Rīgā Torņakalna pareizticīgo kapos 1941. gadā kritušā nacionālā partizāna Konstantīna Gulbja individuāls apbedījums

Atrodas Rīgā Vienības gatvē 76 Torņakalna pareizticīgo kapos. 

Apbedīts 1941. gada 30. jūnijā Mālpils pagastā kaujā ar lieliniekiem kritušais 24. teritoriālā korpusa 305. atsevišķā sapieru bataljona (saformēts no Latvijas armijas Sapieru pulka) karavīrs un Latvijas Universitātes students Konstantīns Gulbis. 

Vēsturiska atkāpe. Konstantīns Gulbis varētu būt viens no tiem trim latviešu karavīriem, kas 1941. gada vasarā krita Mālpils pagastā nevienlīdzīgā cīņā ar lieliniekiem. Kā tolaik vēstīja laikraksts “Tēvija”, nelielajā mežiņā pie Mālpils pagasta “Lapu” mājām paprāva lielinieku vienība ielenkusi septiņus latviešu karavīrus, kurus vadījis kāds kapteinis un kas, sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS, domājams, bija dezertējuši no 24. teritoriālā korpusa. Nevienlīdzīgās kaujas laikā četriem latviešu karavīriem izdevies no ielenkuma izlauzties, bet trīs krituši. Laikraksts, atsaucoties uz vietējo iedzīvotāju stāstīto, norādīja, ka vismaz divi no kritušajiem nonākuši lielinieku rokās ievainoti, bet vēl dzīvi un tikuši noslepkavoti. Publikācijas brīdī kritušie vēl nebija identificēti. 

Avoti: Tēvija, Nr. 15, 17.07.1941.; Tēvija, Nr. 27, 31.07.1941.

Bēnes pagasta Krūškalnes kapos 1941. gadā kritušā nacionālā partizāna Aleksandra Puzas individuāls apbedījums

Atrodas Bēnes pagasta Krūškalnes kapos. 

Apbedīts 30. jūnijā pie Bēnes pagasta Rožkalniem kaujā ar lieliniekiem kritušais 24. teritoriālā korpusa topogrāfijas daļas bijušais kareivis Aleksandrs Puza no Skaistas pagasta. Sākotnēji apglabāts kaujas vietā, bet tā paša gada 10. augustā pārapbedīts Krūškalnes kapos. Tajā pašā dienā uz kapa uzstādīta Bēnes pagasta drošības dienesta priekšnieka sarūpēta melna granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

ALEKSANDRS PUZA
ATDEVIS DZĪVĪBU PAR TĒVZEMES BRĪVĪBU
30. VI ……
………. 

Komunistiskās okupācijas laikā plāksne sadauzīta, taču tās atlūzas joprojām atrodas pie kapu kopiņas. 

Avoti: Tēvija, Nr. 27, 31.07.1941.; Nacionālā Zemgale, Nr. 40, 14.08.1941.; Daugavpils Latviešu Avīze, Nr. 27, 14.08.1941.

Vaiņodes pagasta Asītes-Silenieku kapos 1941. gadā kritušā nacionālā partizāna Andreja Lukševica individuāls apbedījums

Atrodas Vaiņodes pagasta Asītes-Silenieku kapos. 

Apbedīts 1941. gada 3. jūlijā pie Embūtes pagasta Graveniekiem kritušais Vaiņodes nacionālo partizānu vienības cīnītājs Andrejs Lukševics. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Piezīme. 3. jūlija kaujā pie Graveniekiem kritis arī otrs Vaiņodes nacionālo partizānu vienības cīnītājs – Ernests Burģelis, taču viņa apbedījuma vieta pagaidām nav zināma.

Avoti: Pelkaus, E. Cīņa un cerība: Partizāni Latvijā 1941. gada vasarā. Rīga: N.I.M.S. 2004. 32. lpp.; Kurzemes Vārds, Nr. 16, 19.07.1941.; Kurzemes Vārds, Nr. 38, 14.08.41.

Smārdes pagasta Sprostu kapos 1941. gadā kritušā nacionālā partizāna Emīla Straupmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Smārdes pagasta Sprostu kapos. 

Apbedīts 30. jūnijā sadursmē ar lieliniekiem Smārdes mežos kritušais nacionālais partizāns Emīls Straupmanis (dzimis 1914. gada 30. septembrī, Smārdes pagasta Kalnžagaru māju saimnieks un aizsargs). Par apbedījuma stāvokli ziņu pagaidām nav. Vārds iekalts Lestenes brāļu kapu (sk.) sienā.

