otrdiena, 2019. gada 30. aprīlis

Bauskā piemiņas plāksne pie nama, kur dibināts Atsevišķais Bauskas bataljons


Atrodas pie Bauskas bankas Plūdoņa (iepriekš Pils) ielā 48.

Melnā Zviedrijas granītā darinātā plāksne atklāta 1935. gada 22. aprīlī pie toreizējā Lauksaimnieku Krājaizdevu sabiedrības nama.

Plāksnē iekalts teksts:

ŠINĪ NAMĀ 1919. GADA
22. APRĪLĪ DIBINĀJĀS
ATSEVIŠĶAIS BAUSKAS
BATALJONS

Foto: 04.07.2020., karaviru.kapi

Piemiņas plāksni uzstādījusi Bauskas pašvaldība kopā ar pilsētas sabiedriskajām organizācijām.

Komunistiskās pirmās okupācijas gadā namā tika iemitināta čeka un milicija. 1941. gada aprīlī pēc Bauskas milicijas un čekas priekšnieka pavēles atslēdznieka Valdorfa māceklis stājies pie plāksnes iznīcināšanas, bet, gribēdams to glābt, nositis tikai labējo apakšējo stūri, bet pēc tam paziņojis, ka nav iespējams to izlauzt. Viņš ieteicis plāksni aizkrāsot ar baltu kaļķa krāsu, kas arī izdarīts. Pēc lielinieku izdzīšanas krāsa tikusi nomazgāta, bet, tiem atgriežoties, plāksne no jauna aizkrāsota.

Atmodas laikā tā atkal attīrīta. Pati ēka 1944. gadā karadarbībā tika daļēji sagrauta.

2002. gada rudenī bojātā plāksne nomainīta pret jaunu.

Foto: 04.07.2020., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. Atsevišķais Bauskas bataljons tika saformēts Bauskā 1919. gada 24. aprīlī. Bauskā izvietoto vācu spēku komandieris neiebilda pret latviešu veikto mobilizāciju un bataljona formēšanu, pamatojoties uz vispārējo mobilizāciju, ko Latvijas valdība bija izsludinājusi no 22. līdz 24. aprīlim. Mobilizācijai atsaucās aptuveni 300 pilsoņi, un tika saformētas trīs rotas. Par rotu komandieriem tika iecelti latviešu virsnieki, taču bataljona komandēšana sākotnēji tika uzticēta vācu leitnantam Betiheram, kuru tikai maija beigās nomainīja latviešu virsnieks – kapteinis V. Kevei-Gudže.

Kurzemē izvietotā vācu karaspēka komandieris Rīdigers fon der Golcs liedza bataljonu pakļaut pulkveža Jāņa Baloža komandētajai Latviešu Atsevišķajai brigādei, un tas tika pievienots vācu 1. gvardes rezerves divīzijas formējumiem, iekļaujot Brandisa nodaļā, kura tobrīd aizstāvēja Bausku.

28. aprīlī lielinieki sāka uzbrukumu Bauskai. Tobrīd bataljona sastāvā apbruņota bija tikai 50 vīru liela komanda, kas tika iesaistīta kaujā. Šai vienībai izdevās padzīt lieliniekus no Derpeļmuižas, novēršot kritisko situāciju un apturot pretinieka uzbrukumu. Tūlīt pēc kaujas apbruņots tika viss bataljons, taču vācieši tam joprojām nepiešķīra automātiskos ieročus. Pirmos ložmetējus bataljons ieguva kā trofejas kaujā ar lieliniekiem 1. un 2. maijā. Jaunas trofejas, kā arī 27 gūstekņus bataljona izlūku grupa saņēma 11. maijā Pērkonišķu sādžā Lietuvas teritorijā.

18. maijā, kad sākās jauns plašs lielinieku uzbrukums Bauskai, bataljons atradās pozīcijās Mūsas krastos iepretī Ceraukstes muižai, kur tas atsita visus pretinieka uzbrukumus.

Pēc lielinieku padzīšanas no Rīgas 22. maijā, izbeidzās arī bataljona kaujas darbība šajā frontes sektorā. Latgales frontē bataljons ieradās 5. augustā, kur tas ieņēma pozīcijas līnijā Rubene-Izabelina, bet jau 1919. gada 16. augustā tas tika iekļauts jaunformējamajā 3. Jelgavas kājnieku pulkā kā II bataljons.

Papildināts: 07.07.2020.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 32. lpp.; Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 74.lpp.; Rīts, Nr. 111, 23.04.1934.

Iecavā Brīvības piemineklis

Atrodas Iecavas parkā.

