otrdiena, 2021. gada 22. jūnijs

Strazdes pagasta Kalna kapos piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem

Atrodas Strazdes pagasta Kalna (Jaunajos) kapos. 

Atklāta 2005. gada 1. oktobrī. Rupji apstrādātā nošķeltā laukakmenī iekalts teksts: 

MŪSU SIRDĪS LIESMO VIENAS DOMAS –
LATVJU TAUTAI NEBŪS ZUST
 

LŪCIJA SĀGAMEŽA-NĀGELE 

NACIONĀLIE PARTIZĀNI
J. KALNOZOLA –
T. DAUGAVIEŠA
VADĪBĀ CĪNĪJĀS AR KOMUNISTU OKUPANTIEM
UN PAŠMĀJU KANGARIEM
STRAZDES, LAUCENES UN LĪBAGU PAGASTOS
PAR BRĪVU LATVIJU
1945 – 1950
 

VIŅU PIEMIŅAI
2005
 

Pa labi no šīs piemiņas zīmes 2007. gadā uzstādīta granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts ar 30 partizānu vārdiem, kas izkārtoti divās slejās: 

PADOMJU ČEKAS
ARESTĒTI, SPĪDZINĀTI, NOGALINĀTI, IZSŪTĪTI
NACIONĀLIE PARTIZĀNI
 

JŪLIJS KALNOZOLS                      1903
TEODORS DAUGAVIETIS             1903
ERNESTS ALKSNIS                       1912
GUSTS ALKSNIS                            1915
FRICIS GRĪNŠTEINS                      1915
JĀNIS BRATUŠINS                         1924
ARNOLDS BĒRZIŅŠ                       1921
EDUARDS BERŅIKS                       1923
VILIS DANBERGS                           1923
ALFREDS DABRIS                          1915
KĀRLIS EGLĪTIS                             1912
KĀTRLIS FRĪDENBERGS               1907
OLGA FOSSA                                  1919
EDGARS GRICMANIS                    1924
JĀNIS GRICMANIS                         1918
KRISTAPS GRĀVELIS                    1908
VOLDEMĀRS KRASTS                   1924

 

ARNOLDS IEVIŅŠ
ARTURS JĀŅPĒTERS                    1911
ARVIDS LAGZDIŅŠ                        1922
ERNESTS LAGZDIŅŠ                     1920
ANDREJS OZOLS                           1920
KĀRLIS PETROVS                          1922
VISVALDIS UKENBĀLS                   1923
FRICIS VOLFS                                 1915
ARTURS ZAĻUPS                            1921
ALFRĒDS ZAĻUPS                          1921
PĒTERIS ŽUKOVS                          1910
ANTONS ŽUKOVS                          1920
EGĪLS SNIEDZIŅŠ                          1921
VIKTORS DINGOVS                       1923
OSVALDS ANTIŅŠ
ANSIS MĒNESIS
JĀNIS TERS                                     1917
 

Papildināts: 23.02.2022. 

Avots: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 266. lpp.; Kušķis, G., Korsaks, P. Ceļā uz Latvijas valstisko neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi. Rīga: Apgāds Mantojums, 2008. 180. lpp.

ceturtdiena, 2021. gada 17. jūnijs

Rucavā piemiņas zīme latviešu un lietuviešu nacionālajiem partizāniem

Atrodas Rucavā pie luterāņu baznīcas. 

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū Latvijas un Lietuvas nacionālās pretošanās kustības dalībnieki mežā netālu no Rucavas-Papes ceļa uzstādīja nacionālajiem partizāniem veltītu “Balto krustu”, taču laika un vandāļu darbības rezultātā, tas gājis zudumā. 2007. gada 5. oktobrī tika atklāta jauna piemiņas zīme, kas tagad atrodas pašā Rucavas centrā. Tā sastāv no “Baltā krusta” un tā pakājē uzstādītas melna granīta stēlas, kurā zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) un Lietuvas Brīvības cīnītāju savienības (LLKS) nozīmju atveidojumiem iekalts teksts: 

PAR TEVI TĒVU ZEME
LATVIEŠU UN LIETUVIEŠU NACIONĀLAJIEM PARTIZĀNIEM
CĪNĀ PRET KOMUNISTISKO OKUPĀCIJAS REŽĪMU 1945.-1955.g.
KRITUŠI DIENVIDKURZEMES UN KRETINGAS APRIŅĶA
BRĪVĪBAS CĪNĪTĀJI
JURIS DEJUS, VILNIS VECVAGARS,
ERNESTS TRANKALIS, MIĶELIS DEJUS,
ALFREDS TILIBS, GUNĀRS RUKUTS,
JĒKABS SMILTNIEKS, ALFREDS DADZIS,
ARTŪRS KRAFTS, ARNOLDS BUMBULIS,
AIVARS ROZE, JĀNIS TUPESIS,
EDUARDS BUKS, GUNĀRS KOČETKOVS,
ERNESTS PENKULIS, ERNESTS ELVIĶIS,
JĀNIS TREIMANIS, ULDRIĶIS.
NEZINĀMIE NO ANTANASA MILVIDIS, JUSTĪNA STRAKŠAS,
“SAKALAS” UN “KAROLIUS” GRUPAS KRITUŠIE
 

Piemiņas zīmi uzstādījusi LNPA. Stēlu izgatavojuši Liepājas akmeņkaļi, bet piemiņas vietas apkārtni labiekārtojusi Rucavas novada pašvaldība.

Papildināts: 30.06.2021.

