Atrodas Rēzeknē Atbrīvošanas alejā. GPS 56.506557, 27.330857
Celt īpašu pieminekli par godu Latgales atbrīvošanai no lieliniekiem bija
iecerējusi vēl 1921. gada jūlijā ar karaspēka inspektora vietas izpildītāja
ģenerāļa Mārtiņa Peniķa pavēli izveidotā Vēsturisko kauju vietu atzīmēšanas
komisija pulkveža (vēlāk ģenerāļa) Jāņa Franča (sk.) vadībā, taču idejai, ka
šādu projektu īsteno Kara ministrija pretestību esot izrādījuši rēzeknieši, kas
apņēmušies to veikt paši kopīgi ar daugavpiliešiem, it kā cerot šim nolūkam
saņemt ievērojamu tiešu valsts finansējumu.
1923. gada nogalē prese ziņo, ka trīs Latgales apriņķu – Rēzeknes,
Daugavpils un Ludzas – valdes esot pieņēmušas kopīgu lēmumu celt Latgales
Atbrīvošanas pieminekli Rēzeknē un šajā nolūkā sākušas jau vākt ziedojumus.
Turklāt tiek minēts, ka pieminekļa iespējamā atrašanās vieta varētu būt pie vai
pat uz Lielā tilta, kuru tobrīd plāno pārbūvēt, koka tiltu aizstājot ar jaunu
dzelzsbetona vienlaidu konstrukciju. Jau nākamā gada janvārī tā brīža Rēzeknes
apriņķa pašvaldības likvidācijas valde izsludina pieminekļa metu konkursu,
nosakot, ka meti iesūtāmi slēgtā aploksnē līdz 1. martam un ka projektiem jābūt
“latviešu garā un stilā”. Kā pieminekļa iespējamā atrašanās vieta norādīta
Daugavpils šoseja iepretī tiltam. Trīs labākos darbus iecerēts godalgot, tam
attiecīgi atvēlot 600, 400 un 300 latu.
Lai gan ziņas par konkursa iznākumu pagaidām nav izdevies iegūt, pēc
paredzētā konkursa noslēguma presē tiek publicēts pieminekļa projekts, kuru
izstrādājis 9. Rēzeknes kājnieku pulka kapteinis Jānis Borkovskis. Taču vēl jūnijā
Francis Trasuns, kurš pats esot bijis pieaicināts darboties pieminekļa celšanas
komisijā, presē žēlojas, ka par kāda projekta iespējamo apstiprināšanu zinot
tikai no baumām, lai gan kāds “drošs avots” pat to esot noliedzis. Trasuns arī
raksta, ka iecerētais piemineklis līdzinoties siena kaudzei, lai gan pašam tā
metu neesot izdevies redzēt.
9. Rēzeknes kājnieku pulka kapteiņa Jāņa Borkovska izstrādātais Latgales atbrīvošanas pieminekļa mets (reproducēts no Ilustrētais Žurnāls, Nr. 12, 21.03.1924, 266. lpp.)
Šķiet, ka ap to laiku pieminekļa celtniecības komitejas darbība būs
apsīkusi, un atsākusies tikai 1926. gadā, kad Rēzeknē notiek šim jautājumam
veltīta sanāksme, kurā ievēlēta jauna komiteja. Notiek arī izšķiršanās par citu
pieminekļa celtniecības vietu. Šim nolūkam nepieciešamo zemes gabalu, kas
atrodas iepretī pilsētas valdei, dāvina Rēzeknes pašvaldība, lai gan tobrīd tur
atradās Krievijas cara piemiņai celta pareizticīgo kapela. Ieceres iniciatoriem
tomēr izdodas vienoties par kapelas nojaukšanu ar pilsētas krievu kopienu, kam
“par traucējumu” (за беспокойство) tiek izmaksāta 10 000 latu liela
kompensācija.
1929. gada 22. decembrī Rēzeknē notiek Latgales pašvaldību, skolu, vairāku
biedrību un organizāciju pārstāvju sanāksme, kurā tiek lemts par Latgales skolu
desmitgades jubilejas svinībām. Sanāksmes dalībnieki vienojas, ka šīs svinības
jārīko kopā ar Latgales atbrīvošanas desmitgades svētkiem. Pieminekļa
celtniecības komitejas priekšsēdētājs un toreizējais tautas labklājības
ministrs Vladislavs Rubulis ierosina vienlaikus likt arī pamatakmeni
Atbrīvošanas piemineklim.
