Abavas pagasta “Dreimaņos” piemiņas akmens Bruņinieka krusta kavalierim Alfrēdam Riekstiņam

Atrodas pie Abavas pagasta “Deimaņu” mājām.

Atklāts 1992. gada 12. septembrī “Dreimaņu” māju pagalmā, vietā, kur 1952. gada 11. septembrī cīņā ar čekistiem krita kādreizējais Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 2) leitnants un Bruņinieka pakāpes Dzelzkrusta kavalieris Alfrēds Riekstiņš. Piemiņas akmeni uzstādījusi Daugavas vanagu Talsu nodaļa tās toreizējā priekšnieka Valda Bites vadībā. Neregulāras formas granīta piemiņas plāksnē iekalts teksts:

BRUŅINIEKU KRUSTA

KAVALIERIM

19. DIVĪZIJAS LEITNANTAM

ALFTEDAM RIEKSTIŅAM

1913 – 1952

KRITIS PAR LATVIJU

Vēsturiska atkāpe. Alfrēds Riekstiņš dzimis 1913. gada 30. janvārī toreizējā Tukuma apriņķa Matkules pagastā. Viņa tēvs, Paulis Riekstiņš, Latvijas Atbrīvošanās kara dalībnieks, bijis kuļmašīnas vadītājs un strādājis kokzāģētavā. Alfrēds beidzis vietējo pagastskolu. Obligātā dienesta laikā Latvijas armijā apguvis instruktoru rotas kursu, iegūstot dižkareivja pakāpi. Pēc atvaļināšanas no dienesta strādājis savas radinieka saimniecībā “Dreimaņos”.

1940. gadā, sākoties komunistiskajai okupācijai, pārgājis nelegālā stāvoklī un kādu laiku slapstījies arī mežā. Pēc lielinieku padzīšanas, sākoties nacistiskajai okupācijai, 1942. gadā brīvprātīgi iestājies policijas dienestā. Sākotnēji ieskaitīts 24. Talsu kārtības dienesta bataljonā un piedalījies cīņās Austrumu frontē pie Ļeņingradas, bet vēlāk 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādes 2. pulka sastāvā – kaujās Volhovas rajonā, kuru laikā tiek apbalvots ar II un I šķiras dzelzkrustu. Nosūtīts uz instruktoru kursiem Kingisepā (Jamburga, Jaama), pēc kuru beigšanas paaugstināts par kaprāli.

Pēc brigādes pārformēšanas par divīziju Riekstiņš turpina dienestu 19. ieroču SS grenadieru divīzijas (latviešu Nr. 2) 43. kājnieku pulkā. Pēc atkāpšanās uz Latvijas teritoriju piedalījies kaujās pie Cesvaines un Mores. Šajā laikā Riekstiņš tiek pārcelts uz Ernesta Laumaņa komandēto 19. divīzijas fizilieru jeb trieciena bataljonu, ar kuru kopā atkāpjas uz Kurzemi. Par 1945. gada marta kaujās izrādīto varonību Riekstiņš tiek paaugstināts leitnanta pakāpē un apbalvots ar Bruņinieka pakāpes Dzelzkrustu.

9.maijā, dienu pēc tā dēvētā Kurzemes cietokšņa kapitulācijas, Riekstiņam ar vienu no pēdējām laivām izdodas no Pāvilostas nokļūt līdz Zviedrijai. Sākotnēji laiva sasniedz Gotlandi, taču zviedru varasiestādes novirza to uz Kalmaras ostu. Laivā līdz ar karavīriem atrodas arī vairāki latviešu sabiedriskie darbinieki, un leģionāriem izdodas izvairīties no reģistrēšanas militārpersonu statusā un tādējādi arī no vēlākās izdošanas PSRS.

Tūlīt pēc nonākšanas Zviedrijā Riekstiņš iesaistās meža darbos Vermlandē, bet pēc tam pārceļas uz Gēteborgu, kur kļūst par vienu no vietējās Daugavas vanagu nodaļa dibinātāju un tās pirmo valdes priekšsēdi.