Avoti: Tēvija, Nr. 26, 30.07.1941.; Tukuma Ziņas, Nr. 5, 12.08.1941.; Tukuma Ziņas, Nr. 13, 08.09.1941.

Priekules Lībju kapos 1941. gadā kritušā nacionālā partizāna Jāņa Olas individuāls apbedījums

Atrodas Priekules Lībju kapos. 

Apbedīts 1941. gada 23. jūnijā lielinieku sagūstītais un nošautais Priekules nacionālo partizānu vienības robežsargu komandieris kapteinis Jānis Ola. Kapu sedz guleniski novietota granīta plāksne, kurā iekalts teksts: 

JĀNIS OLA
1889 – 1941 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Ola dzimis 1889. gada 29. decembrī Nīcas pagastā zemnieka ģimenē.

1911. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis dažādās kājnieku daļās, paaugstināts par apakšvirsnieku. Jau Pirmā pasaules kara laikā, 1916. gada rudenī, komandēts uz Gatčinas praporščiku skolu, ko pabeidz nākamā gada martā. Pārcelts uz latviešu strēlnieku rezerves pulku, kur ieskaitīts 3. rotā, bet jūlijā nosūtīts uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulku, kura sastāvā piedalās 1917. gada augusta atkāpšanās kaujās pie Rīgas. Taču vēl augustā slimības dēļ evakuēts uz toreizējo Petrogradu, kur gada beigās atzīts par nederīgu ierindas dienestam un piekomandēts Petrogradas kara intendantūrai, kas jūlijā tiek likvidēta kā “kontrrevolucionāra organizācija”. 

Augustā atgriezies Latvijā, kur apmeties Liepājā. Decembrī iestājies jaundibinātās Latvijas valsts milicijas dienestā, kur atradies līdz 1919. gada 28. janvārim, kad nosūtīts uz Latvieši atsevišķo (Kalpaka) bataljonu un ieskaitīts Neatkarības rotā. Piedalījies visās bataljona (vēlāk brigādes) kaujās līdz pat Rīgas atbrīvošanai. Sākot ar 29. maiju, dienestu turpinājis Rīgas jaunformējamos spēkos, bet vasaras vidū iecelts par Rīgas pilsētas komandantūras Dzīvokļu nodaļas priekšnieka vietnieku (vēlāk priekšnieku), bet rudenī kļūst par Rīgas stacijas militāro kontrolieri. Pēc tam iecelts par Apes robežkontroles punkta priekšnieku. No 1919. gada 15. novembra oficiāli nodots Robežsargu priekšnieka rīcībā kā distances priekšnieks. 1921. gada 18. martā atvaļināts virsleitnanta pakāpē. 1928. gadā atgriežas robežapsardzības spēku dienestā un tiek iecelts par Liepājas-Aizputes robežapsardzības apgabala 1. rajona priekšnieku. 1935. gada 6. aprīlī, robežapsardzību pārformējot par Robežsargu brigādi, Ola kļūst par 6. atsevišķās rotas komandieri Priekulē. 1937. gada novembrī paaugstināts par kapteini, ber 1940. gada 10. maijā pēc maksimālā vecuma sasniegšanas atvaļināts. 

Pēc atvaļināšanas vadījis savu saimniecību un strādājis par skolotāju. Domājams, ka pēc lielinieku organizētajām 1914. gada 14. jūnija deportācijām slēpies mežā. 

1941. gadā, sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS, Priekuli lielinieki atstāja jau pirmajā dienā, 22. jūnijā. Naktī uz 23. jūniju pilsētā ienāca nacionālie partizāni Olas un vietējā aizsarga Jāņa Lagzdoņa vadībā. Tomēr it kā benzīna trūkuma dēļ Priekulē atgriezušies vietējie kolaboracionisti partorga Kriša Ķera vadībā, kas vāji bruņotos partizānus izklīdinājuši. Ola sadursmē sagūstīts un pēc tam noslepkavots. Bēgot nošauts arī Lagzdons. Saskaņā ar citiem avotiem Ola kritis jau apšaudes laikā. Savukārt Lagzdons aizturēts jau pirmās lielinieki bēgšanas laikā un pie Skrundas noslepkavots. 

Avoti: Pelkaus, E. Cīņa un cerība: Partizāni Latvijā 1941. gada vasarā. Rīga: N.I.M.S. 2004. 32. lpp.; Kurzemes Vārds, Nr. 14, 17.07.1941.; Kurzemes Vārds, Nr. 38, 14.08.1941.; Puķītis, Ž. To derētu atcerēties. Latviešu Strēlnieks, Nr. 2/3 (25/26), 1992. gada februāris/marts, 20. lpp.; Jēkabsons, Ē. Kad karš ienāca Latvijā. Latviešu Strēlnieks, Nr. 5 (28), 1992. gada maijs, 7. lpp.

Ventspils Meža kapos 1941. gadā kritušā nacionālā partizāna Pētera Granta individuāls apbedījums

Atrodas Ventspils Meža kapos. 

Apglabāts naktī uz 1941. gada 29. jūniju kritušais nacionālais partizāns Pēteris Grants. Par apbedījuma pašreizējo stāvokli ziņu pagaidām nav. 

Vēsturiska atkāpe. 1941. gadā, sākoties karadarbībai starp nacistisko Vāciju un PSRS, lielinieki Ventspili atstāja jau 27. jūnijā, un jau tajā pašā dienā pilsētā sāka veidoties bruņotas vienības kārtības uzturēšanai un iespējamajai bēgošo sarkanarmiešu vienību atvairīšanai. 28. jūnijā vēlu vakarā tika saņemtas ziņas, ka netālu no Piltenes esošajā Speķkrogā ieradusies prāva bruņotu lielinieku vienība, kas sākusi terorizēt apkārtējo māju iedzīvotājus. 

Ventspilnieki uz turieni nosūtīja kaujas grupu J. Romčenko vadībā, kas ceļā devās ar motociklu un kravas automašīnu. Aptuveni sešus kilometrus no Ventspils pie Pasiekstes vējdzirnavām partizāni sastapās ar pretimbraucošu Sarkanās armijas spēkratu. Sākās savstarpēja apšaude, taču gandrīz uzreiz pārstāja darboties partizānu rīcībā esošais ložmetējs. Arī vairākas šautenes, ar kurām bija bruņoti partizāni, izrādījās nederīgas, un viņiem nācās atkāpties jūrmalas kāpās. Sadursmē krita 26 gadus vecais Ventspils telegrāfa-telefona līnijas tehniķis Pēteris Grants. 

Tikmēr Ventspils-Kuldīgas šosejas bloķēšanai, lai nepieļautu lielinieku iekļūšanu pilsētā, par Ventspils komandantu ieceltais atvaļinātais virsnieka vietnieks Ādolfs Kanders steigšus nosūtīja otru kaujas grupu J. Kraukļa vadībā, kam, iesaistoties arī dzelzceļa staciju apsargājošajai partizānu grupai, izdevās atvairīt vairākās kravas automašīnās braucošo sarkanarmiešu vienību. 

Avoti: Pelkaus, E. Cīņa un cerība: Partizāni Latvijā 1941. gada vasarā. Rīga: N.I.M.S. 2004. 44.-45. lpp.; Ventas Balss, Nr. 1, 04.07.1941. 

Inčukalna Vecajos kapos 1941. gadā kritušo nacionālo partizānu brāļu kapi

Atrodas Inčukalna Vecajos kapos. GPS 57.09612, 24.68027 

Apglabāti astoņi nacionālie partizāni, kas krituši 1941. gada 4. jūlijā tā dēvētajā Raganas kaujā (sk.). Jau tā paša gada 10. augustā brāļu kapos atklāta granīta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts ar kritušo vārdiem: “1941. gada 4. jūlijā kritušie latviešu partizāni no krievu-čekistu bandām kaujā pie Raganas: Jānis Minkevičš, Juris Ķelmers, Kārlis Gausens (kareivis), Jānis Tomašūns (kaprālis), Jānis Kurpnieks, Visvaldis Brūniņš (rez. leitn., dzimis 1911. gada 18. janvārī), Haralds Grindulis (kaprālis), Pēteris Praškevičs (students, dzimis 1915. gada 6. aprīlī)”. Plāksnē iekalts arī veltījums: “Šie kapi lai mūžam neaizaug, kur varoņi mierā dus.”

Tajā pašā laikā vēsturnieks Uldis Neiburgs starp kritušajiem min Vili Vīburgu, taču nenorāda Haraldu Grinduli. Savukārt Kārļa Gausena uzvārds saskaņā ar U. Neiburgu ir “Gansons”. 

1944. gada 16. jūlijā te atklāts tēlnieka Kārļa Zāles šūnakmenī veidotais piemineklis. Tas varētu būt viens no pēdējiem K. Zāles darbiem, lai gan, ņemot vērā, ka tēlnieks, kas tobrīd dzīvoja Inčukalna “Atvasītēs”, jau 1942. gada februārī bija devies aizsaulē, iespējams, ka piemineklim izmantota jau iepriekš darināta skulptūra. Piemineklī izmantots tēlnieka iecienītais sērojošās mātes motīvs – pār rožu klēpi noslīgusi sieviete, kas roku guleniski atbalstījusi pret simbolisku kapu plāksni, uz kuras metāla burtiem veidots teksts: 

PAR
TĒVZEMI
KRITUŠIEM
PATIZĀNIEM
1941 

Interesanti, ka tā laika presē kā pieminekļa autors bieži tiek minēts K. Zāles sāncensis Teodors Zaļkalns. 

Piemineklis uzstādīts ar Brāļu kapu komitejas, vietējās sabiedrības un apkārtējo pašvaldību gādību. Līdztekus veikta brāļu kapu labiekārtošana un kopīgā kapu kopa norobežota ar šūnakmens apmali, kurā no priekšpuses iestrādātas astoņas plāksnes ar kritušo vārdiem. 

Tas bija pirmais un arī pēdējais piemineklis 1941. gadā kritušajiem nacionālajiem partizāniem, kuru paspēja uzstādīt pirms atkārtotās komunistiskās okupācijas. 

Atsākoties komunistiskajai okupācijai, vietējie kolaboracionisti 1949. vai 1950. gadā pieminekli saspridzināja, taču tas, lai gan bojāts, palika guļam turpat kapos. Kā vēlāk stāstījis mežkopis Teodors Ildens, kas tolaik bijis vietējās mežrūpniecības saimniecības (MRS) arodkomitejas priekšsēdētājs un arī ticis aicināts piedalīties brāļu kapu iznīcināšanā, spridzinātāji bijuši Komunistiskās partijas Inčukalna MRS nodaļas sekretārs Kārlis Briedis un PSRS Brīvprātīgās Armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrības (DOSAAF) vietējās nodaļas priekšnieks Pampe. 

Sākoties Atmodai, 1988. gada 8. oktobrī inčukalniešu sanāksmē ar vietējās varas pārstāvjiem, kas tika organizēta toreizējā Inčukalna astoņgadīgajā skolā un uz kuru bija ieradušies ne tikai tuvējo pagastu iedzīvotāji, bet arī Vides aizsardzības kluba (VAK) un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) pārstāvji no Rīgas, kā arī Latvijas Kultūras fonda (LKF) Kritušo karavīru piemiņas kopšanas grupas aktīvisti, izskanēja prasība komunistu sapostīto pieminekli atjaunot. Sanāksmē tika pieņemts arī lēmums izveidot pieminekļa atjaunošanas iniciatīvas grupu un uzsākt ziedojumu vākšanu. 

Jau 19. septembrī sarīkotajā talkā, kurā piedalījās LKF Kritušo karavīru piemiņas kopšanas grupas aktīvisti, Siguldas VAK biedri, Inčukalna MRS darbinieki un citi vietējie iedzīvotāji, nogāztais piemineklis tika uzstādīts iepriekšējā vietā. Sakopta tika arī pati apbedījuma vieta. Savā vietā atgriezās arī 1941. gadā uzstādītā piemiņas plāksne, kuru bija saglabājis Pēteris Pauls. 

Pēc tam tika veikta arī bojātā pieminekļa daļēja restaurācija, kas notika tēlnieka Igora Dobičina vadībā. Tomēr, pieminekli restaurējot, netika atjaunots teksts uz simboliskās piemiņas plāksnes, pret kuru atbalstījusies sērojošā māte, bet tā vietā izgatavots jauns granīta piemiņas akmens, kas tika novietots pa labi no pieminekļa. Tajā iekalts teksts: 

PAR TĒVZEMI KRITUŠIEM
1941
TĒLNIEKA K. ZĀLES PIEMINEKLIS ATJAUNOTS 1988. G. 

Šis “uzlabojums”, aizvācot vārdu “partizāniem”, esot veikts pēc toreizējā Rīgas rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja Egona Kalnciema lūguma.

Foto: 2015. gads, Līga Landsberga

Daļēji restaurētais piemineklis tika atkārtoti atklāts 1989. gada 4. jūlijā. 

2020. gadā tika nolemts veikt pilnīgu pieminekļa restaurāciju, un Inčukalna novada pašvaldība tam atvēlēja 15 000 eiro. Atjaunošanas un protezēšanas darbus tēlnieks I. Dobičina vadībā veica tēlnieks Ansis Dobičins. Bojāto vietu protezēšanai tika izmantotas šūnakmens detaļas, kas saglabājušās no Brāļu kapu izbūves laikiem. 

Pēc atkārtotās restaurācijas, kas ilga vairāk nekā pusgadu, piemineklis savā vietā atgriezās 2020. gada 5. novembrī. 

Papildināts: 25.04.2023.

Avoti: Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 35. lpp.; Kalnačs, J. Tēlotāja māksla nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā 1941–1945. Rīga: Neputns, 2005. 73. lpp.; Korsaks, P., Kušķis, G. Ceļā uz neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi, Rīga: Mans īpašums, 1997. 163.-172. lpp.; Neiburgs, U. “Grēka un ienaida liesmās”. Rīga: Latvijas mediji, 2018. 33.-36. lpp.; Tēvija, Nr. 37, 12.08.1941.; Tēvija, Nr. 159, 10.07.1944.; Tālavietis, Nr. 81, 20.07.1944.; Laikmets, Nr. 31, 26.07.1944.; Padomju Jaunatne, Nr. 181, 21.09.1988.; Atmoda, Nr. 29, 10.07.1989.; Novada Vēstis: Inčukalns, Vangaži. Nr.8 (72), 07.08.2015. 8.lpp.; LSM.LV, 11.11.2020.; retv.lv, 11.11.2020.; incukalns.lv, 30.11.2020.

Raganā piemiņas akmens 1941. gadā kritušajiem nacionālajiem partizāniem

Atrodas Rīgas-Valmieras šosejas malā labajā pusē pirms iebraukšanas Raganā. 

Atklāts 2006. gada 4. jūlijā. Piemiņas zīmes idejas autors ir fotovēsturnieks Pēteris Korsaks, bet pašu pieminekli no četras tonnas smaga laukakmens darinājis tēlnieks Ģirts Burvis. Rupji apstrādātajā laukakmenī iestrādātas divas iegarenas granīta plāksnes, kurās iekalts teksts: 

PAR TĒVZEMI KRITUŠIEM NACIONĀLAJIEM PARTIZĀNIEM
PRET SARKANĀS ARMIJAS UN ČEKISTU DAĻĀM
RAGANA 1941. GADA 4. JŪLIJĀ 

PASNIEDZ MAN ZOBENU, JAUNAVA
TĒVZEMES ASINĪM SKĀRTU,
IESVAIDĪTS NĀVEI, LAI IZCĒRTU
LATVIJAI DZĪVĪBAS VĀRTUS…             ANDREJS EGLĪTIS

Foto: 04.07.2021., Gatis Puriņš

Pieminekļa uzstādīšanu finansējušas toreizējās Inčukalna, Sējas un Krimuldas pagastu pašvaldības. 

Vēsturiska atkāpe. Tā dēvētā Raganas kauja notika naktī uz 1941. gada 4. jūliju starp leitnanta Visvalža Brūniņa komandēto nacionālo partizānu grupu un LPSR Iekšlietu tautas komisariāta operatīvās grupas kaujiniekiem, kas pēcpusdienā bija ieradušies Sējas pagastā, lai noskaidrotu situāciju un sākuši terorizēt apkārtnes iedzīvotājus. 

Atsaucoties vietējo partizānu lūgumam pēc palīdzības, grupa Krimuldas un Inčukalna partizānu, kuru vidū bija arī dezertējušie 24. teritoriālā korpusa karavīri, 3. jūlija vakarā devās uz Sējas pagastu. Aptuveni 30 partizāni izvietojās slēpnī pie Straupes šosejas iepretim Engelhartes muižas ceļa galam uz Voltrāmu māju zemes. Kad slēpnim tuvojās lielinieku vienība vairākos kravas spēkratos, partizāni uz tiem atklāja uguni, kas sākotnēji izraisīja pretinieku apjumu, un tie, ciešot zaudējumus, atkāpās. Taču, nonākuši aizsegā, lielinieki izvērsās ķēdēs un, vairāku smago ložmetēju atbalstīti, uzsāka pretuzbrukumu. 

Partizāni, kuru rīcībā bija tikai ne visai labā kārtībā esošas šautenes un viena patšautene, neizturēja lielinieku pārspēku un bija spiesti atkāpties, kaujas laukā atstājot astoņus kritušos.

Saskaņā ar tā laika preses publikācijām un norādēm kritušo apbedījuma vietā – Inčukalna Vecajos kapos (sk.) – kaujā krita kareivji Jānis Minkevičš, Juris Ķelmers, Kārlis Gausens, kaprālis Jānis Tomašūns, kareivis Jānis Kurpnieks, rezerves leitnants Visvaldis Brūniņš, kaprālis Haralds Grindulis un Raganas aptiekāra dēls, students Pēteris Praškevičs. Tajā pašā laikā vēsturnieks Uldis Neiburgs starp kritušajiem min Vili Vīburgu, taču nenorāda Haraldu Grinduli. Savukārt Kārļa Gausena uzvārds saskaņā ar U. Neiburgu ir “Gansons”.

Kaujas laikā tika ievainots arī 17 gadus vecais Rēzeknes vidusskolas audzēknis Jānis Porietis, kuru čekisti sagūstīja un pēc spīdzināšanas vēlāk pie Stalbes muižas noslepkavoja. 

Precīzu ziņu par zaudējumiem, kurus Raganas kaujā cieta lielinieki, nav, taču saskaņā ar Voltrāmu māju iedzīvotājas Maijas Vijcieps vēlāk stāstīto “kritušie krievi gulēja mūsu rudzu laukā vairākas dienas, tad māte lūdza tēvu, lai apbedī. Tēvs aizjūdzis zirgu un salicis kritušos ratos – bijuši kādi septiņi vai astoņi – un aizvedis uz Ziemeļu kapiem”. Savukārt Inčukalna partizānu komandieris Maksis Cālītis gadu pēc kaujas rakstījis, ka daļa lielinieku, kas krituši pašā kaujas sākumā, palikuši automašīnās, un domājams, ka tos lielinieki pēc kaujas aizveduši sev līdz un apglabājuši paši. 

Kritušie partizāni apglabāti Inčukalna Vecajos kapos (sk.), bet vēlāk noslepkavotais J. Porietis – Straupes pagasta Pārupes kapos (sk.).

Vēl nacistiskās okupācijas laikā Raganas kaujas vietā stādīti astoņi ozoliņi, kas katrs veltīts vienam no kritušajiem. Šobrīd no šiem ozoliem saglabājušies tikai trīs.

Foto: 04.07.2021., Gatis Puriņš

Papildināts: 08.07.2021.

Avoti: Kušķis, G., Korsaks, P. Ceļā uz Latvijas valstisko neatkarību: Brīvības cīņu pieminekļi. Rīga: Apgāds Mantojums, 2008. 163. lpp.; Neiburgs, U. “Grēka un ienaida liesmās”. Rīga: Latvijas mediji, 2018. 33.-34. lpp.; Tēvija, Nr. 37, 12.08.1941; Tēvija, Nr. 163, 18.07.1942.; Laikmets, Nr. 31, 26.07.1944.; Latvija Amerikā, Nr. 28/29, 15.07.2006.

Džūkstes pagastā pie bijušajām Dirbu mājām piemiņas akmens Ziemassvētku kaujās kritušajiem latviešu leģionāriem

Atrodas Džūkstes pagastā pie bijušajām Dirbu mājām Rīgas-Liepājas šosejas malā kreisajā pusē apmēram 1,3 kilometrus aiz Pienavas. GPS 56.7360887, 23.2281186 

Atklāts 1995. gadā. Rupji apstrādātā pelēkā laukakmenī zem Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves–vairodziņa atveidojuma iekalts teksts: 

LATVIEŠU
LEĢIONA KARAVĪRIEM
ZIEMASSVĒTKU
KAUJU PIEMIŅAI
1944 GADA 23-31 DECEMBRIS

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Piemiņas akmens uzstādīšanai 590 britu mārciņas atvēlējis Gunāra Astras piemiņas fonds. 

Avoti: Laiks, Nr. 86, 28.10.1995.; Brīvā Latvija, Nr. 2, 15.01.1996.