Carnikavā piemiņas stēla novadā dzimušajiem LKOK

Atrodas Carnikavā Svētku laukumā Stacijas ielā 23. GPS 57.132899, 24.281025 

Veicot Svētku laukuma izbūvi, kas tika pabeigta 2018. gada septembrī, tika uzstādīta arī piemiņas stēla novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Tomēr tā palika aizklāta līdz svinīgās atklāšanas dienai 11. novembrī. Granīta piemiņas stēla tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Projekta iniciators bija Jaunsardzes un informācijas centrs. Stēlu pēc mākslinieka Jāņa Strupuļa meta pelēkā Somijas granītā izgatavojis un uzstādījis uzņēmums “Akmens apstrādes centrs AKM” Ķekavā meistara Pētera Zvauņa vadībā. 

Stēlā iekalts teksts ar trīs Carnikavas novadā dzimušo LKOK vārdiem: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
CARNIKAVAS NOVADĀ 

KAPTEINIS
JĒKABS ALEKSANDRS DZENIS
1893 – 1979
KAREIVIS
MIĶELIS VOLDEMĀRS PĒTERSONS
1893 – 1977
KAREIVIS
PĒTERIS FRIDRIHS ZANDBERGS
1894 – 1980 

Piemiņas zīmes aizmugurē iekalts teksts: 

LATVIJAS
BRĪVĪBAS CĪŅU VAROŅIEM
LATVIJAS SIMTGADĒ 

Avots: Apriņķis.lv, 02.10.2018.

Kuldīgā piemiņas zīme kritušajiem latviešu karavīriem

Atrodas skvērā Liepājas un Kalpaka ielas stūrī. 

Vēl 1927. gadā 14. Kuldīgas aizsargu pulks nolēma dibināt fondu to Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru apbedījumu kopšanai, kas apglabāti pilsētā un tās apkārtnē, kā arī “kopējā pieminekļa celšanai”. Vēlāk par šī fonda darbību presē ziņas nav atrodamas, un pieminekļa celšanas ideju acīmredzami pārņēmusi Latviešu veco strēlnieku biedrības Kuldīgas nodaļa, kas to iecerējusi veltīt arī Pirmajā pasaules karā kritušajiem latviešu strēlniekiem. 1934. gadā prese ziņo, ka pieminekļa uzstādīšanai nepieciešamie līdzekļi esot savākti un, ka tā celtniecība sākšoties jau nākamgad. 1934. gada 8. novembra ministru kabineta sēdē tiek apstiprināts pieminekļa projekts. 

1935. gada 12. maijā Latviešu veco strēlnieku biedrības Kuldīgas nodaļa liek iecerētā pieminekļa pamatakmeni, un tobrīd tiek plānots, ka būvniecība pilnībā tiks pabeigta līdz nākamā gada 1. maijam. Pieminekļa pamatos tiek iemūrēta arī kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, kas tagad atrodas Kuldīgas novada muzejā. 

Taču pieminekļa celtniecība ievelkas. Lai gan akmens pieminekļa kalšanai jau sameklēts netālajā Rendas pagastā un pilsētas valde kalšanas darbus uzticējusi vietējam akmeņkalim Andrejam Brundžem, kam uzdots tos pabeigt līdz 1936. gada 1. maijam, preses ziņas liecina, ka Latviešu veco strēlnieku biedrības vietējā nodaļā pieminekļa projektu apspriešana joprojām turpinājusies visu 1936. gadu. Darbu izpildes piedāvājumi izteikti E. Kuraua, Oto Dambekalna un Folca uzņēmumiem, kuri iesnieguši tāmes pieminekļa izgatavošanai pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta, bet kā iespējamie skulpturālo veidojumu izgatavotāji minēti tēlnieki Nikolajs Rambaks un Teodors Zaļkalns. 

Turpinājusies arī līdzekļu vākšana un 1937. gadā pieminekļa celtniecībai pieejamā summa sasniegusi 4592 latus. Kā tobrīd raksta Latviešu veco strēlnieku biedrības izdotais žurnāls “Latviešu Strēlnieks”, acīmredzami ir izstrādāts jauns pieminekļa projekts, kas esot iesniegts apstiprināšanai. Iecerēto “pieminekli domāts celt no granīta un tas attēlos mirstošu kareivi, pār kuru noliecas māte”. Domājams, tas ir tas pats tēlnieka Egona Zvirbuļa mets, kuru 1937. gada 21. septembrī savā sēdē vērtējusi Nacionālās celtniecības komitejas pieminekļu un monumentālo celtņu komisija Mākslas akadēmijas rektora profesora Jāņa Kugas vadībā, atzīstot, ka tajā nepietiekami cildināts “varonības princips”. 

Taču 1938. gada 20. februārī Latviešu veco strēlnieku biedrības Kuldīgas nodaļas pilnsapulce negaidīti lemj atteikties “no nodoma celt strēlniekiem atsevišķu pieminekli, bet tā vietā pievienoties kopīga atbrīvošanas pieminekļa celšanai”. Līdz šim pieminekļa celšanai savāktos līdzekļus pilnsapulce nolemj nodot Kuldīgas atbrīvošanas pieminekļa fonda rīcībā. Tajā pašā laikā sapulce lemj Kuldīgas Svētās Annas luterāņu baznīcā uzstādīt piemiņas plāksni ar Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušo vārdiem (sk.). 

1938. gada martā Kuldīgas valde rīko “lielāko vietējo organizāciju un iestāžu vadītāju” apspriedi, kas lemj, ka pilsētā jāceļ “stalts atbrīvošanas piemineklis” un ka tā būvniecības darbā pieaicināmas visa Kuldīgas apriņķa pašvaldības un sabiedrība. Šajā nolūkā nolemts sasaukt apriņķa pašvaldību un lielāko sabiedrisko organizāciju pārstāvju sanāksmi, kam jāievēlē pieminekļa celtniecības komiteja. Jau aprīli “Jaunākās Ziņas” vēsta, ka saskaņā ar Kuldīgas un apkārtnes pašvaldību un sabiedrisko organizāciju aplēsēm atbrīvošanas pieminekļa celtniecībai pieejamā summa, kas savākta ziedojumos un sarīkojumos, varētu būt sasniegusi 25 000 latu. Starp organizācijām, kas pieteikušas lielākos ziedojumus ir Kuldīgas pilsētas valde un 14. Kuldīgas aizsargu pulks (pa 3000 latu katrs), Kuldīgas apriņķa pagastu pašvaldības (4000 latu), Latviešu veco strēlnieku biedrības Kuldīgas nodaļa (2200 latu), Kuldīgas sadraudzīgā biedrība (1000 latu), patērētāju biedrība “Darbs” (1000 latu), Kuldīgas namīpašnieki, rūpnieki un tirgotāji (2000 latu) utt. 

Laikraksts arī ziņo, ka drīzumā paredzēts izsludināt pieminekļa metu konkursu, kā arī informē, ka pieminekli iecerēts uzstādīt bijušajā tirgus laukumā iepretī pilsētas valdes namam, nevis Kalpaka un Liepājas ielas stūrī, kur 1935. gadā likts pamatakmens. Pieminekļa laukuma izdaiļošanai plānots Baznīcas ielā nojaukt “dažas nepiemērotas ēkas, kas traucē apkārtnes un pieminekļa kopiespaidu”. 

Tomēr līdz komunistiskajai okupācijai piemineklis tā arī netiek uzcelts. 

Sākoties Atmodai, 1990. gadā atdzima ideja par pieminekļa celtniecību, taču arī šoreiz tā neīstenojās. 

Tikai 2021. gadā iecerētā pieminekļa vietā tika uzstādīta pēc arhitektes Zaigas Gailes biroja projekta veidota piemiņas zīme. Piemiņas zīme veidota bronzas vairoga formā, kas novietots uz 1935. gadā ieliktajiem pieminekļa pamatiem. Tajā atliets teksts ar dzejnieka Augusta Saulieša rindām: 

Muhscham wairs muhs nenomahkti
Pekles wara – spehks un wilts, –
Pehrkons tehws mums, saule mahte.
Bijam – buhsim brihwa zilts!
Bijam – buhsim brihwa zilts! 

A. Sauleets.
Junija, 1916. A.

Foto: Edgars Petrelevics, 17.11.2021.

Foto: Edgars Petrelevics, 16.11.2021.

Ka norādījuši projekta autori, bronzas plāksne esot atvasinājums no saules simbolikas latviešu strēlnieku nozīmēs. 

Piemiņas zīme sākotnēji bija pieejama sabiedrībai īslaicīgai apskatei no 2021. gada 11. līdz 18. novembrim, bet pēc tam tā atkal tiek norobežota ar žogu, kamēr netiks pilnībā pabeigti blakus notiekošie Kuldīgas mākslas un radošā klastera ēkas būvdarbi un kvartāla labiekārtošana. 

Saskaņā ar projekta autoru ieceri piemiņas zīmi ieskaus astoņas ābelītes, kuru ziediem pavasarī jāsimbolizē sapni par brīvu Latviju, bet sarkanajiem āboliem, kas ienāksies rudenī, - augļus, ko nesusi latviešu karavīru varonība. Domājams, ka ābeļu skaits varētu simbolizēt astoņus latviešu strēlnieku pulkus, kas Pirmā pasaules kara laikā cīnījās Rīgas frontē. Zālājā ap piemiņas zīmi paredzēts sēt pļavas puķes ar baltiem ziediem, kam savukārt jāsimbolizē sniegotā Ložmetējkalna apkārtne Ziemassvētku kauju laikā. 