1936. gada 23. augustā Iecavas parkā atklāja Brīvības (Atbrīvošanas) pieminekli, kas veltīts Iecavas apkārtnē kritušajiem 4. Valmieras kājnieku pulka karavīriem. Pieminekli pēc paša meta veidojis tēlnieks Pēteris Banders, izmantojot vietējo sarkanpelēko granītu, kas ņemts no Jumpravas pagasta Lielvājiņu māju laukiem. Celts par vietējo pilsoņu savāktiem līdzekļiem. Izmaksājis aptuveni 7000 latu.

Iecere par pieminekļa celšanu radās 1928. gadā, kad pēc vietējā mācītāja J. Lūša iniciatīvas 18. novembrī nodibināja Iecavas un apkārtnes brīvības cīnītāju piemiņas biedrību, kurā apvienojās visas Iecavas-Lambārtes draudzes robežās esošās 52 biedrības un organizācijas. Biedrība savā īpašumā ieguva 12 hektāru lielo Iecavas muižas parku, kas tika pārdēvēts par Brīvības parku.

1934. gada 15. jūlijā tika likts pieminekļa pamatakmens un atklāts ceļu inženiera Bramaņa projektētais 27 metrus garais kājnieku koka tilts pār Iecavas upi, kas savienoja toreizējo Iecavas miestu ar parku, nodrošinot tiešu piekļuvi topošajam piemineklim.

Foto: 22.04.2019., karaviru.kapi


Foto: 19.10.2019., karaviru.kapi

Pieminekļa priekšpusē teksts:

UZ EŽIŅAS GALVU LIKU
SARGĀJ’ SAVU TĒVU ZEMI.

Aizmugurē teksts:

TAUTAS BRĪVĪBAS UN LATVIJAS
NEATKARĪBAS CĪŅU VAROŅIEM.



Foto: 22.04.2019., karaviru.kapi

1937. gada 18. novembrī pieminekļa priekšā iesvētīts svētuguns altāris.

Foto: 19.10.2019., karaviru.kapi

Piemineklis pēc Otrā pasaules kara tika bojāts. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados atjaunošanas darbus veica tēlnieks Mārtiņš Zaurs. 

Atzīmējot pieminekļa 80 gadu jubileju, 2016. gada rudenī Iecavas sporta un novada vēstures biedrība “Arhīvs” ar novada domes un dārznieces Sarmītes Avotas atbalstu pieminekli notīrīja un atklāja pie tā informatīvu stendu, kurā sniegtas ziņas par pieminekļa vēsturi. 

2017. gada jūnijā, sagaidot Iecavas 525. gadu jubileju, piemineklis tika atkārtoti restaurēts – veikta pieminekļa pamatnes demontāža un betonēšana, labotas granīta kāpnes, aizpildītas piemineklī radušās plaisas un novērsti citi vizuālie defekti.

2018. gadā piemineklis iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturisku notikumu vieta ar valsts aizsardzības Nr. 9234.


Vēsturiska atkāpe. 1919. gada novembrī, kad pie Rīgas sākās Latvijas armijas uzbrukums ar mērķi atbrīvot Pārdaugavu no Bermonta spēkiem, 4. Valmieras kājnieku pulks atradās Daugavas līnijā no Jaunjelgavas līdz Ķekavai. Uzbrukumam Rīgas telpā veiksmīgi attīstoties, pulka komandieris pulkvežleitnants Kārlis Bajārs arī nolēma pāriet uzbrukumā. Pavēli par uzbrukumu viņš deva 12. novembra vakarā, tostarp II un III bataljonam uzdodot uzbrukt Baldones un Lieliecavas virzienā. 13. novembra pēcpusdienā pulka 5. rota virsnieka vietnieka Goldes vadībā ieņēma Iecavas staciju, bet 6. rota – Iecavas krogu.

II bataljona komandiera vietas izpildītājs kapteinis Auniņš nolēma nākamajā dienā ieņemt arī Lieliecavas muižu, uzdodot 5. rotai ieņemt izejas pozīcijas pie Vilku mājām uz uzsākt uzbrukumu gar ceļu no Vilkiem uz mācītājmuižu, bet 6. rotai – no Iecavas kroga gar ceļu uz Lieliecavu.

Tikmēr III bataljona 10. rotas vads rotas komandiera virsleitnanta Andreja Bērziņa vadībā naktī uz 14. novembri, izmantojot tumsu, devās izlūkošanā uz Lieliecavu. Nesastopot ienaidnieku, vads nonāca Iecavas skolā, kuras pagalmā sastaptā sieviete apgalvoja, ka vāciešu te neesot. Tomēr skolas pagalmā atradās vairāki bermontiešu vezumi un lauka virtuves, kuras Bērziņš pavēlēja aizvest. Tanī brīdī ienaidnieks pa skolas logiem atklāja uguni un meta rokasgranātas. Bērziņš un divi kareivji krita, bet trīs guva ievainojumus. Vadam nācās atiet.

14. novembrī II bataljona komandēšanu atkal pārņēma tā komandieris kapteinis Kažociņš, kas bija atgriezies no komandējuma. Viņš arī uzņēmās uzbrukuma vadību Lieliecavai. 5. un 6. rota viegli atspieda ienaidnieka priekšposteņus. Spēcīgāku pretestību izrādīja vienīgi Iecavas skolā esošie bermontieši. Tikmēr no Lieliecavas neatskanēja neviens šāviens, radot iespaidu, ka ienaidnieks muižu jau ir atstājis. Taču, kad uzbrūkošās valmieriešu ķēdes bija vairs tikai 600 metru attālumā, bermontieši no Lieliecavas atklāja spēcīgu artilērijas un ložmetēju uguni, piespiežot ķēdes nogulties. Divi vācu lielgabali šāva tiešā tēmējumā no atklātām pozīcijām pie Lieliecavas-mācītājmuižas ceļa, taču daudzi lādiņi atlēca no sasalušās zemes, un nesprāguši pārlidoja pār uzbrucēju galvām.

Kapteinis Kažociņš pavēlēja 8. rotas pusrotai apiet Lieliecavu no austrumiem, kamēr 5.rotas komandieris virsleitnants Priedītis uzdeva diviem vadiem muižu apiet no rietumiem. 8.rota gar Iecavas upi iebruka muižā, un ienaidnieks, redzot, ka tam draud ielenkums, nekārtībā sāka atkāpties Codes virzienā. Pulksten 13.15 Lieliecavas muiža, kuru aizstāvēja Vekhmana pulka II bataljons ar divām baterijām un kavalērijas eskadronu, bija ieņemta. Ienaidnieks kaujas laukā pameta aptuveni 20 kritušos. Valmieras pulks Lieliecavā trofejās ieguva divus 77 mm lielgabalus, četrus smagos ložmetējus, lielu skaitu šauteņu, artilērijas munīciju, četrus tālruņa aparātus, smago automobili un desmit zirgus.

Kaujā par Lieliecavu 14. novembrī līdz ar virsleitnantu Bērziņu krita arī 10. rotas kareivis Jānis Lapiņš un 5. rotas kareivis Kārlis Ūsiņš. Savukārt 5. rotas seržants Jānis Rullis, 5. rotas kareivis Jānis Svidzēns, 5. rotas kareivis Kārlis Ermansons, 10. rotas kareivis Pēteris Kļaviņš, 10. rotas kareivis Andrejs Balēns, 10. rotas seržants Kārlis Sietnieks un 12. rotas kareivis Jānis Kārkliņš tika ievainoti.

Zināms, ka virsleitnants A. Bērziņš apglabāts Ļaudonas kapos (sk.), bet kareivis K. Ūsiņš –Kokneses pagasta Ūsiņu kapos (sk.).

Labots un papildināts: 13.06.2023. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 33. lpp.; Lismanis II; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 66.-67.lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 146, 06.07.1934.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 372/373, 11.11.1999.; Iecavas novada pašvaldības vietne, 27.02.18.; Valmieras kājnieku pulka vēsture 1919.-1929. Rīga: Valters un Rapa, 1929. 204-215., 411., 423.lpp.

Iecavā piemiņas stēla novadā dzimušajiem LKOK

Atrodas Iecavas parkā.

Atklāta 2017. gada 11. novembrī. Granīta piemiņas stēla tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros un izgatavota, sadarbojoties Latvijas Pašvaldību savienībai un Iecavas novada domei. Projekta iniciators bija Jaunsardzes un informācijas centrs. Stēlas izgatavošanu un uzstādīšanu pēc mākslinieka Jāņa Strupuļa meta veica SIA “Akmens apstrādes centrs AKM” Ķekavā meistara Pētera Zvauņa vadībā.

Stēlā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts ar piecu Iecavas novadā dzimušo LKOK vārdiem:

PAR LATVIJU
1918 – 1920

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
IECAVAS NOVADĀ

ĢENERĀLIS
VERNERS TEPFERS
1893 – 1958

PULKVEDIS–LEITNANTS
JĒKABS JURŠEVSKIS
1885 – 1968

KAPTEINIS
NIKOLAJS PĻAVNIEKS
1895 – 1974

KAPTEINIS
HERBERTS TEPFERS
1892 – 1966

KAPRĀLIS
JĒKABS KALAUSS

1894 – 1968




Foto: 22.04.2019., karaviru.kapi
 
Papildināts 08.06.2019.


Avoti: Bauskas Dzīve, 13.11.2017.; Iecavas novada pašvaldības vietne, 31.10.2017.

Iecavas vidusskolā piemiņas plāksne LAK kritušajiem skolas audzēkņiem


Atrodas Iecavas vidusskolas muzejā Skolas ielā 37.

1934. gada 25. novembrī toreizējās Iecavas sešu klašu pamatskolas (kopš 1952. gada vidusskola) aktu zālē atklāja marmora piemiņas plāksni Latvijas Atbrīvošanās karā kritušajiem audzēkņiem. Tajā bija iekalts teksts:

PAR LATVIJU ZIEDOJUŠI DZĪVĪBU IECAVAS SKOLAS AUDZĒKŅI

(Sekoja 3 uzvārdi).

BEZ BRĀĻU MĪLESTĪBAS DZĪVAS,
BEZ ASINS KAUJĀS SLACĪTAS,
MĒS NEREDZĒTU ZEMES BRĪVĀS,
MĒS MALDĪTOS BEZ TĒVIJAS.

Oriģinālā piemiņas plāksne nav pārdzīvojusi komunistisko okupāciju.

1994. gadā tika uzstādīta jauna koka plāksne ar nedaudz mainītu tekstu:

PAR LATVIJU KRITUŠAJIEM
SKOLAS AUDZĒKŅIEM

Bez brāļu mīlestības dzīvas,
Bez asins kaujās slacītas,
Mēs neredzētu zemes brīvās,
Mēs maldītos bez tēvijas.

Jaunajā plāksnē kritušo uzvārdi nav minēti.

Pilnībā pārceļot Iecavas vidusskolas darbību no vēsturiskās skolas ēkas jeb tā dēvētās Sarkanās skolas, kas atradās Baldones ielā 65, uz jauno jeb tā dēvēto Balto skolu, plāksne nonākusi skolas muzejā, kas kopš 2016. gada arī mīt Skolas ielā.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 35. lpp.; Bauskas Vēstnesis. Nr.46, 16.11.1938.

pirmdiena, 2019. gada 29. aprīlis

Jaunalūksnes pagastā Matisenē LAK kritušo somu karavīru brāļu kapi


Atrodas Jaunalūksnes pagastā Matisenē (Bejā) 0,7 kilometrus pa kreisi no centrā esošā ceļu krustojuma. GPS 57.399566, 27.216139

Apglabāti astoņi no deviņiem somu brīvprātīgo pulka “Ziemeļu zēni” (“Pohjan Pojat”) karavīriem, kas 1919. gada 22. februārī krita pie Bejas. Vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados vietējie aizsargi bija iecerējuši brāļu kapos celt pieminekli, taču nodomu izjauca komunistiskā okupācija.

Sākoties Atmodai, 1989. gada 2. decembrī kapi tika labiekārtoti – atjaunots komunistiskās okupācijas gados pazudušais baltais koka krusts un koka sētiņa, kā arī uzstādīta norādes zīme ar tekstu:

SOMU KARAVĪRU
BRĀĻU KAPI

1919

SUOMALAISTEN
SOTILAIDEN
VELJESHAUTAUSMAA





Foto: 20.06.2020., karaviru.kapi

2000. gada 7. maijā krusta pakājē atklāta melna granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts latviešu un somu valodā, minot septiņu kritušo vārdus un dzimto vietu:

Šeit atdusas somu brīvprātīgo pulka
“Ziemeļu Zēni” karavīri,
kuri krituši Bejas kaujā 1919. gadā.

Tässä lepääval suomalaisen Pohjan Pojat
rykmentin sankarivainajat, jotka kaatuivat
Bejan taistelussa.

LAURI AHOLA        SIEVI
ERKKI HILLILÄ      OULU
JUHO KEJONEN       IISALMI
TOIVO KUITTINEN             LOIMAA
LEO MURTO             MATKU
VIHTORI NIEMINEN          JYVÄSKYLÄ
EINO SCHÖNEMAN-SORIOLA     KUHMOINEN


Foto: 20.06.2020., karaviru.kapi

Papildināts: 09.07.2020.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 20. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 249, 31.10.1938.; Ciganovs, J. Somu “Ziemeļu zēnu” cīņas Latvijā. Tēvijas Sargs. Nr.11, 2014.