Bunkas pagasta Ūsaiķu kapos LAK kritušā Andrejs Rujas individuāls apbedījums

Atrodas Bunkas pagasta Ūsaiķu kapos. GPS 56.499172, 21.549985

Apbedīts Vidzemes papildbataljona kareivis Andrejs Ruja Andrejs Jāņa dēls, miris no slimības 1919. gada 24. janvārī (?).

Lismanim kapavietu nav izdevies atrast.

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 175. lpp.

Priekules Luterāņu baznīcā piemiņas plāksne Priekules brīvprātīgo rotai

Atrodas Priekules luterāņu baznīcas ieejas telpā.

Atklāta 1934. gada 3. jūnijā pie toreizējā pilsētas valdes nama Raiņa ielā 9. Piemiņas plāksnē bronzā atliets teksts:

1919

2 III

ŠEIT DIBINĀTA

LATVIJAS NACIONĀLĀS ARMIJAS

PIRMO VIENĪBU

PRIEKULES

BRĪVPRĀTĪGO ROTA

ESI VIENMĒR MODRS PAR SAVU TAUTU

TAD NEBEIGS MIRDZĒT LATVIJAS SAULE

DIEVS SVĒTĪ LATVIJU

Virs teksta atliets dekoratīvs cilnis, kurā zem uzlecošas saules attēlots ar zobenu un labības vārpu krustots vairogs.

Komunistiskās okupācijas laikā piemiņas plāksne iznīcināta.

Atzīmējot Latvijas valsts un Atbrīvošanās kara simtgadi, 2019. gada 3. maijā Priekules luterāņu baznīcas ieejas telpā tika atklāta jauna granīta piemiņa plāksne. To izgatavojis vietējais uzņēmējs Andrejs Kosteļeba. Plāksnē iekalts teksts:

1919                            2019

1919. gada 2. martā dibināta

PRIEKULES BRĪVPRĀTĪGO ROTA

kas piedalījās kaujās pie Grobiņas, Liepājas, Cēsīm un Priekules

MŪŽĪGA SLAVA DROSMĪGAJIEM

CĪNĪTĀJIEM PAR LATVIJAS VALSTI

DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU!

Vēsturiska atkāpe. Priekules brīvprātīgo rotu 1919. gada 2. martā no aptuveni 120 apkārtnē dzīvojošajiem pilsoņiem saformēja toreizējais Priekules komandants un vēlākais Lāčplēša ordeņa kavalieris virsleitnants Jānis Kauliņš. Vēlāk rotu ieskaitīja Krotē dislocētajā 4.atsevišķajā bataljonā. Maijā kopā ar Liepājas janformējamajiem spēkiem rota nosūtīta uz fronti. Vēlāk rota ieskaitīta 2. Ventspils kājnieku pulkā.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 180. lpp.; Atpūta, Nr. 501, 08.06.1934.; Kurzemes Vārds, Nr. 167, 28.07.1939.; Priekules Novada Ziņas, Nr. 5, 15.05.2019.

Priekules Lībju kapos LAK kritušā Žanno Keira individuāls apbedījums

Atrodas Priekules Lībju kapos. GPS 56.442136, 21.615096

Apbedīts Latgales papildbataljona 10. rotas kareivis Žanno Keiris, miris no slimības 1920. gada 18. aprīlī.

Lismanim kapavietu nav izdevies atrast.

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 179.-180. lpp.

Priekules Lībju kapos LAK kritušā Andrejs Brumaka individuāls apbedījums

Atrodas Priekules Lībju kapos. GPS 56.442136, 21.615096

Apbedīts 1920. gada 21. janvārī kritušais 12. Bauskas kājnieku pulka kareivis Andrejs Brumaks.

Lismanim kapavietu nav izdevies atrast.

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 179.-180. lpp.

Priekulē Mālkalna kapos LAK kritušā Ernesta Seppenbergera individuāls apbedījums

Atrodas Priekulē Mālkalna kapos. GPS 56.443251, 21.586171

Apglabāts 1919. gada novembrī kaujās par Jelgavas atbrīvošanu no bermontiešiem kritušais 8. Daugavpils kājnieku pulka kareivis Ernests Seppenbergers. Sākotnēji bijis apglabāts brāļu kapos Jelgavas Meža (agrāk Nikolaja) kapos (sk.), bet vēlāk tuvinieki viņu pārapbedījuši Priekulē.

Kapavietu Lismanis nav atradis.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 179. lpp.; Latvijas Kareivis, 235, 18.10.1922.

Priekulē Mālkalna kapos LAK kritušā Augusta Bisenieka individuāls apbedījums

Atrodas Priekulē Mālkalna kapos. GPS 56.443251, 21.586171

Apglabāts 5. Cēsu kājnieku pulka kareivis Augusts Bisenieks, kas gājis bojā 1920. gada 16. janvārī mācību laikā, eksplodējot mīnai mīnmetējā.

Kapavietu Lismanis nav atradis.

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 179. lpp.

Grobiņas luterāņu baznīcā piemiņas plāksne 1 PK un LAK kritušajiem draudzes locekļiem

Atradās Grobiņas luterāņu baznīcā pie sienas labajā pusē. GPS 56.535719, 21.162779

Atklāta 1930. gadā. Marmora piemiņas plāksni uzstādījuši vietējie aizsargi. Tajā zeltā iekrāsotiem burtiem iekalts teksts:

LATVIJAS ATBRĪVOŠANAS CĪŅĀS

KRITUŠIEM DRAUDZES VAROŅIEM

(Seko 24 vārdi.)

MŪŽĪGA PIEMIŅA.

1940. gada 26. martā Pieminekļu valdes būvkomisija nolēma baznīcas labajā pusē novietoto piemiņas plāksni Georgam Launicam nodot muzejam un tās vietā iekārtot altāri, kurā iestrādāt arī kritušo piemiņas plāksni. 22. aprīlī Grobiņas draudzes mācītājs K. Valters rakstījis Pieminekļu valdei, ka varoņu piemiņas altāra un kanceles metus iesūtīs mākslinieks Audriņš. Taču komunistiskās okupācijas dēļ šo ieceri, domājams, tā arī nepaspēja īstenot.

1941. gada Jāņu naktī baznīca nodega. Ugunsgrēkā, ko, kā tiek uzskatīts, izraisījusi padomju artilērija, baznīcas iekārta tika pilnībā iznīcināta. Domājams, ka ugunsgrēkā gājusi bojā arī piemiņas plāksne.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 176.-177. lpp.; Aizsargs, Nr. 12, 1927. gada decembris, 424.lpp.; Mašnovskis, V. Latvijas luterāņu baznīcas: Vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra. 1. sēj. Rīga: DUE, 2005. 450. lpp.

Grobiņas Limbiķu kapos 1. PK kritušā latviešu strēlnieka Miķeļa Kliečes individuāls apbedījums

Atrodas Grobiņā Lielā ielā 76 Limbiķu kapos. GPS 56.527927, 21.175096

Apbedīts 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka 1. rotas jefreitors Miķelis Klieče. Kapavieta dabā nav apsekota.

Vēsturiska atkāpe. Klieče Miķelis Bruno dēls dzimis 1896. gadā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā bijis pierakstīts Grobiņas pagastā. Kā brīvprātīgais 1915. gada 1. augustā iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā un ieskaitīts 4.rotā. Divas reizes kaujās ievainots – 1915. gada 16. oktobrī pie Plakaniem (pēc diviem mēnešiem atgriezies rotā) un 1916. gada 03. jūlijā pie Ķekavas galvā. Paaugstināts jefreitora pakāpē. Pēc izrakstīšanas no hospitāļa ieskaitīts 8.Valmieras latviešu strēlnieku pulkā. Kaujā pie Mazās Juglas 1917. gada 20. augustā kritis vācu gūstā, pēc dažām dienām izbēdzis un ar kājām slepus, devies uz Liepāju pie vecākiem, ceļā novārdzis un saslimis un, sasniedzot ģimeni, miris. Piederīgie viņu apbedījuši ar svešu uzvārdu Grobiņas Limbiķu kapos.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 177. lpp.; Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku saraksts 1915–1917.

Pie Gaviezes pamatskolas piemiņas plāksne pirmās mobilizācijas atcerei

Atradās pie Gaviezes pamatskolas pa kreisi no ieejas kolonādes starp otrā stāva logiem. GPS 56.500858, 21.279445 

Atklāta 1937. gada 18. jūlijā pie toreizējās Gaviezes sešu klašu pamatskolas (bijušās Gaviezes muižas ēkas). Lēmums par piemiņas plāksnes uzstādīšanu pieņemts 1937. gada 10. maijā Liepājā Kurzemes divīzijas, 1. Liepājas kājnieku pulka, Kalpaka bataljona jātnieku nodaļas, aizsargu, kā arī Gaviezes pagasta pašvaldības un sabiedrisko organizāciju pārstāvju kopīgā sapulcē, kas tika sasaukta, lai apspriestu, kā vasarā atzīmēt 20. gadskārtu kopš pirmās vispārējās mobilizācijas. Piemiņas plāksnes uzstādīšanu organizēja Gaviezes pagasta pašvaldība sadarbībā ar vietējām sabiedriskajām organizācijām. Plāksne darināta baltā marmorā, un tajā iekalts zeltā iekrāsots teksts: 

K. ULMAŅA VALDĪBAS
APSARDZĪBAS MINISTRA JĀŅA ZĀLĪŠA
IZSLUDINĀTĀ PIRMĀ VISPĀRĒJĀ
MOBILIZĀCIJA NOTIKA
GAVIEZĒ 1919. G. 9. FEBR.

Foto: domājams, 1937. gads pirms plāksnes uzstādīšanas, Gaviezes senlietu krātuves "Atmiņu pūrs" krājums

 

Tajā pašā dienā Gaviezes pamatskola tika pārdēvēta Latvijas pirmā apsardzības ministra Jāņa Zālītes vārdā. 

Jau komunistiskās okupācijas sākumā 1940. gadā piemiņas plāksne tikusi sadauzīta. 

Vēsturiska atkāpe. Pirmā latviešu virsnieku un instruktoru mobilizācija notika jau 1918. gada 19. decembrī Rīgā. Liepājā virsnieku un instruktoru mobilizācija tika organizēta 1919. gadā no 28. līdz 30. janvārim, taču pirmā vispārējā mobilizācija, kuru izsludināja Latvijas pagaidu valdība, tika organizēta saskaņā ar apsardzības ministra Jāņa Zālīša 1919. gada 5. februāra rīkojumu Gaviezes pagastā. 

Ministra rīkojumu, kas paredzēja iesaukt visus vīriešus vecumā no 18 līdz 35 gadiem, pagasta valde (tolaik izpildu komiteja) saņēma jau tajā pašā dienā ap pulksten 18, un līdz 6. februāra vakaram astoņi attiecīgi apkārtraksti tika izsūtīti pa visu pagastu. Atsaucoties uz izsludināto mobilizāciju, 9. februāra rītā Gaviezes muižā ieradās 23 iesaukšanas gados esoši pagasta pilsoņi, no kuriem trīs iestājās armijā brīvprātīgi, 13 tika mobilizēti kā derīgi ierindas dienestam, četri tika atlaisti uz mājām kā dienestam nederīgi, bet trijiem tika nozīmēta papildu veselības pārbaude. 

Desmit dienas pēc mobilizācijas Gaviezē tika nodibināta arī rekvizīcijas komisija, kuras uzdevums bija iegūt jaunveidojamajai armijai nepieciešamo pārtiku un apģērbu no Grobiņas, Gaviezes, Tadaiķu, Rucavas, Dunikas, Nīcas un citiem apkārtējiem pagastiem. Tanī pašā laikā Gaviezē izvietoja arī armijas zirgu rezerves depo, bet Gaviezē un Durbē – armijas produktu noliktavas. Neilgi pēc mobilizācijas nodibināja arī Gaviezes komandantūru, kuras uzdevums bija apkarot noziedzību. Par pirmo Gaviezes rajona komandantu kļuva kapteinis Sloka no Neatkarības rotas. 

Pēc Gaviezes mobilizācija tika izsludināta Grobiņas un Pērkones pagastos, kuru pilsoņiem bija jāierodas kopējā sapulcēšanās vietā Liepājā Latviešu biedrības telpās toreizējā Suvorova ielā 2. Pērkones pagasta pilsoņu mobilizācija notika 10. februārī, bet Grobiņas pagastā dzīvojošajiem – dienu vēlāk. 

21. februārī mobilizācija notika Rudbāržu pagastā, 22. februārī – Lēnās, 23. februārī – Tāšu Padurē, 1. martā – Durbē, Lieģu, Tāšu, Raibenieku un Tadaiķu pagastos, 2. martā – Virgas, Dunalkas, Rāvas un Drogas pagastos, 3. martā – Ilmājas, Krotes, Vecpils un Stroķu pagastos, kā arī Uzaiķos. 

Dokuments. 

LATVIJAS PAGAIDU VALDĪBAS

RĪKOJUMS 

Pagaidu valdība izsludina Gaviezes pagastā, Grobiņas apriņķī, vīriešu kārtas mobilizāciju. Tiek iesaukti visi vīrieši no 18 līdz 35 gadu vecumam, kuri dzīvo un uzturas minētā pagastā. 

Iesaucamiem jāierodas 9. februārī 1919. g. plkst. 9 no rīta sapulcēšanās vietā, Gaviezes muižā. 

Visiem iesaucamiem jāierodas sapulcēšanās vietā noteiktā laikā un jāņem līdzi: 

a) gada laikam piemērots derīgs apģērbs, pietiekošs vismaz diviem mēnešiem, 3 maiņas veļas, gultas drēbes un viens pāris zābaku un 

b) pase vai cita kāda personas apliecība. 

Par minētām līdzpaņemtām lietām izmaksās atlīdzību. 

Vīrieši, kas vecāki par minētiem gadiem, var pieteikties kā brīvprātīgie. 

Visi, kas līdz šim jau brīvprātīgi iestājušies apsardzības dienestā, tiek uzskatīti kā mobilizēti. 

Iesauktie dod svinīgu uzticības apsolījumu Latvijas pagaidu valdībai. 

Par atraušanos no iesaukšanas, kā arī iesaucamo slēpšanu vai atrunāšanu no ierašanās, vainīgos sodīs ar cietumu līdz 2 gadiem. 

Latvijas pagaidu valdības vārdā:

Apsardzības ministrs J. Zālītis

Liepājā, 5. februārī 1919. g. 

Papildināts: 12.02.2021. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 178. lpp.; Kurzemes Vārds, Nr. 156, 16.07.1937.; Brīvā Zeme, Nr. 157, 17.07.1937.; Pagasta Dzīve, Nr. 5, 01.03.1939. 124.-125. lpp.

Virgas luterāņu baznīcā piemiņas plāksne 1. PK un LAK kritušajiem draudzes locekļiem

Atradās Virgas luterāņu baznīcā. GPS 56.484332, 21.404704

Atklāta 1936. gada 1. novembrī. Piemiņas plāksni uzstādījusi Virgas pagasta aizsargu nodaļa, un tajā iekalts teksts:

TIK TIE, KAS SEVI ZIEDOT PROT,

VAR TĒVU ZEMI VAIŅAGOT.

(Sekoja 17 kritušo un bezvēsts pazudušo Virgas draudzes locekļu vārdi.)

GODS, SLAVA VAROŅIEM, KAS SPĒKIEM VIENOTIEM,

AR DĀRGO DZĪVĪBU MUMS PIRKA BRĪVĪBU.

Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā vācu armija baznīcu uzspridzināja, un piemiņas plāksne, domājams, arī gājusi bojā.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 182. lpp.; Kurzemes Vārds, Nr. 254, 07.11.1936.; Mašnovskis, V. Latvijas luterāņu baznīcas: Vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra. 4. sēj. Rīga: DUE, 2007. 414. lpp.

Skrīveros piemiņas akmens Kureļa grupai

Atrodas Skrīveros pie Dīvajas ielas (Mucenieku ceļa), kas ved uz “Robežiem”.

Atklāts 2015. gada 25. jūlijā. Piemiņas vietu pēc Skrīveru pensionāru biedrības ierosinājuma iekārtojusi Skrīveru novada pašvaldība.

Foto: 27.03.2021., Māris Jurciņš

Granīta piemiņas zīmi no pašvaldības darbinieka Gunta Bokaldera sagādātā laukakmens darinājis Kokneses akmeņkalis Modris Stiliņš. Piemiņas akmenī iekalts teksts:

PIE ROBEŽU MĀJĀM 1944. GADA

VASARĀ ĢENERĀLIS J. KURELIS

UN KAPTEINIS K. UPELNIEKS

PULCĒJA PATRIOTUS.

KURELIEŠIEM VAJADZĒJA KĻŪT PAR

BRĪVĀS LATVIJAS ARMIJAS KODOLU

Foto: 27.03.2021., Māris Jurciņš

Piemiņas zīme izgatavota par ziedojumos savāktajiem līdzekļiem.

Vēsturiska atkāpe. 1944. gada jūlija otrajā pusē Rīgas apriņķa priekšnieks un 5. Rīgas aizsargu pulka komandieris Veide, izpildot vācu rīkojumu – noorganizēt no vēl atlikušajiem Rīgas apriņķa aizsargiem pa vienam bataljonam Rīgā, Skrīveros, Slokā un Dolē, pilnvaroja ģenerāli Jāni Kureli apvienot militārā vienībā 3. un 4.iecirkņa aizsargus, nosaucot šo vienību par “Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Kureļa grupu”. Ģenerālim Kurelim tika uzdots vācu atkāpšanās gadījumā aizstāvēt Daugavu starp Pļaviņām un Ķegumu, bet frontes tālākas atvilkšanas gadījumā organizēt partizānu vienības krievu aizmugurē.

Ģenerālis Kurelis vienlaikus skaitījās par nacionālās pretestības kustības organizācijas “Latvijas Centrālā Padome” (LCP) kara komisijas vadītāju, taču faktiskā komisijas vadība atradās kapteiņa Kriša Upelnieka rokās. Nodibinoties Kureļa grupai, Upelnieks kļuva par tās štāba priekšnieku un tādējādi arī par faktisko vienības komandieri. Grupas vadība cerēja uz 1919. gada situācijas atkārtošanos, kas pavērtu iespēju atjaunot Latvijas neatkarību, un tādējādi jaunformējamā vienība kļūtu par atjaunotās valsts armijas pamatu.

Jūlija beigās ģenerālis Kurelis, kapteinis Upelnieks, virsleitnants Jānis Gregors, seržants Vilnis Pāvulāns, kā arī LCP locekļi Rihards Zande un Pēteris Klibiķis ieradās Skrīveru pagasta Robežu mājās, kur 1944. gada 28. jūlijā tika uzsākta Kureļa grupas formēšana. Saskaņā ar plānu līdz 12. augustam bija paredzēts nokomplektēt 1200 vīru lielu vienību – 12 rotas, tās apvienojot četros bataljonos. Tika izsūtīti uzsaukumi 26 pagastu valdēm, uzaicinot sapulcināt visus cīnīties spējīgos vīrus. Tomēr cerētās atsaucības nebija. Augusta vidū bija saformēts tikai tā sauktais Skrīveru bataljons, ko komandēja pulkvežleitnants J. Graudiņš, riteņbraucēju vads pie Kureļa štāba un saimniecības komanda V. Pāvulāna vadībā. Kopumā Skrīveru periodā Kureļa grupā slēgtās vienībās bija 400 līdz 600 vīru, bet pasīvā grupā (tādi, kas dzīvoja savās mājās, nevis grupas novietnē) – 800 līdz 1200 vīru.

Septembra otrajā pusē, vācu spēkiem uzsākot atkāpšanos, Kureļa grupai bija jāizšķiras vai iesaistīties aktīvā kaujas darbībā. 18. septembrī grupas štāba un virsnieku apspriedē nolēma frontes cīņās neiesaistīties un uzsākt atkāpšanos. 19. septembrī tika uzsākta mantu un ieroču krājumu pārvešana, bet naktī no 22. uz 23. septembri visas grupas atiešana caur Rīgu uz Kurzemi.

Avoti: Logs: Latvijas Pašvaldību savienības izdevums. Nr. 9/10 (243/244), 2015. gada septembris/oktobris, 31.lpp.; Latvju enciklopēdija. Red: Švābe, A. Stokholma: Apgāds Trīs zvaigznes, 1950–1951. 1107.-1112. lpp.

Rīgas Lāčupes kapos LAK kritušo karavīru brāļu kapi

Atrodas Rīgas Lāčupes (agrāk Lācara) kapos Buļļu ielā 82. GPS 56.977383, 24.024063

Apbedīti Latvijas armijas karavīri, kas krituši 1919. gada rudenī cīņās ar bermontiešiem. Zināms, ka 1932. gada jūnijā mācītājs E. Stanga vērsies pie Brāļu kapu komitejas ar lūgumu “izbūvēt Lācara brāļu kapus, lai tie nebūtu pastāvīgi jākopj”. Taču līdz komunistiskās okupācijas sākumam tas nav paveikts, un līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem bija saglabājusies viena apbedījumu rinda. Sākoties Atmodai, 1989. gada vasarā uz apbedījumiem tika uzstādīti 11 balti koka krusti un koka plāksne (33,5 x 56 x 1,5 cm), kurā bija iededzināts teksts:

LATVIJAS ARMIJAS

KARAVĪRU BRĀĻU KAPI

† 1919. G. NOV. LATV. ARM. KARAVĪRI

KRITUŠI CĪŅĀS PRET BERMONTU!

Šobrīd brāļu kapi ir labiekārtoti, izveidojot trīs simboliskas kapu kopiņas, kas norobežotas ar betona apmalēm. Ar betona apmalēm norobežota arī visa brāļu kapu teritorija. Pie katras no kopiņām uzstādīti pa trim baltiem koka krustiem. Starp otro un trešo kopiņu uz betona pamatnes novietota granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts nedaudz mainīts teksts:

LATVIJAS ARMIJAS

KARAVĪRU

BRĀĻU KAPI

KRITUŠI 1919. G. NOV. CĪŅĀS

PRET BERMONTIEŠIEM

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 250. lpp.

Vecpils pagasta Gailiņkalna kapos LKOK Jēkaba Medņa individuāls apbedījums

Atrodas Vecpils pagasta Gailiņkalna kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jēkabs Mednis. Uz kapa uzstādīta granīta piemiņas zīme, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

L.K.O.K.
JĒKABS
MEDNIS
1897 – 1988 

Vēsturiska atkāpe. Jēkabs Mednis dzimis 1897. gada 1. februārī Gudenieku pagastā. Pagastskolas izglītība. Zemkopis. 

1915. gadā brīvprātīgi iestājies 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā. Piedalījies visās bataljona (vēlāk pulka) kaujās, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. Atvaļināts 1917. gada novembrī. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 9. martā, ieskaitīts Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes Neatkarības bataljona 3. rotā. Pēc Saldus atbrīvošanas pārcelts uz pilsētas komandantūru par instruktoru, piedalījies lielinieku bandu gūstīšanā. 1919. gada augustā ieskaitīts 9. Rēzeknes kājnieku pulkā, tā sastāvā cīnījies pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 19. oktobrī Bolderājas kāpās virsseržants Mednis ar savu vadu “devās ienaidnieka aizmugurē un straujā triecienā bermontiešus atsita, saņemot gūstekņus un iegūstot trofejas”. 

Atvaļināts 1921. gada 10. martā. Zemkopis Vecpils pagasta “Dižlāņos”, vēlāk “Medņos”. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1950. gadā arestēts. LPSR Iekšlietu Tautas Komisariāta karaspēka kara tribunāls 1950. gada 6. jūnijā notiesāja Medni uz 25 gadiem koncentrācijas nometnē. 1955. gadā atgriezies Latvijā kā invalīds. Miris 1988. gada 14. maijā. 

Papildināts: 29.07.2022. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 343. lpp.

Trikātas Vecajos kapos LKOK Arvīda Zicmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Trikātas Vecajos kapos.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Arvīds Zicmanis. Uz kapa ir piemiņas zīme.

Vēsturiska atkāpe. Arvīds Zicmanis (LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā, domājams, kļūdaini – Zihmanis) dzimis 1895. gada 27. oktobrī toreizējā Jaunvāles pag. Beidzis sešas klases Pēterburgas komercskolā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam 1914. gada oktobrī iesaukts Krievijas armijā, dienējis rezerves daļās un intendantūrā. 1916. gada augustā nosūtīts uz Pleskavas praporščiku skolu, ko beidzis to 1917. gada janvārī. No maija dienējis Rezerves latviešu strēlnieku pulkā, no jūlija – 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Piedalījies visās pulka kaujās līdz 1917. gada decembrim, kad dienestu atstājis.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 18. decembrī, ieskaitīts Latviešu Atsevišķajā (Studentu) rotā, piedalījies kaujās Kurzemē un Rīgas atbrīvošanā, 1919. gada 27. jūnijā pārcelts uz Kurzemes divīzijas papildinājumu bataljona 1. ložmetēju mācību rotas, kuras sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un 1919. gada 7. novembrī pie Jaunjelgavas ievainots.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. martā Kalnciema rajonā kaujā pie Bataru mājām, “kad ienaidnieka piepeša uzbrukuma dēļ [leitnanta] Z. vads tika no 3 pusēm ielenkts, Z., neskatoties uz spēcīgo ložmetēja un šauteņu uguni, iznesa uz priekšu smago ložmetēju, atklāja uguni, sacēla ienaidnieka rindās apjukumu un piespieda to atkāpties”.

Atvaļināts 1920. gada 1. jūlijā. Lauksaimnieks Jaunvāles pagasta Židavu mājās. Miris 1943. gada 14. maijā.

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 585. lpp.

Trikātas Vecajos kapos LKOK Jūlija Kalniņa individuāls apbedījums

Atrodas Trikātas Vecajos kapos.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jūlijs Kalniņš. Uz kapa ir piemiņas zīme.

Vēsturiska atkāpe. Jūlijs Kalniņš dzimis 1897. gada 29. oktobrī toreizējā Jaunvāles pagastā. Vidējā izglītība.

Pirmā pasaules kara laikā dienējis 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. Īsu laiku dienējis Sarkanajā armijā.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 6. jūnijā, 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī Rīgā pie Imantas stacijas rotas uzbrukuma laikā kaprālis Kalniņš “pirmais devās triecienā, zem stipras uguns uzstādīja ložmetēju, apklusināja 2 ienaidnieka ložmetējus un atņēma tos, tā lielā mērā sekmēdams mūsu panākumus tās dienas kaujā”.

Atvaļināts 1921. gada 30. martā. Zemkopis Jaunvāles pagasta “Lejasciemos”. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis vietējā kolhozā. Miris 1983. gada 21. aprīlī.

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 228. lpp.

Trikātas Vecajos kapos LKOK Jāņa Bormaņa individuāls apbedījums

Atrodas Trikātas Vecajos kapos.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Bormanis. Uz kapa ir piemiņas zīme.

Vēsturiska atkāpe. Jānis Bormanis dzimis 1899. gada 25. maijā Brenguļu pagasta “Zvejniekos”. Zemkopis.

Krievijas armijā iesaukts 1916. gada maijā, līdz 1918. gada februārim dienējis 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulkā. Par nopelniem Ziemassvētku kaujās apbalvots ar Jura krusta IV šķiru.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 6. jūnijā, piedalījies visās 6. Rīgas kājnieku pulka kaujās.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī uz Rīgas-Slokas šosejas pie Tiltiņu mājām kaprālis Bormanis “ienaidnieka ugunī pielavījās pretinieka bruņuautomobilim, apmētāja to ar rokasgranātām un piespieda atkāpties”.

Atvaļināts 1921. gada 10. martā seržanta pakāpē. Zemkopis Brenguļu pagasta “Strēlniekos”. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis vietējā kolhozā “Abuls”. Miris 1970. gada 10. septembrī.

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 89. lpp.

Trikātas Vecajos kapos LKOK Kārļa Tilcena individuāls apbedījums

Atrodas Trikātas Vecajos kapos.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Tilcens. 2014. gadā uz viņa kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne, kas atklāta 19. septembrī. Tās uzstādīšanu un kapa sakopšanu organizēja biedrība “Šodien, rīt”, un to finansiāli atbalstīja Beverīnas novada pašvaldība, kas šim nolūkam piešķīra 500 eiro.

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Tilcens dzimis 1894. gada 19. septembrī (6. septembrī pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) Trikātas pagasta “Daibēs”. Pagastskolas izglītība, zemkopis.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā iesaukts Krievijas armijā, līdz 1918. gadam dienējis 2. Kronštates cietokšņa kājnieku pulkā.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 5. jūnijā Strenčos, 7. Siguldas kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. novembrī Kurzemē pie Popes “vāciešu uzbrukuma laikā, pastāvot ielenkuma draudiem, [kaprālis] T. stiprā apšaudē kopā ar otru kareivi aizturēja ienaidnieku, līdz komandantūras vienība atkāpās Ventspils virzienā; šajā kaujā tika smagi ievainots”.

Atvaļināts 1920. gada 23. februārī. Dzīvojis Trikātas pagasta “Daibēs”, zemkopis. Piešķirta jaunsaimniecība Strenču pilsētā.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1949. gada 25. martā kopā ar sievu izsūtīts uz Krieviju un nometināts Zirjanskas rajonā. Latvijā atgriezies 1955. gadā, dzīvojis Rencēnos. Miris 1957. gada 4. jūlijā.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 521. lpp.; Valmieras Ziņas, 18.09.2014.; Valmiera24.lv, 22.09.2014.; Beverīnas Vēstis, 2014. gada oktobris/novembris, 3. lpp.

Trikātas Vecajos kapos piemiņas plāksne vietā, kur apglabāta LKOK Kārļa Goppera sirds

Atrodas Trikātas Vecajos kapos.

1944. gada 7. maijā Gopperu dzimtas kapos guldīta urna ar lielinieku noslepkavotā Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera ģenerāļa Kārļa Goppera sirdi. Pats viņš dienu iepriekš tika apglabāts Rīgas Brāļu kapos. 1995. gada 28. aprīlī Trikātas Vecajos kapos atklāta viņam veltīta piemiņas plāksne, ko sarūpējis ģenerāļa Goppera fonds. Tās uzstādīšanu organizēja Latvijas Skautu un gaidu centrālās organizācijas Tālavas novads. Granīta plāksnē iekalts teksts:

ŠEIT APGLABĀTA URNA

AR LATVIJAS SKAUTU PREZIDENTA

ĢENERĀĻA

KĀRĻA GOPPERA

MOCEKĻA NĀVĒ MIRUŠĀ SIRDI

ĢENERĀĻA KĀRĻA GOPPERA FONDS

Foto: 2020. gada oktobris, Gita memmēna

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Goppers dzimis 1876. gada 2. aprīlī toreizējā Plāņu pagasta “Maskatos” lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Trikātas draudzes skolu, izturējis brīvprātīgā eksāmenu Pleskavas kadetu korpusā.

1983. gadā iestājies Krievijas armijas dienestā un ieskaitīts Kauņas cietokšņa bataljonā. 1894. gadā nosūtīts uz Viļņas karaskolu, ko beidzis 1896. gada jūlijā, iegūstot podpraporščika pakāpi. Dienējis 97. Vidzemes kājnieku pulkā Daugavpilī, 1896. gada oktobrī paaugstināts par podporučiku un dienestu turpinājis kā virsnieks 190. kājnieku pulkā Varšavā, vēlāk pārcelts uz 189. Belgorajas kājnieku pulku, bet 1905. gadā – uz 183. Pultuskas kājnieku pulku Kostromā. 1900. gadā paaugstināts par poručiku, 1904.gadā – par štābkapteini, 1912.gadā – par kapteini.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, no 1914. gada piedalījies kaujās Austrijas frontē pie Holmas, Sanas upes rajonā, uzbrukumā Krakovai u.c. cīņās. 1915. gada jūnijā ieguvis apakšpulkveža pakāpi, bet 1916. gadā paaugstināts par pulkvedi. 1916. gada jūnijā pie Baranovičiem viņa komandētā vienība pārrāvusi četrkārtīgu pretinieka nocietinājumu līniju. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiru, Vladimira ordeņa III šķiru un Jura zobenu.

1916. gada augustā pēc izveseļošanās no ievainojumiem komandēts uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu un iecelts par tā komandieri, decembrī iecelts par 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieri, no 1917. gada aprīļa 1. latviešu strēlnieku brigādes komandieris. Kā vienīgais no latviešu karavīriem apbalvots ar Jura ordeņa III šķiru; kopā apbalvots ar 10 ordeņiem. 1915. gada beigās izteikta cara Nikolaja II pateicība. 1917. gada augustā paaugstināts par ģenerālmajoru, taču sakarā ar lielinieku apvērsumu pavēle par pakāpes piešķiršanu netika apstiprināta.

Ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru Goppers apbalvots par to, ka 1916. gada naktī uz 23. decembri, atrazdamies 2. latviešu strēlnieku brigādes uzbrūkošā kolonnā, viņš ar savu pulku pirmais pārrāva vācu nocietinājumu līniju, “niknās kaujās ielauzās dziļā pretinieka aizmugurē, kur uzņēmās arī 8. Valmieras latv. strēln. pulka komandēšanu un noturējās 2 dienas līdz papildspēku pienākšanai 25. dec. naktī. Tad veda savas vienības triecienā Kalnciema virzienā, izraisīja sajukumu un paniku vācu rindās pie Ložmetējkalna, lielā mērā veicinādams tā ieņemšanu un trofeju ieguvi”.

Savukārt LKO II šķira viņam piešķirta par to, ka 1917. gada 21. augustā Juglas pozīcijās, kad 1. latviešu strēlnieku brigādei “vienai pašai bez artilērijas atbalsta bija jāiztur ārkārtīgi nikni uzbrukumi, atsita vairākus frontālus triecienus, apķērīgi manevrējot ar rezervēm un mainot pozīcijas no Mazās Juglas uz Lielo Juglu, novērsa aplenkumu un sekmēja mūsējo noturēšanos līdz atiešanas pavēles saņemšanai”.

Pēc frontes sabrukuma 1917. gada decembrī dienestu atstājis un devies uz Petrogradu, kur piedalījies latviešu virsnieku organizēšanā Krievijas Satversmes Sapulces aizstāvībai, piedalījies Latviešu pagaidu Nacionālās padomes sēdēs, darbojies pretlielinieciskajā organizācijā “Dzimtenes un brīvības glābšanas savienība”. Kopā ar pulkvedi Fridrihu Briedi piedalījies kreiso eseru sacelšanās organizēšanā Pievolgā, pēc kaujām Jaroslavļā devies uz Samaru, kur iestājies Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijā, bijis šīs armijas virspavēlnieka un valdības mītnes apsardzības bataljona komandieris. Vēlāk devies uz Urāliem, kur 1919. gada janvārī ieskaitīts Sibīrijas (Kolčaka) armijā, komandējis 21. Jaickas divīziju. Darbojies Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālajā padomē Omskā, palīdzējis formēt latviešu Troickas bataljonu un Imantas pulku, kurā pats iestājies Vladivostokā 1919. gada 1. novembrī.

Latvijā atgriezies 1920. gada 5. jūnijā un stājies armijas virspavēlnieka rīcībā, iecelts par Apsardzības ministrijas Padomes locekli. 1920. gada augustā apstiprināts ģenerāļa pakāpē, skaitot no 1917. gada 13. augusta. 1924. gada 25. februārī iecelts par 2. Vidzemes divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku.

1930. gadā beidzis Kara akadēmiskos kursus. Aktīvs sabiedrisks darbinieks, no 1921. gada Latvijas skautu centrālās organizācijas priekšnieks, Latvijas Aizsardzības biedrības priekšnieks, Veco latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks, Pulkveža Brieža fonda loceklis, Sarkanā Krusta valdes loceklis, Jaunekļu Kristīgās savienības valdes loceklis un žurnāla “Latviešu Strēlnieks” redaktors. Sarakstījis vairākas militāra rakstura grāmatas.

1934. gada aprīlī atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu, turpinājis vadīt Latvijas skautu organizāciju. Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru, Serbijas Karadžordževiča III šķiras krustu, Francijas Goda Leģiona komandiera III šķiras ordeni, Lietuvas Ģedimina ordeņa II šķiru, Somijas Baltās Rozes II šķiras komandiera ordeni, Zviedrijas Šķēpa ordeņa II šķiru, Čehoslovakijas Kara krustu, kā arī ar skautu Baltās Lilijas ordeni. Piešķirta jaunsaimniecība Lielbērzes muižā.

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada 30. septembrī Rīgā arestēts. Baltijas Sevišķā kara apgabala kara tribunāls 1941. gada 18. janvārī piespriedis Gopperam nāvessodu par “bruņotu sacelšanos vai apbruņotu bandu iebrukumu kontrrevolucionāros nolūkos padomju teritorijā”, “palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai”, antikomunistisku “propagandu un aģitāciju”, kā arī par “organizatorisku darbību augstāk minēto noziegumu pastrādāšanai” un “aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru”. Nošauts 1941. gada 25. maijā Rīgas Centrālcietumā un slepeni aprakts masu kapā Ulbroka mežā. Šis lielinieku upuru masu apbedījums tika atklāts tikai nacistiskās okupācijas beigu posmā 1944. gada aprīlī. 1944. gada 6. jūnijā lielinieku noslepkavotā Goppera mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Rīgas Brāļu kapos.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā Rīgas Brāļu kapos Gopperam uzstādītā tipveida piemiņas plāksne tika nopostīta. Tā tika atjaunota, sākoties Atmodai, 1990. gada 2. aprīlī, ģenerāļa 114. dzimšanas dienā.

Ģenerāļa Goppera fonds piemiņas plāksni uzstādījis arī ģenerāļa dzimtajās mājās Plāņu pagasta “Maskatos” (sk.). Viņa vārds iekalts arī ar Trikātu saistīto LKOK piemiņas stēlā, kas uzstādīta Trikātas kapos (sk.)

Papildināts: 06.05.2022.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 167.-168. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 176.-177. lpp.; Ģenerālis Kārlis Goppers: 140 viņa laikabiedru stāsti ap septiņiem ugunskuriem. Sast.: Goppers, M. Stokholma-Rīga: Zelta Ābele, 2022. 288.-291. lpp.; Daugavas Vēstnesis, Nr. 113, 16.05.1944.; Latvija Amerikā, Nr. 23, 10.06.1995.

Trikātas Vecajos kapos LKOK Nikolaja Ziediņa individuāls apbedījums

Atrodas Trikātas Vecajos kapos.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Nikolajs Ziediņš. 2015. gadā biedrība “Šodien, rīt” ar Beverīnas novada pašvaldības un Valmieras novada fonda finansiālu atbalstu uz Ziediņa kapa uzstādīja piemiņas plāksni. Melnā granīta piemiņas plāksni darinājis akmeņkalis Aivars Kerliņš Cēsīs, un tajā zem zeltā iekrāsota Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts:

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERIS

NIKOLAJS

ZIEDIŅŠ

1900.13.II – 1981.12.X

                                               PAR TĒVZEMI UN BRĪVĪBU

Vēsturiska atkāpe. Nikolajs Ziediņš dzimis 1900. gada 12. februārī toreizējā Vecbrenguļu pagastā. Izglītojies vidusskolā, mācījies Pēterburgā par mehāniķi, strādājis fabrikā.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 6. jūnijā, 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 5. novembrī pie Imantas stacijas kaprālis Ziediņš brīvprātīgi devās izlūkos un, “ienaidnieka nemanīts, šķērsoja bermontiešu aizsardzības līnijas. Kad vācieši naktī sāka uzbrukumu, Z. pielavījās pretinieka ložmetējam un ar rokasgranātām un patšauteni to apklusināja, sacēla vispārēju apjukumu, ieguva ložmetēju un atgriezās pie savējiem, tā sekmēdams mūsu tālākos panākumus”.

Atvaļināts 1922. gada 21. aprīlī. Dzīvojis Brenguļu pagasta “Jaundzērvītēs”, strādājis par šoferi, vēlāk uzņēmējs celtniecības darbos, kokzāģētavas vadītājs Jaunpiebalgā, Amatā, Valmierā. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis Rīgā, šoferis Tirdzniecības ministrijā, mehāniķis rūpnīcā “Poligrāfremonts”, uzņēmumā “Liftu remonts”.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 584. lpp.; Valmieras Ziņas, 25.06.2015.

Dunalkas pagasta Upesputriņu kapos LKOK Friča Liepiņa individuāls apbedījums

Atrodas Dunalkas pagasta Upesputriņu kapos.

Upesputriņu kapos apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fricis Liepiņš, taču precīza viņa apbedījuma vieta nav zināma. Tomēr, sagaidot Latvijas valsts simtgadi, 2018. gada rudenī kapsētā uzstādīta un 11. novembrī atklāta viņam veltīta tipveida melna marmora piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts:

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA

KAVALIERIS

FRICIS LIEPIŅŠ

1863. 31. III – 1927. 3. VIII

                            (APB. VIETA NEZINĀMA)

Vēsturiska atkāpe. Fricis Liepiņš dzimis 1863. gada 31. martā toreizējā Aizputes apriņķa Ēnavas pagastā. Pagastskolas izglītība. Pirms Pirmā pasaules kara dzīvojis Liepājā. Akmeņkalis.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. novembrī brīvprātīgi pievienojies Grobiņas (vēlāk 11. Dobeles) kājnieku pulka 2. rotai. Kad sākās uzbrukums Liepājas Dienvidu fortam un Saules muižai, Liepiņš “viens no pirmajiem metās triecienā un ar savu drosmi aizrāva sev līdzi citus kareivjus, tā veicinot šo nocietinājumu ieņemšanu”.

Turpmākajās kaujās nav piedalījies. 1922. gadā piešķirta jaunsaimniecība Dunalkas pagasta “Liepiņās”. Lai gan ilgu laiku kā vecākais LKOK publiski godināts Jēkabs Klavieris (sk.), Liepiņš ir par viņu divus gadus vecāks. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 315. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 173, 06.08.1927.; ReKurZeme.lv, 13.11.2018.; Durbes Novada Vēstis, Nr. 45, 02.11.2018.