Talsu Valsts Ģimnāzijas dārzā piemiņas vieta ar novadu saistītajiem LKOK

Atrodas Talsu Valsts Ģimnāzijas dārzā Brīvības iela 29. 

Atklāta 2023. gada 11. novembrī. Piemiņas vieta tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Projekta iniciators bija Jaunsardzes un informācijas centrs. Tomēr, atšķirībā no citviet Latvijā uzstādītajām piemiņas zīmēm, pēc mākslinieka Jāņa Strupuļa meta veidotajā stēlā, kas iezīmē piemiņas vietas nosacīto centru, nav iegravēti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdi, bet zem ordeņa atveidojuma bareljefā iekalts vienīgi teksts: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
TALSU NOVADĀ 

Stēlas aizmugurē iekalts teksts: 

LATVIJAS
BRĪVĪBAS CĪŅU VAROŅIEM
LATVIJAS SIMTGADĒ 

Savukārt ordeņa kavalieru vārdi iegravēti granīta plāksnēs ar kurām apšūta atbalsta siena, kas puslokā izvietota aiz stēlas. 

Piemiņas vietas izbūves darbus, kas tika uzsākti jau 2022. gadā, veica uzņēmums “Mitbau AC”. Neskaitot gravēšanas darbus, tie izmaksājuši 142 929 eiro, no kuriem 85% segti no valsts budžeta līdzekļiem, bet pārējo finansējumu piešķīrusi Talsu novada pašvaldība. 

Avoti: Talsu Vēstis, 01.12.2022.; 14.11.2023.

Cēsu Pilsētas kapos LKOK Jāņa Apiņa individuāls apbedījums

Atrodas Cēsu Pilsētas (Vācu) kapu pareizticīgo sektorā Rīgas ielā 58. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris ģenerālis Jānis Apinis. Uz kapa uzstādīts melna granīta krusts, kura cokolā iekalts teksts: 

Ģeneralis

JĀNIS APINIS

dzim. 12. janv. 1867 g. mir. 25. jūlijā 1925 g. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Apinis dzimis 1867. gada 12. janvārī toreizējā Cēsu apriņķī, Drabešu pagasta “Bļodniekos”. No 1883. gada mācījies Baltijas skolotāju seminārā. 

1888. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis 97. Vidzemes kājnieku pulkā Daugavpilī. 1889. gadā iestājies Viļņas kājnieku junkuru skolā, ko beidzis 1891. gadā, iegūstot podpraporščika pakāpi. Dienējis 116. Malojaroslavas kājnieku pulkā, bet no 1897. gada – Liepājā dislocētajā 178. Cēsu kājnieku pulkā. 1908. gadā pārcelts uz 113. Staraja Rusas pulku. 1894. gadā paaugstināts par podporučiku, 1899. gadā – par poručiku, 1903. gadā par – štābkapteini, bet 1908. gadā – par kapteini. Apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru, kā arī ar Annas ordeņa III šķiru. 

Pirmā pasaules kara laikā 113. Staraja Rusas pulka sastāvā kā bataljona komandieris piedalījies kaujās Austrumprūsijā, vēlāk Augustovas rajonā Polijā. Vēl pašā kara priekšvakarā, 1914. gada jūlijā, paaugstināts par apakšpulkvedi, bet 1916. gada maijā piešķirta pulkveža pakāpe. 1917. gada februārī iecelts par pulka komandiera palīgu, bet jūnijā – par 217. Kovrovas pulka komandieri. Par kauju nopelniem apbalvots ar Annas ordeņa II šķiru un Vladimira ordeņa IV šķiru. Pēc kontūzijas 1917. gada septembrī ieskaitīts Minskas kara apgabala štāba rezervē, ber 1918. gada janvārī atvaļināts. Dzīvojis Kazaņā un darbojies latviešu bēgļu komitejā, oktobrī atgriezies Latvijā un apmeties dzimtajos “Bļodniekos”. 

1918. gada 19. novembrī iestājies Latvijas pagaidu valdības bruņotajos spēkos, iecelts par Vidzemes apgabala apsardzības priekšnieku; vadījis brīvprātīgo rotas formēšanu Cēsīs. Valdībai atkāpjoties, kopā ar to devies uz Liepāju, kur 1919. gada 5. martā uzņēmies rezerves spēku formēšanu, no 28. marta 4. atsevišķā bataljona komandieris. Pēc 16. aprīļa puča, pamatojoties uz ģenerāļa Rīdigera fon der Golca pavēli, 28. aprīlī apcietināts un nodots karatiesai, taču 15. maijā attaisnots. 1919. gada septembrī iecelts par Instruktoru bataljona komandieri, bet 12. oktobrī – par 6. Rīgas kājnieku pulka komandieri, vadījis pulku visās kaujās pret bermontiešiem no Rīgas līdz Lietuvai. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada novembrī, “kad pēc Torņakalna ieņemšanas 6. Rīgas kājnieku pulkam pie Iecavas upes nācās izturēt vienu no spēcīgākajiem bermontiešu prettriecieniem, Apinis nakts laikā devās uz priekšējām līnijām, zem ienaidnieka uguns apstaigāja visu pulka fronti, iedvesmoja un sakārtoja rotas un noturēja pozīcijas, tādējādi glābdams vispārējo stāvokli”. 

No 1920. gada 1. augusta līdz 1924. gada martam 2. Vidzemes divīzijas komandieris. 1920. gada 13. augustā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru un iecelts par LKO domes locekli. 1921. gada 18. novembrī paaugstināts par ģenerāli. 1924. gada februārī iecelts par Kara padomes locekli. 1925. gada 25. jūlijā miris Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 44. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 70. lpp.; timenote.info/lv.

Piemiņas stēlas I un II Meža kapos apbedītajiem LKOK

Atrodas pie ieejas Rīgas II Meža kapos Gaujas ielā 12. 

Atklātas 2023. gada 10. novembrī. Sešas pelēkā Somijas granītā darinātās piemiņas stēlas tapušas Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Projekta iniciators bija Jaunsardzes un informācijas centrs, un 2020. gada decembrī Aizsardzības ministrija aicināja arī Rīgas pašvaldību iesaistīties šajā projektā. Stēlas darinātas pēc mākslinieka Jāņa Strupuļa meta. Pēc Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta pasūtījuma tās izgatavojis un uzstādījis uzņēmums “Akmens apstrādes centrs AKM” Ķekavā meistara Pētera Zvauņa vadībā. Piemiņas vietas projektu izstrādājis arhitektu birojs “Vecumnieks un Bērziņi”. 

Projekta kopējās izmaksas sastādījušas 49 379,34 eiro, ko sedzis Rīgas Mājokļu un vides departaments. 

Kopumā stēlās minēti 59 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, kas apbedīti I un II Meža kapos – katrā no pirmajām piecām stēlām iekalti pa desmit ordeņa kavalieru vārdiem, bet pēdējā, sestajā, stēlā iegravēti deviņi vārdi.

Pirmajā stēlā, skatoties no kreisās puses, zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalsts teksts: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
I UN II MEŽA KAPOS 

LEITNANTS
JĀNIS ADLERS
1896 – 1979 

PULKVEDIS – LEITNANTS
ERNESTS ALKSNIS
1895 – 1958 

SERŽANTS
EDUARDS AUZIŅŠ
1898 – 1965 

PULKVEDIS
NIKOLAJS ĀBELTIŅŠ
1897 – 1966 

SEŽANTS
ANDREJS BAJĀRS-BOJĀRS
1896 – 1983 

ĢENERĀLIS
JĀNIS BALODIS
1881 – 1965 

VIRSNIEKA VIETNIEKS
FRICIS BĀRZDIŅŠ
1889 – 1956 

KAPTEINIS
HERBERTS BILSENS
1897 – 1983 

SERŽANTS
KĀRLIS BLUMBERGS
1895 – 1955 

KAPTEINIS
VERNERS BLŪMS
1896 – 1952 

Otrajā stēlā iekalts teksts: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
I UN II MEŽA KAPOS 

PULKVEDIS – LEITNANTS
PĒTERIS BOKALDERS
1896 – 1964 

PULKVEDIS – LEITNANTS
JĀNIS BRENNERS
1893 – 1980 

PULKVEDIS
VALTERS KONRĀDS BRUŅENIEKS
1893 – 1960 

KAREIVIS
AKSELS CAKOVSKIS
1888 – 1939 

PULKVEDIS
KĀRLIS ČABLIS
1891 – 1976 

VIRSLEITNANTS
FRĪDRIHS DAMBERGS
1884 – 1929 

VIRSNIEKA VIETNIEKS
PAULS DĀLKE
1893 – 1966 

SERŽANTS
JĀNIS DIMZA
1898 – 1984 

ĢENERĀLIS
JĀNIS FRANCIS
1877 – 1977 

SERŽANTS
JĀNIS GABLIKS
1896 – 1955 

Piezīme. Ģenerālim Jānim Francim norādīts nepareizs nāves gads – 1977 vietā jābūt 1956.

Trešajā stēlā iekalts teksts: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
I UN II MEŽA KAPOS 

PULKVEDIS – LEITNANTS
JĀNIS GULBIS
1895 – 1983 

PULKVEDIS – LEITNANTS
HARIJS GUSEVS
1902 – 1982 

STRĒLNIEKS
JUKUMS JANSONS
1895 – 1975 

VIRSNIEKA VIETNIEKS
ANTONS VOLDEMĀRS KABULIS
1895 – 1959 

PULKVEDIS – LEITNANTS
JĀNIS KALNIŅŠ
1892 – 1979 

LEITNANTS
JĀNIS KREIŠMANIS / KVELDE
1873 – 1954 

DIŽKAREIVIS
JĀNIS ĶURZĒNS
1898 – 1966 

APAKŠVIRSNIEKS
EDUARDS LAPIŅŠ
1895 – 1962 

DIŽKAREIVIS
ALEKSANDRS LAUCIS
1890 – 1970 

SERŽANTS
EDUARDS MARTINSONS
1899 – 1966 

Ceturtajā stēlā iekalts teksts: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
I UN II MEŽA KAPOS 

LEITNANTS
ZUGFRĪDS ANNA MEIEROVICS
1887 – 1925 

PULKVEDIS – LEITNANTS
AUGUSTS MUIŽULIS
1893 – 1941 

SERŽANTS
VILHELMS MUNTERS
1898 – 1967 

LEITNANTS
REINHOLDS MUŠKE
1892 – 1926 

KAPRĀLIS
JĀNIS NARUŠEVICS
1898 – 1969 

KAREIVIS
KĀRLIS NĪCMANIS
1901 – 1968 

KAPTEINIS
JŪLIJS OLLE-OLIŅŠ
1889 – 1968 

ĢENERĀLIS
MĀRTIŅŠ PENIĶIS
1874 – 1964 

PULKVEDIS
KĀRLIS PRIEDĪTIS
1896 – 1975 

VIRSNIEKA VIETNIEKS
FRIDRIHS PURIŅŠ
1893 – 1941 

Piektajā stēlā iekalts teksts: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
I UN II MEŽA KAPOS 

VIRSSERŽANTS
KĀRLIS ĀDOLFS RIKARDS
1892 – 1962 

PULKVEDIS – LEITNANTS
VILIS ROBEŽNIEKS
1888 – 1966 

VIRSLEITNANTS
EDVĪNS ALFRĒDS RUBENIS
1885 – 1975 

VIRSSERŽANTS
PĒTERIS RUDUŠS
1893 – 1972 

LEITNANTS
EDUARDS SALTUPS
1897 – 1963 

PULKVEDIS
KĀRLIS ŠEPKO
1891 – 1952 

VIRSSERŽANTS
ALEKSANDRS SIKKA
1891 – 1979 

VIRSSERŽANTS
ERNESTS ŠTERNBERGS
1896 – 1967 

PULKVEDIS – LEITNANTS
FĒLIKSS TARTO
1893 – 1971 

LEITNANTS
ALEKSANDRS TETERS
1892 – 1969 

Sestajā stēlā iekalts teksts: 

PAR LATVIJU
1918 – 1920 

LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
I UN II MEŽA KAPOS 

LEITNANTS
JĀNIS TIRZĪTIS
1896 – 1951 

ĢENERĀLIS
OTO ŪDENTIŅŠ
1892 – 1988 

PULKVEDIS – LEITNANTS
EDGARS VANAGS
1892 – 1956 

DIŽKAREIVIS
HEINRIHS EDUARDS VILSONS
1882 – 1923 

KAPTEINIS
ĢIRTS VĪRIŅŠ
1891 – 1968 

KAPTEINIS
JĀNIS ZAĶIS
1894 – 1940 

KAPRĀLIS
ALFRĒDS ZAĻUPS
1885 – 1971 

PULKVEDIS – LEITNANTS
FRIDRIHS ZOMMERS / VASARIETIS
1881 – 1972 

PULKVEDIS
JĀNIS ŽĪDS
1892 – 1959 

Katras stēlas aizmugurē iekalts teksts: 

LATVIJAS
BRĪVĪBAS CĪŅU VAROŅIEM
LATVIJAS SIMTGADĒ 

Papildināts: 01.12.2023. 

Avoti: LETA, 10.11.2023.; Rīgas domes Ārējās komunikācijas nodaļas projektu koordinatora Mārtiņa Vilemsona sniegtā informācija.

Skrundas Sila kapos LKOK Jura Kroņkalna individuāls apbedījums

Atrodas Skrundas Sila kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Juris Kroņkalns. Uz kapa tuvinieku uzstādīta piemiņas plāksne, bez norādes, ka J. Kroņkalns apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. 

Vēsturiska atkāpe. Juris Kroņkalns dzimis 1889. gada 2. septembrī Skrundas pagastā zemkopja ģimenē. 

No 1910. līdz 1914. gadam dienējis Krievijas armijas 118. Šujas kājnieku pulkā, sākoties Pirmajam pasaules karam, ieskaitīts 113. Staraja Rusas kājnieku pulkā, piedalījies pirmajās kaujās Austrumprūsijā. Paaugstināts par vecāko apakšvirsnieku. Kritis vācu gūstā, no tā izbēdzis 1919. gada pavasarī. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 19. martā, ložmetēju instruktors. Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes 3. atsevišķā (studentu) bataljona sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem līdz Rīgas atbrīvošanai, pēc tam Latgales frontē. Pēc Līvānu un Jersikas ieņemšanas cīnījies pret bermontiešiem pie Viesītes, Mežotnes un Meitenes, tad atkal Latgalē pret lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. maijā pie Kauguriem (sk.) “laikā, kad pretinieks ielauzās mūsu ierakumos, [seržants] Kroņkalns no rezerves ar savu ložmetēju izvirzījās pretinieka spārnā un ar labi mērķētu uguni iznīcināja tā ložmetēja apkalpi, kā rezultātā mūsējie guva iespēju doties durkļu cīņā un izsist pretiniekus no ierakumiem. Mūsu rokās nonāca 4 ložmetēji, bet kaujaslaukā palika desmitiem kritušo sarkanarmiešu”. 

Atvaļināts 1920. gada 28. septembrī. Jaunsaimnieks Skrundas pagasta “Vairogos”. Miris 1965. gadā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 270.-271. lpp.

Valkas Cimzes kapos LKOK Pauļa Labsvīra individuāls apbedījums

Atrodas Valkas Cimzes (bijušajos Lugažu) kapos Miera ielā 2. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Paulis Labsvīrs. Lai gan visas Valkas novadā apglabāto Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru kapavietas iezīmētas, uzstādot tipveida piemiņas plāksnes, “respektējot tuvinieku vēlmi”, pie P. Labsvīra atdusas vietas šāda plāksne nav uzstādīta. 

Vēsturiska atkāpe. Paulis Labsvīrs dzimis 1900. gada 17. martā Valkā. Strādnieks. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 9. aprīlī Valkā, piedalījies visās 2.(5.) Cēsu kājnieku pulka kaujās, 1919. gada 20. novembrī pie Katrīnmuižas ievainots. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka naktī uz 1920. gada 13. jūniju “izlūkgājienā Miehovas un Jakušovas sādžu rajonā [kareivis] Labsvīrs spēcīgā ugunī viens no pirmajiem metās triecienā un aizrāva citus sev līdzi, sekmēja 2 lielgabalu, 2 ložmetēju un 30 gūstekņu saņemšanu”. 

Atvaļināts 1921. gada 28. novembrī. Dzīvojis Valkā, Jāņa Cimzes ģimnāzijas apkalpotājs. Piešķirta jaunsaimniecība Lugažu muižā. Vēlāk strādājis par kurinātāju. Miris 1968. gadā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 289. lpp.; bibliotēka.valka.lv.

Valkas Cimzes kapos LKOK Kārļa Andersona simbolisks apbedījums

Atrodas Valkas Cimzes (bijušajos Lugažu) kapos Miera ielā 2. 

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pie komunistu koncentrācijas nometnē noslepkavotā Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Kārļa Andersona dzīvesbiedres kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts arī viņa vārds: 

ANDESONI
IEVA
1889.16.10. – 1962.18.05.
KĀRLIS
1889.30.06. - 1946 

Pa kreisi no Kārļa Andersona vārda iegravēts Lāčplēša Kara ordeņa atveidojums. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Andersons dzimis 1889. gada 30. jūnijā toreizējā Lugažu pagastā. Kalējs. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada rudenī iesaukts Krievijas armijā, dienējis Somijas gvardu pulkā. 1917. gadā pārcelts uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 25. februārī Valkā, piedalījies 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka pirmajās kaujās Vidzemē, paaugstināts par seržantu. Vēlāk cīnījies pret bermontiešiem, piedalījies Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 1919. gada 1. oktobrī paaugstināts par virsseržantu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 30. maijā “izlūkgājienā ienaidnieka aizmugurē sadursmē ar lieliniekiem pie Silenieku ciema netālu no Gulbenes-Rēzeknes ceļa Andersons ar iznīcinošu ložmetēja uguni sacēla pretiniekos apjukumu, pirmais ielauzās to nometnē un sagūstīja artilēristus, kā rezultātā tika iegūti 3 lielgabali, ložmetējs u.c. trofejas; saņemti 40 gūstekņi”. 

Atvaļināts 1920. gada 1. oktobrī. Dzīvojis Valkā, kalējs. Piešķirta jaunsaimniecība Lugažu pagasta “Spuldzēs”. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada aprīlī arestēts, atradies ieslodzījumā Valmieras, Valgas cietumos. 1946. gada 6. martā tā dēvētās LPSR IeTK karaspēka kara tribunāls, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 1. daļas a) apakšpunktu, par “dzimtenes nodevību” piespriež viņam 10 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Nosūtīts uz koncentrācija nometni Čeļabinskā, kur tā paša gada rudenī (datums nav zināms) miris.

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 40. lpp.; bibliotēka.valka.lv.

Laidu pagasta Dumpīšu kapos LKOK Kārļa Eversona individuāls apbedījums

Atrodas Laidu pagasta Dumpīšu kapos. 

Apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Eversons. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uz kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LĀČPLĒŠA
ORDEŅA KAVALIERIS
KĀRLIS EVERSONS
1893.2.I – 1975.7.X
KATE EVERSONE
1902.7.IX – 1943.15.II 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Eversons dzimis 1893. gada 2. janvārī Valtaiķu pagasta Sermītes muižā skrodera un kalpu meitas ģimenē. Laukstrādnieks. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 6. maijā Tērbatā, 5. Cēsu kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka naktī uz 1920. gada 9. jūniju Latgalē “izlūkgājienā ienaidnieka aizmugurē kareivis Eversons kopā ar kaprāli Saimnieku iznīcināja lielinieku telefona līniju, pēc tam piedalījās kaujā, kuras laikā tika iegūta artilērijas baterija”. 

Pēc atvaļināšanas jaunsaimnieks Valtaiķu pagasta “Daneros”, kas pārdēvēti par “Lāčplēšiem”. Bijis vietējās aizsargu nodaļas dalībnieks. 

Komunistiskās okupācijas laikā strādājis vietējā kolhozā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 147.-148. lpp.; Kurzemnieks, Nr.133 14.11.2006.; timenote.info/lv.

Staiceles kapos 1941. gadā kritušā nacionālā partizāna Ulda Mednieka individuāls apbedījums

Atrodas Staiceles kapos. 

Apbedīts 1941. gada 6. jūlijā kritušais nacionālais partizāns Uldis Mednieks. 1943. gada 4. jūlijā uz kapa atklāta piemiņas plāksne. 

Avoti: Tēvija, Nr. 159, 10.07.1943.; Cemety.lv.

Sakstagala Pauru kapos LKOK Jāzepa Kaļvas simbolisks apbedījums

Atrodas Sakstagala Pauru kapos. 

Tuvinieki uzstādījuši piemiņas plāksni komunistu koncentrācijas nometnē noslepkavotajam Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Jāzepam Kaļvam. 

Vēsturiska atkāpe. Jāzeps (Jezups) Kaļva (Kalve) dzimis 1890. gada. 6. februārī Sakstagala pagasta Pauru ciemā. Beidzis Rēzeknes pilsētas skolu, pēc tam dzelzceļnieku skolu Veļikije Lukos. Zemkopis savās mājās. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada 1. oktobrī iesaukts Krievijas armijā, dienējis 7. dzelzceļa bataljonā Galīcijā. 1916. gadā beidzis 2. Maskavas praporščiku skolu, ieskaitīts 207. Novobajazetas kājnieku pulkā. Tā sastāvā piedalījies kaujās pret Vāciju un Austriju kā rotas komandieris. Apbalvots ar Annas ordeņa III un IV šķiru, Staņislava ordeņa II un III šķiru. Krievu armijai sabrūkot, atgriezies mājās, kādu laiku dienējis arī pretlielinieciskajā Ziemeļarmijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 18. oktobrī, tikko atbrīvojies no Ziemeļarmijas un ieradies Rīgā. 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā virsleitnanta pakāpē piedalījies kaujās pret bermontiešiem un 1920. gada sākumā pret lieliniekiem Latgalē. Paaugstināts par kapteini. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī, uzbrūkot no Zolitūdes pozīcijām uz Šampētera muižu, virsleitnants Kalve “kā vada komandieris rotas labajā spārnā zem ārkārtīgi spēcīga ienaidnieku spiediena neatkāpās, bet atsita vairākus pretuzbrukumus, aizgāja ienaidnieka aizmugurē un piespieda tam atkāpties. Sekodams bermontiešiem uz Šampēteri, no jauna uzsāka sīvu kauju, noturējās līdz citu mūsu spēku pienākšanai un ieņēma Šampētera muižu, piespiežot bermontiešus bēgt uz Torņakalnu; mūsu rokās krita daudz ložmetēju, kā arī munīcijas noliktava”. 

Atvaļināts 1920. gada 18. jūnijā. Iestājies Iekšlietu ministrijas dienestā. Poļeščinas iecirkņa policijas priekšnieks. 1923. gadā Ludzas un Rēzeknes iecirkņa priekšnieka palīgs. 1927. gadā iecelts par Ludzas apriņķa priekšnieku. 3. Ludzas aizsargu pulka komandieris. 1934. gadā 14. Kuldīgas aizsargu pulka komandieris, 1935. gada sākumā 2. Ventspils aizsargu pulka komandieris. 1939. gadā 19. Abrenes aizsargu pulka komandieris, Abrenes apr. priekšnieks. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Aizsargu Nopelnu krustu. 

Komunistiskās okupācijas pirmajā gadā – 1941. gada 14. jūnijā – Ludzā apcietināts un deportēts uz PSRS teritoriju. Miris 1942. gada 9. aprīlī Vjatkas koncentrācijas nometnē. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 232. lpp.; rezeknesnovads.lv, 11.11.2021.

Valgales kapos LKOK Ernesta Lindemaņa individuāls apbedījums

Atrodas Valgales kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ernests Lindemanis. Pie kapa tuvinieku uzstādīta kopīga piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

Lindemaņi
Irma                 Ernests
1901 – 1979                1898 – 1981 

Nekādas norādes, ka E. Lindemanis ir apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, nav. 

Vēsturiska atkāpe. Ernests Lindemanis dzimis 1898. gada 30. janvārī Talsu apriņķa. Valgales pagastā zemkopja ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā 1917. gada februārī iesaukts Krievijas armijā, dienējis smagās artilērijas 37. divizionā Rīgas frontē. Vēlāk apmēram pusgadu bijis Sarkanajā armijā. 

1919. gada maija beigās pie Smiltenes kopā ar bateriju pārgājis fronti, brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. 1. jūnijā ieskaitīts 3. Rūjienas baterijā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1919. gada 9. oktobrī pie Ikšķiles ievainots. 1920. gada martā paaugstināts par dižkareivi. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. novembrī Zemgalē Emburgas rajonā, “kad ienaidnieka viesuļuguns piespieda mūsējos atkāpties un vienu no lielgabaliem nevarēja izvest ar pajūgu, Lindemanis kopā ar citiem kareivjiem to pārvietoja pašu spēkiem, cīņā ar pretinieka bateriju sašāva vienu tās lielgabalu un piespieda pārējos ar smagiem zaudējumiem steigšus atkāpties”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. aprīlī. Piešķirta jaunsaimniecība Valgales pagasta “Ozoliņos”. Aizsargu nodaļas dalībnieks. 

Atkārotās komunistiskās okupācijas laikā 1947. gadā apcietināts. No ieslodzījuma atgriezies pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 322.-323. lpp.; sabile.lv, 12.11.2018.

Siguldas kapos LKOK Žaņa Ķinča individuāls apbedījums

Atrodas Siguldas kapos. 

Dzimtas kapos apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Žanis Ķincis. Uz kapa uzstādīta neregulāras formas granīta piemiņas plāksne, kurā blakus Lāčplēša Kara ordeņa attēlojumam iekalts teksts: 

VIRSLEITNANTS
ŽANIS
KINCIS
1893 – 1964 

Vēsturiska atkāpe. Žanis Ķincis (Kincis, Kintcs) dzimis 1894. gada 20. decembrī Ezeres pagastā. Izglītojies ģimnāzijā. 

Pirmā pasaules kara laikā no 1915. gada līdz 1917. gadam dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk – pulkā). Beidzis Ziemeļfrontes praporščiku skolu, piedalījies kaujās. 1916. gada 8. martā pie Ķekavas ievainots. 1917. gada beigās kritis vācu gūstā, no tā atgriezies apmēram pēc gada. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada februārī Aizputē, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona 3. atsevišķās (Studentu) rotas (vēlāk – Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes Studentu bataljona 2. (Zolta) rota) sastāvā piedalījies cīņās pret lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. maija kaujā pie Kauguriem (sk.) “ienaidnieka uzbrukuma laikā viskritiskākajā brīdi, kad rotai bija beigusies munīcija, [virsleitnants] Ķincis veda savus kareivjus durkļu cīņā un pirmais ielauzās atpakaļ mūsu ierakumos, taču tika smagi ievainots, zaudēja abas acis”.

Pēc ievainojuma ilgstoši ārstējies kara slimnīcā. 

Piešķirta jaunsaimniecība Cieceres pagastā. Dzīvojis Rīgā, saņēmis 1. kategorijas kara invaliditātes pensiju. 

Komunistiskās okupācijas laikā visas privilēģijas atņemtas. Mūža pēdējos gadus aizvadījis Siguldā. 1964. gadā miris Vidrižos. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 285.-286. lpp.; Cemety.lv.

Valles kapos LKOK Alfrēda Celmiņa individuāls apbedījums

Atrodas Valles kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alfrēds Celmiņš. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uz kapa uzstādīta melna granīta piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

Lāčplēša kara
ordeņa kavalieris
Alfrēds
Celmiņš
1890 – 1959 

Dievs, svētī Latviju! 

Vēsturiska atkāpe. Alfrēds Celmiņš dzimis 1890. gada 30. septembrī Valles pagastā lauksaimnieka ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada rudenī iesaukts Krievijas armijā, ieskaitīts 185. kājnieku rezerves pulkā. Pēc mācību komandas beigšanas nosūtīts uz Nižegorodas pulku, kura sastāvā piedalījies kaujās. Apbalvots ar Jura medaļu un Jura krusta IV šķiru. 

1916. g. jūnijā pārcelts uz latvieši strēlnieku formējumiem. Rezerves latviešu strēlnieku pulkā beidzis sakarnieku mācību komandu. 1917. gada sākumā ieskaitīts 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. Piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna un Ikšķiles. Frontes sabrukuma laikā kopā ar pulku pārcelts uz Petrogradu, kur beidzis telefonistu kursus. 1918. gada vasarā atgriezies Latvijā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 15. jūlijā Jaunjelgavā, dienējis vietējā komandantūrā, pēc tam Latgales artilērijas pulkā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. Paaugstināts par kaprāli, vecākais telefonistu instruktors. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. novembrī kaujā pret bermontiešiem “zem spēcīgas uguns klajā laukā Celmiņš izvilka telefona līniju starp kaujas centrāli Apiņu mežsargmājās un kaujas grupas priekšnieku Ķīšu mājās, tā dodot iespēju saskaņot artilērijas un kājnieku darbību, kas sekmēja ienaidnieka sakaušanu”. 

Atvaļināts 1920. gada 30. septembrī. Jaunsaimnieks Taurkalnes pagasta “Celmiņos”. Otrā pasaules kara laikā aizsargu organizācijas biedrs. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1944. gada 28. septembrī PSRS pretizlūkošanas dienests “Smerš” Celmiņu apcietina un 1945. gada 4. februārī 8. Baltijas frontes kara tribunāls, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 1. daļas a) apakšpunktu, par “dzimtenes nodevību” piespriež viņam 15 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē un piecu gadu nometinājumu bez tiesībām atgriezies. 1956. gadā PSRS Augstākās Padomes Prezidija komisija sodu samazina līdz 12 gadiem, un Celmiņš var atgriezties Latvijā. Miris 1959. gadā Vallē. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 111. lpp.; Cemety.lv.

Vecumnieku kapos LKOK Jura Mazura individuāls apbedījums

Atrodas Vecumnieku kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Juris Mazurs. Uzstādīts kopīgs kapakmens Jura Marura dzimtai, taču nekādu norāžu, ka viņš ir LKOK nav. 

Vēsturiska atkāpe. Juris Mazurs dzimis 1887. gada 20. martā Lielplatones pagastā. Pagastskolas izglītība, mācījies zemkopības kursos Jelgavā. Dārzkopis. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada oktobrī brīvprātīgi iestājies 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā, piedalījies visās kaujās, beidzis spridzinātāju mācību komandu. 

Pavēlē par apbalvošanu ar apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 2. jūlijā starp Ķekavas upīti un Katrīnmuižu jaunākais apakšvirsnieks Mazurs “brīvprātīgi devās uzspridzināt vācu drāšu aizžogus; visu nakti stāvēja upē ar apmēram 20 kg smagu dinamīta lādiņu uz galvas, nogaidīdams, kamēr vācieši beidz būvēt aizžogus, rītausmā stiprā ugunī novietoja lādiņu izvēlētajā vietā, nogaidīja tā eksploziju un atgriezās pie savējiem”. 

1916. gada decembrī durkļu cīņā ievainots. 1917. gadā pārcelts uz 4. aplenkšanas artilērijas pulku. Par nopelniem kaujās apbalvots ar Jura krusta III un IV šķiru. 

Pēc lielinieku apvērsuma 1918. gada martā demobilizēts, aizbraucis uz Omsku. 1918. gadā vasarā mobilizēts 1. Semirečjes kazaku pulkā, piedalījies cīņās pret lieliniekiem. Paaugstināts par virsnieku, apbalvots ar Jura ordeni un Vladimira ordeņa III šķiru. Pēc baltgvardu sakāves devies uz Ķīnu. Instruktors Ķīnas armijā, pēc gada dienestā izdots lieliniekiem. 

Latvijā atgriezies 1922. gada janvārī. Līdz 1923. gada 20. aprīlim uzraugs robežpolicijā. Dzīvojis Ikšķiles pagasta Mazuros, dārznieks. 

Otrā pasaules kara laikā dienējis latviešu policijas bataljonā, vēlāk no 1943. gada aprīļa latviešu leģiona 19. divīzijas transporta rotas komandieris, virsleitnants. Pēc 1945. gada 8. maija kapitulācijas, izvairoties no filtrācijas, devies uz Gruziju, kur līdz 1954. gadam strādājis par agronomu dārzkopībā. Atgriezies Latvijā, dzīvojis Allažu pag., strādājis par dārznieku. 1955. gadā pārnācis dzīvot uz Dobeli. Strādājis Lielbērzes tuberkulozes slimnīcā par palīgsaimniecības vadītāju līdz 1960. gadam, kad aizgājis pensijā. Miris 1963. gada augustā Bauskā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 342. lpp.; Cemety.lv.