Iecavas novadā piemiņas zīme Jāņa Freimaņa nacionālo partizānu grupai

Atrodas Iecavas novadā netālu no Jelgavas–Krustpils dzelzceļa starp Garozas un Zālītes stacijām uz Iecavas un Ozolnieku novadu robežas. 

Atklāta 1996. gada 26. septembrī bijušā partizānu bunkura vietā, kur 1950. gada 11. janvārī krita Jānis Freimanis, Jānis Kāpostiņš un Laimonis Zīrāks. Piemiņas zīme sastāv no kokā darināta Baltā krusta, kura betona pamatnē iestrādāta granīta plāksne ar tajā iekaltu tekstu: 

1950.11.01.
PAR LATVIJAS BRĪVĪBU
KRITUŠAJIEM NACIONĀLAJIEM
PARTIZĀNIEM
JĀNIS FREIMANIS
JĀNIS KĀPOSTIŅŠ
LAIMONIS ZĪRĀKS 

Piemiņas zīmi uzstādījusi Latvijas Nacionālo karavīru biedrības un biedrības “Daugavas vanagi” Iecavas nodaļa. 

Papildināts: 15.05.2022. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 313. lpp.; Lauku Avīze, Nr. 81, 08.10.1996.; Ozolnieku Avīze, 27.01.2016.; Iecavas Ziņas, 15.09.2017.

Iecavas pagastā pie Grimu mājām otrpus dzelzceļam 2. PK kritušo latviešu karavīru brāļu kapi

Atrodas Iecavas pagastā pie Grimu (Grimmu) mājām otrpus Jelgavas–Krustpils dzelzceļam. GPS 56.611922, 24.293930 

Apglabāti 1944. gada septembrī kritušie 2. Latviešu robežapsardzības pulka karavīri. Apbedījumi iezīmēti ar trim baltiem koka krustiem.

Foto: 20.08.2020., Dzintars Balodis

2. Latviešu robežapsardzības pulka kritušie karavīri apglabāti arī otrpus dzelzceļam esošajām Grimu (Grimmu) mājām (sk.), pie netālu esošajām “Ausmām” (sk.), kā arī blakus Iecavas–Baldones lielceļam pie “Dietlavām” un “Būčām” (sk.). 

Avots: Iecavnieka Dzintara Baloža sniegtā informācija.

Iecavas pagastā pie Ausmu mājām 2. PK kritušo latviešu karavīru brāļu kapi

Atrodas Iecavas pagastā pie Ausmu mājām. GPS 56.610043, 24.288646 

Apglabāti 1944. gada septembrī kritušie 2. Latviešu robežapsardzības pulka karavīri. 

2. Latviešu robežapsardzības pulka kritušie karavīri apglabāti arī pie netālu esošajām Grimu (Grimmu) mājām un to tuvākajā apkārtnē (sk.), kā arī blakus Iecavas–Baldones lielceļam pie “Dietlavām” un “Būčām” (sk.). 

Avots: Iecavnieka Dzintara Baloža sniegtā informācija.

Iecavas pagastā pie Dietlavu mājām 2. PK kritušo latviešu karavīru brāļu kapi

Atrodas Iecavas novadā blakus Iecavas–Baldones lielceļam starp “Dietlavām” un “Būčām”. GPS 56.629402, 24.267106 

Apglabāti 1944. gada septembrī kritušie 2. Latviešu robežapsardzības pulka I bataljona karavīri. 1998. gadā te atklāta piemiņas vieta, kuru izveidojusi Latvijas Nacionālo karavīru biedrības un biedrības “Daugavas vanagi” Iecavas nodaļa.

Foto: 07.07.2023., karaviru.kapi

Piemiņas vietā esošajā betona krustā zem Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves–vairodziņa atveidojuma, kas iekrāsots nacionālā karoga krāsās, atliets melnā iekrāsots teksts: 

2. ROBEŽAPSARDZĪBAS
PULKA KARAVĪRIEM

Foto: 07.07.2023., karaviru.kapi

2. Latviešu robežapsardzības pulka kritušie karavīri apglabāti arī pie netālu esošajām Grimu (Grimmu) mājām un to tuvākajā apkārtnē (sk.).

Papildināts: 10.07.2023. 

Avots: Iecavas Ziņas, 15.09.2017.

Iecavas pagastā pie Grimu mājām 2. PK kritušo latviešu karavīru brāļu kapi

Atrodas Iecavas pagastā pie Grimu (Grimmu) mājām blakus Jelgavas–Krustpils dzelzceļa stigai. GPS 56.611922, 24.293930 

Apglabāti 1944. gada septembrī kritušie 2. Latviešu robežapsardzības pulka karavīri. 1995. gadā te atklāta piemiņas zīme, kuru uzstādījusi Latvijas Nacionālo karavīru biedrības un biedrības “Daugavas vanagi” Iecavas nodaļa. Piemiņas zīme sastāv no “Baltā krusta” un piemiņas akmens, kuru veido betona taisnstūra paralēlskaldnis, ko balsta no laukakmeņiem mūrēta pamatne. Betona piemiņas zīmē iestrādāta granīta plāksne, kurā zem krusta zīmes un blakus Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves–vairodziņa atveidojumam iekalts teksts: 

UZ EŽIŅAS GALVU LIKU,
SARGĀJ’ SAVU TĒVU
ZEMI 

1944. G. AUGUSTĀ-SEPT.
KAUJĀS KRITUŠIEM
2. ROBEŽAPSARDZĪBAS
PULKA KARAVĪRIEM

Foto: 20.08.2020., Dzintars Balodis

Vēsturiska atkāpe. Naktī uz 1944. gada 15. septembri tobrīd Rīga izvietoto 2. Latviešu robežapsardzības pulku automašīnās steidzami nosūtīja uz Iecavas rajonu un iesaistīja kaujās frontes pārrāvuma likvidēšanai pie Grimu (Grimmu) mājām. Pulks četras dienas izturēja sīvas aizstāvības kaujas pret sarkanās armijas tanku un kājnieku vienībām. Divās dienās pulka karavīri sašāva 13 pretinieka tankus. Arī latviešu zaudējumi bija lieli – pulks zaudēja četrus kritušus virsniekus, tostarp I bataljona komandieri, kā arī 24 instruktorus un kareivjus. Savukārt astoņi virsnieki un 161 instruktors un kareivis guva ievainojumus. 

Septembra beigās pulks ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas pie Rīgas–Bauskas lielceļa Salmiņu māju apkaimē. 

2. Latviešu robežapsardzības pulka kritušie karavīri apglabāti arī turpat pie “Grimām” otrpus dzelzceļam (sk.), pie netālu esošajām Ausmām (sk.), kā arī blakus Iecavas–Baldones lielceļam pie “Dietlavām” un “Būčām” (sk.). 

Papildināts: 23.03.2021.

Avoti: Brīvā Latvija, Nr. 34, 11.09.1995.; Iecavas Ziņas, 15.09.2017.; Vārpa, I. Latviešu karavīrs zem kāškrusta karoga: Latviešu leģions – nācijas triumfs vai traģēdija? Rīga: Nordik, 2003. 120. lpp.

Rīgas Lielajos kapos LKOK Oto Kūlmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Lielajos kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Oto Kūlmanis. 

Vēsturiska atkāpe. Oto (arī Otto) Kūlmanis dzimis 1896. gada 5. jūnijā Rīgā. Beidzis reālskolu, iestājies Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, ieskaitīts Ņižņijnovgorodā izvietotajā 62. kājnieku rezerves pulkā, no kurienes nosūtīts uz Aleksandra karaskolu Maskavā. Pēc tās beigšanas ieskaitīts 175. Baturinas kājnieku pulkā, kura sastāvā cīnījies Rīgas frontē. 

Pēc lielinieku apvērsuma iestājies nelegālajā “Satversmes sapulces aizsardzības komitejā”, kuras uzdevumā piedalījies cīņās pret lieliniekiem Dienvidkrievijā, Kijevā un Kaukāzā. Kad Ukrainu okupēja lielinieki, atgriezies Rīgā un turpinājis izglītību Baltijas tehniskajā augstskolā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada decembrī, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Atsevišķās (studentu) rotas rindās piedalījies kaujās pret lieliniekiem Kurzemē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. martā leitnants Kūlmanis piedalījās kaujā pret lieliniekiem uz Kalnciema ceļa pie Sarmas mājām jeb tā sauktajā Bataru kaujā (sk.). “Briesmu brīdī, kad ienaidnieka ķēdes mēģināja apiet mūsu rotu no kreisā spārna, Kūlmanis nodaļas priekšgalā metās lieliniekiem pretī un uzsāka tuvcīņu. Būdams smagi ievainots, palika ierindā līdz pēdējai iespējai, parādīja izcilu drosmi un ar savu piemēru iedvesmoja kareivjus. Pateicoties viņa pašaizliedzībai, ienaidnieks tika atsviests un kauja izšķirta mums par labu, turklāt tika iegūti 4 ložmetēji un daudz munīcijas”. 

Dienestu turpinājis arī pēc Rīgas atbrīvošanas. No 1919. g. 22. maija virsleitnants. Pēc izveseļošanās no ievainojuma ieskaitīts IV (vēlāk VI) atsevišķajā bataljonā, kas vēlāk iekļauts 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā. 1921. gada 9. maijā ievainojumu dēļ atvaļināts. Invalīds, pilnīgi zaudējis darbaspējas. Piešķirta jaunsaimniecība Vecmoku muižā. Miris 1934. gada 30. oktobrī Rīgas pilsētas slimnīcā pēc operācijas. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 276.-277. lpp.; Lāčplēsis, Nr. 2, 11.11.1934. 48. lpp.

Rīgas Lielajos kapos LKOK Alfrēda Paleja individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Lielajos kapos Ģertrūdes draudzes nodalījumā. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alfrēds Palejs. 

Vēsturiska atkāpe. Alfrēds Palejs dzimis 1894. gada 3. septembrī Rīgā. Beidzis pilsētas ģimnāziju. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, 1916. gada maijā beidzis Pāvila karaskolu Petrogradā. Pēc tam dienējis Galīcijas frontē, no kurienes pēc paša vēlēšanās 1917. gada februārī pārcelts uz 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulku. Piedalījies augusta kaujās pie Ikšķiles, kritis vācu gūstā. Par šīm kaujām apbalvots ar Annas ordeņa IV šķiru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 17. decembrī, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Neatkarības rotas sastāvā piedalījies kaujās Kurzemē. Pēc Rīgas atbrīvošanas iecelts par komandanta palīgu Borhovas (Atašienes) komandantūrā un turpinājis cīņas pret lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. aprīlī, “kad mūsu izlūki gājienā no Asariem uz Valtermuižu uzdūrās ienaidnieka nocietinājumu līnijai, [virsleitnants] Palejs brīvprātīgi uzņēmās nokļūt lielinieku aizmugurē, lai ievāktu vajadzīgās ziņas. Atgriešanās brīdī viņu piepeši no visām pusēm ielenca pretinieks, bet Palejs pret pārspēka uguni aizstāvējās tik ilgi, līdz piesteidzās pārējie izlūki, un tad kopā ar tiem izlauzās cauri aplencēju rindām. Paleja atnestās ziņas noderēja tālākajām kauju operācijām”. 

1919. gada novembrī pārcelts uz 2. Vidzemes divīzijas papildu bataljonu. 1920. gada martā piekomandēts Armijas tehniskajai pārvaldei, kur pildījis automotociklu parka adjutanta u.c. pienākumus. 

Pēc Neatkarības kara beigām dienējis par nodaļas priekšnieku Tehniskajā pārvaldē, vēlāk Bruņošanās pārvaldē. 1922. gada sept. pārcelts uz Galveno artilērijas noliktavu. Miris 1922. gada 20. novembrī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 386.-387. lpp.

Rīgas Lielajos kapos piemiņas stēla kapsētā apglabātajiem LKOK

Atrodas Rīgas Lielajos kapos. 

Atklāta 2018. gada 16. novembrī. Tipveida piemiņas stēla tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Projekta iniciators bija Jaunsardzes un informācijas centrs. Stēlu pēc mākslinieka Jāņa Strupuļa meta pelēkā Somijas granītā izgatavojis un uzstādījis uzņēmums “Akmens apstrādes centrs AKM” Ķekavā meistara Pētera Zvauņa vadībā.

Foto: 24.06.2022., karaviru.kapi

Stēla ir Aizsardzības ministrijas dāvinājums Rīgas pilsētai Latvijas simtgadē. Tomēr tās izgatavošanu un montāžu finansējusi pati Rīgas dome, tam no rezerves fonda atvēlos 3231 eiro.

Stēlā iekalts teksts ar piecu Lielajos kapos apbedīto LKOK vārdiem: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
LIELAJOS KAPOS 

KAPTEINIS
ARVĪDS KALNIŅŠ
1894 – 1919 

VIRSLEITNANTS
ALFRĒDS PALEJS
1894 – 1922 

VIRSLEITNANTS
OTO KŪLMANIS
1896 – 1934 

LEITNANTS
ALEKSANDRS OZOLS
1896 – 1919 

STUDENTE
ELZA ŽIGLEVICA
1898 – 1919

Foto: 24.06.2022., karaviru.kapi

Tajā pašā laikā stēlā nav iekalts Lielajos kapos apglabātā LKOK Otto Tīca vārds, jo viņa kapavieta bija pilnībā aizmirsta, līdz to 2021. gadā atkal neuzgāja (sk.).

Avoti: jauns.lv, 22.08.2018.; LETA, 16.11.2018.

Rīgas Lielajos kapos LNK kritušā LKOK Otto Tīca individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Lielajos kapos netālu no Jēkaba kapelas. 

Apbedīts 1919. gada 15. oktobrī uz Rīgas Jaunā dzelzstilta kritušais 8. Daugavpils kājnieku pulka 11. rotas 3. vada komandieris leitnants un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Otto Tīcs. Uz kapa tuvinieku uzstādīts granīta piemineklis, kurā iestrādāts keramikas medaljons ar fotoportretu. Piemineklī iekalts teksts vācu valodā:

Hir ruht in
Gott unser Lieber
Sohn und Bruder
geb. d.             gef. d.
19 Juni             15 Okt.
1899.               1919.
Leutnant
Otto Tietz 

(Tulkojums latviešu valodā: Šeit Dieva mierā dus mūsu mīļais dēls un brālis, dzim. 19. jūnijā 1899. krit. 15. okt. 1919. leitnants Otto Tīcs.) 

Foto: 18.03.2023., Māris Jurciņš

Komunistiskās okupācijas laikā piemineklis sadauzīts. Lai gan tā fragmenti saglabājušies, apbedījums ticis pilnībā aizmirsts. Aizmirsts bija pat pats fakts, ka O. Tīcs ir apglabāts Lielajos kapos, un viņa vārds nav iekalts šajā kapsētā apbedītajiem LKOK veltītajā piemiņas stēlā, kas tika atklāta 2018. gadā (sk.). 

2021. gada martā stipri bojāto pieminekli nejauši atkal uzgājis Lielo kapu vēstures entuziasts Mihails Parahins, kurš par saviem līdzekļiem to arī atjaunojis.

Foto: 2021. gada marts (pirms restaurācijas), Mihails Parahins

Pieminekļa restaurācijas laikā izgatavota jauna pieminekļa pamatne, savienotas pieminekļa sašķeltās detaļas, veikta virmas dziļā attīrīšana un plaisu apstrāde, kā arī pēc sadauzītās parauga izgatavota jauna fotokeramikas plāksne. Pieminekļa restaurācija pabeigta 2022. gada jūnijā. 

Vēsturiska atkāpe. Otto Tīcs (LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā, kā arī citviet literatūrā uzvārds kļūdaini rakstīts kā Tietcs, Tiecis) dzimis 1889. gada 19. jūnijā (6. jūnijā pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) Rīgā, vācbaltiešu amatnieka ģimenē. Saskaņā ar LKOK biogrāfisko vārdnīcu guvis vidusskolas izglītību un strādājis par inženieri tehniķi Rīgā, taču kā raksta vēsturnieks Andrejs Gusačenko, kas ievērojami papildinājis un precizējis par O. Tīcu iepriekš pieejamās ziņas, viņš beidzis Rīgas astoņu klašu amatnieku skolu. 

Pirmā pasaules kara laikā 1917. gada 10. februārī iesaukts Krievijas armijā un ieskaitīts Ņižņijnovgorodā dislocētajā 185. rezerves kājnieku pulkā. Tajā pašā mēnesī nosūtīts uz 1. Pēterhofas praporščiku skolu, kuru beidzis, iegūstot praporščika pakāpi. Domājams, ka pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas atgriezies Latvijā. 

Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas 7. janvārī Liepājā iestājies Baltijas Landesvērā, 23. februārī ieskaitīts Vācijas Dzelzsdivīzijas fon Borkes bataljonā, bet 18. martā pārcelts uz 2. gvardes kājnieku artilērijas bataljonu. 19. martā kaujā pie Ezeres ievainots. Savukārt 20. maijā pie Olaines izlūkošanas laikā pirms uzbrukuma Rīgai kontuzēts. Par kaujas nopelniem apbalvots ar Vācijas pirmās pakāpes Dzelzs krustu. Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem pārgājis uz Landesvēra Rīgas policijas rotu. Pēc Cēsu kaujām O. Tīcs atvaļinās no Landesvēra un pāriet uz kņaza Līvena korpusu, un 7. jūlijā uzsāk dienestu Rīgas militārajā policijā. LKOK Kristaps Zommers savās atmiņām rakstījis, ka Tīcs varētu būt nonācis Pāvela Bermonta vienībās, taču septembrī pārnācis Latvijas armijas pusē un ieskaitīts 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Tomēr, kā noskaidrojis A. Gusačenko, kad Līvena komandēto Krievijas Ziemeļrietumu armijas Rietumu brīvprātīgo korpusu pārceļ uz Narvas fronti, Tīcs šo vienību atstājis un jau 18. jūlijā iestājies Latvijas armijā un ieskaitīts 5. atsevišķajā bataljonā, kas arī pildījis militārās policijas funkcijas Rīgā. Pēc bataljona iekļaušanas 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā Tīcs iecelts par 11. rotas 3. vada komandieri. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 15. oktobrī Rīgā Daugavas tiltu forsēšanas laikā Tīcs, “neskatoties uz stipro ienaidnieka artilērijas un ložmetēju uguni, vada priekšgalā metās pāri Jaunajam dzelzstiltam, aizraudams vadu sev līdzi. Ienaidnieka ložu ķerts, šajā triecienā krita varoņa nāvē”. 

Labots un papildināts: 19.06.2023. 

Avoti: LSM.LV, 17.03.2021.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 521. lpp.; Zommers, K. No Rīgas līdz Jelgavai 1919. gadā. Lāčplēsis, Nr. 13/14, 1968. gada novembris, 19.-25. lpp.˂23.pp.; Zommers, K. Veļu laika viesi. Lāčplēsis, Nr.22, 1976. gada novembris, 15.-18.lpp.; Ilustrētā Vēsture, Nr. 5, 2021. gada maijs; Mihaila Parahina sniegtā informācija.

Launkalnē piemiņas akmens par Latvijas neatkarību kritušajiem novadniekiem

Atrodas Launkalnē skvēra malā netālu no pagastnama. 

Ideju par šādas piemiņas zīmes uzstādīšanu ap 2005. gadu izteica toreizējais Smiltenes novada represēto biedrības “Trimdinieks” valdes priekšsēdētājs Dāvis Kampe. Sākotnēji piemiņas akmeni bija paredzēts uzstādīt uzkalnā Vidzemes šosejas malā pie pagrieziena uz Launkalni, kur savulaik atradās krogs. 1949. gada 25. martā komunistiskās okupācijas varasiestādes šeit sadzina aizturētos Launkalnes, Brantu, Drustu un Raunas pagastu iedzīvotājus pirms deportēšanas uz PSRS teritoriju. Taču tolaik ieceri neizdevās īstenot, jo zeme nonāca privātīpašumā. 

Piemiņas akmens tika uzstādīts desmit gadus vēlāk pašā Launkalnē blakus pagasta pārvaldei izveidotā skvēra malā. Tas atklāts 2016. gada 11. novembrī. Piemiņas zīme darināta Valmieras uzņēmumā “Akmeņkaltuve”, izmantojot laukakmeni, kas atrasts vienā no Launkalnes apkārtnē esošajiem meliorētajiem laukiem. Rupji apstrādātā laukakmenī zem trīs zvaigžņu attēlojuma iekalts teksts:

MŪŽĪGA PIEMIŅA PAR
LATVIJAS NEATKARĪBU
KRITUŠAJIEM UN
KOMUNISTISKĀ REŽĪMA
REPRESIJU UPURIEM 

SAVĀ PAGASTĀ UN SENČU CEĻOS
MAI ATGRIEŽOTIES SAGAIDIET.

Foto: 2017. gadā, Līga Landsberga

Piemiņas akmens uzstādīšanas iniciatore sadarbībā ar politiski represētajiem bijusi Launkalnes pagasta pārvalde. 

Papildināts: 10.04.2021. 

Avots: Ziemeļlatvija, 15.11.2016.

Jaundubultu kapos piemineklis 2. PK kritušajiem jūrmalniekiem – nacionālajiem karavīriem

Atrodas Jaundubultu kapos pie vārtiem. 

Atklāts 1995. gada 10. novembrī. Granīta piemineklis veidots pēc tēlnieka Ģirta Burvja meta, bet kalšanas darbus veicis akmeņkalis Ivars Šmalcs. Tajā iekalts teksts ar to 76 jūrmalnieku vārdiem, kas Otrā pasaules kara laikā no 1941. līdz 1945. gadam krituši cīņā ar lieliniekiem.

Foto: 2017. gadā, Līga Landsberga

Pieminekli uzstādījusi Latvijas Nacionālo karavīru biedrība par ziedojumos savāktiem līdzekļiem. 

Avoti: Brīvā Latvija, Nr. 44, 20.11.1995.; Laiks, Nr. 98, 09.12.1995.

Ikšķiles pareizticīgo kapos LKOK Pētera Stradiņa individuāls apbedījums

Atrodas Ikšķiles pareizticīgo kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Stradiņš. 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Stradiņš dzimis 1891. gada 25. septembrī Praulienas pagastā zemkopja ģimenē. Beidzis divgadīgo ministrijas skolu. 

1912. gadā iesaukts Krievu armijā, dienējis 19. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Pēc mācību komandas beigšanas iecelts par vada komandieri. Pirmā pasaules kara laikā no 1914. līdz 1917. gada oktobrim nepārtraukti piedalījies cīņās vācu frontē. Apbalvots ar diviem Jura krustiem un medaļu. 1917. gada jūlijā paaugstināts par praporščiku. Vāciešiem ieņemot Vidzemi, kritis gūstā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 2. jūnijā, iedalīts Rezerves bataljonā Vecgulbenē. Vēlāk pārcelts uz 4. Valmieras kājnieku pulku, piedalījies kaujās pret lieliniekiem pie Līvāniem, paaugstināts par virsleitnantu. Pēc tam nosūtīts cīņās pret bermontiešiem, iecelts par rotas komandieri. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 19. janvārī Latgalē kaujā pie Piškovas sādžas Jaunlatgales rajonā Stradiņš “savas rotas priekšgalā izsita ienaidnieku no šīs nocietinātās un sīvi aizstāvētās sādžas, pēc kuras ieņemšanas mūsējiem izdevās iekarot Grēku kalna nocietinājumus”. 

Atvaļināts 1920. gada 11. oktobrī, pēc dienesta pakāpes noskaidrošanas ieskaitīts rezervē kā leitnants. Jaunsaimnieks Praulienas pagasta “Liepniekos”. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzimto pusi atstājis. Mūža nogalē dzīvojis Ikšķilē, kur arī miris 1982. gada 28. augustā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 489.-490. lpp.; Hartmanis, J. Ikšķile un Lāčplēša diena. Ikšķiles Vēstis, Nr. 11 (229), 2013.gada novembris, 4.lpp.

Ikšķiles kapos LKOK Paula Veides individuāls apbedījums

Atrodas Ikšķiles Pilsētas (Vecajos) kapos Klusajā ielā 1. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pauls Veide. 

Vēsturiska atkāpe. Pauls Veide dzimis 1900. gada 3. maijā Ikšķiles pagasta Spalvu mājās. Beidzis ministrijas skolu. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 22. jūnijā Rīgā. 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī “kaujā ar vāciešiem Babītes pagastā pie Skultes muižas, kad krita vada komandieris un mūsējie sāka atkāpties, [kaprālis] Veide uzņēmās vada komandēšanu, veda savējos straujā triecienā, izsita ienaidnieku no nocietinātās Mārtiņa kapsētas, tā sekmēdams vispārējo uzbrukumu”. 

Vēlāk pārcelts uz 13. Tukuma kājnieku pulku. 

Atvaļināts 1922. gada 12. martā. Strādājis tēva saimniecībā, vēlāk dzīvojis Rīgā, gadījuma darbu strādnieks. 1924. gada 11. martā izdarījis pašnāvību. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 549. lpp.

Ikšķiles kapos LKOK Kārļa Preijas individuāls apbedījums

Atrodas Ikšķiles Pilsētas (Vecajos) kapos Klusajā ielā 1. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Preija. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Preija dzimis 1894. gada 23. maijā Rīgā strādnieka ģimenē. Izglītojies elementārskolā. Čuguna lējējs fabrikā “Fenikss”. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada sākuma iesaukts Krievijas armijā, dienējis 4. Ukrainas kājnieku pulkā. Sasniedzis vecākā apakšvirsnieka pakāpi. Kaujā pret austriešiem 1916. gada februārī kritis gūstā, no kura atbrīvots 1918. gada beigās. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 9. septembrī Rīgā. 7. Siguldas kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem, vēlāk pret lieliniekiem Latgalē. Par kauju nopelniem apbalvots ar Francijas Kara sudraba piemiņas medaļu. 1920. gadā paaugstināts par seržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada naktī uz 18. novembri kaujā pret bermontiešiem Valgundes muižas rajonā kaprālis Preija “kopā ar 2 karavīriem pārcēlās pār Lielupi, aizgāja ienaidnieka aizmugurē, pēkšņi uzbruka 40-50 cilvēku lielai pretinieka nodaļai kura panikā bēga, sabojāja telefona līnijas un ar trofejām atgriezās pie savējiem”. 

Atvaļināts 1921. gada 25. februārī. Jaunsaimnieks Ikšķiles pagasta “Augstkalnos”. Miris 1938. gada 22. augustā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 413. lpp.; cemety.lv.

Ikšķiles kapos LKOK Jāņa Andersona individuāls apbedījums

Atrodas Ikšķiles Pilsētas (Vecajos) kapos Klusajā ielā 1. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Andersons. Uz kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma un krusta zīmes iekalts teksts: 

Andersons
Jānis                            Anna
* 1899.29.XII             * 1902.18.IV
† 1972.1.VII               † 1977.17.I 

Foto: 03.06.2023., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. Jānis Andersons dzimis 1899. gada. 29. decembrī Ikšķiles pagastā. Taču LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā kā viņa dzimšanas datums norādīts 30. decembris. Pagastskolas izglītība. Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 11. oktobrī, 9. Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. novembrī pie Smārdes kareivis Andersons “apgāja ienaidnieka pozīcijas un tās iekaroja, atņēma ložmetēju, no kura apšaudīja bēgošos bermontiešus”. 

1920. gada 11. oktobrī, piedalīdamies kāda uz Krieviju aizbēguša virsnieka meklēšanā, kritis lielinieku gūstā un četrpadsmitarpus mēnešus atradies cietumā. Latvijā atgriezies 1922. gadā. 

Piešķirta jaunsaimniecība Rencēnu pagasta Dukuru pusmuižā, ko pārdevis. Dzīvojis Ikšķiles pagasta “Priedīšos”, kur aizvadījis arī atkārtotās komunistiskās okupācijas gadus.

Avoti: Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 40. lpp.; cemety.lv.

Beverīnas novada Kauguru kapos LKOK Ērika Radziņa individuāls apbedījums

Atrodas Beverīnas novada Kauguru kapos. 

Apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ēriks Radziņš. 

Vēsturiska atkāpe. Ēriks Radziņš dzimis 1900. gada 27. aprīlī Valmierā. Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 5. jūnijā Valmierā, piedalījies visās 2.(5.) Cēsu kājnieku pulka kaujās, paaugstināts par seržantu. 1920. gadā beidzis instruktoru kursus. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 23. novembrī Zemgalē Vilces pagastā Mūrmuižas apkārtnē, “kad ienaidnieks mēģināja apiet Zirņu krogam uzbrūkošo velosipēdistu rotu, [kaprālis] Radziņš ar savu vadu drosmīgā triecienā lielā mērā sekmēja vāciešu sakāvi, turklāt ieguva ložmetēju un saņēma 4 gūstekņus”. 

Atvaļināts 1922. gada janvārī. Dzīvojis Valmierā, piešķirta dārzsaimniecība Kauguru muižā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis Kauguru pagastā. Miris 1963. gada 17. februārī.

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 430. lpp.

Beverīnas novada Kauguru kapos LKOK Alfrēda Ābeltiņa individuāls apbedījums

Atrodas Beverīnas novada Kauguru kapos. 

Apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alfrēds Ābeltiņš. 

Vēsturiska atkāpe. Voldemārs Alfrēds Ābeltiņš dzimis 1883. gada 13. augustā Ērgļu pagastā, draudzes skolas izglītība. Strādājis par dārznieku Rīgā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā iesaukts Krievijas armijā, 1915. gadā pārcelts uz latviešu strēlnieku formējumiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gadā naktī uz 23. decembri Ziemassvētku kauju laikā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka podpraporščiks Ābeltiņš “uzņēmās rotas vadību un piedalījās 2 vācu smagās artilērijas bateriju sagūstīšanā pie Skangaļiem”. 

1917. gadā paaugstināts par praporščiku. Apbalvots ar Jura medaļas III un IV šķiru, kā arī ar visiem četriem Jura krustiem. Pēc lielinieku apvērsuma pulku atstājis. Latvijas armijā nav dienējis. Dzīvojis Rīgas Jūrmalā, Ādažu pagastā, un Kauguru pagastā, dārznieks. Miris 1942. gada 11. janvārī toreizējā Valmieras apriņķa Kauguru pagastā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 28. lpp.

Rīgā Brīvības gatvē 411 piemiņas zīme Strazdmuižas pamieram

Atrodas Rīgā pie nama Brīvības gatvē 411. 

Atklāta 2005. gada 24. februārī, Igaunijas neatkarības dienā. Tēlnieka Imanta Lukaža darināto piemiņas zīmi veido brūnā rupji apstrādātā laukakmenī iestrādāta melna granīta plāksne, kurā zem Latvijas armijas karavīru kokardes – saulītes atveidojuma iekalts teksts: 

ŠEIT
RĪGAS IGAUŅU PAMATSKOLĀ
1919. G. 3.VII NOSLĒDZA
STRAZDMUIŽAS PAMIERA
LĪGUMU STARP IGAUNIJAS
KARASPĒKU, VĀCIJAS ARMIJAS
VI REZERVES KORPUSU
UN BALTIJAS LANDESVĒRU 

Blakus zem Igaunijas Brīvības krusta medaljona attēlojuma iekalsts tas pats teksts igauņu valodā: 

SIIN
RIIA EESTI PÕHIKOOLIS
SÕLMITI 3. VII 1919
STRASDENHOFI VAHERAHULEPING
EESTI SÕJAVÄE
SAKSA VI RESERVKORPUSE
BALTI LANDESWEHRI VAHEL 

Foto: 11.06.2021., karaviru.kapi

Piemiņas zīmes uzstādīšanu kopīgi organizējusi Rīgas dome un Igaunijas vēstniecība Latvijā. 

Avoti: Latvijas Brīvības cīņu (1918-1920) piemiņas vietas. [Red. Bērziņš, V.] [Rīga: Latvijas karte, 2013.] 48. lpp.; rigaspieminekli.lv.

Slokas kapu luterāņu sektorā 1. PK kritušo latviešu strēlnieku un LNK kritušo karavīru brāļu kapi

Atrodas Jūrmalā Varoņu ielā 8, Slokas kapu luterāņu sektorā. 

Pirmā pasaules kara laikā te apbedīta daļa no tiem 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona karavīriem, kas laikā no 1915. gada 22. oktobra līdz 4. novembrim (no 30. oktobra līdz 12. novembrim pēc Gregora kalendāra jeb jaunā stila) krituši kaujās pie Pavasara muižas Odiņu rajonā, kā arī 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku) karavīriem, kuri laikā no 1916. gada februāra līdz 1917. gada februārim krituši kaujās Slokas, Ķemeru, Smārdes un Roņu kāpu rajonā. 

Latvijas Neatkarības kara laikā, domājams, te apbedīti daži apkārtnē kritušie Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes karavīri. 

Latviešu strēlnieku apbedījumus iezīmē piecas kopējas kapu dobes, bet Latvijas Neatkarības karā kritušo apbedījumi, visticamāk, iezīmēs astoņas atsevišķās kapu kopiņas. Precīzs apbedīto skaits un viņu vārdi lielākoties nav zināmi.

Foto: 30.06.1919., karaviru.kapi

1921. gada jūlijā pēc izbraukuma uz Sloku un tās apkārtni Vēsturisko kauju apzīmēšanas komisija, kas tikai dažas dienas iepriekš bija izveidota ar karaspēka inspektora Mārtiņa Peniķa pavēli, lēma, ka Slokas kapsētas luterāņu sektorā esošajos brāļu kapos ceļams piemineklis. 

1922. gadā brāļu kapu sakopšanu organizēja Sieviešu palīdzības korpusa Slokas nodaļa, un 17. septembrī notika to iesvētīšana. 

Savukārt piemineklis tika atklāts 1923. gada 25. novembrī. To pēc arhitekta Eižena Laubes tipveida meta dzelzsbetonā darinājusi Kuraua firma. Obeliska pakājē stilizēts pergamenta rullis ar tekstu:

LATVIJAS ATBRĪVOŠANAS KARA
UN BIJUŠO STRĒLNIEKU PULKU CĪŅĀS
KRITUŠO
VAROŅU PIEMIŅAI
1915 – 1917 

DIEVS SARGI MŪSU TĒVU ZEMI
LAI VIŅA ZIEDOŠA UN STIPRA TOP

Foto: 30.06.1919., karaviru.kapi

Pieminekļa otrā pusē reljefā veidots zobens krustots ar palmas zaru. 

Lai gan pieminekļa atklāšanas laikā prese vēstīja, ka šis ir pirmais piemineklis, kuru pēc Neatkarības kara beigām uzstādījusi Brāļu kapu komiteja, tā izgatavošanu organizējusi Vēsturisko kauju apzīmēšanas komisija un finansējusi Kara ministrija.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas betona plāksnē izdrupušais teksts ticis aizklāts ar akmens plāksni, kurā iegravēts identisks teksts.

Foto: 30.06.1919., karaviru.kapi

Zināms, ka no 1915. gada oktobra kaujās kritušajiem, no kuriem lielākā daļa apbedīta Slokas kapu pareizticīgo sektorā, uz luterāņu sektoru vēlāk pārapbedīti 3. Kurzemes bataljona strēlnieki Jānis Deģis, Kārlis Ezis un Arvīds Grants. Luterāņu sektorā apbedīts arī 2. Rīgas bataljona strēlnieks Johans Rozenbahs, kā arī 3. Kurzemes bataljona strēlnieki Jānis Krauze, Vilhelms Kurpnieks un Jēkabs Pīlāgs. 

No vēlākās kaujās kritušajiem, kas te apglabāti, zināms 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka karavīri Johans Annus, kritis 1917. gada 4. februārī un Aleksandrs Roze, kritis 1917. gada janvārī; 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka karavīrs Timofejs Riezviņš, kritis 1917. gada janvārī; 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka karavīrs Jānis Birkenfelds, kritis 1917. gadā; 1917. gada janvārī kritušie 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka karavīri Staņislavs Puksts, Jānis Riecens, Jānis Riekstiņš, Augusts Rozbergs, Antons Rudbaržs, Jānis Salmiņš un Ādams Siliņš.

Dokuments. 

Vēsturisko kauju apzīmēšanas komisija akts par izbraukumu uz Sloku 1921. gada 18. jūlijā 

Akts Nr 2. 

Pamatojoties uz karaspēka inspektora 1921. g. 15 jūlija pavēli Nr. 16, komisija, sastāvoša no priekšsēdētaja pulkveža Franča (1), locekļiem pulkveža Kalniņa (2), kapitana Ozola, karaspēka inženiera-virsleitnanta Berga (3) un kartografa-leitnanta Mora, 1921.gadā 18. jūlijā izbrauca uz Sloku, kā arī uz viņas apkārtni un apskatīja: 

A. Cīņas laukus, kur 1915. g. oktobra mēnesī norisinājušās pirmās latvju organizēta karaspēka (2. Rīgas un 3. Kurzemes strēlnieku bataljonu) kaujas pret vāciešiem. 

B. Kauju vietas, kur notikušas Latvijas atbrīvošanas cīņas 1919. g pavasarī starp Latvijas nacionālo armiju un Krievijas (padomju varas) karaspēku. 

C. Brāļu kapus Slokas pilsētas kapsētā, kurā paglabāti varoņu nāvē kritušie 2. Rīgas un 3. Kurzemes strēlnieku bataljona ap 150 strēlnieki. 

D. Brāļu kapus Ķemeros baznīcas setā (sk.), kur paglabāti varoņu nāvē kritušie 2., 5., 6., 7. un 8. strēlnieku pulku ap 80 strēlnieki, pēc kam komisija nolēma: 

1) Apskatītās cīņu vietas atzīt par vēsturiskām Latvijā. 

2) Apzīmēt šīs kaujas vietas ar kopēju pieminekli, uzceltu pie bijušās Ciņu mājas starp Slokas-Tukuma un Slokas-Kalnciema ceļiem (pēc projekta Nr. 1). 

Piezīme. Ceļamam piemineklim un piebraucamiem ceļiem no Slokas pagaidu pašvaldības atsavināms zemes gabals ap 2 ½ pūrv. lielumā. 

3) Brāļu kapus Slokas kapsētā un pie Ķemeru baznīcas iežogot ar dzelzs betona stabiņiem un uzceļot lielākus piramīdveidīgus dzelzsbetona stabus ar krusta zīmi un attiecīgu uzrakstu (pēc projekta Nr. 2). 

4) Projektu techniskās puses izstrādāšanu un izdevumu aprēķināšanu lūgt uzdot armijas techniskai pārvaldei. 

Komisijas priekšsēdētājs,
pulkvedis Francis. 

Locekļi:
pulkvedis Kalniņš,
kapitans M. Ozols,
inženieru Bergs.
----------------------------

(1) LKOK pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Jānis Francis (sk.).

(2) LKOK pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Jānis Kalniņš, bijušais 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona (vēlāk pulka) komandieris.

(3) virsleitnants (vēlāk pulkvedis-leitnants) Oskars Bergs (vēlāk Kalns). 

Papildināts: 04.11.2022. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 155-156. lpp.; Latvis, Nr. 311, 19.09.1922.; Latvis, 624, 16.10.1923.; Jaunākās Ziņas, Nr. 265, 26.11.1923.; Valdības Vēstnesis, Nr. 266, 29.11.1923.; Latvijas Kareivis, Nr. 175, 05.08.1924.; Latvijas Kareivis, Nr. 153, 15.07.1926.