Laika gaitā sakarus ar Riekstiņu nodibina ASV un Lielbritānijas slepenie dienesti. 1951. gadā viņš pamet Zviedriju un dodas uz mācību nometni Vācijā, kur tiek sagatavots desantēšanai okupētajā Latvijā. 1952. gada 30. augustā Riekstiņš kopā ar vēl diviem bijušajiem latviešu karavīriem kā izpletņlēcējs tiek izmests virs Kurzemes. Pēc nolaišanās viens no viņa biedriem noklīst, bet Riekstiņš kopā ar otru dodas uz no jaunības dienām pazīstamajiem “Dreimaņiem”. Taču PSRS drošības dienesti jau ir informēti par izlūku ierašanos un izvērš plašu meklēšanas operāciju. 11. septembrī abi izlūki tiek ielenkti “Dreimaņu” šķūnī. Riekstiņa biedrs padodas, taču viņš pats turpina pretošanos, kamēr nebeidzas munīcija. Pēc tam Riekstiņš pārkož viņam pirms operācijas sākuma izsniegto indes ampulu un pie akas “Dreimaņu” pagalmā mirst.

Riekstiņa atdusas vieta precīzi nav zināma, taču tiek uzskatīts, ka viņš varētu būt apbedīts kādā gravā netālu no Kandavas baznīcas, kur, kā stāsta vietējie, okupācijas varasiestādes parasti esot aprakušas noslepkavoto nacionālo partizānu mirstīgās atliekas.

Avoti: Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 11. sēj. Red. Bērziņš, A. Toronto: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1993. 53.-57. lpp.; Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 1, 1993. Gada janvāris/februāris, 81.-82. lpp.; Latvija Amerikā, Nr. 6, 06.02.1993.

Rīgas Jaunciema kapos LKOK Jāņa Hincenberga individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Jaunciema kapos, taisnā līnijā kapličas priekšā.

Apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Hincenbergs. Uz kapa uzstādīta neregulāras formas pelēka granīta piemiņas plāksne, kurā līdzās Lāčplēša Kara ordeņa atveidojumam iekalts teksts:

JĀNIS HINCENBERGS

1895 – 1984

KĀRLIS HINCENBERGS

1924 – 1976

Interesanti, ka informatīvajā stendā ar kapu plānu norādīts, ka Hincenberga kapavieta apzīmēta kā “zudusi”.

Foto: 26.05.2020., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Jānis Hincenbergs dzimis 1895. gada 5. decembrī toreizējā Idus pagastā. Zemkopis.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada septembrī iesaukts Krievijas armijā, dienējis 2. gvardes strēlnieku pulkā, beidzis mācību komandu. 1916. gada jūlijā pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulks). 1916. gada decembrī nosūtīts uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku. Piedalījies kaujās, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru, paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 15. jūnijā Rūjienā, no turienes pārcelts uz Liepāju, ieskaitīts 7. Siguldas kājnieku pulkā. Piedalījies pilsētas aizstāvēšanā pret bermontiešiem, pēc tam Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem, paaugstināts par virsseržantu.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 4. februārī Latgalē kaujā pie Višgorodas (Augšpils) “stiprā ienaidnieka apšaudē H. pirmais ielauzās pretinieka ierakumos, ar rokasgranātām apklusināja ložmetēju, izraisīja apjukumu un atviegloja rotas uzdevuma izpildi”.

Atvaļināts 1921. gada 1. martā. Jaunsaimnieks Mazsalacas pagasta “Tīrumniekos”. Bijis pagasta aizsargu nodaļas dalībnieks. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā vietējā kolhoza “Jaunais ceļš” priekšsēdētājs. Vēlāk strādājis būvbrigādē, pēc tam kolhoza mežsargs. No 1967. gada dzīvojis Rīgā meitas ģimenē. Miris 1984. gada 18. martā Rīgā.

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 191.-192. lpp.

Jaundubultos bijušajā Rīgas Jūrmalas pilsētas vidusskolā piemiņas plāksne 1. PK un LAK kritušajiem skolotājiem un audzēkņiem

Atradās kādreizējās Bērziņa un Šmithena Dubultu ģimnāzijas (vēlāk Rīgas Jūrmalas pilsētas ģimnāzijas/vidusskolas) ēkā Jūrmalā Jaundubultos Strēlnieku prospektā 32. GPS 56.9663555, 23.7628275

Atklāta 1927. gada 29. maijā toreizējās Rīgas Jūrmalas pilsētas vidusskolas aulā. Piemiņas plāksni uzstādījuši kādreizējās Bērziņa un Šmithena Dubultu ģimnāzijas bijušie audzēkņi, kas vēlējās iemūžināt Pirmajā pasaules karā un Latvijas Atbrīvošanās karā kritušo skolas biedru un skolotāju piemiņu. Baltā marmorā darinātajā piemiņas plāksnē iekalts zeltā iekrāsots teksts:

NO ZOBENA SAULE LĒCA.

NIPKENS NIKOLAJS

PULPE EDUARDS

MALTA KĀRLIS

BAUMANIS ALFRĒDS

KRIEVS PĒTERIS

JEGERMANIS ŽANIS

KIRŠENTĀLS OLĢERTS

GRINBERGS HUGO

DUBULTU ĢIMNAZIJAS SKOLOTĀJI

UN AUDZĒKŅI

1914. † 1920.

Bērziņa un Šmithena Dubultu ģimnāzijas bijušo audzēkņu komiteja, kas tika izveidota piemiņas plāksnes uzstādīšanai nepieciešamo līdzekļu vākšanai, Rīgas Jūrmalas pilsētas vidusskolas glabāšanā nodeva arī piemiņas albumu, kurā līdz ar karā kritušo datiem apkopotas ziņas par tiem bijušajiem skolas audzēkņiem un pedagogiem, kas Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanās kara laikā miruši vai pazuduši bez vēsts. Blakus piemiņas plāksnē minētajiem šajā albumā bija lasāmi arī šādi vārdi – Šmithens Fricis, Spēlmanis Heinrihs, Ansons Aleksandrs, Oškalns Ceronis, Cīcis Jānis, Rutkis Jēkabs, Poga Jēkabs, Ozols Jānis, Brūze Ludvigs, Treilībs Augusts, Virbulis Valdis, Navenickis Andrejs, Šalfejevs Aleksandrs, Tīlmanis Kārlis, Stāmers Valfrīds, Bērziņš Rūdolfs, Ozols Verners, Urbāns Eduards, Smilga Jānis un Zālītis Jānis.

1933. gadā Rīgas Jūrmalas pilsētas vidusskola no ēkas Strēlnieku prospektā 32, kur pirms Pirmā pasaules kara atradās Bērziņa un Šmithena Dubultu ģimnāzija, tika pārcelta uz bijušo Dubultu kūrmāju, kas tolaik atradās adresē Pils ielā 1. Domājams, ka arī piemiņas plāksne tika pārvietota uz skolas jaunajām telpām, jo 1938. gadā Kārlis Vanags laikrakstā “Latvijas Kareivis” min, ka tā atrodas Rīgas Jūrmalas “pilsētas ģimnāzijas aulā”, kamēr ēkā Strēlnieku prospektā 32 tobrīd jau bija iekārtots Sieviešu palīdzības korpusa trūcīgo bērnu internāts.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā bijusī Rīgas Jūrmalas pilsētas vidusskola, kas vācu okupācijas laikā tika pārdēvēta par Rīgas Jūrmalas valsts ģimnāziju, tika pārveidota par krievu skolu un kļuva par Rīgas 21. vidusskolu. Tā kādreizējā Dubultu kūrmājā atradās līdz 1968. gadam, kad tika pārcelta uz citām telpām. Savukārt bijusī Dubultu kūrmāja 1970. gadā tika nojaukta, bet tās kādreizējās atrašanās vietā okupācijas varasiestādes uzslēja lielinieku režīma pirmā vadoņa Vladimira Uļjanova (plašāka pazīstams ar savu pagrīdes palamu – Ļeņins) pieminekli.

Par piemiņas plāksnes likteni visu šo transformāciju laikā pagaidām ziņu nav, taču domājams, ka tā gājusi bojā.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 149. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 120, 31.05.1927.; Aizsargs, Nr. 5, 1927. gada maijs, 143. lpp.; Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr.7/8, 1927. gada jūlijs, 99.-100. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 233, 13.10.1938.; Radovics, A. Dubultu vēsture: Otrs labots izdevums. Jūrmala: Dzelzavas atbalsta biedrība, 2019. 191. lpp.

Bauskā Plosta kapos 2. PK kritušo latviešu karavīru–Bauskas aizstāvju brāļu kapi

Atrodas Bauskā Plosta kapos.

Apglabāti latviešu karavīri, kas krituši 1944. gadā laikā no 28. jūlija līdz 14. septembrim, aizstāvot Bausku pret uzbrūkošo PSRS armiju (sk.).

2002. gada 11. novembrī brāļu kapos atklāts piemiņas akmens.

Foto: 04.07.2020., karaviru.kapi

No iesārta granīta darinātajā piemiņas zīmē iekalts teksts:

BAUSKAS AIZSTĀVJIEM

1944. VII – IX

Foto: 04.07.2020., karaviru.kapi

Papildināts: 09.07.2020.

Avots: Laiks, Nr. 2, 11.01.2003.

Codes pagasta Butku kapos 2. PK kritušo latviešu karavīru–Bauskas aizstāvju brāļu kapi

Atrodas Codes pagasta Butku kapos.

Apglabāti 30 latviešu karavīri, kas krituši 1944. gada augustā un septembrī, aizstāvot Bausku pret uzbrūkošo PSRS armiju (sk.).

Sākoties Atmodai, komunistiskās okupācijas laikā aizmirstībai nodotos brāļu kapus 1988. gada 2. oktobrī rīkotajā talkā sakopa Vides aizsardzības kluba (VAK) Bauskas nodaļas aktīvisti, bet 1989. gada 25. novembrī tur tika atklāts pēc VAK iniciatīvas uzstādītais granīta piemineklis. Taču naktī uz 1990. gada 5. decembri to uzspridzināja PSRS okupācijas armija. Šajā naktī saskaņā ar pavēli, ko, domājams, devis toreizējais PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs, tika uzspridzināti Otrajā pasaules karā kritušajiem latviešu leģionāriem uzstādītie pieminekļi arī Mores pagasta Roznēnu brāļu kapos (sk.), Džūkstē (sk.) un Jaunpils Saulīšu kalnā (sk.).

1992. gadā uzspridzinātā pieminekļa vietā tika uzstādīts masīvs koka krusts.

Savukārt 2002. gada 13. oktobrī tika atklāts jauns, iznīcinātajam līdzīgs granīta piemineklis, kurā iekalts teksts:

PAR LATVIJAS

BRĪVĪBU KRITUŠIEM

1944. GADĀ

Avoti: Neiburgs, U. “Grēka un ienaida liesmās”. Rīga: Latvijas mediji, 2018. 277.lpp.; Komunisma Ceļš, Nr. 116, 29.09.1988.; Austrālijas Latvietis, Nr. 2047, 12.10.1990.; Laiks, Nr. 2, 11.01.2003.

Valmierā piemiņas zīme Cēsu pulka Skolnieku rotas dibināšanas vietā

Atrodas Valmierā Leona Paegles (bijušajā Dzirnavu) ielā 1. GPS 57.536381, 25.419586

1937. gada 26. maijā pie toreizējā apriņķa policijas pārvaldes nama, kur savulaik atradās Valmieras reālskola, tika atklāta bronzas piemiņas plāksne ar tekstu:

ŠAJĀ NAMĀ 1919. G. 26. MAIJĀ

DIBINĀTA CĒSU PULKA BRĪVPRĀTĪGO

SKOLNIEKU ROTA.

Piemiņas plāksni darinājis varkalis Jānis Zibens. Tā izmaksājusi 430 latus.

Otrā pasaules kara laikā Valmieras reālskolas bijusī ēka gāja bojā. Tās kādreizējā atrašanās vietā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1994. gada 26. maijā atklāts piemiņas akmens, kurā iekalts teksts:

Šajā vietā

1919. g. 26. maijā

dibināta Cēsu pulka

brīvprātīgo

Skolnieku rota

Piemiņas zīme uzstādīta ar Daugavas Vanagu Tālavas nodaļas atbalstu, un to granītā darinājis Jānis Vimba.

Savukārt 2011. gada 26. maijā turpat atklāta mākslinieces Solveigas Vasiļjevas darinātā piemiņas zīme. Tā sastāv no metālā veidota simboliska ziedpumpura un no betona plāksnēm izliktas Latvijas kontūras. Blakus piemiņas zīmei novietota metāla plāksne ar tajā iegravētu Cēsu pulka bijušās brīvprātīgo Skolnieku rotas karavīru biedrības karoga atveidojumu un tekstu:

Šajā vietā 1919. gada 26. maijā
dibināta Cēsu pulka Skolnieku rota

Foto: 22.07.2017., Aivars Vilnis

Foto: 06.06.2023., karaviru.kapi

Tajā pašā laikā 1994. gadā uzstādītais piemiņas akmens pārnests uz Valmieras Valsts ģimnāzijas pagalmu (sk.).

Sīkāka informācija par Cēsu pulka Skolnieku rotas dibināšanu sniegta pie šķirkļa par rotai veltīto pieminekli Cēsīs (sk.).

Papildināts: 08.06.2023.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 355. lpp.; Lismanis II; No zobena saules lēca: Atmiņu un dokumentu krājums par Cēsu pulka Skolnieku rotu 1919. gadā. Sast. Pumpuriņš, T. Cēsis: Cēsu muzeju apvienība, 1994. 76. lpp.

Lubānas Jaunajos kapos 2. PK kritušo latviešu leģionāru un nacionālo partizānu brāļu kapi

Atrodas Indrānu pagastā Lubānas Jaunajos kapos. GPS 56.9178011, 26.7046085

Sākoties Atmodai, 1990. gada oktobrī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki 86” biedrs Kārlis Doropoļskis saņēma varasiestāžu atļauju sākt 1944. gada vasarā Lubānas apkārtnē kritušo un izklaidus apglabāto latviešu leģionāru, kā arī vēlākās cīņās ar PSRS okupācijas karaspēku un drošības iestādēm kritušo nacionālo partizānu pārapbedīšanu kopīgos brāļu kapos, kas tika iekārtoti Lubānas jaunajos kapos. Kopumā brāļu kapos apbedīti 26 kritušie leģionāri un nacionālie partizāni.

1992. gada 25. jūlijā brāļu kapos tika atklāta Andra Brieza granītā darinātā piemiņas zīme. Tā sastāv no rupji apstrādāta neregulāras formas lielāka laukakmens, kas uzstādīts uz mazāka ovālas formas laukakmeņa. Piemiņas zīmes augšdaļā iekalts teksts:

PAR LATVIJAS BRĪVĪBU

KRITUŠAJIEM LEĢIONĀRIEM

UN NACIONĀLAJIEM PARTIZĀNIEM

1940 – 1950

Savukārt piemiņas zīmes pamatnē iekaltas dzejnieka Jāņa Jaunsudrabiņa rindas:

GADU LAIKIEM NĀKOT UN EJOT,

PIEMINI LATVIJU, IEMĪLI VIŅU

ARVIEN DEDZĪGĀK, KĀ TO

DARĪJĀM MĒS…

J. JAUNSUDRABIŅŠ

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 202. lpp.; Kušķis, G., Korsaks, P. Ceļā uz Latvijas valstisko neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi. Rīga: Apgāds Mantojums, 2008. 168. lpp.; Laiks, Nr. 72, 05.09.1992.; lubana.lv.

Talsu Jaunajos kapos 2. PK kritušo latviešu leģionāru brāļu kapi

Atrodas Talsos Miera ielā Jaunajos kapos. GPS 57.23765, 22.5798831 

1944. un 1945. gadā Talsu Jauno kapu dienvidrietumu stūrī apglabāti latviešu leģionāri un vācu karavīri, kas miruši no ievainojumiem Talsu ģimnāzijas ēkā ierīkotajā hospitālī. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā, sākot ar pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, varasiestādes atļāva virs karavīru kapiem veidot jaunus apbedījumus, un brāļu kapi faktiski tika iznīcināti. 

Sākoties Atmodai, Vides aizsardzības kluba (VAK) Talsu nodaļa pēc kluba biedra un bijušā leģionāra Oļega Lancmaņa ierosinājuma daļēji nopostītajos brāļu kapos uzstādīt piemiņas zīmi izveidoja īpašu darba grupu, kurā līdz ar tās vadītāju Lancmani darbojās arī Inta Metuzāle, Andis Uzulnieks, Roberts Sala un Jānis Matulis. 1990. gada sākumā tika uzsākta ziedojumu vākšana ieceres īstenošanai. 

Tēlnieka Aigara Krievāna veidotais 12 tonnas smagais piemiņas akmens tika uzstādīts 1991. gada 14. novembrī, bet tā svinīga atklāšana notika 18. novembrī. Rupji apstrādātā laukakmens priekšpusē zem uzlecošas saules simboliska attēlojuma iekalts teksts: 

DZĪVOS TAUTA,
KURA NEAIZMIRST
PAR DZIMTENI
KRITUŠOS VAROŅUS 

Savukārt pieminekļa labajos sānos iekalts teksts: 

KURZEMES
KATLĀ
1944.-1945. G.
KRITUŠIEM
KARAVĪRIEM

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Pieminekļa uzstādīšanas darbus veica ceļu būves uzņēmuma TALCE, celtniecības uzņēmuma Talsu SCO un energobūves uzņēmuma LATESA pārvietojamās mehanizētās kolonnas darbinieki. 

Pieminekļa uzstādīšana izmaksāja 4872,74 rubļus. Lielāko daļu tam nepieciešamo līdzekļu – 3500 rubļu – dāvinājis VAK, bet atlikusī summa – 1426,29 rubļi – savākta ziedojumos. 

Gadu vēlāk saskaņā ar arhitekta Aivara Lāča projektu tika veikta pieminekļa laukuma labiekārtošana. Apzaļumošanas darbus vadīja daiļdārzniece un VAK aktīviste Inta Metuzāle. Labiekārtošanas darbi izmaksājuši 79 960 rubļus. 

Vēlāk pa kreisi no pieminekļa ar Talsu domes atļauju tuvinieki uzstādījuši piemiņas plāksnes diviem brāļu kapos apglabātajiem leģionāriem – Georgam Bukavam un Jānim Jansonam. Tajās attiecīgi iekalts teksts:

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Tajās attiecīgi iekalts teksts: 

GEORGS
BUKAVS
1909.6.XI – 1944.22.XI
DAUGAVGRĪVĀ
KAPA NR. 112

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

un 

ES SAPNI
PAR DZIMTENI
PAGALVĪ LIKU 

LATVIEŠU LEĢIONA PULKVEDIM 

JĀNIM ROBERTAM
JANSONAM
24.03.1893.-04.11.1944.

Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Zināms, ka piemiņas plāksne G. Bukavam uzstādīta 2021. gada vasarā.

Laika gaitā piemiņas akmenī iekaltie teksti kļuva grūti salasāmi, un tuvojoties pieminekļa uzstādīšanas 30. gadskārtai, 2021. gada rudenī tika veikta piemiņas zīmes tīrīšana, bet tajā iekaltie teksti un simboli tika iekrāsoti zelta krāsā.

Foto: 2021. gada rudens, Jānis Matulis

Pieminekļa atjaunošanas darbus finansēja bijusī VAK aktīviste Marta Matule, kas šim nolūkam ziedoja 300 eiro. 

Pieminekļa attīrīšanu no sūnām veica Artūrs Caune, bet tekstu iekrāsošanu – Gints Lazdiņš.

Foto: 2021. gada rudens, Jānis Matulis

Papildināts: 01.12.2021. 

Avoti: Latvijas Jaunatne, Nr. 71, 13.04.1990.; Talsu Vēstis, 10.11.1992.; Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 3, 1994. gada maijs/jūnijs, 19.-20.lpp.; Talsu Vēstis, 08.11.2001.; Kurzemes katlā kritušo karavīru Piemiņas akmens. 1991-2021. (DVD), [b.v.]: Latvijas Zaļā Kustība, 1921.; Bijušā Talsu VAK vadītāja Jāņa Matuļa un biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” Talsu nodaļas valdes locekles Intas Libreihas sniegtā informācija.

Talsu luterāņu baznīcā piemiņas plāksne 1. PK un LAK kritušajiem draudzes locekļiem

Atrodas Talsu luterāņu baznīcā. GPS 57.509458, 22.353836

Atklāta 1937. gada 6. novembrī. Piemiņas plāksni baltā marmorā darinājusi E. Kuraua firma Rīgā. Tā ievietota ozolkoka rāmī, un tajā iekalts zeltā iekrāsots teksts ar trijās slejās izkārtotiem 38 kritušo un bez vēsts pazudušo vārdiem:

LATVIJAS ATBRĪVOŠANAS UN PASAULES KARĀ KRITUŠIE

UN BEZ VĒSTS PAZUDUŠIE TALSU EV.-LUT. DRAUDZES DĒLI

BŪVTILTS BĒRTULIS

BELINKA GUSTAVS

PAEGLIS ERNESTS

VILCIŅŠ MATĪSS

VESMANIS TEODORS

ANTULIS ĀDOLFS

BALODIS FRICIS

BALODIS FRICIS

BALODIS PETERIS

BETMANIS KĀRLIS FRICIS

DAMBERGS BĒRTULIS

DREIMANIS KĀRLIS

DUNKELS EDUARDS

DZINTARS FRICIS PAULIS

DZINTARS OTO

EKŠTEINS EDUARDS

FRĪDENBERGS ERNESTS

GERKE MATĪSS

GRĪNVALDS BĒRTULIS

GRUNDMANIS JĀNIS

KALNIEKS FRICIS

LĪKOPS KĀRLIS

OZOLIŅŠ FRICIS

PAEGLIS KĀRLIS

PRIEDE FRICIS KĀRLIS

RASMANIS FRICIS

SMILDZIŅŠ ERNESTS

SMILŠKALNS-KALNIŅŠ ERNESTS TEODORS

ŠILINSKIS EDUARDS

ŠPRUNKS EDUARDS

ŠTĀLS ERNESTS

ŠTEINBERGS JURIS

VADZIŅŠ ERNESTS

VACHTELIS JĒKABS

VACHTELIS KRISTAPS

VECRINKS FRICIS

VILCIŅŠ ANDREJS

ZOMMERS EDUARDS

TIK TIE, KAS SEVI ZIEDOT PROT

VAR TĒVU ZEMI VAIŅAGOT

1. TALSU AIZSARGU PULKA STĀBA ROTA

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 319. lpp.; Brīvā Zeme, Nr. 252, 05.11.1937.

Gārsenē piemiņas plāksne Augškurzemes partizānu pulkam un tā komandierim LKOK Jānim Indānam

Atrodas Gārsenē pie pasta ēkas (bijušā pagastnama). GPS 56.102588, 25.805393

1939. gada 13. augustā Gārsenē iepretī toreizējam pagastnamam bija paredzēts atklāt piemiņas zīmi par godu Augškurzemes atbrīvošanai no lieliniekiem, taču 12. augustā prese ziņoja, ka pasākums atlikts uz nenoteiktu laiku. Par šī lēmuma iemesliem informācijas pagaidām nav. Nav arī ziņu par jau gatavās piemiņas zīmes turpmāko likteni, taču domājams, ka līdz komunistiskās okupācijas sākumam piemineklis tā arī netika uzstādīts un atklāts.

Zināms, ka piemiņas zīme pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta kalta brāļu Blumbergu akmeņkaļu darbnīcā Jēkabpilī. Vienā pusē piemiņas zīmei bijusi attēlota Augškurzemes partizānu pulka emblēma un iekalts teksts: “No zobena saule lēca”, bet otrā pusē iekalts teksts: “No šīs vietas 1919. g. 16. maijā Augškurzemes partizānu pulks sāka Augšzemes atbrīvošanu.”

Piemiņas zīmes izgatavošanu organizēja un tam nepieciešamos līdzekļus vāca pagasta vēsturisko vietu atzīmēšanas komiteja pagasta vecākā Jāņa Indāna vadībā (nejaukt ar Augškurzemes partizānu pulka komandieri un vēlāko ģenerāli Jāni Indānu).

Tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1995. gada 25. februārī, atzīmējot Augškurzemes partizānu pulka komandiera Jāņa Indāna 100. dzimšanas dienu, pie bijušā pagastnama (tagad pasts) atklāja melna granīta piemiņas plāksni (61 x 86 x 3 cm), kurā zem bronzā lieta Lāčplēša kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts:

ŠAJĀ VIETĀ 1919. 19. V SAVU KAUJU CEĻU

SĀKA AUGŠKURZEMES ZAĻIE PARTIZĀNI

KURU PULKU IZVEIDOJA UN KOMANDĒJA

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERIS –

VĒLĀK LATVIJAS AVIĀCIJAS ĢENERĀLIS

JĀNIS INDĀNS

* 1895 GĀRSENES “INDĀNOS” † 1941 NOŠAUTS MASKAVĀ

Foto: 08.07.2023., Māris Jurciņš

Piemiņas plāksne izgatavota par ASV dzīvojošās J. Indāna mazmeitas Astras Indānes ziedotajiem līdzekļiem. Savu atbalstu sniedzis arī Latvijas Kultūras fonds.

Vēsturiska atkāpe: Jānis Teodors Indāns dzimis 1895. gada 28. februārī Gārsenes pagasta Indānos zemkopja ģimenē.

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā Kazaņā beidzis Viļņas ķīmiski tehnisko vidusskolu, sācis studijas Harkovas Tehnoloģiskajā institūtā, taču 1. jūnijā iesaukts Krievijas armijā. Oktobrī beidzis Petrogradas tehnisko artilērijas skolu, iegūstot praporščika pakāpi. Dienējis 5. armijas štāba artilērijas daļā, piedalījies kaujās Ziemeļrietumu frontē, ticis ievainots un kontuzēts. 1917. gada septembrī paaugstināts par podporučiku. Apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru.

