Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK ģenerāļa Jāņa Baloža individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos aiz Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa labajā pusē. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris bijušais Latvijas armijas virspavēlnieks un vēlākais kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis. Tuvinieki sākotnēji gribējuši viņu apglabāt Brāļu kapos, taču komunistiskā okupācijas režīma iestādes to liegušas. Pastāv gan arī versija, ka tobrīd Brāļu kapi esot bijuši slēgti jauniem apbedījumiem, bet kapu pārvaldes darbinieki, demonstrējot iespējami lielu labvēlību, ierādījuši Balodim kapavietu iespējami prestižāka vietā. Turklāt tikusi atvēlēta ievērojami lielāka platība nekā parastiem apbedījumiem. 

Arī par kapavietas iekārtošanu un tās izbūvi tiek stāstītas dažādas leģendas, un joprojām pastāv pretrunīgas ziņas par patiesajiem apstākļiem. 

J. Baloža kapavietas projektu izstrādājis arhitekts Pēteris Štokmanis, kurš pats organizējis, finansējis un vadījis arī būvdarbus, no kuriem lielu daļu veicis pats savām rokām. Viņš nodarbojies arī ar projekta saskaņošanu, materiālu iegādi, apstrādāšanu, transportēšanu un palīgstrādnieku algošanu. Savus pakalpojumus P. Štokmanis piedāvājis pats un nekādu atlīdzību no atraitnes neesot prasījis, lai gan Elvīra Balode vismaz divreiz esot viņam nodevusi attiecīgi 300 un 200 rubļu nepieciešamo materiālu iegādei (Saskaņā ar projekta tāmi būvmateriālu izmaksas bija 758,60 rubļi). 

Saskaņā ar projektu J. Baloža apbedījums bija iezīmējams ar mūrētu atbalsta sienu, kas apšūta ar šūnakmens plāksnēm un izvietota gar kapavietas kreiso malu. No šūnakmens veidots arī sols, kas kapavietas teritoriju atdala no ceļa, kā arī kāpņveidīgā iekšējā celiņa plāksnes. Pašu kapu bija jāpārsedz guleniski novietotai granīta piemiņas plāksnei, uz kuras paredzēts iekalt vārdu, uzvārdu, kā arī dzimšanas un miršanas datumus. Krusta zīmi uz plāksnes bija jāaizstāj ar ciļņa veidā izkaltu zobenu. Kapa galvgalī bija paredzēts uzstādīt kaltu metāla krustu.

Arhitekta Pētera Štokmaņa 1967. gadā zīmētā ģenerāļa Jāņa Baloža kapavietas iekārtojuma skice. (Reproducēts no Caune, 257)

Vēsturnieks Andris Caune, kura tēvs gleznotājs Voldemārs Caune, tuvs J. Baloža draugs, kopā ar E. Balodi kārtojis visus viņa apbedīšanas jautājumus, atceras, ka viņu privātmājā Nāras ielā 3. esot atvesta autokrava ar neapstrādātiem šūnakmens bluķiem, no kuriem P. Štokmanis (tolaik A. Caune viņa vārdu neesot zinājis) pats ar rokas zāģi izzāģējis kapa vietas iekārtošanai nepieciešamās plāksne. 

Ilgāku laiku J. Baloža kapu iezīmēja vienīgi ar šūnakmens plāksnēm apšūtā atbalsta siena. Tajā bija izveidoti trīs kubveida izciļņi Jāņu vainagu uzkāršanai, taču stāsta, ka saskaņā ar arhitekta ieceri tie simbolizējot trīs kubus, ar kuriem Latvijas armijas zīmotnēs apzīmēja ģenerāļa pakāpi.

Foto: 24.06.2022., karaviru.kapi

Tajā pašā laikā, kā stāsta P. Štokmaņa meita Māra Zariņa, Arhitektūras pārvalde, saskaņojot projektu, aizliegusi uzstādīt iecerēto trīs metrus augsto metāla krustu. 

Savukārt kapa plāksnes uzstādīšanu aizkavēja grūtības atrast piemērotu granīta bluķi. Plāksnes izgatavošanai P. Štokmanis pieaicināja tēlnieku Raimondu Muzikantu, kurš kopā ar dzīvesbiedri Ausmu sameklēja piemērotu akmeni Vidzemes jūrmalā pie Vitrupes. Taču no tā izkaltā plāksne ir nedaudz mazāka (95x185 cm) nekā arhitekta iecerētā – metrs x divi. Galu galā tomēr tiek izmantots esošais materiāls un 1968. gada rudenī piemiņas plāksne ir gatava. 

Kā stāsta P. Štokmaņa brāļadēls Mihails Štokmanis, kuru arhitekts bija pieaicinājis plāksnes uzstādīšanai, tas noticis 1968. gada (Mihails gan kļūdaini min 1973. gadu) septembra beigās vai oktobra sākumā. Jau nākamajā dienā komunistiskās okupācijas varasiestādes plāksni no kapa esot novākušas, bet gan J. Baloža atraitne, gan P. Štokmanis un R. Muzikants tikuši aizturēti. Tajā pašā laikā Ausma Muzikante, kas gan notikuma brīdī klāt nav bijusi, atceras, ka plāksne tikusi konfiscēta vēl pirms uzstādīšanas pie kapsētas vārtiem. Sākotnēji atņemtā kapa plāksne novietota aiz kapličas, bet pēc tam pārvesta uz toreizējā uzņēmuma “Granīts” teritoriju Miera ielā. 

Čekisti piedāvājuši E. Balodei nokalt no uz piemiņas plāksnes esošo zobenu, solot, ka tad to atļaušot uzstādīt. J. Baloža atraitne tam esot piekritusi, taču vēlāk tēlniekam paudusi cerību, ka “laiki mainīsies” un ka tad nokaltais granīta cilnis tiks aizstāts ar bronzā atlietu zobenu. 

Savukārt valodnieks Konstantīns Karulis savās atmiņās stāsta, ka viņš E. Balodei ieteicis vērsties pie KGB vietējās filiāles, tā dēvētās LPSR Valsts drošības komitejas, toreizējā priekšsēdētāja Longina Avdjukeviča, kurš esot bijis “sašutis” par kapa apgānīšanu un visžēlīgi piekritis piemiņas plāksni atgriezt iepriekšējā vietā, lai gan, protams, zobenu vajadzēšot nokalt. 

Tiek arī stāstīts, ka pieprasīts no piemiņas plāksnes aizvākt arī J. Baloža dienesta pakāpi – ģenerālis –, kas saskaņā ar dažu liecinieku versijām esot bijusi iekalta pirms viņa vārda. Nav arī vienprātības, kāds īsti izskatījies uz kapa plāksnes izkaltais zobens, jo daļa liecinieku stāsta, ka tam ap rokturi bijis ozollapu vainadziņš. A. Caune norāda, ka zobens ar šādu vainadziņu atveidots uz Rīgas Brāļu kapu galējās noslēdzošās sienas, kuras pakājē apglabāti latviešu strēlnieku, Latvijas armijas un vēlāk arī Latviešu leģiona augstākie virsnieki. Tur pēc ranga pienāktos atdusas vieta arī J. Balodim, kas komunistiskās okupācijas apstākļos nebija iespējams. Tāpēc P. Štokmanis heraldisko simbolu, kuru tēlnieks Kārlis Zāle bija novietojis uz Brāļu kapu sienas, vēlējies atveidot uz J. Baloža kapa plāksnes. 

Tajā pašā laikā P. Štokmaņa izstrādātajā projektā, kas 1966. gada 12. septembrī saskaņots ar Rīgas pilsētas galveno mākslinieku, nekāda vainadziņa uz zobena roktura nav. Kapa plāksnē nav paredzēts iekalt arī J. Baloža dienesta pakāpi.

Lapa no 1966. gadā saskaņotā arhitekta Pētera Štokmaņa projekta, kurā redzams iecerētās kapu plāksnes zīmējums. (Reproducēts no Caune, 273.)

Diemžēl pagaidām nav zināma arī neviena fotogrāfija ar kapa plāksni sākotnējā izskatā. 

Sākotnēji izmaiņas J. Baloža kapa plāksnē varasiestādes pieprasījušas veikt tās autoram R. Muzikantam, taču viņš kategoriski atteicies, un pēc tam to veikuši uzņēmuma “Granīts” akmeņkaļi, par ko režīma iestādes esot pat pašas samaksājušas. Sakropļotā piemiņas plāksne atkārtoti uz J. Baloža kapa tika uzstādīta 1969. gadā.

Zobens uz piemiņas plāksnes atgriezās tikai gandrīz 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Nokaltais granīta zobens tagad aizstāts ar bronzas atlējumu. To, atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, dāvinājusi studentu korporācija “Ventonia”, kuras vienīgais goda filistrs ir J. Balodis. Atjaunoto zobenu veidojis piemiņas plāksnes autora dēls tēlnieks Tālivaldis Muzikants. Atjaunotā piemiņas plāksne atklāta 1918. gada 11. novembrī.

Foto: 24.06.2022., karaviru.kapi

Tagad piemiņas plāksnē iekalts teksts, kurā līdzās J. Baloža vārdam lasāms arī viņa dzīvesbiedres vārds: 

JĀNIS BALODIS
1881.20.II – 1965.8.VIII
ELVĪRA BALODE
1902.3.XI – 1979.21.VII

Foto: 24.06.2022., karaviru.kapi

Balodim uzstādīta piemiņas zīme arī pie viņa dzimtajām mājām Trikātas pagasta “Vēžniekos” (sk.), kā arī piemiņas plāksne viņa kādreizējā dienesta vietā Daugavpils cietoksnī (sk.). Piemiņas plāksne bijusi arī pie ģenerālim piešķirtās jaunsaimniecības “Baloži” kādreizējās dzīvojamās mājas (sk.). J. Balodim veltīta arī piemiņas plāksne pie nama Pļaviņās, kur Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gada vasarā atradies Austrumu frontes štābs (sk.). Viņa vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.).

Papildināts: 23.03.2024.

Avoti: Ģenerāļa Jāņa Baloža beidzamie mūža gadi Latvijā 1956-1965: Laikabiedru atmiņas un liecības. Sast. Caune, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2014. 167., 172.-173., 255.-274. lpp.; Latvija Amerikā, Nr. 38, 24.09.2005.; Amor vincit omnia: Konstantīns Karulis dzīvē un darbos: Monogrāfisks rakstu krājums. Sast. Kursīte, J. Rīga: Zinātne, 2017. 234. lpp.; LA.LV, 21.12.2018.

Liepājas Ziemeļu kapos LNK kritušo karavīru brāļu kapi

Atrodas Liepājā Pulkveža Kalpaka ielā 87 Ziemeļu (Eļļas) kapos. 

Brāļu kapi Liepājas Ziemeļu jeb Eļļas kapos sāka veidoties līdz ar Latvijas Neatkarības kara sākumu, kad 1919. gada 21. janvārī tur pēc Lielauces kaujas (sk.) tika apglabāti pirmie četri latviešu pretlieliniecisko vienību kritušie - leitnants Pēteris Dambītis, leitnants Fridrihs Liepa, virsseržants Jānis Burmeisters un kara ierēdnis Vilis Cīrulis (P. Dambīti tuvinieki vēlāk pārveda apglabāšanai dzimtas kapos Trikātā (sk.)). Vēlāk apbedījumi turpināti. Lielākā daļa apglabāto ir karavīri, kas krituši 1919. gada novembrī, aizstāvot Liepāju pret bermontiešiem, kā arī karavīri, kas miruši Liepājas lazaretē no ievainojumiem vai dažādām slimībām. Apbedīti arī daži citviet kritušie, kuru mirstīgās atliekas izdotas tuviniekiem apbedīšanai dzimtajā Liepājā. 

1922. gada septembrī Brāļu kapu komitejas (BKK) Liepājas nodaļa izsludināja pieminekļa metu konkursu, nosakot, ka tas ceļams no vietējiem laukakmeņiem un ka paredzamās būvniecības izmaksas ir 100 000 rubļu (2000 latu). Projekti bija jāiesniedz līdz 15. oktobrim. Par labākajiem darbiem BKK piesolīja godalgas, bet par pieņemto projektu – izmaksāt “atlīdzību pēc savstarpējas vienošanās”. 

Iesniegti tika desmit projekti, no kuriem trīs tika godalgoti. Abas pirmās godalgas izpelnījās tēlnieka Emīla Meldera meti, bet trešā tika piešķirta mākslinieka Hugo Roves izstrādātajam projektam. 

Tomēr galu galā pieminekli sāka celt pēc arhitekta Kārļa Bikšes projekta. Lai gan tas zināmā mērā atgādina E. Meldera iesniegto projektu, kam iepriekš tika piešķirta 2. godalga, Meldera vārds starp pieminekļa autoriem nekad vēlāk netiek minēts. 

1923. gada 22. jūnijā, Varoņu piemiņas dienā, tiek likts pieminekļa pamatakmens. Būvdarbu vadība tiek uzticēta inženierim Fridriham Zonbergam (Zonnbergam), un bija plānots, ka piemineklis tiks atklāts jau tajā pašā gadā. Tomēr būvdarbi ievelkas, un pēc gada Brāļu kapu komitejas Liepājas nodaļa 26. septembra sēdē lauza ar F. Zonbergu slēgto līgumu, bet jau 29. septembra sēdē būvdarbu nobeigšanu BKK uzticēja tēlniekam Jūlijam Miesniekam. 

Šī izvēle gan izsauca pretrunīgu reakciju. Tā kāds vietējais “akmeņdarbu meistars” A. I. laikrakstā “Strādnieku Avīze” norāda, ka būvdarbu vadītāja izvēlei neesot rīkots atklāts konkurss. BKK tomēr acīmredzami ir rīkojusi kādu cenu aptauju, jo arī A. I. esot saņēmis rakstisku aicinājumu iesniegt savu cenu piedāvājumu, taču viņš nav varējis sniegt tūlītēju oficiālu atbildi bez sākotnējas iepazīšanās ar pieminekļa projektu un veicamo darbu apjomu. Tomēr privātā sarunā ar kādu BKK locekli A. I. esot izteicies, ka viņš par šo pasūtījumu prasītu ne vairāk kā 1500 līdz 1600 latu, iespējams, pat mazāk. Tāpēc A. I. bijis pārsteigts, ka, viņu pat nepieaicinot, BKK savā sēdē trīs dienas vēlāk piekritusi slēgt līgumu ar Miesnieku – “no citurienes (Alūksnes) iebraukušu, liepājniekiem maz pazīstamam cilvēku” – par 1801 latu, tādējādi pārmaksājot vismaz 200 līdz 300 latu. 

Tomēr šoreiz būvdarbi acīmredzami tiek pabeigti laikā, un 1924. gada 18. novembrī piemineklis tiek atklāts. 

Piemineklis veidots kā masīvs, no granīta blokiem mūrēts obelisks, ko gan priekšpusē, gan aizmugurē vainago saules starus izstarojošs ugunskrusts. 

Piemineklis izmaksājis aptuveni 300 000 rubļu (6000 latu), kas lielā mērā segti ar ziedojumiem, kuru vākšanā aktīvi iesaistījās arī Sieviešu palīdzības korpuss. Tā, piemēram, no līdzekļiem, kas tikai 1923. gadā iegūti ziedojumu ceļā, Sieviešu palīdzības korpuss BKK nodevis 2137,05 latus. 

Pēc pieminekļa atklāšanas brāļu kapu iekārtošana turpinās, un saskaņā ar Liepājas domes 1924. gada 12. jūnijā pieņemtajiem noteikumiem, ar kuriem karavīru apbedījumu sektors Ziemeļu kapos tiek nodots BKK pārziņā, līdz 1928. gada Varoņu piemiņas dienai, 22. jūnijam, atsevišķās kapu kopiņas tiek likvidētas, izveidojot kopīgas kapu dobes. Līdzšinējie koka krusti tiek nomainīti ar vienveidīgām balta marmora piemiņas plāksnēm, kas iestrādātas betona ietvarā un kurās zem krusta zīmes iekalts zeltā iekrāsots kritušā vārds uzvārds un nāves datums. 

Savukārt pieminekļa priekšpusē esošajā nišā tiek iestrādāta bronzas plāksne ar tajā atlietu tekstu: 

LATVIJAS
1919. GADA
ATBRĪVOŠA-
NAS CĪŅĀS
KRITUŠIEM
VAROŅIEM. 

JUMS SAULĪTE
NORIETĒJA
TĒVU ZEMI
AIZSTĀVOT,
MUMS UZLĒCA
ZELTA SAULE
BRĪVAJĀ LATVIJĀ. 

Taču pilnībā piemineklis tika pabeigts tikai 1931. gadā, kad atkal 22. jūnijā tika atklāta tā aizmugures nišā iestrādātā bronzas plāksne ar bareljefu, kurā attēlota māte, kas svēta savu dēlu, ievainotu karavīru. Plāksne atlieta Liepājas karaostas darbnīcās pēc vietējā mākslinieka, skolotāja un Liepājas muzeja ilggadējā vadītāja Jāņa Sudmaļa meta. 

Saskaņā ar Lismaņa sniegto informāciju, brāļu kapu sektorā apbedīts 91 kritušais, bet 1992. gadā tur atradušās tikai 85 plāksnes. Domājams, ka dažas no plāksnēm nav pārdzīvojušas komunistiskās okupācijas gadus. Vēlākos gados trūkstošās plāksnes acīmredzami tikušas atrasta vai arī izgatavotas no jauna, jo tagad brāļu kapos ir 92 individuālas piemiņas zīmes. 

Saskaņā ar Lismaņa 1992. gadā fiksēto informāciju, brāļu kapu sektorā bija plāksnes sekojošiem kritušajiem: 

1) Kārlis Ābols, sīkāku ziņu nav (iespējams, ka patiesībā 1919. gada 14. novembrī pie Liepājas kritušais Grobiņas kājnieku pulka (Vēlāk 11. Dobeles kājnieku pulka) kareivis Alfreds Ābols, kura vārds minēts piemiņas plāksnē Liepājas Lutera baznīcā (sk.), kā arī izdevumā “Pieminat viņus”);

2) Rūdolfs Almerts (Almers, Almets), Zemgales divīzijas (?) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Liepājas;

3) Jānis Ambilis, kritis/miris 1920. gada 23. martā, sīkāku ziņu nav;

4) Tenis Andersons, kritis/miris 1920. gada 18. janvārī, sīkāku ziņu nav;

5) Alfreds Apsens, kritis/miris 1920. gada 18. janvārī, sīkāku ziņu nav;

6) Ernests Balcers, kritis 1919. gada 14. novembrī (izdevumā “Pieminat viņus” minēts 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis Eduards Balcers, kas kritis 1919. gada 14. novembrī pie Tosmares ezera, piemiņas plāksnē Liepājas Lutera baznīcā (sk.) minēts Jānis Balcers, savukārt Aizputes pulka kritušo sarakstā norādīts Pēteris Balcers);

7) Blauks, kritis/miris 1920. gada 16. janvārī, sīkāku ziņu nav;

8) Ansis Bligzne, kritis/miris 1920. gada 20. janvārī, sīkāku ziņu nav;

9) Blūms Jānis, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;

10) Ernests Boks, kritis/miris 1920. gada 4. augustā, sīkāku ziņu nav;

11) Kārlis Briedis, kritis/miris 1920. gada 22. janvārī, sīkāku ziņu nav;

12) Žano Bulits, kritis/miris 1920. gada 28. janvārī, sīkāku ziņu nav;

13) Roberts Bukševics, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu forta;

14) Eduards Burbe, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) dižkareivis, miris no ievainojuma, kas gūts 1919. 6. novembrī pie Šķēdes tilta;

15) Jānis Burmeisters, Latviešu atsevišķā (Kalpa) bataljona Virsnieku rezerves (vēlāk Neatkarības) rotas virsseržants, kritis 1919. gada 16. janvārī pie Lielauces (sk.);

16) Vilis Cerbers, kritis/miris 1920. gada 20. janvārī, sīkāku ziņu nav;

17) Cīrulis Vilis, Latviešu atsevišķā (Kalpa) bataljona Virsnieku rezerves (vēlāk Neatkarības) rotas kara ierēdnis, kritis 1919. gada 16. janvārī pie Lielauces (sk.);

18) Vilis Dombrovs, kritis/miris 1920. gada 5. janvārī, sīkāku ziņu nav;

19) Indriķis Dzintars, kritis/miris 1920. gada 29. janvārī, sīkāku ziņu nav;

20) Rihards Feldmanis, kritis/miris 1920. gada 7. janvārī, sīkāku ziņu nav;

21) Eduards Eglītis, kritis/miris 1919. gada 20. novembrī, sīkāku ziņu nav;

22) Ēvalds Eidiņš, kritis/miris 1920. gada 30. augustā, sīkāku ziņu nav;

23) Vilis Elbe, kritis/miris 1920. gada 21. janvārī, sīkāku ziņu nav;

24) Elza Etiks, kritusi/mirusi 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;

25) Ērmanis Freide, kritis/miris 1920. gada 23. janvārī, sīkāku ziņu nav;

26) Jānis Aleksis Freimanis, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu forta;

27) Žanis Griģis, saskaņā ar uzrakstu uz plāksnes it kā kritis 1919. gada 11. janvārī, kas ir neiespējami, nekādas citas ziņas pagaidām nav izdevies atrast;

28) Andžis Gutmanis, domājams, ka Vidzemes artilērijas pulka kareivis Ansis Gutmanis, miris 1920. gada 20. martā no ievainojuma;

29) Jānis Gulbis, kritis/miris 1920. gada 31. augustā, sīkāku ziņu nav;

30) Roberts Gūtmanis, kritis/miris 1920. gada 7. jūlijā, sīkāku ziņu nav;

31) Antons Jankovskis, kritis/miris 1920. gada 9. janvārī, sīkāku ziņu nav;

32) Fricis Janušis, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;

33) Arturs Jēkabsons, kritis/miris 1920. gada 17. aprīlī, sīkāku ziņu nav;

34) Jānis Kalniņš, kritis/miris 1920. gada 15. janvārī, sīkāku ziņu nav;

35) Pēteris Kampers (Kampens, Kampenuss), 6. Rīgas kājnieku pulka kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Liepājas (pēc citām ziņām, miris no ievainojumiem 22 novembrī);

36) Pēteris Kārkliņš, kritis/miris 1919. gada 30. novembrī, sīkāku ziņu nav;

37) Juris Knope-Klops, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;

38) Georgs Kohs (Kochs), kritis/miris 1920. gada 15. janvārī, sīkāku ziņu nav;

39) Jānis Koškins, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Dienvidu forta;

40) Teodors Kraulis, kritis/miris 1920. gada 27. marta, sīkāku ziņu nav;

41) Jānis Koršbaums, kritis/miris 1920. gada 13. janvārī, sīkāku ziņu nav;

42) Juris Kronbergs, kritis/miris 1920. gada 25. janvārī, sīkāku ziņu nav;

43) Fricis Krumbergs, kritis/miris 1920. gada 8. janvārī, sīkāku ziņu nav;

44) Juris Laugals, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;

45) Andrejs Leja, 12. Bauskas kājnieku pulka seržants, kritis 1920. gada 3. jūlijā;

46) Fridrihs Liepa, Latviešu atsevišķā (Kalpa) bataljona Virsnieku rezerves (vēlāk Neatkarības) rotas virsleitnants, kritis 1919. gada 16. janvārī pie Lielauces (sk.);

47) Jūlijs Lūsēns, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kaprālis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Vidus forta;

48) Jānis Majauškis, kritis/miris 1920. gada 8. martā, sīkāku ziņu nav;

49) Jānis Mednieks, kritis/miris 1920. gada 15. janvārī, sīkāku ziņu nav;

50) Jānis Meģis, kritis/miris 1920. gada 17. janvārī, sīkāku ziņu nav;

51) Arturs Miķelsons, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu forta;

52) Sīmanis Neiburgs, kritis/miris 1920. gada 9. janvārī, sīkāku ziņu nav;

53) Kārlis Neimanis, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;

54) Aleksis Nokards (Aleksandrs Nakurts), 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu forta;

55) Krišis Novickis, kritis/miris 1920. gada 15. janvārī, sīkāku ziņu nav;

56) Jānis Olmanis, kritis/miris 1920. gada 21. martā, sīkāku ziņu nav;

57) Alberts Ozols, 6. Rīgas kājnieku pulka 2. rotas kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Liepājas;

58) Augusts Ozols, 5. Cēsu kājnieku pulka kareivis, miris no ievainojumiem 1920. gada 2. (21.) janvārī Liepājas lazaretē;

59) Ģirts Ozols, kritis/miris 1920. gada 26. janvārī, sīkāku ziņu nav;

60) Alberts Petrops, kritis/miris 1920. gada 22. janvārī, sīkāku ziņu nav;

61) Alberts Priede, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Dienvidu forta;

62) Kārlis Puriņš, kritis/miris 1920. gada 7. janvārī, sīkāku ziņu nav;

63) Roberts Radziņš, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, virsleitnants, Liepājas karaostas komandants, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Šķēdes tilta;

64) Ansis Rentnieks, kritis/miris 1920. gada 16. janvārī, sīkāku ziņu nav;

65) Ķērsta Salmiņa, sīkāku ziņu nav;

66) Jānis Sakne, kritis/miris 1920. gada 15. aprīlī, sīkāku ziņu nav;

67) Vilis Siliņš, kritis/miris 1920. gada 7. janvārī, sīkāku ziņu nav;

68) Pauls Sprenge (Spenks?), 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis, 1919. gada 20. novembrī Liepājas lazaretē miris no ievainojuma, kas, domājams, gūts 1919. gada 14. novembrī;

69) Fricis Stelpe, kritis/miris 1920. gada 17. janvārī, sīkāku ziņu nav;

70) Fricis Stenders, kritis/miris 1920. gada 16. janvārī, sīkāku ziņu nav;

71) Hanss Šrinders, vācu zemessardzes (landesvēra) leitnants, Latviešu atsevišķajam (Kalpaka) bataljonam piekomandētās baterijas komandieris, kritis 1919. gada 6. martā pie Airītēm (sk.);

72) Kārlis Strazds, kritis/miris 1920. gada 30. janvārī, sīkāku ziņu nav;

73) Pauls Sūna, kritis/miris 1920. gada 22. janvārī, sīkāku ziņu nav;

74) Ādolfs Stirna, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī;

75) Krišs Stūris, kritis/miris 1920. gada 15. jūlijā, sīkāku ziņu nav;

76) Atis Šmidts, kritis/miris 1920. gada 7. janvārī, sīkāku ziņu nav;

77) Jānis Titogs, kritis/miris 1920. gada 11. janvārī, sīkāku ziņu nav;

78) Treimanis, kritis/miris 1919. gadā, sīkāku ziņu nav;

79) Jēkabs Trinīts-Piktus, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī;

80) Andrejs Vistiņš, kritis/miris 1920. gada 4. janvārī, sīkāku ziņu nav;

81) Jānis Vitands (Vītands) (uz piemiņas plāksnes acīmredzami kļūdaini Vitlands), 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) virsleitnants, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu forta, ir ziņas, ka patiesībā vēlāk pārapbedīts Jumurdas kapos (sk.);

82) Ansis Zonenbergs, kritis/miris 1919. gada 31. decembrī, sīkāku ziņu nav;

83) Rūdolfs Zvaigzne, kritis/miris 1920. gada 20. janvārī, sīkāku ziņu nav. 

Ziemeļu kapsētas brāļu kapu sektorā apbedīts arī kāds 1920. gada 20. februārī miris nezināms karavīrs, bet jau pēc Neatkarības kara apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fricis Urstiņš (sk.).

Kā redzams, lielākā daļa karavīru, par kuriem pagaidām sīkāku ziņu nav, apglabāti 1920. gada janvārī. Domājams, ka viņi ir gripas epidēmijas upuri (skatīt Sanitas Dejus publicētos datus par Liepājas Vecajos kapos apglabāto karavīru nāves cēloņiem) un tāpēc nav tikuši reģistrēti kā karadarbības rezultātā bojāgājušie. Līdz ar to viņu vārdi neparādās arī izdevumā “Pieminat viņus” un citos kritušo sarakstos. 

Neatkarības karā kritušie karavīri Ziemeļu kapos apglabāti arī ārpus brāļu kapu sektora. Arī viņu atdusas vietas ir iezīmētas ar tādām pašām tipveida marmora piemiņas plāksnēm betona ietvarā, kā brāļu kapos, vai ar betona krustiņiem. 

Vispirms jau minami 1919. gada 6. martā pie Airītēm pārpratuma kaujā ar sabiedrotajām vācu vienībām kritušie Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona virsnieki – bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, Atsevišķās studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas vada komandieris virsleitnants Pēteris Krievs un bataljonam piekomandētās vācu zemessardzes (landesvēra) baterijas komandieris leitnants Johans Hanss Šrinders. 

Vēlāk O. Kalpaks pārapbedīts Indrānu (kādreiz Meirānu) pagasta Visagala kapos (sk.), P. Krievs – dzimtas kapos Smiltenē, bet pēcāk viņa mirstīgās atliekas pārnestas vēlreiz un guldītas pie pieminekļa Neatkarības karā kritušajiem smilteniešiem Smiltenes luterāņu kapsētā (sk). Savukārt N. Grundmanis pēc Neatkarības kara pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos. 

Kalpaka bijušajā apbedījumā vietā 1939. gadā tika uzstādīta īpaša piemiņas zīme (sk.). Lai atbrīvotu tai pietiekamu vietu, uz brāļu kapu sektoru tika pārcelti H. Šrindera un R. Radziņa pīšļi. Taču blakus piemiņas zīmei joprojām apglabāti pieci kritušie – Fridrihs Andersons, kritis/miris 1920. gada 24. janvārī, sīkāku ziņu nav; Voldemārs Hinerts (Hinnerts), 2. Ventspils kājnieku pulka kareivis, kritis 1919. gada 27. augustā (uz piemiņas plāksnes norādīts 2. maijs); Hermanis Vistiņš, Latvijas Neatkarības bataljona 1. (Latvijas neatkarības) rotas kareivis, kritis 1919. gada 22. martā pie Batariem (sk.); Krišs Kadiķis, Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas dižkareivis, kritis 1919. gada 22. martā pie Batariem; un Ērmanis Iesalnieks, Liepājas karaostas komandantūras kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Šķēdes tilta. Visiem viņiem uz kapa uzstādītas tipveida betona apmalē iestrādātas marmora piemiņas plāksnes. 

J. Lismanis Ziemeļu kapos konstatējis vēl sekojošu karavīru individuālus apbedījumus: 

1) Eduards Bergs, 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis, miris no ievainojuma 1920. gada 23. martā Liepājas lazaretē;

2) Ernests Gūts, Liepājas karaostas komandantūras kareivis, miris no ievainojuma, kas gūts 1919. gada 14. novembrī pie Šķēdes tilta;

3) Jānis Kapiņš, kritis/miris 1919. gada 5. jūlijā, sīkāku ziņu nav;

4) Voldemārs Pauliņš, kritis/miris 1919. gada 23. janvārī, sīkāku ziņu nav;

5) Teodors Skujēns, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Virsnieku rezerves rotas/Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas kapteinis (rotmistrs), kritis 1919. gada 24. janvārī pie Lēnu muižas. 

Viņu kapavietas iezīmētas vai nu ar tipveida marmora piemiņas plāksnēm betona ietvarā, vai arī ar betona krustiem. 

Atmodas laikā 1990. gadā J. Lismanis pie kāda nolauzta betona krusta konstatējis koka piemiņas zīmi 7. Siguldas kājnieku pulka kareivim Arvīdam Gražanskim (Gražānam), kas kritis 1919. gada 22. oktobrī Grobiņā. Vēlāk piemiņas zīme pazudusi. 

Saskaņā ar Kurzemes divīzijas kritušo sarakstiem Liepājas Ziemeļu kapos vēl apbedīti sekojoši karavīri, kas vēlāk, iespējams, pārapbedīti vai kuru kapavietas komunistiskās okupācijas laikā, domājams, iznīcinātas: 

1) Edgars Lange, 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis, kritis 1919. gada 10. novembrī pie Liepājas;

2) Pēteris Piksons, 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis, kritis 1919. gada 9.novembrī pie Liepājas. 

Bijis apbedīts arī 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis Jānis Tauriņš (vietām nepareizi Tauciņš). Vēlāk tuvinieki pārapbedījuši Lizuma pagasta Velēnas Gaujas kapos (sk.). 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas gados pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados obeliska virsotnē esošie ugunskrusti tika nokalti. Tie atjaunoti 1989. gadā. 

2004. gadā tikusi veikta pieminekļa postamenta tīrīšanu un šuvju atjaunošana, kam Liepājas pašvaldība atvēlēja 500 latu. Savukārt, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas simtgadei, 1918. gada vasaras sākumā restaurētas visas 92 individuālās kritušo piemiņas plāksnes. Tās tikušas noslīpētas, aizdarītas plaisas un atjaunoti uzraksti. Atjaunots arī brāļu kapu teritorijas grants segums. Sakopšanas darbi, kurus veikusi Liepājas kapsētu pārvalde, izmaksājuši nepilnus 4000 eiro. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 166.-168. lpp.; Latvijas Sargs, Nr. 2, 22.01.1919.; Liepājas Avīze, Nr. 210, 19.09.1922.; Ilustrētais Žurnāls, Nr. 19, 11.05.1923.; Kurzemes Vārds, Nr. 137, 26.06.1923.; Strādnieku Avīze, Nr. 94, 26.04.1924.; Mazais Strādnieks, Nr. 35, 17.07.1924.; Kurzemes Vārds, Nr. 264, 20.11.1919.; Strādnieku Avīze, Nr. 265, 21.11.1924., Kurzemes Vārds, Nr. 90, 22.04.1928.; Kurzemes Vārds, Nr. 139, 26.06.1928.; Kurzemes Vārds, Nr. 136, 21.06.1931.; liepajniekiem.lv, 26.06.2018.; Dejus, S. Neatkarības cīņu pēdas Liepājas Veco kapu grāmatā. Liepāja Latvijas Neatkarības karā 1918–1920. Rīga: Jumava, 2019. 177.-178. lpp.; Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast. Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921.

Trikātas pagastā pie “Vēžniekiem” piemiņas akmens ģenerālim Jānim Balodim

Atrodas Trikātas pagastā pie “Vēžniekiem”. 

Atklāts 1991. gada 20. februārī pie Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera bijušā Latvijas armijas virspavēlnieka un vēlākā kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža dzimtajām mājām. Piemiņas zīmi darinājis tēlnieks Andrejs Jansons. Rupji apstrādātā laukakmenī iekalts teksts:

“VĒŽNIEKI”
ŠEIT
1881. GADA 20. FEBRUĀRĪ
DZIMIS ĢENERĀLIS
JĀNIS BALODIS 

J. Balodis apglabāts Rīgas Otrajos Meža kapos (sk.).

Papildināts: 01.07.2022. 

Avoti: Ģenerāļa Jāņa Baloža beidzamie mūža gadi Latvijā 1956-1965: Laikabiedru atmiņas un liecības. Sast. Caune, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2014. 288.-289. lpp.; Beverīnas Vēstis, Nr. 10 (75), 2018. gada oktobris, 6. lpp.

Pie Svētes pamatskolas piemineklis Daugavgrīvas zemessargu bataljoniem

Atrodas iepretim Svētes pamatskolas kādreizējos Ruļļu kalnos. GPS 56.59154, 23.678132 

Iecerētā pieminekļa vieta iesvētīta 1990. gada 14. aprīlī, bet pats piemineklis atklāts 1991. gada 14. aprīlī. Pieminekli savā darbnīcā Rīgā veidojuši tēlnieki Alvīne Veinbaha, Jānis Kaksis un Klāvs Veinbahs (Veinbahs-Kaksis). Tas sastāv no paralelograma formas pelēka granīta pamata, uz kura uzstādīts 18 tonnas smags, sarkanīgs, neregulāras formas šķelts laukakmens ar iedziļinātu auseklīti. Tā centrā reljefā kaltas divas senlatviešu karotāju figūras. Pa labi no bareljefa iekalts teksts: 

LATVIEŠU
STRĒLNIEKIEM
1915. G. 

Pa kreisi zemāk: 

ES JUMS SAKU, SVEŠI ĻAUDIS –
ŠAI ZEMĒ NENĀCIET;
DZIED MAN ZELTA LAKSTĪGALA
ZOBENTIŅA GALIŅĀ! 

Aizmugurē attēlots zobens, saules stari un iekalts teksts: 

1915. GADA APRĪLĪ
DAUGAVGRĪVAS CIETOKŠŅA LATVIEŠU
ZEMESSARGI ŠEIT – PIE RUĻĻU KALNIEM
SAVĀ PIRMAJĀ KAUJĀ APTURĒJA VĀCU
ARMIJAS UZBRUKUMU JELGAVAI.
... IDEJA PAR LATVIEŠU STRĒLNIEKU
PULKU RADĪŠANU BIJA DZIMUSI. 

Pieminekļa uzstādīšanas projektu izstrādājis arhitekts Oļģerts Dūda. Tas celts par saziedotiem līdzekļiem. 

Vēsturiska atkāpe. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 13 zemessargu rotas, kas bija saformētas no mobilizētajiem latviešu apdzīvotajos apriņķos (Rīgas, Liepājas, Aizputes, Kuldīgas, Ventspils, Talsu, Tukuma, Jelgavas un Jēkabpils) tika ieskaitītas Daugavgrīvas cietokšņa garnizonā kā darba rotas. Astoņas no tām tika apbruņotas un vēlāk izgāja kaujas apmācību, izveidojot 1. un 2. Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto zemessargu darba rotu bataljonu. No to sastāvā esošajiem aptuveni 2000 vīru 98% bija latvieši. 

1915. gada 19. martā (6. martā pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) abi bataljoni tika iekļauti ģenerālmajora Alekseja Potapova komandētajā karaspēka grupā un nosūtīti uz Liepāju. Vēlāk tie piedalījās kaujās tagadējās Lietuvas teritorijā, ciešot ievērojamus zaudējumus. 

27. aprīlī Kauņas guberņā un Kurzemē uzsāktā vācu uzbrukuma rezultātā Krievijas karaspēks bija spiests sākt atkāpšanos Jelgavas virzienā. Armijas un civilās iestādes jau gatavojās pilsētu atstāt, kad vācu avangarda vienības – 6. kavalērijas divīzijas jātniekus – pie Ruļļu kalniem apturēja latviešu zemessargi, kas šajā kaujā zaudēja 57 kritušos un 155 ievainotos. Nākamajā dienā vācieši mēģināja Jelgavu sasniegt no Tukuma puses, taču arī šajā virzienā tie nespēja pārvarēt daugavgrīviešu pretestību. Tā rezultātā Jelgavas stāvokli izdevās stabilizēt, pretinieks atkāpās aiz Ventas līnijas, un vācu uzbrukums atsākās tikai pēc diviem mēnešiem. 

Tiek uzskatīts, ka veiksmīgā Daugavgrīvas zemessargu bataljonu darbība Jelgavas aizstāvēšanā bija viens no faktoriem, kas labvēlīgi ietekmēja 1915. gada vasarā Krievijas impērijas iestāžu lēmumu atļaut latviešiem dibināt nacionālas karaspēka vienības – latviešu strēlnieku bataljonus (vēlāk pulkus). 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 133. lpp.; Jelgavas Ziņotājs, Nr. 54, 06.04.1990.; Nr. 71, 08.05.1990.; Nr. 61, 17.04.1991.; Peniķis, M. Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu-pulku cīņas. II daļa. Rīga: Militārās literatūras apgādes fonds, 1939. 232.-233., 243.-247. lpp.; Andersons, I., Gaitu sākums: Latviešu strēlnieki Rīgas frontē (1915–1917). Rīga: Latvijas Žurnālistu savienības komerccentrs, 1991. 17. lpp.; Bērziņš V. Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1995. 31. lpp.

Bauskā piemiņas plāksne LKOK Krišjānim Berķim

Atrodas Bauskā pie bijušās pilsētas skolas ēkas Rīgas ielā 8. 

Piemiņas plāksnē, kas darināta gaiši pelēkā granītā, zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts melnā iekrāsots teksts: 

ŠAJĀ ĒKĀ 1903. GADĀ
BAUSKAS PILSĒTAS SKOLU PABEIDZA
ĢENERĀLIS
KRIŠJĀNIS BERĶIS 

VISU TRIJU ŠĶIRU LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERIS
LATVIJAS ARMIJAS KOMANDIERIS UN KARA MINISTRS
DZIMIS ĪSLĪCES PAGASTĀ 1884. GADA 26. APRĪLĪ
MIRIS IZSŪTĪJUMĀ
PERMAS CIETUMĀ KRIEVIJĀ 1942. GADA 29 JŪLIJĀ 

Piemiņas plāksnes uzstādīšanu organizējis un finansējis ilggadējais Latvijas Nacionālo karavīru Biedrības Bauskas nodaļas priekšsēdētājs Imants Zeltiņš. 

K. Berķim piemiņas zīme uzstādīta arī dzimto māju vietā Īslīces pagasta bijušā Bērzukroga vietā (sk.). 

Avots: Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja vecākā speciālista Raita Ābelnieka sniegtā informācija. 

Rīgas Lielajos kapos kara lidotāja Rolfa Zīverta individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Lielajos kapos. 

Apbedīts Latvijas armijas aviācijas parka kara lidotājs novērotājs virsleitnants Rolfs Zīverts, kas gāja bojā 1920. gada 29. jūlijā pie toreizējiem Stukmaņiem lidmašīnas katastrofā. Uz kapa uzstādīts tipveida betona piemineklis, ko pēc tēlnieka Jāņa Brieža meta darinājusi Oto Dambekalna darbnīca. Piemineklī atainots ērglis un lidmašīnas propellers, kura centrā iestrādāts keramikas medaljons ar fotogrāfiju.

Foto: 18.03.2021., Māris Jurciņš

Uz pieminekļa bronzas burtiem izveidots teksts: 

NOVĒR. VIRSLEIT.
ZIVERTS ROLFS
*1896.9.XI
†1920.29.VII

Foto: 24.06.2022., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. 1920. gada 29. jūlijā, veicot pārlidojumu no Spilves un Rēzekni, virsleitnanta Aleksandra Blauberga vadītā lidmašīna netālu no Pļaviņām cieta katastrofu. Pēc nogāšanās mežā eksplodēja benzīna bāka un lidmašīna kopā ar apkalpi sadega. Bojā gāja A. Blaubergs, R. Zīverts un lidotājs novērotājs virsleitnants Žanis Rulle. 

Katastrofas iemesli tā arī pilnībā netika noskaidroti. Acīmredzami A. Blaubergs nezināmu iemeslu dēļ bija mēģinājis lidmašīnu pie Stukmaņiem nosēdināt. Pirmo reizi viņam tas nav izdevies, bet atkārtotā mēģinājuma laikā lidmašīna pēkšņi zaudējusi ātrumu un nogāzusies. Bojāgājušo dienesta biedrs Rūdolfs Drillis esot gan stāstījis, ka avarējušās lidmašīnas apkalpe vienkārši vēlējusies apgādāties ar tolaik slaveno “Stukmaņu pomeranci”. 

A. Blaubergs apglabāts Trikātas Vecajos kapos (sk.), bet par Ž. Rulles apbedījuma vietu ziņu pagaidām nav. 

Avots: Brūvelis, E. Latvijas aviācijas vēsture 1919-1940. Rīga: Rīgas nami, 2012. 69. lpp.

Rīgā Krišjāņa Barona ielā 99 Latvijas Kara skolas vēsturei veltītas piemiņas plāksnes

Atradās Krišjāņa Barona ielā 99 toreizējās Latvijas Kara skolas telpās. 

Latvijas Kara skolas viesistabā atradās trīs marmora piemiņas plāksnes. Pirmajā no tām bija uzskatīti Latvijas Neatkarības karā kritušie kadeti, otrajā plāksnē bija iekaltas katra karaskolas kursa kadetu pašu izraudzītās devīzes, bet trešajā bija iegravēti to kadetu vārdi, kas Kara skolu savā grupā bija beiguši kā pirmie. 

Komunistiskās okupācijas laikā piemiņas plāksnes pazuda un tika uzskatītas par iznīcinātām. Taču 2022. gadā, veicot remontu kādā senā koka ēkā Bolderājā, nejauši tika atrasta piemiņas plāksne ar kursu devīzēm. Baltā marmorā darinātā plāksne, ietīta brūnā papīrā, bija iebūvēta sienas skapī kā plaukts. 

Apstākļus, kādos plāksne nokļuvusi šajā Bolderājas namā, pagaidām nav izdevies noskaidrot, taču zināms, ka 1940. gadās tur dzīvojis Latvijas armijas leitnants Augusts Krūmiņš, kurš bija viens no pēdējā, 15. izlaiduma absolventiem, kas Kara skolu beidza jau pēc komunistiskās okupācijas 1940. gada 27. jūlijā. Tādējādi, ar lielu varbūtību, var secināt, ka tieši leitnants A. Krūmiņš ir paslēpis šo piemiņas plāksni, ļaujot tai saglabāties līdz mūsdienām. 

2022. gada 7. novembrī, Lāčplēša dienas svētku pasākumu atklāšanas ietvaros, Augusta Krūmiņa tuvinieki nodeva vēsturisko plāksni Latvijas Kara muzejam. 

Papildināts: 08.11.2022. 

Avoti: Latvijas Kara skola: Vēsturisku materiālu kopojums. Red. Hāzners, V., Sproģis, E. Linkolna: Latviešu Virsnieku Apvienība, 1979. 29. lpp.; karamuzejs.lv.

Rīgā Krišjāņa Barona ielā 99 piemiņas plāksne Latvijas Kara skolai

Atrodas Krišjāņa Barona ielā 99 pie kādreizējā Latvijas Kara skolas nama (tagad - Rīgas Skolēnu pils). 

Atklāta 2012. gada 13. februārī, atzīmējot Latvijas Kara skolas pēcteces – Nacionālās aizsardzības akadēmijas – 20. jubileju. 

Pirms komunistiskās okupācijas Latvijas Kara skolas ēkā atradās vēl trīs piemiņas plāksnes (sk.). 

Avots: Sargs.lv, 10.02.2013.