Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Frīdriha Damberga individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Studentu korporācijas “Selonija” kapu laukā apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Frīdrihs Dambergs. Pie kapa uzstādīta balta marmora piemiņas plāksne, kurā iegravēts teksts: 

FRIDRIHS
DAMBERGS 

Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Vēsturiska atkāpe. Frīdrihs Dambergs dzimis 1884. gada 3. novembrī Valkā. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolu, pēc tam Rīgas Politehniskā institūta komerczinību nodaļu. Pēc obligātā karadienesta strādājis kā korespondents un grāmatvedis Varšavā, Lodzā, Vladivostokā un Ķīnā. 

Pirmā pasaules kara laikā kā 6. lauku radiostacijas priekšnieks cīnījies Polijā pie Varšavas, 1916. gadā iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku Ziemeļfrontes štābā, kur dienējis līdz 1918. gada janvārim. Apbalvots ar Annas ordeņa II, III un IV šķiru, kā arī ar Staņislava ordeņa II un III šķiru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada decembrī, Latviešu atsevišķās (Studentu) rotas sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Kurzemē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts ka, 1919. gada 22. martā pie Bataru un Sarmu mājām, kad “mūsu kolonnai uzbruka pretinieks, spēcīgā ienaidnieka ugunī [leitnants] Dambergs pirmais devās triecienā lielinieku nocietinājumiem, atņēma ložmetēju kaujas gatavībā un tā visas kaujas iznākumu vērsa mums par labu”. 

Atvaļināts 1919. gada decembrī, par nopelniem kaujā pret bermontiešiem paaugstināts par virsleitnantu. Strādājis Valsts papīru spiestuvē par virsgrāmatvedi. Piešķirta jaunsaimniecība Rubas pagasta Reņģu muižā. Miris traģiskā nāvē nelaimes gadījumā 1929. gada 1. septembrī. 

Frīdriha Damberga vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 123. lpp.; Cemety.lv.

Iecavā piemiņas plāksne brāļiem Tepferiem

Atrodas Iecavā Rīgas ielā 27 pie aptiekas “Aphoteka” ēkas. 

Atklāta 2018. gada 4. maijā pie Tepferu dzimtai piederošās aptiekas ēkas. Metāla piemiņas plāksnē iegravēts teksts: 

Šajā ēkā Rīgas ielā 27
dzimuši ievērojami Latvijas valsts sabiedriskie
darbinieki:
Herberts Tepfers (1892 – 1066)
Latvijas armijas kapteinis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
Verners Tepfers (1893 – 1958)
Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
Jānis Tepfers (1898 – 1994)
diplomāts
Ilmārs Tepfers (1904 – 1968)
ārsts

Foto: 19.10.2019., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. Visi trīs vecākie brāļi Tepferi piedalījušies Latvijas Neatkarības karā, savu dienestu sākot Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Studentu rotas rindās. 

Herberts Tepfers dzimis 1892. gada 2. jūlijā Iecavas muižā aptiekāra ģimenē. Beidzis Jelgavas reālskolu, sācis tirdzniecības studijas Rīgas Politehniskajā institūtā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada decembrī iesaukts Krievijas armijā, beidzis Odesas karaskolu un līdz 1918. gada februārim dienējis Rezerves latviešu strēlnieku pulkā. Uzdienējies līdz podporučika pakāpei. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī, piedalījies visās Studentu rotas kaujās Kurzemē, Zemgalē un pie Rīgas. Paaugstināts par kapteini, skaitot no 1919. gada 22.maija. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. marta kaujā pie Bataru mājām Zemgalē (sk.), “kad mūsu spēku kolonnai uzbruka ienaidnieks un izcēlās apjukums, Tepfers, neskatoties uz spēcīgo uguni, pēc paša ierosmes izvirzījās labajā spārnā un ar neatlaidīgu patšautenes uguni apturēja ienaidnieka triecienu centrā. Tas deva iespēju mūsu daļām pārkārtoties un sekmīgi atsist pārspēkā esošo pretinieku”. 

Pēc Rīgas atbrīvošanas līdz 1919. gada 1. augustam dienējis Jelgavas komandantūrā kā komandanta adjutants. Pēc tam četrus mēnešus bijis ārlietu ministra adjutants, bet no 1919. gada 3. decembra iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba komandantu. Turpinādams dienestu, vienlaikus studējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē, ko beidzis 1921. gadā. 

1924. gada sākumā iecelts par Latvijas kara atašeju Somijā un Igaunijā. 1926. gada novembrī atvaļināts. Darbojies kā prokūrists tirdzniecības uzņēmumā, no 1926. gada Armijas Ekonomiskā veikala priekšnieka palīgs. Kopā ar brāli Verneru piešķirta jaunsaimniecība Iecavā. Apbalvots ar Igaunijas Brīvības krusta I šķiras 3. pakāpi, Somijas Baltās Rozes ordeņa I šķiru un Somijas Aizsargu Nopelnu krustu. 

Savā amatā Armijas Ekonomiskajā veikalā palicis līdz 1944. gadam, kad, glābjoties no atkārtotās komunistiskās okupācijas, devies trimdā uz Zviedriju, kur arī aizvadījis atlikušo mūžu. Miris 1966. gada 10. martā. 

Verners Tepfers dzimis 1893. gada 9. oktobrī Iecavā aptiekāra ģimenē. Mācījies Jelgavas Karlhofa privātskolā, beidzis Jelgavas ģimnāziju, bet 1916. gadā Maskavas universitātes Juridisko fakultāti. 

Turpinoties pirmajam pasaules karam, 1916. gada decembrī iesaukts Krievijas armijā, iestājies Maskavas Aleksandra karaskolu, ko beidzis 1917. gada martā, iegūstot praporščika pakāpi. Līdz tā paša gada jūlijam dienējis 95. rezerves pulkā, bet no 18. jūlija – Rezerves latviešu strēlnieku pulkā. 1918. gada februārī atvaļinājies. Līdz martam atradies vācu gūstā, bet pēc tam atgriezies Latvijā un apmeties Lieliecavā, ieņēmis rakstveža amatu Grīnvaldes, Misas un Bridenes pagastos. Septembrī sācis strādāt Rīgas Būvtehniskās sabiedrības tehnikumā par vācu valodas skolotāju. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī leitnanta pakāpē. 1919. gada 13. februārī iecelts par Kara tiesas sekretāru. Studentu rotas sastāvā kā ierindas karavīrs piedalījies kaujās Kurzemē un Rīgas atbrīvošanā. Jūnijā iecelts par Kara tiesas prokurora palīgu. No 8. līdz 27. oktobrim Studentu bataljona sastāvā piedalījies Rīgas aizstāvēšanā no bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. oktobrī, “kad bermontieši tuvojās Rīgas tiltiem un to bruņuvilcieni zem stipras artilērijas uguns aizsega gribēja šķērsot dzelzstiltu, Tepfers izgrieza Jaunā dzelzstilta galu un neļāva vilcienam tikt pāri Daugavai”. 

1919. gada decembrī paaugstināts par virsleitnantu un iecelts Kara tiesas prokurora amatā. Nākamā gada decembrī paaugstināts par kapteini. 

No 1921. gada bijis kara virsprokurora palīgs, bet 1922. gadā kļuvis par Kara tiesu pārvaldes priekšnieku un atradies šajā amatā līdz 1933. gadam. Vienlaikus 1924. gadā iecelts par kara virsprokuroru. 1925. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, bet 1927. gadā – par pulkvedi. 1934. gadā nozīmēts par Kara muzeja padomes priekšsēdētāju un ieņēmis šo amatu līdz 1940. gada jūlijam. 1937. gadā paaugstināts par ģenerāli un 1939. gadā iecelts par Kara ministrijas Tieslietu dienesta priekšnieku. 

No 1934. gada bijis lektors Kara skolā un Augstākajā karaskolā. Pasniedzis kara vēsturi un militārās disciplīnas. 

Latvju-zviedru un Latvju-itāļu tuvināšanās biedrību priekšsēdētājs, kā arī Tiesnešu biedrības padomes loceklis un Latvijas Vēstures institūta loceklis. Studentu vienības “Austrums” vecbiedrs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeņa II šķiru, Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada oktobrī atvaļināts. 

Vācu okupācijas laikā bijis Pieminekļu valdes priekšnieks. Iesaistījies nacionālās pretošanās kustībā un no 1943. gada darbojies Latvijas Centrālajā padomē (LCP), pēc Konstantīna Čakstes un Bruno Kalniņa aresta no 1944. gada jūlija līdz 1946. gadam bijis LCP priekšsēdētājs. Viens no LCP memoranda parakstītājiem (23. kārtas numurs). 

Glābjoties no atkārtotās komunistiskā okupācijas, 1944. gada novembra sākumā izdevies nokļūt Zviedrijā. Dzīvojis Stokholmā, strādājis Zviedrijas armijas štābā. Darbojies 1946. gadā dibinātajā Latvieši Liberālajā partijā. 1963. gadā Stokholmā trimdas apgāds “Daugava” izdeva Tepfera rakstu krājumu “Senatnei un mākslai” Andreja Johansona sakārtojumā un redakcijā. 

Miris 1958. gada 28. novembrī Stokholmā, apbedīts Brommas kapsētā. 

Jānis Tepfers dzimis 1898. gada 16. janvārī Iecavā aptiekāra ģimenē. No 1917. līdz 1918. gadam studējis Tērbatā medicīnu. 1918. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, Studentu rotas sastāvā piedalījies Kurzemes atbrīvošanā no lieliniekiem. No 1919. gada 1. decembra Ārlietu ministrijas sekretārs. 1926. gadā iecelts par Ārlietu ministrijas Administratīvās un protokola nodaļas sekretāru, bet no 1928. līdz 1934. gadam šīs nodaļas vadītājs. No 1934. līdz 1936. gadam bijis ministrijas Administratīvi juridiskā departamenta direktors, bet no 1938. līdz 1940. gadam – sūtnis Helsinkos. Sākoties komunistiskajai okupācijai, atteicās pakļauties marionešu valdības vadītāja Augusta Kirhenšteina rīkojumam atgriezties Latvijā un pārcēlās uz Stokholmu. No 1943. līdz 1946. gadam strādājis Zviedrijas Ārlietu ministrijā par tulku. Vēlāk bijis bankas ierēdnis. No 1950. līdz 1953. gadam Latviešu Nacionālā fonda priekšsēdētājs, no 1953. līdz 1954. gadam LCP vicepriekšsēdis, no 1954. līdz 1991. gadam Latvijas diplomātiskā dienesta pārstāvis Zviedrijā. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru un Aizsargu Nopelnu krustu. 

Miris 1994. gada 9. aprīlī Stokholmā. 

Herberta un Vernera Tepferu vārdi iekalti arī Iecavā dzimušo Lāčplēša Kara ordeņu kavalieru piemiņas stēlā (sk.).

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 519. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 463.-464. lpp.; Ar parakstu par Latviju: Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas. Sast: Kvāle, I. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2014. 74.-75. lpp.; Latvju enciklopēdija. 3. sēj., Red: Švābe, A. Stokholma: Apgāds Trīs zvaigznes, 1953–1955. 2464. lpp.; Latvijas enciklopēdija. 5. sēj. Rīga: Valērija Belokoņa izdevniecība, 2009. 409. lpp.; iecava.lv, 04.05.2018.; 09.05.2018.

Liepājas Ziemeļu kapos LNK kritušo karavīru brāļu kapi

Atrodas Liepājā Pulkveža Kalpaka ielā 87 Ziemeļu (Eļļas) kapos. 

Brāļu kapi Liepājas Ziemeļu jeb Eļļas kapos sāka veidoties līdz ar Latvijas Neatkarības kara sākumu, kad 1919. gada 21. janvārī tur pēc Lielauces kaujas (sk.) tika apglabāti pirmie četri latviešu pretlieliniecisko vienību kritušie - leitnants Pēteris Dambītis, leitnants Fridrihs Liepa, virsseržants Jānis Burmeisters un kara ierēdnis Vilis Cīrulis (P. Dambīti tuvinieki vēlāk pārveda apglabāšanai dzimtas kapos Trikātā (sk.)). Vēlāk apbedījumi turpināti. Lielākā daļa apglabāto ir karavīri, kas krituši 1919. gada novembrī, aizstāvot Liepāju pret bermontiešiem, kā arī karavīri, kas miruši Liepājas lazaretē no ievainojumiem vai dažādām slimībām. Apbedīti arī daži citviet kritušie, kuru mirstīgās atliekas izdotas tuviniekiem apbedīšanai dzimtajā Liepājā. 

