Cēsu Lejas kapos 1. PK un LNK kritušo brāļu kapi

Atrodas Cēsu Lejas kapos Lenču ielā. GPS 57.317241, 25.267031

Jau vairākus mēnešus pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gada 12. decembrī pilsētas dome lūdza Cēsu lauku luterāņu draudzi iedalīt Lejas kapos zemes gabalu brāļu kapu ierīkošanai kara upuriem. Kopumā brāļu kapos, kas aizņem 3200 kvadrātmetru lielu platību, apbedīti aptuveni 200 karavīru. Līdzās Pirmajā pasaules karā kritušajiem latviešu strēlniekiem un krievu karavīriem, kuru skaits nav zināms, brāļu kapos 1919. gada 7. jūlijā guldīti vismaz 22 2.(5.) Cēsu kājnieku pulka karavīri, bet vēlāk arī 11 citu Latvijas armijas daļu karavīri, kā arī divi Latvijas Neatkarības karā krituši igauņu karavīri. Te atdusas arī viņu pretinieki – desmit vācu karavīri un vairāki sarkanie latviešu strēlnieki. Brāļu kapos 1919. gada jūlijā apbedīti arī sarkanā terora upuri. Saskaņā ar Cēsu pilsētas valdes sastādītajiem un 9. jūlijā datētajiem sarakstiem dažādās vietās kopumā ekshumētas 162 lielinieku noslepkavoto pilsoņu mirstīgās atliekas. Daļa no tiem izdota apbērēšanai tuviniekiem, bet pārējie guldīti Lejas kapos.

Karam beidzoties, brāļu kapi lielā mērā tika pamesti novārtā, līdz 1923. gadā pēc apriņķa priekšnieka Jāņa Bičevska ierosinājuma tiek dibināta Brāļu kapu komitejas (BKK) Cēsu nodaļa, kas kapu sapošanu pārņem savā ziņā. Brāļu kapu labiekārtošanas plānu sagatavojusi centrālā BKK Rīgā, un tā īstenošanas sākotnējās izmaksas sasniegušas 30 000 rubļu.

Tikmēr Sieviešu palīdzības korpusa (SPK) Cēsu nozare (nodaļa) pirmajā kopsapulcē 1924. gada 11. martā kā vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem apstiprina brāļu kapu pieminekļa uzstādīšanu Lejas kapos. Savukārt tā paša gada 21. jūnijā brāļu kapos tiek uzstādīts 5. Cēsu kājnieku pulka atsūtītais koka krusts, pie kura piestiprināta plāksne ar tur apglabāto pulka kritušo karavīru vārdiem.

1925. gadā SPK Cēsu nodaļa izsludina pieminekļa projektu konkursu. Savus darbus iesniedz netālu no Cēsīm Liepas pagastā dzīvojošais tēlnieks Augusts Julla, arhitekts Aleksandrs Birzenieks, kā arī tēlnieki Jūlijs Miesnieks un Kārlis Zāle. Pēdējā brīdī iesniegts arī kāds anonīms mets, kurš, kā raksta tā laika prese, “nemākulīgi kombinēts pēc jau iesūtītiem projektiem”. Metu izvērtēšanai tika organizēta īpaša “tautas žūrija”. Tiesa gan, par dalību šajā žūrijā sākotnēji noteikta ieejas maksa. Vēlāk gan visi projekti izstādīti pilsētas valdes ēkā, kur pilsoņi varējuši nobalsot par sev tīkamāko metu. Projektu autoriem par šādu konkursa norises kārtību iepriekš nav bijis zināms, un tas izraisījis vairāku mākslinieku neapmierinātību.

Taču būvējamā pieminekļa veidols rosināja arī cita veida kaislības. 1924. gadā Cēsīs tika atklāts Uzvaras piemineklis (sk.), kas būvēts pēc arhitekta Paula Kundziņa meta. Taču toreizējā izvēle par labu P. Kundziņa projektam raisīja neapmierinātību gan daļā cēsinieku, gan mākslinieku aprindās un presē. Pat daži konkursa komisijas locekļi atzinuši, ka toreiz iesniegtais A. Jullas darbs esot bijis labāks, taču galu galā finansiālu apsvērumu dēļ ar vienas balss vairākumu priekšroka tikusi dota P. Kundziņa metam. Vēl 1927. gada martā, rakstot par topošo brāļu kapu pieminekli, “Cēsu Avīze” Uzvaras pieminekli nosauc par “skurstenim līdzīgu stabu” un pauž gandarījumu, ka “šoreiz uzveikusi ideja un māksla”, jo izraudzīts A. Jullas piedāvātais projekts.

Pats tēlnieks, sniegdams interviju laikrakstam “Cēsu Avīze”, pieminekļa atklāšanas priekšvakarā norādījis, ka, viņaprāt, “brāļu kapu izbūve, realizējama ciešā sadarbībā ar visu sabiedrību. Tomēr par nožēlošanu jāsaka, ka līdz šim līdzīgos gadījumos sabiedrības domai piegriezta niecīga vērība. Lai tikai atceramies Uzvaras pieminekļa projektu izvēli. Kas attiecas uz Cēsu brāļu kapu pieminekli, tad, kā zināms, to ar lielāku balsu vairākumu izvēlējās atklāti pati sabiedrība. (..) Pieminekļa idejas atrašana man grūtības neradīja. Līdz tam celtie stabveidīgie pieminekļi, kuru projektus galvenā kārtā devuši arhitekti, pavedināja mani uz domām radīt pavisam kaut ko pretēju”. Julla ar saviem izteikumiem acīmredzami iesaistījies plašākā tobrīd aktuālā diskusijā, kurā tēlnieki kā brīvības cīņu pieminekļu autori tika pretstatīti citiem māksliniekiem, bet jo īpaši arhitektiem.

Taču arī A. Jullas projekts nav izbēdzis kritikas. Tā, piemēram, satīras žurnālā “Svari” A. Julla nosaukts par “podniekmeistaru”, kā arī skarbi ironizēts par publikas gaumi, kas devusi priekšroku viņa metam.

Karikatūra no "Svari", Nr. 34, 02.09.1927. 

Arī “Ilustrētais Žurnāls” neslēpti ironizē par konkursa metodoloģiju, pielīdzinot to “Atpūtas” lasītāju balsojumam žurnāla vāku konkursā. “Cerēsim, ka “tautas” balss šoreiz būs bijusi “Dieva” balss. Bet turpmākās sacensībās gan neieteicam ķerties pie šāda, stipri apšaubāma mākslas darbu novērtēšanas veida,” raksta izdevums. Lai gan Augusts Julla jau minētajā diskusijā pieslējies nosacītajai “tēlnieku nometnei”, viņš pats, kā par to liecina gan norāde “Svaros”, gan, piemēram, mākslas zinātnieka Visvaldis Penģerota apskats “Mūsu pēckara pieminekļi”, nicīgi pieskaitīts keramiķiem, kas pat nespēj savus tēlus atveidot anatomiski precīzi. A. Jullam pārmests arī plaģiātisms, norādot uz viņa veikuma zināmo līdzību ar Viļa Olava pieminekli Rīgas Meža Kapos, kas veidots pēc tēlnieka Burkarda Dzeņa meta.

Tikmēr kreisi noskaņotās preses nepatiku pret pieminekli, domājams, pamatā izsaukuši Jullas labējie politiskie uzskati un izteikumi, kuros nojaušamas zināmas simpātijas pret “fašistu pučistu” leitnantu Edgaru Oliņu, kas 1927. gadā naktī uz 21. janvāri dzērumā sarīkoja “apvērsuma mēģinājumu”, kurš Latvijas vēsturē iegājis kā “Oliņa” jeb “Valmieras pučs”.

Tomēr, neskatoties uz virmojošajām kaislībām, 1927. gadā sākas vispārējā brāļu kapu labiekārtošana. Maija beigās tiek pabeigta pieminekļa pamatu izbūve, un paredzēts, ka tas tiks atklāts jau 22.jūnijā, Varoņu dienā, taču monumenta uzstādīšana ieilgst, jo aizkavējas figūru izgatavošanas darbi, un atklāšanu sākotnēji pārceļ uz 11. augustu, bet galu galā tā notiek tikai 4. septembrī.

Līdz ar pieminekli būvuzņēmēja Jansona vadībā celti kapu ieejas vārti, kuru projektu arī izstrādājis A. Julla. Monumenta granīta daļas darinājis Cēsu akmeņkalis Augusts Sproģis, savukārt bronzas figūras – Valsts papīru spiestuves galvanoplastikas nodaļa Rīgā. Interesanti, ka galvanoplastikas nodaļas aprīkojums izrādījies nepiemērots tēlnieka ieceres īstenošanai un viņa veidotos tēlus nācies izgatavot pa daļām, kas pēc tam tikušas salodētas. Šī procesa gaitā esot atrasti daudzi tehniski jauninājumi, kas pavēruši iespējas turpmāk plašāk pielietot šo tehniku lielāku tēlniecības darbu darināšanai.

Pieminekļa priekšējās fasādes pakājē atrodas galvanoplastikā veidots sēdošas Mātes Latvijas tēls, kuras klēpī atdusas karā kritušo dēlu galvas. Figūras fonā granītā slīpēta krusta zīme, kurai abās pusēs pa bronzas vainagam.

Foto: 03.04.1917., Aivars Vilnis 

Foto: 02.09.1919., Aivars Vilnis

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

Pieminekļa aizmugurē, kas vērsta pret ieejas vārtiem, centrā iestrādāta sarkanīga granīta plāksne, kurā iekalts teksts:

Mums dzīvība – dzimtenei veltījums,

Miers Latvijas klēpī – dārgs ieguvums.

Latvijas neatkarības

cīnītājiem

1915 – 1920.

Virs plāksnes paceļas krusta zīme, bet abās tās pusēs novietotas reljefā darinātas stāvošas karavīra un aizsarga bronzas figūras, kas simboliski sargā gan kritušo izkaroto brīvību, gan viņu aizsaules mieru.

Foto: 03.04.1917., Aivars Vilnis

Foto: 17.07.1920., Aivars Vilnis

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

Plāksnes kreisajā apakšējā stūrī iekalts akmeņkaļa autogrāfs: 

A. Sproģis

Cēsīs

Foto: 17.07.2020., Aivars Vilnis

Ieejas vārti atrodas tieši pretī piemineklim. Tos veido divi mūrēti stabi, kurus vaiņago bronzas lāpas.

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

Foto: 03.04.1917., Aivars Vilnis

Pieminekļa būvniecību organizējusi Sieviešu palīdzības korpusa Cēsu nodaļa, un tas izmaksājis 12 500 latu. Savukārt kapsētas ieejas vārti izmaksājuši 1712,60 latus.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā tika aizvāktas karavīra un aizsarga figūras. Bija pazudis arī viens no bronzas vainagiem. Stāsta, ka bijusi arī iecere pieminekli pilnībā nojaukt un pat izkustināts viens no tā granīta blokiem, taču acīmredzami kādu apsvērumu dēļ šis plāns tomēr atmests.

Sākoties Atmodai, 1991. gada sākumā zudušās bronzas detaļas tika atjaunotas, taču drīz pēc tam jau tajā pašā gadā viena no atjaunotajām figūrām kļuva par upuri krāsainā metāla zagļiem. Otru nācās noņemt, lai to nepiemeklētu tāds pats liktenis. Tajā pašā laikā tika demontēts arī Mātes Latvijas tēls, ko aizveda uz kombināta “Māksla” darbnīcām Rīgā, lai restaurētu. Transportēšanas laikā figūra sadalījās četrās daļās, un daļa tās fragmentu vēlāk pazuda.

Pieminekļa atkārtotās atjaunošanas iniciatīvu uzņēmās toreizējais Cēsu novada domes deputāts Māris Niklass. Uz 2011. gada 11. novembri uz īsu brīdi karavīra un aizsarga figūras tika novietotas to iepriekšējā vietā, taču uz palikšanu tās tika uzstādītas tikai 2012. augustā, kad ar akmeņkaļa Voldemāra Koltova pūlēm tās tika iestiprinātas iedziļinātās gropēs. Nozagtā sarga tēla ģipša modeli pēc fotoattēla 2011. gadā atlējis tēlnieks Mārtiņš Krauklis. Savukārt Mātes Latvijas tēlu pēc fotogrāfijām, iestrādājot tajā saglabājušās oriģinālās detaļas, atjaunojis igauņu tēlnieks Bruno Kadaks, jo latviešu mākslinieki vai nu atteikušies darbu veikt, vai prasījuši pārlieku augstu samaksu. Kā stāsta M. Niklass, B. Kadaks, kuru ieteikusi Igaunijas Ārlietu ministrija, Mātes Latvijas tēlu atjaunojis par 7000 latu, kamēr viņa latviešu kolēģi prasījuši vismaz 25 000. Atšķirībā no orģinālajiem skulpturālajiem veidojumiem, kas bija darināti galvanoplastikas tehnikā, atjaunotās figūras izgatavotas Tartu bronzas lējumā. Pieminekļa atjaunošanas tehniskajos darbos piedalījies arī Cēsu uzņēmums “Rasmanis un Dankers”. Pilnībā restaurētais piemineklis tika atklāts 2012. gada 11. novembrī.

Savukārt 2019. gada 30. maijā tika atklāta piemiņas plāksne ar Cēsu kaujās kritušo karavīru vārdiem. Sarkanīgā granītā darinātajā plāksnē, kas piestiprināta pie ieejas vārtu labējā staba, iekalts teksts ar 21 kritušā vārdu:

ŠAJĀ KAPSĒTĀ APBEDĪTI

1919. GADĀ CĒSU KAUJĀS KRITUŠIE

LATVIJAS ARMIJAS KARAVĪRI

1919.29.VI                                          1919.07.VI

ALBERTS ALSBERGS                      JĒKABS GRIGANS

MĀRCIS ĀBOLTIŅŠ                          DĀVIS PUPA

JĀNIS BALDINS                                AUGUSTS RUSKA

ALBERTS KRŪMIŅŠ                        JĀNIS ERNESTS ŠTEINS

PĒTERIS MIEZIS                             JĀNIS VALDEKS

JĀNIS OZOLIŅŠ                               AUGUSTS VILKS

JĀNIS PIRE                                      1919.16.VI

HERMANIS PRIEDĪTIS                    KĀRLIS PĒTERSONS

PĒTERIS PUTNIŅŠ                         1919.04.XI

MĀRTIŅŠ ROZENTĀLS                   TEODORS RIKŠE

OSIPS ZAVADSKIS                          Bolderājas kāpās

1919.29.XII                                       1919.06.VI

AUGUSTS TOMELS                        OSVALDS KRASTIŅŠ

                                                          Daugavas krastos

Foto: 02.09.1919., Aivars Vilnis

Piemiņas plāksni pēc uzņēmēja un sabiedriskā darbinieka Renāra Sproģa iniciatīvas uzstādījusi Latviešu strēlnieku apvienības Cēsu nodaļa.

Tajā pašā laikā saskaņā ar Lismaņa apkopotajām ziņām brāļu kapos apglabāti sekojoši 1919. gadā kritušie 2.(5.) Cēsu pulka karavīri – Mārcis Āboliņš, kritis 29. jūnijā; 3. rota kareivis Pēteris Bedrītis, miris no ievainojumiem 6. jūnijā; 3. rotas kareivis Kārlis Elbrots, kritis 6. jūnijā; 3. rotas kareivis Jēkabs Grigans, kritis. 6. jūnijā; 1. rotas kareivis Kārlis Pētersons, miris no ievainojumiem 16. jūnijā; 3. rotas kareivis Dāvis Pupa, kritis 6. jūnijā; 3. rotas kareivis Augusts Ruska, kritis 6. jūnijā; 1. rotas kaprālis un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Ernests Šteins, kritis 6. jūnijā; Augusts Tomels, miris no ievainojumiem 29. novembrī. 3. rotas kareivis Jānis Valdeks; 3. rotas kareivis Augusts Vilks; Kārlis Andersons Juliuss Sunte (Zunte), kas abi pārapbedīti no Kalna muižas. Zināmi arī sekojoši 1919. gada 29. jūnijā kritušo un Lejas kapos apbedīto 2. (5.) Cēsu kājnieku pulka karavīru vārdi – virsseržants Jānis Baldins; kareivji – Jānis Pire; Mārtiņš Rozentāls; Osips Zavackis; Alberts Krūmiņš; Pēteris Miezis; Hermanis Priedītis; Alberts Alsbergs; rakstvedis Pēteris Putniņš.

Brāļu kapos saglabājušās arī dažu Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku individuālās piemiņas plāksnes. Tie ir – Jānis Radziņš, kritis 1915. gadā; podporučiks Gustavs Raudzens, miris no ievainojumiem 1916. gada 5. februārī; Jānis Sīmanens, kritis 1917. gada 30. augustā; Roberts Mirams, miris 1917. gada 21. februārī. Zināms, ka brāļu kapos apbedīts arī pie Siguldas 1917. gada augustā kritušais 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka poručiks Jānis Lejasbullēns.

Lejas kapos vēl apbedīts 2. (5.) Cēsu kājnieku pulka 8. (Skolnieku) rotas kareivis Osvalds Krastiņš, miris 1919. gada 6. decembrī Sarkanā Krusta slimnīcā no Daugavas krastos gūtā ievainojuma, un 9. Rēzeknes kājnieku pulka ložmetēju rotas seržants, LKOK Teodors Rikše, kritis 1919. gada 3. novembrī Bolderājas kāpās kaujās pret bermontiešiem. Uz abu kapiem ir individuālas piemiņas plāksnes.

Uz O. Krastiņa kapa uzstādīta melna granīta plāksne, kurā iekalts teksts: 

CĒSU SKOLNIEKU ROTAS KAREIVIS 

OSVALDS

KRASTIŅŠ

1903–1919

KRITIS UZ DAUGAVAS KRASTIEM

CĪŅĀ PAR LATVIJAS BRĪVĪBU

Foto: 17.07.2020., Aivars Vilnis

Papildināts: 09.09.2020.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 39.-40. lpp.; Lismanis II; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 86. lpp.; 1. pasaules kara un brīvības cīņu piemiņas vietas Cēsu rajonā. Sast.: Upīte, S., Puķīte, P. Cēsis: Cēsu muzeju apvienība, 1989. 10.-11. lpp.; Policijas Vēstnesis, Nr. 84, 28.10.1924.; Rīgas Ziņas, Nr. 260, 19.11.1925.; Cēsu Avīze, Nr. 9, 16.03.1927.; Cēsu Avīze, Nr. 21, 18.06.1927.; Brīvais Vārds, Nr. 43, 26.08.1927.; Ilustrēts Žurnāls, Nr. 9, 1927. gada septembris, 304. lpp.; Svari, Nr. 34, 02.09.1927.; Cēsu Avīze, Nr. 32, 03.09.1927.; Brīvai Vārds, Nr. 16.09.1927.; Pirmdienas Rīts, Nr. 2, 19.09.1927.; Penģerots, V., Mūsu pēckara pieminekļi. Daugava, Nr. 4, 1928. gada aprīlis, 539.-542. lpp.; LA.LV, 22.06.2019.; Liepas pagasta vēstures pētnieka Aivara Viļņa sniegtā informācija.