Atrodas Zirņu pagasta Airītēs pie vecā Skrundas–Saldus ceļa. GPS 56.67833, 22.15538
Savienība “Pulkveža Kalpaka bataljons”, kas attiecīgi sastāvēja no bataljona apakšvienību biedrībām un savu faktisko darbību uzsāka jau 1920. gadā, par pirmo uzdevumu izvirzīja piemiņas zīmes uzstādīšanu vietā, kur 1919. gada 6. martā pārpratuma kaujā starp Latviešu atsevišķo (Kalpaka) bataljonu un sabiedrotajām vācu vienībām (Dzelzsdivīzijas Borkes bataljonu) krita pirmais vienības komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, kā arī Atsevišķās studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas vada komandieris virsleitnants Pēteris Krievs un bataljonam piekomandētās vācu zemessardzes (landesvēra) baterijas komandieris leitnants Johans Hanss Šrinders.
Lai gan pie Savienības jau bija izveidots pieminekļa fonds un bija uzsākta ziedojumu vākšana, vēl 1922. gadā atsevišķās apakšvienību biedrībās turpinājās diskusijas, vai pieminekļa celtniecība ir nepieciešama. Tā piemēram, I Latvijas Neatkarības (Virsnieku) rotas biedrības kārtējā gada sapulcē 3. martā pret kapteiņa Kārļa Rubuļa ierosinājumu sākt ziedojumu vākšanu iebildis ģenerālis Jānis Balodis, apšaubot, ka līdzekļu vākšana būs sekmīga, jo tauta esot nabadzīga, kā arī norādot, ka vairāk vajadzētu rūpēties par dzīvajiem. Viņš mudinājis nogaidīt, kamēr pieminekļa celtniecību varēs finansēt valdība. Tagad iespējams vienīgi minēt par Baloža iebildumu motīviem, taču inteersanti, ka vēlāk, viņam esot jau kara ministra amatā, ģenerālis it kā esot iebildis arī pret pieminekļa uzstādīšanu pulkvedim Fridriham Briedim (sk.).
Baloža iebildumi tomēr netika ņemti vērā, un izrādījās, ka ziedotāju Kalpaka pieminekļa celtniecībai netrūka. Līdz ar pašiem kalpakiešiem ziedoja arī Skrundas un Saldus apkārtnes pilsoņi, kā arī pašvaldības.
Par pieminekļa celšanas komitejas priekšsēdētāju tika ievēlēts Saldus kooperatīva “Neatkarība” vadītājs Alberts Dravnieks. Tika izlemts, ka nāves vietas iezīmēšanai vispiemērotākā piemiņas zīme būtu tradicionālas formas kapa piemineklis, kas tika pasūtīts M. Brauera un R. Geces (Goetze) marmora un granīta darbnīcā Jelgavā. Tas izmaksāja 67 000 rubļu jeb 1360 latus.
Melnā Zviedrijas granītā darinātais piemineklis, kas uzstādīts uz pelēka granīta pamatnes, tika atklāts 1922. gada 3. septembrī blakus priedei, pie kuras Kalpaks ticis nāvīgi ievainots. Tā priekšpusē zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma bija iekalts teksts:
Sche krita
6. martā 1919. g.
pirmais Latwijas Armijas
Wirspawehlneeks pulkwedis
Oskars Kalpaks,
dsim. 6. janw. 1882. g.
Meiranu pagastā.
“Us eschiņas galwu liku,
Sargat sawu tehwu semi.”
Savukārt pieminekļa aizmugurē zem vainaga apņemtas 1919. gada parauga Latvijas armijas formastērpa cepures kokardes jeb tā dēvētās saulītes atveidojuma iekalts teksts:
Peeminat:
“Tehwu semes brihwestiba
Pirkta dahrgām asinim!”
1927. gadā tika veikta pieminekļa apkārtnes labiekārtošana. Līdzšinējais nekrāsota koka žogs, kas ierobežoja pieminekļa laukumu, tika nomainīts ar metāla sētiņu. Darbus veica vietējie iedzīvotāji Friča Tramdaha vadībā. Starp algotajiem strādniekiem bijuši I. Paksmanis no “Jaunleišiem”, K. Paksmanis no “Mazzābakiem”, K. Dravnieks un J. Janovskis no Airītes stacijas un E. Beiers no “Skudrām”. Mūrnieka darbus veicis Bratis no Skrundas aptiekas mājas, kalšanas darbus izpildījis J. Fridmanis, bet pamatus gatavojis I. Plikgalvis.
1929. gada 3. martā tika atklāts piemineklis Nikolajam Grundmanim. To Allažu šūnakmenī darinājusi E. Kuraua firma Rīgā, bet tajā iestrādāto bronzas bareljefu ar Grundmaņa portretu veidojis mākslinieks Jēkabs Legzdiņš. Zem tā piemineklī iestrādāta granīta plāksne ar tajā iekaltu tekstu:
KAPT. NIKOLAJS GRUNDMANIS
ATSEVIŠĶĀS STUDENTU ROTAS KOMANDIERIS
DZ. 7. FEBR. 1896. G. BĒRZMUIŽAS GRUNDMAŅOS
KRITIS 6. MARTĀ 1919. G.
NAV LIELĀKAS MĪLESTĪBAS PAR TO,
KĀ ATDOT DZĪVĪBU PAR SAVIEM BRĀĻIEM.
Sākotnēji piemineklis Grundmanim tika uzstādīts Bundžu māju lauku malā vietā, kur viņš krita, un tikai vēlāk tas ticis pārcelts blakus Kalpaka piemineklim.
1933. gada vasarā saskaņā ar kalpakieša un arhitekta Pāvila Dreimaņa izstrādāto projektu Kalpaka pieminekļa laukumu sāka paplašināt, lai tur varētu uzstādīt piemiņas zīmes arī virsleitnantam P. Krievam un leitnantam H. J. Šrinderam. Piemiņas vietas paplašināšanā atbalstu sniedza arī Kuldīgas apriņķa pašvaldības un sabiedriskās organizācijas. Atbalstu, piešķirot nepieciešamos materiālus, sniegusi arī Šmita cementa fabrika Rīgā un vietējās kokzāģētavas. Naudas līdzekļus ziedojušas arī karaspēka daļas un privātpersonas. Kopumā ziedojumos savākti 2750 lati.
Tika izveidots turpat 400 kvadrātmetru (36 x 11 metri) liels mākslīgs zemes uzbērums, ko norobežo 1,5 metrus augsta betona siena. Uz tās novietoti cementa stabiņi, kurus savieno melni lakotas dzelzs caurules, kas veido pieminekļu laukuma nožogojumu. Kopumā tas izmaksājis aptuveni 2300 latu. Laukuma labējā flangā novietots Kalpaka piemineklis, bet pa kreisi no tā – piemiņas zīmes Šrinderam, Krievam un Grundmanim.
Pieminekļi Krievam un Šrinderam, ko pēc arhitekta P. Dreimaņa meta darinājusi Jura Sieriņa akmeņkaltuve Saldū, atklāti tā paša gada 3. septembrī. Tie veidoti sarkanā granītā kā augšā un apakšā nošķeltas rombveida plāksnes, kas slīpi novietotas uz granīta pamatnes. Katrā no plāksnēm attiecīgi iekalts teksts:
ŠEIT KRITA
PULKVEŽA KALPAKA
BATALJONA
ATSEVIŠĶĀS JĀTNIEKU
NODAĻAS
VIRSLEITNANTS
PĒTERIS KRIEVS
1919. GADA 6. MARTĀ.
un
ŠEIT KRITA
PULKVEŽA KALPAKA
BATALJONA
NEATKARĪBAS ROTAS
ARTILĒRIJAS LEITNANTS
ŠRINDERS
1919. GADA 6. MARTĀ.
Zemes uzbēruma vidū izveidotas 2,5 metrus platas betona uzejas kāpnes, ko abās malās norobežo 1,8 metrus augsti betona kubi, uz kuriem uzstādītas lielkalibra artilērijas granātas, bet to priekšpusē piestiprinātas bronzas plāksnes, kurās attiecīgi atliets teksts:
1919. GADA 6. MARTĀ, KAUJĀ PAR
TĒVZEMI, ŠAJĀ VIETĀ KRITA PIR-
MĀ LATVIEŠU KARASPĒKA PAVĒL-
NIEKS PULKVEDIS KALPAKS
UN VIŅA VIENĪBU VADOŅI
un
ŠO SVĒTO UN NEAIZMIRSTAMO
PIEMIŅAS VIETU IEKOPUŠAS
VIETĒJĀS SABIEDRISKĀS ORGA-
NIZĀCIJAS PAR BRĪVPRĀTĪGI
ZIEDOTIEM LĪDZEKĻIEM
Turpinot apkārtnes uzkopšanu, 1936. gada 10. maijā tika stādīta piemiņas birzs un ozolu aleja, kam simts stādus dāvināja Rīgas pilsētas valde.
Pēc tam, kad Kalpaka piemineklim blakus esošā priede nokalta, 1939. gadā tika nolemts jaunu koku tās vietā nestādīt un izskanēja ideja līdzšinējās četras piemiņas zīmes apvienot vienā piemineklī, kurā tiktu simboliski attēlota priede. Tomēr pirms komunistiskās okupācijas šī ideja tālāku virzību neguva. Tomēr nokaltušais koks tika izrakts, daļa tā stumbra tika atdota muzejam, kamēr atlikums sadalīts mazākos gabaliņos suvenīriem.
Jau pirms piemiņas vietas paplašināšanas aktuāls bija kļuvis jautājums par tās pastāvīgu apkopšanu un uzturēšanu kārtībā. Tāpēc radās doma blakus izveidot saimniecību–muzeju, kuras pārvaldnieks rūpētos arī par piemiņas vietu. Jau 1928. gadā savienība lūdza Zemkopības ministriju šādas saimniecības ierīkošanai piešķirt zemi piemiņas vietas tuvumā. 1931. gada 29. augustā Savienības pilnvarnieku sapulce lēma sākt nelielas muzeja ēkas būvi un lūgt arhitektu P. Dreimani bez maksas izstrādāt tās projektu. Zināms, ka 1931. gadā ticis apstiprināts Dreimaņa sagatavotais parka projekts, taču vai viņš izstrādājis arī muzeja ēkas projektu nav zināms.
1931. gadā, kad par kara ministru kļuva Savienības “Pulkveža Kalpaka bataljons” priekšnieks ģenerālis J. Balodis, muzeja izveidē iesaistījās arī Kara ministrija un tās Apgādes pārvaldes Būvniecības nodaļas priekšnieks, Studentu rotas biedrības biedrs un arhitekts pulkvedis Artūrs Galindoms, kas arī veidojis pašreizējās muzeja ēkas projektu.
1933. gada februārī Savienības valdes loceklis pulkvedis Ernests Kreišmanis un Kuldīgas apriņķa mērnieks, kalpakietis K. Rubulis noslēdza līgumu ar “Bundžu” māju saimnieku par zemes apmaiņu, ko Savienība veica par saviem līdzekļiem. Vēlāk jaunveidojamajai saimniecībai–muzejam pievienoja arī gabalu no blakus esošo “Engurnieku” māju zemes. 1936. gadā tika izveidots valstij piederošs zemes īpašums “Airītes”, kas atradās Kara ministrijas valdījumā, bet tika nodots Savienības “Pulkveža Kalpaka bataljons” lietošanā. Tomēr saimniecības izbūvi veica Kara ministrijas Būvniecības nodaļa. Būvdarbus vadīja arhitekts Roberts Legzdiņš.
1936. gadā Savienība par 39 hektārus lielās saimniecības apsaimniekotāju un muzeja pārzini uzaicināja tolaik Trikātā dzīvojošo bijušo Neatkarības rotas seržantu Jūliju Vegeru, kurš sākotnēji neesot tam piekritis. Pats interesi par šo amatu izrādījis kādreizējais Neatkarības rotas leitnants skrundenieks Ādolfs Lācis, tomēr šī kandidatūra savukārt nav apmierinājusi Savienību, kurai galu galā tomēr izdevies pierunāt Vegeru. Saskaņā ar līgumu viņš kā atalgojumu par Kalpaka piemiņas vietas un muzeja uzturēšanu saņēma ienākumus, kurus nodrošināja “Airīšu” apsaimniekošana.
Līdztekus saimniecības dzīvojamajai mājai, kurā līdz ar muzeja pārziņa dzīvokli atradās muzeja ekspozīcija, pasta kantoris un tūristu mītne, līdz 1936. gada rudenim tika uzbūvēta arī kūts, klēts, šķūnis un pirts, kas nav saglabājusies.
Par muzeja iekārtošanu rūpējās kalpakieši un Armijas štāba Apmācības daļas virsnieki – pulkvežleitnants Kārlis Vidiņš un kapteinis Jānis Borkovskis. Savukārt par muzeja vitrīnu izgatavošanu gādāja Kara muzeja priekšnieks pulkvežleitnants Alfrēds Dzenis, bet visu to finansēja Savienība.
Kalpaka piemiņas muzejs–saimniecība tika atklāts 1936. gada 6. septembrī.
Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada rudenī okupācijas varasiestādes pieņēma lēmumu par Kalpaka muzeja likvidāciju, taču pašai piemiņas vietai lielinieki klāt vēl neķērās. Jau pašā nacistiskās okupācijas sākumā 1941. gada jūlijā muzeja darbība tika atsākta, un tā turpinājusies līdz pat 1944. gada augustam.
Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā muzejs tika pilnībā likvidēts, tā ēkā iekārtojot pasta nodaļu un dzīvokļus. 1950. gadā tika iznīcināta arī piemiņas vieta, pieminekļus nogāžot no postamentiem un ievelkot turpat blakus esošajā mežā. Vietējie stāsta, ka traktorists, vārdā Broņislavs, kurš to paveicis par dažām degvīna pudelēm, pēc neilga laika dzērumā ņēmis galu pats zem sava traktora kāpurķēdēm.
Kā stāsta vietējie, 1952. gadā Kalpaka piemineklis pārvests uz tā dēvētās Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas (vēlāk komitejas) Skrundas nodaļu un novietots tās pagalmā. Okupācijas iestādes bija iecerējušās to pārveidot par pieminekli kādam vietējam kolaboracionistam – komjaunietim, kurš ticis nošauts kaujā ar nacionālajiem partizāniem. Šajā nolūkā tas nogādāts Kuldīgas akmeņkaļu darbnīcā, taču meistari kategoriski atteikušies šo pasūtījumu pildīt. Tāpēc vietējie komunisti, saskaņojot to ar čekistiem, izlēmuši pieminekli noslīcināt Ventā. Tas esot arī izdarīts lejpus Skrundas pie “Ierēm”.
Sākoties Atmodai, 1987. gada 8. novembrī neliela latviešu nacionālistu grupa vēlākā Saeimas deputāta Oskara Grīga vadībā nogāztās piemiņas zīmes izvilka no krūmiem un uzstādīja to iepriekšējā vietā (Lismanis gan min, ka uzstādīti tikai pieminekļi Grundmanim un Krievam, kamēr Šrindera piemineklis tobrīd vēl palicis mežā). Vēl iepriekš O. Grīgs, ar akvalangu nirstot Ventā, bija velti mēģinājis atrast arī Kalpaka pieminekli. Šajā akcijā līdz ar viņa dzīvesbiedri Zaigu un dēlu Gati piedalījušies arī Juris Jurševics, Kārlis Lasmanis, Ināra Māliņa, Raimonds Miltiņš un Juris Sniķers. Par paveikto tika informēta arī radiostacija “Brīvā Eiropa”.
Jau 10. oktobrī O. Grīgu aizturēja tā dēvētās LPSR Valts drošības komiteja (VDK), bet 12. oktobrī no jauna uzstādītie pieminekļi atkal tika nogāzti. Grīgs gan pēc vairākkārtīgas nopratināšanas tika atbrīvots, tomēr visa trīs piemiņas zīmes tika aizvestas uz Saldus–Kuldīgas lielceļa 9. kilometrā esošo melioratoru ciematu un apraktas kādas melioratoru nojauktās ēkas pamatos. Savukārt vecās Skrundas–Saldus šosejas posms, kura malā atrodas piemiņas vieta, tika padarīts neizbraucams, sagāžot uz tā kūdru un cukurbietes. Abos ceļa galos tika uzstādītas arī ceļazīmes “Iebraukt aizliegts, kā arī organizētas milicijas dežūras.
Šis vandalisma akts tika paveikts saskaņā ar toreizējā Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Saldus rajona pirmā sekretāra Augusta Brigmaņa rīkojumu. A. Brigmanis gan vēlāk apgalvojis, ka viņš tikai esot pildījis VDK mutiskus (sic!) rīkojumus, taču šie viņa apgalvojumi ir mazticami, jo tas būtu pretrunā ar okupācijas režīma iestāžu savstarpējo subordināciju – čekisti pakļāvās partijai, nevis otrādi. Pat augtāka līmeņa drošības iestāžu norādījumi zemāka līmeņa partijas struktūru darbiniekiem būtu nododami ar attiecīgas augstāka līmeņa partijas organizācijas starpniecību. Gadu vēlāk vietējā laikrakstā toreizējās Saldus rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs Sergejs Upenieks atzinis, ka pēc “nesankcionētās” piemiņas zīmju uzstādīšanas “partijas rajona komitejā apspriedāmies, kā rīkoties, konsultējāmies ar republikas vadošajām iestādēm. Vienprātīgi nolēmām iesākto darbību pārtraukt un plāksnes pārvietot citā vietā, tās aprokot.”
Brigmaņa rīkojuma tiešo izpildi nodrošināja toreizējās Saldus 24. pārvietojamās mehanizētās kolonnas priekšnieks Arvīds Briedis, piedaloties krāsotājam Grigorijam Zuzam un kādam traktoristam Viktoram. Toreizējā vietējā kolhoza “Rosme” vadība esot atteikusies piešķirt piemiņas vietas postīšanai nepieciešamo tehniku un darbaspēku, un nācies piesaistīt moldāvu viesstrādniekus jeb tā dēvētos gucuļus.
Taču jau 1988. gada 11. augustā vietējie kopā ar studentu celtnieku vienību “Kursa” izraka apraktās piemiņas zīmes un nogādāja tās atpakaļ Airītēs. Pie piemiņas vietas atjaunošanas O. Grīga vadībā ķērās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK), jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”, kā arī Latvijas Tautas frontes (LTF) Saldus un Zirņu atbalsta grupu biedri, ko atbalstīja arī kolhoza “Rosme” galvenais agronoms Jānis Vītiņš, kas bija ievēlēts par LTF Zirņu atbalsta grupas vadītāju. Daļēji atjaunoto piemiņas vietu pagaidām bez Kalpaka pieminekļa atklāja 1918. gada 11. novembrī.
1989. gada 6. martā uz Kalpaka pieminekļa pamatiem tika uzstādīta O. Grīga darinātā pagaidu piemiņas zīme, kurā bija norādīts, ka piemineklis tiks atjaunots.
Kalpaka pieminekļa turpmākie meklējumi arī nedeva rezultātus, un tā vietā tika izgatavota jauna piemiņas zīme. Atjaunotais piemineklis, kā arī no jauna izgatavotais Grundmaņa pieminekļa bronzas bareljefs tika atklāts gadu vēlāk, 1989. gada 11. novembrī. Kalpaka pieminekli no Kursīšu apkārtnē atrastā tumšā laukakmens darināja kolhoza “Rosme” akmeņkaļu brigāde Viļņa Berga vadībā, bet bareljefu veidojis tēlnieks Imants Lukažs. Kolhoza akmeņkaļi atjaunojuši arī visus pārējos piemiņas kompleksā esošos akmenī kaltos tekstus.
Atjaunotā Kalpaka pieminekļa priekšpusē iekalts teksts, kas visumā neatšķiras no oriģināla, taču rakstībā ievērota mūsdienu ortogrāfija:
Še krita
6. martā 1919. g.
pirmais Latvijas Armijas
Virspavēlnieks pulkvedis
Oskars Kalpaks
dzim. 6. janv. 1882. g.
Meirānu pagastā
“Uz ežiņas galvu liku,
Sargāt savu tēvu zemi!”
Tas pats sakāms arī par pieminekļa aizmugurē iekalto tekstu:
Pieminat:
Tēvu zemes brīvestība
Pirkta dārgām asinīm!
Blakus uzejas kāpnēm novietotās atjaunotās plāksnes tagad ir darinātas no granīta un manīts arī tajās esoša teksta izkārtojums. Pa kreisi novietotajā plāksnē iekalts teksts:
1919. GADA 6. MARTĀ
KAUJĀ PAR TĒVZEMI ŠAJĀ VIETĀ KRITA
PIRMĀ LATVIEŠU KARASPĒKA PAVĒLNIEKS
PULKVEDIS KALPAKS
UN VIŅA VIENĪBU VADOŅI
Savukārt pa labi esošajā plāksnē iekalts teksts:
ŠO SVĒTO UN NEAIZMIRSTAMO
PIEMIŅAS VIETU
IEKOPUŠAS
VIETĒJĀS SABIEDRISKĀS ORGANIZĀCIJAS
PAR BRĪVPRĀTĪGI ZIEDOTIEM LĪDZEKĻIEM
Turklāt pa labi esošās plāksnes oriģinālais teksts papildināts ar divām jaunām rindām par piemiņas vietas atjaunošanu:
PĒC IZPOSTĪŠANAS 1950. GADĀ
PIEMIŅAS VIETA ATJAUNOTA 1988. GADĀ
Vēl gadu vēlāk Lāčplēša dienā, 1990. gada 11. novembrī, savu darbu atsāka arī Kalpaka muzejs. Muzeja ēkas restaurāciju veica etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja restauratori, piedaloties tagad jau kopsaimniecības “Rosme” būvbrigādei galvenā inženiera Laimoņa Miezāja vadībā.
Tomēr muzeja ekspozīcija veidota pilnībā no jauna, jo vienīgais eksponāts, kas saglabājies pēc komunistiskās okupācijas, ir muzeja viesu grāmata, kurā pēdējais ieraksts izdarīts 1944. gada 25. jūlijā.
1991. gada 7. novembrī ar toreizējā Saldus rajona Tautas deputātu padomes lēmumu Nr. 86. Kalpaka muzeju no kopsaimniecības “Rosme” pārņēma Saldus rajona pašvaldība, un no šī datuma līdz 2006. gada 29. decembrim tas bija Jāņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet 2007. gada 2. janvārī kļuva par Latvijas Kara muzeja nodaļu.
2007. gada 24. novembrī remontdarbu laikā muzejā izcēlās ugunsgrēks, kurā pilnībā izdega ēkas otrais stāvs. Lai gan ekspozīciju izdevās izglābt, muzeja atjaunošanas darbi ieilga, un 2009. gadā finanšu krīzes radītā līdzekļu trūkuma dēļ tam draudēja par slēgšana. Galu galā muzeju tomēr izdevās glābt, un atjaunotā ekspozīcija pēc ēkas restaurācijas tika atklāta 2013. gada 6. martā.
Restaurācijas projektu izstrādājis arhitekts Arvīds Līkops (arhitektu birojs LINIA). Ēkas atjaunošana izmaksājusi vairāk nekā 200 000 latu. Restaurāciju pamatā finansējusi Aizsardzības ministrija, taču daļu summas izdevies segt no apdrošināšanas naudas. Savukārt jaunās ekspozīcijas iekārošana veikta par saziedotajiem līdzekļiem.
2014. gada rudenī skrundeniece Anda Vītola, labiekārtojot savas mājas pagalmu Skrundā, Raiņa ielā, kur okupācijas gados atradusies VDK vietējā nodaļa, lāpstas dziļumā zemē atrada cauršautu bronzas plāksni ar vīrieša portretu. Viņas vecmāte Mirdza Upeniece tajā atpazinusi par pazudušo uzskatīto Grundmaņa pieminekļa bareljefu. Turpat tika atrasta arī Kalpaka pieminekļa apakšdaļa. Atradumu A. Vītola nākamā gada 6. martā, Kalpaka nāves atceres gadadienā, dāvināja Airīšu muzejam.
Oskara Kalpaka memoriāls Airītēs 1998. gadā iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēstures piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 2613).
Piezīme. Visi četri 1919. gada 6. martā pie Airītēm latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona kritušie sākotnēji tika apglabāti Liepājā Ziemeļu kapos.
Pulkvedis Oskars Kalpaks vēlāk tika pārapbedīts Indrānu (kādreiz Meirānu) pagasta Visagala kapos (sk.), bet viņa sākotnējā apglabāšanas vietā tika uzstādīta īpaša piemiņas zīme (sk).
Arī virsleitnants Pēteris Krievs tika pārapbedīts dzimtas kapos Smiltenē, bet vēlāk viņa mirstīgās atliekas pārnestas vēlreiz un guldītas pie pieminekļa Neatkarības karā kritušajiem smilteniešiem Smiltenes luterāņu kapsētā (sk).
Savukārt kapteinis Nikolajs Grundmanis pēc Neatkarības kara pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos.
Visbeidzot Leitnants Johans Hanss Šrinders joprojām atdusas Liepājas Ziemeļu kapos (sk.). Tomēr arī viņa mirstīgās atliekas tikušas pārnestas no vietas, kur viņš sākotnēji tika guldīts Blakus Kalpakam (sk.), uz netālu ierīkotajiem brāļu kapiem (sk).
Papildināts: 30.10.2022.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 314.-315. lpp.; Fleija, A. Savienība “Pulkveža Kalpaka bataljons” un kalpakiešu cīņu piemiņas saglabāšana” 1920.–1940. gads. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. XIV sēj. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2013. 53.-67. lpp.; Maurītis, J. Piemiņas vieta Airītēs – Neatkarības kara (1918–1920) simbols. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. XIV sēj. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2013. 158.-164. lpp.; Sipenieks, R. darbs turpinās – atjaunotais O. Kalpaka muzejs un piemiņas vieta “Airītes”. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. XIV sēj. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2016. 213.-223. lpp.; Oskars Kalpaks: Veltījums Latvijas simtgadei. Sast.: Dambītis, K. Rīga: Jumava, 2018. 210.-214. lpp.; Nedēļa, Nr. 1, 16.09.1922.; Pēdējā Brīdī, Nr. 47, 27.02.1929.; Latvijas Kareivis, Nr. 50, 02.03.1929.; Brīvā Zeme, Nr. 153, 14.07.1933.; Saldus Avīze, Nr. 58, 01.08.1933.; Brīvā Zeme, Nr. 197, 04.09.1933.; Latvijas Kareivis, Nr. 198, 05.09.1933.; Tehniskais Apskats, Nr. 94, 1982. gads, 20.-21. lpp.; Padomju Zeme, Nr. 132, 07.11.1988.; Latvija Amerikā, Nr. 40, 10.10.2009.; LSM.LV, 07.03.2013.; Kurzemnieks, 06.03.2015.; Kultūras dati: Latvijas Kultūras datu portāls.; tautasfronte.saldus.lv.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru