Jau vairākus mēnešus pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914.
gada 12. decembrī pilsētas dome lūdza Cēsu lauku luterāņu draudzi iedalīt Lejas
kapos zemes gabalu brāļu kapu ierīkošanai kara upuriem. Kopumā brāļu kapos, kas
aizņem 3200 kvadrātmetru lielu platību, apbedīti aptuveni 200 karavīru. Līdzās
Pirmajā pasaules karā kritušajiem latviešu strēlniekiem un krievu karavīriem,
kuru skaits nav zināms, brāļu kapos 1919. gada 7. jūlijā guldīti vismaz 22
2.(5.) Cēsu kājnieku pulka karavīri, bet vēlāk arī 11 citu Latvijas armijas
daļu karavīri, kā arī divi Latvijas Neatkarības karā krituši igauņu karavīri.
Te atdusas arī viņu pretinieki – desmit vācu karavīri un vairāki sarkanie
latviešu strēlnieki. Brāļu kapos 1919. gada jūlijā apbedīti arī sarkanā terora
upuri. Saskaņā ar Cēsu pilsētas valdes sastādītajiem un 9. jūlijā datētajiem
sarakstiem dažādās vietās kopumā ekshumētas 162 lielinieku noslepkavoto pilsoņu
mirstīgās atliekas. Daļa no tiem izdota apbērēšanai tuviniekiem, bet pārējie
guldīti Lejas kapos.
Karam beidzoties, brāļu kapi lielā mērā tika pamesti
novārtā, līdz 1923. gadā pēc apriņķa priekšnieka Jāņa Bičevska ierosinājuma
tiek dibināta Brāļu kapu komitejas (BKK) Cēsu nodaļa, kas kapu sapošanu pārņem
savā ziņā. Brāļu kapu labiekārtošanas plānu sagatavojusi centrālā BKK Rīgā, un
tā īstenošanas sākotnējās izmaksas sasniegušas 30 000 rubļu.
Tikmēr Sieviešu palīdzības korpusa (SPK) Cēsu nozare
(nodaļa) pirmajā kopsapulcē 1924. gada 11. martā kā vienu no saviem galvenajiem
uzdevumiem apstiprina brāļu kapu pieminekļa uzstādīšanu Lejas kapos. Savukārt
tā paša gada 21. jūnijā brāļu kapos tiek uzstādīts 5. Cēsu kājnieku pulka
atsūtītais koka krusts, pie kura piestiprināta plāksne ar tur apglabāto pulka
kritušo karavīru vārdiem.
1925. gadā SPK Cēsu nodaļa izsludina pieminekļa projektu
konkursu. Savus darbus iesniedz netālu no Cēsīm Liepas pagastā dzīvojošais
tēlnieks Augusts Julla, arhitekts Aleksandrs Birzenieks, kā arī tēlnieki Jūlijs
Miesnieks un Kārlis Zāle. Pēdējā brīdī iesniegts arī kāds anonīms mets, kurš,
kā raksta tā laika prese, “nemākulīgi kombinēts pēc jau iesūtītiem projektiem”.
Metu izvērtēšanai tika organizēta īpaša “tautas žūrija”. Tiesa gan, par dalību
šajā žūrijā sākotnēji noteikta ieejas maksa. Vēlāk gan visi projekti izstādīti
pilsētas valdes ēkā, kur pilsoņi varējuši nobalsot par sev tīkamāko metu.
Projektu autoriem par šādu konkursa norises kārtību iepriekš nav bijis zināms,
un tas izraisījis vairāku mākslinieku neapmierinātību.
Taču būvējamā pieminekļa veidols rosināja arī cita veida
kaislības. 1924. gadā Cēsīs tika atklāts Uzvaras piemineklis (sk.), kas būvēts
pēc arhitekta Paula Kundziņa meta. Taču toreizējā izvēle par labu P. Kundziņa
projektam raisīja neapmierinātību gan daļā cēsinieku, gan mākslinieku aprindās
un presē. Pat daži konkursa komisijas locekļi atzinuši, ka toreiz iesniegtais
A. Jullas darbs esot bijis labāks, taču galu galā finansiālu apsvērumu dēļ ar
vienas balss vairākumu priekšroka tikusi dota P. Kundziņa metam. Vēl 1927. gada
martā, rakstot par topošo brāļu kapu pieminekli, “Cēsu Avīze” Uzvaras
pieminekli nosauc par “skurstenim līdzīgu stabu” un pauž gandarījumu, ka
“šoreiz uzveikusi ideja un māksla”, jo izraudzīts A. Jullas piedāvātais
projekts.
Pats tēlnieks, sniegdams interviju laikrakstam “Cēsu
Avīze”, pieminekļa atklāšanas priekšvakarā norādījis, ka, viņaprāt, “brāļu kapu
izbūve, realizējama ciešā sadarbībā ar visu sabiedrību. Tomēr par nožēlošanu
jāsaka, ka līdz šim līdzīgos gadījumos sabiedrības domai piegriezta niecīga
vērība. Lai tikai atceramies Uzvaras pieminekļa projektu izvēli. Kas attiecas
uz Cēsu brāļu kapu pieminekli, tad, kā zināms, to ar lielāku balsu vairākumu
izvēlējās atklāti pati sabiedrība. (..) Pieminekļa idejas atrašana man grūtības
neradīja. Līdz tam celtie stabveidīgie pieminekļi, kuru projektus galvenā kārtā
devuši arhitekti, pavedināja mani uz domām radīt pavisam kaut ko pretēju”.
Julla ar saviem izteikumiem acīmredzami iesaistījies plašākā tobrīd aktuālā
diskusijā, kurā tēlnieki kā brīvības cīņu pieminekļu autori tika pretstatīti
citiem māksliniekiem, bet jo īpaši arhitektiem.
Taču arī A. Jullas projekts nav izbēdzis kritikas. Tā,
piemēram, satīras žurnālā “Svari” A. Julla nosaukts par “podniekmeistaru”, kā
arī skarbi ironizēts par publikas gaumi, kas devusi priekšroku viņa metam.
Arī “Ilustrētais Žurnāls” neslēpti ironizē par konkursa metodoloģiju, pielīdzinot to “Atpūtas” lasītāju balsojumam žurnāla vāku konkursā. “Cerēsim, ka “tautas” balss šoreiz būs bijusi “Dieva” balss. Bet turpmākās sacensībās gan neieteicam ķerties pie šāda, stipri apšaubāma mākslas darbu novērtēšanas veida,” raksta izdevums. Lai gan Augusts Julla jau minētajā diskusijā pieslējies nosacītajai “tēlnieku nometnei”, viņš pats, kā par to liecina gan norāde “Svaros”, gan, piemēram, mākslas zinātnieka Visvaldis Penģerota apskats “Mūsu pēckara pieminekļi”, nicīgi pieskaitīts keramiķiem, kas pat nespēj savus tēlus atveidot anatomiski precīzi. A. Jullam pārmests arī plaģiātisms, norādot uz viņa veikuma zināmo līdzību ar Viļa Olava pieminekli Rīgas Meža Kapos, kas veidots pēc tēlnieka Burkarda Dzeņa meta.
Karikatūra no "Svari", Nr. 34, 02.09.1927.
Arī “Ilustrētais Žurnāls” neslēpti ironizē par konkursa metodoloģiju, pielīdzinot to “Atpūtas” lasītāju balsojumam žurnāla vāku konkursā. “Cerēsim, ka “tautas” balss šoreiz būs bijusi “Dieva” balss. Bet turpmākās sacensībās gan neieteicam ķerties pie šāda, stipri apšaubāma mākslas darbu novērtēšanas veida,” raksta izdevums. Lai gan Augusts Julla jau minētajā diskusijā pieslējies nosacītajai “tēlnieku nometnei”, viņš pats, kā par to liecina gan norāde “Svaros”, gan, piemēram, mākslas zinātnieka Visvaldis Penģerota apskats “Mūsu pēckara pieminekļi”, nicīgi pieskaitīts keramiķiem, kas pat nespēj savus tēlus atveidot anatomiski precīzi. A. Jullam pārmests arī plaģiātisms, norādot uz viņa veikuma zināmo līdzību ar Viļa Olava pieminekli Rīgas Meža Kapos, kas veidots pēc tēlnieka Burkarda Dzeņa meta.
Tikmēr kreisi noskaņotās preses nepatiku pret pieminekli,
domājams, pamatā izsaukuši Jullas labējie politiskie uzskati un izteikumi,
kuros nojaušamas zināmas simpātijas pret “fašistu pučistu” leitnantu Edgaru
Oliņu, kas 1927. gadā naktī uz 21. janvāri dzērumā sarīkoja “apvērsuma
mēģinājumu”, kurš Latvijas vēsturē iegājis kā “Oliņa” jeb “Valmieras pučs”.
Tomēr, neskatoties uz virmojošajām kaislībām, 1927. gadā
sākas vispārējā brāļu kapu labiekārtošana. Maija beigās tiek pabeigta
pieminekļa pamatu izbūve, un paredzēts, ka tas tiks atklāts jau 22.jūnijā,
Varoņu dienā, taču monumenta uzstādīšana ieilgst, jo aizkavējas figūru
izgatavošanas darbi, un atklāšanu sākotnēji pārceļ uz 11. augustu, bet galu galā
tā notiek tikai 4. septembrī.
Līdz ar pieminekli būvuzņēmēja Jansona vadībā celti kapu
ieejas vārti, kuru projektu arī izstrādājis A. Julla. Monumenta granīta daļas
darinājis Cēsu akmeņkalis Augusts Sproģis, savukārt bronzas figūras – Valsts
papīru spiestuves galvanoplastikas nodaļa Rīgā. Interesanti, ka
galvanoplastikas nodaļas aprīkojums izrādījies nepiemērots tēlnieka ieceres
īstenošanai un viņa veidotos tēlus nācies izgatavot pa daļām, kas pēc tam
tikušas salodētas. Šī procesa gaitā esot atrasti daudzi tehniski jauninājumi,
kas pavēruši iespējas turpmāk plašāk pielietot šo tehniku lielāku tēlniecības
darbu darināšanai.
Pieminekļa priekšējās fasādes pakājē atrodas
galvanoplastikā veidots sēdošas Mātes Latvijas tēls, kuras klēpī atdusas karā
kritušo dēlu galvas. Figūras fonā granītā slīpēta krusta zīme, kurai abās pusēs
pa bronzas vainagam.
Foto: 03.04.2017., Aivars Vilnis
Foto: 02.09.1919., Aivars Vilnis
Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans
Pieminekļa aizmugurē, kas vērsta pret ieejas vārtiem,
centrā iestrādāta sarkanīga granīta plāksne, kurā iekalts teksts:
Mums dzīvība –
dzimtenei veltījums,
Miers Latvijas klēpī
– dārgs ieguvums.
Latvijas neatkarības
cīnītājiem
1915 – 1920.
Virs plāksnes paceļas krusta zīme, bet abās tās pusēs
novietotas reljefā darinātas stāvošas karavīra un aizsarga bronzas figūras, kas
simboliski sargā gan kritušo izkaroto brīvību, gan viņu aizsaules mieru.
Foto: 03.04.2017., Aivars Vilnis
Foto: 17.07.2020., Aivars Vilnis
Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans
Plāksnes kreisajā apakšējā stūrī iekalts akmeņkaļa autogrāfs:
A. Sproģis
Cēsīs
Foto: 17.07.2020., Aivars Vilnis
Ieejas vārti atrodas tieši pretī piemineklim. Tos veido
divi mūrēti stabi, kurus vaiņago bronzas lāpas.
Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans
Foto: 03.04.2017., Aivars Vilnis
Pieminekļa būvniecību organizējusi Sieviešu palīdzības
korpusa Cēsu nodaļa, un tas izmaksājis 12 500 latu. Savukārt kapsētas ieejas
vārti izmaksājuši 1712,60 latus.
Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā tika aizvāktas
karavīra un aizsarga figūras. Bija pazudis arī viens no bronzas vainagiem.
Stāsta, ka bijusi arī iecere pieminekli pilnībā nojaukt un pat izkustināts
viens no tā granīta blokiem, taču acīmredzami kādu apsvērumu dēļ šis plāns
tomēr atmests.
Sākoties Atmodai, 1991. gada sākumā zudušās bronzas
detaļas tika atjaunotas, taču drīz pēc tam jau tajā pašā gadā viena no
atjaunotajām figūrām kļuva par upuri krāsainā metāla zagļiem. Otru nācās
noņemt, lai to nepiemeklētu tāds pats liktenis. Tajā pašā laikā tika demontēts
arī Mātes Latvijas tēls, ko aizveda uz kombināta “Māksla” darbnīcām Rīgā, lai
restaurētu. Transportēšanas laikā figūra sadalījās četrās daļās, un daļa tās
fragmentu vēlāk pazuda.
Pieminekļa atkārtotās atjaunošanas iniciatīvu uzņēmās
toreizējais Cēsu novada domes deputāts Māris Niklass. Uz 2011. gada 11.
novembri uz īsu brīdi karavīra un aizsarga figūras tika novietotas to
iepriekšējā vietā, taču uz palikšanu tās tika uzstādītas tikai 2012. augustā,
kad ar akmeņkaļa Voldemāra Koltova pūlēm tās tika iestiprinātas iedziļinātās
gropēs. Nozagtā sarga tēla ģipša modeli pēc fotoattēla 2011. gadā atlējis
tēlnieks Mārtiņš Krauklis. Savukārt Mātes Latvijas tēlu pēc fotogrāfijām,
iestrādājot tajā saglabājušās oriģinālās detaļas, atjaunojis igauņu tēlnieks
Bruno Kadaks, jo latviešu mākslinieki vai nu atteikušies darbu veikt, vai
prasījuši pārlieku augstu samaksu. Kā stāsta M. Niklass, B. Kadaks, kuru
ieteikusi Igaunijas Ārlietu ministrija, Mātes Latvijas tēlu atjaunojis par 7000
latu, kamēr viņa latviešu kolēģi prasījuši vismaz 25 000. Atšķirībā no
orģinālajiem skulpturālajiem veidojumiem, kas bija darināti galvanoplastikas
tehnikā, atjaunotās figūras izgatavotas Tartu bronzas lējumā. Pieminekļa
atjaunošanas tehniskajos darbos piedalījies arī Cēsu uzņēmums “Rasmanis un
Dankers”. Pilnībā restaurētais piemineklis tika atklāts 2012. gada 11.
novembrī.
Savukārt 2019. gada 30. maijā tika atklāta piemiņas
plāksne ar Cēsu kaujās kritušo karavīru vārdiem. Sarkanīgā granītā darinātajā
plāksnē, kas piestiprināta pie ieejas vārtu labējā staba, iekalts teksts ar 21
kritušā vārdu:
ŠAJĀ KAPSĒTĀ APBEDĪTI
1919. GADĀ CĒSU
KAUJĀS KRITUŠIE
LATVIJAS ARMIJAS
KARAVĪRI
1919.29.VI 1919.07.VI
ALBERTS ALSBERGS JĒKABS GRIGANS
MĀRCIS ĀBOLTIŅŠ DĀVIS
PUPA
JĀNIS BALDINS AUGUSTS RUSKA
ALBERTS KRŪMIŅŠ JĀNIS ERNESTS ŠTEINS
PĒTERIS MIEZIS JĀNIS VALDEKS
JĀNIS OZOLIŅŠ AUGUSTS VILKS
JĀNIS PIRE 1919.16.VI
HERMANIS PRIEDĪTIS KĀRLIS PĒTERSONS
PĒTERIS PUTNIŅŠ 1919.04.XI
MĀRTIŅŠ ROZENTĀLS TEODORS RIKŠE
OSIPS ZAVADSKIS Bolderājas kāpās
1919.29.XII 1919.06.VI
AUGUSTS TOMELS OSVALDS KRASTIŅŠ
Daugavas krastos
Foto: 02.09.2019., Aivars Vilnis
Piemiņas plāksni pēc uzņēmēja un sabiedriskā darbinieka
Renāra Sproģa iniciatīvas uzstādījusi Latviešu strēlnieku apvienības Cēsu
nodaļa.
Vēlāk šīs piemiņas plāksnes virsraksts mainīts. Sākotnējais uzraksts aizklāts ar tumšāka granīta plāksni, kurā iegravēts teksts:
ŠAJĀ KAPSĒTĀ APBEDĪTI
1919. GADĀ BRĪVĪBAS CĪŅĀS KRITUŠIE
LATVIJAS ARMIJAS KARAVĪRI
Tajā pašā laikā saskaņā ar Lismaņa apkopotajām ziņām
brāļu kapos apglabāti sekojoši 1919. gadā kritušie 2.(5.) Cēsu pulka karavīri –
Mārcis Āboliņš, kritis 29. jūnijā; 3. rota kareivis Pēteris Bedrītis, miris no
ievainojumiem 6. jūnijā; 3. rotas kareivis Kārlis Elbrots, kritis 6. jūnijā; 3.
rotas kareivis Jēkabs Grigans, kritis. 6. jūnijā; 1. rotas kareivis Kārlis
Pētersons, miris no ievainojumiem 16. jūnijā; 3. rotas kareivis Dāvis Pupa,
kritis 6. jūnijā; 3. rotas kareivis Augusts Ruska, kritis 6. jūnijā; 1. rotas
kaprālis un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Ernests Šteins, kritis 6.
jūnijā; Augusts Tomels, miris no ievainojumiem 29. novembrī. 3. rotas kareivis
Jānis Valdeks; 3. rotas kareivis Augusts Vilks; Kārlis Andersons Juliuss Sunte
(Zunte), kas abi pārapbedīti no Kalna muižas. Zināmi arī sekojoši 1919. gada
29. jūnijā kritušo un Lejas kapos apbedīto 2. (5.) Cēsu kājnieku pulka karavīru
vārdi – virsseržants Jānis Baldins; kareivji – Jānis Pire; Mārtiņš Rozentāls;
Osips Zavackis; Alberts Krūmiņš; Pēteris Miezis; Hermanis Priedītis; Alberts
Alsbergs; rakstvedis Pēteris Putniņš.
Brāļu kapos saglabājušās arī dažu Pirmajā pasaules karā
kritušo latviešu strēlnieku individuālās piemiņas plāksnes. Tie ir – Jānis
Radziņš, kritis 1915. gadā; podporučiks Gustavs Raudzens, miris no
ievainojumiem 1916. gada 5. februārī; Jānis Sīmanens, kritis 1917. gada 30.
augustā; Roberts Mirams, miris 1917. gada 21. februārī. Zināms, ka brāļu kapos
apbedīts arī pie Siguldas 1917. gada augustā kritušais 1. Daugavgrīvas latviešu
strēlnieku pulka poručiks Jānis Lejasbullēns.
Lejas kapos vēl apbedīts 2. (5.) Cēsu kājnieku
pulka 8. (Skolnieku) rotas kareivis Osvalds Krastiņš, miris 1919. gada 6.
decembrī Sarkanā Krusta slimnīcā no Daugavas krastos gūtā ievainojuma, un 9.
Rēzeknes kājnieku pulka ložmetēju rotas seržants, LKOK Teodors Rikše, kritis
1919. gada 3. novembrī Bolderājas kāpās kaujās pret bermontiešiem. Uz abu
kapiem ir individuālas piemiņas plāksnes.
Uz O. Krastiņa kapa uzstādīta melna granīta plāksne, kurā iekalts teksts:
CĒSU SKOLNIEKU ROTAS KAREIVIS
OSVALDS
KRASTIŅŠ
1903–1919
KRITIS UZ DAUGAVAS KRASTIEM
CĪŅĀ PAR LATVIJAS BRĪVĪBU
Foto: 17.07.2020., Aivars Vilnis
Papildināts: 24.06.2024.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo
karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu
piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 39.-40. lpp.; Lismanis II; Likerts, V. Brīvības
un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 86. lpp.; 1.
pasaules kara un brīvības cīņu piemiņas vietas Cēsu rajonā. Sast.: Upīte,
S., Puķīte, P. Cēsis: Cēsu muzeju apvienība, 1989. 10.-11. lpp.; Policijas
Vēstnesis, Nr. 84, 28.10.1924.; Rīgas Ziņas, Nr. 260, 19.11.1925.; Cēsu
Avīze, Nr. 9, 16.03.1927.; Cēsu Avīze, Nr. 21, 18.06.1927.; Brīvais
Vārds, Nr. 43, 26.08.1927.; Ilustrēts Žurnāls, Nr. 9, 1927. gada
septembris, 304. lpp.; Svari, Nr. 34, 02.09.1927.; Cēsu Avīze,
Nr. 32, 03.09.1927.; Brīvai Vārds, Nr. 16.09.1927.; Pirmdienas Rīts,
Nr. 2, 19.09.1927.; Penģerots, V., Mūsu pēckara pieminekļi. Daugava, Nr.
4, 1928. gada aprīlis, 539.-542. lpp.; LA.LV, 22.06.2019.; Liepas
pagasta vēstures pētnieka Aivara Viļņa sniegtā informācija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru