Salacgrīvas kapos LKOK Miķeļa Tomsona individuāls apbedījums

Atrodas Salacgrīvas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Miķelis Tomsons. 

Vēsturiska atkāpe. Miķelis Tomsons dzimis 1900. gada 29. septembrī toreizējā Vecsalacas pagastā. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 4. jūnijā, 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem, un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. novembrī Jelgavas apkaimē pie Zenes muižas ienaidnieka uzbrukuma laikā seržants Tomsons, “atrazdamies postenī tālu no citiem mūsu spēkiem, neļāva kareivjiem izklīst, uzstādīja ložmetēju un ar labi mērķētu uguni radīja ienaidniekam lielus zaudējumus, tā dodams iespēju mūsējiem sakārtoties un sekmīgi atsist uzbrukumu”. 

Atvaļināts 1921. gada 30. novembrī Zemkopis Salacas pagasta Mūrniekos. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada janvārī apcietināts, atradies ieslodzījumā koncentrācijas nometnē Vorkutā. Pēc atbrīvošanas Latvijā atgriezies 1956. gadā. Strādājis par zirgkopi padomju saimniecībā jeb tā dēvētajā sovhozā “Ainaži”. Miris 1962. gada 9. septembrī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 525. lpp.

Salacgrīvas kapos LKOK Alfrēda Tenisona individuāls apbedījums

Atrodas Salacgrīvas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alfrēds Tenisons. 

Vēsturiska atkāpe. Alfrēds Tenisons dzimis 1891. gada 5. decembrī toreizējā Vecsalacas pagasta Utēnu mājās. Pagastskolas izglītība. Strādnieks. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada septembrī iesaukts Krievijas armijā, dienējis rezerves pulkā. 1916. gadā pārcelts uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāko pulku), piedalījies visās vienības kaujās līdz 1917. gada septembrim. Par kauju nopelniem Nāves salā un Tīreļpurvā 1916. gada decembrī apbalvots ar Jura krusta II, III un IV šķiru, paaugstināts par seržantu. Trīsreiz ievainots un kontuzēts. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 18. jūnijā Ikšķiles priekštilta nocietinājumos izlūkgājiena laikā strēlnieks Tenisons “tika ievainots, taču palika ierindā līdz uzdevuma izpildei”. 

1918. gadā atzīts par ierindas dienestam nederīgu un pārcelts uz saimniecisko dienestu rezerves pulkā Staraja Rusā. Pēc Krievijas pilsoņkara atgriezies Latvijā. 

Jaunsaimnieks Salacas pagastā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis vietējā kolhozā "Arājs", vēlāk Salacas un Ainažu padomju saimniecībās jeb tā dēvētajos sovhozos, zirgkopis. Miris 1965. gada 17. aprīlī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 518. lpp.

Salacgrīvas kapos LKOK Ādolfa Blūmentāla (Ošupa) individuāls apbedījums

Atrodas Salacgrīvas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ādolfs Blūmentāls (vēlāk – Ošups). 

Vēsturiska atkāpe. Ādolfs Blūmentāls dzimis 1897. gada 16. novembrī Rīgā. Studējis komerczinības. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis Studentu bataljonā Caricinā. 1917. gadā beidzis 1. Pēterhofas praporščiku skolu, ieskaitīts 61. smagās lauku artilērijas divizionā, dienējis līdz 1918. gada februārim. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī, piedalījies kaujās līdz Neatkarības kara beigām. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. novembrī Zemgalē pie Cenas kroga, “kad ienaidnieka bruņuvilciens izlauzās cauri mūsu ķēdēm, [Vidzemes divīzijas štāba mīnmetēju rotas leitnants] Blūmentāls pretinieka ielenkumā turpināja vilciena apšaudi, piespieda to apstāties un pēc tam atkāpties”. 

1920. gadā pārcelts uz Zemgales artilērijas pulku, 1925. gadā uz Smagās artilērijas divizionu. 1927. gada novembrī atvaļināts kapteiņa pakāpē. Piešķirta jaunsaimniecība Bilskas pagastā. No 1930. gada dzīvojis Valkā, kasieris, pēc tam līdz 1942. gadam grāmatvedis Latvijas bankas Valkas nodaļā. Darbojies aizsargu organizācijā, bijis 7. Valkas aizsargu pulka fiziskās apmācības instruktors. 1940. gadā mainījis uzvārdu uz Ošups. 

Nacistiskās okupācijas laikā no 1942. gada 1. aprīļa līdz 1944. gada 1. septembrim strādājis par tulku Kriminālpolitiskajā policijā Valmierā. No 1944. gada septembra līdz 1945. gada maijam dienējis 4. latviešu būvbataljonā Vācijā. 1945. gada oktobrī atgriezies Latvijā. Zemkopis Bilskas pagastā. 