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 257. lpp.; Latvija Amerikā, Nr. 41, 20.10.2007.; liepajniekiem.lv, 01.10.2007.; 05.10.2007.

trešdiena, 2021. gada 16. jūnijs

Durbes Priediena kapos piemineklis novada nacionālās pretestības kustības dalībniekiem

Atrodas Durbes Priediena kapu pakājē. 

Atklāts 2008. gada 28. novembrī. Pieminekli darinājis akmeņkalis Voldemārs Kandevics. Neregulāras formas laukakmenī iestrādātajā melna granīta plāksnē zem krusta zīmes un Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA ) nozīmes atveidojuma iekalts teksts ar 58 nacionālo partizānu, pretestības kustības dalībnieku un viņu atbalstītāju vārdiem: 

DURBES NOVADA PRETOŠANĀS
KUSTĪBAS DALĪBNIEKIEM
 

ANSIS BEITMANIS
OĻĢERTS LŪSIS
ANDREJS OZOLS
FRICIS OZOLS
JĀNIS-VOLDEMĀRS OZOLS
JURIS PŪCE
LĪZE REZVAJA
PĒTERIS VECVAGARIS
ZIGMUNDS ZVINBERGS
GUNĀRS GŪŽA
JĀNIS BIRZĪTIS
KĀRLIS DEKLAVS
JUKUMS FRIŠMANIS
TEODORS GAIĶIS
BIRUTA-ANTONIJA MAČIS
FRICIS OŠIŅŠ
ŽANIS ROZENBERGS
MARIJA SESTULIS
ROBERTS SIMUTIS
ANNA BRIKMANIS
ILGVARS ČĪČIS
JĀNIS ČĪČIS
JĀNIS DĪCMANIS
ARNOLDS GAITENIEKS
JANIS-JAIS JUREVIČS
LEONS KUPČE
ERNESTS LANGSEDIS
KĀRLIS LEIMANIS
ALFRĒDS LIEPIŅŠ
ANNA LIEPIŅŠ
NIKOLAJS NUNAVS
ILONA-SKAIDRĪTE PĀNS
ELĪZA-BERTA RONIS
VALDIS SEDOLS
LILIJA STEFANS
ANDRĒJS STEFANS
GUNĀRS STEFANS
ARVĪFS STEFANS
OJĀRS STEFANS
JĒKABS VĪTOLS
ŽANIS CĀLIS
NIKLĀVS DIDRIKSONS
LOTTE EŅĢELIS
ŽANIS OSTVALDS
JĀNIS PRĀTNIEKS
ŽANIS-FRICIS REINHOLDS
ARNOLDS RĒRIHS
RŪDOLFS ŠTĀLS
VOLDEMĀRS GRASMANIS
ZIEDONIS LUIKA
ŽANIS MEGNIS
VOLDEMĀRS VĒVERIS
VERA ZARIŅŠ
VILIS ROZENBERGS
PENKULS
ELVIŅŠ
BOKUMS
KOČETKOVS
 

Pie pieminekļa pamatnes piestiprinātajā granīta plāksnē iekalts teksts: 

PAR TEVI, TĒVU ZEME 

Pieminekli uzstādījusi LNPA. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 254.-255. lpp.; Kurzemes Vārds, Nr. 283, 04.12.2008.; Latvija Amerikā, Nr. 50/51, 20.12.2008.

otrdiena, 2021. gada 15. jūnijs

Liepājas Centrālkapos piemineklis 2. PK kritušajiem latviešu karavīriem un nacionālajiem partizāniem

Atrodas Liepājas Centrālkapos. 

Piemineklī iekalts teksts: 

KRITUŠAJIEM
UN NOMOCĪTAJIEM
LATVJU KARAVĪRIEM
UN CĪNĪTĀJIEM
PRET PADOMJU
REŽĪMU
1940 – 1956

Avots: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 244.-245. lpp.

pirmdiena, 2021. gada 14. jūnijs

Abavas pagasta Valgales kapos nacionālā partizāna Kārļa Kristolca individuāls apbedījums

Atrodas Abavas pagasta Valgales kapos. 

Apbedīts tā sauktajā Kabiles kaujā (sk.) kritušais nacionālais partizāns Kārlis Kristolcs. Uz kapa uzstādīta granīta piemiņas plāksne, kurā zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma iekalts teksts: 

KĀRLIS
KRISTOLCS
NACIONĀLAIS PARTIZĀNS
KRITIS
KABILES KAUJĀ
AR KOMUNISTISKĀ
OKUPĀCIJAS REŽĪMA
KARASPĒKU
1945.31.XII – 1946.1.I
 

Avots: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 242.-243. lpp.

Kabiles pagastā nacionālo partizānu Kabiles kaujas piemiņas vieta

Atrodas aiz Pusgaldiņiem pa labi no Kabiles-Rendas ceļa mežā pie bijušajām Āpuznieku mājām. 

Iekārtota vietā, kur no 1945. gada 31. decembra līdz 1946. gada 1. janvārim notika nacionālo partizānu Kabiles grupas kauja ar čekas karaspēku. Kaujā krita trīs nacionālie partizāni, kamēr čekistu zaudējumi esot sasnieguši aptuveni 50 kritušo. 

Divi no kritušajiem partizāniem – Emīls Šmits un Ādolfs Kūrējs (“Moskvīters”) – apglabāti kaujas vietā. Uz viņu kapiem uzstādīti divi piemiņas akmeņi.



Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Pirmajā no tiem zem krusta zīmes iekalts teksts: 

EMĪLS ŠMITS
1914 27 VI – 1945 31 XII
 

LABĀK MANU GALVU ŅĒMA
NEKĀ MANU TĒVUZEMI

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi 

Uz otra akmens zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma iekalts teksts: 

ĀDOLFS KŪRĒJS
NACIONĀLAIS PARTIZĀNS
KRITIS
KABILES KAUJĀ
AR KOMUNISTISKĀ
OKUPĀCIJAS REŽĪMA
KARASPĒKU
1945.31.XII – 1946.1.I

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Apbedījumu ieskauj dekoratīva koka sētiņa. 

Trešais kritušais partizāns – Kārlis Kristolcs – apglabāts Valgales kapos (sk.).

Labots: 30.05.2022.

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 242.-243. lpp.; kabile.lv.

Kabilē piemiņas plāksne nacionālajiem partizāniem

Atrodas Kabilē “Pērkonos” pie bijušās izpildkomitejas ēkas. 

Atklāta 2000. gada 24. decembrī. Granīta piemiņas plāksnē zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes attēlojuma iekalts teksts: 

1945. GADA 24.XII
NACIONĀLIE PARTIZĀNI
IEŅĒMA KABILES PADOMES
IZPILDU KOMITEJU,
KAS ATRADĀS ŠAJĀ ĒKĀ.
KOMUNISTISKĀ REŽĪMA
VARA KABILĒ UN TĀS
APKĀRTNĒ TIKA LIKVIDĒTA
UZ VIENU DIENU.


Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. 1945. gada 24. decembrī 20 vīru liela nacionālo partizānu grupa Friča Kārkliņa un Ēvalda Pakula vadībā ieņēma Kabiles izpildkomitejas ēku un miliciju. Operācijas mērķis bija atbrīvot iepriekšējā dienā sagūstīto partizānu R. Eglīti, taču lielinieki viņu jau bija paspējuši aizvest uz Kuldīgu. Savu biedru neatraduši, partizāni tuvējā nabagmājā sarīkoja Ziemassvētkus ar eglīti trūcīgajiem. Nākamajā dienā ap pulksten 17, lielinieku papildspēkiem tuvojoties Kabilei, partizāni atkāpās mežā.

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 233. lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 2, 15.01.1996.; Latvija Amerikā, Nr. 7, 17.02.2001.

svētdiena, 2021. gada 13. jūnijs

Kuldīgas Annas kapos nacionālo partizānu brāļu kapi

Atrodas Kuldīgas Annas kapos.

Brāļu kapi tika iekārtoti, kad 1997. gada 11. novembrī Annas kapos tika pārapbedīti seši 1945. gada 24. decembrī kritušie tā dēvētās “Kapteiņa” grupas partizāni. 2004. gada 3. jūlijā šeit tika pārapbedīti vēl 14 nezināmi komunistiskās okupācijas režīma upuri, domājams, nacionālie partizāni, kuru mirstīgās atliekas gadu iepriekš tika atrastas apraktas mežā Padures pagastā. 

Sākotnēji Brāļu kapos bija uzstādīts no koka darināts kopīgs “Baltais krusts,” bet individuālos apbedījumus iezīmēja ar mazākiem baltiem koka kustiem. 2004. gadā brāļu kapi tika labiekārtoti. Kapulauka priekšpusē uzstādīts kopīgs neregulāras formas granīta piemiņas akmens, kurā zem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības nozīmes attēlojuma iekalts teksts: 

CĪŅĀ PRET KOMUNISTISKO
OKUPĀCIJAS REŽĪMU
KRITUŠAJIEM KURZEMES
NACIONĀLAJIEM PARTIZĀNIEM
 






Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

Šis piemiņas akmens arī atklāts 3. jūlijā. 

Veicot labiekārtošanu, tika nomainīts arī līdzšinējais koka “Baltais krusts”, tā vietā uzstādot metāla krustu, bet atsevišķie mazākie krustiņi tika nomainīti pret granīta piemiņas plāksnēm. 

No valsts budžeta brāļu kapu labiekārtošanai atvēlēti 2650 lati. 

Acīmredzami vēlāk brāļu kapos tikuši veikti vēl citi apbedījumi, apglabājot arī kādreizējos nacionālos partizānus, kas miruši mūsdienās. 

Šobrīd (2021. gada jūnijs) brāļu kapos uzstādītas 14 piemiņas plāksnes, uz kurām lasāmi sekojoši vārdi: Nikolajs Brūveris (28.01.1925.-18.10.2005.), Kristaps Kadiķis (20.06.1920.-25.02.2012.), Leonīds (-1945.), Ādolfs Matīss (-1945.), Jēkabs Vēzis (1919.-1945.), Kārlis Karulis (-1945.), Vilis Brože (-1945.), Artūrs Ernests Legzdiņš (1898.-1945.), Šneiders (-1950.), Hermanis Kalniņš (-1950.), Voldemārs Gulbis (-1950.), Indriķis Heinrihs Zaharovičš (1907.-1946.). Divās plāksnēs iekalts: NEZINĀMS.















Foto: 27.06.2021., karaviru.kapi

1. Vēsturiskā atkāpe. Viena no nacionālo partizānu vienībām, kas izveidojās pēc Kurzemes cietokšņa kapitulācijas 1945. gada 8. maijā, daļai no latviešu leģionāriem atsakoties padoties un aizejot mežos, bija Artūra Legzdiņa (“Kapteiņa”) komandētā grupa. A. Legzdiņš dzimis 1898. gada 11. aprīlī toreizējā Talsu apriņķa Ārlavas pagastā. Piedalījies Pirmajā pasaules karā 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka sastāvā. Pēc Latvijas Neatkarības kara beidzis Karaskolu un no 1924. gada dienējis Zemgales Artilērijas pulkā. Otrā pasaules karā iesaukta Latviešu leģionā, kur paaugstināts kapteiņa pakāpē. 

Viņa komandētajā grupā bija aptuveni 30 biedru, pamatā leģionāri, un tās nometne atradās Rumbas pagasta mežos starp Skutuļu un Pūcīšu mājām Briežu kalnā. 1945. gada 24. decembrī ap pulksten 10.30 sākās čekistu uzbrukums “Kapteiņa” grupas nometnei. Lielinieku pārspēks bijis desmitkārtīgs, un viņu rīcībā bijis pat tanks, kas gan iestidzis purvā. Partizāni turpinājuši pretestību visu dienu, bet iestājoties tumsai tiem izdevies iziet no aplenkuma. Tomēr kaujas vietā viņiem nācās pamest sešus kritušos tostarp arī savu komandieri A. Legzdiņu. 

Trīs dienas vēlāk partizāni atgriezušies un savus kritušos – A. Legzdiņu, leitnantu Vili Broži, leģionāru Ādolfu Matisu, leģionāru Leonīdu no Ventspils apriņķa Zūrām, partizānu “Jūras kapteini” un partizānu “Džeku”, kā arī Jēkabu Vēzi no Kuldīgas pagasta – apbedījuši netālu no bijušā bunkura. 

2. Vēsturiskā atkāpe. Apbedījuma vietu Padures mežā parādīja vietējie iedzīvotāji, kas to uzgājuši 1946. vai 1947. gadā kādā no vācu armijas izraktajām tranšejām. Kāds vietējais iedzīvotājs, tolaik vēl zēns, bija pamanījis mežā iebraucam smago automašīnu, kuras kravas kastē zem brezenta bija samanāmas kailas cilvēku pēdas. Kopā ar tēvu viņi vēlāk mežā bija atraduši svaigu apbedījumu un tuvējā kokā iecirtuši krusta zīmi, lai vēlāk šo vietu varētu atrast. 

Nav zināms, kas ir šie apbedītie. Tomēr skaidrs tie miruši vardarbīgā nāvē, par ko atbildīgs komunistiskais okupācijas režīms. Saskaņā ar ekspertu atzinumu daži no tiem noslepkavoti ar šāvienu galvā, citi krūtīs. Daļa nogalināto aprakti ar drēbēm, daļa kaili. Pirms apbēršanas ar zemi līķi tikuši apkaisīti ar hlorkaļķi, tomēr nozieguma pēdas pilnībā noslēpt čekistiem nav izdevies. 

Papildināts: 16.04.2022. 

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 228.-229. lpp.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 298/299, 14.11.1997.; Brīvā Latvija, Nr. 44, 22.11.1997.; Latvija Amerikā, Nr. 30/31, 24.07.2004.; Brīvā Latvija, Nr. 29, 24.07.2004.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 147, 16.09.2004.

Kuldīgā Stendes ielā 16 piemiņas plāksne nacionālajam partizānam Mārtiņam Krišjānim

Atrodas Kuldīgā Stendes ielā 16. 

Granīta piemiņas plāksnē zem Latvijas nacionālo partizānu apvienības nozīmes atveidojuma iekalts teksts: 

ŠAJĀ ĒKĀ NO 1940. LĪDZ 1945. GADAM DZĪVOJA
NACIONĀLO PARTIZĀNU KOMANDIERIS
MĀRTIŅŠ KRIŠJĀNIS
(1902.14.I – 1949.22.II)
KRITIS CĪŅĀ PRET KOMUNISTISKO REŽĪMU

 

Avots: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 227. lpp.

pirmdiena, 2021. gada 7. jūnijs

Jelgavā Atbrīvošanas piemineklis

Atrodas skvērā pie Jelgavas dzelzceļa stacijas. GPS 56.641356, 23.730834 

Ideja celt pieminekli pilsētas atbrīvošanai no bermontiešiem radusies pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā, bet oficiāli tā izteikta 1925. gada 8. februārī Jelgavas palīdzības biedrības pilnsapulcē, un saskaņā ar tās lēmumu Jelgavas palīdzības biedrība 13. martā sarīko īpašu pilsētas un apkārtnes sabiedrisko organizāciju sanāksmi, kas ierosinājumu atbalsta un ievēl pagaidu prezidiju pilsētas domes deputāta Pētera Juraševska vadībā. 27. martā pēc visai ilgām debatēm, kuru laikā izskan tādi priekšlikumi kā pilsētas atbrīvošanu pieminēt ar zīdaiņu patversmes ierīkošanu, Jelgavas pils atjaunošanu vai tautas nama celšanu, galu galā tomēr tiek pieņemts lēmums dibināt pieminekļa celšanas komiteju, kā arī sākt līdzekļu vākšanu. 

17. oktobrī Atbrīvošanas pieminekļa celtniecības komiteja rosina jelgavniekiem pārdomāt “vai darināt saviem atbrīvotajiem pieminekli latvju karavīra veidā, jo tikai cilvēciskos vaibstos vēlākās paaudzes lasīs Latvijas izcīnītāju varonību”, kā arī lemj svinību laikā par godu kārtējai gadskārtai kopš bermontiešu padzīšanas 22. novembrī organizēt sarīkojumu ar vērienīgu koncertprogrammu, kuru papildinātu loterija un tirdziņš. Šīs idejas īstenošana pieminekļa celtniecības kasē ienes pirmos 3500 latus. 

1927. gada 3. martā komitejas pagaidu valdes vietā tiek ievēlēta pastāvīga valde, par kuras priekšsēdētāju atkal kļūst P. Juraševskis, kurš tobrīd bija jau Saeimas deputāts. Komiteja arī konstatē, ka uz to brīdi pieminekļa celtniecībai savākti jau 4700 lati. Vienlaikus šajā sēdē atkal izskan iebildumi, ka Jelgavas atbrīvošanu vajadzētu pieminēt ar kādu sabiedriski noderīgu celtni. Izskan arī kompromisa priekšlikums – būvēt pieminekli-ēku, kurā ierīkot muzeju, bet tās apakšstāvā – kioskus, kuru nestos ienākumus izmantot labdarīgiem mērķiem. Galīgs lēmums šajā jautājumā pieņemts vēl netiek. 

Tā paša gada 1. septembrī Jelgavas apgabaltiesa apstiprina Jelgavas Atbrīvošanas pieminekļa komitejas statūtus un oficiāli to reģistrē biedrību sarakstā, bet 24. novembrī tiek ievēlēta jauna komitejas valde. 

1928. gada maija komitejas sēdē tiek atzīts, ka pieminekļa celtniecībai savākti jau 5300 lati un ka šī summa ir pietiekama celtniecības priekšdarbus uzsākšanai, lai gan pieminekļa atrašanās vieta vēl nav izraudzīta. 

1929. gada 21. martā komitejas sēdē tiek izvērtēti piedāvātie pieminekļa meti, un komitejas locekļi priekšroku dot tēlnieka Kārļa Jansona iesniegtajam projektam, saskaņā ar kuru pieminekļa celtniecība ilgtu divus gadus un tā izmaksas varētu sasniegt 16 000 latu. Sēdē izskan arī viedoklis, ka toreizējās krīzes apstākļos nevajadzētu steigties ar pieminekļa būvi. Komiteja uzdod K. Jansonam precizēt pieminekļa izmaksas. Bez K. Jansona metu bija iesniegusi vienīgi E. Kuraua firma, kas piedāvāja būvēt monumentālu sienu, kurā būtu iekalti kritušo vārdi. Komitejas locekļi atzina, ka šis projekts ir pārlieku dārgs un nav arī pietiekami oriģināls. 

Galīgais lēmums par pieminekļa celtniecību tiek apstiprināts komitejas pilnsapulcē 1930. gada 3. aprīlī. Tiek ziņots, ka līgums ar K. Jansonu ir noslēgts un viņa mets – apstiprināts. Pieminekļa izmaksas tiek lēstas uz 16 000 latu, no kuriem komiteja savākusi jau 6460 latus. Pēc ilgstošas sarakstes beidzot panākta vienošanās arī starp Jelgavas pilsētu un Dzelzceļu virsvaldi par zemes gabalu apmaiņu, iegūstot zemi stacijas laukumā, kur iecerēta pieminekļa uzstādīšana. Tiek pārvēlēta arī komitejas valde un tās priekšsēdētāja amatu saglabā P. Juraševskis. Komiteja lemj, ka pieminekļa pamatakmeni varētu likt jau tā paša gada rudenī. 

Lai gan jau aprīlī Stacijas laukumā tika uzsākti zemes līdzināšana un paaugstināšanas darbi, ieceri par pamatakmens likšanu nācās atlikt līdz nākamā gada 7. jūnijam, kad pieminekļa pamatos tiek iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Saskaņā ar pieminekļa celtniecības līdzšinējās gaitas pārskatu, kuru pēc pamatakmens iesvētīšanas sniedz komitejas priekšsēdētājs un Saeimas deputāts P. Juraševskis, ziedojumos savākti 12 000 latu, taču tajā pašā laikā plānotās izmaksa izaugušas jau līdz 20 000 latu.

Tikmēr tēlnieks K. Jansons savā darbnīcā toreizējā Cēsu pagasta “Siļķēs” uzsācis pieminekļa maketa veidošanu mālā. “Siļķēs” viņš veica arī kalšanas darbus, iemiesojot savu ieceri granītā.

Bija plānots pieminekli atklāt 1931. gada 21. novembrī, Jelgavas atbrīvošanas kārtējā gadadienā, taču, kā raksta tā laika prese, “no jelgavniekiem neatkarīgu saimniecisku apstākļu dēļ” (“traucējumi bankās pie noguldījumu izmaksas”) svinības nācās atlikt, un atklāšana notika tikai nākamā gada 22. jūnijā, Varoņu piemiņas dienā.











Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi

Piemineklis sastāv no trīs metrus augsta kubveida postamenta, kas apšūts pelēka granīta plāksnēm un uz kura novietots 3,5 metrus augsts gaiši pelēkā Somijas granītā kalts Lāčplēša tēls, kas atbalstās uz zobena, vienu kāju uzlicis uz pievārētā “melnā bruņinieka”. Postamenta priekšpusē no bronzas burtiem sastādīts teksts: 

JELGAVAS
ATBRĪVOTĀJIEM

Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi

Piemineklis novietots uz terasveida zemes paaugstinājuma, un uz to no četrām pusēm ved granīta kāpnes ar septiņiem pakāpieniem.





Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi

Kopumā piemineklis izmaksājis 22 106,50 latus. Daļu no šīs summas – attiecīgi 5000 un 3000 latu – atvēlēja valdība un Jelgavas pilsētas valde, bet pārējais savākts ziedojumos. Starp sabiedriskajām organizācijām un citām juridiskajām personām vislielākie ziedotāji ir Jelgavas Latviešu biedrība, Sarkanā Krusta Jelgavas nodaļa, apriņķa valde, Jelgavas vieglo ormaņu biedrība, Hofa akciju sabiedrība un Ložmetējkalna pieminekļa komiteja. 

Lai gan piemineklim bija izdevies neskartam pārdzīvot pirmo komunistiskās okupācijas gadu, tas savā sākotnējā veidolā nebija pieņemams nacistiskās okupācijas varasiestādēm, un Ostlandes reihskomisariāta Jelgavas apgabala komisārs Valters Eberhards brīvkungs fon Mēdems dod rīkojumu pieminekļa pamatni aizsegt ar koka vairogiem, lai, viņaprāt, apkaunojošie simboli nebūtu redzami. Pakļaujoties Mēdema spiedienam 1942. gada 31. oktobrī pilsētas pašvaldība pieņem lēmumu uzdot pieminekļa autoram to pārveidot un nokalt “melnā bruņinieka” tēlu. 

K. Jansons tam sākotnēji nepiekrīt, taču draudu rezultātā piekāpjas un 1942. gada beigās vai 1943. gada sākumā kopā ar savu studentu grupu veic pieminekļa “labošanu”.

1947. gadā izdarītajā uzņēmumā redzams Atbrīvošanas piemineklis ar nokaltu "Melnā bruņinieka" tēlu. (Foto: 1947. gads, Edvīns Meija. Avots: Ceļā uz neatkarību, 146.)

Paša K. Jansona teikto par savu lēmumu piekrist “melnā bruņinieka” tēla nokalšanai, tādejādi sabojājot vienu no mīļākajiem paša darbiem, savulaik atstāstījusi dzejniece Gunta Micāne: “Man saka, ja Jūs pavēli izpildīsiet, aiziesiet pa šīm durvīm. Neizpildīsiet – aiziesiet pa šīm, un neviens nekad jūs vairs neredzēs. Ko man bija darīt? Tik un tā to būtu izdarījis cits. Tad jau labāk pašam...” 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas sākumā no pieminekļa postamenta pazūd bronzas burti, bet 1949. gada 17. maijā, pamatojoties uz tā dēvētās LPSR Ministru Padomes izbraukuma sēdes norādījumu, Jelgavas pilsētas Izpildkomiteja pieņem lēmumu Nr. 262, kas cita starpā paredz “baltgvardiem celtā pieminekļa noņemšanu pie stacijas”. Attiecīgu pilsētas izpildkomitejas lēmumu par pieminekļa nojaukšanu parakstījis toreizējais tās priekšsēdētājs Boriss Bērziņš (Berzins), galvenais arhitekts Lukss un komunālās saimniecības nodaļas vadītājs Teļjatņikovs. 

Pieminekli nogāž un iznīcina 1950. gadā, bet pēc kāda laika uz palikušā postamenta Lāčplēša vietā tiek uzslieta lielinieku režīma pirmā vadoņa Vladimira Uļjanova (plašāka pazīstams ar savu pagrīdes palamu – Ļeņins) statuja.

Interesanti, ka šajā gadījumā paši lielinieki vēlākajos gados, šķiet, izjutuši zināmu neērtību par pastrādāto, cenšoties atbildību par to, kā ierasts, uzvelt kādiem “fašistiem”. Tā, piemēram, 1978. gadā klajā laistajā reprodukciju albumā “Kārlis Jansons” mākslas kritiķe raksta, ka par tēlnieka radīto pieminekli Jelgavā, kurš esot simbolizējis “uzvaru pār tautas senajiem verdzinātājiem (..) [t]uvāk spriest (..) tagad ir grūti”, jo tas esot gājis bojā tā dēvētā lielā tēvijas kara laikā. 

Sākoties Atmodai, rodas ideja par pieminekļa atjaunošanu. Tās koordināciju uzņemas celtnieks un vēlākais politiķis Imants Geidāns, vēsturnieks un skolotājs Andris Tomašūns un ārsts Paulis Rēvelis. 

Precīzas informācijas par nogāztā pieminekļa tālāko likteni nebija. Klīda runas, ka tas sadrupināts akmens šķembās vai kaut kur tuvākajā apkārtnē aprakts. 1988. gada 23. aprīlī toreizējā vietējā laikrakstā “Darba Uzvara” parādās fotogrāfa un fotogrāfijas vēsturnieka Pētera Korsaka raksts “Kur tu esi, Lāčplēsi?”, kurā aculiecinieki tika mudināti sniegt ziņas par pieminekļa vai tā atlieku iespējamo atrašanās vietu. 

Atsaucās vairāki cilvēki, kas norādīja vienu un to pašu vietu – bijušās dārzniecības teritoriju Stacijas ielā, kur vēlāk ticis ierīkots dzelzceļnieku bērnudārzs. Tur Kultūras fonda Jelgavas grupas un Pieminekļu atjaunošanas grupas aktīvisti 8. maijā veica meklēšanu un patiešām atrada iznīcinātā pieminekļa fragmentu – Lāčplēša skulptūras torsu. 

Atradumu 12. maijā novietoja pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, bet jau 28. maijā pilsētas izpildkomiteja pieņem lēmumu, ar kuru uzdod muzeja vadībai apkopot vēsturisko informāciju, kas nepieciešama pieminekļa atjaunošanas pamatošanai, bet izpildkomitejas arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļai – izraudzīt piemērotu vietu atjaunotā pieminekļa uzstādīšanai. 

Oktobra sākumā atrastais oriģinālā pieminekļa fragments tiek pārvests uz Cēsu “Siļķēm”, kur monumenta autora dēls tēlnieks Andrejs Jansons veidoja atjaunojamā pieminekļa modeli mālā, bet pēc tam – ģipsī. 

Saskaņā ar leģendu, kas varētu būt veidojusies jau pēc pieminekļa nojaukšanas, Lāčplēša kāja balstījusies ne vien uz “melnā bruņinieka”, bet arī uz nokautā “sarkanā pūķa”, taču A. Jansons, kas savācis plašu fotoattēlu kolekciju ar oriģinālo pieminekli, šādu versiju kategoriski noraidīja. Attiecīgi pēc viņa maketa radītajā monumenta kopijā nekāda “sarkanā pūķa” nav. Tomēr tas joprojām parādās arī pēc pieminekļa atjaunošanas izdotajā literatūrā. Iespējams gan, ka attālas leģendas saknes meklējamas vēl pieminekļa tapšanas laikā. Kā 1930. gada oktobrī vēstīja laikraksts “Latvijas Kareivis”, aprakstot iecerēto statuju, kuras māla maketu “Siļķēs” ieradušies aplūkot Atbrīvošanas pieminekļa komitejas locekļi, Lāčplēsim “zem kājām (..) guļ pieveiktie ienaidnieki – Krievijas divgalvainais ērglis un melnais bruņinieks”. Arī Voldemārs Likerts min Lāčplēsi “melnā bruņinieka un sarkanā pūķa uzvarētāju”. 

Kalšanas darbus A. Jansons dažādu apstākļu dēļ pats uzņemties tomēr nevarēja. I. Geidāns mēģināja vienoties ar Latvijas kombinātu “Māksla”, taču saņēma atteikumu. Galu galā kalšanas darbus uzņēmās Tallinas mākslas kombināts (vēlāk uzņēmums “ARS Monumenta”). Darbu veica akmeņkaļa Vello Aluranda vadībā. 

Piemērots granīts tika atrasts vienā no Karēlijas karjeriem, kas tolaik atradās Rīgas ražošanas apvienības “Latvijas autoceļi” lietošanā. Šī akmens krāsa atbilda pieminekļa oriģinālam, jo K. Jansona statuja tikusi kalta granītā, kas iegūts no tām pašām akmeņlauztuvēm, kuras atradās teritorijā kas tolaik piederēja Somijai un kuru pēc Ziemas kara somiem vardarbīgi atņēma PSRS. Uzņēmuma darbinieki gādāja arī par akmens izzāģēšanu un nogādāšanu Tallinā. 

Savukārt postamenta apšuvuma plāksnes un kāpņu granīta pakāpieni darināti Sanktpēterburgā, kamēr bronzas burti pieminekļa uzraksta veidošanai atlieti Rēzeknē. 

Tomēr līdzekļu trūkuma dēļ darbi ieilga. Kā 1992. gada aprīļa sākumā vēsta laikraksts “Jelgavas ziņotājs”, igauņu akmeņkaļi straujā izmaksu pieauguma dēļ pieprasījuši norēķināties graudā ar zāģmateriāliem 300 000 rubļu vērtībā, taču Jelgavas Dabas un pieminekļu aizsardzības rīcībā tolaik bijuši tikai 36 000 rubļu, kas savulaik saziedoti īpašajā Kultūras fonda kontā. Tāpēc laikrakstā publicēts aicinājums uzņēmumiem, iestādēm, organizācijām un privātpersonām ziedot atkal. 

Tajā pašā laikā diskusijas joprojām raisīja jautājums par atjaunojamā pieminekļa atrašanās vietu. Lai gan nojauktā pieminekļa vietā uzslietā Ļeņina statuja 1974. gadā tika demontēta, jo togad pilsētas centrā tika uzstutēts reprezentablāks lielinieku tirāna tēls. Līdz ar lielinieku vadoni demontēts tiek arī oriģinālais Atbrīvošanas pieminekļa postaments. Taču 1984. gadā Atbrīvošanas pieminekļa kādreizējās atrašanās vietas tiešā tuvumā bija parādījies vēl viens okupācijas režīma simbols – piemineklis tā dēvētajiem “atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”, kas ar laiku izpelnījās jelgavnieku doto palamu – “zaļais pūķis”. Kā vēl 1988. gada jūlijā norādīja Jelgavas izpildkomitejas arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļa atjaunotā pieminekļa uzstādīšana tā sākotnējā atrašanās vietā “varētu mazināt abu pieminekļu idejisko nozīmību un ienest disonansi pagaidām skaidrajā parka telpiskajā plānojumā”. Savukārt okupācijas režīma simbola pārcelšana uz citu vietu prasītu lielus finansiālos līdzekļus un “neattaisnotu sevi no morālā un estētiskā viedokļa”.

Tāpēc sākotnēji laikraksta “Darba Uzvara” 1988. gada otrajā pusē sarīkotajā aptaujā par atjaunojamā pieminekļa vēlamo atrašanās vietu vairākums jelgavnieku bija minējuši skvēru, kas atradās starp toreizējo Ļeņina (tagad Lielo) ielu, toreizējo Slimnīcas (tagad Oskara Kalpaka) ielu un Jāņa Asara ielu. Šo vietu bija akceptējis arī A. Jansons. Pēc 1989. gada 8. septembrī veiktā eksperimenta, dažādās vietās, kas piedāvāts pieminekļa uzstādīšanai, novietojot starpsaimniecību celtniecības organizācijas darbnīcās izgatavoto monumenta maketu dabīgā lielumā, pie tāda paša slēdziena nonāca arī pilsētas galvenais arhitekts Kaspars Riekstiņš un Jelgavas toreizējās izpildkomitejas, kā arī tobrīd vēl pie varas esošās Komunistiskās partijas amatpersonas. Tomēr galīgā lēmuma pieņemšana ievilkās vēl uz vairākiem gadiem. 

Galu galā līdz 1992. gada maijam pilsētas arhitekts K. Riekstiņš savas domas bija mainījis un atzinis, ka “Lāčplēsim” jāatgriežas savā sākotnējā vietā. Lai atjaunojamo pieminekli norobežotu no “zaļā pūķa”, par kura “pastāvēšanu vai likvidēšanu lems politikāņi”, Riekstiņa sagatavotais projekts paredzēja pārveidot celiņu sistēmu un ar blīviem lielu koku stādījumiem atkal izveidot zaļu aizmugures joslu. 

Aizsteidzoties laikam priekšā, jānorāda, ka atdzimušajam piemineklim “pūķa ēnā” nācās aizvadīt tikai dažus gadus, jo ar vara plāksnēm apšūto ģipša veidojumu dabīgā kārtā saēda laika zobs un nokrišņu ūdeņi. Tāpēc, atzīstot okupācijas režīma simbolu par bīstamu garāmgājējiem un nevēloties tā remontam atvēlēt tam nepieciešamos 80 000 latu, pašvaldība 1997. gadā izlēma to demontēt, pret ko neiebilda nedz pieminekļa autore, nedz Krievija, kas tolaik šo jautājumu atzina par Latvijas iekšējo lietu. 

Kad beidzot īsi pirms plānotās atjaunotā pieminekļa atklāšanas bija pieņemts lēmums par tā atrašanās vietu, stacijas laukuma sagatavošana monumenta uzstādīšanai tika uzticēti Jelgavas padomes komunālās saimniecības nodaļai, un 1992. gada 11. septembrī tika iebetonēti tā pamati. Uz pieminekli vedošo kāpņu un postamenta apšuvuma montāžu veica paši pakāpienu un plākšņu izgatavotāji no Sanktpēterburgas. 

Atjaunotais piemineklis tika atklāts 1992. gada 21. novembrī, un kopumā tas izmaksāja aptuveni sešus miljonus rubļu. 

Bija plānots par godu pieminekļa atjaunošanai izdot arī īpašu pastmarku, taču galu galā Latvijas pasts šo ieceri noraidīja, aprobežojoties vienīgi ar speciālās zīmogošanas sarīkošanu. Tādējādi Jelgavas “Lāčplēsis” ir iemūžināts vienīgi uz 1937. gada 12. jūlijā klajā laistās desmit santīmu pastmarkas.


1937. gada 12. jūlijā klajā laistā Latvijas pastmarka (Michel Nr. 248)
ar Jelgavas Atbrīvošanas pieminekļa attēlu


Aploksne ar speciālo zīmogu, kas veltītsatjaunotā Jelgavas
atbrīvošanas pieminekļa atklāšanai 1992. gada 21. novembrī

Tikmēr oriģinālās K. Jansona veidotās skulptūras fragments, kas joprojām atrodas pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, kļuvis par patstāvīgu monumentu, kas tiek dēvēts par “Lāčplēša sirdi” un simbolizē komunistiskās okupācijas nodarītos postījumus, kā arī Latvijas neatkarības atjaunošanu.





Foto: 17.11.2019., karaviru.kapi

Interesanti, ka tam īsi pirms Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas vēlreiz nācies piedzīvot lielinieku un to pēcteču uzbrukumu. Naktī uz 1990. gada 18. oktobri vandaļi, kas acīmredzami bija sašutuši par dienā notikušo Ļeņina statujas demontāžu Jelgavas centrā, K. Jansona veidotā pieminekļa fragmentu aplēja ar brūnu grīdas krāsu. 

2017. gadā skulptūras fragments ticis atkārtoti notīrīts un novietots uz granīta pamatnes, kurā iestrādāta metāla plāksne ar paskaidrojošu tekstu. Jauniekārtotā piemiņas vieta – “Brīvības ceļš” – atklāta tā paša gada 23. maijā. 

Papildināts: 01.06.2023. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 118. lpp.; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 62.-64. lpp.; Korsaks, P., Kušķis, G. Ceļā uz neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi, Rīga: mans īpašums, 1997. 145.-151. lpp.; Jaunais Zemgalietis, Nr. 52, 06.03.1925.; Latvijas Kareivis, Nr. 73, 31.03.1925.; Nr. 239, 22.10.1925.; Nr. 53, 06.03.1927.; Nr. 101, 06.05.1928.; Jaunais Zemgalietis, Nr. 68, 23.03.1929.; Latvijas Kareivis, Nr. 69, 24.03.1929.; Nr. 80, 06.04.1930; Nr. 84, 11.04.1930.; Nr. 243, 25.10.1930.; Nr. 125, 09.06.1931.; Nr. 253, 09.11.1931.; Nr. 139, 26.06.1932.; Padomju Jaunatne, Nr. 93, 14.05.1988.; Darba Uzvara, Nr. 75, 17.05.1988.; Literatūra un Māksla, Nr. 21, 20.05.1988.; Darba Uzvara, Nr. 85, 01.06.1988.; Padomju Jaunatne, Nr. 111, 09.06.1988.; Darba Uzvara, Nr. 106, 08.07.1988.; Nr. 151, 24.09.1988.; Jelgavas Ziņotājs, Nr. 81/82, 26.05.1989.; Nr. 145, 13.09.1989.; Nr. 157, 05.10.1990.; Laiks, Nr. 100, 15.12.1990.; Jelgavas Ziņotājs, Nr. 128, 22.08.1992.; Nr. 146, 23.09.1992.; Nr. 180, 21.11.1992.; LA.LV, 15.07.2016.; LSM, 06.05.2017; 23.05.2017.