Atrodas Grobiņā Alejas ielā 11. GPS 56.5297, 21.1825
Atklāta 1997. gada 11. aprīlī, atzīmējot Latvijas Jūras spēku piekto
gadadienu. Piemiņas zīme sastāv no rupji apstrādāta, iesarkanā granītā darināta
staba, kurā iekalts enkura atveidojums. Staba pakājē novietota melnā granītā
darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā iegravēts teksts:
GROBIŅĀ
AUGUSTMUIŽĀ
1892. GADĀ DZIMA
LATVIJAS KARA FLOTES
IZVEIDOTĀJS ADMIRĀLIS
ARHIBALDS PĒTERIS TEOFILS
KEIZERLINGS
Tuvojoties Latvijas karaflotes simtgadei, 1919. gadā piemiņas akmens ticis
restaurēts.
Vēsturiska atkāpe. Grāfs Arčibalds Pēteris Teofils fon Keizerlings cēlies
no senas vācbaltiešu muižnieku dzimtas, dzimis 1882. gada 18. novembrī Grobiņas
pagasta Augustes muižā muižnieka un ierēdņa ģimenē.
1895. gada 1. septembrī iestājies Krievijas kara flotes Pēterburgas jūras
kadetu korpusā, 1898. gadā pārcelts uz korpusa speciālklasi, kuru beidzis 1901.
gadā, iegūstot mičmaņa pakāpi. Dienējis 13. flotes ekipāžā Krievijas Tālajos
Austrumos un piedalījies Krievijas-Japānas karā. 1905. gada maijā pēc mīnukuģa
“Bistrij” nogremdēšanas Cusimas kaujā kritis japāņu gūstā, no kura atbrīvots
novembrī, 6. decembrī paaugstināts par leitnantu. No 1906. gada dienējis kā vecākā
virsnieka vietas izpildītājs uz mīnu kreisera “Sibirskij strelok” Baltijas
flotē. No 1907. līdz 1908. gadam mācījās zemūdeņu kursos Liepājā. Pēc to
beigšanas atkal nosūtīts uz Vladivostoku, kur iecelts par Klusā okeāna flotes
zemūdenes “Feldmaršal Šeremetjev” kapteini. Šajā amatā palicis līdz 1912.
gadam. 1911. gadā paaugstināts par vecāko leitnantu.
Pēc pārcelšanas uz Baltijas floti 1913. gadā iecelts par eskadras mīnu kuģa
“Ispolņiteļnij” kapteini. Piedalījās Pirmajā pasaules karā. 1915. gada janvārī
paaugstināts par 2. ranga kapteini, bet līdz kara beigām sasniedzis 1. ranga
kapteiņa pakāpi. 1918. gadā uzticēta no toreizējās Helsingforsas uz Petrogadu
pārvesto kuģu komandēšana, bet pēc tam iecelts par 2. torpēdkuģu diviziona
komandiera vietas izpildītāju. 1918. gada augustā atvaļināts. Apbalvots ar
Svētā Jura zobenu, Vladimira ordeņa IV šķiru, Staņislava ordeņa II un III
šķiru, kā arī ar Annas ordeņa II un III šķiru.
1919. gada sākumā A. Keizerlings iestājās Baltijas landesvērā, dienēja kā
kavalērijas eskadrona komandieris rotmistra dienesta pakāpē, piedalījies Rīgas
atbrīvošanā no lieliniekiem 22. maijā.
1919. gada augustā ieskaitīts Latvijas armijā kapteiņa pakāpē. Dienējis
Vācu zemessargos, ieņēmis štāba vecākā adjutanta amatu, oktobrī iecelts par štāba
nodaļas priekšnieku. 1920. gada 1. aprīlī iecelts par Armijas virspavēlnieka
štāba sevišķu uzdevumu virsnieku jūras jautājumos. Tobrīd faktiski sākas
Latvijas kara flotes veidošana. 1921. gadā piešķirta jūras kapteiņa pakāpe.
1924. gada martā iecelts par Armijas kara štāba sevišķu uzdevumu virsnieku
jūras jautājumos, bet pēc trīs mēnešiem – par 27. jūnijā dibinātās Latvijas
Jūras krastu aizsardzības eskadra komandieri. 1927. gadā viņam piešķirta
admirāļa pakāpe.
Tomēr Keizerlingam veidojās visai saspīlētas attiecības ar kreisajām
politiskajām aprindām, kas nevarēja viņam piedot nedz aristokrātisko izcelsmi,
nedz kādreizējo darbību Baltijas landesvērā. Turklāt viņam tika pārmestas arī
nepietiekama latviešu valodas prasme. Kaizerlinga aristokrātiskais dzīvesveids
un jūras virsnieku protežēšana nebija pa prātam arī daudziem armijas vadībā. 1931.
gadā radās izdevība no admirāļa atbrīvoties. Latvijas un Igaunijas kopējo kara
flotu manevru laikā viņu apsūdzēja spirta kontrabandā, lai gan visiem bija
skaidrs, ka tas ir tikai iegansts. Patiesībā saskaņā ar toreizējo vispārējo
praksi, jūrnieki, atrodoties ārzemēs, izmantoja iespēju brīvostās iegādāties
preces par zemāku cenu. Tobrīd Alberta Kvieša prombūtnes laikā prezidenta
pienākumus pildīja Saeimas priekšsēdētājs sociāldemokrāts Pauls Kalniņš, kas
radušos iespēju izmantoja lai panāktu Kaizerlinga atstādināšanu. Tomēr admirālim
tika dota iespēja atvaļināties “pēc paša vēlēšanās”. 1931. gada 19. septembrī viņu
oficiāli pensionēja, atstājot pilnu pensiju un tiesības nēsāt uniformu.
Pēc atvaļināšanās Keizerlings apmeties Vecmoku pagastā, bet 1935. gadā
pārcēlies uz Rīgu. Darbojies dažādos saimnieciskos uzņēmumos, bijis akciju
sabiedrības “Drošība” padomes loceklis, Rīgas Jahtkluba komodors.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru, Dānijas Danebroga ordeņa I
šķiru, Francijas Goda leģiona ordeņa III šķiru, Somijas Baltās rozes ordeņa II
šķiru un Zviedrijas Šķēpa ordeņa I šķiru.
1939. gada novembrī izceļojis uz Vāciju. 2. Pasaules kara gados bijis
konsultants kuģubūves jautājumos. Pēc kara beigām kādu laiku dzīvojis Austrijā,
bet pēc tam atgriezies Vācijā, kur apmeties Bādmergentheimā. Latvijas Sarkanā
Krusta goda pārstāvis Vācijā. Miris 1951. gada 15. decembrī Frankfurtē pie
Mainas.
Avoti: Laiks, Nr. 21, 24.05.1997.; sargs.lv, 03.05.2012.; 31.07.2019.;
Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast.
Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 248.-249.
lpp.; Priedītis, Ē. Ē. Latvijas Kara flote 1919-1940.
Rīga: Militārās literatūras apgādes fonds, 2004. 87.-90; 205.-206. lpp.