Litenes pagastā piemiņas parks Latvijas armijas bijušās vasaras nometnes vietā

Atrodas Litenes pagastā. GPS 57.169388, 27.020198 

Piemiņas parks tiek veidots Latvijas armijas bijušajā vasaras nometnē, kur īsi pirms karadarbības sākuma starp nacistisko Vāciju un PSRS komunistiskās okupācijas varasiestādes izvērsa latviešu virsniecības iznīcināšanas operāciju. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā šis noziegums bija viens no rūpīgāk glabātajiem noslēpumiem, un bijušās nometnes vieta bija pamesta laika zobam un aizaugšanai ar mežu. 

Tomēr pirmo piemiņas zīmi bijušās nometnes vietā vēl pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē (1986. vai 1988.gadā) naktī slepus uzstādījuši Cēsu melioratori pēc Ērika Piņķeļa ierosmes. Tas bija laukakmens, kurā iekalta Dieva jeb Debesu zīme, zem kuras atveidota Māras zīme. 

No kādreizējās nometnes ēkām saglabājušies vienīgi pamati.

Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi

Uz bijušās pirts pamatiem uzstādīts “Baltais krusts”, bet to priekšā novietots granīta piemiņas akmens, kurā iekalts teksts: 

1941 G. JŪNIJĀ
LITENES NOMETNĒ SĀKĀS
LATVIEŠU VIRSNIEKU MOKU
UN IZNĪCĪBAS CEĻŠ 

Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi

Vēl viena piemiņas zīme ir uzstādīta pie nometnes iebraucamā ceļa. Pie rupji apstrādāta laukakmens, kurš uzstādīts uz pamatnes, kas mūrēta no mazākiem laukakmeņiem, piestiprināta granīta plāksne, kurā iekalts teksts: 

LATVIJAS
ARMIJAS
LITENES
NOMETNES
VIETA 

Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi

Turpinot piemiņas vietas labiekārtošanu saskaņā ar uzņēmuma “Vidzemes būvnieks” izstrādāto projektu, 2020.gada vasarā uzstādīti koka soli un informatīvie stendi, ierīkota ugunskura vieta, izveidots karoga masts ar skatu platformu. 

Darbus finansējis Eiropas Lauksaimniecības Fonds lauku attīstībai (ELFLA), kas tam piešķīris 22 500 eiro. Savukārt Gulbenes novada pašvaldība šim mērķim kopumā atvēlējusi 11 592,51 eiro.

Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi

Neskatoties uz Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes iebildumiem, ar Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku atbalstu bijušajā nometnes vietā novietots arī prettanku lielgabals. Saskaņā ar Litenes pagasta pārvaldes priekšnieka Viļņa Lapiņa teikto šajā vietā arī vēsturiski esot bijusi ierīkota lielgabala pozīcija. Pašreizējais lielgabals gan nav identisks tiem ieročiem, kādi bija Latvijas armijas bruņojumā, sākoties Otrajam pasaules karam, tomēr šādi Čehijā septiņdesmitajos gados ražoti lielgabali nonāca armijas bruņojumā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 

No 2010. gada 23. janvāra nometnes vieta iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 8711). 

Vēsturiska atkāpe. Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada 27. septembrī pārtrauca darboties Latvijas Kara ministrija, bet Latvijas armija tika pārveidota par Sarkanās armijas 24. teritoriālo korpusu. Vēl pirms 1941. gada jūnija tika apcietināti vairāk nekā 300 latviešu virsnieki, kareivji un instruktori. Daudzi no tiem tika noslepkavoti. 

Jūnija sākumā 24. teritoriālais korpuss tika izvietots vasaras nometnēs – korpusa štābs un 183. kājnieku divīzija Litenes nometnē, bet 181. divīzija aptuveni 10 kilometrus nostāk esošajā Ostroviešu nometnē. 12. un 13.jūnijā vairāk nekā 20 bijušos Latvijas armijas vecākos virsniekus nosūtīja uz Maskavu it kā uz “kvalifikācijas celšanas” kursiem, taču tur tie patiesībā tika apcietināti. Savukārt 14. jūnijā sākās virsnieku masveida aresti. Dažus no apcietinātajiem noslepkavoja turpat uz vietas un slepus apraka tuvējā mežā. Abās nometnēs tika apcietināti vismaz 430 virsnieki, kas kopā ar Rīgā aizturētajiem 130 līdz 135 virsniekiem tika deportēti uz PSRS teritoriju. 

No 1941. gada rudens līdz 1942. gada pavasarim deportētie virsnieki tika tiesāti par komunistiskā režīma izdomātiem noziegumiem, pamatā par “dzimtenes nodevību”. No deportētajiem latviešu karavīriem Latvijā izdevās atgriezties tikai 70, pārējie tika noslepkavoti vai mira koncentrācijas nometnēs. 

Avoti: Zvaigzne, J. Jūnijs. Litene 1941. Rīga: Jumava, 2012. 173. lpp.; Litene – Latvijas armijas Katiņa. Sargs.lv, 30.05.2011.; Dzirkstele, 14.06.2019.; gulbene.lv; visitgulbene.lv; sateka.lv; Informācijas sistēma “Mantojums”.

Rīgā pie Vīķu kroga piemiņas vieta LNK kritušajiem 8. Daugavpils pulka karavīriem

Atrodas Rīgā pie Vīķu kroga. 

1938. gada 21. aprīlī, ievadot mežu dienas, vietā, kur 1919. gada 3. novembrī pretuzbrukuma laikā bermontiešiem smagus zaudējumus cieta 8. Daugavpils kājnieku pulks, tika stādīta piemiņas birzs – 31 bērzs un 109 egles, kas attiecīgi simbolizēja kritušos sešus virsniekus, 25 kareivjus un instruktorus, kā arī 109 ievainotos. 

Šajā vietā bija plānots uzstādīt arī granīta piemiņas zīmi. Taču līdz komunistiskajai okupācijai paspēja izveidot tikai apļveida zemes uzbērumu un ielikt piemiņas zīmes pamatus, kā arī izveidot divus plienakmens kāpņu posmus (divi un četri pakāpieni), kas veda pie iecerētā pieminekļa.

Foto: 2014. gads, Līga Landsberga

Piemiņas vieta tikusi sakopta 2009. gada 5. septembra talkā, kad Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji uzstādīja koka piemiņas plāksni, kurā zem 8. Daugavpils kājnieku pulka krūšu nozīmes attēlojuma iegrebts teksts: 

PAR LATVIJU 

1919. gada 3. novembrī kritušo un ievainoto
8. Daugavpils kājnieku pulka karavīru piemiņai 

Piemiņas plāksne uzstādīta
par NBS apvienotā štāba personāla ziedojumiem

Foto: 2014. gads, Līga Landsberga

No 2010. gada 7. maija piemiņas vieta iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 8734). 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 245. lpp.; Informācijas sistēma “Mantojums”.

Jaunbērzes pagastā piemiņas akmens Bataru kaujas vietā

Atrodas Jaunbērzes pagastā apmēram 400 metrus uz dienvidrietumiem no Bataru un 150 metrus uz rietumiem no bijušajām Sarmu mājām. GPS 56.786695, 23.417092 

Atklāts 1936. gada 17. maijā. Rupji apstrādātajā 1,55 metrus augstajā sarkanīgajā laukakmenī, kas ņemts no netālu esošā Ērzeļu kroga zemes, iekalts teksts: 

ŠEIT 1919. G. 22.
MARTĀ NOTIKA
1. ATSEVIŠĶĀS
BALOŽA BRIGĀ-
DES KAUJA, KU-
RĀ KRITA 10 UN
IEVAINOTI 28
KARAVĪRI

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Piemineklis novietots uz neliela mākslīga zemes uzbēruma. To uzstādījuši vietējie aizsargi zemes gabalā, ko piemiņas vietas ierīkošanai dāvājis Sarmu māju saimnieks Berkholcs. Saskaņā ar piemiņas vietas projektu, kuru izstrādājis kapteinis Jānis Borkovskis (vēlāk Zemgals), aiz pieminekļa puslokā iestādīti desmit bērzi, kas katrs simbolizē vienu no kritušajiem, bet ap pašu piemiņas akmeni stādīti četri ozoli, kas simbolizē 1. Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes trīs bataljonus un jātnieku nodaļu.

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas piemiņas vieta iezīmēta ar trim ceļa malā uzstādītiem koka stabiņiem, pie kuriem piestiprinātas metāla plāksnes ar paskaidrojošu tekstu trīs valodās.

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

No 2012. gada 22. marta piemiņas vieta iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 8820). 

Vēsturiska atkāpe. Bataru kauja (citviet literatūrā dēvēta arī par Bateru kauju) notika 1919. gada 22. martā. No pretlieliniecisko spēku puses tajā bija iesaistīta Latviešu atsevišķā (Baloža) brigāde, kam stājās pretī 10. padomju Latvijas strēlnieku pulks. 22. marta rītā Latviešu atsevišķā brigāde tika sapulcināta pie Ērzeļu kroga un uzsāka gājienu Kalnciema virzienā. Pēc dažiem kilometriem kolonnas priekšgalā esošo 2. eskadronu sāka apšaudīt no Bataru un Sarmu mājām. Ugunij pastiprinoties, brigāde izvērsās kaujai. Galvenos kaujas smagumu iznesa Atsevišķā (studentu) rota un Latvijas Neatkarības bataljons. Kaujai ieilgstot, Studentu rotas vads un janformētā Neatkarības bataljona 2. (kapteiņa Graudiņa) rota veica apiešanas manevru un mežā sadūrās ar pretinieku, kas bija uzsācis līdzīgu manevru. Sīvā cīņā, kas brīžiem pārauga tuvcīņā, lielinieki tika sakauti. 

Tikmēr brigādei piekomandētā vācu Millera baterija atklāja uguni uz Bataru mājām. Pēc artilērijas kanonādes Studentu rota un Neatkarības bataljons straujā triecienā ieņēma pretinieka pozīcijas. 

Literatūrā dominē apgalvojumi, ka Bataru kaujā krituši deviņi karavīri, bet 24 guvuši ievainojumus, taču patiesībā krituši vismaz desmit. Savukārt pretinieks zaudējis 40 līdz 50 kritušos. 

Lismanis min sekojošus kritušos:

1) Atsevišķās studentu rotas leitnants Aleksandrs Baginskis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, apglabāts Rīgas Brāļu kapos; 

2) Atsevišķās studentu rotas kara ierēdnis Emils Ausmans, apglabāts Rīgas Brāļu kapos; 

3) Atsevišķās studentu rotas kareivis Otto Greble, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, apglabāts Rīgas Brāļu kapos; 

4) Atsevišķās studentu rotas kareivis Barons Kārlis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, apglabāts Rīgas Brāļu kapos; 

5) Latvijas Neatkarības bataljona 1. (Latvijas neatkarības) rotas kareivis Hermanis Vistiņš, apbedīts Liepājas Ziemeļu kapos (sk.); 

6) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas dižkareivis Krišs Kadiķis, apbedīts Liepājas Ziemeļu kapos (sk.); 

7) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivis Žanis (Jānis?) Šterns; 

8) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivis Kārlis Ukstiņš; 

9) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivis Krišs Maskevičs, apglabāts Džūkstes kapos (sk.); 

10) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivis Klāvs Pabērzs. Tajā pašā laikā Pabērzs nav minēts 1. Liepājas kājnieku pulka kritušo sarakstā, kurā iekļauti arī to karavīru vārdi, kas kritušu to vienību sastāvā, kuras vēlāk iekļautas pulkā. Viņa vārds nav atrodams arī Gotfrīda Milberga sastādītajā kopīgajā Latvijas Neatkarības karā kritušo sarakstā. 

Vienlaikus Lismanis nemin Bataru kaujā kritušo Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivi Augustu Skaru, kas apbedīts Nīcas pagasta Verbeļu kapos (sk.). 

Pie Bataru kaujā kritušajiem var pieskaitīt arī LKOK Latvijas Neatkarības bataljona 1. (Latvijas neatkarības) rotas virsleitnantu Viljamu Bauci, kurš miris 1919. gada 24. septembrī no ievainojumiem, kas gūti 22. martā un apbedīts Liepājas Līva kapos (sk.). 

Papildināts: 09.11.2022.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 88.-89. lpp.; Brīvā Zeme, Nr. 106, 11.05.1936.; Brīvā Zeme, Nr. 111, 18.05.1936.; Rīts, Nr. 137, 18.05.1936.; Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 73.-74. lpp.; Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast. Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921. 9.-11.lpp.; 1. Liepājas kājnieku pulka tapšanas un pārbaudīšanas gadi (1919.–1922.). Sast. Skujiņš, J. Rīga: 1. Liepājas kājnieku pulks, 1926.; Krīpens, A. Kalpaka bataljons un Baloža brigāde. [Sidneja: Arvīds Krīpens, 1963.] 128.-198. lpp.

Bērzes pagasta Virkus kapos nezināmu Kurzemes aizstāvēšanā kritušu karavīru brāļu kapi

Atrodas: Bērzes pagasta Virkus kapos. 

Pārapbedīti astoņi iepriekš izklaidus apglabāti nezināmi karavīri, kas krituši Kurzemes aizstāvēšanās kaujās 1944. un 1945. gadā. Virs viņu apbedījuma izveidota simboliska krustveida kapu kopiņa, ko ieskauj skārda apmale. Tās “kājgalī” guleniski novietota granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

ASTOŅI NEZINĀMIE
KURZEMES CIETOKŠŅA KAUJĀS
KRITUŠIE KARAVĪRI
PĀRAPBEDĪTI 199………

Foto: 2018. gads, Līga Landsberga

Sīkāku ziņu par šo apbedījumu pagaidām nav.

Bērzes pagasta Virkus kapos Īles nacionālo partizānu brāļu kapi

Atrodas: Bērzes pagasta Virkus kapos. 

1992. gada 18.jūlijā zemessargi kopā ar biedrību “Daugavas vanagi” un Latvijas vēstures izpētes darba grupu “Ziemeļblāzma”, piedaloties arī citu nacionāli noskaņoto organizāciju pārstāvjiem, ekshumēja Zebrenes pagastā Zemgales mežsaimniecības Īles meža iecirknī esošajā saspridzinātajā bunkurā (sk.) aprakto 15 latviešu un lietuviešu nacionālo partizānu mirstīgās atliekas. 

Sākotnēji bija iecere kritušos partizānus pārapbedīt Rīgas Brāļi kapos, taču pret to iebilda Brāļu kapu komiteja, to skaidrojot ar kritušo nacionālo partizānu neatbilstību to personu kategorijām, kam atvēlēta apglabāšana Brāļu kapos. 

Galu galā toreizējās Augstākās Padomes Totalitāro noziegumu izmeklēšanas komisija ļāva kritušo mirstīgās atliekas guldīt Virkus kapos. Savukārt valdība tam atvēlēja 84 000 Latvijas rubļu. Pārapbedīšanas ceremonija notika 1992. gada 14. novembrī. 

1993. gada 29. maijā te tika atklāts piemiņas akmens, kura metu izstrādājis Alfons Kalniņš, viens no Īles kaujā kritušajiem partizāniem. Neregulāras formas granīta plāksnē iekalts teksts ar kritušo partizānu vārdiem: 

ŠEIT DUS LATVIJAS UN LIETUVAS NACIONĀLIE PARTIZĀNI
KRITUŠI KAUJĀ PIE ĪLES 1949. G. 17. MARTĀ. 

ALFRĒDS ŠKĒLE 26.G.V.                            JONS RUTKUS 22.G.V.
JĀNIS BULS DZ 1916.G.                              ANIKETIS RUTKUS 26.GV.
PĒTERIS KĻAVIŅŠ DZ.1928.G.                   BENEDIKTS DAVEĻAITIS DZ.1915.G.
ĒRIKS BRAUZIŅŠ DZ.1930.G.                     ALFONS KRIŠČŪNS DZ.1926.G.
ARNOLDS REIDE DZ.1928.G.                     JANIS KRIŠČŪNS DZ.1912.G.
HARIJS JĀKOBSONS DZ.1924.G.               KAZIS KRIŠČŪNS DZ.1930.G.
VOLDEMĀRS SILIŅŠ DZ.1925.G.                KLONIS 32.G.V.
ARNOLDS GRAUDIŅŠ DZ.1901.G. 

Virs šī teksta atainots līmeniski novietots zobens no kura asmens paceļas austoša saule. Tās staros lokveidā iekalts teksts: 

NO ZOBENA SAULE LĒCA

Foto: 2018. gads, Līga Landsberga

Atsevišķu piemiņas akmenī minēto kritušo vārdu rakstība atšķiras no tās, kas izmantota pie Īles partizānu bunkura vēlāk uzstādītajā piemiņas stēlā (sk.).

Netālu no piemiņas akmens guleniski novietota granīta piemiņas plāksne, kurā zem krusta zīmes iekalts teksts: 

PIECPADSMIT
ĪLES NACIONĀLIE PARTIZĀNI
KRITUŠI 1949.17.III
PĀRAPBEDĪTI 1992.14.XI 

Pie partizānu apbedījuma ved bruģēts celiņš, kura galā atrodas “Baltais krusts”.

Foto: 2018. gads, Līga Landsberga

Laika gaitā, aizsaulē aizejot arī tiem Īles partizāniem, kas piedzīvoja Latvijas neatkarības atjaunošanu, arī viņi tikuši apglabāti blakus saviem cīņu biedriem, uz viņu kapu kopiņām uzstādot individuālas tipveida piemiņas plāksnes. Tajās zem krusta zīmes attiecīgi iekalts sekojošs teksts: 

LATVIJAS NAC. PARTIZĀNS
ALFONS KALNIŅŠ
1930.25.I – 2010.18.IX

Foto: 2018. gads, Līga Landsberga

LATVIJAS NAC. PARTIZĀNS
FRICIS ZELKMANIS
1919. 4. IV – 1996. 27. V

Foto: 2018. gads, Līga Landsberga

LATVIJAS NAC. PARTIZĀNS
ELMĀRS BŪČIŅŠ
1929. 12. II – 1999. 21. I

Foto: 2018. gads, Līga Landsberga

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 316. lpp.; Latvijas Jaunatne, Nr. 156/157, 24.07.1992.; Neatkarīgā Cīņa, 164, 07.10.1192.; Neatkarīgā Cīņa, Nr. 187, 07.11.1992.; Neatkarīgā Cīņa, Nr. 189, 11.11.1992.; Diena, Nr. 117, 11.06.1993.; Lauku Avīze, Nr.37, 29.06.1993.

Saldū piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem

Atrodas Saldū Striķu ielas un Lauku ielas stūrī. GPS 56.656461, 22.497690 

Piemiņas vieta atklāta 1998. gada 7. maijā. Tā iekārtota netālu no vietas, kur 1950. gada 24. februārī apšaudē ar čekistiem krita nacionālie partizāni Visvaldis Brizga (“Kārlis Krauja”) un Juris Krusts (“Arvīds”), kā arī vairāki viņu atbalstītāji.

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Piemiņas akmeni veido uz paralēlskaldņa formas pamatnes novietots rupji apstrādāts laukakmens, kurā zem triju zvaigžņu atveidojuma iekalsts teksts: 

SALDŪ
1950 G. 24. II KRITA
LATVIJAS
NACIONĀLIE PARTIZĀNI
UN VIŅU ATBALSTĪTĀJI

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi 

Savukārt piemiņas akmens pamatnē iekalts teksts ar kritušo vārdiem: 

JURIS KRUSTS DZ. 1916. G. “ARVĪDS”
VISVALDIS BRIZGA DZ. 1926. G.
“KĀRLIS KRAUJA”
LĪZE BERGMANE DZ. 1910. G.
VILIS KURŠINSKIS DZ. 1885. G.
VOLDEMĀRS KURŠINSKIS DZ. 1925. G.
LEONTĪNE EZERKALNE DZ. 1883. G. 

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. Striķu ielas 33 namā 1950. gada ziemā bija patvēries iepriekšējā gada pavasarī iznīcinātās Īles partizānu grupas (sk.) komandieris Visvaldis Brizga (segvārds “Kārlis Krauja”) un viņa līdzgaitnieks Juris Krusts (segvārds “Arvīds”). Tomēr partizāni tika sazīmēti un izsekoti. 

24. februāra agrā rītā māja tika ielenkta. Gan no 33. gan 35. nama uz aplencējiem tika atklāta uguns. Taču pēc neilgas apšaudes abi partizāni nolēma mēģināt izlauzties līdz netālu esošajam Veides mežam. Viņu atkāpšanos no bēniņu lūkas ar ložmetēju sedza Līze Bergmane. 

Tomēr Krusts krita jau uz mājas kāpnēm, kamēr Brizgu lode ķēra kādus 80 metrus tālāk. 

Abas ēkas tika aizdedzinātas. Čekisti aicināja tajās esošos cilvēkus nākt ārā, solot saglabāt viņiem dzīvību. Taču tad, kad kāds šim aicinājumam atsaucās, tika atklāta uguns. 

Līdz ar 33. nama saimnieci Bergmani starp nošautajiem vai ugunsgrēka dūmos nosmakušajiem bija 35. nama īpašnieki un partizānu atbalstītāji tēvs un dēls Kuršinski, kā arī Leontīne Ezerkalne, kas par saimnieku sadarbību ar partizāniem neko neesot zinājusi. 

Labots: 02.03.2024. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 278. lpp.; Latvija Amerikā, Nr. 9, 01.03.2008.; nacionalaapvieniba.lv, 26.02.1919.; Neiburgs, U. Partizānu kauja pret čekas karaspēku Striķu ielā: zināmais un nezināmais par 1950. gada notikumiem. LSM.lv, 02.03.2024.

Zebrenes pagastā Īles nacionālo partizānu piemiņas vieta

Atrodas Zebrenes pagastā Zemgales mežsaimniecības Īles meža iecirknī. GPS 56.578862, 22.92487 

Iekārtota vietā, kur 1948/49. gada ziemā atradās Visvalža Brizgas (Kārļa Kraujas) vadītās latviešu un lietuviešu nacionālo partizānu vienības bunkurs, kurš tika iznīcināts 1949. gada 17. martā notikušajā kaujā. 

1992. gada 18.jūlijā zemessargi kopā ar biedrību “Daugavas vanagi” un Latvijas vēstures izpētes darba grupu “Ziemeļblāzma”, piedaloties arī citu nacionāli noskaņoto organizāciju pārstāvjiem, ekshumēja čekistu saspridzinātajā bunkurā palikušās kritušo partizānu mirstīgās atliekas un tā paša gada 14. novembrī pārapbedīja Bēzes pagasta Virkus kapos (sk.).

1995. gada 23. aprīlī netālu no bunkura paliekām tika uzstādīts balts koka krusts, pie kura piestiprināta plāksnīte ar tekstu: “Šai vietā 1949. gada 17. martā, pārspēka ielenkti, savas dzīvības atdeva 15 Latvijas un Lietuvas partizāni.” 

1998. gada 23. oktobrī atklāts piemiņas akmens, ko pēc Kārļa Rīduža ierosmes dāvājuši Pērtas latvieši. Neregulāras formas granīta piemiņas zīmē iekalts teksts: 

TĒVZEME UN BRĪVĪBA –
SVĒTĀKIE DĀRGUMI VIRS
ZEMES
ĪLES NACIONĀLO PARTIZĀNU
/1945. – 17.03.1949./ PIEMIŅAI
PERTAS LATVIEŠI 

Piemiņas akmens uzstādīšanu organizējušas biedrības “Daugavas vanagi” un Latviešu nacionālo karavīru biedrības Dobeles nodaļas Laimoņa Ezergaiļa vadībā. 

2005. gada 5. oktobrī Latvijas Nacionālo partizānu apvienība atklāja jaunu “Balto krustu” un granīta piemiņas stēlu, kurā iekalts teksts ar kritušo partizānu vārdiem: 

PAR TEVI, TĒVU ZEME!
SAVAS GALVAS NOLIKA ŠAI MEŽA PAUGURĀ
1949. GADA 17. MARTĀ CĪŅĀ PRET ČEKAS KARASPĒKU
KĀRĻA KRAUJAS GRUPAS
LATVIEŠU UN LIETUVIEŠU NACIONĀLIE PARTIZĀNI 

JĀNIS BULS (dz. 1916.)
PĒTERIS KĻAVIŅŠ (dz. 1928.)
ĒRIKS BRUZIŅŠ (dz. 1930.)
ARNOLDS REIDE (dz. 1928.)
HARIJS JĀKOBSONS (dz. 1924.)
VOLDEMĀRS SILIŅŠ (dz. 1924.)
ARNOLDS GRAUDIŅŠ (dz. 1901.)
ALFRĒDS ŠĶĒLE (dz. 1923.)
BENEDIKTS PAVELAITIS (dz. 1915.)
JONAS RUTKUS (dz. 1925.)
ALFONS KRIŠČŪNS (dz. 1928.)
JONAS KRIŠČŪNS (dz. 1912.)
ANICETIS RUTKUS (dz. 1923.)
KLONIS (dz. 1917.)
KAZIS KRIŠČŪNS (dz. 1930.) 

Atsevišķu stēlā minēto kritušo vārdu rakstība atšķiras no tās, kas izmantota agrāk Virkus kapos uzstādītajā piemiņas akmenī (sk.). 

Līdztekus radās doma atjaunot saspridzināto bunkuru, kas tiek uzskatīts par lielāko Latvijā zināmo šāda veida partizānu mītni. Sākotnēji pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū bijušā bunkura aprises tika izliktas ar baļķiem, bet 1997. gadā pēc “Daugavas vanagu” Dobeles nodaļas iniciatīvas sadarbībā ar Īles un Zebrenes pagastu pašvaldībām, Īles mežsaimniecību un Dobeles zemessargiem Meža dienu talkas laikā tika uzsākti bunkura atjaunošanas darbi, vadoties pēc izdzīvojušā partizāna Modra Zihmaņa norādījumiem. Atjaunošanas darbos aktīvi iesaistījās arī Latvijas Nacionālo partizānu apvienība un apvienība “Visu Latvijai”. Bunkura atjaunošanas darbi tika pabeigti līdz Īles kaujas 60. gadadienai, un tas tika svinīgi iesvētīts 2009. gada 17. martā. 

Tomēr atjaunotā bunkura sienas drīzumā sāka iegrūt, un ar akciju sabiedrības “Latvijas Valsts meži” atbalstu tika veikta atkārtota bunkura rekonstrukcija. Lai novērstu atkārtotu sienu iebrukšanu, jaunā bunkura replika būvēta uz dzelzsbetona pamatiem. 

Atjaunošanas darbi tika pabeigti 2013. gada rudenī un restaurētais bunkurs atkārtoti iesvētīts nākamā gada 17. martā. 

2015. gada 11. septembrī pie atjaunotā bunkura tika atklāta vēl viena Latvijas Nacionālo partizānu apvienības uzstādīta granīta piemiņas zīme. To veido pret stateniski pieminekļa pamatnē “iedurtu” zobenu atsliets apaļš vairogs, kuru ieskauj pa aploci iekalts teksts: 

NACIONĀLAJIEM PARTIZĀNIEM UN VIŅU ATBALSTĪTAJIEM 1948 – 1949 

Pieminekļa aizmugurē uz zobena asmens kreisās skaldnes iekalti Īles partizānu grupas locekļu vārdi: 

ĪLES
PARTIZĀNU GRUPAS
DALĪBNIEKI 

VISVALDIS BRIZGA
MODRIS ZIHMANIS
ĒRIKS BRAUZIŅŠ
JĀNIS BULS
GUNĀRS FOGELS
PRANAS GELAŽIUS
ARNOLDS GRAUDIŅŠ
REINIS HERCS
HARIJS JĀKABSONS
ALFONS KALNIŅŠ
PĒTERIS KĻAVIŅŠ
ALFONSSAS HRIŠČIŪNAS
JONAS KRIŠČIŪNAS
STASYS KRIŠČIŪNAS
JURIS KRUSTS
KAZYS LAZDAUSKAS
AUGUSTS LEGZDIŅŠ
ALFONS PINKOVSKIS
JĀNIS PINKOVSKIS
BENEDIKTAS POVILAITIS
ARNOLDS REIDE
ANICETAS RUTKUS
JONAS RUTKUS
VOLDEMĀRS SLILIŅŠ
ALFRĒDS ŠĶĒLE
ŽANIS STRAZDIŅŠ 

Savukārt vairoga otrā pusē iekalti komunistiskās okupācijas varasiestāžu notiesāto partizānu atbalstītāju vārdi: 

BALTIJAS KARA APGABALA
KARA TRIBUNĀLA TIESĀTIE
ĪLES PARTIZĀNU GRUPAS
ATBALSTĪTĀJI 

BIRUTA
BŪČIŅA-RODOVIČA
ELMĀRS BŪČIŅS
ARVĪDS BERGMANIS
GUNĀRS BERGMANIS
HELMUTS BERGMANIS
ILGA BERGMANE
JĀNIS BERGMANIS
JURIS BERGMANIS
KONSTANTĪNS
BERGMANIS
LEONĪDS BERGMANIS
MAIGA
BERGMANE-ŠTEINBERGA
VELTA BERGMANE
ŽANIS KREICBERGS
OLGA LOCA
BERTA LŪSE
ŽANIS PAUFLERS
JĀNIS REIDE
ELZA REIDE
ALBERTS SKUDRA
ALFRĒDS SMIĻĢIS
SKAIDRĪTE
SMIĻĢE-DANCE
ARVĪDS ŠNEIDERS
LIZETE ŠNEIDERE
FRICIS ZEIKMANIS

Šīs piemiņas zīmes idejas autore ir bijusī partizānu sakarniece Biruta Rodoviča, bet to darinājis akmeņkalis Voldemārs Kandevics. 

No 2019. gada 14. februāra piemiņas vieta iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 9261). 

Vēsturiska atkāpe. Nacionālo partizānu grupa, kas Dobeles apkārtnē darbojās Visvalža Brizgas (segvārds – “Kārlis Krauja”) vadībā, izveidojās 1947. gadā. 1948. gada oktobrī tai pievienojās deviņi lietuviešu nacionālie partizāni. Netālu no Īles, Zebrenes un Lielauces pagastu robežu sadures vietas partizāni pārziemošanai izbūvēja plašu bunkuru, kur arī aizvadīja 1948/49. gada ziemu. 

Tomēr bēdīgi slavenais čekas aģents Marģeris Vītoliņš okupācijas varasiestādēm uzrādīja bunkura atrašanās vietu, un 1949. gada 17. martā PSRS iekšlietu karaspēka vienības 760 vīru sastāvā bunkuru, kur tobrīd atradās 24 partizāni, ielenca. Triecienā pašam bunkuram piedalījās 120 31. pulka 1. rotas karavīri. Pēc sīvas kaujas, kas ilga vairākas stundas, 15 partizāni krita, bet deviņi bija spiesti padoties. 

Saskaņā ar komunistiskās okupācijas iestāžu oficiālajiem datiem kaujā kritis viens čekists, bet trīs guvuši ievainojumus. Taču izdzīvojušie partizāni uzskata, ka zaudējumi ienaidnieka pusē bijuši daudz lielāki. Tā M. Zihmanis izteicies, ka saskaņā ar dažām ziņām krituši 48 iekšlietu karaspēka karavīri. 

Uzbrukuma laikā Pats Krauja un divi viņa līdzgaitnieki bunkurā neatradās. Viņus okupācijas varasiestādēm izdevās izsekot tikai 1950. gada ziemā, kad partizāni uzturējās pie saviem atbalstītājiem Saldū (sk.).

Papildināts: 18.03.2021.

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 317.-319. lpp.; Latvijas nacionālo partizānu karš 1944-1956. Rīga: Preses nams, 1996. 442.-445. lpp.; Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 2, 2004. gada, 20.-23. lpp.; Latvijas Jaunatne, Nr. 156/157, 24.07.1992.; Neatkarīgā Cīņa, Nr. 97, 29.04.1995.; Laiks, Nr. 38, 13.05.1995.; Brīvā Latvija, Nr. 26, 05.07.1997.; Austrālijas Latvietis, Nr. 2428, 04.09.1998.; Brīvā Latvija, Nr. 42, 07.11.1998.; Austrālijas Latvietis, Nr. 2438, 27.11.1998.; LETA, 27.09.2005.; Latvija Amerikā, Nr. 30, 26.07.2008.; Latvija Amerikā, Nr. 13, 28.02.2009.; LSM.LV, 08.09.2015.; lvm.lv, 27.03.2015.; lvm.lv, 19.03.1919.; dobele.lv; Informācijas sistēma “Mantojums”.

Alojas kapos LKOK Jāņa Palmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Alojas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Palmanis. Biedrības “Daugavas vanagi” Limbažu nodaļa, veicot LKOK atdusas vietu iezīmēšanu bijušā Limbažu rajona teritorijā, uz kapa uzstādījusi tipveida granīta piemiņas plāksni. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Palmanis dzimis 1893. gada 12. decembrī Valmieras pagastā. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada septembrī iesaukts Krievijas armijā, dienējis Preobraženskas leibgvardes pulkā. 1916. gada maijā pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu, pēc tam uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulku, piedalījies kaujās. Atvaļināts 1918. gada 21. februārī. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 4. jūlijā, 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 11. janvārī Latgalē nakts izlūkgājienā kaprālis Palmanis “straujā triecienā ieņēma Kobuļņiku sādžu, saņēma gūstekņus un ieguva ložmetēju”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. februārī. Zemkopis, mežsargs Pāles pagasta “Kaijās”, kur dzīvojis arī atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā. Miris 1972. gada 2. novembrī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 388. lpp.; Auseklis, Nr. 132, 13.11.2003.

Alojas kapos LKOK Ernesta Virša individuāls apbedījums

Atrodas Alojas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ernests Virsis. Biedrības “Daugavas vanagi” Limbažu nodaļa, veicot LKOK atdusas vietu iezīmēšanu bijušā Limbažu rajona teritorijā, uz kapa uzstādījusi tipveida granīta piemiņas plāksni. 

Vēsturiska atkāpe. Ernests Virsis dzimis 1896. gada 14. maijā toreizējā Rozēnu pagasta “Auniņos”. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis Semjonovas gvardes pulkā. Piedalījies kaujās pie Koveļas, paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 15. jūnijā Rūjienā, 7. Siguldas kājnieku pulka sastāvā nosūtīts uz Liepāju, piedalījies Liepājas aizstāvēšanā pret bermontiešiem, pēc tam Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 12. novembrī Liepājā kaprālis Virsis “brīvprātīgi, privātās drēbēs ģērbts, devās ienaidnieka aizmugurē un ievāca ziņas par bermontiešu spēkiem, to dislokāciju un sastāvu un nodeva informāciju savam komandierim, tā dodams mūsējiem iespēju apiet pretinieku un ieņemt Dienvidu fortu”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. martā. Piešķirta jaunsaimniecība Rozēnu pagasta Vīķu muižā, vēlāk strādnieks Staiceles papīrfabrikā. Miris 1968. gada 3. maijā. LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā kļūdaini norādīts, ka apglabāts Staiceles kapos. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 564.-565. lpp.; Auseklis, Nr. 132, 13.11.2003.

Alojas kapos LKOK Jāņa Anšmita individuāls apbedījums

Atrodas Alojas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Anšmits. Biedrības “Daugavas vanagi” Limbažu nodaļa, veicot LKOK atdusas vietu iezīmēšanu bijušā Limbažu rajona teritorijā, uz kapa uzstādījusi tipveida granīta piemiņas plāksni. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Anšmits dzimis 1892. gada 24. janvārī toreizējā Ungurpils (tagad Alojas) pagastā zemkopja ģimenē. Mācījies Rīgas Blūma reālskolā. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gadā iesaukts Krievijas armijā, no jūlija līdz 1915. gada jūlijam mācījies 3. Pēterhofas praporščiku skolā, pēc tam aktīvajā armijā. No 1917. gada jūnija līdz 1918. gada 20. februārim dienējis Rezerves latviešu strēlnieku pulkā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 28. decembrī, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Atsevišķās (studentu) rotas sastāvā piedalījies cīņās pret lieliniekiem Kurzemē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 6. martā pie Skrundas, kad mūsu spēki forsēja Ventu Kalnamuižas dzirnavu apkārtnē, virsleitnants Anšmits “no sava ložmetēja ar labi mērķētu uguni apšaudīja dzirnavās nocietinājušos pretiniekus, kuri bija spiesti atkāpties, un mūsu karavīri spēja izpildīt kaujas uzdevumu”. 

Vēlāk paaugstināts par kapteini, iecelts par 3. Jelgavas kājnieku pulka rotas komandieri. 

Pēc Latvijas Neatkarības kara atgriezies savā saimniecībā, bet 1922. gada decembrī uzsācis darbu Politiskajā policijā, 1923. gadā iecelts par Politiskās policijas Gulbenes nodaļas priekšnieku. No 1925. gada darbojas Aizsargu organizācijā, Cēsu un Jelgavas apriņķu priekšnieks, 16. Jelgavas aizsargu pulka komandieris. No 1935. gada Iekšlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktors. Pensionējies 1939. gada jūlijā. 

Apbalvots ar Triju Zvaigšņu ordeņa III šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Austrijas I šķiras Nopelnu ordeni, Polijas “Polonija Restituta” III šķiru, Igaunijas Aizsargu Ērgļa ordeni un Lietuvas Aizsargu Zvaigznes ordeni. Piešķirta jaunsaimniecība Vircavas pagasta Oglaines muižā. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada 18. oktobrī apcietināts, 1941. gadā 21. februārī, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 13. daļu, “aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru” piespriests nāvessods. Anšmits nošauts 1941. gada 4. maijā Katlakalnā. LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā kļūdaini norādīts, ka viņš apbedīts Katlakalna Kapsilu kapos, kur guldīta lielākā daļa no lielinieku noslepkavotajiem Katlakalnā. Tomēr tuvinieki Anšmita mirstīgās atliekas pārveda apbedīšanai uz dzimtas kapiem Alojā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 41.-42. lpp.; Auseklis, Nr. 132, 13.11.2003.; Tēvija, Nr. 26, 30.07.1941.; timenote.info/lv.

Alojas kapos LKOK Voldemāra Liepiņa individuāls apbedījums

Atrodas Alojas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Voldemārs Liepiņš. 2003. gada 11. novembrī biedrības “Daugavas vanagi” Limbažu nodaļa, veicot LKOK atdusas vietu iezīmēšanu bijušā Limbažu rajona teritorijā, uz kapa uzstādījusi tipveida granīta piemiņas plāksni, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LIEPIŅŠ
VOLDEMĀRS
ANDREJA D.
1891.7.01. – 1936.27.08. 

Vēsturiska atkāpe. Voldemārs Liepiņš dzimis 1891. gada 7. janvārī toreizējā Rozēnu pagastā. Zemkopis. Beidzis divgadīgo ministrijas skolu. 

1912. gada oktobrī iesaukts Krievijas armijā, dienējis 84. artilērijas brigādē. Tās sastāvā Pirmā pasaules kara laikā cīnījies Austrumprūsijā un Karpatos. Demobilizēts 1918. gada janvārī. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 1. aprīlī, piedalījies cīņās pret landesvēru, kā arī turpmākajās Latvijas Neatkarības kara kaujās Vidzemes artilērijas pulka sastāvā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 29. jūnijā pie Pīļu kroga Rīgas tuvumā, “kad mūsu jaunmobilizētie spēki stiprā vāciešu ugunī steigā un nekārtībā atkāpās, [seržants] Liepiņš ar savu artilērijas vadu atklāja pret vāciešiem niknu uguni tiešā tēmējumā, kā rezultātā pretinieks atkāpās un mūsu kājnieki ieguva laiku sakārtoties”.

Atvaļināts 1920. gada 22. decembrī. Dzīvojis Rozēnu pagasta “Tiltiņos”. Miris 1936. gada 27. augustā Rozēnos. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 320. lpp.; Auseklis, Nr. 132, 13.11.2003.

Liepupes kapos LKOK Jāņa Kalniņa individuāls apbedījums

Atrodas Liepupes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Kalniņš. Pie kapu kopiņas tuvinieku uzstādīta piemiņas plāksne, kurā iestrādāts keramikas medaljons ar fotogrāfiju un zem krusta zīmes iekalts teksts: 

JĀNIS KALNIŅŠ
1898.16.IV – 1963.2.X
Vieglas smiltis tētiņam

Foto: 25.02.2020., Arno Liepiņš

2011. gada 22. jūnijā biedrības “Daugavas vanagi” Limbažu nodaļa, veicot LKOK atdusas vietu iezīmēšanu bijušā Limbažu rajona teritorijā, kapu kopiņas kājgalī uzstādīja arī melnā granītā darinātu tipveida piemiņas plāksni, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts:

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA
KAVALIERIS
KALNIŅŠ
JĀNIS
1898.16.IV. – 1963.2.X

Foto: 25.02.2020., Arno Liepiņš

Vēsturiska atkāpe. Jānis Kalniņš dzimis 1898. gada 16. aprīlī toreizējā Tūjas pagastā. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis Rezerves latviešu strēlnieku pulkā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 6. jūnijā Limbažos, ieskaitīts 2.(5.) Cēsu kājnieku pulkā. Cēsu kaujās ievainots. Vēlāk cīnījies pret bermontiešiem un piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī, kad mūsu rota forsēja Daugavu un Zaļajā salā iekļuva pretinieka ložmetēju ugunī, kaprālis Kalniņš “kopā ar dažiem kareivjiem uzbruka tuvākajam ložmetējam un atņēma to, pēc tam nocietinājās Daugavas kreisajā krastā, tā lielā mērā sekmēdams ienaidnieka satriekšanu”. 

Atvaļināts 1921. gada martā. Jaunsaimnieks toreizējā Duntes pagasta “Tīrumkalējos”. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā veikalvedis, pārdevējs, preču sagādnieks Duntes veikalā.

Papildināts: 07.08.2022.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 226. lpp.; Auseklis, Nr. 73, 28.06.2011.