1922. gada septembrī Brāļu kapu komitejas (BKK) Liepājas nodaļa izsludināja pieminekļa metu konkursu, nosakot, ka tas ceļams no vietējiem laukakmeņiem un ka paredzamās būvniecības izmaksas ir 100 000 rubļu (2000 latu). Projekti bija jāiesniedz līdz 15. oktobrim. Par labākajiem darbiem BKK piesolīja godalgas, bet par pieņemto projektu – izmaksāt “atlīdzību pēc savstarpējas vienošanās”. 

Iesniegti tika desmit projekti, no kuriem trīs tika godalgoti. Abas pirmās godalgas izpelnījās tēlnieka Emīla Meldera meti, bet trešā tika piešķirta mākslinieka Hugo Roves izstrādātajam projektam. 

Tomēr galu galā pieminekli sāka celt pēc arhitekta Kārļa Bikšes projekta. Lai gan tas zināmā mērā atgādina E. Meldera iesniegto projektu, kam iepriekš tika piešķirta 2. godalga, Meldera vārds starp pieminekļa autoriem nekad vēlāk netiek minēts. 

1923. gada 22. jūnijā, Varoņu piemiņas dienā, tiek likts pieminekļa pamatakmens. Būvdarbu vadība tiek uzticēta inženierim Fridriham Zonbergam (Zonnbergam), un bija plānots, ka piemineklis tiks atklāts jau tajā pašā gadā. Tomēr būvdarbi ievelkas, un pēc gada Brāļu kapu komitejas Liepājas nodaļa 26. septembra sēdē lauza ar F. Zonbergu slēgto līgumu, bet jau 29. septembra sēdē būvdarbu nobeigšanu BKK uzticēja tēlniekam Jūlijam Miesniekam. 

Šī izvēle gan izsauca pretrunīgu reakciju. Tā kāds vietējais “akmeņdarbu meistars” A. I. laikrakstā “Strādnieku Avīze” norāda, ka būvdarbu vadītāja izvēlei neesot rīkots atklāts konkurss. BKK tomēr acīmredzami ir rīkojusi kādu cenu aptauju, jo arī A. I. esot saņēmis rakstisku aicinājumu iesniegt savu cenu piedāvājumu, taču viņš nav varējis sniegt tūlītēju oficiālu atbildi bez sākotnējas iepazīšanās ar pieminekļa projektu un veicamo darbu apjomu. Tomēr privātā sarunā ar kādu BKK locekli A. I. esot izteicies, ka viņš par šo pasūtījumu prasītu ne vairāk kā 1500 līdz 1600 latu, iespējams, pat mazāk. Tāpēc A. I. bijis pārsteigts, ka, viņu pat nepieaicinot, BKK savā sēdē trīs dienas vēlāk piekritusi slēgt līgumu ar Miesnieku – “no citurienes (Alūksnes) iebraukušu, liepājniekiem maz pazīstamam cilvēku” – par 1801 latu, tādējādi pārmaksājot vismaz 200 līdz 300 latu. 

Tomēr šoreiz būvdarbi acīmredzami tiek pabeigti laikā, un 1924. gada 18. novembrī piemineklis tiek atklāts. 

Piemineklis veidots kā masīvs, no granīta blokiem mūrēts obelisks, ko gan priekšpusē, gan aizmugurē vainago saules starus izstarojošs ugunskrusts. 

Foto: 13.07.2024., karaviru.kapi

Piemineklis izmaksājis aptuveni 300 000 rubļu (6000 latu), kas lielā mērā segti ar ziedojumiem, kuru vākšanā aktīvi iesaistījās arī Sieviešu palīdzības korpuss. Tā, piemēram, no līdzekļiem, kas tikai 1923. gadā iegūti ziedojumu ceļā, Sieviešu palīdzības korpuss BKK nodevis 2137,05 latus. 

Pēc pieminekļa atklāšanas brāļu kapu iekārtošana turpinās, un saskaņā ar Liepājas domes 1924. gada 12. jūnijā pieņemtajiem noteikumiem, ar kuriem karavīru apbedījumu sektors Ziemeļu kapos tiek nodots BKK pārziņā, līdz 1928. gada Varoņu piemiņas dienai, 22. jūnijam, atsevišķās kapu kopiņas tiek likvidētas, izveidojot kopīgas kapu dobes. Līdzšinējie koka krusti tiek nomainīti ar vienveidīgām balta marmora piemiņas plāksnēm, kas iestrādātas betona ietvarā un kurās zem krusta zīmes iekalts zeltā iekrāsots kritušā vārds uzvārds un nāves datums. 

Foto: 13.07.2024., karaviru.kapi

Savukārt pieminekļa priekšpusē esošajā nišā tiek iestrādāta bronzas plāksne ar tajā atlietu tekstu: 

LATVIJAS
1919. GADA
ATBRĪVOŠA-
NAS CĪŅĀS
KRITUŠIEM
VAROŅIEM. 

JUMS SAULĪTE
NORIETĒJA
TĒVU ZEMI
AIZSTĀVOT,
MUMS UZLĒCA
ZELTA SAULE
BRĪVAJĀ LATVIJĀ. 

Foto: 13.07.2024., karaviru.kapi

Taču pilnībā piemineklis tika pabeigts tikai 1931. gadā, kad atkal 22. jūnijā tika atklāta tā aizmugures nišā iestrādātā bronzas plāksne ar bareljefu, kurā attēlota māte, kas svēta savu dēlu, ievainotu karavīru. Plāksne atlieta Liepājas karaostas darbnīcās pēc vietējā mākslinieka, skolotāja un Liepājas muzeja ilggadējā vadītāja Jāņa Sudmaļa meta. 

Foto: 13.07.2024., karaviru.kapi

Atkārtotās komunistiskās okupācijas gados pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados obeliska virsotnē esošie ugunskrusti tika nokalti. Tie atjaunoti pēc tam, kad toreizējā Tautas deputātu padomes izpildkomiteja 1989. gada marta sākumā pieminekli iekļāva vietējās nozīmes vēstures, mākslas un arhitektūras pieminekļu sarakstā. Atjaunotais piemineklis atklāts tā paša gada 14. novembrī, atzīmējot 70. gadskārtu kopš tika atsists bermontiešu uzbrukums Liepājai. 

2004. gadā tikusi veikta pieminekļa postamenta tīrīšana un šuvju atjaunošana, kam Liepājas pašvaldība atvēlēja 500 latu. Savukārt, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas simtgadei, 1918. gada vasaras sākumā restaurētas visas individuālās kritušo piemiņas plāksnes. Tās tikušas noslīpētas, aizdarītas plaisas un atjaunoti uzraksti. Atjaunots arī brāļu kapu teritorijas grants segums. Sakopšanas darbi, kurus veikusi Liepājas kapsētu pārvalde, izmaksājuši nepilnus 4000 eiro. 

Saskaņā ar Lismaņa sniegto informāciju, brāļu kapu sektorā apbedīts 91 kritušais, bet 1992. gadā tur atradušās tikai 85 plāksnes. Domājams, ka dažas no plāksnēm nav pārdzīvojušas komunistiskās okupācijas gadus. 2018. gadā Liepājas Kapsētu pārvaldes vadītājs Ivo Pavlušenko laikrakstam “Kurzemes Vārds” izteicies, ka restaurētas 92 plāksnes. Taču pēc restaurācijas brāļu kapos atradās 87 plāksnes. Tādējādi var pieļaut, ka gados pēc Latvijas neatkarības divas no trūkstošajām plāksnēm tikušas atrasta vai arī izgatavotas no jauna. Atlikušās piecas plāksnes, par kuru restaurēšanu runājis Pavlušenko, domājams ir tās, kas uzstādītas ārpus brāļu kapu sektora apbedītajiem karavīriem.

Pēdējā apmeklējuma laikā (2024.gada 13. jūlijā) atkal trūka pirmās sešas plāksnes, skaitot no kreisās puses, pirmajā apbedījumu rindā, skatot no pieminekļa. Iemesli pagaidām nav zināmi, taču iespējams, ka atkal noritēja kādi restaurācijas darbi.

Foto: 13.07.2024., karaviru.kapi

Saskaņā ar Lismaņa 1992. gadā fiksēto informāciju, brāļu kapu sektorā bija plāksnes sekojošiem kritušajiem: 

1) Kārlis Ābols, sīkāku ziņu nav (iespējams, ka patiesībā 1919. gada 14. novembrī pie Liepājas kritušais Grobiņas kājnieku pulka (Vēlāk 11. Dobeles kājnieku pulka) kareivis Alfreds Ābols, kura vārds minēts piemiņas plāksnē Liepājas Lutera baznīcā (sk.), kā arī izdevumā “Pieminat viņus”);

2) Rūdolfs Almerts (Almers, Almets), Zemgales divīzijas (?) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Liepājas;

3) Jānis Ambilis, kritis/miris 1920. gada 23. martā, sīkāku ziņu nav;

4) Tenis Andersons, kritis/miris 1920. gada 18. janvārī, sīkāku ziņu nav;

5) Alfreds Apsens, kritis/miris 1920. gada 18. janvārī, sīkāku ziņu nav;

6) Ernests Balcers, kritis 1919. gada 14. novembrī (izdevumā “Pieminat viņus” minēts 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis Eduards Balcers, kas kritis 1919. gada 14. novembrī pie Tosmares ezera, piemiņas plāksnē Liepājas Lutera baznīcā (sk.) minēts Jānis Balcers, savukārt Aizputes pulka kritušo sarakstā norādīts Pēteris Balcers);

7) Blauks, kritis/miris 1920. gada 16. janvārī, sīkāku ziņu nav;

8) Ansis Bligzne, kritis/miris 1920. gada 20. janvārī, sīkāku ziņu nav;

9) Blūms Jānis, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;

10) Ernests Boks, kritis/miris 1920. gada 4. augustā, sīkāku ziņu nav;

11) Kārlis Briedis, kritis/miris 1920. gada 22. janvārī, sīkāku ziņu nav;

12) Žano Bulits, kritis/miris 1920. gada 28. janvārī, sīkāku ziņu nav;

13) Roberts Bukševics, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu forta;

14) Eduards Burbe, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) dižkareivis, miris no ievainojuma, kas gūts 1919. 6. novembrī pie Šķēdes tilta;

15) Jānis Burmeisters, Latviešu atsevišķā (Kalpa) bataljona Virsnieku rezerves (vēlāk Neatkarības) rotas virsseržants, kritis 1919. gada 16. janvārī pie Lielauces (sk.);

16) Vilis Cerbers, kritis/miris 1920. gada 20. janvārī, sīkāku ziņu nav;

17) Cīrulis Vilis, Latviešu atsevišķā (Kalpa) bataljona Virsnieku rezerves (vēlāk Neatkarības) rotas kara ierēdnis, kritis 1919. gada 16. janvārī pie Lielauces (sk.);

18) Vilis Dombrovs, kritis/miris 1920. gada 5. janvārī, sīkāku ziņu nav;

19) Indriķis Dzintars, kritis/miris 1920. gada 29. janvārī, sīkāku ziņu nav;

20) Rihards Feldmanis, kritis/miris 1920. gada 7. janvārī, sīkāku ziņu nav;

21) Eduards Eglītis, kritis/miris 1919. gada 20. novembrī, sīkāku ziņu nav;

22) Ēvalds Eidiņš, kritis/miris 1920. gada 30. augustā, sīkāku ziņu nav;

23) Vilis Elbe, kritis/miris 1920. gada 21. janvārī, sīkāku ziņu nav;

24) Elza Etiks, kritusi/mirusi 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;

25) Ērmanis Freide, kritis/miris 1920. gada 23. janvārī, sīkāku ziņu nav;

26) Jānis Aleksis Freimanis, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu forta;

27) Žanis Griģis, saskaņā ar uzrakstu uz plāksnes it kā kritis 1919. gada 11. janvārī, kas ir neiespējami, nekādas citas ziņas pagaidām nav izdevies atrast;

28) Andžis Gutmanis, domājams, ka Vidzemes artilērijas pulka kareivis Ansis Gutmanis, miris 1920. gada 20. martā no ievainojuma;

29) Jānis Gulbis, kritis/miris 1920. gada 31. augustā, sīkāku ziņu nav;

30) Roberts Gūtmanis, kritis/miris 1920. gada 7. jūlijā, sīkāku ziņu nav;

31) Antons Jankovskis, kritis/miris 1920. gada 9. janvārī, sīkāku ziņu nav;

32) Fricis Janušis, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;

33) Arturs Jēkabsons, kritis/miris 1920. gada 17. aprīlī, sīkāku ziņu nav;

34) Jānis Kalniņš, kritis/miris 1920. gada 15. janvārī, sīkāku ziņu nav;

35) Pēteris Kampers (Kampens, Kampenuss), 6. Rīgas kājnieku pulka kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Liepājas (pēc citām ziņām, miris no ievainojumiem 22 novembrī);

36) Pēteris Kārkliņš, kritis/miris 1919. gada 30. novembrī, sīkāku ziņu nav;

37) Juris Knope-Klops, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;

38) Georgs Kohs (Kochs), kritis/miris 1920. gada 15. janvārī, sīkāku ziņu nav;

39) Jānis Koškins, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Dienvidu forta;

40) Teodors Kraulis, kritis/miris 1920. gada 27. marta, sīkāku ziņu nav;

41) Jānis Koršbaums, kritis/miris 1920. gada 13. janvārī, sīkāku ziņu nav;

42) Juris Kronbergs, kritis/miris 1920. gada 25. janvārī, sīkāku ziņu nav;

43) Fricis Krumbergs, kritis/miris 1920. gada 8. janvārī, sīkāku ziņu nav;

44) Juris Laugals, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;

45) Andrejs Leja, 12. Bauskas kājnieku pulka seržants, kritis 1920. gada 3. jūlijā;

46) Fridrihs Liepa, Latviešu atsevišķā (Kalpa) bataljona Virsnieku rezerves (vēlāk Neatkarības) rotas virsleitnants, kritis 1919. gada 16. janvārī pie Lielauces (sk.);

47) Jūlijs Lūsēns, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kaprālis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Vidus forta;

48) Jānis Majauškis, kritis/miris 1920. gada 8. martā, sīkāku ziņu nav;

49) Jānis Mednieks, kritis/miris 1920. gada 15. janvārī, sīkāku ziņu nav;

50) Jānis Meģis, kritis/miris 1920. gada 17. janvārī, sīkāku ziņu nav;

51) Arturs Miķelsons, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu forta;

52) Sīmanis Neiburgs, kritis/miris 1920. gada 9. janvārī, sīkāku ziņu nav;

53) Kārlis Neimanis, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;

54) Aleksis Nokards (Aleksandrs Nakurts), 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu forta;

55) Krišis Novickis, kritis/miris 1920. gada 15. janvārī, sīkāku ziņu nav;

56) Jānis Olmanis, kritis/miris 1920. gada 21. martā, sīkāku ziņu nav;

57) Alberts Ozols, 6. Rīgas kājnieku pulka 2. rotas kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Liepājas;

58) Augusts Ozols, 5. Cēsu kājnieku pulka kareivis, miris no ievainojumiem 1920. gada 2. (21.) janvārī Liepājas lazaretē;

59) Ģirts Ozols, kritis/miris 1920. gada 26. janvārī, sīkāku ziņu nav;

60) Alberts Petrops, kritis/miris 1920. gada 22. janvārī, sīkāku ziņu nav;

61) Alberts Priede, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Dienvidu forta;

62) Kārlis Puriņš, kritis/miris 1920. gada 7. janvārī, sīkāku ziņu nav;

63) Roberts Radziņš, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, virsleitnants, Liepājas karaostas komandants, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Šķēdes tilta (sk.);

64) Ansis Rentnieks, kritis/miris 1920. gada 16. janvārī, sīkāku ziņu nav;

65) Ķērsta Salmiņa, sīkāku ziņu nav;

66) Jānis Sakne, kritis/miris 1920. gada 15. aprīlī, sīkāku ziņu nav;

67) Vilis Siliņš, kritis/miris 1920. gada 7. janvārī, sīkāku ziņu nav;

68) Pauls Sprenge (Spenks?), 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis, 1919. gada 20. novembrī Liepājas lazaretē miris no ievainojuma, kas, domājams, gūts 1919. gada 14. novembrī;

69) Fricis Stelpe, kritis/miris 1920. gada 17. janvārī, sīkāku ziņu nav;

70) Fricis Stenders, kritis/miris 1920. gada 16. janvārī, sīkāku ziņu nav;

71) Hanss Šrinders, vācu zemessardzes (landesvēra) leitnants, Latviešu atsevišķajam (Kalpaka) bataljonam piekomandētās baterijas komandieris, kritis 1919. gada 6. martā pie Airītēm (sk.);

72) Kārlis Strazds, kritis/miris 1920. gada 30. janvārī, sīkāku ziņu nav;

73) Pauls Sūna, kritis/miris 1920. gada 22. janvārī, sīkāku ziņu nav;

74) Ādolfs Stirna, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī;

75) Krišs Stūris, kritis/miris 1920. gada 15. jūlijā, sīkāku ziņu nav;

76) Atis Šmidts, kritis/miris 1920. gada 7. janvārī, sīkāku ziņu nav;

77) Jānis Titogs, kritis/miris 1920. gada 11. janvārī, sīkāku ziņu nav;

78) Treimanis, kritis/miris 1919. gadā, sīkāku ziņu nav;

79) Jēkabs Trinīts-Piktus, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī;

80) Andrejs Vistiņš, kritis/miris 1920. gada 4. janvārī, sīkāku ziņu nav;

81) Jānis Vitands (Vītands) (uz piemiņas plāksnes acīmredzami kļūdaini Vitlands), 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) virsleitnants, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu forta, ir ziņas, ka patiesībā vēlāk pārapbedīts Jumurdas kapos (sk.);

82) Ansis Zonenbergs, kritis/miris 1919. gada 31. decembrī, sīkāku ziņu nav;

83) Rūdolfs Zvaigzne, kritis/miris 1920. gada 20. janvārī, sīkāku ziņu nav. 

Ziemeļu kapsētas brāļu kapu sektorā apbedīts arī kāds 1920. gada 20. februārī miris nezināms karavīrs, bet jau pēc Neatkarības kara apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fricis Urstiņš (sk.).

Kā redzams, lielākā daļa karavīru, par kuriem pagaidām sīkāku ziņu nav, apglabāti 1920. gada janvārī. Domājams, ka viņi ir gripas epidēmijas upuri (skatīt Sanitas Dejus publicētos datus par Liepājas Vecajos kapos apglabāto karavīru nāves cēloņiem) un tāpēc nav tikuši reģistrēti kā karadarbības rezultātā bojāgājušie. Līdz ar to viņu vārdi neparādās arī izdevumā “Pieminat viņus” un citos kritušo sarakstos. 

Neatkarības karā kritušie karavīri Ziemeļu kapos apglabāti arī ārpus brāļu kapu sektora. Arī viņu atdusas vietas ir iezīmētas ar tādām pašām tipveida marmora piemiņas plāksnēm betona ietvarā, kā brāļu kapos, vai ar betona krustiņiem. 

Vispirms jau minami 1919. gada 6. martā pie Airītēm pārpratuma kaujā ar sabiedrotajām vācu vienībām kritušie Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona virsnieki – bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, Atsevišķās studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas vada komandieris virsleitnants Pēteris Krievs un bataljonam piekomandētās vācu zemessardzes (landesvēra) baterijas komandieris leitnants Johans Hanss Šrinders. 

Vēlāk O. Kalpaks pārapbedīts Indrānu (kādreiz Meirānu) pagasta Visagala kapos (sk.), P. Krievs – dzimtas kapos Smiltenē, bet pēcāk viņa mirstīgās atliekas pārnestas vēlreiz un guldītas pie pieminekļa Neatkarības karā kritušajiem smilteniešiem Smiltenes luterāņu kapsētā (sk). Savukārt N. Grundmanis 1920. gada 11. janvārī pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos.

Kalpaka bijušajā apbedījumā vietā 1939. gadā tika uzstādīta īpaša piemiņas zīme (sk.). Lai atbrīvotu tai pietiekamu vietu, uz brāļu kapu sektoru tika pārcelti H. Šrindera un R. Radziņa pīšļi. Neskatoties uz to, tagad bijušajā R. Radziņa apbedījuma vietā ir uzstādīta viņam veltīta piemiņas plāksne (sīkākus paskaidrojumus par to skatīt pie šķirkļa par Radziņam veltīto piemiņas zīmi Liepājs Karaostā (sk.).

Foto: 13.07.2024., karaviru.kapi

Taču blakus piemiņas zīmei joprojām apglabāti pieci kritušie – Fridrihs Andersons, kritis/miris 1920. gada 24. janvārī, sīkāku ziņu nav; Voldemārs Hinerts (Hinnerts), 2. Ventspils kājnieku pulka kareivis, kritis 1919. gada 27. augustā (uz piemiņas plāksnes norādīts 2. maijs); Hermanis Vistiņš, Latvijas Neatkarības bataljona 1. (Latvijas neatkarības) rotas kareivis, kritis 1919. gada 22. martā pie Batariem (sk.); Krišs Kadiķis, Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas dižkareivis, kritis 1919. gada 22. martā pie Batariem; un Ērmanis Iesalnieks, Liepājas karaostas komandantūras kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Šķēdes tilta. Visiem viņiem uz kapa uzstādītas tipveida betona apmalē iestrādātas marmora piemiņas plāksnes. 

Foto: 13.07.2024., karaviru.kapi

J. Lismanis Ziemeļu kapos konstatējis vēl sekojošu karavīru individuālus apbedījumus: 

1) Eduards Bergs, 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis, miris no ievainojuma 1920. gada 23. martā Liepājas lazaretē;

2) Ernests Gūts, Liepājas karaostas komandantūras kareivis, miris no ievainojuma, kas gūts 1919. gada 14. novembrī pie Šķēdes tilta;

3) Jānis Kapiņš, kritis/miris 1919. gada 5. jūlijā, sīkāku ziņu nav;

4) Voldemārs Pauliņš, kritis/miris 1919. gada 23. janvārī, sīkāku ziņu nav;

5) Teodors Skujēns, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Virsnieku rezerves rotas/Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas kapteinis (rotmistrs), kritis 1919. gada 24. janvārī pie Lēnu muižas. 

Viņu kapavietas iezīmētas vai nu ar tipveida marmora piemiņas plāksnēm betona ietvarā, vai arī ar betona krustiem. 

Atmodas laikā 1990. gadā J. Lismanis pie kāda nolauzta betona krusta konstatējis koka piemiņas zīmi 7. Siguldas kājnieku pulka kareivim Arvīdam Gražanskim (Gražānam), kas kritis 1919. gada 22. oktobrī Grobiņā. Vēlāk piemiņas zīme pazudusi. 

Saskaņā ar Kurzemes divīzijas kritušo sarakstiem Liepājas Ziemeļu kapos vēl apbedīti sekojoši karavīri, kas vēlāk, iespējams, pārapbedīti vai kuru kapavietas komunistiskās okupācijas laikā, domājams, iznīcinātas: 

1) Edgars Lange, 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis, kritis 1919. gada 10. novembrī pie Liepājas;

2) Pēteris Piksons, 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis, kritis 1919. gada 9.novembrī pie Liepājas. 

Bijis apbedīts arī 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis Jānis Tauriņš (vietām nepareizi Tauciņš). Vēlāk tuvinieki pārapbedījuši Lizuma pagasta Velēnas Gaujas kapos (sk.). 

Sākotnēji bijuši apglabāti arī 1919. gada 22. martā Bataru kaujā (sk.) kritušie Studentu rotas karavīri leitnants Aleksandrs Baginskis, kareivis Emīls Ausmanis, kareivis Kārlis Barons un kareivis Otto Greble. 1920. gada 11. janvārī visi pārapbedīti Rīgas brāļu kapos.

Zināms, ka Ziemeļu kapos bijuši apbedīti arī Bataru kaujā 1919. gada 22. martā kritušie Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivji Žanis (Jānis?) Šterns un Kārlis Ukstiņš, 1919. gada 3. aprīlī “Emigrantu mājas” lazaretē no ievainojuma mirušais Latvijas Neatkarības bataljona 1. (Neatkarības) rotas leitnants Gustavs Vītols, Tukuma lazaretē 1919. gada 6. aprīlī no ievainojuma mirušais Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas leitnants Voldemārs Bergmanis, kā arī Liepājas garnizona lazaretē 1920. gada 15. janvārī mirušais Grobiņas kājnieku pulka 3. rotas kareivis Jānis Smīle, 1920. gada 6. februārī mirušais 12. Bauskas kājnieku pulka kapteinis Herberts Otto Gauže un 1920. gada 15. martā mirušais 4. Zemgales atsevišķā eskadrona jātnieks (kareivis) Hermans Jēcis. Iespējams, ka daļa no viņiem vēlāk pārapbedīti, taču ziņu par to pagaidām nav. 

Papildināts: 22.03.2026. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 166.-168. lpp.; Latvijas Sargs, Nr. 2, 22.01.1919.; Nr. 60, 01.04.1919.; Nr. 65, 06.04.1919.; Nr. 4, 06.01.1920.; Kurzemes Vārds, Nr. 15, 20.01.1920., Nr. 33, 10.02.1920., Nr. 64, 18.03.1920.; Liepājas Avīze, Nr. 210, 19.09.1922.; Ilustrētais Žurnāls, Nr. 19, 11.05.1923.; Kurzemes Vārds, Nr. 137, 26.06.1923.; Strādnieku Avīze, Nr. 94, 26.04.1924.; Mazais Strādnieks, Nr. 35, 17.07.1924.; Kurzemes Vārds, Nr. 264, 20.11.1919.; Strādnieku Avīze, Nr. 265, 21.11.1924., Kurzemes Vārds, Nr. 90, 22.04.1928.; Kurzemes Vārds, Nr. 139, 26.06.1928.; Kurzemes Vārds, Nr. 136, 21.06.1931.; Komunists, Nr. 43, 03.03.1989.; Komunists, Nr. 214, 10.11.1989.; liepajniekiem.lv, 26.06.2018.; Dejus, S. Neatkarības cīņu pēdas Liepājas Veco kapu grāmatā. Liepāja Latvijas Neatkarības karā 1918–1920. Rīga: Jumava, 2019. 177.-178. lpp.; Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast. Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921.

Bebru pagasta Zutēnu kapos LKOK Jāņa Preisa individuāls apbedījums

Atrodas Bebru pagasta Zutēnu (arī Zuteņu jeb Jaunajos) kapos. 

Apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Preiss. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Preiss dzimis 1893. gada 18. augustā Vecbebros. Izglītojies Rīgas pilsētas reālskolā. Rakstvedis Koknesē. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada 15. augustā brīvprātīgi iestājies 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā un ieskaitīts jātnieku izlūku komandā. 1916. gadā komandēts uz Oranienbaumas praporščiku skolu, kuru beidzis tā paša gada oktobrī un atgriezies savā pulkā, 1917. gada augustā iecelts par rotas komandieri un piedalījies kaujās pie Ikšķiles. Apbalvots ar Jura krustu un Annas ordeņa IV šķiru. Demobilizēts 1918. gada 1. janvārī Valkā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 18. decembrī Rīgā, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona virsnieku (vēlāk Neatkarības) rotas sastāvā piedalījies visās kaujās pret lieliniekiem Kurzemē, Zemgalē un pie Rīgas. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. marta kaujā pie Bataru mājām (sk.), “kad rota bija cietusi lielus zaudējumus un pirmais vads sāka apjukumā atkāpties, [virsleitnants] Preiss zem ienaidnieka viesuļuguns apturēja un sakārtoja vadu un pats tā priekšgalā devās triecienā. Mūsējiem izdevās ienaidnieku sakaut, saņemt gūstekņus un iegūt trofejas”, bet 25. martā “kopā ar dažiem izlūkiem sakāva lielinieku lauksardzi pie Ķemeriem, kam sekoja Ķemeru galīga ieņemšana”. Savukārt 30. martā izlūkgājienā no Slokas pāri Lielupei pie Spuņģu mājām Preiss “uzdūrās skaitliski lielākai kolonnai, ar attapīgu rīcību sacēla lieliniekos paniku, piespieda tos bēgt, tad izturēja 3 pretuzbrukumus, radīja ienaidniekam lielus zaudējumus, kā rezultātā tika izjaukts lielinieku plāns ieņemt Sloku”. 

Pēc Rīgas atbrīvošanas iecelts par Daugavgrīvas komandantu, pēc tam pārcelts uz Armijas štāba izlūkošanas nodaļu. Bermontiešu avantūras laikā organizēja triecienrotu, kas tika iedalīta 5. Cēsu kājnieku pulkā, un piedalījās ienaidnieka sakaušanā, sevišķi izceldamies 10. un 11. novembrī Ķekavas rajonā, kā arī no 16. līdz 19. novembrim pie Iecavas upes dzelzceļa tilta un 20. novembrī pie Katrīnmuižas, kur ticis ievainots kājā. Par nopelniem šajās kaujās paaugstināts par kapteini. No slimnīcas atgriezies 1920. gada februārī un piedalījies Latgales atbrīvošanas cīņās. 

Tā paša gada jūlijā veselības pasliktināšanās dēļ spiests vairākkārt ārstēties slimnīcā un slimības dēļ atvaļināts 1921. gada 13. maijā. 

Miris ar tuberkulozi 1922. gada 29. maijā. Piederīgajiem piešķirta jaunsaimniecība Vecbebros. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 414. lpp.; Koknese Novada Vēstis, Nr. 80 (367), 15.01.2016.

Rīgas Lielajos kapos LKOK Oto Kūlmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Lielajos kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Oto Kūlmanis. 

Vēsturiska atkāpe. Oto (arī Otto) Kūlmanis dzimis 1896. gada 5. jūnijā Rīgā. Beidzis reālskolu, iestājies Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas nodaļā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, ieskaitīts Ņižņijnovgorodā izvietotajā 62. kājnieku rezerves pulkā, no kurienes nosūtīts uz Aleksandra karaskolu Maskavā. Pēc tās beigšanas ieskaitīts 175. Baturinas kājnieku pulkā, kura sastāvā cīnījies Rīgas frontē. 

Pēc lielinieku apvērsuma iestājies nelegālajā “Satversmes sapulces aizsardzības komitejā”, kuras uzdevumā piedalījies cīņās pret lieliniekiem Dienvidkrievijā, Kijevā un Kaukāzā. Kad Ukrainu okupēja lielinieki, atgriezies Rīgā un turpinājis izglītību Baltijas tehniskajā augstskolā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada decembrī, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Atsevišķās (studentu) rotas rindās piedalījies kaujās pret lieliniekiem Kurzemē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. martā leitnants Kūlmanis piedalījās kaujā pret lieliniekiem uz Kalnciema ceļa pie Sarmas mājām jeb tā sauktajā Bataru kaujā (sk.). “Briesmu brīdī, kad ienaidnieka ķēdes mēģināja apiet mūsu rotu no kreisā spārna, Kūlmanis nodaļas priekšgalā metās lieliniekiem pretī un uzsāka tuvcīņu. Būdams smagi ievainots, palika ierindā līdz pēdējai iespējai, parādīja izcilu drosmi un ar savu piemēru iedvesmoja kareivjus. Pateicoties viņa pašaizliedzībai, ienaidnieks tika atsviests un kauja izšķirta mums par labu, turklāt tika iegūti 4 ložmetēji un daudz munīcijas”. 

Dienestu turpinājis arī pēc Rīgas atbrīvošanas. No 1919. g. 22. maija virsleitnants. Pēc izveseļošanās no ievainojuma ieskaitīts IV (vēlāk VI) atsevišķajā bataljonā, kas vēlāk iekļauts 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā. 1921. gada 9. maijā ievainojumu dēļ atvaļināts. Invalīds, pilnīgi zaudējis darbaspējas. Piešķirta jaunsaimniecība Vecmoku muižā. Miris 1934. gada 30. oktobrī Rīgas pilsētas slimnīcā pēc operācijas. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 276.-277. lpp.; Lāčplēsis, Nr. 2, 11.11.1934. 48. lpp.

Jaunbērzes pagastā piemiņas akmens Bataru kaujas vietā

Atrodas Jaunbērzes pagastā apmēram 400 metrus uz dienvidrietumiem no Bataru un 150 metrus uz rietumiem no bijušajām Sarmu mājām. GPS 56.786695, 23.417092 

Atklāts 1936. gada 17. maijā. Rupji apstrādātajā 1,55 metrus augstajā sarkanīgajā laukakmenī, kas ņemts no netālu esošā Ērzeļu kroga zemes, iekalts teksts: 

ŠEIT 1919. G. 22.
MARTĀ NOTIKA
1. ATSEVIŠĶĀS
BALOŽA BRIGĀ-
DES KAUJA, KU-
RĀ KRITA 10 UN
IEVAINOTI 28
KARAVĪRI

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Piemineklis novietots uz neliela mākslīga zemes uzbēruma. To uzstādījuši vietējie aizsargi zemes gabalā, ko piemiņas vietas ierīkošanai dāvājis Sarmu māju saimnieks Berkholcs. Saskaņā ar piemiņas vietas projektu, kuru izstrādājis kapteinis Jānis Borkovskis (vēlāk Zemgals), aiz pieminekļa puslokā iestādīti desmit bērzi, kas katrs simbolizē vienu no kritušajiem, bet ap pašu piemiņas akmeni stādīti četri ozoli, kas simbolizē 1. Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes trīs bataljonus un jātnieku nodaļu.

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas piemiņas vieta iezīmēta ar trim ceļa malā uzstādītiem koka stabiņiem, pie kuriem piestiprinātas metāla plāksnes ar paskaidrojošu tekstu trīs valodās.

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

No 2012. gada 22. marta piemiņas vieta iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 8820).

Vēsturiska atkāpe. Bataru kauja (citviet literatūrā dēvēta arī par Bateru kauju) notika 1919. gada 22. martā. No pretlieliniecisko spēku puses tajā bija iesaistīta Latviešu atsevišķā (Baloža) brigāde, kam stājās pretī 10. padomju Latvijas strēlnieku pulks. 22. marta rītā Latviešu atsevišķā brigāde tika sapulcināta pie Ērzeļu kroga un uzsāka gājienu Kalnciema virzienā. Pēc dažiem kilometriem kolonnas priekšgalā esošo 2. eskadronu sāka apšaudīt no Bataru un Sarmu mājām. Ugunij pastiprinoties, brigāde izvērsās kaujai. Galvenos kaujas smagumu iznesa Atsevišķā (studentu) rota un Latvijas Neatkarības bataljons. Kaujai ieilgstot, Studentu rotas vads un janformētā Neatkarības bataljona 2. (kapteiņa Graudiņa) rota veica apiešanas manevru un mežā sadūrās ar pretinieku, kas bija uzsācis līdzīgu manevru. Sīvā cīņā, kas brīžiem pārauga tuvcīņā, lielinieki tika sakauti. 

Tikmēr brigādei piekomandētā vācu Millera baterija atklāja uguni uz Bataru mājām. Pēc artilērijas kanonādes Studentu rota un Neatkarības bataljons straujā triecienā ieņēma pretinieka pozīcijas. 

Literatūrā dominē apgalvojumi, ka Bataru kaujā krituši deviņi karavīri, bet 24 guvuši ievainojumus, taču patiesībā krituši vismaz desmit. Savukārt pretinieks zaudējis 40 līdz 50 kritušos. 

Lismanis min sekojošus kritušos:

1) Atsevišķās studentu rotas leitnants Aleksandrs Baginskis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, apglabāts Rīgas Brāļu kapos; 

2) Atsevišķās studentu rotas kara ierēdnis Emils Ausmans, apglabāts Rīgas Brāļu kapos; 

3) Atsevišķās studentu rotas kareivis Otto Greble, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, apglabāts Rīgas Brāļu kapos; 

4) Atsevišķās studentu rotas kareivis Barons Kārlis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, apglabāts Rīgas Brāļu kapos; 

5) Latvijas Neatkarības bataljona 1. (Latvijas neatkarības) rotas kareivis Hermanis Vistiņš, apbedīts Liepājas Ziemeļu kapos (sk.); 

6) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas dižkareivis Krišs Kadiķis, apbedīts Liepājas Ziemeļu kapos (sk.); 

7) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivis Žanis (Jānis?) Šterns; 

8) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivis Kārlis Ukstiņš; 

9) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivis Krišs Maskevičs, apglabāts Džūkstes kapos (sk.); 

10) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivis Klāvs Pabērzs. Tajā pašā laikā Pabērzs nav minēts 1. Liepājas kājnieku pulka kritušo sarakstā, kurā iekļauti arī to karavīru vārdi, kas kritušu to vienību sastāvā, kuras vēlāk iekļautas pulkā. Viņa vārds nav atrodams arī Gotfrīda Milberga sastādītajā kopīgajā Latvijas Neatkarības karā kritušo sarakstā. 

Vienlaikus Lismanis nemin Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivi Augustu Skaru, kas miris no ievainojuma dažas dienas pēc Bataru kaujas un apbedīts Nīcas pagasta Verbeļu kapos (sk.). 

Pie Bataru kaujā kritušajiem var pieskaitīt arī LKOK Latvijas Neatkarības bataljona 1. (Latvijas neatkarības) rotas virsleitnantu Viljamu Bauci, kurš miris 1919. gada 24. septembrī no ievainojumiem, kas gūti 22. martā un apbedīts Liepājas Līva kapos (sk.). 

Papildināts un labots: 27.02.2026. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 88.-89. lpp.; Brīvā Zeme, Nr. 106, 11.05.1936.; Brīvā Zeme, Nr. 111, 18.05.1936.; Rīts, Nr. 137, 18.05.1936.; Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 73.-74. lpp.; Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast. Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921. 9.-11.lpp.; 1. Liepājas kājnieku pulka tapšanas un pārbaudīšanas gadi (1919.–1922.). Sast. Skujiņš, J. Rīga: 1. Liepājas kājnieku pulks, 1926.; Krīpens, A. Kalpaka bataljons un Baloža brigāde. [Sidneja: Arvīds Krīpens, 1963.] 128.-198. lpp.; Latvijas Sargs, Nr. 57, 28.03.1919.