Atrodas Liepājā Pulkveža Kalpaka ielā 87 Ziemeļu (Eļļas) kapos.
Brāļu kapi Liepājas Ziemeļu jeb Eļļas kapos sāka veidoties līdz ar Latvijas Neatkarības kara sākumu, kad 1919. gada 21. janvārī tur pēc Lielauces kaujas (sk.) tika apglabāti pirmie četri latviešu pretlieliniecisko vienību kritušie - leitnants Pēteris Dambītis, leitnants Fridrihs Liepa, virsseržants Jānis Burmeisters un kara ierēdnis Vilis Cīrulis (P. Dambīti tuvinieki vēlāk pārveda apglabāšanai dzimtas kapos Trikātā (sk.)). Vēlāk apbedījumi turpināti. Lielākā daļa apglabāto ir karavīri, kas krituši 1919. gada novembrī, aizstāvot Liepāju pret bermontiešiem, kā arī karavīri, kas miruši Liepājas lazaretē no ievainojumiem vai dažādām slimībām. Apbedīti arī daži citviet kritušie, kuru mirstīgās atliekas izdotas tuviniekiem apbedīšanai dzimtajā Liepājā.
1922. gada septembrī Brāļu kapu komitejas (BKK) Liepājas nodaļa izsludināja pieminekļa metu konkursu, nosakot, ka tas ceļams no vietējiem laukakmeņiem un ka paredzamās būvniecības izmaksas ir 100 000 rubļu (2000 latu). Projekti bija jāiesniedz līdz 15. oktobrim. Par labākajiem darbiem BKK piesolīja godalgas, bet par pieņemto projektu – izmaksāt “atlīdzību pēc savstarpējas vienošanās”.
Iesniegti tika desmit projekti, no kuriem trīs tika godalgoti. Abas pirmās godalgas izpelnījās tēlnieka Emīla Meldera meti, bet trešā tika piešķirta mākslinieka Hugo Roves izstrādātajam projektam.
Tomēr galu galā pieminekli sāka celt pēc arhitekta Kārļa Bikšes projekta. Lai gan tas zināmā mērā atgādina E. Meldera iesniegto projektu, kam iepriekš tika piešķirta 2. godalga, Meldera vārds starp pieminekļa autoriem nekad vēlāk netiek minēts.
1923. gada 22. jūnijā, Varoņu piemiņas dienā, tiek likts pieminekļa pamatakmens. Būvdarbu vadība tiek uzticēta inženierim Fridriham Zonbergam (Zonnbergam), un bija plānots, ka piemineklis tiks atklāts jau tajā pašā gadā. Tomēr būvdarbi ievelkas, un pēc gada Brāļu kapu komitejas Liepājas nodaļa 26. septembra sēdē lauza ar F. Zonbergu slēgto līgumu, bet jau 29. septembra sēdē būvdarbu nobeigšanu BKK uzticēja tēlniekam Jūlijam Miesniekam.
Šī izvēle gan izsauca pretrunīgu reakciju. Tā kāds vietējais “akmeņdarbu meistars” A. I. laikrakstā “Strādnieku Avīze” norāda, ka būvdarbu vadītāja izvēlei neesot rīkots atklāts konkurss. BKK tomēr acīmredzami ir rīkojusi kādu cenu aptauju, jo arī A. I. esot saņēmis rakstisku aicinājumu iesniegt savu cenu piedāvājumu, taču viņš nav varējis sniegt tūlītēju oficiālu atbildi bez sākotnējas iepazīšanās ar pieminekļa projektu un veicamo darbu apjomu. Tomēr privātā sarunā ar kādu BKK locekli A. I. esot izteicies, ka viņš par šo pasūtījumu prasītu ne vairāk kā 1500 līdz 1600 latu, iespējams, pat mazāk. Tāpēc A. I. bijis pārsteigts, ka, viņu pat nepieaicinot, BKK savā sēdē trīs dienas vēlāk piekritusi slēgt līgumu ar Miesnieku – “no citurienes (Alūksnes) iebraukušu, liepājniekiem maz pazīstamam cilvēku” – par 1801 latu, tādējādi pārmaksājot vismaz 200 līdz 300 latu.
Tomēr šoreiz būvdarbi acīmredzami tiek pabeigti laikā, un 1924. gada 18. novembrī piemineklis tiek atklāts.
Piemineklis veidots kā masīvs, no granīta blokiem mūrēts obelisks, ko gan priekšpusē, gan aizmugurē vainago saules starus izstarojošs ugunskrusts.
.jpg)
Piemineklis izmaksājis aptuveni 300 000 rubļu (6000 latu), kas lielā mērā segti ar ziedojumiem, kuru vākšanā aktīvi iesaistījās arī Sieviešu palīdzības korpuss. Tā, piemēram, no līdzekļiem, kas tikai 1923. gadā iegūti ziedojumu ceļā, Sieviešu palīdzības korpuss BKK nodevis 2137,05 latus.
Pēc pieminekļa atklāšanas brāļu kapu iekārtošana turpinās, un saskaņā ar Liepājas domes 1924. gada 12. jūnijā pieņemtajiem noteikumiem, ar kuriem karavīru apbedījumu sektors Ziemeļu kapos tiek nodots BKK pārziņā, līdz 1928. gada Varoņu piemiņas dienai, 22. jūnijam, atsevišķās kapu kopiņas tiek likvidētas, izveidojot kopīgas kapu dobes. Līdzšinējie koka krusti tiek nomainīti ar vienveidīgām balta marmora piemiņas plāksnēm, kas iestrādātas betona ietvarā un kurās zem krusta zīmes iekalts zeltā iekrāsots kritušā vārds uzvārds un nāves datums.
Savukārt pieminekļa priekšpusē esošajā nišā tiek iestrādāta bronzas plāksne ar tajā atlietu tekstu:
LATVIJAS
1919. GADA
ATBRĪVOŠA-
NAS CĪŅĀS
KRITUŠIEM
VAROŅIEM.
JUMS SAULĪTE
NORIETĒJA
TĒVU ZEMI
AIZSTĀVOT,
MUMS UZLĒCA
ZELTA SAULE
BRĪVAJĀ LATVIJĀ.
Taču pilnībā piemineklis tika pabeigts tikai 1931. gadā, kad atkal 22. jūnijā tika atklāta tā aizmugures nišā iestrādātā bronzas plāksne ar bareljefu, kurā attēlota māte, kas svēta savu dēlu, ievainotu karavīru. Plāksne atlieta Liepājas karaostas darbnīcās pēc vietējā mākslinieka, skolotāja un Liepājas muzeja ilggadējā vadītāja Jāņa Sudmaļa meta.
Atkārtotās komunistiskās okupācijas gados pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados obeliska virsotnē esošie ugunskrusti tika nokalti. Tie atjaunoti pēc tam, kad toreizējā Tautas deputātu padomes izpildkomiteja 1989. gada marta sākumā pieminekli iekļāva vietējās nozīmes vēstures, mākslas un arhitektūras pieminekļu sarakstā. Atjaunotais piemineklis atklāts tā paša gada 14. novembrī, atzīmējot 70. gadskārtu kopš tika atsists bermontiešu uzbrukums Liepājai.
2004. gadā tikusi veikta pieminekļa postamenta tīrīšana un šuvju atjaunošana, kam Liepājas pašvaldība atvēlēja 500 latu. Savukārt, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas simtgadei, 1918. gada vasaras sākumā restaurētas visas individuālās kritušo piemiņas plāksnes. Tās tikušas noslīpētas, aizdarītas plaisas un atjaunoti uzraksti. Atjaunots arī brāļu kapu teritorijas grants segums. Sakopšanas darbi, kurus veikusi Liepājas kapsētu pārvalde, izmaksājuši nepilnus 4000 eiro.
Saskaņā ar Lismaņa sniegto informāciju, brāļu kapu sektorā apbedīts 91
kritušais, bet 1992. gadā tur atradušās tikai 85 plāksnes. Domājams, ka dažas
no plāksnēm nav pārdzīvojušas komunistiskās okupācijas gadus. 2018. gadā Liepājas
Kapsētu pārvaldes vadītājs Ivo Pavlušenko laikrakstam “Kurzemes Vārds” izteicies,
ka restaurētas 92 plāksnes. Taču pēc restaurācijas brāļu kapos atradās 87
plāksnes. Tādējādi var pieļaut, ka gados pēc Latvijas neatkarības divas no trūkstošajām
plāksnēm tikušas atrasta vai arī izgatavotas no jauna. Atlikušās piecas
plāksnes, par kuru restaurēšanu runājis Pavlušenko, domājams ir tās, kas
uzstādītas ārpus brāļu kapu sektora apbedītajiem karavīriem.
Pēdējā apmeklējuma laikā (2024.gada 13. jūlijā) atkal trūka pirmās sešas plāksnes, skaitot no kreisās puses, pirmajā apbedījumu rindā, skatot no pieminekļa. Iemesli pagaidām nav zināmi, taču iespējams, ka atkal noritēja kādi restaurācijas darbi.
