Lielupes kapos LKOK Jēkaba Brusbārža individuāls apbedījums

Atrodas Lielupes kapos Jūrmalā Paula Stradiņa ielā 9.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jēkabs Brusbārdis. Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jēkabs Brusbārdis. Viņa vārds iekalts kopīgajā dzimtas piemineklī.

1997. gadā Jūrmalas pilsētas domes būvvaldes Kultūrvēsturiskā mantojuma nodaļa uz kapa uzstādījusi tipveida granīta piemiņas plāksni, kas pēc arhitektes Anitas Naudišas meta izgatavota uzņēmuma “Akmens – 1” darbnīcā Slokā. Tajā iekalts teksts:

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERIS

JĒKABS BRUSBĀRDIS

1899 – 1983

Vēsturiska atkāpe. Jēkabs Brusbārdis dzimis 1899. gada 24. oktobrī Rīgā. Izglītojies Rīgas Nikolaja ģimnāzijā un komercinstitūtā.

Sākoties pirmajam pasaules karam, 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, piedalījies kaujās, apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru, Annas ordeņa III un IV šķiru. Armiju atstājis 1918. gadā.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 6. maijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem un bermontiešiem.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. novembrī uzbrukumā Sakaru mājām kara ierēdnis Brusbārdis tika ievainots, “tomēr palika ierindā, līdz tika ievainots otrreiz un iznests no kaujaslauka bezsamaņas stāvoklī”.

Atvaļināts 1920. gada 14. jūlijā leitnanta pakāpē. Dzīvojis Rīgā, 1935. gadā beidzis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti. Dzelzceļa ekspluatācijas direkcijas inventāra nodaļas vadītājs, šajā amatā strādājis arī nacistiskās okupācijas laikā.

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada janvārī iecelts par dzelzceļa Rīgas ceļu darbnīcu priekšnieku.

1950. gadā arestēts un LPSR Dzelzceļa līnijas tiesa par “pretpadomju propagandu” un par pretkomunistiskām “organizatoriskām darbībām” piespriedusi Brusbārdim desmit gadus koncentrācijas nometnē. Atbrīvots 1954. gadā, atgriezies Latvijā. Pensionārs, dzīvojis Rīgā, no 1963. gada Priedainē. Miris 1983. gada 31. martā.

Papildināts: 01.12.2020.        

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 99. lpp.

Ābeļu kapos LKOK Otto Brālīša individuāls apbedījums

Atrodas Ābeļu kapos.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Otto Brālītis.

Vēsturiska atkāpe. Otto Brālītis dzimis 1895. gada 30. janvārī toreizējā Biržu pagasta Ķēmanos zemkopja ģimenē. Mežsargs.

Krievijas armijas sastāvā piedalījies Pirmajā pasaules karā, atvaļināts 1918. gada 1. martā.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 29. jūnijā, ieskaitīts Latgales partizānu pulkā. Piedalījies Latgales atbrīvošanā, paaugstināts par seržantu.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 19. novembrī Latgalē Berezku sādžā Brālītis “kā vada komandieris veda savu vienību pretuzbrukumā un izlauzās cauri pretinieka ķēdēm, tā sekmēdams pilnīgu uzvaru tās dienas kaujā”.

Atvaļināts 1921. gada 1. aprīlī. Dzīvojis Salas pagasta Apsītēs. Vēlāk iestājies robežapsardzības dienestā un ieskaitīts II Zilupes bataljonā, sardzes priekšnieks. Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmi

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gadā no dienesta atlaists. Zemkopis savā saimniecībā.

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1944. gada oktobrī apcietināts, tiesāts “par nodevīgu darbību pret padomju varu”. Piespriesti 25 gadi koncentrācijas nometnē. Ievietots nometnē Vorkutā. 1949. gadā uz Sibīriju izsūtīta arī ģimene. 1955. gada rudenī atbrīvots. 1956. gadā atgriezies Latvijā. Zirgkopis Jēkabpils mežsaimniecībā. Miris 1971. gada 27. februārī.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 90. lpp.; Jaunākās Ziņas, Nr. 262, 17.11.1936.; Austrālijas Latvietis, Nr. 1073, 09.04.1971.

Jēkabpils pilsētas kapos LKOK Jāņa Braucēja individuāls apbedījums

Atrodas Jēkabpils pilsētas kapos Kapu ielā 2.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Braucējs.

Vēsturiska atkāpe. Jānis Braucējs dzimis 1896. gada 25. novembrī toreizējā Biržu pagastā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, iesaukts Krievijas armijā, dienējis 551. Veļikouzstjužskas kājnieku pulkā.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 17. jūnijā, ieskaitīts 4. Valmieras kājnieku pulkā, kura sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. novembrī seržants Braucējs “kopā ar savu vadu kā pirmais ielauzās nocietinātajā Iecavas muižā un sekmēja 2 lielgabalu, 10 ložmetēju u.c. trofeju ieguvi”.

Atvaļināts 1921. gada 1. martā. Dzīvojis Jēkabpilī, piešķirta jaunsaimniecība Jēkabpils pilsētas Janopoles muižā.

Otrā pasaules kara laikā vecākais policists toreizējā Mēmeles pagastā. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis par kalēju ādu fabrikā “Aiviekste” Gostiņos.

1948. gada 19. augustā arestēts. LPSR leTK karaspēka kara tribunāls 1948. gada 5. novembrī notiesāja Braucēju par “tēvijas nodevību” uz 25 gadiem koncentrācijas nometnē. Atradies nometnē Piemaskavā, pēc tam Vostokurallagā. Ģimene 1949. gada 25. martā izsūtīta uz Sibīriju, Tomskas apgabalu. 1952. gadā Braucējs amnestēts, pārcēlies uz dzīvi pie ģimenes. 1957. gadā atgriezies Latvijā. Miris 1962. gadā.

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 91. lpp.

Jēkabpils pilsētas kapos LKOK Vilhelma Līcīša individuāls apbedījums

Atrodas Jēkabpils pilsētas kapos Kapu ielā 2.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Vilhelms Līcītis.

Vēsturiska atkāpe. Vilhelms Līcītis dzimis 1899. gada 27. decembrī Jēkabpilī. Zemkopis. Beidzis pilsētas skolu.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 20. jūnijā pēc Jēkabpils atbrīvošanas no lieliniekiem; īsi pēc tam piedalījies kaujā pie Dignājas, par nopelniem šajā cīņā paaugstināts par dižkareivi. 4. Valmieras kājnieku pulka sastāvā cīnījies pret bermontiešiem un lieliniekiem līdz pat Atbrīvošanās kara beigām. Paaugstināts līdz virsseržanta pakāpei.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 19. oktobrī kaujā pie Jaunjelgavas tilta, “kad vācieši ar lielu pārsvaru uzbruka mūsu daļām, [kaprālis] L., ievainots plecā, palika savā vietā un turpināja vada komandēšanu vēl 3 dienas, līdz pretinieka uzbrukums bija atsists un mūsu stāvoklis nodrošināts”.

Pēc Atbrīvošanās kara pārcelts uz 3. robežsargu pulku, atvaļināts 1922. gada 15. janvārī. Atgriezies tēva mājās Jēkabpils Zēberģī (Ziebergos). Zemkopis. 1932. gada 18. septembrī Līcīti paša mājās noslepkavojis laupītājs – bijušais Zēberģu laukstrādnieks.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 165. lpp.; Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 38, 22.09.1932.

Jēkabpils pilsētas kapos LKOK Pētera Gļinska individuāls apbedījums

Atrodas Jēkabpils pilsētas kapos Kapu ielā 2.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Gļinskis. 2010.gadā uz viņa kapa atklāta piemiņas plāksne.

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Gļinskis dzimis 1886. gada 14. augustā Jēkabpilī. Zemkopis.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis kā raitnieks 25. divīzijas štābā. Armiju atstājis 1918.gadā.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 23. jūnijā, ieskaitīts 1. (4.) Valmieras kājnieku pulkā, kura sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. Par kauju nopelniem pie Jersikas, Jaunjelgavas u.c. no kareivja pakāpeniski paaugstināts par seržantu.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 2. februārī Latgalē pie Andrušku un Golubkovu sādžām Siņajas upes rajonā pēc grupas komandiera ievainošanas Gļinskis “uzņēmās vadību un ar savu drošsirdību personiski veicināja sādžu ieņemšanu”.

Atvaļināts 1920. gada 20. augustā. Piešķirta jaunsaimniecība pie Jēkabpils Janopoles muižā. Miris 1940. gada 10. maijā. LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā kā Gļinska nāves datums kļūdaini minēts 1928. gada 10. maijs.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 165. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 115, 25.05.1940.; Brīvā Latvija, Nr. 23, 12.06.2010.

Jēkabpils pilsētas kapos LKOK Pauļa Pļavinska individuāls apbedījums

Atrodas Jēkabpils pilsētas kapos Kapu ielā 2.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Paulis Pļavinskis. 2010.gadā uz viņa kapa atklāta piemiņas plāksne.

Vēsturiska atkāpe. Paulis Pļavinskis dzimis 1895. gada 26. martā Jēkabpilī. Turpat beidzis pilsētas skolu. Zemkopis.

Pirmā pasaules kara laikā dienējis Krievijas armijas Petrogradas leibgvardes pulkā.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 19. jūnijā Jēkabpilī, ieskaitīts 4. Valmieras kājnieku pulkā, kura sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gadā naktī uz 13. jūniju Latgalē izlūkgājiena laikā dziļā ienaidnieka aizmugurē seržants Pļavinskis “zem stipras ložmetēju un šauteņu uguns sava vada priekšgalā pārbrida Zilupi pie Putovkas un Batuļino sādžām un ieņēma viņa vadam ierādīto līniju, tā veicinādams pārejām izlūku grupām upes pāriešanu un tālāko panākumu gūšanu. (..) Viņš ar savu vadu ieņēma arī Sjandževo ciemu un artilērijas pozīcijas; te saņēma 15 gūstekņus, divus 3 col. lielgabalus, 63 lādiņus, zirgus un citus kara materiālus, kā arī baterijas un bataljona kancelejas ar slepenām pavēlēm, kas noskaidroja pretinieka sastāvu, novietojumu, kustības un apcietinājumus".

Atvaļināts 1921. gada 28. februārī, dzīvojis Jēkabpils pilsētas Pļaviņu mājās. Strādājis par mehāniķi Zingera šujmašīnu veikalā. Jaunsaimniecību Janopoles muižā pārdevis. No 1921. gada decembra darbojies Jēkabpils aizsargu nodaļā, 1924. gadā iecelts par nodaļas priekšnieka palīgu, bet 1925. gadā – par nodaļas priekšnieku. 1928. gadā apbalvots ar Aizsargu Nopelnu krustu. 1930. gada 5. septembrī Jēkabpilī miris no tuberkulozes.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 406.-407. lpp.; Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 37, 12.09.1930.; Brīvā Latvija, Nr. 23, 12.06.2010.

Jelgavā piemiņas plāksne LAK kritušajiem Atsevišķā studentu bataljona karavīriem

Atradusies bijušajā 3. Jelgavas kājnieku pulka Atsevišķās rotas novietnē.

Atklāta 1934. gada 6. martā. Piemiņas plāksnē iekalti Latvijas Atbrīvošanās karā kritušo Atsevišķās studentu bataljona karavīru vārdi.

Piemiņas plāksne nav saglabājusies.

Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 125. lpp.

Džūkstē piemineklis 1. PK un LNK kritušajiem Džūkstes draudzes locekļiem

Atrodas Džūkstē Piemiņas parkā iepretī kapiem. GPS 56.790159, 23.243905 

Celt pieminekli Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem draudzes locekļiem ierosināja Džūkstes evaņģēliski luteriskās draudzes toreizējais mācītāja Roberts Slokenbergs. Drīz vien tika izveidota “Džūkstes draudzes baznīcas padomes komiteja pieminekļa celšanai karā kritušiem draudzes dēliem”, kuras pirmā sēde notika 1925. gada 7. novembrī. Sēdes dalībnieki katrs ziedoja 20 latus iecerētā pieminekļa fondā un nolēma aicināt arī citas sabiedriskās organizācijas iesaistīties līdzekļu vākšanā. 

Sākotnēji bija plānots pieminekli uzstādīt kapsētā, taču pēc jaunās pamatskolas ēkas uzcelšanas vieta piemineklim tika uzraudzīta laukumā starp jauno skolu un pagastnamu iepretī toreizējai Džūkstes luterāņu baznīcai, kas tika sagrauta Otrā pasaules kara laikā. 

1933. gada 1. oktobrī pieminekļa celtniecības komiteja par pieminekļa veidošanu vienojās ar tēlnieku Kārli Zemdegu (Baumani). Nākamā gada 26. martā komiteja K. Zemdegas izstrādāto metu un Jelgavas apriņķa būvinspektora arhitekta Legzdiņa gatavoto pieminekļa novietojuma plānu iesniedza apstiprināšanai Iekšlietu ministrijai. Tomēr Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvaldes 17. maija sēdē, kurā piedalījās arī pieaicinātie Mākslas akadēmijas un Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes pārstāvji, atzina, ka “ovālā urna ne mērogā, nedz formas ziņā nesaskan ar pieminekļa vispārīgo figurālo kompozīciju, kāpēc projekts nododams atpakaļ pārstrādāšanai”. 

Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvalde atkārtoti pieminekļa metu vērtēja 1934. gada 26. jūnijā un šoreiz atzina to par piemērotu iesniegšanai Ministru kabinetam, kas 28. jūnijā projektu apstiprināja. 

Pieminekļa pamatakmens likts 1934. gada 18. novembrī, kad tā pamatos iemūrēta kapsula ar kritušo draudzes locekļu vārdiem un vēstījumu nākamajām paaudzēm. 

Arī pati pieminekļa veidošana tika uzticēta Zemdegam, un kalšanas darbi ilga aptuveni piecus mēnešus. 

Piemineklis atklāts 1935. gada 17. novembrī, desmit gadus un desmit dienas kopš pirmās pieminekļa celtniecības komitejas sēdes. 

5,4 metrus augstais, gaiši pelēkā Somijas granītā veidotais piemineklis sastāv no cokola un trīspakāpju pjedestāla. Uz zemākās pakāpes novietota divus metrus augsta tautumeitas skulptūra, uz vidējās – tikpat augsta simboliska urna ar 18 zvaigznēm, kas katra simbolizē vienu no kritušajiem draudzes locekļiem, bet uz augstākās – senlatviešu karotājs ar zobenu labajā un ozolzaru kreisajā rokā.

Foto: karaviru.kapi, 26.06.2021.

Pats K. Zemdega šos simboliskos tēlus aprakstījis sekojoši: “Jau pirms uzdevuma saņemšanas man bija šī ideja radusies. Katru traģismu vienmēr pavada divi simboli — slava (par uzvaru) un sāpes (par zaudēto). Džūkstes piemineklī (šaurāka nozīmē) ir domāts trauks kā relikvārijs, kur simboliski savākti kritušo džūkstenieku pelni. Tiem svētajiem pīšļiem, kuri izkaisīti pa pasaules kara un atbrīvošanas cīņu dažādām frontēm, kuru kapus neviens nezin vai nevar apmeklēt, – tiem gribēju izcirst šeit dzimtenē mazu granīta trauku un pacelt viņu augstu. Rotāju viņu zvaigznēm, jo mūsu domai no šī mazā granīta trauka jāprot pacelties pāri ikdienai. Lejā atbalstā sieviete sāpēs par kritušiem, bet augšējais tēls grib paust slavu, ko guvuši kritušie. Rokā viņam nav reāls šķēpa attēls, bet liesmainā, jo gribu pasvītrot vairāk garīgās cīņas uzvaru. Ko viņš ar domīgu skatienu vēršas tālē – to atstāju katram tulkot pēc sajūtas.” 

Pjedestāla priekšpusē izkalts teksts: 

PASAULES
KARĀ UN
LATVIJAS
ATBRĪVOŠANAS
CĪŅĀS KRITUŠIEM
DŽŪKSTES DRAU-
DZES DĒLIEM 

DŽŪKSTES
DRAUDZE,
DŽŪKSTES,
SLAMPES
PAGASTI

Foto: karaviru.kapi, 26.06.2021.

Piemineklis kopā ar tā uzstādīšanu izmaksājis 10 222,69 latus. No tiem lielu daļu savākušas draudzes sieviešu komitejas. Slampes sieviešu komiteja pieminekļa celtniecības kontā iemaksājusi 3033,66 latus, bet Džūkstes sieviešu komiteja – 2576,64 latus. Šīs summas vēl pieaugušas, pateicoties bankas procentiem. Atbalstu sniegušas arī Džūkstes un Slampes pagastu pašvaldības, bet 1935. gada 30. septembrī pieminekļa izmaksu segšanai 1000 latu piešķīra arī Kultūras fonds. 

Otrā pasaules kara laikā, kad Džūkstē un tās apkārtnē 1944. gada rudenī un 1945. gada sākumā norisinājās sīvas kaujas, nedaudz cieta arī piemineklis, un tam ir nelieli, ložu radīti virsmas bojājumi. 

Ir ziņas, ka atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā pieminekli esot bijis paredzēts nojaukt, taču kādu nejaušību dēļ tas tomēr nav izdarīts. Tēlnieks Alberts Terpilovskis savulaik esot atstāstījis, domājams, leģendu, ka okupācijas varasiestādes vienkārši nespējušas vienoties ar traktoristu par pieminekļa nogāšanas cenu. Solītas četras degvīna pudeles, taču traktorists stūrgalvīgi pieprasījis sešas. 

Tomēr 1964. gadā okupācijas varasiestādes iekļāva pieminekli Latvijas PSR valsts kultūras pieminekļu aizsardzības sarakstā kā mākslas piemineklis, atzīstot to par vienu no labākajiem K. Zemdegas darbiem. 

2005. gadā veikta pieminekļa teritorijas labiekārtošana, kam pagasta pašvaldība atvēlēja 2000 latu. Tās gaitā tika izbūvēti pakāpieni mākslīgajā zemes uzbērumā, uz kura piemineklis uzstādīts, bet ap to esošais laukums – nobruģēts. 

Dīvaini, taču līdz šim (2021. gada jūnijs) piemineklis nav iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. 

Papildināts: 29.06.2021. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 322. lpp.; Bremša, L. Kārļa Zemdegas atbrīvošanas cīņu pieminekļi. 20. gadsimta 30. gadi. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. 70. sēj., Nr. 2, 2016. gads, 86.-97. lpp. > 89.-91. lpp.; Silava, S. Piemineklis Pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušiem Džūkstes draudzes dēliem. Tukuma novada kultūrvēsture. XII sēj. Tukums: Tukuma muzejs, 1918. 20.-29. lpp.; Jaunais Zemgalietis, Nr. 104, 12.05.1926.; Valdības Vēstnesis, Nr. 141, 29.06.1934.; Valdības Vēstnesis, Nr. 233, 12.10.1935; Pagasta Dzīve, Nr. 21/22, 01.12.1938. 505. lpp.; Svētdienas Rīts, Nr. 42, 15.10.1939.; Komunisma Rīts, Nr. 113, 22.09.1988.; Laiks, Nr. 24, 11.06.2005.

Rīgā Slokas un Pulka ielas stūrī piemineklis LNK kritušajiem Autotanku pulka karavīriem

Atrodas Rīgā Slokas un Pulka ielas stūrī (Slokas ielā 58/Pulka ielā 5). GPS 56.956789, 24.063387

Pamatakmens likts 1934. gada 14. jūlijā, Autotanku pulka (1. Bruņotā diviziona) 15. gada svētkos, pulka toreizējās novietnes apstādījumos. Pats piemineklis atklāts piecus gadus vēlāk, 1939. gada 14. jūlijā. Tas veidots betonā ar granīta apmetumu pēc arhitekta Vemera Vitanda meta. Būvdarbus un pieminekļa atliešanu vadījis amatnieku meistars Rūdolfs Feldbergs. Šis piemineklis uz citu tā laika Latvijas militāro memoriālo skulptūru fona iezīmīgs ar to, ka veidots “Art Deco” formās. Tajā atveidota uz slīpas estakādes pacelta pret kalnu braucoša stilizēta bruņumašīna.

Foto: 19.12.2019., karaviru.kapi

Pieminekļa postamenta priekšpusē novietots betonā veidots cilnis ar pulka nozīmi.

Foto: 19.12.2019., karaviru.kapi

Cokola abos sānos atradās bronzas plāksnes, kurās atlietais teksts šobrīd vairs nav precīzi zināms. Noskaidrots, ka vienā no plāksnēm bijis teksts:

PAR TĒVZEMI UN BRĪVĪBU ZIEDOJUŠI DZĪVĪBU

I BRUŅOTĀ DIVIZIONA KARAVĪRI

Tam sekojis divās slejās izkārtots kritušo saraksts, kurā norādīta pakāpe, vārds un uzvārds.

Otrās plāksnes teksts nav noskaidrots.

Piemineklis celts par pulka līdzekļiem.

Sākoties komunistiskajai okupācijai, Autotanku pulka novietni savā lietošanā pārņēma PSRS okupācijas karaspēks, kas šo teritoriju turpināja izmantot arī atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā.

Pats piemineklis, lai gan bojāts, okupāciju pārdzīvoja, taču bronzas plāksnes gājušas zudumā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 2003. gada decembrī pašvaldības uzņēmums “Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu pārvalde” izsludināja konkursu par pieminekļa restaurācijas projekta izstrādi. Restaurācijas pirmā kārta – arhitektoniskās formas atjaunošana – tika pabeigta līdz 2007.gadam. Restaurācijas otrā kārta – zaudēto bronzas plākšņu atjaunošana – , kuras finansēšanu uzņēmās Aizsardzības ministrija, ievilkās līdz 2009. gadam.

Pēc Latvijas Atbrīvošanās karā kritušo 1. Bruņotā diviziona (no 1920. gada 30. jūlija Autotanku divizions, no 1926. gada 28. septembra Autotanku pulks) karavīru vārdu apzināšanas, ko veica Rīgas pieminekļu aģentūra, tika izgatavota plāksne, kas novietota cokola labajā pusē un kurā atliets teksts ar 20 krituši vārdiem:

PAR TĒVZEMI UN BRĪVĪBU ZIEDOJUŠI DZĪVĪBU

I BRUŅOTĀ DIVIZIONA KARAVĪRI

KAPT. RONE PĀVILS                                 KAR. GROSBERGS REINHOLDS

VLTN. DZEGUZE GEORGS                       KAR. RANCS JĀNIS

VLTN. KĻESTROFS ALFRĒDS                  KAR. BUTTELS FRICIS

VLTN. RITTERS KĀRLIS FRIDRIHS          KAR. MELUPS KĀRLIS

LTN. BULLE OSVALDS                              KAR. AŽACS ROBERTS

KAPR. PURIŅŠ ARNOLDS                        KAR. ŅIKITINS MARKIJANS

KAPR. RIEKSTIŅŠ AUGUSTS                   KAR. BAIBĪTIS PĒTERIS

KAPR. DABARS JĀNIS                              KAR. NOSOVS ŽORŽS

KAR. JANSONS ĀDOLFS                          KAR. SKUJA VILIS

LAR. BUTCE FRICIS                                  KAR RAUCHMANIS VOLDEMĀRS

Foto: 19.12.2019., karaviru.kapi

Tomēr, spriežot pēc savulaik laikrakstā “Latvijas Kareivis” publicētās informācijas, oriģinālajā plāksnē varētu būt bijuši iemūžināti 23 kritušo (pieci virsnieku un 18 instruktoru un kareivju) vārdi.

Lismanis min sekojošus kritušo vārdus, kas, domājams, bijuši atlieti oriģinālajā plāksnē:

1. Kapteinis Paulis Ronis (Pāvels Rone), dzimis 1891. gada 15.decembrī Trikātas pagastā, LKOK, II bruņuvilciena komandieris, kritis 1919. gada 5.novembrī pie Daugavas Dzelzstilta, apglabāts Rīgas Brāļu kapos;

2. Kapteinis Georgs Dzeguze, dzimis 1897. gada 7. septembrī Rīgā, LKOK, bruņuautomobiļa “Kurzemnieks” komandieris, kritis 1919. gada 8. novembrī pie Bulduru tilta, apglabāts Rīgas Brāļu kapos;

3. Virsleitnants Alfreds Kļestrovs, dzimis 1897. gada 8. martā Liepājā, LKOK, bruņuvilciena “Kalpaks” komandieris, kritis 1919. gada 4. novembrī pie Liepājas, apglabāts Liepājas Līvas kapos (sk.);

4. Virsleitnants Kārlis Fridrihs Riters (Karl Ritter), dzimis 1895. gada 12. novembrī Kokneses pagastā, LKOK, III bruņuvilciena komandieris, miris no ievainojumiem pie Rītupes 1920. gada 27. aprīlī, apglabāts Kokneses Auliņu kapos (sk.);

5. Leitnants Osvalds Bulle (Bullis), dzimis 1900. gada 18. augustā Rīgā, LKOK, III bruņuvilciena virsnieks, miris no ievainojumiem 1920. gada 27. aprīlī pie Rītupes, apglabāts Rīgas Brāļu kapos;

6. Kaprālis Arnolds Puriņš, dzimis 1896. gadā Rīgā, LKOK, 1. Bruņotā diviziona bruņuautomobiļa “Lāčplēsis” ložmetējnieks, kritis 1919. gada 8. oktobrī Jelgavas šosejas 9. kilometrā, apglabāts Rīgas Brāļu kapos;

7. Kareivis Ādolfs Jansons, dzimis 1898. gada 19. maijā Rīgā, LKOK, bruņuautomobiļa “Lāčplēsis” apkalpes loceklis, kritis 1919. gada 8. oktobrī Jelgavas šosejas 9. kilometrā, apglabāts Rīgas Brāļu kapos;

8. Kareivis Fricis Butce, bruņuautomobiļa “Lāčplēsis” apkalpes loceklis, kritis 1919. gada 8. oktobrī Jelgavas šosejas 9. kilometrā;

9. Kareivis Jānis Rancs (Ransus), dzimis 1899. gadā Rīgā, LKOK, bruņuautomobiļa “Lāčplēsis” apkalpes loceklis, kritis 1919. gada 8. oktobrī Jelgavas šosejas 9. kilometrā, apglabāts Rīgas Brāļu kapos;

10. Kaprālis Augusts Riekstiņš, dzimis Mangaļu pagastā, Tanku divizions, kritis 1920. gada 20. jūlijā Latgales frontē;

11. Kaprālis Jānis Dabars, dzimis 1894. gada 3. martā Līvānu pagastā, LKOK, I bruņuvilciena mašīnists, kritis 1919. gada 8. oktobrī Tīriņmuižas tuvumā pie Vienības gatves pārbrauktuves, apglabāts Ziepniekkalna kapos (sk.);

12. Kareivis Fricis Butels, dzimis 1893. gada 7. jūlijā Lielezeres pagastā, 1. Bruņotais divizions, kritis 1919. gada 20. novembrī;

13. Kareivis Reinholds Grosbergs, dzimis 1899. gada 22. jūlijā toreizējā Rīgas apriņķa Mores pagastā, I bruņuvilciena apkalpes loceklis, kritis 1919. gada 30. novembrī pie Reņģes stacijas uz Vadakstes dzelzceļa tilta, apglabāts Jelgavas brāļu kapos (sk.);

14. Kareivis Kārlis Melups, dzimis 1894. gada 17. februārī toreizējā Rīgas apriņķa Mālpils pagastā, I bruņuvilciena apkalpes loceklis, kritis 1920. gada 21. janvārī;

15. Kareivis Roberts Ažacis (Azacs), dzimis 1901. gada 27. jūlijā toreizējā Cēsu apriņķa Veļķu pagastā, I bruņuvilciena apkalpes loceklis, kritis 1920. gada 21. janvārī pie Rītupes, apglabāts Vecpiebalgas draudzes kapos;

16. Kareivis Markijans Ņikitins, 20 gadus vecs, dzimis toreizējā Ludzas pagastā, Tanku divizions, miris no ievainojumiem 1920. gada 16. jūlijā;

17. Kareivis Pēteris Baibītis, dzimis toreizējā Rīgas apriņķa Skultes pagastā, II Bruņoto auto divizions, miris no ievainojumiem 1920. gada 13. maijā, apglabāts Rīgas Brāļu kapos;

18. Kareivis Žoržs Nosovs, dzimis Rēvelē (Tallinā), 1. Bruņotais divizions, miris no ievainojumiem 1920. gada 12. februārī, apglabāts Rīgas Brāļu kapos;

19. Kareivis Vilis Skuja, dzimis 1890. gada 26. augustā, III bruņuvilciena apkalpes loceklis, miris no ievainojumiem 1920. gada 27. aprīlī pie Rītupes, apglabāts Rīgas Brāļu kapos;

20. Kareivis Voldemārs Rauhmanis, 1. Bruņotais divizions, miris no ievainojumiem 1919. gada oktobrī.

Vēl trīs 1. Bruņotā diviziona karavīri Latvijas Atbrīvošanās kara laikā pazuduši bez vēsts, un iespējams, ka arī viņu vārdi bijuši atlieti sākotnējā plāksnē:

1. Kareivis Voldemārs Eglītis, pazudis bez vēsts 1920. gada 10. martā;

2. Kareivis Ansis Freilands, pazudis bez vēsts 1920. gada 3. jūlijā;

3. Kareivis Jānis Cimdiks, pazudis bez vēsts 1919. gada 10. oktobrī.

Savukārt otrajā atjaunotajā plāksnē, kas atrodas cokola kreisajā pusē un par kuras sākotnējo tekstu ziņu joprojām trūkst, atlieti tikai gadskaitļi:

1919 – 1920

Foto: 19.12.2019., karaviru.kapi

Piemineklis atkārtoti restaurēts 2019. gada vasarā.

Papildu restaurācijas darbi veikti 2022. gada rudenī. Restaurāciju Rīgas pašvaldības aģentūras “Rīgas pieminekļu aģentūra” uzdevumā veica individuālais uzņēmums GETA restauratora-tēlnieka Genādija Stepānova vadībā. Restaurācijas procesā tika notīrīta pieminekļa virskārta un atjaunots granīta apmetums, kā arī šuves. Restaurācija izmaksāja 4845 eiro. 

No 2006. gada 22. jūnija iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēstures piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 8584). 

Papildināts: 14.11.2022. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 242.-243. lpp.; Lismanis II; Spārītis, O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga: Nacionālais apgāds, 2007. 35. lpp.; Brīvā Zeme, Nr. 146, 04.07.1939.; Latvijas Kareivis, Nr. 155, 14.07.1939.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 17.12.2003.; Laiks, Nr. 46, 24.11.2007.; rigaspieminekli.lv; LETA, 19.10.2022.; Informācijas sistēma “Mantojums”.

Krustpils pagasta Ķaupu kapos LKOK Pētera Lipšes individuāls apbedījums

Atrodas Krustpils pagasta Ķaupu kapos.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Lipše. Sākotnēji uz kapa uzstādīta viņam un dēlam kopīgi veltīta pelēka granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts:

LIPŠA PĒTERIS

1889 – 1959

LAI VIEGLAS SMILTIS TEVI SEDZ

ŠEIT KLUSĀ KOKU PAĒNĀ

LIPŠA JĀNIS

1922 – 1944

JŪS MANU KAPU NEZINIET, AR ROZĒM VIŅU NEBĒRSIET

TO SAULE MĪĻI SASILDĪS, KĀ MĀMULIŅA NOGLĀSTĪS

Piezīme. Minētais Jānis Lipša (Lipše) varētu būt “timenote.info.lv” minētais latviešu leģionārs Jānis Lipša, dzimis 1922. gada 25. aprīlī, kritis 1944. gada 3. februārī, apbedīts Lestenes brāļu kapos (sk.).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne, kurā blakus Lāčplēša Kara ordeņa attēlojumam iekalts teksts:

LKOK

LATGALES ARTILĒRIJAS

PULKA DIŽKAREIVIS

PĒTERIS LIPŠE

1889. 11. VI – 1959. VI

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Lipše (Lipša) dzimis 1889. gada 11. jūnijā Krustpils pagasta Klauģos. Zemkopis.

1911. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 2. artilērijas brigādē Pēterburgā. 1914. gada janvārī atvaļināts, taču sākoties Pirmajam pasaules karam, mobilizēts atkārtoti un ieskaitīts 25. artilērijas brigādē. Piedalījies kaujās Karpatos, apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. Armiju atstājis pēc lielinieku apvērsuma.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 25. jūnijā Krustpilī, piedalījies visās Latgales artilērijas pulka kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. oktobrī Katlakalna rajonā, kad ienaidnieka uguns sarāva telefona līniju starp bateriju un novērošanas punktu, dižkareivis Lipše “brīvprātīgi devās to izlabot un, neskatoties uz nikno apšaudi, veica šo darbu vairākkārt, tā dodams mūsu baterijai iespēju bez apstājas apšaudīt ienaidnieku”.

Atvaļināts 1920. gada 17. decembrī. Jaunsaimnieks Krustpils pagasta Zeļķu muižas Rijniekos. Miris 1959. gada jūnijā.

Papildināts: 26.02.2020.

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 323.-324. lpp.

Vīpes pagasta Landzānu kapos LKOK Alberta Paegles individuāls apbedījums

Atrodas Vīpes pagasta Landzānu kapos.

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alberts Paegle.

Vēsturiska atkāpe. Alberts Paegle dzimis 1898. gada 2. augustā toreizējā Mežmuižas (tagad Vīpes) pagastā zemkopja ģimenē. Zemkopis.

Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā dažas nedēļas dienējis kādā no Krievijas armijas rezerves pulkiem.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 10. jūnijā Krustpilī, piedalījies daudzās 4. Valmieras kājnieku pulka kaujās līdz pat brīvības cīņu beigām. Paaugstināts par kaprāli.

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 6. februārī Latgalē kaujā pie Kožuru sādžas dižkareivis Paegle “komandēja nodaļu spārna apsardzībai un sakaru uzturēšanai ar blakus rotām. Brīdī, kad draudēja pretinieka ielenkums un sādžas zaudēšana, sabojājās mūsu ložmetējs. P., redzēdams kritisko stāvokli - pretinieks atradās tikai 100 soļu attālumā, zem tā uguns devās palīgā un ar patšauteni atklāja spēcīgu pretuguni, tā radīdams pretinieka rindās sajukumu, kas deva iespēju glābt sabojāto ložmetēju”.

Atvaļināts 1921. gada pavasarī. Jaunsaimnieks Vīpes pagasta Strautiņos. Traģiski gājis bojā kādā sadursmē zaļumballē 1929. gada 23. jūnijā.

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 385. lpp.