Ideja tiek īstenota, un 1930. gada 8. jūnijā – Latgales atbrīvošanas
desmitgades svētku laikā – pieminekļa pamatakmens tiek ielikts. Iecerētā
pieminekļa pamatos tiek iemūrēta arī kapsula ar attiecīgu aktu, kas, kā tolaik
īpaši norāda latgaliešu prese, bija rakstīts “baltīšu izlūksnē”. Tomēr turpmākā
rīcība atkal ievelkas garumā, presē turpinoties debatēm par pieminekļa vēlamo
veidolu. Arī pati pieminekļa celtniecības komiteja nespēj izšķirties, kādam
vajadzētu izskatīties iecerētajam monumentam.
1934. gada 27. jūnijā beidzot tiek izsludināts atkārtots pieminekļa metu konkurss,
nosakot, ka piemineklis veidojams bronzā kā “skulpturāla figūru grupa”, kas
vienlaikus izsaka “Latgales atbrīvošanas momentu no svešas varas” un “kristīgās
civilizācijas ideju”. Meti iesniedzami līdz tā paša gada 1. oktobrim, un
pieminekļa projektam pievienojama paredzamā materiālu iegādes un celtniecības
tāme, kam nevajadzētu pārsniegt 50 000 latu. Trīs labākos darbus bija
paredzēts godalgots, tam attiecīgi atvēlot 500, 300 un 200 latus.
1934. gada 13. oktobrī notikušajā pieminekļa celšanas komitejas sēdē, izvērtējot
26 iesniegtos projektus, pirmā godalga tiek piešķirta Mākslas akadēmijas
figurālās darbnīcas studenta Leona Tomašicka metam. Tomēr vienlaikus tālākai
izskatīšanai tiek atstāts arī projekts, ko ārpus konkursa iesniedzis tēlnieks
Kārlis Jansons, ar kuru komiteja tika ievadījusi sarunas vēl 1932. gadā. Sēdes
protokolā ieteikts līdz ar godalgotajiem trim metiem komitejas īpašumā iegūt
arī K. Jansona projektu.
1935. gada 4. oktobra sēdē pieminekļa celtniecības komiteja galu galā lemj
tā veidošanu atbilstoši L. Tomašicka uzstrādātajam “idejiskajam saturam” uzticēt
K. Jansonam. Jau nākamajā dienā tiek parakstīts līgums, kas paredz, ka
piemineklis izmaksās 52 000 latu.
K. Jansons savā darbnīcā Cēsīs, nedaudz mainot sākotnējo L. Tomašicka ieceri,
sāk veidot pieminekļa figurālo grupu mālā. Šis darbs ilgst no 1935. līdz 1938.
gadam. Pēc tam piecus metrus augstā figurālā grupa, kas sastāv no tautu meitas
– atbrīvotās Latgales simbola, kura vienā rokā tur krustu, svētīdama tautu,
virvju griezēja (sākotnējā metā – ķēžu rāvēja), kas simbolizē zemes
atbrīvotāju, un tautu meitas, kura, ceļos nometusies, tur vainagu, ko uzlikt
galvā uzvarētājam, – tiek atlieta ģipsī. Ģipša modeli K. Jansons personīgi
nogādā Somijā, kur viņa vadībā piemineklis tiek atliets bronzā.
1938. gada vasarā tiek uzsākta Atbrīvošanas alejas pārbūve, lai ierīkotu
pieminekļa uzstādīšanai paredzēto laukumu un labiekārtotu tā apkārtni. Tiek
mainīta sākotnēji izraudzītā pieminekļa atrašanās vieta, pārnesot to uz
Atbrīvošanas alejas vidu. Pārcelti tiek arī iepriekš ieliktie pieminekļa
pamati. Cita starpā notiek arī Atbrīvošanas alejas asfaltēšana posmā no
toreizējās 15. maija (tagad Latgales) ielas līdz 18. novembra ielai. Ielas
pārbūves rezultātā gar abām tās malām tiek iekārtotas ne tikai ietves un betona
teknes, bet pat tam laikam īpaši novatoriskie velosipēdistu celiņi.
1939. gada 10. maijā pieminekļa projektu apstiprina Ministru kabinets, un
1. jūlijā uzņēmēja Oto Metuma vadībā sākas pieminekļa virspamatu, postamenta un
kāpņu izbūve. Celtniecības darbi noslēdzas 2. septembrī, kad tiek pabeigta
pieminekļa uzstādīšana uz postamenta. Tomēr turpinās vēl zemes darbi,
nolīdzinot jaunizveidoto pieminekļa laukumu.
1939. gada 8. septembrī piemineklis tiek atklāts. Tas novietots uz sešus
metrus augsta, no Somijas sārtā granīta darināta postamenta, uz kura bronzas
burtiem veidots uzraksts:
VIENOTI
LATVIJAI
Pieminekļa uzstādīšanai kopumā saziedoti 113 889,96
lati. Pats piemineklis izmaksāja 67 250 latus, bet pārējā summa izlietota
tā apkārtnes labiekārtošanai, tostarp Atbrīvošanas alejas
paplašināšanai, iepretī pilsētas valdes namam izveidojot pieminekļa
uzstādīšanai nepieciešamo laukumu. Vislielākais ziedotājs bijusi Latgales Lauku
pašvaldību apdrošināšanas savienība, kas laika gaitā tam atvēlējusi 44 000
latu. Ar ziedojumu listēm savākti 4245 lati, bet pārējos līdzekļus atvēlējušas
Latgales pašvaldības.
1939. gada rudenī un nākamā gada pavasarī turpinās pieminekļa apstādījumu
veidošana, kas norit Rīgas dārzu direktora Andreja Zeidaka uzraudzībā.
Kultūras fonds 1939. gadā K. Jansonam par Latgales Atbrīvošanas pieminekļa
veidošanu piešķīra 1000 latu lielu prēmiju.
Jau pašā komunistiskās okupācijas sākumā okupācijas varas un vietējo
kolaboracionistu organizēto demonstrāciju laikā izskanēja prasības pieminekli
aizvākt. Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) Rēzeknes apriņķa
komiteja pilsētas valdei 8. augustā iesniedza rakstu, kurā,
starp citu, bija norādīts: “Ieteicam nekavējoši (..) novākt pretim pilsētas
valdei atrodošos, tā saucamo, “brīvības pieminekli”.” Ar 6. augustu datēto
rakstu Nr. 52 bija parakstījis LK(b)P Rēzeknes pilsētas komitejas sekretārs M.
Lifšics un loceklis V. Šnevels. Tomēr pilsētas vecākais un valde, kas vēl
darbojās pirmsokupācijas laika sastāvā, atturējās no tūlītējas rīcības un
vietējo komunistu iesniegto pieprasījumu nosūtīja Iekšlietu ministrijas
Pašvaldību departamentam, bet tā norakstu Pieminekļu valdei un LK(b)P
Centrālkomitejai Rīgā, pievienojot sekojošu pavadvēstuli: “Latvijas
komunistiskās partijas Rēzeknes organizācijas komiteja ar savu 6. augusta
rakstu ieteica novākt Latgales atbrīvošanas pieminekli (..). Atļaujos
paskaidrot, ka piemineklis celts ar visas Latgales iedzīvotāju, pašvaldību un
organizāciju ziedotiem līdzekļiem un tā nojaukšana arī prasīs zināmus
izdevumus, kas pilsētas budžetā nav paredzēti. (..) Ievērojot teikto, lūdzu
steidzoši dot norādījumus šī jautājuma nokārtošanai, kā arī paziņot, kur un kam
nododama (..) atbrīvošanas pieminekļa statuja, ja tas būtu nojaucams.”
Uz šo rakstu Pašvaldību departaments atbildēja, ka
“publisko pieminekļu jautājumu kārtos kompetentas iestādes valsts mērogā”. Arī
LKP Centrālkomiteja paziņoja, ka bez tās lēmuma pieminekli nevar nojaukt.
Pēc kāda laika Rēzeknē ieradās okupācijas varasiestāžu
jaunieceltais Pieminekļu valdes vadītājs Ulrihs Būcens, kas Latvijā bija
iesūtīts no PSRS. Viņš Latgales atbrīvošanas pieminekli atzina par mākslas
darbu, kas, viņaprāt, nebūtu nojaucams, bet tikai pārveidojams. Sakarā ar
Būcena norādījumiem pilsētas vecākais P. Seļickis 29. augustā Pašvaldību
departamentam nosūtīja rakstu, kurā informēja, ka “Latgales atbrīvošanas
pieminekļa tēlu grupā atrodas arī jaunavas tēls, kurš rokās tura krustu. Tas
izgatavots atsevišķi un jaunavas rokai vienkārši pieskrūvēts. Ievērojot daļas
iedzīvotāju velēšanos, lūdzu atļaut minēto krustu noņemt. Pieminekļa kopskats
caur to daudz nemainītos.” Pēc dažām dienām tika saņemta Pašvaldību
departamenta atbilde, ka Pieminekļu valdei neesot iebildumu pret pieminekļa
krusta un uzraksta “Vienoti Latvijai” noņemšanu.
Pēc minēto pieminekļa izmaiņu veikšanas šķita, ka
situācija, vismaz pagaidām, ir atrisināta, taču oktobrī Rēzeknes pilsētas
valdes sastāvs tika mainīts un par pilsētas vecāko tika iecelts LK(b)P Rēzeknes
apriņķa komitejas loceklis Jezups Ungers, kas atkal atgriezās pie pieminekļa
jautājuma. Naktī no 5. uz 6. novembri pieminekļa skulpturālā grupa ar traktora
palīdzību tika nogāzta un daļēji sadauzīta,
bet pēc tam dienā aizvesta uz pilsētas lopkautuves pagalmu.
Tomēr šķiet, ka Rēzeknes vietējo komunistu rīcība nav bijusi saskaņota ar
okupācijas režīma centrālajām iestādēm. Kā, piemēram, savā 13. novembra vēstulē
Rēzeknes pilsētas valdei norādījusi Izglītības tautas
komisariāta Muzeju un Pieminekļu aizsardzības daļa, “notikušā patvaļīgā t.s.
“Latgales atbrīvošanas pieminekļa” nogāšana un sabojāšana kvalificējama kā ļoti
neapzinīgs un nekulturāls darbs, kuram varbūt ir arī provokatoriska nokrāsa un
nodoms mest ēnu uz LPSR varas priekšzīmīgo organizētību. Tamdēļ pēc Muzeju un
pieminekļu aizsardzības daļas ieskata šī lieta stingri izmeklējama un vainīgie
saucami pie atbildības saskaņā ar likumu”.
Jau neilgi pēc tam Ungerns nozuda. Vēl pēc dažām dienām
čekisti uz pilsētas valdi atnesa viņa rakstāmgalda atslēgas un pavēstīja, ka
Ungerns esot devies “komandējumā”. Pilsētā paklīda arī baumas, ka viņa dzīvoklī
esot veikta kratīšana.
Vācu okupācijas laikā tēlnieka K. Jansona vadībā piemineklis tika atjaunots
un uzstādīts iepriekšējā vietā. Skulpturālo grupu, kas izrādījās stiprāk
bojāta, nekā sākotnēji uzskatīts, restaurēja pats K. Jansons, pieaicinot
metālkali Jāni Zibeni un profesionālu metinātāju. Pieminekļa uzstādīšanu veica
Rēzeknes apriņķa būvkantoris inženiera Kārkliņa uzraudzībā. Burtus uzrakstam uz
postamenta bija jāizgatavo no jauna, jo vecos lielinieki bija iznīcinājuši.
Burtu piestiprināšanu veica Rēzeknes Valsts arodskola.
Atjaunotais piemineklis tika atklāts 1943. gada 22. augustā.
Taču atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā, 1950. gada jūnija beigās,
tas atkal tika nogāzts un iznīcināts. Tas tika paveikts saskaņā ar Rēzeknes
pilsētas Izpildkomitejas 1950. gada 24. jūnija lēmumu Nr. 229, ar kuru tika
atzīts, ka “statuja ir Ulmaņa buržuāziskā laika palieka” un ka, “atbalstot
pilsētas darbaļaužu prasības”, tā novācama un tās vietā uzstādāma lielinieku
vadoņa Vladimira Uļjanova, (labāk pazīstams ar savu pagrīdes palamu “Ļeņins”)
statuja. Sēdē, kurā tika pieņemts šis lēmums, piedalījās seši cilvēki – Rēzeknes
izpildkomitejas priekšsēdētāja vietas izpildītājs Kuzņecovs, sekretāre G.
Solovjova, locekļi Slastikovs, Domarjovs, Boroviks un pieaicinātais pilsētas
komunālās saimniecības nodaļas vadītājs Solomatins.
Ļeņina statuja “Latgales Māras” vietā parādījās gan tikai 1965. gadā. Toties
aizvākts okupācijas režīma simbols tika dažas dienas pēc Latvijas faktiskās
neatkarības atjaunošanas – 1991. gada 27. augustā.
Sākoties Atmodai, 1988. gada augusta sākumā tika izveidota iniciatīvas
grupa pieminekļa atjaunošanai, kas uzsāka ziedojumu vākšanu. Lēmumu par
pieminekļa atjaunošanu 1989. gada 13. martā pieņēma vēl toreizējās LPSR
Ministru Padome, nosakot, ka no Rēzeknes pilsētas budžeta izpildē papildus
gūtajiem līdzekļiem šim nolūkam atvēlami līdz 80 000 rubļu, bet “no
republikas budžeta” – līdz 25 000 rubļu. Saskaņā ar datiem, ko sniedzis
toreizējais Latvijas Mākslinieku savienības Latgales organizācijas valdes
priekšsēdētāja Osvalds Zvejsalnieks, kurš vienlaikus bija “Latgales Māras”
atjaunošanas sabiedriskās komisijas vadītājs pie Latvijas Tautas frontes (LTF) Rēzeknes
nodaļas domes, uz 1989. gada oktobri pieminekļa atjaunošanai kopā ar
ziedojumiem jau bija pieejami 200 000 rubļu.
Pieminekļa kopijas veidošana tika uzticēta K. Jansona dēlam tēlniekam
Andrejam Jansonam, kurš savā darbnīcā Cēsīs, pieaicinot tēlnieku Induli
Folkmani no Daugavpils, vēlreiz veidoja pieminekļa figurālo grupu mālā, pēc tam
to atlejot ģipsī. Šoreiz skulptūra bronzā tika atlieta Tallinas uzņēmumā “Ars
Monumental”. Savukārt granīta bloki postamentam izgatavoti Sanktpēterburgas
uzņēmumā “Monumentaļskuļptura”, bet pieminekļa laukuma sagatavošanu veica ceļu
būves uzņēmums “Vipinga”. Skulpturālās grupas centrālā tēla rokās esošā krusta
apzeltīšanu uzņēmās katoļu baznīca.
Ņemot vērā inflāciju, kas sekoja PSRS sabrukumam, ar sākotnēji savāktajiem
līdzekļiem nepietika, un pieminekļa atjaunošanas darbus ļāva pabeigt vienīgi
pēdējā brīdī saņemtie 9000 ASV dolāru, ko saziedojuši trimdā dzīvojošie
latvieši. Kopumā pieminekļa atjaunošanai tika saziedoti 318 000 rubļu, no valsts
budžeta piešķiti 400 000 rubļu, bet trimdas latvieši saziedoja 14 000
dolāru.
Trešo reizi atjaunotais piemineklis tika atklāts 1992. gada 13. augustā.
2020.gada pavasarī tika uzsākti vērienīgi pieminekļa apkārtnes
labiekārtošanas darbi, kas uzticēti uzņēmumam “Ceļi un tilti”. Betona blokus,
no kuriem sākotnēji veidota apmale, kas ietver laukumu ap pieminekli, paredzēts
nomainīti pret pulēta granīta plāksnēm. Remontdarbu laikā plānots ierīkot jaunu
laukuma drenāžas sistēmu, izveidot jaunu apgaismojuma sistēmu, kā arī atjaunot
grants segumu un zālienu ap pieminekli. Tam kopumā atvēlēti 112 322 eiro.
Papildināts: 09.08.2023.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai:
Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS,
1999. 234. lpp.; Piemineklis un laiks: Materiālu krājums par Latgales
Atbrīvošanas pieminekli. Sast.: Vilčuka, I. Rēzekne: Latgales Kultūras centrs,
2017. 208 lpp.; Latvis, Nr. 662, 30.11.1923.; Valdības Vēstnesis,
Nr. 13, 16.01.1924.; Latvijas Saule, Nr. 1 (13), 1924. gada janvāris; Ilustrētais
Žurnāls, Nr. 12, 21.03.1924.; Zemnīka Bolss, Nr. 6, 25.06.1914.; Latvijas
Kareivis, Nr. 168, 27.07.1924.; Latvijas
Kareivis, Nr. 130, 12.06.1938.; Latvijas
Kareivis, Nr. 145, 02.07.1938.; Rēzeknes
Ziņas, Nr. 73, 23.09.1942.; Daugavas
Vēstnesis, Nr. 93, 20.04.1943.; Diena,
Nr. 146, 08.08.1992.; lpr.gov.lv, 15.05.2020.