Saskaņā ar Lismaņa 1992. gadā fiksēto informāciju, brāļu kapu sektorā bija plāksnes sekojošiem kritušajiem:
1) Kārlis Ābols, sīkāku ziņu nav (iespējams, ka patiesībā 1919. gada 14.
novembrī pie Liepājas kritušais Grobiņas kājnieku pulka (Vēlāk 11. Dobeles
kājnieku pulka) kareivis Alfreds Ābols, kura vārds minēts piemiņas plāksnē
Liepājas Lutera baznīcā (sk.), kā arī izdevumā “Pieminat viņus”);
2) Rūdolfs Almerts (Almers, Almets), Zemgales divīzijas (?) kareivis,
kritis 1919. gada 14. novembrī pie Liepājas;
3) Jānis Ambilis, kritis/miris 1920. gada 23. martā, sīkāku ziņu nav;
4) Tenis Andersons, kritis/miris 1920. gada 18. janvārī, sīkāku ziņu nav;
5) Alfreds Apsens, kritis/miris 1920. gada 18. janvārī, sīkāku ziņu nav;
6) Ernests Balcers, kritis 1919. gada 14. novembrī (izdevumā “Pieminat
viņus” minēts 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku
pulka) kareivis Eduards Balcers, kas kritis 1919. gada 14. novembrī pie
Tosmares ezera, piemiņas plāksnē Liepājas Lutera baznīcā (sk.) minēts Jānis
Balcers, savukārt Aizputes pulka kritušo sarakstā norādīts Pēteris Balcers);
7) Blauks, kritis/miris 1920. gada 16. janvārī, sīkāku ziņu nav;
8) Ansis Bligzne, kritis/miris 1920. gada 20. janvārī, sīkāku ziņu nav;
9) Blūms Jānis, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;
10) Ernests Boks, kritis/miris 1920. gada 4. augustā, sīkāku ziņu nav;
11) Kārlis Briedis, kritis/miris 1920. gada 22. janvārī, sīkāku ziņu nav;
12) Žano Bulits, kritis/miris 1920. gada 28. janvārī, sīkāku ziņu nav;
13) Roberts Bukševics, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10.
Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu
forta;
14) Eduards Burbe, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, 1. Latgales apmācības
bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) dižkareivis, miris no
ievainojuma, kas gūts 1919. 6. novembrī pie Šķēdes tilta;
15) Jānis Burmeisters, Latviešu atsevišķā (Kalpa) bataljona Virsnieku rezerves
(vēlāk Neatkarības) rotas virsseržants, kritis 1919. gada 16. janvārī pie
Lielauces (sk.);
16) Vilis Cerbers, kritis/miris 1920. gada 20. janvārī, sīkāku ziņu nav;
17) Cīrulis Vilis, Latviešu atsevišķā (Kalpa) bataljona Virsnieku rezerves
(vēlāk Neatkarības) rotas kara ierēdnis, kritis 1919. gada 16. janvārī pie
Lielauces (sk.);
18) Vilis Dombrovs, kritis/miris 1920. gada 5. janvārī, sīkāku ziņu nav;
19) Indriķis Dzintars, kritis/miris 1920. gada 29. janvārī, sīkāku ziņu
nav;
20) Rihards Feldmanis, kritis/miris 1920. gada 7. janvārī, sīkāku ziņu nav;
21) Eduards Eglītis, kritis/miris 1919. gada 20. novembrī, sīkāku ziņu nav;
22) Ēvalds Eidiņš, kritis/miris 1920. gada 30. augustā, sīkāku ziņu nav;
23) Vilis Elbe, kritis/miris 1920. gada 21. janvārī, sīkāku ziņu nav;
24) Elza Etiks, kritusi/mirusi 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;
25) Ērmanis Freide, kritis/miris 1920. gada 23. janvārī, sīkāku ziņu nav;
26) Jānis Aleksis Freimanis, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10.
Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu
forta;
27) Žanis Griģis, saskaņā ar uzrakstu uz plāksnes it kā kritis 1919. gada
11. janvārī, kas ir neiespējami, nekādas citas ziņas pagaidām nav izdevies
atrast;
28) Andžis Gutmanis, domājams, ka Vidzemes artilērijas pulka kareivis Ansis
Gutmanis, miris 1920. gada 20. martā no ievainojuma;
29) Jānis Gulbis, kritis/miris 1920. gada 31. augustā, sīkāku ziņu nav;
30) Roberts Gūtmanis, kritis/miris 1920. gada 7. jūlijā, sīkāku ziņu nav;
31) Antons Jankovskis, kritis/miris 1920. gada 9. janvārī, sīkāku ziņu nav;
32) Fricis Janušis, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;
33) Arturs Jēkabsons, kritis/miris 1920. gada 17. aprīlī, sīkāku ziņu nav;
34) Jānis Kalniņš, kritis/miris 1920. gada 15. janvārī, sīkāku ziņu nav;
35) Pēteris Kampers (Kampens, Kampenuss), 6. Rīgas kājnieku pulka kareivis,
kritis 1919. gada 14. novembrī pie Liepājas (pēc citām ziņām, miris no ievainojumiem
22 novembrī);
36) Pēteris Kārkliņš, kritis/miris 1919. gada 30. novembrī, sīkāku ziņu
nav;
37) Juris Knope-Klops, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;
38) Georgs Kohs (Kochs), kritis/miris 1920. gada 15. janvārī, sīkāku ziņu
nav;
39) Jānis Koškins, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes
kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Dienvidu forta;
40) Teodors Kraulis, kritis/miris 1920. gada 27. marta, sīkāku ziņu nav;
41) Jānis Koršbaums, kritis/miris 1920. gada 13. janvārī, sīkāku ziņu nav;
42) Juris Kronbergs, kritis/miris 1920. gada 25. janvārī, sīkāku ziņu nav;
43) Fricis Krumbergs, kritis/miris 1920. gada 8. janvārī, sīkāku ziņu nav;
44) Juris Laugals, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;
45) Andrejs Leja, 12. Bauskas kājnieku pulka seržants, kritis 1920. gada 3.
jūlijā;
46) Fridrihs Liepa, Latviešu atsevišķā (Kalpa) bataljona Virsnieku rezerves
(vēlāk Neatkarības) rotas virsleitnants, kritis 1919. gada 16. janvārī pie
Lielauces (sk.);
47) Jūlijs Lūsēns, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes
kājnieku pulka) kaprālis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Vidus forta;
48) Jānis Majauškis, kritis/miris 1920. gada 8. martā, sīkāku ziņu nav;
49) Jānis Mednieks, kritis/miris 1920. gada 15. janvārī, sīkāku ziņu nav;
50) Jānis Meģis, kritis/miris 1920. gada 17. janvārī, sīkāku ziņu nav;
51) Arturs Miķelsons, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes
kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu forta;
52) Sīmanis Neiburgs, kritis/miris 1920. gada 9. janvārī, sīkāku ziņu nav;
53) Kārlis Neimanis, kritis/miris 1920. gadā, sīkāku ziņu nav;
54) Aleksis Nokards (Aleksandrs Nakurts), 1. Latgales apmācības bataljona
(vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī
pie Ziemeļu forta;
55) Krišis Novickis, kritis/miris 1920. gada 15. janvārī, sīkāku ziņu nav;
56) Jānis Olmanis, kritis/miris 1920. gada 21. martā, sīkāku ziņu nav;
57) Alberts Ozols, 6. Rīgas kājnieku pulka 2. rotas kareivis, kritis 1919.
gada 14. novembrī pie Liepājas;
58) Augusts Ozols, 5. Cēsu kājnieku pulka kareivis, miris no ievainojumiem
1920. gada 2. (21.) janvārī Liepājas lazaretē;
59) Ģirts Ozols, kritis/miris 1920. gada 26. janvārī, sīkāku ziņu nav;
60) Alberts Petrops, kritis/miris 1920. gada 22. janvārī, sīkāku ziņu nav;
61) Alberts Priede, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes
kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Dienvidu forta;
62) Kārlis Puriņš, kritis/miris 1920. gada 7. janvārī, sīkāku ziņu nav;
63) Roberts Radziņš, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, virsleitnants,
Liepājas karaostas komandants, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Šķēdes tilta (sk.);
64) Ansis Rentnieks, kritis/miris 1920. gada 16. janvārī, sīkāku ziņu nav;
65) Ķērsta Salmiņa, sīkāku ziņu nav;
66) Jānis Sakne, kritis/miris 1920. gada 15. aprīlī, sīkāku ziņu nav;
67) Vilis Siliņš, kritis/miris 1920. gada 7. janvārī, sīkāku ziņu nav;
68) Pauls Sprenge (Spenks?), 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis, 1919.