Lai gan visi šie grūti nolasāmie simboli saistīti latviešu strēlniekiem, piemiņas zīme, pēc tās autoru ieceres, atšķirībā no savulaik iecerētā pieminekļa, neesot saistīta ar kādu noteiktu posmu Latvijas atbrīvošanas cīņu vēsturē, bet ietver ideju par Latvijas brīvību, par kuru dažādos karos cīnījušies arī kuldīdznieki.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 161. lpp.; Aizsargs, Nr. 11/12, 1927. gada novembris, 340. lpp.; Latviešu Strēlnieks, Nr. 13, 1934/35. gads, 40. lpp.; Valdības Vēstnesis, Nr. 254, 09.11.1934.; Rīts, Nr. 131, 13.05.1935.; Jaunākās Ziņas, Nr. 254, 07.11.1935.; Latviešu Strēlnieks, Nr. 14, 1935/36., 24. lpp.; Latviešu Strēlnieks, Nr. 15, 1937. gads, 36. lpp.; Latviešu Strēlnieks, 1937/38., Nr. 16, 32. lpp.; Rīts, Nr. 52, 21.02.1938.; Jaunākās Ziņas, Nr. 86, 16.04.1938.; Padomju Dzimtene, Nr. 59, 18.05.1989.; TVNET, 11.11.2021.

Salacgrīvas kapos LKOK Emīla Rinkoviča individuāls apbedījums

Atrodas Salacgrīvas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Emīls Rinkovičs. 

Vēsturiska atkāpe. Emīls Rinkovičs dzimis 1897. gada 6. janvārī Jelgavā lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Jelgavas reālskolu, studējis Augstākajā Statistikas zinātņu institūtā Pēterburgā. 

Pirmā pasaules kara laikā kā brīvprātīgais piedalījies partizānu kaujās ar Vācijas armiju toreizējā Kauņas guberņā. 1917. gada janvārī iesaukts regulārajā Krievijas armijā, dienējis 1. rezerves kājnieku pulkā Petrogradā. Nosūtīts uz Pāvila karaskolu, kuru beidzis 1917. gada 1. septembrī, iegūstot praporščika pakāpi, un iedalīts Rezerves latviešu strēlnieku pulkā. Pēc lielinieku apvērsuma 1918. gada februārī atvaļināts no dienesta, apmeties pie vecākiem Valkā. No 1918. gada oktobra dienējis ģenerāļa Judeņiča komandētā Ziemeļu korpusa 53. Volīnijas plastunu (kazaku kājnieku) pulkā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 7. martā un leitnanta pakāpē ieskaitīts 1. (4.) Valmieras kājnieku pulka ložmetēju komandā, kuras sastāvā piedalījies kaujās Ziemeļvidzemē no Apes līdz Daugavai. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. aprīļa kaujā ar lieliniekiem Jaunlaicenes rajonā, kad ienaidnieka pārspēks uzbruka Valmieras kājnieku pulka pozīcijām, Rinkovičs ar ložmetēju vadu, “neskatoties uz spēcīgo uguni, pārgāja pretuzbrukumā, sīvā kaujā atņēma ložmetēju un piespieda ienaidnieku atkāpties, tā izšķirdams kauju mums par labu”. 

Piedalījies cīņās arī pret bermontiešiem. 1919. gada novembrī paaugstināts par virsleitnantu un mēneša beigās nosūtīts uz 1. Bruņoto divizionu, kur nozīmēts par 4. bruņuvilciena komandieri, bet pēc tam pārcelts uz 2. bruņuvilcienu. 

1923. gadā pārvietots uz Smagās artilērijas divizionu (vēlāk pulku). 1925. gadā beidzis artilērijas virsnieku kursus, novembrī paaugstināts par kapteini un iecelts par baterijas komandieri. Vēlāk nozīmēts par munīcijas pārzini. 1930. gadā iestājies Kara akadēmiskajos kursos, kurus beidzis 1932. gadā. 1933. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un nosūtīts uz Bruņoto vilcienu pulku, kur iecelts vilciena komandiera amatā. 1937. gadā iecelts par diviziona komandieri Kurzemes artilērijas pulkā, bet 1939. gadā pārcelts tādā pašā amatā uz Latgales artilērijas pulku. No 1940. gada janvāra bijis Latgales divīzijas štāba priekšnieka palīgs. 

Piešķirta jaunsaimniecība toreizējā Lielvircavas pagastā. Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV un V šķiru, Viestura ordeņa III šķiru un Lietuvas neatkarības desmit gadu jubilejas piemiņas medaļu. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai un Latvijas armijas likvidācijai, pārcelts uz PSRS bruņoto spēku 24. teritoriālo korpusu un nozīmēts par 183. strēlnieku divīzijas artilērijas štāba priekšnieku. 1941. gada 14. jūnijā deportēts uz PSRS teritoriju, kur 28. jūnijā apcietināts. 1943. gada maijā notiesāts uz 10 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Ieslodzījumu aizvadījis Noriļskā pie Lamas ezera. 1958. gadā atgriezies Latvijā, kur apmeties uz dzīvi Salacgrīvā. Miris 1963. gada 25. novembrī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 443. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 394. lpp.