Komunistiskās okupācijas iestādes 1947. gada 18. oktobrī Blūmentālu apcietina, un 1948. gada 26. martā tā sauktās LPSR Iekšlietu tautas komisariāta karaspēka kara tribunāls viņu notiesā par “dzimtenes nodevību”, piespriežot 25 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. 1956. gada 12. maijā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs sodu samazinājis līdz 12 gadiem. Atradies ieslodzījumā toreizējā Kazahijas PSR Karlagā. 1957. gada 18. septembrī atbrīvots un izsūtīts nometinājumā uz Tomskas apgabalu. Latvijā atgriezies 1964. gada 13. janvārī. Dzīvojis Salacgrīvas Lekungās, pensionārs. Miris 1983. gada 25. februārī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 85. lpp.; Aizsargs, Nr. 1 (103), 1932. gads, 458. lpp.

Liepājas lidostā piemiņas zīme latviešu un igauņu kara lidotājiem

Atrodas Liepājas lidostā, Grobiņas pagasta Cimdeniekos Lidostas ielā 8. 

Atklāta 2002.gada 25. oktobrī. Granīta piemiņas zīmē iekalts teksts: 

ŠAJĀ LIDLAUKĀ ATRADĀS
LATVIEŠU UN IGAUŅU
KARA LIDOTĀJU SKOLA
1943/44.G. 

Piemiņas zīmes uzstādīšanu ierosinājusi Grobiņas aviācijas vienības veterānu kopa, un to atbalstījusi Liepājas pašvaldība, uzņēmuma “Aviasabiedrība Liepāja” direktors Aldis Mūrnieks un Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas Liepājas pilsētas galvenais inspektors Gunārs Silakaktiņš. 

Vēsturiska atkāpe. 1943. gada septembrī Vācijas gaisa spēku vadība nolēma veidot arī latviešu aviācijas vienības. Šo vienību formēšanu un lidotāju apmācību izlēma veikt lielinieku pirmās okupācijas laikā uzbūvētajā Grobiņas lidlaukā. Uz Grobiņu tika pārcelta arī Tallinā esošā lidotāju skola un tās personāls, izveidojot jaunu skolu gan latviešu, gan igauņu lidotāju apmācībai (Flugzeugführerschule A/B Libau-Grobin). 1944. gada 1. janvārī skolu pārdēvēja par Papildu nakts kaujas grupu Austrumzemē (Ergänzungs-Nachtschlachtgruppe Ostland). 

Skolā tika ieskaitīti bijušie Latvijas armijas kara lidotāji, aizsargu aviācijas un Latvijas aerokluba bijušie lidotāji, kā arī kādreizējie planieristi. Vēlāk tika uzņemti arī tehnikumu pēdējo klašu audzēkņi. Vienlaikus notika lidmašīnu mehāniķu, elektriķu, ložmetējnieku un bombardētāju apmācība. Laikā no 1943. gada oktobra līdz 1944. septembrim tika apmācīti aptuveni 140 lidotāji un 250 līdz 300 dažādi citi aviācijas speciālisti. 

Apmācību laikā gāja bojā trīs lidotāji – leitnants Jānis Stukāns, kareivis Maigonis Martīnī un kareivis Mintauts Degimuss. 

Martā lidošanas apmācību beidza pirmie 30 karavīri un tika saformēta 1. latviešu nakts kaujas eskadriļa (Nachtschlachtstaffel 1), kas 22. martā no Grobiņas lidlauka izlidoja uz fronti. Jūnijā apmācību beidza vēl apmēram 20 karavīru, no kuriem tika saformēta 2. latviešu nakts kaujas eskadriļa, un līdz ar to izveidota 12. nakts kaujas grupa (Nachtschlachtgruppe 12), kurā ietilpa abas latviešu eskadriļas. 2. eskadriļa uz fronti devās 26. jūnijā. 

Jūlijā Grobiņas lidlaukā tika nokomplektēta arī 3. eskadriļa. Taču tai bija nepietiekams lidmašīnu skaits. Ņemot vērā lidmašīnu trūkumu arī abās frontē esošajās eskadriļās, 3. eskadriļas lidotāji un lidmašīnas tika sadalītas starp tām. 

1944. gada 27. septembrī skolas lidojošais sastāvs no Grobiņas pārlidoja uz Štetīni (tagad Ščecina Polijā), uz kurieni bija pārsūtītas arī pārējās latviešu aviācijas vienības. Atlikušais skolas personāls dažas dienas vēlāk uz Štetīni izbrauca no Liepājas ar kuģi. Pēc ierašanās Vācijā latviešu aviācijas kaujas darbība tika izbeigta un 1944. gada 17. augustā nodibinātais Aviācijas leģions “Latvija” (Luftwaffen Legion Letlland) faktiski beidza pastāvēt kā slēgta vienība. 

Avoti: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 28.10.2002.; Silgailis, A. Latviešu leģions: Dibināšana, formēšana un kaujas gaitas Otrā pasaules karā. Rīga: Junda, 2001. 219.-226. lpp.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. VII. sēj. Red. Hāzners, V., Bērziņš, A. Linkolna: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1993. 17.-20. lpp.; Tēvija, Nr. 63, 15.03.1944.; Kurzemes Vārds, Nr.197, 24.08.1944.; Nr. 202, 30.08.1944.