gada 20. novembrī Liepājas lazaretē miris no ievainojuma, kas, domājams, gūts
1919. gada 14. novembrī;
69) Fricis Stelpe, kritis/miris 1920. gada 17. janvārī, sīkāku ziņu nav;
70) Fricis Stenders, kritis/miris 1920. gada 16. janvārī, sīkāku ziņu nav;
71) Hanss Šrinders, vācu zemessardzes (landesvēra) leitnants, Latviešu
atsevišķajam (Kalpaka) bataljonam piekomandētās baterijas komandieris, kritis
1919. gada 6. martā pie Airītēm (sk.);
72) Kārlis Strazds, kritis/miris 1920. gada 30. janvārī, sīkāku ziņu nav;
73) Pauls Sūna, kritis/miris 1920. gada 22. janvārī, sīkāku ziņu nav;
74) Ādolfs Stirna, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes
kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī;
75) Krišs Stūris, kritis/miris 1920. gada 15. jūlijā, sīkāku ziņu nav;
76) Atis Šmidts, kritis/miris 1920. gada 7. janvārī, sīkāku ziņu nav;
77) Jānis Titogs, kritis/miris 1920. gada 11. janvārī, sīkāku ziņu nav;
78) Treimanis, kritis/miris 1919. gadā, sīkāku ziņu nav;
79) Jēkabs Trinīts-Piktus, 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10.
Aizputes kājnieku pulka) kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī;
80) Andrejs Vistiņš, kritis/miris 1920. gada 4. janvārī, sīkāku ziņu nav;
81) Jānis Vitands (Vītands) (uz piemiņas plāksnes acīmredzami kļūdaini Vitlands), 1. Latgales apmācības bataljona (vēlāk – 10. Aizputes kājnieku pulka) virsleitnants, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Ziemeļu forta, ir ziņas, ka patiesībā vēlāk pārapbedīts Jumurdas kapos (sk.);
82) Ansis Zonenbergs, kritis/miris 1919. gada 31. decembrī, sīkāku ziņu
nav;
83) Rūdolfs Zvaigzne, kritis/miris 1920. gada 20. janvārī, sīkāku ziņu nav.
Ziemeļu kapsētas brāļu kapu sektorā apbedīts arī kāds 1920. gada 20. februārī miris nezināms karavīrs, bet jau pēc Neatkarības kara apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fricis Urstiņš (sk.).
Kā redzams, lielākā daļa karavīru, par kuriem pagaidām sīkāku ziņu nav, apglabāti 1920. gada janvārī. Domājams, ka viņi ir gripas epidēmijas upuri (skatīt Sanitas Dejus publicētos datus par Liepājas Vecajos kapos apglabāto karavīru nāves cēloņiem) un tāpēc nav tikuši reģistrēti kā karadarbības rezultātā bojāgājušie. Līdz ar to viņu vārdi neparādās arī izdevumā “Pieminat viņus” un citos kritušo sarakstos.
Neatkarības karā kritušie karavīri Ziemeļu kapos apglabāti arī ārpus brāļu kapu sektora. Arī viņu atdusas vietas ir iezīmētas ar tādām pašām tipveida marmora piemiņas plāksnēm betona ietvarā, kā brāļu kapos, vai ar betona krustiņiem.
Vispirms jau minami 1919. gada 6. martā pie Airītēm pārpratuma kaujā ar sabiedrotajām vācu vienībām kritušie Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona virsnieki – bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, Atsevišķās studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas vada komandieris virsleitnants Pēteris Krievs un bataljonam piekomandētās vācu zemessardzes (landesvēra) baterijas komandieris leitnants Johans Hanss Šrinders.
Vēlāk O. Kalpaks pārapbedīts Indrānu (kādreiz Meirānu) pagasta Visagala kapos (sk.), P. Krievs – dzimtas kapos Smiltenē, bet pēcāk viņa mirstīgās atliekas pārnestas vēlreiz un guldītas pie pieminekļa Neatkarības karā kritušajiem smilteniešiem Smiltenes luterāņu kapsētā (sk). Savukārt N. Grundmanis pēc Neatkarības kara pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos.
Kalpaka bijušajā apbedījumā vietā 1939. gadā tika uzstādīta īpaša piemiņas zīme (sk.). Lai atbrīvotu tai pietiekamu vietu, uz brāļu kapu sektoru tika pārcelti H. Šrindera un R. Radziņa pīšļi. Neskatoties uz to, tagad bijušajā R. Radziņa apbedījuma vietā ir uzstādīta viņam veltīta piemiņas plāksne (sīkākus paskaidrojumus par to skatīt pie šķirkļa par Radziņam veltīto piemiņas zīmi Liepājs Karaostā (sk.).
Taču blakus piemiņas zīmei joprojām apglabāti pieci kritušie – Fridrihs Andersons, kritis/miris 1920. gada 24. janvārī, sīkāku ziņu nav; Voldemārs Hinerts (Hinnerts), 2. Ventspils kājnieku pulka kareivis, kritis 1919. gada 27. augustā (uz piemiņas plāksnes norādīts 2. maijs); Hermanis Vistiņš, Latvijas Neatkarības bataljona 1. (Latvijas neatkarības) rotas kareivis, kritis 1919. gada 22. martā pie Batariem (sk.); Krišs Kadiķis, Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas dižkareivis, kritis 1919. gada 22. martā pie Batariem; un Ērmanis Iesalnieks, Liepājas karaostas komandantūras kareivis, kritis 1919. gada 14. novembrī pie Šķēdes tilta. Visiem viņiem uz kapa uzstādītas tipveida betona apmalē iestrādātas marmora piemiņas plāksnes.
J. Lismanis Ziemeļu kapos konstatējis vēl sekojošu karavīru individuālus apbedījumus:
1) Eduards Bergs, 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis, miris no ievainojuma
1920. gada 23. martā Liepājas lazaretē;
2) Ernests Gūts, Liepājas karaostas komandantūras kareivis, miris no
ievainojuma, kas gūts 1919. gada 14. novembrī pie Šķēdes tilta;
3) Jānis Kapiņš, kritis/miris 1919. gada 5. jūlijā, sīkāku ziņu nav;
4) Voldemārs Pauliņš, kritis/miris 1919. gada 23. janvārī, sīkāku ziņu nav;
5) Teodors Skujēns, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Virsnieku rezerves rotas/Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas kapteinis (rotmistrs), kritis 1919. gada 24. janvārī pie Lēnu muižas.
Viņu kapavietas iezīmētas vai nu ar tipveida marmora piemiņas plāksnēm betona ietvarā, vai arī ar betona krustiem.
Atmodas laikā 1990. gadā J. Lismanis pie kāda nolauzta betona krusta konstatējis koka piemiņas zīmi 7. Siguldas kājnieku pulka kareivim Arvīdam Gražanskim (Gražānam), kas kritis 1919. gada 22. oktobrī Grobiņā. Vēlāk piemiņas zīme pazudusi.
Saskaņā ar Kurzemes divīzijas kritušo sarakstiem Liepājas Ziemeļu kapos vēl apbedīti sekojoši karavīri, kas vēlāk, iespējams, pārapbedīti vai kuru kapavietas komunistiskās okupācijas laikā, domājams, iznīcinātas:
1) Edgars Lange, 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis, kritis 1919. gada 10.
novembrī pie Liepājas;
2) Pēteris Piksons, 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis, kritis 1919. gada 9.novembrī pie Liepājas.
Bijis apbedīts arī 7. Siguldas kājnieku pulka kareivis Jānis Tauriņš (vietām nepareizi Tauciņš). Vēlāk tuvinieki pārapbedījuši Lizuma pagasta Velēnas Gaujas kapos (sk.).
Papildināts un labots: 29.07.2024.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 166.-168. lpp.; Latvijas Sargs, Nr. 2, 22.01.1919.; Liepājas Avīze, Nr. 210, 19.09.1922.; Ilustrētais Žurnāls, Nr. 19, 11.05.1923.; Kurzemes Vārds, Nr. 137, 26.06.1923.; Strādnieku Avīze, Nr. 94, 26.04.1924.; Mazais Strādnieks, Nr. 35, 17.07.1924.; Kurzemes Vārds, Nr. 264, 20.11.1919.; Strādnieku Avīze, Nr. 265, 21.11.1924., Kurzemes Vārds, Nr. 90, 22.04.1928.; Kurzemes Vārds, Nr. 139, 26.06.1928.; Kurzemes Vārds, Nr. 136, 21.06.1931.; Komunists, Nr. 43, 03.03.1989.; Komunists, Nr. 214, 10.11.1989.; liepajniekiem.lv, 26.06.2018.; Dejus, S. Neatkarības cīņu pēdas Liepājas Veco kapu grāmatā. Liepāja Latvijas Neatkarības karā 1918–1920. Rīga: Jumava, 2019. 177.-178. lpp.; Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast. Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru