Drustu kapos LKOK un nacionālā partizāna Jāņa Barona individuāls apbedījums

Atrodas Drustu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un nacionālais partizāns Jānis Barons. Uz kapa, domājams, tuvinieku uzstādīta granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

JĀNIS BARONS
PĒTERA D.
1898.19.III – 1945.2.VIII 

Vēsturiska atkāpe. Jānis barons dzimis 1898. gada 19. martā Drustu pagasta Rideļos. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis latviešu strēlnieku formējumos. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 14. jūnijā, 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. novembrī pie Smārdes kaprālis Barons “veica izlūkošanu ienaidnieka aizmugurē un ievāca ziņas par bermontiešu dislokāciju, tā lielā mērā sekmēdams veiksmi nākamajā kaujā”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. maijā. Lauksaimnieks Drustu pagasta Rideļos, pagasta vecākais. Apbalvots arī ar Viestura ordeni. 

Komunistiskās okupācijas pirmajā gadā izdevies izvairīties no 1941. gada 14. jūnija deportācijām, taču ģimene deportēta. Nacistiskās okupācijas laikā līdz 1944. gada rudenim atgriezies pagasta vecākā amatā. Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, uzsācis nacionālā partizāna gaitas. Kritis kaujā ar čekistiem 1945. gada 2. augustā. 

Piemiņas zīme uzstādīta arī vietā, kur J. Barons kritis (sk.), un viņa vārds iekalts Lestenes brāļu kapu piemiņas sienā (sk.). 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 167. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 60.-61. lpp.

Drustu pagasta Tulčos piemiņas zīme LKOK un nacionālā partizāna Jāņa Barona nāves vietā

Atrodas Drustu pagasta Tulčos pļavā pie “Sprukstiem”. 

Vietā, kur 1945. gada 2. augustā kaujā ar čekistiem kritis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un nacionālais partizāns Jānis Barons, uzstādīts balti krāsots koka krusts. 

Pats J. Barons apglabāts Drustu kapos (sk.). 

Avots: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 167. lpp.

Vidagā pie Sikšņu pamatskolas piemiņas plāksne skolas audzēkņiem-nacionālajiem partizāniem

Atrodas Virešu pagastā Vidagā pie Sikšņu pamatskolas. 

Atklāta 2006. gada 5. maijā. Metāla piemiņas plāksnē iegravēts teksts: 

Šajā skolā mācījās
Vera un Ojārs
Rublovski 

viņus 1945. gada 29. maijā
nošāva čekisti

Piemiņas plāksnes uzstādīšanu organizējuši kādreizējie partizānu atbalstītāji Uldis un Laimonis Jaukuļi, kā arī Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera un nacionālā partizāna Eduarda Sebra meita Elvīra Sebre. 

Tajā pašā dienā turpat tālāk pie ceļa, kas ved uz Mālmuižu, atklāts piemiņas akmens nacionālo partizānu grupu komandieriem Rūdolfam Rublovskim, Eduardam Sebrim un Eduardam Reinertam, kas laikā no 1944. līdz 1948. gada darbojās Sikšņu mežos (sk.). 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 159. lpp.; Alūksnes Ziņas, Nr. 52, 06.05.2006.

Virešu pagasta Sikšņos piemiņas akmens nacionālajiem partizāniem

Atrodas Virešu pagasta Sikšņos. 

Atklāts 2006. gada 5. maijā. Granīta piemiņas akmenī, kas uzstādīts pie partizāniem veltītā Baltā krusta, iekalts teksts: 

NACIONĀLO PARTIZĀNU GRUPAS

KOMANDIERI 

RŪDOLFS RUBLOVSKIS

1898 – 1945 

EDUARDS SEBRIS

1899 – 1946 

EDUARDS REINERTS

1916 – 1948 

ČEKISTU NOSLEPKAVOTI

KAPU VIETA NEZINĀMA

Eduards Sebris ir arī Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un pirms viņa vārda piemiņas akmenī iekalts LOK atveidojums. Viņam piemiņas zīme uzstādīta arī Lizuma pagasta Velēnas Sila kapos (sk.).

Piemiņas akmens uzstādīšanu organizējuši kādreizējie partizānu atbalstītāji Uldis un Laimonis Jaukuļi, kā arī E. Sebra meita Elvīra Sebre.

1. vēsturiskā atkāpe. Palsmanes pagasta “Briežkalnu” saimnieks Rūdolfs Rublovskis izveidoja vienu no palsmaniešu nacionālo partizānu grupām. Kopā ar dēlu Ojāru viņš jau 1944. gada rudenī aizgāja mežā, bet vēlāk viņiem piebiedrojās bijušie policisti gaujienieši Eduards Reinerts un Arnolds Vilks, kā arī sarkanarmijas dezertieri palsmanieši Jānis Nātriņš, Jānis Vizulis un Vilis Dzeguze. Pirmo tā dēvēto istrebiķeļu (iznīcinātāju) atbruņošanas un pēršanas akciju grupa sarīkoja 1945. gada 11. aprīlī. 

14. aprīlī istrebīķeļi aizturēja R. Rublovska meitu Veru, taču apšaudes laikā starp kolaboracionistiem un partizāniem viņai izdevās izbēgt, un Vera kopā ar “Briežkalnu” kalponi Austru Bērziņu pievienojās grupai. Vēl pēc dažām dienām vienībai pievienojās bijušais policists Alfrēds Liepiņš. Maija otrā pusē partizāniem pievienojās 19. maijā kritušā Jāņa Vizuļa māsa Herta Vizule, bet mēneša beigās – partizāna Eduarda Reinerta sieva Monika, kuru čekisti pēc īslaicīgas aizturēšanas bija atbrīvojuši, pieprasot no meža izvest vīru. 

Jau maija sākumā Palsmanē tika izvietota NKVD karaspēka vienība 23 vīru sastāvā, un pamazām čekistiem izdevās noskaidrot Rublovska grupas atrašanās vietu. Apkārtnē tika izvietoti NKVD karavīru un istrebiķeļu slēpņi. 20. maija Rītā Rublovskis kopā ar abiem bērniem Viļa Dzeguzes un Hertas Vizules pavadībā devās uz savām mājām, lai papildinātu pārtikas krājumus. Aptuveni kilometru no sava bunkura partizāni uzdūrās uz viena no čekistu slēpņiem, kas bija izvietots pie meža takas. Neilgajā kaujā visi pieci partizāni krita. 

Bunkurā palikušie partizāni, kas izdzirdēja kaujas troksni pēdējā brīdī paspēja to atstāt un atkāpties, un čekisti tukšo bunkuru pēc tam uzspridzināja. 

Kritušo partizānu līķus citu iedzīvotāju un partizānu atbalstītāju iebiedēšanai čekisti izlika apskatei Vidagas ciemā pie Sikšņu pamatskolas, bet pēc tam pārveda uz Palsmani, kur izpildkomitejas priekšā tie nogulēja vēl nedēļu. Pēc tam okupācijas varas iestādes kritušos slepeni apraka nezināmā vietā. 

Pie Sikšņu pamatskolas, kur mācījušies Ojāras un Vera Rublovski, viņiem abiem uzstādīta piemiņas plāksne (sk.). 

2. vēsturiskā atkāpe. Pēc R. Rublovska nāves grupas komandēšanu pārņēma Eduards Reinerts (“Reinis”). 1946. gada oktobrī Reinerta grupa apvienojās ar Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Eduarda Sebra (sk.) grupu. Apvienotās grupas komandēšanu uzņēmās E. Sebris, taču pēc strīda ar komandieri Reinerts gada beigās to atstāja. 1946. gada 25. jūlijā kopā ar sievu Moniku Reinerti un cīņu biedru Alfrēdu Liepiņu legalizējies, jo bija nepieciešams parūpēties par mazgadīgajiem bērniem, kas pēc Reinerta sievasmātes aresta bija palikuši bez uzraudzības. Kad 18. augustā arestēja A. Liepiņu, Renerts atkal atgriezās mežā. Vēlāk pievienojies Kārļa Mūsiņa (“Kārļa”) grupai, taču lielāko daļu laika turpinājis slēpties viens bunkurā netālu no savām mājām “Bendrupiem”, kur dzīvoja viņa sieva un bērni. 

Reinerta atrašanās vietu čekistiem uzrādījis kāds nodevējs ar segvārdu “Birga”, un 27.augustā viņš iekrita vienā no čekistu slēpņiem, kas bija izlikts pie taciņas uz “Bendrupiem”. Sagūstītais Reinerts tika aizvests uz istrebīķeļu operatīvās grupas štābu Virešos, kur nākamajā dienā bēgšanas mēģinājuma laikā partizānu nošauts. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 158.-159. lpp.; Kušķis, G., Korsaks, P. Ceļā uz Latvijas valstisko neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi. Rīga: Apgāds Mantojums, 2008. 155. lpp.; Turčinskis, Z. Ziemeļvidzemes mežabrāļi: Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā 1944.-1953, gads. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2011. 52-55, 108, 126, 187, 207. lpp.; Alūksnes Ziņas, Nr. 52, 06.05.2006.

Pie Malnavas koledžas piemiņas plāksne Kureļa grupas 2. bataljona komandierim Robertam Rubenim

Atrodas pie Malnavas koledžas (agrāk Valsts Malnavas lauksaimniecības vidusskola) vecā korpusa. 

Atklāta 2000. gadā. 

Vēsturiska atkāpe. Roberts Rubenis dzimis 1917. gada 9. septembrī Daugavpils apriņķa Krustpils pagasta Ļuļāku saimnieka ģimenē. 1932. gadā iestājies Latgales lauksaimniecības vidusskolā (vēlāk Valsts Malnavas lauksaimniecības vidusskola), kuru beidza 1937. gadā. Bijis organizācijas “Latvijas vanagi” biedrs, bet no 1938. gada rudens līdz 1940. gada pavasarim dienēja Latvijas armijā, sākotnēji 7. Siguldas kājnieku pulkā, vēlāk – Autotanku pulkā, iecelts par tanketes komandieri. Dienesta laikā beidzis rezerves virsnieka kursus, iegūstot leitnanta pakāpi. 

Nacistiskās okupācijas laikā 1943. gadā kļuvis par Latvju jaunatnes organizācijas Jēkabpils apriņķa nodaļas vadītāju. 1944. gada 13. martā iesaukts Latviešu leģionā, kur leitnanta pakāpē ieskaitīts 15. latviešu SS grenadieru apmācību un papildinājumu brigādes 1. štāba rotā. Vēsturnieks Uldis Neiburgs izsaka pieņēmumu, ka Rubenis Bredova kaujas grupas sastāvā, iespējams, piedalījies 1944. gada 27. un 28. jūlija cīņās Jelgavas apkārtnē un pēc šīm kaujām kopā ar citiem karavīriem atkāpies Skrīveru virzienā, kur bija sākusies ģenerāļa Kureļa grupas organizēšana (sk.). Leitnantam Rubenim tika uzticēta rotas formēšana Bebru pagastā. 

Nav arī izslēgts, ka laikā, kad Vidzemē formēja ģenerāļa Kureļa grupu, Rubenis kādu brīdi atradies virsnieku apmācību kursos Vācijā, kur viņu varētu būt nosūt nosūtījis vācu Abvēra 212. frontes izlūkošanas grupas komandieris leitnants Ervīns Haselmanis (Hasselmann). 

1944. gada 19. septembrī, ģenerāļa Kureļa grupai sākot pārvietojoties uz Kurzemi, leitnants Rubenis kopā ar savu vienību sākotnēji atkāpās uz Ropažiem, bet jau 22. septembrī turpināja ceļu uz Kurzemi. 1944. gada oktobrī Rubeņa vienība 200 vīru stiprumā novietojās toreizējā Ventspils apriņķa Ugāles pagasta Ilziķos. Novembrī viņa komandēto rotu pārformēja par Kureļa grupas 2. bataljonu, kura sastāvā jau bija aptuveni 450 vīru. 

Kad 14. novembrī vācu vienības uzsāka Kureļa grupas atbruņošanu, Rubenis atteicās nolikt ieročus, un 18. novembrī sākās vācu uzbrukums viņa komandētajai vienībai. Lai gan uzbrukums tika atsists, Rubenis šajā kaujā guva nāvējošu ievainojumu. Viņš mira nākamajā dienā “Novadnieku” mežsargu mājās, no kurām bataljons tikko bija izsitis kureliešu likvidēšanai izveidotās kaujas grupas štābu, kuru komandēja pats Ostlandes SS un policijas augstākais vadītājs ģenerālleitnants (obergrupenfīrers) Frīdrihs Augusts Jekelns. 

Rubeņa apbedīšanas vieta īsti nav zināma. Saskaņā ar vienu no versijām viņa mirstīgās atliekas, paslēptas salmu vezumā, kādas jaunas meitenes pavadībā nogādātas Ilziķos un apbedītas līdzās viņa vienības raktajiem bunkuriem. Citi notikumu aculiecinieki kā leitnanta Rubeņa atdusas vietu min arī Grenču mājas, Usmas kapus un pat Ugāles pagasta Mūrnieku kapus. Pastāv arī versija, ka jau atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā viņa atraitne pārapbedījusi leitnanta Rubeņa trūdus dzimtas kapos Bebru apkārtnē līdzās viņu Kurzemē mirušajam dēlam. 

Pēc Rubeņa nāves bataljona komandēšanu uzņēmās virsnieka vietnieks Aleksandrs Druviņš, kurš tika smagi ievainots 7. decembrī. Bataljons turpināja pretošanos līdz 9.decembrim, bet pēc tam vienības atliekas izklīda.

Avoti: Neiburgs, U. “Ja mums arī būs jāmirst, Latvija dzīvos”: Ģenerāļa Kureļa grupas virsnieku privātās vēstules (1944-1946). Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, Nr. 4 (93), 2014. 149. lpp.; Latvijas Avīze, Nr. 342, 16.12.2005.

Puzes pagasta Stiklos piemiņas akmens Kureļa grupai

Atrodas Puzes pagasta Stiklos. 

Atklāts 1997. gada 8. jūnijā. Neregulārās formas granīta plāksnē zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

ĢENERĀĻA KUREĻA
KAUJAS GRUPAS PIEMIŅAI
1944. GADA 14. NOVEMBRĪ 

PĀR GARU NĀVEI
NAVA VAĻA ĻAUTA 

Vēsturiska atkāpe. Pēc Skrīveru (sk.) atstāšanas un atkāpšanās uz Kurzemi 1944. gada septembra beigās Kureļa grupa izvietojās toreizējā Talsu apriņķa Strazdes pagastā, bet oktobra beigās grupas štābs novietojās Puzes pastā Annahites stikla fabrikā jeb tā dēvētajos Stiklos, kur tas atradās līdz pat grupas likvidēšanai 1944. gada 14. novembrī.

Avots: Latvijas Vēstnesis, Nr. 139/140, 10.06.1997.

Liepājas Karaostā piemiņas zīme Kureļa grupas štāba virsniekiem

Atrodas Liepājā Karaostā Krasta ielas galā. 

Atklāta 1994. gada 7. decembrī. Izveidota pēc vēstures entuziasta Riharda Rubīna ierosmes. Piemiņas zīme sastāvēja no laukakmens, pie kura piestiprināts dzelzs krusts. Zem krusta šķērskoka no dzelzs burtiem veidots uzraksts: KURELIEŠI. Savukārt zem šī uzraksta piestiprināta melna granīta plāksne, kurā iekalti astoņu vāciešu nošauto Kureļa grupas štāba virsnieku vārdi: 

LIEPIŅŠ                     PULKVEDIS
UPELNIEKS              KAPTEINIS
MUCENIEKS             KAPTEINIS
GREGORS                VIRSLEITN.
PRIKALS                   VIRSLEITN.
RASA                         VIRSLEITN.
FILIPSONS                LEITNANTS
VALTERS                   AIZSARGS 

2012. gada janvāra vētrā piemiņas akmens ieskalots jūrā. 2013. gada oktobrī piemiņas vieta iekārtota no jauna. Tā atkārtoti atklāta tā paša gada 9. decembrī. 

Atjaunoto piemiņas vietu pēc mākslinieka Raimonda Kalniņa meta iekārtojis vietējais akmeņkaļu uzņēmums “Granītakmens”. Tā sastāv no deviņiem laukakmeņiem, kas puslokā izvietoti ap simbolisku ugunskuru. Pie centrālā, lielākā laukakmens piestiprināts metāla krusts, kuram blakus dzels burtiem veidots vertikāls uzraksts: 

8 KURELIEŠI

Foto: 19.12.2020., Māris Jurciņš

Centrālajam laukakmenim katrā pusē novietoti pa četriem mazākiem laukakmeņiem. Katrā no tiek iekalts viena nošautā kurelieša vārds.

Foto: 19.12.2020., Māris Jurciņš

Piemiņas vietas atjaunošanu finansējis pašvaldības uzņēmums “Komunālā pārvalde”, tam atvēlot 3965,17 latus.

2024. gada februāra beigās atklājās, ka nezināmi vandāļi norāvuši no piemiņas vietas centrālā akmens metālu krustu.

Vēsturiska atkāpe. Pēc Kureļa grupas likvidēšanas arestētie virsnieki – kapteinis Kristaps Upelnieks, pulkvedis Pēteris Liepiņš, pulkvežleitnants Eduards Graudiņš, kapteinis Jūlijs Mucenieks, virsleitnanti Jānis Gregors, Jānis Rasa un Teodors Prikulis (Prikals), leitnants A. Ankravs, kā arī darbvedis Kārlis Valters un grupas saimniecības priekšnieks Vilnis Pāvulāns – 14. novembrī tika aizvesti uz Talsiem, bet no turienes pēc nopratināšanas viņus 19. novembrī pārveda uz Liepāju. Tajā pašā dienā Liepājas Karaostas cietumā notika vācu karatiesas sēde, kurā arestētajiem inkriminēja sakaru uzturēšanu ar anglosakšiem un sacelšanās gatavošanu. Visiem apsūdzētajiem piesprieda nāvessodu. Pēc kara tiesas sprieduma pulkvedi P. Liepiņu, kapteini K. Upelnieku, kapteini J. Mucenieku, virsleitnantus J. Gregoru, J. Rasu un T. Prikuli, kā arī leitnantu Filipsonu no Rubeņa bataljona un darbvedi K. Valteru 20. novembrī nošāva. Pulkvežleitnantu E. Graudiņu, leitnantu A. Ankravu un V. Pāvulānu apžēloja un nosūtīja uz Štuthovas koncentrācijas nometni. 

Papildināts: 16.03.2024. 

Avoti: Neiburgs, U. “Grēka un ienaida liesmās”: Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Rīga: Latvijas mediji, 2018. 306.-307. lpp.; Biezais, H. Kurelieši: Nacionālās pretestības liecinieki. Itaka: Mežābele, 1991. 55.-65. lpp.; Diena, Nr. 287, 09.12.1994.; liepajniekiem.lv, 14.09.2013.; irLiepāja, 28.10.2013.; liepajniekiem.lv, 08.11.2013.; LSM.LV, 09.12.2013., LETA, 29.02.2024.; liepājniekiem.lv, 29.02.2024.

Izvaltas kapos piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem

Atrodas Izvaltas kapos. 

Atklāta 2007. gada 15. septembrī. Piemiņas zīmi veido balti krāsots koks krusts un melna granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

IZVALTAS PAGASTA
NACIONĀLAJIEM PARTIZĀNIEM 

BROŅISKAVA SAUŠA                   PĒTERIS BOGDĀNS
VLADISLAVS SAUŠS                     ĀDAMS ŠKIPURS
STAŅISLAVS ILIŠKO                     EDVARDS LIVKĀNS 

NEPAEJ GARĀM – APSTĀJIES! 

Piemiņas zīme veltīta nacionālajiem partizāniem, kas 1951. gadā slēpās Šaltupes mežā. Bunkuru, kas atradās netālu no toreizējās Veiguļu un Izvaltas pagastu robežas kāds nodevējs uzrādījis okupācijas varasiestādēm, un partizāni krituši apšaudē ar tos ielenkušajiem čekistiem. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 122. lpp.; Ezerzeme, 28.09.2007.

Pie Malnavas koledžas piemiņas plāksne skolas audzēkņiem – nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem

Atrodas pie Malnavas koledžas (agrāk Valsts Malnavas lauksaimniecības vidusskola/Malnavas lauksaimniecības tehnikums) ēkas. 

Atklāta 2006. gada 3. septembrī. Granīta piemiņas plāksnē iekalts teksts: 

TĒVU ZEMES DĒLIEM UN MEITĀM 

MŪŽĪGA PIEMIŅA MALNAVIEŠIEM –
NACIONĀLĀS PRETOŠANĀS KUSTĪBAS DALĪBNIEKIEM UN
KOMUNISTISKĀ GENOCĪDA UPURIEM
1940.-1941. UN 1944.-1990. 

Piemiņas plāksni uzstādījusi Latvijas Nacionālo partizānu apvienība. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 122. lpp.; Būmanis, J. Pretošanās kustība Dienvidaustrumu Latvijā (1944. gada jūnijs – 1956. gads). Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2015. 310. lpp.

Jersikas pagasta Upenieku kapos nacionālā partizāna Jura Rudzāta individuāls apbedījums

Atrodas Jersikas pagasta Upenieku kapos. 

Apglabāts viens no Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienības (LTS(p)A) dibinātājiem Juris Rudzāts, kas krita 1945. gada 13. novembrī Rožkalnu pagasta Augšmuktos. 

Bijis apbedīts citur, bet sākoties Atmodai, pārapbedīts. Uz kapa uzstādīta neregulāras formas granīta piemiņas plāksne, kurā iekaltajā tekstā kā nāves datums kļūdaini norādīts 17. novembris: 

RUDZĀTI
JURIS                         JŪLIJA
1915 28/III – 1945 17/XI        1916 7/XI – 1990 27/IX 

J. Rudzātam un citiem (LTS(p)A) vadītājiem piemiņas zīme uzstādīta arī Augšmuktos (sk.). 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 120.-121. lpp.; timenote.info/lv.

Pie Vanagu katoļu baznīcas piemiņas plāksne mācītājam un nacionālajam partizānam Antonam Juhņevičam

Atrodas pie Upmalas pagasta Vanagu katoļu baznīcas. 

Atklāta 2005. gada 8. oktobrī, Antona Juhņeviča 100. dzimšanas dienā. Granīta plāksnē iekalts teksts: 

VANAGU KATOĻU DRAUDZES PRĀVESTA
ANTONA JUHNĒVICA (1905. – 1947.)
PIEMIŅAI
VIŅA VADĪBĀ 1945. GADA 28. JANVĀRĪ TIKA ATVAIRĪTS
ČEKISTU UZBRUKUMS ŠIM DIEVNAMAM.
ANTONS JUHNĒVIČS BIJA LATVIJAS NACIONĀLĀS
MEATKARĪBAS CĪŅAS ATBALSTĪTĀJS 

Piemiņas plāksni uzstādījusi Latvijas nacionālo partizānu apvienība sadarbībā ar Vārkavas novada pašvaldību. 

Vēsturiska atkāpe. Antons Juhņevičs dzimis 1905. gada 8. oktobrī Gaigalavas pagastā. Pēc Aglonas katoļu ģimnāzijas beigšanas iestājies Rīgas Katoļu teoloģijas augstskolā, bet, būdams 4. kursā, no tās tiek izslēgts, jo sūdzējies par augstskolas garīgo tēvu. 1930. gadā iestājies Ļubļinas Katoļu universitātē Polijā, kur studējis kanonus (baznīcas tiesības). 1933. gadā arhibīskaps Antonijs Springovičs iesvēta Juhņeviču par priesteri. Viņš strādā Daugavpils, Kombuļu un Atašienes draudzēs, līdz 1944. gadā tiek iecelts par Vanagu draudzes prāvestu. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, Vanagu baznīcas šķūnī un draudzes namā patvērumu rod vīri, kas dezertējuši no Latviešu leģiona, kā arī slēpjas no piespiedu mobilizācijas sarkanajā armijā. Kopumā ar Juhņeviča ziņu tiek slēpti 30 latviešu jaunieši. 1944. gada rudenī daļa no viņiem pārceļas uz tuvējo Velna purvu. 

Tajā pašā laikā mācītājs savos sprediķos atklāti izsakās pret okupācijas režīmu. Okupācijas varasiestādēm kļūst arī zināms, ka Vanagu baznīcā tiek slēpti “dezertieri”, un 1945. gadā 28. janvārī baznīcu, kurā nocietinājies Juhņevičs kopā ar atlikušajiem astoņiem vīriem, ielenc čeka. Tomēr uzbrukumu ar Velna purvā esošo nacionālo partizānu atbalstu izdodas atvairīt, un Juhņevičs līdz ar pārējiem vīriem arī dodas mežā. 

1945. gada vasaras beigās viņu ievēlē par Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības (LTS(p)A) prezidija priekšsēdētāju ar segvārdu ”Vientulis”. Juhņevičs ir arī LTS(p)A statūtu autors. Sākas partizānu grupu apvienošana, un 1945. gada rudenī LTS(p)A darbojas jau Daugavpils, Madonas, Jēkabpils, Ilūkstes un Rēzeknes apriņķos, vienojot ap 700 partizānu. 

Tomēr Juhņevičs sāk šaubīties par gaidītā “angļu desanta” ierašanos un atstāj LTS(p)A vadību. 1945. gada beigās pēc saistīšanās ar okupācijas iestādēm viņam izdodas panākt tikšanos ar tā dēvētās LPSR iekšlietu ministru Augustu Eglīti, ar kuru tiek parakstīta vienošanās, apņemoties legalizēties pašam un aicināt uz to arī sev pakļautos partizānus. 

1946. gada 10. janvārī Juhņevičs piesakās okupācijas režīma drošības iestādēm Daugavpilī, un sākotnēji saskaņā ar Eglīša solīto viņš tiek atstāts brīvībā. Tomēr daudzi partizāni Juhņeviča aicinājumam legalizēties nepakļaujas un cīņu turpina. 

Jau tūlīt pēc 1945. gada janvāra notikumiem A. Springovičs atceļ Juhņeviču no Vanagu prāvesta amata un līdz turpmākajam liedz pildīt priestera pienākumus. Pēc legalizēšanās Juhņevičam kā sods uz nenoteiktu laiku tiek uzlikts pienākums uzturēties Skaistkalnes klosterī. Pēc ierašanās klosterī veselības pasliktināšanās dēļ viņš tomēr lūdz atļauju doties uz Rīgu, lai apmeklētu ārstus. Šāda atļauja viņam tiek dota, un Juhņevičs ierodas Rīgā, kur apmetas pie māsas Dzirnavu ielā. Taču jau 1946. gada 24. aprīlī viņš uz ielas tiek arestēts. Ilgus okupācijas gadus par Juhņeviča tālāko likteni nekas nebija zināms. Tikai sākoties Atmodai, atklājas, ka 1946. gada 14. novembrī viņam piespriests nāvessods, kas izpildīts Rīgas Centrālcietumā 1947. gada 4. februārī.

Juhņeviča vārds minēts arī piemiņas zīmē, kas LTS(p)A vadītājiem uzstādīta Rožkalnu pagasta Augšmuktos (sk.).

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 117. lpp.; Lauku Avīze, Nr. 2, 10.01.1992.; Laiks, Nr. 05.08.2006.

Upmalas pagasta Vanagu kapos piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem

Atrodas Upmalas pagasta Vanagu kapos. 

Iekārtota simboliska kapavieta kritušajiem nacionālajiem partizāniem. Krista pakājē novietota granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

MŪZĪGA
PIEMIŅA
NACIONĀLAJIEM
PARTIZĀNIEM 

KRITUŠI 1945. G. 16. SEPTEMBRĪ.

Avots: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 116.-117. lpp.

Rudzātos piemiņas zīme nacionālo partizānu rindās kritušajiem pagasta pilsoņiem

Atrodas Rudzātu centrā pie vecās pasta ēkas. 

Piemiņas vietu veido balti krāsots koka krusts un tipveida granīta stēla, kurā iekalts teksts: 

NACIONĀLO PARTIZĀNU
PIEMIŅAI
1944.-1956.G. 

CĪŅĀ PRET KOMUNISTISKO REŽĪMU KRITUŠAJIEM
RUDZĀTU PAGASTA IEDZĪVOTĀJIEM 

PAR TEVI, TĒVU ZEME! 

1944. G. KRITUŠI
ARTŪRS ELKSNIS (1924.), PĒTERIS KRASOVSKIS (1926.) 

1945. G. KRITUŠI
JĀNIS APINIS (1924.), PĒTERIS BABRIS (1928.)
JĀNIS BERNĀNS (1909.), ANTONS CAKULS (1921.)
BROŅISLAVS CAKULS (1919.), JURIS CAKULS (1912.)
VITĀLIJS CAKULS (1925.), PĒTERIS GRIGS (1928.)
KĀRLIS KLAUŽS (1924.), JĀNIS LEITĀNS (1925.)
STANISLAVS PŪDNIEKS (1904.), JĀNIS RUBINS (1927.)
KĀRLIS ŪBELIS (1914.), IZIDORS VAIVODS (1893.)
IZIDORS VILCĀNS (1907.), FRANCIS ZALĀNS (1903.)
BROŅISLAVA ZALĀNE (1923.), JĀZEPS ZALĀNS (1913.)
AĻONA CAKULS    DONATS BRŪVERS 

1948. G. KRITUŠI
ALOIZS BOJĀRS (1904.), JĀNIS PETSKOJS (1914.)
ĒVALDS GRAUDIŅŠ (1929.), ALFONS RUSIŅŠ (1924.)
ALOIZS ERTS-GUDĻEVSKIS (1926.) 

1949. G. KRITUŠI
ONUFRIJS CAKULS (1908.), PĒTERIS CAKULS (1913.)
ALOIZS PINTĀNS (1916.), JĀNIS ZALĀNS (1912.) 

1950. G. KRITIS BROŅISLAVS RUSIŅŠ (1914.) 

Avots: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 113. lpp.

Rožupē piemineklis nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem

Atrodas pie Rožupes pamatskolas. 

Atklāts 2018. gada 15. novembrī. Pieminekļa uzstādīšanas ideja pieder Līvānu goda pilsonim Jānim Būmanim un Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) priekšsēdētājai Birutai Radovičai. Pieminekli pēc Pāvela Laizāna meta darinājis Līvānu akmeņkaļa Imanta Laizāna individuālais uzņēmums “Gospori”. 

Piemineklis sastāv no sarkanā granītā darināta centrālā akmens, kam pa perimetru trijstūra formā piestiprinātas trīs melna granīta plāksnes. 

Priekšpusē esošajā plāksnē virs LNPA nozīmes atveidojuma iekalts teksts: 

NACIONĀLO PARTIZĀNU
UN
ATBALSTĪTĀJU PIEMIŅAI! 

Labajā pusē esošajā sānu plāksnē iekaltas komunistiskā okupācijas režīma varasiestāžu noslepkavotās dzejnieces Martas Skujas rindas: 

AIZBRYDA SAULEITE
MŌKUĻU KOLNĀ
PALYKA DVĒSELE
NAKTĪ UN SOLNĀ 

SASTYNGA PUSPLAUKĀ
ZILSŌRTI ZĪDI
AIZSOLA OTVORĀ
ZVAIGZNŌJU SPĪTI 

MARTA SKUJA 

M. Skuja (īstajā vārdā Valērija Mundure) darbojās Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības rindās un rediģēja pretošanās kustības nelegālo avīzi “Tēvzemes Sargs”. 1946. gadā viņa tika apcietināta un komunistiskās okupācijas varasiestādes piesprieda dzejniecei nāvessodu, kas tika izpildīts tajā pašā gadā. 

Piemiņas vietas izveidošanu finansējusi LNPA un Līvānu novada pašvaldība, un tā izmaksājusi aptuveni 10 000 eiro. 

Avoti: Jēkabpils Laiks, 20.11.2018,; Līvānu Novada Vēstis, 22.11.2018.

Rožupes pagastā piemiņas vieta Lukstu pļavās kritušajiem nacionālajiem partizāniem

Atrodas Rožupes pagastā Ošas polderī. 

Piemiņas vietu veido Koka krucifikss, kam blakus pa kreisi atrodas piemiņas akmens. Pie laukakmens piestiprinātajā granīta plāksnē iekalts teksts: 

MAN SAULĪTE NORIETĒJA,
TĒVU ZEMI SARGĀJOT. 

JĀNIS APINIS
ANTONS CAKULS
JURIS CAKULS
VITĀLIJS CAKULS
BENJAMIŅS GARCĀNS
KĀRLIS KLAUŽS
JĀNIS LEITĀNS
JĀNIS MĀLNIEKS
JĀNIS RUBINS 

NOŠAUTI 1945. GADA 8. JŪLIJĀ
KAPA VIETA NAV ZINĀMA. 

2021. gadā piemiņas vieta ir atjaunota. Atjaunošanas gaitā nomainīts drāšu žogs. Tomēr vecie vārti saglabāti. Tiem noņemta rūsa, un tie nokrāsoti. Arī piemiņas akmens tika atsūnots un notīrīts. Krucifiksam tika nomainīts jumtiņš, bet pats krucifikss – atsūnots, nokrāsots un pārklāts ar laku. Ap piemiņas vietu iestādītas 16 tūjas, kā arī astilbes. 

Atjaunošanu ar Līvānu novada pašvaldības finansiālu atbalstu veica starptautiskās organizācijas “Y’s Men International” vietējā filiāle – klubs “Līvāni Labdarība”. 

Papildināts: 15.09.2022. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 106.-107. lpp.; Vidusdaugavas TV, 31.08.2021.

Upmalas pagasta Vanagu jaunajos kapos nacionālā partizāna Franča Onckuļa individuāls apbedījums

Atrodas Upmalas pagasta Vanagu jaunajos kapos. 

Apbedīts 1948. gada 22. aprīlī Rožkalnu pagastā Krievu (Jersikas) purva “Olūtneicā” (“Avotnīcā”) (sk.) noslepkavotais nacionālais partizāns Francis Onckulis. 

Sākotnēji komunistiskās varasiestādes viņa mirstīgās atliekas kopā ar pārējiem sešiem Jāņa Vilcāna grupas noslepkavotajiem partizāniem apraka Rožupes pagasta Steķu silā (sk.). Taču viņa tuvinieki partizāna trūdus slepus izraka un apglabāja savu māju zemē. Vēlāk F. Onckulis pārapbedīts Vanagu jaunajos kapos. 

Avots: varkava.lv.

Rožupes pagasta Steķu silā nacionālo partizānu brāļu kapi

Atrodas Rožupes pagasta Steķu silā. 

Apbedīts 1948. gada 22. aprīlī Rožkalnu pagasta Krievu purvā (sk.) noslepkavotais Latvijas Tautas sargu (partizānu) apvienības 2. divīzijas operatīvās daļas adjutants un divīzija štāba rotas komandieris Jānis Vilcāns un citi viņa grupas dalībnieki. 

Brāļu kapus iezīmē balti krāsots koka krusts, kam blakus pa kreisi uzstādīta granīta piemiņas plāksne, kurā zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma iekalts teksts: 

ŠAJĀ VIETĀ APBEDĪTI
CĪŅĀ PRET KOMUNISTISKO OKUPĀCIJAS REŽĪMU
1948. GADA 22. APRĪLĪ NOSLEPKAVOTIE JĀŅA VILCĀNA
NACIONĀLO PARTIZĀNU GRUPAS DALĪBNIEKI
JĀNIS VILCĀNS, ANTONS GAVARS, ANDREJS CĪŠS,
EDUARDS KVAĻINSKIS, ĒVALDS GRAUDIŅŠ,
VILIS ĶEIRIS.
TUVUMĀ VIŅIEM ATDUSAS 1948. GADA 7. APRĪLĪ
KRITUŠIE NACIONĀLIE PARTIZĀNI ALBERTS VILCĀNS,
JĀNIS GILUČS, JĀZEPS BIKAUNIEKS. 

Nedaudz nostāk pa labi no krusta uzstādīts atsevišķs piemiņas akmens Ēvaldam Graudiņam. Tajā iekalts teksts: 

LATVIJAI UN KAROGAM 

ĒVALDS
GRAUDIŅŠ 

1948
KOPĀ AR CĪŅU VĪRIEM 

2017. gada 8. septembrī blakus iepriekš uzstādītajai piemiņas plāksnei tika atklāta vēl viena granīta piemiņas plāksne, kas veltīta trim Steķu silā kritušajiem nacionālajiem partizāniem, kuru atdusas vieta joprojām nav zināma. Jaunajā plāksnē iekalts teksts: 

STEĶU SILĀ 1956. GADĀ
KRITUŠAJIEM NACIONĀLAJIEM PARTIZĀNIEM 

PĒTERIS CAKULS dz. 1913. g.        JĀNIS ZALĀNS dz. 1912.
ONUFRIJS CAKULS dz. 1908. g. 

Piemiņas plāksnes uzstādīšanas ideja pieder kādreizējai mežabrāļu atbalstītājai Annai Lanertei, un to īstenojusi pilsoņu iniciatīvas grupa “Tēvzemes godam”. Līvānu novada pašvaldība mazo grantu projektu konkursa ietvaros piemiņas plāksnes uzstādīšanai piešķīrusi 665 eiro. 

Brāļu kapu teritoriju norobežo koka sētiņa. 

Papildināts: 15.04.2021. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 96., 106., 111.-112. lpp.; Jēkabpils Laiks, 13.09.2017.; livani.lv, 13.09.2017.

Rožkalnu pagastā piemiņas zīme Jāņa Vanaga nacionālo partizānu grupas bojāejas vietā

Atrodas Rožkalnu pagastā Krievu (Jersikas) purva “Olūtneicā” (“Avotnīcā”). 

Sākotnēji vietā, kur 1948. gada 22. aprīlī tika noslepkavots Latvijas Tautas sargu (partizānu) apvienības 2. divīzijas operatīvās daļas adjutants un divīzija štāba rotas komandieris Jānis Vilcāns un seši viņa grupas dalībnieki, vietējie iedzīvotāji bija slepeni uzstādījuši krustu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tur tika uzstādīts liels balti krāsots koka krusts. 

Savukārt 2013. gada 17. maijā te atklāts piemiņas akmens. Sašķeltā laukakmens labajā pusē iekalta krusta zīme un Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes attēlojums, bet kreisajā – teksts ar 13 kritušo Vilcāna grupas cīnītāju vārdiem: 

LATVIJAS
TĒVZEMES SARGU
(PARTIZĀNU) APVIENĪBAS CĪNĪTĀJIEM
KRITUŠIEM 

1948. g. aprīlī VĀRKAVAS PAG.
EDVARDS ZARĀNS                                    1927.
ALEKSANDRS PURVIŅŠ                           1930.
BRONISLAVS LAZDĀNS “BLEIGZNE”  1925.
1948. g. 25. aprīlī “AVOTNĪCĀ” KRIEVU PURVĀ
JĀNIS VILCĀNS                  ALOIZS VILCĀNS   1931.   1951.
VILIS ĶEIRIS                       EVALDS GRAUDIŅŠ          1930.
ANDRIS CIŠS “LAUVA” 1924.
EDVARDS KĻAVINSKIS “ŪSAINS”
ANTONS GAVARS “ZVAIGZNE”
FRANCIS ONCKULIS “KRAUKLĪTS”
ALBERTS VILCĀNS                                               1926.
                                    JĀNIS UPENIEKS PREIĻU NOV. 1951. 

Vēsturiska atkāpe. Kopumā Jāņa Vilcāna grupā darbojās 18 vīri. Grupas bāze bija bunkurs, kurš 1945. gadā tika izbūvēts grūti pieejamajā Krievu purva “Olūtneicā” “Avotnīcā”. 1948. gada 22. aprīļa naktī čekas aģenti te miegā noslepkavoja septiņus grupas cīnītājus. Tie bija Andrejs Cišs, dzimis 1913. gadā, segvārds “Lauva” no Pūgaiņiem; Antons Gavars, dzimis 1909. gadā, segvārds “Zvaigzne” no Putkām; Ēvalds Graudiņš, dzimis 1929. gadā, no Rudzātiem; Vilis Ķeiris segvārds “Cimdiņš” no Dvietes; Eduards Kļavinskis, dzimis 1915. gadā, segvārdi “Vācietis” un “Ūsains” no Vilcāniem; Francis Onckulis, dzimis 1928. gadā, segvārds “Krauklītis” no Mačāniem un grupas komandieris Jānis Vilcāns, dzimis 1922. gadā, segvārdi “Skolotājs”, “Mazais” un “Vilks” no Šultēm. 

Saskaņā ar laikabiedru atmiņām, “nošautie partizāni pajūgā tika nogādāti līdz Neicenieku laipām. Pa laipām pāri Dubnai partizāni tika vilkti pa vienam, apsienot virvi ap kaklu. Jādomā, ka līdzīgā veidā nošautie vilkti no Olūtneicas (Avotnīcas) līdz purva malai. No Dubnas līdz Vārkavas (Upmalas) – Rožupes ceļam Pūgaiņos nošautie tika vesti pajūgā un nomesti ceļa malā. Pēc tam samesti no Līvāniem atbraukušajā kravas automašīnā, aizvesti uz Līvāniem. Līvānos, kā tas čekai pieņemts, izmesti tirgus laukumā apskatei un iedzīvotāju iebaidīšanai. Pēc vairākām dienām aizvesti uz Steķu silu un samesti kara laikā izraktajās tranšejās, kur viņi joprojām, izņemot Franci Onckuli, atdusas, un uz viņu kapavietas arī ir uzstādīta piemiņas plāksne (sk.). Dažas dienas vēlāk Franci Onckuli vecākā māsa Tekla un mātes brālis Pēteris Vilcāns naktī slepus izrok un zirga pajūgā, nomaskējot kā žagaru vezumu, pārved mājās Mačānos un aprok. Vēlāk F. Onckulis tiek pārapbedīts Vanagu jaunajos kapos (sk.).” 

Vietējie iedzīvotāji, noslepkavoto partizānu tuvinieki un draugi viņu bojāejas vietā uzstādījuši krustu, tuvējā kokā uzkārtas atrastās kritušo cepures. 

Pārējie “Vilcānu grupas” partizāni krituši citviet. Daļa no viņiem arī apbedīti Rožupes pagasta Steķu silā (sk.), kamēr citu atdusas vietas joprojām nav zināmas. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 96., 106., 111.-112. lpp.; varkava.lv.

Preiļos piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem

Atrodas Preiļos pie Vecajiem kapiem. 

Atklāta 1992. gada 14. jūnijā. Piemiņas zīmi veido balti krāsots koka krusts, kam blakus uzstādīta neregulāras formas granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

PREIĻU NOVADA
CĪŅĀ PAR LATVIJAS
NEATKARĪBU
KRITUŠO NACIONĀLO
PARTIZĀNU
APBEDĪJUMA VIETA. 

Piemiņas plāksnes pamatnē iegravēti gadskaitļi: 

1944. g. – 1956. g. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 86. lpp.; Kušķis, G., Korsaks, P. Ceļā uz Latvijas valstisko neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi. Rīga: Apgāds Mantojums, 2008. 173. lpp.

Nagļu pagasta Īdeņā piemiņas vieta (Baltais krusts) nacionālajiem partizāniem un deportētajiem

Atrodas Nagļu pagasta Īdeņā. 

Atklāta 2006. gada 18.augustā. Piemiņas vietu veido balti krāsots koka krucifikss, kura pakājē stateniski novietota granīta piemiņas plāksne, bet tās priekšā – vēl divas guleniskas piemiņas plāksnes. 

Stateniskajā piemiņas plāksnē iekalts teksts ar to septiņu pagasta dzimtu uzvārdiem, kuru piederīgie tikuši deportēti 1949. gada 25. augustā: 

TEV NEBŪS AIZMIRST 

1949. GADA 25. MARTĀ
IZVESTI UZ SIBĪRIJU,
TOMSKAS APGABALA TUGANSKU. 

NO       LAIZĀNU ĢIMENES            3 CILVĒLI
            LŪŠU ĢIMENES                  4 CILVĒKI
            KOZLOVSKU ĢIMENES      4 CILVĒKI
            SKANGAĻU ĢIMENES        2 CILVĒKI
            JAUNDZEMU ĢIMENES      5 CILVĒKI
            DRĒDŽULU ĢIMENES        5 CILVĒKI
            KREIČU ĢIMENES              3 CILVĒKI

 

Pa kreisi esošajā guleniskajā plāksnē iekalts teksts ar to trīs pagasta pilsoņu vārdiem, kas miruši izsūtījumā: 

MIRUŠI TRIMDĀ
1949 – 1957 

ANTOŅINA SKANGALE
DORTA KEIČA
PĒTERIS JAUDZEMS 

ES SAPNI PAR DZIMTENI
PAGALVĪ LIKŠU 

Savukārt pa labi esošajā guleniskajā plāksnē iekalts teksts ar 13 kritušo nacionālo partizānu vārdiem: 

KRITUŠI CĪŅĀ
PAR BRĪVU LATVIJU
1944 – 1952 

STAŅISLAVS KOZLOVSKIS
PĒTERIS KOZLOVSKIS
ALOIZS KOZLOVSKIS
JĀZEPS KEIČS
JĒKABS KEIČS
ANTONS REINIS
KONSTANTĪNS SPRIDZĀNS
FLORIĀNS MIKULIS
VLADISLAVS RUTULIS
JĀZEPS ŠVEDS
DONĀTS DREDŽULIS
VIKTORS JAUDZEMS
EDUARDS DIURE 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 85. lpp.; Kušķis, G., Korsaks, P. Ceļā uz Latvijas valstisko neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi. Rīga: Apgāds Mantojums, 2008. 156. lpp.

Nautrēnu pagasta Cisovkā piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem

Atrodas Nautrēnu pagasta Cisovkā Rogovkas–Ruskulovas ceļa kreisajā pusē pie Ičas tilta. 

Piemiņas vieta atklāta 2001. gada 17. novembrī, lai gan Gunārs Kušķis kā paralēlu iespējamo atklāšanas datumu min arī 2006. gada 7. maiju. Piemiņas zīme uzstādīta vietā, kur 1949. gada 20. novembrī krita divi Nautrēnu–Nūmērnes grupas nacionālie partizāni. Neregulāras formas granīta plāksnē iekalts teksts: 

1949. gada 20. novembrī
šeit krita Latvijas nacionālie partizāni 

ANTONS GABRĀNS
grupas vadītājs (ZEMITĀNS) dz. 1927. g. 

ANTONS GUTĀNS
(ŽANIS) dz. 1916. g. 

Viņu izlietās asinis
Mūžam kvēlos Latvijas vēsturē! 

Piemiņas zīmi par saviem līdzekļiem uzstādījis bijušais jauniešu nacionālās pretestības organizācijas “Latgales vanagi” (sk.) dalībnieks un vēlākais Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Rēzeknes nodaļas vadītājs Antons Ludboržs. 

Vēsturiska atkāpe. Notikumu dalībnieks Jānis Gleizds, arī “Latgales vanagu” bijušais biedrs, kas, sākoties organizācijas dalībnieku arestiem, paspēja pievienoties nacionālajiem partizāniem, atceras: “Tajā briesmīgajā naktī mēs, pieci vīri, šeit gribējām šķērsot Ičas upi, bet nezinājām, ka mūs kangars jau ir nodevis. Kad mēs nokļuvām pie upes, uzreiz gaisā uzšāvās divas raķetes un sāka strādāt ložmetēji un automāti. Mani ievainoja, nācu pie samaņas tikai cietumā, divi biedri izglābās, bet Zemitānu un Gutānu nošāva, viņu atdusas vietas nav zināmas, it kā esot iemesti kādā akā Rogovkas ciemā”. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 84. lpp.; Kušķis, G., Korsaks, P. Ceļā uz Latvijas valstisko neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi. Rīga: Apgāds Mantojums, 2008. 152. lpp.; Ločmele, K. Neizstāstītā vēsture: Skola. Mājas. Atmiņa. Rīga: LU SZF SPPI, 2001. 35. lpp.; Treji Vārti, Nr. 218, 2006. gada aprīlis, maijs, jūnijs. 7. lpp.; Latvija Amerikā, Nr. 24, 16.06.2007.

Rogovkā piemiņas zīme jauniešu nacionālās pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” biedriem

Atrodas Rogovkā pie Nautrēnu vidusskolas. 

Atklāta 1996. gada 24. maijā. Granīta piemiņas plāksnē iekalts teksts ar to 26 Nautrēnu vidusskolas bijušo audzēkņu vārdiem, kas darbojušies nacionālās pretestības kustības organizācijā “Latgales vanagi”: 

NO 1947. g. APRĪĻA LĪDZ 1949. g. MAIJAM
NAUTRĒNU VIDUSSKOLĀ
UN TĀS APKĀRTNĒ DARBOJĀS PRET
OKUPANTIEM VĒRSTA SLEPENA JAUNIEŠU
NACIONĀLI PATRIOTISKĀ PRETPADOMJU
ORGANIZĀCIJA “LATGALES VANAGI” 

ALEKSANDRS JERUMANS                      VAD.
PĒTERIS JERMACĀNS                             VAD. VIETN.
JULIANS BELEVIČS                                  KAZIMIRS BRASLA
JĀNIS GLEIZDS                                         ANTONS GAILUMS
VITOLDS GLEIZDS                                    ALOIZS GUDRĪTS
ANNA GUTĀNE                                          STAŅISLAVS KŪKOJS
ALFONS KRIŠĀNS                                     BRONISLAVA KRIŠĀNE
ANTONS LUDBORŽS                                 VERONIOKA IVULĀNE
EDUARDS LUDBORŽS                              JĀNIS LUDBORŽS
JĀNIS LUBĀNS                                          JĀZEPS LUDBORŽS
STANISLAVS LUBĀNS                               VLADISLAVS ODUMĀNS
ADOLFS RANCĀNS                                   ANTONS RANCĀNS
JĀNIS RAMANS                                         VERONIKA URTĀNE
ANNA VELIKĀNE                                        ANDREJS ZUBKO 

Piemiņas zīmes uzstādīšanas iniciators bijis viens no izdzīvojušajiem “Latgales vanagu” biedriem – Antons Ludboržs, kas, sākoties Atmodai, kļuva par Latvijas nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Rēzeknes nodaļas vadītāju. Piemiņas plāksnes uzstādīšanu finansiāli atbalstījusi LNNK valde, kā arī Latvijas Zemnieku savienības biedri – vietējie uzņēmēji un mecenāti Voldemārs Novokšānovs un Zunda. 

Vēsturiska atkāpe. 1947. gadā Nautrēnu vidusskolas vecāko klašu audzēkņi Aleksandra Jerumana vadībā izveidoja nacionālās pretestības organizāciju “Latgales vanagi”. Vēlāk organizācijai pievienojušies arī citi jaunieši, kas nav mācījušies Nautrēnu vidusskolā. Jaunieši izplatīja antikomunistiskas proklamācijas, darbojās kā nacionālo partizānu sakarnieki un vāca viņiem ieročus. Tā, piemēram, 1947. gada 6. novembrī, kad Nautrēnu vidusskolā okupācijas varasiestādes bija organizējušas svinīgu sarīkojumu par godu lielinieku 1917. gada apvērsuma jeb tā dēvētās oktobra revolūcijas kārtējai gadadienai, vairāki “Latgales vanagu” biedri iekļuva militārās mācības kabinetā, kur nozaga divas mašīnpistoles un divas šautenes. 

Visievērojamāko akciju “Latgales vanagi” sarīkoja 1949. gada 25. martā. Viens no organizācijas biedriem – Jānis Gleizds – strādāja par Nautrēnu ciema padomes sekretāru, un tādējādi jauniešiem laikus izdevās uzzināt par paredzētajām masveida deportācijām. Lai tās aizkavētu, “Latgales vanagi” gar Rogovkas-Ruskulovas ceļu vairākās vietās ierīkoja bruņotus slēpņus. Lai gan okupācijas varasiestādes par to uzzināja un no slēpņiem izvairījās, izvešanu akcija daļēji tika novērsta un Rancānos ļaužu gūstītāji neieradās.

Taču čekai bija izdevies organizācijā iefiltrēt savu aģentu, un jau aprīļa baigās sākās jauniešu aresti. Viens no organizācijas biedriem – Jānis Lubāns, lai nenonāktu čekistu gūstā, nošāvās. Tomēr daļai “Latgales vanagu” izdevās no aizturēšanas izvairīties, aiziet mežos un pievienoties nacionālajiem partizāniem. Viņu vidū bija arī J. Gleizds, kurš, būdams ievainots, lielinieki sagūstīja krita 1949. gada 20. oktobrī pēc uzbrukuma partizānu grupai no slēpņa pie Ičas upes (sk.). Savukārt organizācijas līderi A. Jerumānu čekistiem izdevās sagūstīt tikai 1954. gadā. Vēl trīs “Latgales vanagi” – Jāzeps Ludboržs, Antons Gailums un Jānis Romāns – krita 1951. gadā kaujā ar čekistiem kaimiņos esošā Ilzeskalna pagasta mežos (sk.).

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 84. lpp.; Laiks, Nr. 50, 29.06.1996.; Latvija Amerikā, Nr. 14, 02.04.2005.; Latvija Amerikā, Nr. 24, 16.06.2007.