trešdiena, 2024. gada 27. marts

Cesvaines pagasta Kārzdabas kapos LKOK Aleksandra Krieviņa individuāls apbedījums

Atrodas Cesvaines pagasta Kārzdabas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Krieviņš. 2004. gada 11. novembrī pie viņa kapa atklāta piemiņas plāksne. Tā uzstādīta pēc Cesvaines domes priekšsēdētāja Viļņa Špata ierosmes, sadarbojoties Cesvaines vidusskolai, Cesvaines 42. skautu vienībai un Cesvaines internātskolai. 

Vēsturiska atkāpe. Aleksandrs Krieviņš dzimis 1896. gada 5. septembrī toreizējā Kārzdabas pagastā. Pagastskolas izglītība. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada janvārī iesaukts Krievijas armijā, dienējis 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandā. Cīnījies Ziemassvētku kaujās, pie Ložmetējkalna kontuzēts. Atvaļināts 1918. gada janvārī. 

Latvijas armijā iestājies 1919. gada jūnijā, 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem, kā arī citās pulka pulka cīņās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 4. novembrī pie Rīgas uzbrukumā Anniņmuižai dižkareivis Krieviņš “stiprā ienaidnieka ugunī atjaunoja pretinieka artilērijas sagrautās telefona līnijas starp bataljonu un pulka štābu, tā sekmēdams turpmāko uzbrukumu un Anniņmuižas ieņemšanu”. 

Atvaļināts 1921. gada 7. martā. Dzīvojis Kārzdabas pagasta “Upmalēs”, zemkopis, pagasta padomes loceklis, pagasttiesas priekšsēdētājs. Miris 1977. gada aprīlī Kārzdabā. 

Aleksandra Krieviņa vārds minēts arī Cesvainē uzstādītajā piemiņas stēlā kādreizējā novada teritorijā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 266. lpp.; Stars, Nr.132 (9016), 11.11.2004. 1.lpp.

svētdiena, 2024. gada 24. marts

Rīgas Miķeļa kapos LKOK Staņislava Aleksandroviča individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Miķeļa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Staņislavs Aleksandrovičs. Precīza apbedījuma vieta nav zināma. 

Vēsturiska atkāpe. Staņislavs Aleksandrovičs dzimis 1890. gada 7. janvārī Vārkavas pagastā. 

1911. gadā iesaukts Krievijas armijā, beidzis Tiflisas praporščiku skolu. Pirmā pasaules kara laikā dienējis 20. Sibīrijas strēlnieku pulkā, piedalījies kaujās Polijā. Apbalvots ar visiem četriem Jura krustiem. 1915. gadā kritis vācu gūstā, kur atradies līdz kara beigām. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 29. maijā, piedalījies visās 1. Liepājas kājnieku pulka kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts ka, 1920. gada 9. maijā Latgalē leitnants Aleksandrovičs “kā rotas komandieris ielauzās 15 verstu dziļumā ienaidnieka aizmugurē, saņēma gūstekņus un ieguva trofejas, pie Kļučku sādžas galīgi sakāva ienaidnieka grupējumu, saņemot gūstekņus un iegūstot smago ložmetēju, tā ar savu darbību sekmēdams ienaidnieka artilērijas baterijas saņemšanu”. 

Atvaļināts 1924. gadā, pēc tam līdz 1928. gadam robežsardzes dienestā. No 1928. līdz 1937. gadam dienējis policijā Rēzeknē, no 1937. gada pensionārs. Dzīvojis Ozolmuižas pagastā. 1939. gadā par krimināla rakstura pārkāpumu LKO nēsāšana noliegta. Miris 1943. gada 30. jūlijā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 35. lpp.; Cemety.lv.

sestdiena, 2024. gada 23. marts

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Jāņa Adlera individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Adlers. Pie kapa izstādīts piemineklis – rupji apstrādāts laukakmens, kurā iekalts teksts: 

DARBS CEĻ VĪRU
JĀNIS ADLERS
CAND. RER. MERC.
1896 – 1979
 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Adlers dzimis 1896. gada 18. martā Rīgā. Beidzis Rīgas reālskolu. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī Rīgā, Atsevišķā latviešu (Kalpaka) bataljona Atsevišķās (studentu) rotas (vēlāk bataljona) sastāvā piedalījies Kurzemes, Zemgales un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 21. maijā kaujā pie Piņķiem leitnants Adlers “tika ievainots labajā rokā, taču palika ierindā un turpināja cīņu, līdz tika divās vietās ievainots kājā un evakuēts no kaujaslauka”. Kopš 1919. gada 1. decembra turpinājis dienestu Vidzemes artilērijas pulkā. 

Atvaļināts 1920. gada septembrī. 1923. gadā beidzis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultāti. Strādājis Latvijas bankā. Ko 1926. gada bankas Balvu nodaļas priekšnieks. 1926. gada novembrī pārcelts tādā pašā amatā uz Alūksni. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis Rīgā, grāmatvedis bankā, dažādos arteļos. Mūža nogalē pensionārs, sargs mēbeļu fabrikā Nr. 4, sargs ēdināšanas kombinātā "Vefietis". Miris 1979. gada 10. septembrī. 

Jāņa Adlera vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 31. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Miķeļa kapos LKOK Jāņa Abramoviča individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Miķeļa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Jānis Abramovičs. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Abramovičs dzimis 1895. gada 22. februārī Rīgā, polis. Elementārskolas izglītība. Kurpnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā). Piedalījies kaujās pie Ķekavas, Katriņmuižas un Plakaniem. 1917. gada janvārī kontuzēts. 1917. gada aprīlī pārgājis uz poļu leģionāru vienībām, dienējis ģenerāļa Dovbora-Musņicka korpusā, kura sastāvā līdz 1918. gada beigām piedalījies cīņās pret lieliniekiem. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 1. septembrī Rīgā, Latgales artilērijas pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem pie Rīgas un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 2. februārī Latgalē pie Višgorodas (Augšpils), kad pārtrūka sakari ar partizānu bataljonu, dižkareivis Abramovičs “spēcīgā ugunī jāšus devās pie tā komandiera, kur saņēma svarīgas ziņas par ienaidnieka atrašanās vietu, tā dodams iespēju mūsu artilēristiem ar labi mērķētu uguni sagraut lieliniekus un bez sevišķiem zaudējumiem iekarot Višgorodu”. 

Atvaļināts 1921. gada 21. februārī. Dzīvojis Rīga, kurpnieku darbnīcas īpašnieks. Nacistiskās okupācijas laikā pārcēlies uz Siguldu. Atsākoties komunistiskajai okupācijai, kad viņa māju nacionalizēja, atgriezies Rīgā, līdz pensijai 1959 gadā pastnieks Rīgas Galvenajā pastā. Miris 1968. gada 18. janvārī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 30. lpp.; Cemety.lv.

piektdiena, 2024. gada 22. marts

Ogres pilsoņu kapos LKOK Friča Viktora individuāls apbedījums

Atrodas Ogres pilsoņu kapos. 

Apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fricis Viktors. Pie kapa uzstādīta pelēkā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem krusta zīmes iekalts teksts: 

LĀČPLĒŠA KOK
FRICIS VIKTORS
1896.7.X – 1984.13.VII
………..
 

Vēsturiska atkāpe: Fricis Viktors dzimis 1896. gada 21. oktobrī Sunākstes pagastā. Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 12. novembrī, iedalīts 1. Liepājas kājnieku pulkā, piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni teikts, ka 1920. gada 14. aprīlī Latgalē izlūkgājienā ienaidnieka aizmugurē pie Kaļinovkas sādžas kareivis Viktors “ar labi mērķētu patšautenes uguni atsita pretinieka vada uzbrukumu, turklāt mūsu rokās krita smagais ložmetējs”. 

Atvaļināts 1921. gada 12. martā. Dzīvojis Sunākstes pagasta “Didānos”, vēlāk “Rutkos”. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 559. lpp.; Cemety.lv.

ceturtdiena, 2024. gada 21. marts

Rundāles pagasta Sudmalu kapos LKOK Jāņa Vīksnes individuāls apbedījums

Atrodas Rundāles pagasta Sudmalu kapos. 

Apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Žanis Vīksne (Vīksna). 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Žanis Vīksne dzimis 1885. gada 11. janvārī Rundāles pagastā. Izglītojies Bauskas pilsētas skolā. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada septembrī brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, iedalīts Semjonovas leibgvardes pulkā. 1916. gada jūnijā pārcelts uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku). Piedalījies Ziemassvētku kaujās, 1917. gadā – kaujās pie Olaines, Ikšķiles un Salaspils. Paaugstināts par praporščiku, divreiz ievainots. Vācu okupācijas laikā dzīvojis Rundālē. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 22. aprīlī, 3. Jelgavas kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret lieliniekiem Augšzemē, vēlāk pret bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 2. novembrī Zemgalē pie Lielsvitenes muižas uzbrukumā Strautiņu un Pastalu mājām “spēcīgā ugunī [virsleitnants] Vīksne devās ienaidnieka aizmugurē un sīvā kaujā šīs mājas ieņēma, ieguva 5 ložmetējus u.c. trofejas”. 

Piedalījies arī komunistu bandu vajāšanā, sagrāvis “Lipa Tuliāna” bandu. 

Atvaļināts 1920. gada 1. oktobrī. Lauksaimnieks Rundāles pagasta “Buliņos”. Piešķirto jaunsaimniecību Lēdurgas pagasta Aijažu muižā pārdevis. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis turpat. Miris 50. gadu sākumā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 559. lpp.

Rundāles pagasta Sudmalu kapos LKOK Pētera Doriņa individuāls apbedījums

Atrodas Rundāles pagasta Sudmalu kapos. 

Dzimtas kapos apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Doriņš. Pie kapa uzstādīta iesarkanā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LĀCPLĒŠA
KARA ORD. KAV.
PĒTERIS
DORIŅŠ
1896.26.X – 1989.22.VIII
ZENTA
BUROVCOVA
DZIM. DŽEJA
1921.4.XI – 1989.4.XI
 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Doriņš dzimis 1896. gada 26. oktobrī (LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā norādīts 31. oktobris) Ļaudonas pagastā. Draudzes skolas izglītība. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis jātnieku virsnieku skolas pulkā Petrogradā. Beidzis mācību komandu un devies uz fronti. Piedalījies kaujās pret vāciešiem pie Ķemeriem un Slokas, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 1918. gadā pārgājis uz Bulaka-Balahoviča vienību, piedalījies cīņās pret lieliniekiem Austrumigaunijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919.gada 16. aprīlī Tērbatā, 1.(5.) Cēsu kājnieku pulka 1. eskadrona (vēlāk Ziemeļlatvijas partizānu pulka un 1. partizānu pulka) sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Valmieras un Cēsu apkārtnē, pēc tam kaujās pie Līvāniem un cīņās pret vāciešiem pie Skaistkalnes. Bermontiešu uzbrukuma laikā cīnījies Rīgas apkārtnē, tad nosūtīts uz Latgales fronti. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 9. novembrī Piņķu apkaimē pie Imaku mājām virsseržants Doriņš kopā ar dažiem kareivjiem “pielavījās ienaidnieka sargpostenim, likvidēja to un pēc tam devās straujā uzbrukumā Imakiem, kur pieveica un padzina pretinieka kavalērijas nodaļu, ieguva 5 ložmetējus, 40 zirgus u.c. trofejas”. 

1921. gadā iecelts par Jātnieku pulka eskadrona virsseržantu. 1928. gadā beidzis virsdienesta instruktoru kursus, novembrī atvaļināts. 

Jaunsaimnieks Ēdoles pagasta “Liediķos”, strādājis par darbuzņēmēju. No 1938. līdz 1940. gadam strādājis Rīgā, Satiksmes ministrijā. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1944. gada 8. novembrī apcietināts. Atradies ieslodzījumā koncentrācijas nometnē Urālos, pēc tam reabilitēts. No 1947. gada Rīgas pienotavas taras ceha pārzinis. 1949. gada martā atkārtoti deportēts uz Sibīriju. 1956. gadā atbrīvots, devies uz toreizējo Kazahijas PSR, kalējs tā dēvētajā sovhozā (padomju saimniecībā). 1971. gadā atgriezies Latvijā, dzīvojis Pilsrundāles ciemā, kurinātājs vietējā sovhozā. Mūža nogalē pensionārs. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 132. lpp.