Bērzaunes kapos LKOK Pētera Briežkalna individuāls apbedījums

Atrodas Bērzaunes kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Briežkalns. 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Briežkalns dzimis 1898. gada 11. oktobrī Praulienas pagastā zemkopja ģimenē. Izglītojies ministrijas skolā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 2. Sibīrijas mortīru divizionā. Piedalījies kaujās Rīgas frontē, dienestu beidzis 1917. gada novembrī. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 19. jūnijā Pļaviņās, vispirms ieskaitīts Ziemeļlatvijas rezerves bataljonā, pēc tam pārcelts uz Latgales artilērijas pulku. Vecākais novērotājs kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 6. novembrī pie Rīgas kaprālis Briežkalns “spēcīgā ložmetēju un lielgabalu ugunī, atrazdamies priekšējā novērošanas punktā pie Dammes muižas, sniedza precīzas ziņas par bermontiešu bateriju atrašanās vietu, tā sekmēdams to apklusināšanu”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. aprīlī. Jaunsaimnieks Bērzaunes pagasta “Dravniekos”. Miris 1970. gadā Bērzaunē. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 97. lpp.

Mazsalacas kapos LKOK Jāņa Brieža individuāls apbedījums

Atrodas Mazsalacas kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Briedis. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Briedis dzimis 1898. gada 6. februārī Mazsalacas pagastā zemkopja ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā īsu laiku dienējis kādā krievu armijas rezerves pulkā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 2. jūnijā, 2.(5.) Cēsu kājnieku pulka sastāvā piedalījies Cēsu kaujās, kā arī vēlākajās cīņās ar bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gadā naktī uz 13. jūniju Latgalē izlūkgājienā uz Miehovas un Jakusovas sādžām dižkareivis Briedis “piedalījās uzbrukumā Gorbunovas sādžai, kur pārsteidza ienaidnieka ložmetējniekus un atņēma tiem ieroci”. 

Atvaļināts 1921. gada 24. martā. Jaunsaimnieks Sēļu pagasta “Pļavmalās”, pagasta aizsargu nodaļas dalībnieks. No 1929. gada dzīvojis Mazsalacā, gadījuma darbu strādnieks. 

1942. gadā iesaukts vācu armijā. 1944. gadā kritis gūstā, drīzumā atbrīvots, atgriezies Mazsalacā. Miris 1948. gada 25. decembrī Rūjienā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 94.-95. lpp.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Jāņa Brennera individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Brenners. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Brenners dzimis 1893. gada 9. augustā Engures pagasta “Zvirgzdiņos” zvejnieka ģimenē. 1911. gadā beidzis Engures jūrskolu, matrozis uz tirdzniecības kuģiem. 1915. gadā beidzis Rīgas tālbraucēju jūrskolu. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada aprīlī brīvprātīgi iestājies Krievijas karaflotē, stūrmanis. 1916. gada aprīlī beidzis Petrogradas jūrskolu, augustā – flotes praporščiku skolu Orenienbaumā, iegūstot jūras praporščika pakāpi, nosūtīts uz Baltijas floti. 1917. gada februārī beidzis virsnieku ūdenslīdēju kursus Kronštatē. 1917. gada februāra revolūcijas laikā 28. februārī apcietināts. Atbrīvots jūnijā, piekomandēts Galvenajam jūras štābam. Jūlijā paaugstināts par mičmani. Apbalvots ar Jura krustu. 

1917. gada jūlijā atlaists atvaļinājumā uz Rīgu, kur septembrī kritis vācu gūstā, no kura pēc dažiem mēnešiem izbēdzis. Atgriezies Rīgā, kur nodarbojies ar tirdzniecību. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 14. decembrī virsleitnanta pakāpē, komandēts uz Igauniju un Zviedriju. 1919. gada janvārī iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku pie kara atašeja Igaunijā, vēlāk – par atašeja adjutantu. No 1919. gada marta Ziemeļlatvijas brigādes komandiera adjutants. Martā apstiprināta jūras leitnanta pakāpe, bet aprīlī paaugstināts par jūras virsleitnantu (kopš 1919. gada aprīļa kapteinis-leitnants, kopš 1920. jūlija vaktsleitnants, kopš 1928. gada kapteinis). 1919. gada jūnijā iecelts par kara lietu pārstāvi Igaunijā. Septembrī atsaukts uz Latviju un iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku Vidzemes divīzijas štābā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. novembrī Zemgalē pie Garozas muižas Brenners, “sastapis mūsu vienības, kuras atkāpās no kaujaslauka, ar drošsirdīgu un stingru rīcību bēgošos apturēja, sakārtoja un nosūtīja uz pozīcijām. Paziņojis par notiekošo bēgšanu 4. Valmieras kājnieku pulka štābā, vadīja tālāko 5. Cēsu kājnieku pulka kareivju atgriešanu pozīcijās, tā glābdams no nāves briesmām Valmieras pulku, kam draudēja aplenkums”. 

No 1919. gada decembra Liepājas karaostas komandanta palīgs, 1920. februārī iecelts par Ventspils ostas komandantu. Vēlāk 4. Robežsargu rajona priekšnieks, 4. Robežsargu pulka rotas komandieris. 1922. gada aprīlī atvaļināts. Autouzņēmejs Rīgā. 1926. gada augustā atgriezies dienestā, ieskaitīts Daugavgrīvas artilērijā (kopš 1935. gada Krasta artilērijas pulks), karakuģa “Artilērists” komandieris. 1938.gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, 1939.gada septembrī iecelts par pulka saimniecības priekšnieku. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un Viestura ordeņa IV šķiru. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai 1940. gada novembrī pārskaitīts uz PSRS Baltijas flotes Liepājas jūras bāzes sakarnieku rotu, bet novembrī atvaļināts. Strādājis par sektora pārzini tā dēvētās LPSR Pārtikas rūpniecības tautas komisariāta transporta bāzē. Nacistiskās okupācijas laikā no 1941. gada jūlija Rīgas maizes fabrikas pārziņa palīgs. No 1942. gada ieņēmis vadošus amatus veikalu un bufešu pārvaldē. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, ieņēmis saimnieciskus amatus LPSR dzelzceļu pārvaldē. 1944. gada decembrī apcietināts. 1945. gada martā piespriests desmit gadu ieslodzījums, nosūtīts uz Potjmas koncentrācijas nometni Mordovijā. Septembrī atbrīvots sakarā ar sprieduma pārskatīšanu. Dzīvojis Rīgā, tehniķis-normētājs. 1952. gada martā atkārtoti apcietināts un notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā koncentrācijas nometnē. Atbrīvots 1955. gada oktobrī un atgriezies Latvijā. Miris 1980. gada 26 janvārī. 

Jāņa Brennera vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 92. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 119.-120. lpp.

Āraišu kapos LKOK Jāņa Brengmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Āraišu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Brengmanis. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Brengmanis dzimis 1894. gada 28. martā Cēsu pagasta “Skudrās”. 

Sakoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā). Piedalījies kaujās, apbalvots ar Jura medaļu un Jura krusta IV šķiru. Paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 24./25. decembrī pie Ložmetējkalna Brengmanis “apsargāja vāciešu ierakumu sāņejas, atsita visus uzbrukumus un durkļu cīņā piespieda ienaidnieku atkāpties, saņēma smago ložmetēju u.c. trofejas, tika ievainots”. 

Krievijas armiju atstājis 1918. gadā. Jaunsaimnieks Lielstraupes pagasta “Atpūtās”. Miris 1942. gada 5. janvārī Drabešu pagasta “Muižniekos”. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 92. lpp.; Latviešu strēlnieku saraksts: 1915 – 1917. I sēj., A-B-C. Sast. Hartmanis J. Rīga: Namejs Zeltiņš, 2023. 302. lpp.

Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Pētera Bokaldera individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Bokalders. Pie kapa uzstādīta taisnstūra formas piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

PĒTERIS PĒTERA D.
BOKALDERS
PLKV-LTN.
1896.G.4.II – 1954.G.18.VI 

TO, AR KO TEVI MĒS ZAUDĒJUŠI,
SIRDS MŪŽAM NEAIZMIRSĪS 

Nekādas norādes uz Pētera Bokaldera apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav, tomēr viņa vārds iegravēts vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). Viņš pieminēts arī vieno no stēlām, kas uzstādītas Valkā ar novadu saistītajiem LKOK (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Bokalders dzimis 1896. gada 4. februārī Cēsu apriņķa Kārļu pagastā zemkopja ģimenē. Beidzis Cēsu pilsētas skolu. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada augustā mobilizēts Krievijas armijā, dienējis 6. sapieru rezerves bataljonā Petrogradā. 1916. gada 21. oktobrī beidzis Gatčinas praporščiku skolu, iegūstot praporščika pakāpi, nosūtīts uz Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu (vēlāk pulku), ieskaitīts tā sastāvā kā jaunākais virsnieks 2. rotā. 30. decembrī pārcelts uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulku, kā jaunākais virsnieks ieskaitīts 3. rotā. Piedalījies 1917. gada janvāra kaujās. 12. janvārī pie Ložmetējkalna ievainots. Pēc ārstēšanās Jaltā jūlijā atgriezies Latviešu strēlnieku rezerves pulkā, jaunākais virsnieks 4. rotā. 1917. gada septembrī paaugstināts par podporučiku. 1918. gada februārī demobilizēts. Apbalvots ar Annas ordeņa IV šķiru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 18. novembrī virsleitnanta pakāpē. Cēsīs kareivju reģistrācijas komisijā, pēc tam vada komandieris Cēsu rotā. Vēlāk latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Kurzemē. 12. februārī pārcelts uz Jaunformējamiem spēkiem Liepājā, vēlāk virsnieks Rīgas Jaunformējamos spēkos. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. janvārī Zemgalē nakts izlūkgājienā no Jaunsesavas ienaidnieka aizmugurē Bokalders, “neskatoties uz briesmām, viens no pirmajiem ielauzās Dobelē, izzināja pretinieka spēkus un nodomus, bez zaudējumiem atgriezās pie savējiem un ar piegādātajām ziņām deva iespēju pilnībā izjaukt pretinieka uzbrukuma plānus”. 

Pēc armijas pārformēšanas rotas komandieris 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Piedalījies visās kaujās pret bermontiešiem, vēlāk Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. Decembrī paaugstināts par kapteini, skaitot no 1919. gada 3. novembra. Pēc Latvijas Neatkarības kara dienējis 2. robežsargu pulkā, pēc tā likvidācijas 1922. gadā pārgājis uz 2. Ventspils kājnieku pulku. 1925. gadā beidzis virsnieku kursus, bet 1929. gadā – bataljona komandieru kursus. 1932. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par 7. Siguldas kājnieku pulka bataljona komandieri. Vēlāk pulka štāba priekšnieks, bet pēc tam bataljona komandieris 5. Cēsu kājnieku pulkā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un ar Viestura ordeņa III un IV šķiru. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, uz īsu brīdi pārcelts uz 1. Liepājas kājnieku pulku, bet pēc tam atgriezies 5. Cēsu kājnieku pulkā. Latvijas armijas likvidācijas gaitā 1940. gada oktobrī atvaļināts, taču novembrī pavēle mainīta, ieskaitīts 24. teritoriālajā korpusā un iecelts par 183. divīzijas 295. strēlnieku pulka bataljona komandieri apakšpulkveža pakāpē. 

1941. gada 14. jūnijā deportēts, ieslodzīts koncentrācijas nometnē Noriļskā, apsūdzēts par “sacelšanās organizēšanu”. 1943. gada 15. maijā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 10. daļu par “pretpadomju propagandu un aģitāciju”, piesprieda Bokalderam 10 gadus koncentrācijas nometnē. Atbrīvots 1950. gada 19. decembrī un 1951. gada janvārī atgriezies Latvijā, dzīvojis Rīgā. Līdz 1953. gadam strādājis dažādus darbus, tad līdz 1955. gadam kino remontdarbnīcā, vēlāk celtniecības un montāžas pārvaldē radiofikācijas nodaļā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 87. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 114.-115. lpp.; Latviešu strēlnieku saraksts: 1915 – 1917. I sēj., A-B-C. Sast. Hartmanis J. Rīga: Namejs Zeltiņš, 2023. 280.-281. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Vernera Blūma individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Verners Blūms. Pie kapa uzstādīta iesarkanā granītā darināta taisnstūra formas piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

BLŪMS
VERNERS                             ANNA
1896.1.X – 1952.11.12           1900.5.VII – 1976.20.III 

Nekādas norādes uz Vernera Blūma apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav, tomēr viņa vārds iegravēts vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Verners Blūms dzimis 1896. gada 1. oktobrī Dzelzavas pagastā. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, piedalījies kaujās, apbalvots ar Jura krusta III un IV šķiru. Paaugstināts par virsnieku, par kauju nopelniem apbalvots arī ar Staņislava ordeņa II un III šķiru un Annas ordeņa III un IV šķiru. Armiju atstājis 1918. gada martā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada maijā, iedalīts 1. partizānu pulkā, piedalījies daudzās kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 2. decembrī Lietuvā pie Dobiķienes muižas virsleitnants Blūms “kā eskadrona komandieris pēc paša ierosmes devās izlūkos ienaidnieka aizmugurē, tika ielenkts un smagi ievainots krūtīs, taču izlauzās līdz savējiem”. 

Atvaļināts 1920. gada 13. augustā kā kara invalīds. Notāra palīgs notāra Līvena kantorī Rīgā. 1934. gadā pašmācības ceļā ieguvis notāra diplomu un strādājis savā arodā Talsos. 1935. gadā pārcelts uz Rīgu, strādājis par notāru līdz 1940. gada rudenim, kad no darba atlaists. 

1941. g. 11. martā, glābdamies no komunistiskā okupācijas režīma represijām, kopā ar ģimeni repatriējies uz Vāciju. Nacistiskās okupācijas laikā atgriezies Latvijā, notārs Rīgā. 1944. gadā kopā ar ģimeni izceļojis uz Vāciju, dzīvojis Pomerānijā. 1946. gadā PSRS okupācijas iestādes piespiedušas Blūmu atgriezties okupētajā Latvijā. Dzīvojis Ķemeros, sanatorijas noliktavas pārzinis, vēlāk līdz mūža beigām – grāmatvedis. Miris 1952. gada 11. decembrī Ķemeros. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 86. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Kārļa Blumberga individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Blumbergs. Pie kapa uzstādīta pelēkā granītā darināta taisnstūra formas piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

KĀRLIS BLUMBERGS
1895 – 1955
ALMA BLUMBERGA 

Nekādas norādes uz Kārļa Blumberga apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav, tomēr viņa vārds iegravēts vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Blumbergs dzimis 1895. gada 15. decembrī Jaunauces pagastā. Jūrnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis Baltijas flotē. Apbalvots ar Jura medaļu un Jura krusta IV šķiru. Demobilizējies 1918. gada maijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 1. martā, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona (vēlāk (Baloža) brigādes) Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas sastāvā piedalījies Kurzemes un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. martā Saldus ieņemšanas laikā “zem spēcīgas ienaidnieka uguns [seržants] Blumbergs devās uz Kalpaka bataljona brigādes štābu un atjaunoja tās sakarus ar mūsu daļām”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. maijā, dzīvojis Liepājā, vēlāk Rīgā. Koku brāķeris, pēc tam meistars kokzāģētavā. No 1939. līdz 1940. gadam vecākais rakstvedis un mantzinis Kara muzejā. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskai okupācijai, palicis Latvijā, banku ierēdnis. Miris 1955. gada 6. maijā Rīgā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 85. lpp.; Cemety.lv.