Katlakalna kapos 1. PK kritušā latviešu strēlnieka Pētera Skultes individuāls apbedījums

Atrodas Katlakalna kapos. 

Apbedīts 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona strēlnieks (kareivis) Pēteris Skulte, kas 1916. gada 8. martā miris no kaujā pie Ķekavas gūta ievainojuma. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu nav. 

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 277. lpp.

Katlakalna kapos 1. PK un LNK kritušo karavīru brāļu kapi

Atrodas Ķekavas pagasta Katlakalna kapos. 

Pirmie karavīru apbedījumi blakus Katlakalna kapiem izdarīti jau Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada vasarā, apglabājot 6. Sibīrijas korpusa 7. sapieru bataljona kritušos. 1937. gada 17. februārī tika dibināta Brāļu kapu komitejas Katlakalna nodaļa, kas līdz nākamajam gadam starp pilsoņu kapiem un baznīcu kopumā pārapbedīja 686 iepriekš izklaidus apglabāto karavīru mirstīgās atliekas. Lielākā daļa pārapbedīto bija dažādu krievu karaspēka daļu karavīri, taču viņu vidū bija arī 24 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka karavīri, kā arī pieci nezināmi Latvijas Neatkarības karā kritušie. Jaunizveidotie brāļu kapi tika iesvētīti 1938. gada 15. maijā. Pēc iesvētīšanas ceremonijas brāļu kapos tika guldīti vēl divi latviešu karavīri. 

Pārapbedīšana tika finansēta ar ziedojumos un izrīkojumos savāktiem līdzekļiem. 

Bija iecerēts uzstādīt arī piemiņas zīmi, taču līdz komunistiskās okupācijas sākumam 1940. gadā to nepaspēja. Vienīgi neatkarības karā kritušo atdusas vieta bijusi iezīmēta, uzstādot atsevišķu krustu. Šo piemiņas zīmi, ko vietējie iedēvējuši par “melno krustu”, atkārtotās komunistiskās okupācijas sākumā 1946. gadā esot aizvākuši vietējie kolaboracionisti un nogremdējuši Titurgas (arī Mulkalna) ezerā. 

Turklāt Otrā pasaules kara laikā, atsākoties komunistiskajai okupācijai, brāļu kapi daļēji izpostīti, iepriekšējiem apbedījumiem virsū apglabājot kritušos sarkanarmiešus. 

Sākoties Atmodai, brāļu kapi sakopti un tajos uzstādīts granīta piemiņas akmens, kurā iekalts teksts: 

PIRMAJĀ PASAULES KARĀ

LATVIJAS ATBRĪVOŠANĀS

CĪŅĀS KRITUŠAJIEM

1915.–1920.

 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 276. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 110, 17.05.1938.; Darba Balss, Nr. 134, 17.11.1990.

Asūnē piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem

Atrodas Asūnē Skolas ielā 12 pie bijušās sākumskolas. 

Atklāta 2006. gadā. Piemiņas zīme sastāv no divām blakus novietotām sarkana granīta stēlām. Kreisajā neregulāras formas stēlā iekalts teksts:

BET PIENĀKUMS IR IZPILDĪTS
MŪŽS LATVIJAI IR ATDOTS PŪRĀ 

ASŪNES
PAGASTA
KRITUŠAJIEM
NACIONĀLAJIEM
PARTIZĀNIEM 

1946 

Savukārt pa labi esošajā slīpi nošķelta taisnstūra formas stēlā zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) nozīmes atveidojuma iestrādāta pelēka granīta plāksne, kurā iekalts teksts ar 14 kritušo vārdiem: 

VACLAVS LUBGĀNS                     BUKMUIŽAS PAG.
1919.   1949.10.VII
JEVGENIJS CAUNE                        INDRAS PAG.
1928.   1946.28.V
KONSTANTINS BOREIKO             ASŪNES PAG.
1925.   1946.28.V
VLADIMIRS ANDZĀNS                 BUKMUIŽAS PAG.
NEZ.   1946.28.V
NEZINĀMS “FRICIS”                      KAUNATAS PAG.
NEZ.   1946.28.V
JULIANS IGNATOVIČS                  ROBEŽNIEKU PAG.
NEZ.   1946.28.V
ALEKSANDRS JOŅINS                  ROBEŽNIEKU PAG.
1920.   1946.28.V
NEZINĀMS “ANTOŠKA”               RUNDĀNU PAG.
NEZ.   1946.28.V
STANISLAVS STIKUTS                  ASŪNES PAG.
1921.   1946.13.XII
JĀNIS SPILVA                                  ASŪNES PAG.
1917.   1946.13.XII
BROŅISLAVS PONTAGS               ASŪNES PAG.
1902.   1946.13.XII
NEZINĀMS “ARNOLDS”               KAUNATAS PAG.
NEZ.   1946.27.V
STANISLAVS LUDZIŠS                 KRĀSLAVAS PAG.
1918.   1946.27.V
NEZINĀMS “DŽEKS”                     DAGDAS PAG.
NEZ.   1946.27.V

Papildināts 15.05.2022. 

Avots: Ezerzeme, 20.04.2007.

Valgundes pagastā Krāču kalnos 1. PK kritušo latviešu strēlnieku brāļu kapi

Atrodas Valgundes pagastā Krāču kalnos pie robežas ar Babītes novada Salas pagastu, Ķemeru–Kalnciema šosejas (P101) 4. kilometrā, kāpas virsotnē lielceļa kreisajā pusē. 

Bijušā latviešu strēlnieka un Brāļu kapu komitejas (BKK) Ķemeru nodaļas priekšnieka Kristapa Drukas vadībā, piedaloties arī Latviešu veco strēlnieku biedrībai (LVSB), 1932. gada 21. augustā kopējos brāļu kapos tika pārapbedīti iepriekš Ķemeru apkārtnē un uz dienvidiem no Slokas Lielupes kreisajā krastā izklaidus apglabāto latviešu strēlnieku mirstīgās atliekas. Tostarp tika pārapbedīti 32 Ziemassvētku kaujās kritušie 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka karavīri un 12 Janvāra kaujās kritušie 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka karavīri. Pārapbedīšanu finansēja armijas štābs. 

1934. gada 19. augustā brāļu kapos tika atklāts no vietējiem laukakmeņiem mūrēts piemineklis, ko pēc arhitekta un pulkveža Artūra Galindoma meta cēlis K. Druka.

Foto: 03.08.2020., karaviru.kapi

Sākotnēji piemineklī bija iemūrēta piemiņas plāksne ar tekstu: “Šeit atdusas mūža mierā 1917. g. par dzimteni kritušie nezināmie latvju strēlnieki.” 

1936. gada 5. jūlijā atklāta jauna smilšakmens plāksne, kurā iegrebts teksts: 

ŽE DUS
MŪŽA MIERĀ
90
LATVJU STRĒLNIEKI
KAS DZIMTENEI
ZIEDOJUŠI DZĪVĪBAS
1917. GADA
KAUJĀS 

Foto: 03.08.2020., karaviru.kapi

Savulaik pieminekļa augšējā daļā bijis iekalts krusts, kurš, pēc Lismaņa domām, ticis apzināti nokalts. Tagad bijušā krusta vieta ir tikai nojaušama. Interesanti, ka vēl atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā toreizējā Rīgas rajona laikrakstā “Darba Balss” 1959. gada 7. novembra numurā publicētajā pieminekļa fotouzņēmumā krusts vēl labi saskatāms. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 298.-299. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 188, 23.08.1932.; Latviešu Strēlnieks, Nr. 11, 1933. gads, 30. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 149, 07.07.1936.; Darba Balss, Nr. 131, 07.11.1959.

Viļakā piemineklis nacionālo partizānu komandierim Pēterim Supem

Atrodas Viļakā pie katoļu baznīcas Parka ielas malā blakus piemiņas vietai Ziemeļlatgales nacionālajiem partizāniem (sk.).

Atklāts 2005. gada 28. maijā. Piemineklis uzstādīts Otrā pasaules kara tranšejas malā, kurā atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā varasiestādes slepus aprakušas noslepkavotos nacionālos partizānus.

Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi

Stēlu melnā, pulētā granītā darinājis akmeņkalis Pēteris Kravalis. Tajā iekalts teksts: 

TEV, LATVIJA,
LĪDZ PĒDĒJAM ELPAS VILZIENAM
PALIKU UZTICĪGS

PĒTERIS
SUPE “CINĪTIS”
1920.01.01. – 1946.01.04.

ZIEMEĻLATGALES NACIONĀLO
PARTIZĀNU KOMANDIERIS

Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi

Pieminekļa augšējā stūrī iekalta krusta zīme un Latvijas armijas karavīru cepures kokarde – saulīte.

Pieminekļa pamatos iemūrēta kapsula ar materiāliem par P. Supi, kā arī saraksts ar 386 kritušo nacionālo partizānu vārdiem un viņu kauju apraksti.

Piemineklis celts par valdības piešķirtajiem līdzekļiem (1500 latu), un privātiem ziedojumiem. Finansiālu atbalstu sniegusi arī Kanādas latviešu kopiena.

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Supe dzimis 1920. gada 1. janvārī toreizējā Bokovas (vēlāk Janlatgales (Abrenes) apriņķa Purvmalas) pagastā lauksaimnieka ģimenē. Mācības sācis Purvmalas sešgadīgajā Viestura pamatskolā. Pēc Viļakas ģimnāzijas absolvēšanas iestājies Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, bet beidzis jau Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, iegūstot agronoma grādu. Pēc studijām sāka strādāt Abrenes agronomu birojā, uzkalpojoties līdz galvenā agronoma postenim.

1944. gadā, atkal tuvojoties PSRS karaspēkam, P. Supe atstāja Abreni un stājās nacistiskā Vācijas bruņoto spēku dienestā, tika ieskaitīts Abvēra (Abwehr) 212. frontes izlūkošanas grupā (Frontaufklärungstruppe 212). Pēc sagatavošanas diversantu skolā Austrumprūsijā 1944. gada 1. oktobrī Supes komandēto desmit vīru lielo grupu “Lappland” (“Lapzeme”) ar lidmašīnu desantēja Sarkanās armijas aizmugurē, kur viņš aktīvi uzsāka partizānu vienību veidošanu un apvienošanu, un jau 1944. gada 10. decembrī tika dibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība, kurā ietilpa partizānu grupas, kas darbojās Vidzemes un Latgales ziemeļdaļā. 1945. gada rudenī LNPA apvienoja aptuveni 1000 vīru. 1944. un 1945. gada mijā Supes vadībā tika iekārtota tagad plaši pazīstamā Stompaku nometne, kas bija viena no lielākajām partizāni novietnēm okupētajās Baltijas valstīs(sk.).

Pēc Stompaku kaujas (sk.), kad nometni nācās atstāt, Supe turpināja partizānu apvienošanas darbu. Atriebībā par viņa darbību, okupācijas varasiestādes 1945. gada jūlijā nodedzināja Supes ģimenes rentes māju toreizējā Viļakas pagasta Aizgalienā un noslepkavoja viņa vecākus Vincu un Emīliju Supes. Jau iepriekš tika arestētas Supes māsas Mihalīna, Genovefa un Aldona. Arī Genovefa tika nošauta 1946. gada 9. septembrī. Pašu Supi 1946. gada 1. aprīlī toreizējā Gulbenes apriņķa Jaungulbenes pagasta Jaunzemju mājās kopā ar viņa vietnieku Henriku Ausekli noslepkavoja čekas varasiestāžu savervētais aģents - "Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības" jaunatnes organizācijas vadītājs Jānis Klimkāns.

Supes mirstīgās atliekas, tērptas Latvijas armijas pulkveža formā, un ar uzrakstu “Latgales bandītu vadonis” čekisti par biedinājumu citiem izlika publiskai apskatei Viļakas centrā tagadējās autoostas teritorijā. Neskatoties un Supes nāvi, LNPA turpināja darboties līdz pat 1953.gadam.

Papildināts: 13.09.2020.

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 62.-63.lpp.; Neiburgs, U. “Grēka un ienaida liesmās”. Rīga: Latvijas mediji, 2018. 257. 365.-374. lpp.; Latvija Amerikā, Nr. 34, 27.08.2005.; Nr. 36, 10.09.2005.; Nr. 42, 22.10.2005.; Latvijas Avīze, 11.07.2005.; Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze.