Rūjienas Skudrītes kapos LKOK Jāņa Čamata individuāls apbedījums

Atrodas Rūjienas Skudrītes kapos. GPS 57.884142, 25.364866 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Čamats. Pie kapa uzstādīta neregulāras formas granīta piemiņas plāksne, kurā zem krusta zīmes iekalts teksts: 

Čamats
Jānis                1887.21.XII–
                        1977.15.XII
Emma              1900.16.VIII–
                        1970.5.XI
Ernests            1926.16.IV–
                        1943.2.I 

DUSIET SALDI

Foto: 26.09.2020., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Jānis Čamats dzimis 1887. gada 20. decembrī toreizējā Ternejas pagastā. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā no 1916. gada maija apmēram 6 mēnešus dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 27. februārī Ķirbēnos, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies Ziemeļlatvijas atbrīvošanas kaujās no Apes līdz Krustpilij. Iecelts par vada pārzini. Piedalījies arī visās pulka kaujās pret bermontiešiem, kā arī Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 19. martā Latgalē seržants Čamats “brīvprātīgi devās izlūkos Skāginas sādžas virzienā, kopā ar 6 kareivjiem novēroja ienaidnieka darbību, tad pēc personiskas ierosmes ielauzās sādžā un padzina no tās lieliniekus, saņēma 6 gūstekņus, ieguva trofejas”. 

Atvaļināts 1920. gada 28. augustā. Jaunsaimnieks Ternejas pagasta “Lāčplēšos”. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis vietējā kolhozā. Mūža nogalē dzīvojis ģimenē Rūjienā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 120. lpp.

Mērsraga Vecajos kapos LKOK Pētera Bebriša individuāls apbedījums

Atrodas Mērsraga Vecajos kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Bebrišs. 2020. gada 31. oktobrī viņa tuvinieki uz kapa uzstādīja kokā darinātu piemiņas zīmi. Par tās paraugu ņemtas tautiskā stilā veidotās piemiņas zīmes, kas savulaik tika uzstādītas Vidrižos Limbažu pilsētas un iecirkņa komandantam jūras virsleitnantam, LKOK Vilim Gelbem un diviem viņa komandas karavīriem (sk.). 

Piemiņas zīmes izgatavošanu organizēja Pētera Bebriša mazdēls Juris Bebrišs. Pašu piemiņas zīmi darinājis uzņēmums “Pakāpiens Plus”, bet uz tās esošo Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumu un uzrakstu nodrošinājis uzņēmums “I&L Reklāmdruka”. Uz piemiņas zīmes lasāms sekojošs teksts: 

Lāčplēša
Kara ordeņa kavalieris,
kapteinis
Pēteris
Bebrišs
1892 – 1981 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Bebrišs dzimis 1892. gada 21. janvārī toreizējā Izabelinas (tagad Skaistas) pagasta Bebrišu sādžā. Kā eksternis nolicis tautskolotāja eksāmenu Pēterburgas izglītības apgabalā, bet 1911. gadā arī kā eksternis beidzis 1. Pēterhofas praporščiku skolu. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā, 1914. gada jūlijā, brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 316. kājnieku družīnā, bet no 1915. gada jūlija – 436. Novaladožskas kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās pret vāciešiem, sasniedzis poručika pakāpi. 1917. gada 10. martā pārcelts uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku, paaugstināts par štabskapitānu. Pulku atstājis 1917. gada 6. decembrī. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1917. gada 20. augustā Mazās Juglas rajonā “vāciešu uzbrukuma aizkavēšanas nolūkā Bebrišs ar savu rotu ieņēma augstieni pie Bojārkroga un, neskatoties uz vairākkārtējiem pretinieka triecieniem un kaujā gūto smago kontūziju, noturēja augstieni 19 stundas, atkāpdamies tikai tad, kad ienaidnieks jau bija ielauzies rotas aizmugurē, tā lielā mērā sekmēdams visa pulka izvairīšanos no pilnīga ielenkuma un sagrāves”. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1921. gada 28. septembrī. Vada komandieris 8. Daugavpils kājnieku pulka instruktoru rotā, no 1922. gada februāra rotas komandieris. 1923. gadā beidzis virsnieku kursus. 1935. gada decembrī pārcelts uz 10. Aizputes kājnieku pulku. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru, Viestura ordeņa IV šķiru un Aizsargu Nopelnu krustu. No 1939. gada oktobra līdz 1940. gada 8. augustam dienējis Robežsargu brigādes 5. Krāslavas bataljonā. Miris 1981. gada martā.

Precizēts: 14.09.2022.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 64. lpp.; Auseklis, 11.11.2020.

Liepājas Centrālkapos LKOK Voldemāra Gurcka individuāls apbedījums

Atrodas Liepājas Centrālkapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Voldemārs Gurckis. Pie kapa uzstādīta neregulāras formas melna granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

Gurckis
Paulīne
1901.23.02. – 1964.24.01.
Voldemārs
1897.17.07. – 1971.27.10. 

Pirms V. Gurcka vārda iekalts Lāčplēša Kara ordeņa atveidojums. 

Vēsturiska atkāpe. Voldemārs Gurckis dzimis 1897. gada 15. jūlijā Balvu pagasta “Briežavās” lauksaimnieka ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā no 1916. gada maija dienējis Rezerves latviešu strēlnieku bataljonā, pēc tam 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā, kurā palicis līdz 1918. gada martam. Dažus mēnešus bijis Sarkanajā armijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada maijā, Latgales partizānu pulka sastāvā piedalījies visās Latgales atbrīvošanas kaujās, 1920. gada martā pie Rečinavas ievainots. 1920. gadā paaugstināts par seržantu, bijis vada komandieris. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 4. februārī Latgalē pie Stāšu sādžas aiz Augšpils Gurckis “zem spēcīgas ienaidnieka ložmetēja uguns pirmais devās uzbrukumā, aizraudams sev līdzi visu vadu, un palika ierindā līdz galīgai uzvarai, kaut arī bija ievainots”. 

Atvaļināts 1921. gada 5. maijā. Zemkopis tēva mājās. Piedalījies aizsargu organizācijas darbībā. 

Otrā pasaules kara beigās bijis 19. Abrenes aizsargu pulka Balvu nodaļas vada seržants. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 182. lpp.

Bērzkalnes pagasta Priedaines kapos LKOK Voldemāra Gurcka individuāls apbedījums

Atrodas Bērzkalnes pagasta Priedaines (Lemeševas) kapos. GPS 57.112519, 27.328405 

Ābeļu dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Voldemārs Gurckis. Pie kapa uzstādīta granīta piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

GAN RŪPJU DIENAS, GAN SAULES RĪTS
IT VISS IR KLUSI ZEMĒ TĪTS 

DIPLOMS Nº 556. 

GURTSKIJS
VOLDEMĀRS           1896. 4. IX
                                    1943. 29. X
EMMA                        1903. 27. IX
                                    1974. 2. II

Foto: 13.08.2022., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Voldemārs Gurckis dzimis 1896. gada 23. augustā Balvu pagastā lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies pamatskolā. 

Sākoties pirmajam pasaules karam, 1915. gada augustā iesaukts Krievijas armijā, 1916. gadā pārcelts uz latviešu strēlnieku formējumiem. Dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pakāpi. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 7. maijā, Latgales partizānu pulka sastāvā piedalījies visās Latgales atbrīvošanas kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. novembrī Latgalē seržants Gurckis, “nosūtīts kopā ar pieciem karavīriem izlūkos pie Buku ciema, stipras ienaidnieka uguns pārsteigts, pirmais metās uzbrukumā, izsita ienaidnieku no tā nocietinājumiem un saņēma 13 gūstekņus”. 

Atvaļināts 1921. gada 18. martā. Zemkopis tēva mājās Balvu pagasta Burčevā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 182. lpp.

Salacgrīvas kapos latviešu strēlnieka Kārļa Švēdes individuāls apbedījums

Atrodas Salacgrīvas kapos. 

Apbedīts latviešu strēlnieku virsnieks Kārlis Švēde. Pie kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

Sche dus Deewa meera
Porutschiks
Karlis Schwede
dsim. 14. aprilī 1893.
mir. 22. decembrī 1921.

Foto: 12.07.2021., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe: Pagaidām pieejamās ziņas par Kārli Švēdi ir visai skopas. Zināms, ka pirms Pirmā pasaules kara viņš bijis skolotājs Vecsalacā. 1915. gada 1. februārī beidzis Petrogradas Vladimira karaskolu, iegūstot praporščika pakāpi. 1915. gada beigās, sākoties Latviešu strēlnieku rezerves bataljona formēšanai, Švēde iecelts par bataljona adjutantu. Vēlāk paaugstināts par poručiku un dienējis Latviešu strēlnieku II brigādes štābā. Par piedalīšanos kaujās pie Mazās Juglas 1917. gada augustā apbalvots ar Jura Krusta IV šķiru. Atgriežoties Latvijā no Ukrainas, kur Švēde nonācis Krievijas pilsoņkara laikā, viņš saslimis un miris.

Švēdes vārds minēts Lielsalacas luterāņu baznīcā uzstādītajā piemiņas plāksnē Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem un bez vēsts pazudušajiem draudzes locekļiem (sk.). 

Avoti: Kušķis, G. Latviešu strēlnieku rezerves bataljons. Tēvijas Sargs, 2015. gada novembris, 39. lpp.; Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku saraksts 1915–1917.; Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 187.-188. lpp.; Sadzīve, Nr.20, 19.02.1915.; Rīgas Ziņas, Nr.49, 18.02.15.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 293, 24.12.1921.

Rīgas Pļavnieku kapos LKOK Voldemāra Šveiferta individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pļavnieku (bijušajos Ulbrokas) kapos Lubānas ielā 94. 

Apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Voldemārs Šveiferts. Uz kapa uzstādīta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

ŠVEIFERTS
VOLDEMĀRS
1894 – 1990
IRĒNA DZ. ROZENTĀLS
1902 – 1981

Foto: 20.09.2014., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Voldemārs Šveiferts dzimis 1894. gada 31. decembrī Prodes pagastā zemkopja ģimenē. Beidzis Pleskavas lauksaimniecības vidusskolu. 

1914. gada janvārī iesaukts Krievijas armijā. Piedalījies Pirmajā pasaules karā. 1917. gadā paaugstināts par praporščiku. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. Armiju pametis 1917. gada oktobrī. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada maijā leitnants Šveiferts “pēc savas ierosmes Augškurzemē sapulcēja partizānus, darbojās ienaidnieka aizmugurē, traucēja tā apgādi, cēla pretinieka spēkos paniku, nodarīja tam lielus zaudējumus. Sīvās cīņās sekmīgi vajāja bēgošo pretinieku un tā lielā mērā sekmēja Augškurzemes atbrīvošanu”. 

1919. gada 22. jūnijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 1919. gada 8. decembrī ievainots. 

Palicis dienestā arī pēc Neatkarības kara. Dienējis Elektrotehniskajā divīzijā, no 1936. gada 4. Zemgales divīzijas pārvaldē. Paaugstināts par kapteini, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. 

Komunistiskās okupācijas pirmā posma noslēgumā 1941. gada jūnijā apcietināts un deportēts uz PSRS teritoriju, kur ieslodzīts vienā no koncentrācijas nometnēm Noriļskā. Vēlāk piespriests desmit gadus ilgs ieslodzījums. Pēc tam vairākus gadus pavadījis izsūtījumā. Pēc atbrīvošanas atgriezies Latvijā. Miris 1990. gada 12. novembrī Rīgā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 512. lpp.

Mazsalacas kapos komunistu noslepkavotā pulkveža leitnanta Pētera Brieža simbolisks apbedījums

Atrodas Mazsalacas kapos. 

Dzimtas kapos uzstādīta simboliska kapu plāksne komunistu koncentrācijas nometnē noslepkavotajam pulkvedim leitnantam Pēterim Briedim. Krusta formā no melna granīta darinātajā piemiņas plāksnē zem Viestura ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

PULK. LTN.
PĒTERIM BRIEDIM
1894 – 1942 

NAV LIELĀKAS
MĪLESTĪBAS KĀ
ZIEDOT SEVI
CITU DZĪVĪBAS
VĀRDĀ…
IZGLĀBJOT
ĢIMENI, PADEVIES
GŪSTĀ, NOŠAUTS
NORIĻSKĀ.

Foto: 24.09.2011., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Briedis dzimis 1894. gada 23. jūlijā Drustu pagasta Auļukalna ciema “Muižniekos” lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Smiltenes tirdzniecības skolu. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gadā iestājies 3. Pēterhofas praporšiku skolā, ko beidzis tā paša augustā augustā, dienējis 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā. 1916. gada jūlijā kaujā kontuzēts, augustā paaugstināts par poručiku un oktobrī pārcelts uz Ziemeļu (Rīgas) frontē esošo 52. darba bataljonu. Apbalvots ar Svētā Staņislava ordeņa III šķiru. 1918. gada februārī atvaļināt, apmeties uz dzīvi Vidzemē. 

No 1919. gada 18. jūnija Pagaidu valdības bruņotajos spēkos leitnanta pakāpē, dienējis 2.(5.) Cēsu kājnieku pulkā, 1921. pārcelts uz 1. Latvijas strēlnieku pulku, bet 1922. gadā ieskaitīts 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 1924. gadā beidzis virsnieku kursus, 1928. gadā paaugstināts par kapteini un iecelts par rotas komandieri 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 1933. gadā beidzis bataljona komandieru kursus, 1937. gadā piekomandēts 16. Jelgavas aizsargu pulkam, pulka komandiera palīgs. 1940. gada jūnijā paaugstināts par pulkvedi leitnantu un iecelts par bataljona komandieri 2. Ventspils kājnieku pulkā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un Viestura ordeņa IV šķiru. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai un Latvijas armijas likvidācijai, 1940. gada septembrī ieskaitīts PSRS okupācijas armijas 24. teritoriālajā korpusā. 1941. gadā apcietināts uz izvests uz PSRS teritoriju. Ieslodzīts vienā no komunistu koncentrācijas nometnēm Noriļskā, kur saskaņā ar Latvijas armijas augstāko virsnieku biogrāfiskajā vārdnīcā sniegtajām ziņām 1941. gada (?) 29. jūnijā noslepkavots. 

Avots: Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 122.-123. lpp.

Mārupes kapos LKOK Arvīda Vuškalna individuāls apbedījums

Atrodas Mārupes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Arvīds Vuškalns. Pie kapa uzstādīta trīsdaļīga piemiņas plāksne – horizontāli novietotā gaišāka granīta plāksnē iestrādāta vertikāli novietota tumšāka granīta plāksne. Pa kreisi esošajā gaišā granīta plāksnes daļā iekalts Lāčplēša Kara ordeņa atveidojums, bet tumšā granīta plāksnē iekalts teksts: 

ARVĪDS
VUŠKALNS
1901.28.06. – 1958.15.07. 

SOFIJA
VUŠKALNS
1909.14.03. – 1995.12.01. 

LAIMDOTA
SALDAVA
1938.30.04. – 2016.12.11.

Foto: 07.04.2020., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Arvīds Vuškalns dzimis 1902. gada 28. jūnijā Jaunlaicenes pagastā. Dzīvojis Rīgā, apmeklējis 1. vidusskolu. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 6. jūnijā, 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 9. oktobrī pie Ziepniekkalna “pretinieka ielenkumā [kareivis] Vuškalns atšaudījās ar patšauteni līdz pēdējai iespējai, pēc tam iznesa ieroci no kaujaslauka, pievienojās Karaskolas rotai un turpināja cīņu”. 18. novembrī Jelgavas apkaimē pie Skujas kroga (sk.) “kopā ar 8 kareivjiem no smagā ložmetēja apšaudīja 100 soļu attālumā pienākušo ienaidnieku un piespieda to apstāties, pēc tam viens pats iznesa no kaujaslauka sabojāto ložmetēju”. 

Atvaļināts 1920. gada 25. janvārī. Studējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē, dzīvojis Rīgā. Noliktavu un darbnīcu pārzinis Rīgas pilsētas elektrības direkcijā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 265.-266. lpp.

Mārupes kapos LKOK Dāvida Kretulnieka individuāls apbedījums

Atrodas Mārupes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Dāvids Kretulnieks. Pie kapa uzstādīta neregulāras formas granīta piemiņas plāksne, kurā blakus Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumam zem krusta zīmes iekalts teksts: 

Lāčplēša kara ordeņa kavalieris
Kretulnieks Dāvids
1892 – 1970
Kretulniece Ārija
1898 – 1977

Foto: 07.04.2020., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Dāvids Kretulnieks dzimis 1892. gada 20. janvārī Ezeres pagastā. Beidzis Pampāļu divgadīgo ministrijas skolu. Zemkopis. 

1913. gada rudenī iesaukts Krievijas armijā, dienējis 17. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Pirmā pasaules kara sakumā piedalījies kaujās Polijā. 1915. gada oktobrī pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulks). Piedalījies daudzās kaujās, apbalvots ar Jura krusta III un IV šķiru. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 23. decembrī kaujā pie Mangaļiem “pēc vācu ierakumu ieņemšanas [vecākais apakšvirsnieks] Kretulnieks kā vada komandieris ātri un sekmīgi sakārtoja kareivjus tālākam triecienam un, neraugoties uz ienaidnieka ložmetēju uguni, vada priekšgalā uzbruka vācu smago lielgabalu baterijai starp Mangaļiem un Skangaļiem, pirmais piesteidzās pie viena no lielgabaliem un apklusināja to”. 

1917. gadā pēc Rīgas krišanas atkal pārcelts uz 17. Sibīrijas strēlnieku pulku. 1918. gada aprīlī pēc ārstēšanās hospitāli Sibīrijā demobilizēts. Latvijā atgriezies 1922. gadā, dzīvojis Silenes pagasta “Smiltīs”, pēc tam Suntažu un Valgundes pagastā. Mežsargs. Piešķirta jaunsaimniecība Codes pagasta “Viesuļos”, līdz 1939. gadam bijis mežsargs Codes pagastā, tad zemkopis. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā iestājies K. Marksa kolhozā (vēlākais kolhozs “Code”). No 1966. gada rudens dzīvojis Rīgā, pensionārs. Miris 1970. g. februārī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 265.-266. lpp.

Kazdangas pagasta Koreles kapos 2. PK kritušā Ādolfa Muzikanta individuāls apbedījums

Atrodas Kazdangas pagasta (agrāk Lažas pagasta) Koreles (Kareles, Kareļu) kapos. 

Apbedīts 280. Bolderājas policijas bataljona virsnieka vietnieks Ādolfs Muzikants, kas kritis (vai miris no ievainojuma) 1943. gada 4. martā Mušino sādžā Bihosovas rajonā tagadējās Baltkrievijas teritorijā. 

Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu nav. 

Vēsturiska atkāpe. Ādolfs Muzikants dzimis 1908. gada 4. jūnijā Lažas pagastā. Pēc vidējās izglītības iegūšanas 1929. gadā iestājās Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē. Paralēli studijām strādājis Aizputes apriņķī par būvtehniķi, bet vēlāk par būvinženieri, bijis aizsargs. 

Komunistiskās okupācijas pirmā perioda noslēgumā apcietināts, taču laimīgā kārtā Muzikantam izdevies izbēgt un pievienoties nacionālajiem partizāniem. Pēc lielinieku padzīšanas Muzikants piedalījās kārtības dienesta organizēšanā Aizputē un apriņķī un vēlāk tika iecelts par Aizputes apriņķa policijas 1. iecirkņa priekšnieku. Vienlaikus ieņēmis dažādus sabiedriskus amatus – bijis, piemēram, vietējās brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšnieks un draudzes valdes sekretārs. 

Kad 1943. gada janvārī speciāli nacistu rīkotajai operācijai “Ziemas burvība”, kas tika rīkota tagadējās Baltkrievijas teritorijā Osvejas (Asvejas) ezera apkārtnē komunistisko partizānu apkarošanai, formēja 280. Bolderājas policijas bataljonu, tā sastāvā iekļaujot policistus no visiem okupētās Latvijas apriņķiem, mobilizēts tika arī Muzikants. 

10. februārī bataljons tika nosūtīts uz Daugavpili, bet no turienes uz Bihosovas stacijas rajonu tagadējās Baltkrievijas teritorijā. Pirmajā lielākajā bataljona sadursmē ar komunistiskajiem partizāniem Muzikants tika nāvīgi ievainots. 

1. piezīme. Izdevuma “Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā” 2. sējumā, domājams, kļūdaini apgalvots, ka Muzikants apglabāts Indrā (sk.), taču, iespējams, ka notikusi pārapbedīšana. 

2. piezīme. Ādolfa Muzikanta vārds iekalts arī Lestenes brāļu kapu (sk.) sienā, taču tur, tāpat kā izdevuma “Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā” 10. sējumā, kļūdaini norādīts, ka viņš kritis 1944., nevis 1943. gadā. 

Avoti: Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 2. sēj. Red. Freivalds, O. Västerås: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1972. 262.-263. lpp.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 10. sēj. Red. Bērziņš, A. Toronto: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1989. 187.; Kurzemes Vārds, Nr. 58, 10.03.1943; Kurzemes Vārds, Nr. 64, 17.03.1943.; Tēvija, Nr. 66, 19.03.1943.

Indrā 2. PK kritušo latvieši karavīru brāļu kapi

Atrodas Indrā. 

1943. gadā Indrā, domājams, luterāņu kapos tikuši apglabāti pieci 280. Bolderājas policijas bataljona karavīri, kas februāra beigās vai marta sākumā krita pirmajā lielākajā bataljona kaujā ar komunistiskajiem partizāniem Mušino sādžā Bihosovas rajonā tagadējās Baltkrievijas teritorijā. Vēlāk brāļu kapos tikuši apglabāti arī citi kritušie. 

Izdevuma “Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā” 2. sējumā apgalvots, ka starp Indrā apglabātajiem kritušajiem bijis virsnieka vietnieks Ādolfs Muzikants, taču viņš apglabāts tagadējā Kazdangas pagastā (sk.). 

Ziņu par brāļu kapu pašreizējo stāvokli pagaidām nav. 

Avoti: Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 2. sēj. Red. Freivalds, O. Västerås: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1972. 263. lpp.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 10. sēj. Red. Bērziņš, A. Toronto: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1989. 187. lpp.; Kurzemes Vārds, Nr. 64, 17.03.1943.

Liepupes kapos 2. PK kritušā Arvīda Rituma individuāls apbedījums

Atrodas Liepupes kapos. 

Apglabāts 281. Abrenes policijas bataljona kaprālis Arvīds Ritums, kas kritis 1943. gada 22. martā Bihosovo rajonā tagadējās Baltkrievijas teritorijā kaujās ar komunistisko partizānu vienībām. Uz kapa uzstādīta iesarkanā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā iestrādāts keramikas medaljons ar Rituma fotogrāfiju, bet zem tās iekalts teksts: 

ARVĪDS HERMANIS
RITUMS
1915.22.II – 1943.22.II
GRIBĒJU TĀLAJOS LAUKOS VĒL IET
KALUSĪTIES DZIESMAS KO ZIEDONIS DZIED
SATUMSA NAKTS.
KRITIS AUSTRUMOS

Foto: 25.03.2020., Arno Liepiņš

Piezīme. Piemiņas plāksnē kļūdaini norādīts nāves datums – jābūt 22. martam, nevis februārim. 

Arvīda Rituma vārds iekalts arī Lestenes brāļu kapu (sk.) sienā. 

Avoti: Tēvija, Nr. 77, 31.03.1943; Tālavietis, Nr. 40, 03.04.1943.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 10. sēj. Red. Bērziņš, A. Toronto: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1989. 223. lpp.

Drabešu pagasta Āraišu Vanagu kapos LKOK Jāņa Grosvalda individuāls apbedījums

Atrodas Drabešu pagasta Āraišu Vanagu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvedis Jānis Grosvalds. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uz kapa uzstādīta melnā granītā darināta piemiņas plāksne, kurā zem zeltā iekrāsota Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERIS
PULKVEDIS
JĀNIS GROSVALDS
1891.15.IX – 1933.16.VII

Foto: 01.05.2019., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Jānis Grosvalds dzimis 1891. gada 15. septembrī Cēsu pagasta Cēsu pilsmuižas Jēkaba pusmuižā zemnieka ģimenē. Beidzis Cēsu pilsētas skolu, nodarbojies ar zemkopību vecāku saimniecībā “Lazdiņos”. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada augustā, kad sākās latviešu strēlnieku vienību formēšana, brīvprātīgi iestājies armijā un ieskaitīts 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā. 1916. gada jūnijā iestājies Saratovas praporščiku skolā, kuru beidzis tā paša gada oktobrī un nosūtīts uz Latviešu strēlnieku rezerves pulku, bet 1917. gada janvārī atgriezies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā. Maijā paaugstināts par podporučiku, bet novembrī piešķirta poručika pakāpe un dienestu turpinājis 17. vieglās artilērijas divizionā. 1918. gada februārī atvaļināts. Dzīvojis Pleskavā, bet vēlāk atgriezies vecāku mājās Cēsu pagastā. 

1918. gada 20. novembrī iecelts par Cēsu milicijas priekšnieku. Cēsīm krītot lielinieku rokās, devies uz Rīgu, kur ieskaitīts Iekšlietu ministrijas dienestā. Pēc atkāpšanās uz Liepāju 1919. gada februārī mobilizēts Pagaidu valdības bruņotajos spēkos virsleitnanta pakāpē, dienējis Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Cēsu rotā (vēlāk bataljonā), bijis vada, bet vēlāk pusrotas komandieris. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. maijā uzbrukumā nocietinātajai Slokas-Asaru līnijai Grosvalds, “neskatoties uz spēcīgu ienaidnieka šauteņu, ložmetēju un lielgabalu uguni, kopā ar savu vadu pirmais sasniedza drāšu žogu un pāri tam ielauzās pretinieka līnijā. Ienaidniekiem nācās atkāpties, un mūsējie varēja sekmīgi turpināt triecienu”. 

Pēc Rīgas atbrīvošanas dienējis 4. atsevišķajā bataljonā, bet 1919. g. jūnijā Vējavā un Vecpiebalgā saformējis 8. Piebalgas bataljonu, kas ieskaitīts 2. Ventspils kājnieku pulkā kā 3. bataljons. Komandējis šo vienību kaujās Latgales frontē, īpaši izceļoties Varakļānu ieņemšanā, kad bataljons gāja frontālā triecienā. Par kauju nopelniem Grosvalds decembrī paaugstināts par kapteini, bet 1920. gada martā - par pulkvedi-leitnantu. 

Pēc Neatkarības kara turpinājis dienestu un 1922. gadā pārcelts uz 3. Jelgavas kājnieku pulku, ieceļot par bataljona komandieri, bet vēlāk – par un pulka saimniecības daļas priekšnieku. No 1925. gada pulka komandiera palīgs 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, no 1927. gada – 10. Aizputes kājnieku pulkā, bet no 1931. gada – 3. Jelgavas kājnieku pulkā. 1931. gadā paaugstināts par pulkvedi. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru. Piešķirta jaunsaimniecība Lutriņu pagasta Jaunmuižā. 

Miris 1933. gadā Rīgas Kara slimnīcā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 176. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 188. lpp.

Liepnas pagasta Sprinduļu kapos piemiņas zīme Ašusila kaujā kritušajiem partizāniem

Atrodas Liepnas pagasta Sprinduļu kapos. GPS 57.355852, 27.459426 

Uzstādīta 2020. gadā blakus piemiņas akmenim, kas veltīts Liepnas pilsoņiem, totalitāro režīmu upuriem. Svinīgi atklāts nākamā gada 22. jūnijā.

Foto: 25.06.2022., Arno Liepiņš

Piemiņas akmeni darinājis tēlnieks Ainārs Zelčs. No pelēka granīta darinātajā piemiņas plāksnē zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma iekalts teksts: 

1945. GADA 28. MARTĀ KAUJĀ
AŠUSILĀ KRITUŠIE PARTIZĀNI:
ARVĪDS RIŽAIS /”LAZDIŅŠ”/
VELTA RIŽĀ /”VELTA”/
ANDREJS BINDRS
LŪCIJA BINDRA /”LŪCIJA”/
PĒTERIS BINDRS /”ODZIŅŠ”/
KONSTANTĪNS /”PODIŅŠ”/
JĀZEPS VANCĀNS /”DZEJNIEKS”/
JĀNIS PUGAJS /”ASARA”/
SPRUDZĀNS /”CINTIŅŠ”/
LOČMELIS
BERTA KEIŠA /”BERTA”/
ANTOŅINA KVITKA /”TOŅA”/

Foto: 25.06.2022., Arno Liepiņš

Blakus uzstādīts pultsveida informatīvais stends par Ašusila kauju, kurā lasāms: 

KAUJA ABRENES APRIŅĶA LIEPNAS PAGASTA AŠUSILĀ
1945. GADA 28. MARTĀ 

Pirmie nelegāli dzīvojošie vīri Abrenes apriņķa Liepnā parādījās 1944. gada rudenī, bet grupas organizēšanās sākās 1945. gada janvāra sākumā, jo parādījās spējīgs un partizānu lietas zinošs līderis. Jānis Ozols no Liepnas pagasta Judiņu ciema. 1943. gadā, bēgot no mobilizācijas leģionā, pievienojās PSRS sarkanajiem diversantiem Liepnas mežos. Pēc krievu ienākšanas, 1944. gada septembrī Ozolu iecēla par Rugāju pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku, bet decembrī Ozols dezertēja un atkal aizgāja mežā. Šoreiz jau kā nacionālais partizāns. Viņam pievienojās Arvīds Rižais, Andrejs Bindrs un Jānis Pugajs, kuri izvairījās no mobilizācijas Sarkanajā armijā. Drīz vien viņiem piebiedrojās citi dezertieri. 

Pirmo bunkuru Liepnas partizāni uzcēla Ašusilā netālu no Strautiem. Partizānu skaits strauji augs. Nāca klāt ne tikai Sarkanās armijas dezertieri, bet arī no arestiem izbēgušie partizānu ģimenes locekļi. Arvīdam Rižajam piebiedrojās brālis Voldemārs, māsa Velta un viņu māte (vārds nezināms). Andrejam Bindram piebiedrojās brāļi Pēteris un Konstantīns, kā arī māsa Lūcija. 1945. gada marta sākumā “Cepurīša” grupā jau bija 26 partizāni. 

Ozols grupu sadalīja trīs apakšgrupās, izveidojot strukturētu kaujas vienību. Par grupu komandieriem iecēla Arvīdu Rižo, Konstantīnu Ķeseli un Alfrēdu Brici. Katrai grupai bija ierādīts savs konkrēts nometnes aizsardzības sektors, kurš jāieņem čekistu uzbrukuma gadījumā. Tajos izraka ierakumus un iekārtoja ugunspunktus. Pašā nometnē līdzās pazemes bunkuram uzcēla vēl četras dzīvojamās būves, pirti un pārtikas noliktavu. Ašusilā veidojās stabila partizānu nometne. Tādējādi “Cepurīša” grupa bija izveidojusies par spēcīgu partizānu vienību. 

Ašusila partizāniem izdevās uzņemt sakarus ar Stompaku nometnes partizāniem. 1945. gada 1. martā Ašusilā ieradās LNPA sakaru daļas priekšnieks Antons Circāns (“Vārpa”) ar vēl trīs partizāniem. Nākamajā dienā [,] 2. martā [,] partizānu vadības pārstāvju un Ozola grupas partizānu sarunas risinājās skaidri dzirdamās Stompaku kaujas dārdoņas fonā. Ozols piekrita iekļauties LNPA sastāvā. “Vārpa” grupai deva darbības uzdevumus: 

1. Aizsargāt latviešus, kurus NKVD izsūta uz Sibīriju vai mobilizē Sarkanajā armijā;
2. Sarkanās armijas atkāpšanās gadījumā rīkot slēpņus uz ceļiem, cenšoties nodarīt tai maksimālus zaudējumus;
3. Dotajā brīdī apkarot miliciju un sarkanos aktīvistus, neaiztiekot tos, kuri neizrāda nekādu aktivitāti. 

Pēc Stompaku kaujas Ozola grupa turpināja augt. Nāca klāt gan no Stompaku nometnes izlauzušies partizāni, gan citi nelegālisti [,] līdz 1945. gada marta vidū tā sasniedz savu skaitlisko maksimumu. Tagad Ašusila nometnē mitinājās 32 partizāni. 

Ašusila partizānu nometnes atrašanās viet(u) ienaidnieks atklāja [,] izmantojot avioizlūkošanu. Tika pamanīti dūmi mežā. 28. marta agrā rītā sākās plaša NKVD karaspēka pretpartizānu operācija Liepnas pagasta Ašusilā, kurā piedalījās NKVD 143. pulka 2. bataljons 270 cilvēku sastāvā. Savukārt partizānu nometnē tobrīd atradās 21 partizāns, bet pārējie bija izklīduši pa tuvāko apkārtni, svinēdami Lieldienas. Abu pušu samērs 13:1. 

Pilnīgas informācijas par kaujas gaitu nav, jo partizāni cīnījās līdz pēdējai patronai un gandrīz visi gāja bojā gan šajā, gan vēlākās sadursmēs. Saliekot kopā tiesāto partizānu krimināllietās pieejamo informāciju un apkārtnes iedzīvotāju sniegtās liecības, par kauju var iegūt aptuveni sekojošu ainu. Partizāni pieeju nometnei bija nomīnējuši [,] 500 m attālumā no nometnes pāri taciņai pārvelkot stiepli ar trim rokasgranātām. Ap plkst. 7[.]00 no rīta pēkšņi sprāga uz taciņas izliktā partizānu mīna. Lai noskaidrotu, kas noticis, Ozols uz turieni aizsūtīja piecus izlūkus ar diviem rokas ložmetējiem. Atšaudoties viņi skrēja atpakaļ, saucot, ka krievi nāk. Savākuši ieročus, partizāni sāka atkāpties no nometnes, bet izejot uz kvartāla stigas, tika apšaudīti. Šķiet, ka tieši šajā vietā uz brīdi daļai no partizāniem, kopumā 7 cilvēkiem no aplenkuma izdevās izlauzties un aiziet. Visticamāk, šajā brīdī tika sagūstīts grupas komandieris Jānis Ozols, kurš tālākajā kaujā vairs nepiedalījās. 

Savukārt 12 partizāni, kuri netika pāri meža stigai, atgriezās nometnē, kuru uzbrūkošā karaspēka triecienvienība vēl nebija sasniegusi [,] un ieņēma aizsardzības pozīcijas. Kurš viņus tobrīd komandēja, nav zināms. Iespējams [,] Arvīds Rižais vai Andrejs Bindrs. Kauja bija ilga un asa, jo padoties neviens negrasījās. Iedzīvotāji atmiņas kaujas dārdoņu vērtē no trim līdz pat sešām stundām: no agra rīta līdz vēlai pēcpusdienai. Sevišķi varonīgi cīnījusies viena no sievietēm, kura šāvusi no rokas ložmetēja. Vieni to piedēvē Veltai Rižajai, citi – Lūcijai Bindrai. Tāpat nedaudz atšķiras arī viedokļi par viņas bojāeju. Pēc vienām ziņām sieviete uzspridzināta ar rokasgranātu, pēc citām – nodurta ar durkli. 

Kaujas rezultātā krita 12 partizāni: Arvīds Rižais, Velta Rižā, Andrejs Bindrs, Lūcija Bindra, Pēteris Bindrs, Konstantīns Bindrs, Jāzeps Vancāns, Jānis Pugajs, Sprudzāns, Ločmelis, Berta Keiša un Antoņina Kvitka. Sagūstīja vienīgi grupas komandieri Jāni Ozolu. 

Par čekistu zaudējumiem arī nav pilnīgas skaidrības. Kopējie dokumentāli pierādāmie zaudējumi bija vismaz 5 nogalināti un 5 ievainoti. Konkrēti zināms, ka kritušo vidū bija arī operācijas vadītājs bataljona komandieris majors Ņikiševs. 

Savukārt partizānu zaudējumi – 12 nogalināti un tikai viens sagūstītais liecina par izmisīgi varonīgo pretošanos. Taču no otras puses, iespējams, ka zaudējumu satracinātie krievi gūstekņus vienkārši neņēma vai tur pat uz vietas nogalināja. 

Kopumā ņemot, kauja Ašusilā bija otra lielākā un nežēlīgākā partizānu kauja ar okupantiem Abrenes apriņķī aiz Stompaku kaujas. 

LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks
Zigmārs Turčinskis

Foto: 25.06.2022., Arno Liepiņš

Piemiņas zīmi uzstādījis Alūksnes un Apes novada politiski represēto klubs “Sarma” Dzidras Mazikas vadībā, piedaloties Zemessardzes 31. bataljona veterānu apvienībai. 

Piemiņas zīmes uzstādīšanu atbalstījis Alūksnes un Apes novada fonds (AANF), kas sadarbībā ar Liepnas pagasta pārvaldi, Liepnas tautas namu un Alūksnes muzeju organizējis tam nepieciešamo ziedojumu vākšanu. 

Papildināts: 13.09.2023. 

Avoti: Nekad nav vara uzveikusi garu: Piemiņas vietas nacionālajiem partizāniem Alūksnes un Smiltenes novadā. [Gulbene]: Vītola izdevniecība, 2023. 47.-52. lpp.; Alūksniešiem.lv, 16.08.2020.; Alūksnes un Malienas Ziņas, Nr. 48, 19.06.2021. 4. lpp.; Nodibinājuma “Alūksnes un Apes novada fonds” gada pārskats par 2020. gadu.

Vecumniekos piemiņas stēla ar novadu saistītajiem LKOK

Atrodas Vecumniekos parkā aiz tautas nama. 

Uzstādīta 2018. gada 1. novembrī, bet atklāta 11. novembrī. Tipveida piemiņas stēla, kas pēc mākslinieka Jāņa Strupuļa meta izgatavota pelēkā Somijas granītā, tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros, kura iniciators bija Jaunsardzes un informācijas centrs. 

Stēlā un tai abās pusēs novietotajos divos pultsakmeņos iekalti to 17 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdi, kuru dzīves gājums saistīts ar bijušo Vecumnieku novadu. 

Piemiņas zīmes aizmugurē iekalts teksts: 

LATVIJAS
BRĪVĪBAS CĪŅU VAROŅIEM
LATVIJAS SIMTGADĒ 

Avots: vecumnieki.lv, 05.11.2018.

Laucienē piemiņas akmens pagasta LKOK

Atrodas Laucienē (Nurmužā). 

Piemiņas akmens Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Rupji apstrādātā laukakmenī zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LAUCIENES/NURMUIŽAS PAG.
1918–1920
NEATKARĪBAS CĪNĪTĀJI
LĀCPLĒŠA KARA ORDEŅA
KAVALIERI 

FRICIS BĒRTULSONS
EDVARDS FREIBERGS
KĀRLIS INDRIKSONS
KRISTAPS LIESTIŅŠ 

NO CEPURES GAISMA AUSA
NO ZOBENA SAULE LECA. 

Papildināts: 10.08.2022. 

Avots: Latvijas Vēstnesis, Nr. 203, 21.12.2004.

Biržos piemiņas stēla ar Salas novadu saistītajiem LKOK

Atrodas Biržos, izbraucot no ciema Viesītes virzienā, lielceļa P 75 kreisajā pusē. 

Atklāta 2019. gada 17. oktobrī, tā dēvētās Biržu kaujas 100. gadadienā. Tipveida piemiņas stēla tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Projekta iniciators bija Jaunsardzes un informācijas centrs. Stēlu pēc mākslinieka Jāņa Strupuļa meta pelēkā Somijas granītā izgatavojis un uzstādījis uzņēmums “Akmens apstrādes centrs AKM” Ķekavā meistara Pētera Zvauņa vadībā. 

Stēlā iekalts teksts ar to 11 LKOK vārdiem, kas saistīti ar bijušo Salas novadu: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
SALAS NOVADĀ 

KAPTEINIS
RŪDOLFS AKMEŅKALNS – ŠTEINBERGS
1893 – 1966 

VIRSLEITNANTS
PAULS STRĒLNIEKS
1896 – 1929 

APAKŠVIRSNIEKS
JĀNIS SĪPOLNIEKS
1893 – 1919 

VIRSSERŽANTS
JĀNIS ĢĒĢERIS
1894 – 1957 

VIRSSERŽANTS
PĒTERIS KALNARAUPS
1894 – 1958 

SERŽANTS
JĀNIS BRAUCĒJS
1896 – 1962 

SERŽANTS
OTO BRĀLĪTIS
1895 – 1971 

SERŽANTS
JĀNIS BUIĶIS
1896 – 1947 

KAPRĀLIS
JĀNIS ZIEDIŅŠ
1894 – 1973 

DIŽKAREIVIS
KĀRLIS MIEZĪTIS
1894 – 1987 

KAREIVIS
MĀRTIŅŠ BĒRZIŅŠ
1892 – 1926 

Piemiņas zīmes aizmugurē iekalts teksts: 

LATVIJAS
BRĪVĪBAS CĪŅU VAROŅIEM
LATVIJAS SIMTGADĒ 

Avots: Brīvā Daugava, 18.10.2019.

Trapenes pagasta Līzespastā informatīvais stenda par Trapenes un Gaujienas nacionālajiem partizāniem

Atrodas Trapenes pagasta Līzespastā. GPS 57.476330, 26.526892 

Atklāts 2019. gada 15. novembrī. Stendā sniegta informācija par netālu esošo nacionālo partizānu bunkura vietu (sk.). 

Informatīvais stends uzstādīts pēc Alūksnes novada politiski represēto kluba “Sarma” vadītājas Dzidras Mazikas iniciatīvas. 

Papildināts: 18.08.2023. 

Avoti: Nekad nav vara uzveikusi garu: Piemiņas vietas nacionālajiem partizāniem Alūksnes un Smiltenes novadā. [Gulbene]: Vītola izdevniecība, 2023. 36.-37. lpp.; Alūksniešiem.lv, 14.05.2022.

Trapenes pagasta Līzespastā piemiņas akmens Arsēnija Dreijalta nacionālo partizānu grupai

Atrodas Trapenes pagasta Līzespastā pie bijušajām Baložu mājām. GPS 57.464194, 26.525379 

Atklāts 2022. gada 14. maijā vietā, kur savulaik atradies Arsēnija Dreijalta vadītās partizānu grupas bunkurs. Piemiņas akmeni darinājis tēlnieks Ainārs Zelčs. Trīsdaļīgās piemiņas zīmes labajā pusē zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma iekalti piecu partizānu vārdi: 

1952. GADA 8. DECEMBRIS
ARSENIJS DREIJALTS 1918–1952
VILIS RUTKASTS 1924–1952
OSKARS KAKSIS 1907–1952
JĀNIS ZVAIGZNE 1914–1994
AUGUSTS LAIVIŅŠ 1910–2002 

Piemiņas akmens uzstādīts pēc Alūksnes un Apes politiski represēto kluba “Sarma” priekšsēdētājas Dzidras Mazikas iniciatīvas. 

Vēsturiska atkāpe. Arsēnijs Dreijalts bija Gaujienas ģimnāzijas vēstures skolotājs, no 1945. gada nacionālo partizānu Gaujienas grupas komandieris, Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) Ziemeļaustrumu Vidzemes štāba propagandas daļas vadītājs un partizānu avīzes “Tālavas Taure” izdevējs. 

1952/53. gada ziemu atlikušie Dreijalta grupas partizāni ar mežsarga Rūdolfa Puļļas ziņu izlēma pavadīt netālu no viņa mājām Veras mežā, kur tie uzcēla bunkuru. Tomēr nezināmu iemeslu dēļ Puļļa partizānus nodeva komunistiskās okupācijas varasiestādēm. 1952. gada 8. decembrī čekas karaspēks ielenca partizānu bunkuru. Sekojošajā kaujā trīs partizāni – grupas komandieris Dreijalts, kā arī Oskars Kaksis un Vilis Rutkāste – krita, bet Jānis Zvaigzne un Augusts Laiviņš tika sagūstīti. 

Papildināts: 19.08.2023. 

Avoti: Nekad nav vara uzveikusi garu: Piemiņas vietas nacionālajiem partizāniem Alūksnes un Smiltenes novadā. [Gulbene]: Vītola izdevniecība, 2023. 56.-59. lpp.; Alūksniešiem.lv, 14.05.2022.; Ziemeļlatvija.lv, 16.05.2022.; Turčinskis, Z. Ziemeļvidzemes mežabrāļi: Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā 1944.-1953. gads. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2011. 281.-285. lpp.

Ērberģē piemiņas stēla Mazzalves pagastā dzimušajiem LKOK

Atrodas Mazzalves pagastā Ērberģē Varoņu laukumā. GPS 56.368008, 25.018299 

Atklāta 2021. gada 11. novembrī. Tipveida piemiņas stēla, kas pēc mākslinieka Jāņa Strupuļa meta izgatavota pelēkā Somijas granītā, tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros, kura iniciators bija Jaunsardzes un informācijas centrs. 

Stēla uzstādīta, Aizsardzības ministrijai sadarbojoties ar Neretas apvienības pārvaldi un Mazzalves pakalpojumu centru. 

Stēlā iekalts teksts ar to piecu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdiem, kas dzimuši tagadējā Mazzalves pagasta teritorijā: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
MAZZALVES PAGASTĀ 

KAPTEINIS
PĒTERIS MAČIŅŠ
1896–1946 

VIRSLEITNANTS
JĀNIS SAULĪTIS
1894–1919 

KAPRĀLIS
ŽANIS ZALVIŅŠ
1894–1975 

KAREIVIS
ROBERTS PLĒSUMS
1894–1946 

KAREIVIS
VILIS SALA
1898–19?? 

Piemiņas zīmes aizmugurē iekalts teksts: 

LATVIJAS
BRĪVĪBAS CĪŅU VAROŅIEM
LATVIJAS SIMTGADĒ 

Avots: visitaizkraukle.lv.