Cesvaines pagasta Kārzdabas kapos LKOK Aleksandra Krieviņa individuāls apbedījums

Atrodas Cesvaines pagasta Kārzdabas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Krieviņš. 2004. gada 11. novembrī pie viņa kapa atklāta piemiņas plāksne. Tā uzstādīta pēc Cesvaines domes priekšsēdētāja Viļņa Špata ierosmes, sadarbojoties Cesvaines vidusskolai, Cesvaines 42. skautu vienībai un Cesvaines internātskolai. 

Vēsturiska atkāpe. Aleksandrs Krieviņš dzimis 1896. gada 5. septembrī toreizējā Kārzdabas pagastā. Pagastskolas izglītība. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada janvārī iesaukts Krievijas armijā, dienējis 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandā. Cīnījies Ziemassvētku kaujās, pie Ložmetējkalna kontuzēts. Atvaļināts 1918. gada janvārī. 

Latvijas armijā iestājies 1919. gada jūnijā, 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem, kā arī citās pulka pulka cīņās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 4. novembrī pie Rīgas uzbrukumā Anniņmuižai dižkareivis Krieviņš “stiprā ienaidnieka ugunī atjaunoja pretinieka artilērijas sagrautās telefona līnijas starp bataljonu un pulka štābu, tā sekmēdams turpmāko uzbrukumu un Anniņmuižas ieņemšanu”. 

Atvaļināts 1921. gada 7. martā. Dzīvojis Kārzdabas pagasta “Upmalēs”, zemkopis, pagasta padomes loceklis, pagasttiesas priekšsēdētājs. Miris 1977. gada aprīlī Kārzdabā. 

Aleksandra Krieviņa vārds minēts arī Cesvainē uzstādītajā piemiņas stēlā kādreizējā novada teritorijā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 266. lpp.; Stars, Nr.132 (9016), 11.11.2004. 1.lpp.

Rīgas Miķeļa kapos LKOK Staņislava Aleksandroviča individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Miķeļa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Staņislavs Aleksandrovičs. Precīza apbedījuma vieta nav zināma. 

Vēsturiska atkāpe. Staņislavs Aleksandrovičs dzimis 1890. gada 7. janvārī Vārkavas pagastā. 

1911. gadā iesaukts Krievijas armijā, beidzis Tiflisas praporščiku skolu. Pirmā pasaules kara laikā dienējis 20. Sibīrijas strēlnieku pulkā, piedalījies kaujās Polijā. Apbalvots ar visiem četriem Jura krustiem. 1915. gadā kritis vācu gūstā, kur atradies līdz kara beigām. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 29. maijā, piedalījies visās 1. Liepājas kājnieku pulka kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts ka, 1920. gada 9. maijā Latgalē leitnants Aleksandrovičs “kā rotas komandieris ielauzās 15 verstu dziļumā ienaidnieka aizmugurē, saņēma gūstekņus un ieguva trofejas, pie Kļučku sādžas galīgi sakāva ienaidnieka grupējumu, saņemot gūstekņus un iegūstot smago ložmetēju, tā ar savu darbību sekmēdams ienaidnieka artilērijas baterijas saņemšanu”. 

Atvaļināts 1924. gadā, pēc tam līdz 1928. gadam robežsardzes dienestā. No 1928. līdz 1937. gadam dienējis policijā Rēzeknē, no 1937. gada pensionārs. Dzīvojis Ozolmuižas pagastā. 1939. gadā par krimināla rakstura pārkāpumu LKO nēsāšana noliegta. Miris 1943. gada 30. jūlijā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 35. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Jāņa Adlera individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Adlers. Pie kapa izstādīts piemineklis – rupji apstrādāts laukakmens, kurā iekalts teksts: 

DARBS CEĻ VĪRU
JĀNIS ADLERS
CAND. RER. MERC.
1896 – 1979 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Adlers dzimis 1896. gada 18. martā Rīgā. Beidzis Rīgas reālskolu. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī Rīgā, Atsevišķā latviešu (Kalpaka) bataljona Atsevišķās (studentu) rotas (vēlāk bataljona) sastāvā piedalījies Kurzemes, Zemgales un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 21. maijā kaujā pie Piņķiem leitnants Adlers “tika ievainots labajā rokā, taču palika ierindā un turpināja cīņu, līdz tika divās vietās ievainots kājā un evakuēts no kaujaslauka”. Kopš 1919. gada 1. decembra turpinājis dienestu Vidzemes artilērijas pulkā. 

Atvaļināts 1920. gada septembrī. 1923. gadā beidzis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultāti. Strādājis Latvijas bankā. Ko 1926. gada bankas Balvu nodaļas priekšnieks. 1926. gada novembrī pārcelts tādā pašā amatā uz Alūksni. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis Rīgā, grāmatvedis bankā, dažādos arteļos. Mūža nogalē pensionārs, sargs mēbeļu fabrikā Nr. 4, sargs ēdināšanas kombinātā "Vefietis". Miris 1979. gada 10. septembrī. 

Jāņa Adlera vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 31. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Miķeļa kapos LKOK Jāņa Abramoviča individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Miķeļa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Jānis Abramovičs. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Abramovičs dzimis 1895. gada 22. februārī Rīgā, polis. Elementārskolas izglītība. Kurpnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā). Piedalījies kaujās pie Ķekavas, Katriņmuižas un Plakaniem. 1917. gada janvārī kontuzēts. 1917. gada aprīlī pārgājis uz poļu leģionāru vienībām, dienējis ģenerāļa Dovbora-Musņicka korpusā, kura sastāvā līdz 1918. gada beigām piedalījies cīņās pret lieliniekiem. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 1. septembrī Rīgā, Latgales artilērijas pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem pie Rīgas un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 2. februārī Latgalē pie Višgorodas (Augšpils), kad pārtrūka sakari ar partizānu bataljonu, dižkareivis Abramovičs “spēcīgā ugunī jāšus devās pie tā komandiera, kur saņēma svarīgas ziņas par ienaidnieka atrašanās vietu, tā dodams iespēju mūsu artilēristiem ar labi mērķētu uguni sagraut lieliniekus un bez sevišķiem zaudējumiem iekarot Višgorodu”. 

Atvaļināts 1921. gada 21. februārī. Dzīvojis Rīga, kurpnieku darbnīcas īpašnieks. Nacistiskās okupācijas laikā pārcēlies uz Siguldu. Atsākoties komunistiskajai okupācijai, kad viņa māju nacionalizēja, atgriezies Rīgā, līdz pensijai 1959 gadā pastnieks Rīgas Galvenajā pastā. Miris 1968. gada 18. janvārī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 30. lpp.; Cemety.lv.

Ogres pilsoņu kapos LKOK Friča Viktora individuāls apbedījums

Atrodas Ogres pilsoņu kapos. 

Apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fricis Viktors. Pie kapa uzstādīta pelēkā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem krusta zīmes iekalts teksts: 

LĀČPLĒŠA KOK
FRICIS VIKTORS
1896.7.X – 1984.13.VII
……….. 

Vēsturiska atkāpe: Fricis Viktors dzimis 1896. gada 21. oktobrī Sunākstes pagastā. Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 12. novembrī, iedalīts 1. Liepājas kājnieku pulkā, piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni teikts, ka 1920. gada 14. aprīlī Latgalē izlūkgājienā ienaidnieka aizmugurē pie Kaļinovkas sādžas kareivis Viktors “ar labi mērķētu patšautenes uguni atsita pretinieka vada uzbrukumu, turklāt mūsu rokās krita smagais ložmetējs”. 

Atvaļināts 1921. gada 12. martā. Dzīvojis Sunākstes pagasta “Didānos”, vēlāk “Rutkos”. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 559. lpp.; Cemety.lv.

Rundāles pagasta Sudmalu kapos LKOK Jāņa Vīksnes individuāls apbedījums

Atrodas Rundāles pagasta Sudmalu kapos. 

Apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Žanis Vīksne (Vīksna). 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Žanis Vīksne dzimis 1885. gada 11. janvārī Rundāles pagastā. Izglītojies Bauskas pilsētas skolā. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada septembrī brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, iedalīts Semjonovas leibgvardes pulkā. 1916. gada jūnijā pārcelts uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Piedalījies Ziemassvētku kaujās, 1917. gadā – kaujās pie Olaines, Ikšķiles un Salaspils. Paaugstināts par praporščiku, divreiz ievainots. Vācu okupācijas laikā dzīvojis Rundālē. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 22. aprīlī, 3. Jelgavas kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret lieliniekiem Augšzemē, vēlāk pret bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 2. novembrī Zemgalē pie Lielsvitenes muižas uzbrukumā Strautiņu un Pastalu mājām “spēcīgā ugunī [virsleitnants] Vīksne devās ienaidnieka aizmugurē un sīvā kaujā šīs mājas ieņēma, ieguva 5 ložmetējus u.c. trofejas”. 

Piedalījies arī komunistu bandu vajāšanā, sagrāvis “Lipa Tuliāna” bandu. 

Atvaļināts 1920. gada 1. oktobrī. Lauksaimnieks Rundāles pagasta “Buliņos”. Piešķirto jaunsaimniecību Lēdurgas pagasta Aijažu muižā pārdevis. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis turpat. Miris 50. gadu sākumā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 559. lpp.

Rundāles pagasta Sudmalu kapos LKOK Pētera Doriņa individuāls apbedījums

Atrodas Rundāles pagasta Sudmalu kapos. 

Dzimtas kapos apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Doriņš. Pie kapa uzstādīta iesarkanā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LĀCPLĒŠA
KARA ORD. KAV.
PĒTERIS
DORIŅŠ
1896.26.X – 1989.22.VIII
ZENTA
BUROVCOVA
DZIM. DŽEJA
1921.4.XI – 1989.4.XI 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Doriņš dzimis 1896. gada 26. oktobrī (LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā norādīts 31. oktobris) Ļaudonas pagastā. Draudzes skolas izglītība. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis jātnieku virsnieku skolas pulkā Petrogradā. Beidzis mācību komandu un devies uz fronti. Piedalījies kaujās pret vāciešiem pie Ķemeriem un Slokas, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 1918. gadā pārgājis uz Bulaka-Balahoviča vienību, piedalījies cīņās pret lieliniekiem Austrumigaunijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919.gada 16. aprīlī Tērbatā, 1.(5.) Cēsu kājnieku pulka 1. eskadrona (vēlāk Ziemeļlatvijas partizānu pulka un 1. partizānu pulka) sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Valmieras un Cēsu apkārtnē, pēc tam kaujās pie Līvāniem un cīņās pret vāciešiem pie Skaistkalnes. Bermontiešu uzbrukuma laikā cīnījies Rīgas apkārtnē, tad nosūtīts uz Latgales fronti. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 9. novembrī Piņķu apkaimē pie Imaku mājām virsseržants Doriņš kopā ar dažiem kareivjiem “pielavījās ienaidnieka sargpostenim, likvidēja to un pēc tam devās straujā uzbrukumā Imakiem, kur pieveica un padzina pretinieka kavalērijas nodaļu, ieguva 5 ložmetējus, 40 zirgus u.c. trofejas”. 

1921. gadā iecelts par Jātnieku pulka eskadrona virsseržantu. 1928. gadā beidzis virsdienesta instruktoru kursus, novembrī atvaļināts. 

Jaunsaimnieks Ēdoles pagasta “Liediķos”, strādājis par darbuzņēmēju. No 1938. līdz 1940. gadam strādājis Rīgā, Satiksmes ministrijā. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1944. gada 8. novembrī apcietināts. Atradies ieslodzījumā koncentrācijas nometnē Urālos, pēc tam reabilitēts. No 1947. gada Rīgas pienotavas taras ceha pārzinis. 1949. gada martā atkārtoti deportēts uz Sibīriju. 1956. gadā atbrīvots, devies uz toreizējo Kazahijas PSR, kalējs tā dēvētajā sovhozā (padomju saimniecībā). 1971. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Pilsrundāles ciemā, kurinātājs vietējā sovhozā. Mūža nogalē pensionārs. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 132. lpp.

Nīcas pagasta Pankoku kapos LNK laikā mirušā Jāņa Kaula individuāls apbedījums

Atrodas Nīcas pagasta Pankoku kapos. 

Saskaņā ar Liepājas apriņķa priekšnieka 1922. gada janvāra ziņojumu Vēsturisko vietu un brāļu kapu komisijai Pankoku kapos apglabāts 10. Aizputes kājnieku pulka kareivis Jānis Kauls, kas 1919. gadā miris no slimības. 

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 178. lpp.

Dundagas pagasta Austrupes kapos LKOK Pētera Plauža individuāls apbedījums

Atrodas Dundagas pagasta Austrupes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Plaudis. 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Plaudis dzimis 1895. gada 16. martā Sausnējas pagastā. Izglītojies Skrīveru ministrijas skolā. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada rudenī iesaukts Krievijas armijā, pēc mācību komandas beigšanas iedalīts 131. Tiraspoles kājnieku pulkā. 1916. gada augustā pārcelts uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Par nopelniem Ziemassvētku kaujās apbalvots ar Jura medaļu. 1918. gada sākumā kritis vācu gūstā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 20. jūnijā Ērgļos, 1. Liepājas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 11. janvārī Latgalē pie Jaunrikavas muižas, kurā “ienaidnieks bija ielencis 2 mūsu vadus, [seržants] Plaudis kopā ar savu vadu devās lielinieku aizmugurē, triecienā izklīdināja četrreiz stiprāku ienaidnieku un glāba mūsējos no kritiska stāvokļa”. 

Atvaļināts 1921. gada 28. februārī. Jaunsaimnieks Dundagas pagasta Krūmmalu ciema Uzvarās. Miris 1957. gadā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 403. lpp.

Sausnējas pagasta Liepkalnes kapos LKOK Roberta Pūces simbolisks apbedījums

Atrodas Sausnējas pagasta Liepkalnes kapos. 

Izveidots lielinieku koncentrācijas nometnē noslepkavotā Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Roberta Pūces simbolisks apbedījums. 

Vēsturiska atkāpe. Roberts Pūce dzimis 1895. gada 14. janvārī Rūjienas pagastā kalēja ģimenē. Beidzis Valmieras skolotāju semināru. Skolotājs Vecmīlgrāvī. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada novembrī iesaukts Krievijas armijā, dienējis Somijas gvardes pulkā. 1917. gadā beidzis Pāvila karaskolu Petrogradā. Pēc tam iedalīts 168. kājnieku rezerves pulkā. Vācu okupācijas laikā, skolotājs Rūjienā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 23. februārī. 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā kā ložmetēju vada komandieris piedalījies Ziemeļlatvijas atbrīvošanā no lieliniekiem, pēc tam cīņās pret bermontiešiem. 1920. gada februārī pārcelts uz 5. Cēsu kājnieku pulku, ložmetēju rotas komandieris. Paaugstināts par kapteini. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. aprīlī kaujā pie Jaunlaicenes skolas leitnants Pūce “kritiskā brīdī kopā ar dažiem kareivjiem ielauzās pretinieka aizmugurē un vērsa pret lieliniekiem iznīcinošu patšautenes uguni; ienaidnieks bija spiests bēgt, kaujaslaukā atstādams savus kritušos un ievainotos”. 

1921. gada jūnijā pārcelts uz Robežsargu divīziju, rotas komandieris. 1922. gada 9. jūnijā atvaļināts. Skolotājs Liepkalnes 2. pakāpes pamatskolā. Piešķirta jaunsaimniecība Liepkalnes ķesterātā. 10. Cēsu aizsargu pulka 4. bataljona komandieris. Vēlāk aizsargs Liepkalnes aizsargu nodaļā. Apbalvots ar Viestura ordeni. 

1941. gada 14. jūnijā kopā ar ģimeni deportēts uz Krieviju un ieslodzīts vienā no Ziemeļurālu koncentrācijas nometnēm (tā dēvētā Severurallaga 6. nometnē), kur 1942. gada 7. februārī miris. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 418.-419. lpp.; Ērgļu Novada Ziņas, Nr. 11 (144), 2018. gada novembris, 1. lpp.

Sausnējas pagasta Liepkalnes kapos LKOK Pētera Pētersona individuāls apbedījums

Atrodas Sausnējas pagasta Liepkalnes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Pētersons. 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Pētersons dzimis 1894. gada 10. novembrī toreizējā Liepkalnes-Ozolu pagastā. Beidzis Mironova komercskolu Rīgā, trīs semestrus studējis Rīgas Politehniskajā institūtā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada janvārī brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 1. artilērijas rezerves divizionā Lugā. Tā paša gada oktobrī beidzis Pāvila karaskolu Pēterburgā, atstāts skolā par kursu vadītāju. 1917. gada janvārī pārcelts uz 15. Tiflisas grenadieru pulku Rietumu frontē. Piedalījies kaujās, apbalvots ar Annas ordeņa II un III šķiru, kā arī ar Staņislava ordeņa III šķiru. Ievainots un kontuzēts. 1917. gada augustā pārcelts uz latviešu strēlnieku formējumiem. Līdz vācu okupācijai mācību komandas priekšnieks Rezerves latviešu strēlnieku pulkā Valmierā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 1. decembrī Rīgā. 1919. gada 8. janvārī palicis lielinieku ieņemtajā Jelgavā. No jauna armijā iestājies 1919. gada septembrī. Kā rotas komandieris 5. Cēsu kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem. Paaugstināts par kapteini. 1920. gadā dažādos amatos 2. Vidzemes divīzijas štābā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 21. novembrī Zemgalē, “kad pēc neveiksmīgiem nakts uzbrukumiem pie Garozas kroga 5. Cēsu kājnieku pulkā bija iestājies apjukums un atslābums, [virsleitnants] Pētersons ar savu rotu forsēja Lielupi, salauza ienaidnieka pretošanos, aizgāja 10 km tā aizmugurē un ieņēma Franksesavas muižu. Ar savu darbību deva bataljonam iespēju ieņemt stipri nocietināto Katrīnmuižu.” 

Atvaļināts 1920. gada novembrī. Uzsācis darbu Finanšu ministrijas Kredīta departamentā, kur revidenta amatā strādājis līdz 1926. gadam. Turpinājis tautsaimniecības studijas Latvijas Universitātē. No 1929. gada vecākais grāmatvedis Latvijas Hipotēku bankā. Piešķirta jaunsaimniecība toreizējā Liepkalnes pagastā. Dzīvojis Rīgā, kur 1945. gada 28. novembrī miris. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 397. lpp.; Ērgļu Novada Ziņas, Nr. 11 (144), 2018. gada novembris, 1. lpp.

Nīcas pagasta Verbeļu kapos LNK kritušā Indriķa Grīnvalda individuāls apbedījums

Atrodas Nīcas pagasta Verbeļu kapos. 

Saskaņā ar Liepājas apriņķa priekšnieka 1922. gada janvāra ziņojumu Vēsturisko vietu un brāļu kapu komisijai Verbeļu kapos apglabāts Daugavgrīvas mācību bataljona (?) kareivis Indriķis Grīnvalds, kas kritis kaujā ar lieliniekiem pie Kalnciema. Savukārt saskaņā ar Gotfrīda Mīlberga sastādīto Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru sarakstu (Pieminat viņus…) Grīnvalds miris no ievainojuma 24. februārī. Gads nav norādīts, taču jādomā, ka tas noticis 1920.gadā. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 178. lpp.; Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast. Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921. 139. lpp.

Ērgļu Miera kapos LKOK Jāņa Reitera individuāls apbedījums

Atrodas Ērgļos Miera kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Reiters. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Reiters dzimis 1892. gadā Ērgļos. Laukstrādnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis Keksholmas gvardes pulkā, piedalījies daudzās kaujās. 1917. gadā februārī pārcelts uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulku, paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada jūnijā Ērgļos, 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un pret lieliniekiem Latgalē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 30. novembrī pie Lielezeres Kurzemē kaprālis Reiters “sevišķi grūtos apstākļos ar ložmetēju devās ienaidnieka aizmugurē un piepešā triecienā piespieda bermontiešus bēgt; mūsu rokās nonāca 2 ložmetēji, bet mūsu rota spēja bez zaudējumiem izpildīt kaujas uzdevumu”. 

Atvaļināts 1920. gada decembrī. Jaunsaimnieks Ērgļu pagasta “Valolās”. 

Miris 1950. gada 26. jūnijā Ērgļos. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 438. lpp.

Ērgļu Sauleskalna kapos LKOK Pētera Bērziņa individuāls apbedījums

Atrodas Ērgļu Sauleskalna kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Bērziņš. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uz kapa uzstādīts neregulāras formas granīta piemiņas akmens. 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Bērziņš dzimis 1897. gada 19. oktobrī toreizējā Cirstu pagastā zemkopja ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 181. rezerves pulkā. 1916. gadā pārcelts uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulku. Ziemassvētku kaujās ievainots, apbalvots ar Jura krustu. 1917. gadā paaugstināts par apakšvirsnieku. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 7. jūnijā Vecpiebalgā. 2. Ventspils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem līdz pat Latgales atbrīvošanai, paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 16. janvārī Latgalē pie Tiskādu muižas Bērziņš ar savu vadu “zem spēcīgas apšaudes apgāja lielinieku labo spārnu un straujā triecienā ieņēma muižu, saņēma 18 gūstekņus un ieguva trofejas”. 

Atvaļināts 1921. gada aprīlī. Jaunsaimnieks Jumurdas pagasta “Silamežsargos”. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā mežsargs Vecpiebalgas pagasta Pliksilā. 

1946. gadā arestēts. 1948. gada jūnijā, pamatojoties uz KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta 1. daļu par “dzimtenes nodevību” piespriests 10 gadu ieslodzījums koncentrācijas nometnē. 1955. gadā atbrīvots. Pēc atgriešanās Latvijā dzīvojis Jumurdas pagastā, kur 1977. gada 13. septembrī miris. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 76. lpp.

Gaujienas kapos nacionālā partizāna Artūra Vīganta individuāls apbedījums

Atrodas Gaujienas kapos. 

Apbedīts nacionālais partizāns Artūra Vīgants. Kapavieta bija iezīmēta ar koka krustu bez jebkādiem uzrakstiem. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu nav.

Artūra Vīganta meita Varīte (pa kreisi) vēsturniekam Jānim Lismanim norāda uz partizāna apbedījuma vietu Gaujienas kapos (Foto: 1994. gads, Arnis Āboltiņš).

Vēsturiska atkāpe. Artūrs Vīgants (“Vana”) sākotnēji darbojās Arsēnija Dreijlata partizānu grupā, bet pēc tam Riharda Dimdiņa (“Vanaga”) grupā, kas brīžiem darbojās atsevišķi, bet brīžiem kopā ar Dreijlata grupu. 

Dimdiņa grupas nometnei Gaujienas mežos pie tā sauktās Garās pļavas netālu no Igaunijas robežas 1947. gada 3. aprīlī uzbruka tā dēvētie istrebīķeļi. Partizāniem atkāpjoties pār pārplūdušo pļavu, Vīgants tika smagi ievainots. Lai nekristu lielinieku rokās, viņš nošāvās. 

Kritušais partizāns tika slepus apglabāts Gaujienas kapos, kur tolaik par sardzi strādājusi Artūra Vīganta māte. 

Avoti: Turčinskis, Z. Ziemeļvidzemes mežabrāļi: Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā 1944.-1953, gads. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2011. 59., 147., 153., 171., 176-177. lpp.; Jāņa Lismaņa sniegtā informācija.