Atrodas skvērā pie Jelgavas dzelzceļa stacijas. GPS 56.641356, 23.730834
Ideja celt pieminekli pilsētas atbrīvošanai no bermontiešiem radusies
pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā, bet oficiāli tā izteikta 1925. gada
8. februārī Jelgavas palīdzības biedrības pilnsapulcē, un saskaņā ar tās lēmumu
Jelgavas palīdzības biedrība 13. martā sarīko īpašu pilsētas un apkārtnes
sabiedrisko organizāciju sanāksmi, kas ierosinājumu atbalsta un ievēl pagaidu
prezidiju pilsētas domes deputāta Pētera Juraševska vadībā. 27. martā pēc visai
ilgām debatēm, kuru laikā izskan tādi priekšlikumi kā pilsētas atbrīvošanu
pieminēt ar zīdaiņu patversmes ierīkošanu, Jelgavas pils atjaunošanu vai tautas
nama celšanu, galu galā tomēr tiek pieņemts lēmums dibināt pieminekļa celšanas komiteju,
kā arī sākt līdzekļu vākšanu.
17. oktobrī Atbrīvošanas pieminekļa celtniecības komiteja rosina
jelgavniekiem pārdomāt “vai darināt saviem atbrīvotajiem pieminekli latvju
karavīra veidā, jo tikai cilvēciskos vaibstos vēlākās paaudzes lasīs Latvijas
izcīnītāju varonību”, kā arī lemj svinību laikā par godu kārtējai gadskārtai
kopš bermontiešu padzīšanas 22. novembrī organizēt sarīkojumu ar vērienīgu
koncertprogrammu, kuru papildinātu loterija un tirdziņš. Šīs idejas īstenošana
pieminekļa celtniecības kasē ienes pirmos 3500 latus.
1927. gada 3. martā komitejas pagaidu valdes vietā tiek ievēlēta pastāvīga
valde, par kuras priekšsēdētāju atkal kļūst P. Juraševskis, kurš tobrīd bija
jau Saeimas deputāts. Komiteja arī konstatē, ka uz to brīdi pieminekļa celtniecībai
savākti jau 4700 lati. Vienlaikus šajā sēdē atkal izskan iebildumi, ka Jelgavas
atbrīvošanu vajadzētu pieminēt ar kādu sabiedriski noderīgu celtni. Izskan arī
kompromisa priekšlikums – būvēt pieminekli-ēku, kurā ierīkot muzeju, bet tās
apakšstāvā – kioskus, kuru nestos ienākumus izmantot labdarīgiem mērķiem.
Galīgs lēmums šajā jautājumā pieņemts vēl netiek.
Tā paša gada 1. septembrī Jelgavas apgabaltiesa apstiprina Jelgavas
Atbrīvošanas pieminekļa komitejas statūtus un oficiāli to reģistrē biedrību
sarakstā, bet 24. novembrī tiek ievēlēta jauna komitejas valde.
1928. gada maija komitejas sēdē tiek atzīts, ka pieminekļa celtniecībai
savākti jau 5300 lati un ka šī summa ir pietiekama celtniecības priekšdarbus
uzsākšanai, lai gan pieminekļa atrašanās vieta vēl nav izraudzīta.
1929. gada 21. martā komitejas sēdē tiek izvērtēti piedāvātie pieminekļa
meti, un komitejas locekļi priekšroku dot tēlnieka Kārļa Jansona iesniegtajam
projektam, saskaņā ar kuru pieminekļa celtniecība ilgtu divus gadus un tā
izmaksas varētu sasniegt 16 000 latu. Sēdē izskan arī viedoklis, ka toreizējās
krīzes apstākļos nevajadzētu steigties ar pieminekļa būvi. Komiteja uzdod K.
Jansonam precizēt pieminekļa izmaksas. Bez K. Jansona metu bija iesniegusi
vienīgi E. Kuraua firma, kas piedāvāja būvēt monumentālu sienu, kurā būtu
iekalti kritušo vārdi. Komitejas locekļi atzina, ka šis projekts ir pārlieku
dārgs un nav arī pietiekami oriģināls.
Galīgais lēmums par pieminekļa celtniecību tiek apstiprināts komitejas
pilnsapulcē 1930. gada 3. aprīlī. Tiek ziņots, ka līgums ar K. Jansonu ir
noslēgts un viņa mets – apstiprināts. Pieminekļa izmaksas tiek lēstas uz 16 000
latu, no kuriem komiteja savākusi jau 6460 latus. Pēc ilgstošas sarakstes
beidzot panākta vienošanās arī starp Jelgavas pilsētu un Dzelzceļu virsvaldi
par zemes gabalu apmaiņu, iegūstot zemi stacijas laukumā, kur iecerēta
pieminekļa uzstādīšana. Tiek pārvēlēta arī komitejas valde un tās
priekšsēdētāja amatu saglabā P. Juraševskis. Komiteja lemj, ka pieminekļa
pamatakmeni varētu likt jau tā paša gada rudenī.
Lai gan jau aprīlī Stacijas laukumā tika uzsākti zemes līdzināšana un
paaugstināšanas darbi, ieceri par pamatakmens likšanu nācās atlikt līdz nākamā
gada 7. jūnijam, kad pieminekļa pamatos tiek iemūrēta kapsula ar vēstījumu
nākamajām paaudzēm. Saskaņā ar pieminekļa celtniecības līdzšinējās gaitas
pārskatu, kuru pēc pamatakmens iesvētīšanas sniedz komitejas priekšsēdētājs un
Saeimas deputāts P. Juraševskis, ziedojumos savākti 12 000 latu, taču tajā pašā
laikā plānotās izmaksa izaugušas jau līdz 20 000 latu.
Tikmēr tēlnieks K. Jansons savā darbnīcā toreizējā Cēsu pagasta “Siļķēs”
uzsācis pieminekļa maketa veidošanu mālā. “Siļķēs” viņš veica arī kalšanas
darbus, iemiesojot savu ieceri granītā.
Bija plānots pieminekli atklāt 1931. gada 21. novembrī, Jelgavas
atbrīvošanas kārtējā gadadienā, taču, kā raksta tā laika prese, “no
jelgavniekiem neatkarīgu saimniecisku apstākļu dēļ” (“traucējumi bankās pie
noguldījumu izmaksas”) svinības nācās atlikt, un atklāšana notika tikai nākamā
gada 22. jūnijā, Varoņu piemiņas dienā.
Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi
Piemineklis sastāv no trīs metrus augsta kubveida postamenta, kas apšūts
pelēka granīta plāksnēm un uz kura novietots 3,5 metrus augsts gaiši pelēkā
Somijas granītā kalts Lāčplēša tēls, kas atbalstās uz zobena, vienu kāju
uzlicis uz pievārētā “melnā bruņinieka”. Postamenta priekšpusē no bronzas
burtiem sastādīts teksts:
JELGAVAS
ATBRĪVOTĀJIEM
Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi
Piemineklis novietots uz terasveida zemes paaugstinājuma, un uz to no
četrām pusēm ved granīta kāpnes ar septiņiem pakāpieniem.
Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi
Kopumā piemineklis izmaksājis 22 106,50 latus. Daļu no šīs summas –
attiecīgi 5000 un 3000 latu – atvēlēja valdība un Jelgavas pilsētas valde, bet
pārējais savākts ziedojumos. Starp sabiedriskajām organizācijām un citām
juridiskajām personām vislielākie ziedotāji ir Jelgavas Latviešu biedrība,
Sarkanā Krusta Jelgavas nodaļa, apriņķa valde, Jelgavas vieglo ormaņu biedrība,
Hofa akciju sabiedrība un Ložmetējkalna pieminekļa komiteja.
Lai gan piemineklim bija izdevies neskartam pārdzīvot pirmo komunistiskās
okupācijas gadu, tas savā sākotnējā veidolā nebija pieņemams nacistiskās
okupācijas varasiestādēm, un Ostlandes reihskomisariāta Jelgavas apgabala
komisārs Valters Eberhards brīvkungs fon Mēdems dod rīkojumu pieminekļa pamatni
aizsegt ar koka vairogiem, lai, viņaprāt, apkaunojošie simboli nebūtu redzami.
Pakļaujoties Mēdema spiedienam 1942. gada 31. oktobrī pilsētas pašvaldība pieņem
lēmumu uzdot pieminekļa autoram to pārveidot un nokalt “melnā bruņinieka” tēlu.
K. Jansons tam sākotnēji nepiekrīt, taču draudu rezultātā piekāpjas un
1942. gada beigās vai 1943. gada sākumā kopā ar savu studentu grupu veic
pieminekļa “labošanu”.
1947. gadā izdarītajā uzņēmumā redzams Atbrīvošanas piemineklis ar nokaltu "Melnā bruņinieka" tēlu. (Foto: 1947. gads, Edvīns Meija. Avots: Ceļā uz neatkarību, 146.)
Paša K. Jansona teikto par savu lēmumu piekrist “melnā bruņinieka” tēla
nokalšanai, tādejādi sabojājot vienu no mīļākajiem paša darbiem, savulaik
atstāstījusi dzejniece Gunta Micāne: “Man saka, ja Jūs pavēli izpildīsiet,
aiziesiet pa šīm durvīm. Neizpildīsiet – aiziesiet pa šīm, un neviens nekad jūs
vairs neredzēs. Ko man bija darīt? Tik un tā to būtu izdarījis cits. Tad jau
labāk pašam...”
Atkārtotās komunistiskās okupācijas sākumā no pieminekļa postamenta pazūd
bronzas burti, bet 1949. gada 17. maijā, pamatojoties uz tā dēvētās LPSR
Ministru Padomes izbraukuma sēdes norādījumu, Jelgavas pilsētas Izpildkomiteja
pieņem lēmumu Nr. 262, kas cita starpā paredz “baltgvardiem celtā pieminekļa
noņemšanu pie stacijas”. Attiecīgu pilsētas izpildkomitejas lēmumu par
pieminekļa nojaukšanu parakstījis toreizējais tās priekšsēdētājs Boriss Bērziņš
(Berzins), galvenais arhitekts Lukss un komunālās saimniecības nodaļas vadītājs
Teļjatņikovs.
Pieminekli nogāž un iznīcina 1950. gadā, bet pēc kāda laika uz palikušā
postamenta Lāčplēša vietā tiek uzslieta lielinieku režīma pirmā vadoņa
Vladimira Uļjanova (plašāka pazīstams ar savu pagrīdes palamu – Ļeņins)
statuja.
Interesanti, ka šajā gadījumā paši lielinieki vēlākajos gados, šķiet,
izjutuši zināmu neērtību par pastrādāto, cenšoties atbildību par to, kā
ierasts, uzvelt kādiem “fašistiem”. Tā, piemēram, 1978. gadā klajā laistajā
reprodukciju albumā “Kārlis Jansons” mākslas kritiķe raksta, ka par tēlnieka
radīto pieminekli Jelgavā, kurš esot simbolizējis “uzvaru pār tautas senajiem
verdzinātājiem (..) [t]uvāk spriest (..) tagad ir grūti”, jo tas esot gājis
bojā tā dēvētā lielā tēvijas kara laikā.
Sākoties Atmodai, rodas ideja par pieminekļa atjaunošanu. Tās koordināciju
uzņemas celtnieks un vēlākais politiķis Imants Geidāns, vēsturnieks un
skolotājs Andris Tomašūns un ārsts Paulis Rēvelis.
Precīzas informācijas par nogāztā pieminekļa tālāko likteni nebija. Klīda
runas, ka tas sadrupināts akmens šķembās vai kaut kur tuvākajā apkārtnē
aprakts. 1988. gada 23. aprīlī toreizējā vietējā laikrakstā “Darba Uzvara”
parādās fotogrāfa un fotogrāfijas vēsturnieka Pētera Korsaka raksts “Kur tu
esi, Lāčplēsi?”, kurā aculiecinieki tika mudināti sniegt ziņas par pieminekļa
vai tā atlieku iespējamo atrašanās vietu.
Atsaucās vairāki cilvēki, kas norādīja vienu un to pašu vietu – bijušās
dārzniecības teritoriju Stacijas ielā, kur vēlāk ticis ierīkots dzelzceļnieku
bērnudārzs. Tur Kultūras fonda Jelgavas grupas un Pieminekļu atjaunošanas
grupas aktīvisti 8. maijā veica meklēšanu un patiešām atrada iznīcinātā
pieminekļa fragmentu – Lāčplēša skulptūras torsu.
Atradumu 12. maijā novietoja pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un
mākslas muzeja, bet jau 28. maijā pilsētas izpildkomiteja pieņem lēmumu, ar
kuru uzdod muzeja vadībai apkopot vēsturisko informāciju, kas nepieciešama
pieminekļa atjaunošanas pamatošanai, bet izpildkomitejas arhitektūras un
pilsētbūvniecības nodaļai – izraudzīt piemērotu vietu atjaunotā pieminekļa
uzstādīšanai.
Oktobra sākumā atrastais oriģinālā pieminekļa fragments tiek pārvests uz
Cēsu “Siļķēm”, kur monumenta autora dēls tēlnieks Andrejs Jansons veidoja
atjaunojamā pieminekļa modeli mālā, bet pēc tam – ģipsī.
Saskaņā ar leģendu, kas varētu būt veidojusies jau pēc pieminekļa
nojaukšanas, Lāčplēša kāja balstījusies ne vien uz “melnā bruņinieka”, bet arī
uz nokautā “sarkanā pūķa”, taču A. Jansons, kas savācis plašu fotoattēlu
kolekciju ar oriģinālo pieminekli, šādu versiju kategoriski noraidīja.
Attiecīgi pēc viņa maketa radītajā monumenta kopijā nekāda “sarkanā pūķa” nav. Tomēr
tas joprojām parādās arī pēc pieminekļa atjaunošanas izdotajā literatūrā.
Iespējams gan, ka attālas leģendas saknes meklējamas vēl pieminekļa tapšanas
laikā. Kā 1930. gada oktobrī vēstīja laikraksts “Latvijas Kareivis”, aprakstot
iecerēto statuju, kuras māla maketu “Siļķēs” ieradušies aplūkot Atbrīvošanas
pieminekļa komitejas locekļi, Lāčplēsim “zem kājām (..) guļ pieveiktie
ienaidnieki – Krievijas divgalvainais ērglis un melnais bruņinieks”. Arī
Voldemārs Likerts min Lāčplēsi “melnā bruņinieka un sarkanā pūķa uzvarētāju”.
Kalšanas darbus A. Jansons dažādu apstākļu dēļ pats uzņemties tomēr
nevarēja. I. Geidāns mēģināja vienoties ar Latvijas kombinātu “Māksla”, taču
saņēma atteikumu. Galu galā kalšanas darbus uzņēmās Tallinas mākslas kombināts
(vēlāk uzņēmums “ARS Monumenta”). Darbu veica akmeņkaļa Vello Aluranda vadībā.
Piemērots granīts tika atrasts vienā no Karēlijas karjeriem, kas tolaik
atradās Rīgas ražošanas apvienības “Latvijas autoceļi” lietošanā. Šī akmens
krāsa atbilda pieminekļa oriģinālam, jo K. Jansona statuja tikusi kalta
granītā, kas iegūts no tām pašām akmeņlauztuvēm, kuras atradās teritorijā kas
tolaik piederēja Somijai un kuru pēc Ziemas kara somiem vardarbīgi atņēma PSRS.
Uzņēmuma darbinieki gādāja arī par akmens izzāģēšanu un nogādāšanu Tallinā.
Savukārt postamenta apšuvuma plāksnes un kāpņu granīta pakāpieni darināti
Sanktpēterburgā, kamēr bronzas burti pieminekļa uzraksta veidošanai atlieti
Rēzeknē.
Tomēr līdzekļu trūkuma dēļ darbi ieilga. Kā 1992. gada aprīļa sākumā vēsta
laikraksts “Jelgavas ziņotājs”, igauņu akmeņkaļi straujā izmaksu pieauguma dēļ
pieprasījuši norēķināties graudā ar zāģmateriāliem 300 000 rubļu vērtībā, taču
Jelgavas Dabas un pieminekļu aizsardzības rīcībā tolaik bijuši tikai 36 000
rubļu, kas savulaik saziedoti īpašajā Kultūras fonda kontā. Tāpēc laikrakstā
publicēts aicinājums uzņēmumiem, iestādēm, organizācijām un privātpersonām
ziedot atkal.
Tajā pašā laikā diskusijas joprojām raisīja jautājums par atjaunojamā
pieminekļa atrašanās vietu. Lai gan nojauktā pieminekļa vietā uzslietā Ļeņina
statuja 1974. gadā tika demontēta, jo togad pilsētas centrā tika uzstutēts
reprezentablāks lielinieku tirāna tēls. Līdz ar lielinieku vadoni demontēts
tiek arī oriģinālais Atbrīvošanas pieminekļa postaments. Taču 1984. gadā Atbrīvošanas
pieminekļa kādreizējās atrašanās vietas tiešā tuvumā bija parādījies vēl viens
okupācijas režīma simbols – piemineklis tā dēvētajiem “atbrīvotājiem no vācu
fašistiskajiem iebrucējiem”, kas ar laiku izpelnījās jelgavnieku doto palamu –
“zaļais pūķis”. Kā vēl 1988. gada jūlijā norādīja Jelgavas izpildkomitejas
arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļa atjaunotā pieminekļa uzstādīšana tā
sākotnējā atrašanās vietā “varētu mazināt abu pieminekļu idejisko nozīmību un
ienest disonansi pagaidām skaidrajā parka telpiskajā plānojumā”. Savukārt
okupācijas režīma simbola pārcelšana uz citu vietu prasītu lielus finansiālos
līdzekļus un “neattaisnotu sevi no morālā un estētiskā viedokļa”.
Tāpēc sākotnēji laikraksta “Darba Uzvara” 1988. gada otrajā pusē sarīkotajā
aptaujā par atjaunojamā pieminekļa vēlamo atrašanās vietu vairākums jelgavnieku
bija minējuši skvēru, kas atradās starp toreizējo Ļeņina (tagad Lielo) ielu,
toreizējo Slimnīcas (tagad Oskara Kalpaka) ielu un Jāņa Asara ielu. Šo vietu
bija akceptējis arī A. Jansons. Pēc 1989. gada 8. septembrī veiktā
eksperimenta, dažādās vietās, kas piedāvāts pieminekļa uzstādīšanai, novietojot
starpsaimniecību celtniecības organizācijas darbnīcās izgatavoto monumenta
maketu dabīgā lielumā, pie tāda paša slēdziena nonāca arī pilsētas galvenais
arhitekts Kaspars Riekstiņš un Jelgavas toreizējās izpildkomitejas, kā arī
tobrīd vēl pie varas esošās Komunistiskās partijas amatpersonas. Tomēr galīgā
lēmuma pieņemšana ievilkās vēl uz vairākiem gadiem.
Galu galā līdz 1992. gada maijam pilsētas arhitekts K. Riekstiņš savas
domas bija mainījis un atzinis, ka “Lāčplēsim” jāatgriežas savā sākotnējā
vietā. Lai atjaunojamo pieminekli norobežotu no “zaļā pūķa”, par kura
“pastāvēšanu vai likvidēšanu lems politikāņi”, Riekstiņa sagatavotais projekts
paredzēja pārveidot celiņu sistēmu un ar blīviem lielu koku stādījumiem atkal
izveidot zaļu aizmugures joslu.
Aizsteidzoties laikam priekšā, jānorāda, ka atdzimušajam piemineklim “pūķa
ēnā” nācās aizvadīt tikai dažus gadus, jo ar vara plāksnēm apšūto ģipša
veidojumu dabīgā kārtā saēda laika zobs un nokrišņu ūdeņi. Tāpēc, atzīstot
okupācijas režīma simbolu par bīstamu garāmgājējiem un nevēloties tā remontam atvēlēt
tam nepieciešamos 80 000 latu, pašvaldība 1997. gadā izlēma to demontēt, pret
ko neiebilda nedz pieminekļa autore, nedz Krievija, kas tolaik šo jautājumu
atzina par Latvijas iekšējo lietu.
Kad beidzot īsi pirms plānotās atjaunotā pieminekļa atklāšanas bija
pieņemts lēmums par tā atrašanās vietu, stacijas laukuma sagatavošana monumenta
uzstādīšanai tika uzticēti Jelgavas padomes komunālās saimniecības nodaļai, un
1992. gada 11. septembrī tika iebetonēti tā pamati. Uz pieminekli vedošo kāpņu
un postamenta apšuvuma montāžu veica paši pakāpienu un plākšņu izgatavotāji no
Sanktpēterburgas.
Atjaunotais piemineklis tika atklāts 1992. gada 21. novembrī, un kopumā tas
izmaksāja aptuveni sešus miljonus rubļu.
Bija plānots par godu pieminekļa atjaunošanai izdot arī īpašu pastmarku,
taču galu galā Latvijas pasts šo ieceri noraidīja, aprobežojoties vienīgi ar
speciālās zīmogošanas sarīkošanu. Tādējādi Jelgavas “Lāčplēsis” ir iemūžināts
vienīgi uz 1937. gada 12. jūlijā klajā laistās desmit santīmu pastmarkas.
1937. gada 12. jūlijā klajā laistā Latvijas pastmarka (Michel Nr. 248)
ar Jelgavas Atbrīvošanas pieminekļa attēlu
Aploksne ar speciālo zīmogu, kas veltītsatjaunotā Jelgavas
atbrīvošanas pieminekļa atklāšanai 1992. gada 21. novembrī
Tikmēr oriģinālās K. Jansona veidotās skulptūras fragments, kas joprojām
atrodas pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, kļuvis par
patstāvīgu monumentu, kas tiek dēvēts par “Lāčplēša sirdi” un simbolizē
komunistiskās okupācijas nodarītos postījumus, kā arī Latvijas neatkarības
atjaunošanu.
Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi
Interesanti, ka tam īsi pirms Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas
vēlreiz nācies piedzīvot lielinieku un to pēcteču uzbrukumu. Naktī uz 1990.
gada 18. oktobri vandaļi, kas acīmredzami bija sašutuši par dienā notikušo
Ļeņina statujas demontāžu Jelgavas centrā, K. Jansona veidotā pieminekļa
fragmentu aplēja ar brūnu grīdas krāsu.
2017. gadā skulptūras fragments ticis atkārtoti notīrīts un novietots uz
granīta pamatnes, kurā iestrādāta metāla plāksne ar paskaidrojošu tekstu.
Jauniekārtotā piemiņas vieta – “Brīvības ceļš” – atklāta tā paša gada 23.
maijā.
Papildināts: 01.06.2023.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai:
Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS,
1999. 118. lpp.; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938.
Rīga: Autora izdevums. 1938, 62.-64. lpp.; Korsaks, P., Kušķis, G. Ceļā uz
neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi, Rīga: mans īpašums, 1997. 145.-151.
lpp.; Jaunais Zemgalietis, Nr. 52, 06.03.1925.; Latvijas Kareivis,
Nr. 73, 31.03.1925.; Nr. 239, 22.10.1925.; Nr. 53, 06.03.1927.; Nr. 101,
06.05.1928.; Jaunais Zemgalietis, Nr. 68, 23.03.1929.; Latvijas
Kareivis, Nr. 69, 24.03.1929.; Nr. 80, 06.04.1930; Nr. 84, 11.04.1930.; Nr.
243, 25.10.1930.; Nr. 125, 09.06.1931.; Nr. 253, 09.11.1931.; Nr. 139,
26.06.1932.; Padomju Jaunatne, Nr. 93, 14.05.1988.; Darba Uzvara,
Nr. 75, 17.05.1988.; Literatūra un Māksla, Nr. 21, 20.05.1988.; Darba
Uzvara, Nr. 85, 01.06.1988.; Padomju Jaunatne, Nr. 111, 09.06.1988.;
Darba Uzvara, Nr. 106, 08.07.1988.; Nr. 151, 24.09.1988.; Jelgavas
Ziņotājs, Nr. 81/82, 26.05.1989.; Nr. 145, 13.09.1989.; Nr. 157,
05.10.1990.; Laiks, Nr. 100, 15.12.1990.; Jelgavas Ziņotājs, Nr.
128, 22.08.1992.; Nr. 146, 23.09.1992.; Nr. 180, 21.11.1992.; LA.LV,
15.07.2016.; LSM, 06.05.2017; 23.05.2017.