izvests uz PSRS teritoriju. 1941. gada 7 jūlijā PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija Hartmanim piesprieda nāvessodu, kas izpildīts tā paša gada 27. jūlijā Maskavā.

Avoti: Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām, 1918-1991: Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2017. 196. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 187. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 193. lpp.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 152, 22.10.2002.

Rīgā Matīsa ielā 65 piemiņas plāksne Kurzemes nacionālo partizānu grupu vadītājiem

Atrodas Rīgā pie Matīsa ielas 65. nama sienas sētas pusē. 

Atklāta 2001. gada 11. oktobrī blakus tagad nojauktajam Matīsa ielas 67. nama I korpusam, kur 1946. gada 13. oktobrī tika aizturēti astoņi Kurzemes nacionālo partizānu grupu vadītāji, kas Rīgā bija ieradušies, lai tiktos ar šķietamo Lielbritānijas izlūkdienesta pārstāvi. Kā izrādījās, iecerētā tikšanās bija okupācijas varasiestāžu provokācija, kas tika veikta ar čekas provokatora Marģera Vītoliņa līdzdalību. No komunistu cietumiem un koncentrācijas nometnēm Latvijā atgriezās tikai viens no todien apcietinātajiem partizāniem. Piemiņas plāksnē zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LPNA) nozīmes iekalts teksts: 

Matīsa ielas 67/I pagalma ēkā
represēto piemiņai 

ŠAJĀ NAMĀ 1948. GADA 13. OKTOBRĪ
ČEKAS OPERĀCIJĀ TIKA APCIETINĀTI 

KURZEMES NACIONĀLO PARTIZĀNU GRUPAS VADĪTĀJI UN DALĪBNIEKI:
Alfrēds Ostnieks, Ansis Dižgalvis, Eduards Tilgailis, Jānis Kārkliņš,
Jānis Šmits, Jānis Blūms, Kārlis Brīvnieks, Ērmanis Viškinds 

UN ŠĪ NAMA IEMĪTNIEKI:
Emīlija Zilgalve, Līna Zilgalve, Alfrēds Zilgalvis 

Foto: Inese Dreimane, 2021. gada jūnijs

Piemiņas plāksni sadarbībā ar Latgales priekšpilsētas izpilddirekciju uzstādījusi LNPA.

2024. gada februāra beigās, visticamāk, 25. februārī, nezināmi vandaļi piemiņas plāksni norāvuši un aizveduši.

Foto: Inese Dreimane, 2024.gada februāris

Papildināta: 28.02.2024. 

Avoti: Latvija un tās iedzīvotāji cīņā par savu valsti un pretestība okupāciju varām, 1918-1991: Piemiņas vietu ceļvedis pa Rīgu un Rīgas apkārtni. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2017. 179.-180. lpp., Brīvā Latvija, Nr. 41, 27.10.2001.; Vēsturnieces Ineses Dreimanes sniegtā informācija.