1918. gada februārī Daugavpilī kritis vācu gūstā. Decembrī atgriezies Latvijā un apmeties Gārsenē. Janvārī Indānu apcietinājuši lielinieki. No apcietinājuma atbrīvots martā, bet aprīlī mobilizēts Sarkanajā armijā, no kuras jūnijā dezertējis un atgriezies tēva mājās. Sācis ap sevi pulcēt partizānus, apvienojot sīkās un izkliedētās grupiņas organizētā vienībā. 13. jūnijā saņēmis piekrišanu savai darbībai no Lietuvas armijas komandiera; šo dienu pats Indāns uzskatījis par datumu, kad viņš uzsācis dienestu Latvijas armijā. Vadīdams savu ap 600 vīru lielo grupu kaujās, kopā ar lietuviešiem padzinis lieliniekus no Daugavas kreisā krasta. 1919. gada 6. augustā partizānu vienība ieskaitīta 3. Jelgavas kājnieku pulkā un Indāns iecelts par 3. bataljona komandieri. Šajā laikā izpildījis arī Ilūkstes apriņķa komandanta pienākumus. Bermontiešu uzbrukuma laikā cīnījies kā izlūku bataljona komandieris. Paaugstināts par kapteini, skaitot no 1919. gada 16. aprīļa.

Ar LKO apbalvots par to, ka 1919. gada maijā-jūnijā, “kad Augškurzeme vēl bija dziļā lielinieku aizmugurē, I. pēc savas personiskās ierosmes apvienoja tur darbojošos atsevišķos partizānu pulciņus un ar savu vienību pastāvīgi traucēja ienaidnieka apgādi ar munīciju un pārtiku, tā piespiežot lieliniekus atkāpties aiz Daugavas”.

1920. gada janvārī iestājies kara aviācijas skolā, kuru beidzis jūnijā, kļūstot par lidotāju un aviācijas novērotāju. Eskadriļas komandieris Aviācijas divizionā, vienlaikus studējis Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, bet vēlāk (1930.-1932. gadā) studējis arī Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu nodaļā. 1922. gada septembrī iecelts par Aviācijas diviziona komandiera palīgu, bet 1923. gada oktobrī – par aviācijas skolas priekšnieku. 1925. gada 22. jūnijā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, 1930. gada 18. novembrī – par pulkvedi. 1928.-1929. gadā kara atašejs Lietuvā, vēlāk atkal savā amatā aviācijas skolā. No 1934. gada izpildījis arī civilās aviācijas inspektora pienākumus. 1935. gada augustā iecelts par Aviācijas pulka komandieri, no 1937. gada civilās aviācijas inspektors Tehniskās divīzijas pārvaldē. 1938. gadā iecelts arī par sakaru virsnieku Aizsargu aviācijas rīcībā. Latvijas aizsargu biedrības valdes loceklis. 1927.-1928. gadā žurnāla “Aizsargs” redaktors un redakcijas kolēģijas loceklis.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru, Viestura ordeni, Aizsargu Nopelnu krustu, Lietuvas "Vytis" ordeņa I šķiras 3. pakāpi, Igaunijas Ērgļa krusta III šķiru, Somijas Baltās rozes ordeņa III šķiru un Zviedrijas Šķēpa ordeņa III šķiru.

Piešķirta jaunsaimniecība Gārsenes muižā. 1924. gadā pēc Indāna ierosmes uzcelts piemineklis Augškurzemes partizāniem Asarē (sk.), bet 1932. gadā pēc viņa iniciatīvas atklāts otrs piemineklis partizāniem Bebrenē (sk.).

Jau pirmās komunistiskās okupācijas laikā 1940. gada augustā paaugstināts par ģenerāli un 21. augustā iecelts par armijas aviācijas priekšnieku, taču novembrī no armijas atvaļināts. 1941. gada 14. martā arestēts, deportēts uz Krieviju, kur par “palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai”, pretpadomju “propagandu un aģitāciju”, kā arī par “aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru” (KPFSR kriminālkodeksa 58-4., 58-10. un 58-13. pants). piespriests nāvessods.1941. gada 18. jūlijā nošauts Maskavas Butirku cietumā.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 102. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 196. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 199. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 164, 25.07.1939.; Daugavas Vēstnesis, Nr. 23, 19.07.1939.; Latvijas Kareivis, Nr. 177, 09.08.1939.; Diena, Nr. 50, 28.02.1995.; Neatkarīgā Cīņa, Nr. 47, 28.02.1995.; Pulere, E. Aukškurzemes partizānu pulkam – 100. Brīvā Daugava, 18.06.2019.