pirmdiena, 2022. gada 19. decembris

Iecavā piemiņas plāksne brāļiem Tepferiem

Atrodas Iecavā Rīgas ielā 27 pie aptiekas “Aphoteka” ēkas. 

Atklāta 2018. gada 4. maijā pie Tepferu dzimtai piederošās aptiekas ēkas. Metāla piemiņas plāksnē iegravēts teksts: 

Šajā ēkā Rīgas ielā 27
dzimuši ievērojami Latvijas valsts sabiedriskie
darbinieki:
Herberts Tepfers (1892 – 1066)
Latvijas armijas kapteinis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
Verners Tepfers (1893 – 1958)
Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
Jānis Tepfers (1898 – 1994)
diplomāts
Ilmārs Tepfers (1904 – 1968)
ārsts

Foto: 19.10.2019., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. Visi trīs vecākie brāļi Tepferi piedalījušies Latvijas Neatkarības karā, savu dienestu sākot Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Studentu rotas rindās. 

Herberts Tepfers dzimis 1892. gada 2. jūlijā Iecavas muižā aptiekāra ģimenē. Beidzis Jelgavas reālskolu, sācis tirdzniecības studijas Rīgas Politehniskajā institūtā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada decembrī iesaukts Krievijas armijā, beidzis Odesas karaskolu un līdz 1918. gada februārim dienējis Rezerves latviešu strēlnieku pulkā. Uzdienējies līdz podporučika pakāpei. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī, piedalījies visās Studentu rotas kaujās Kurzemē, Zemgalē un pie Rīgas. Paaugstināts par kapteini, skaitot no 1919. gada 22.maija. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. marta kaujā pie Bataru mājām Zemgalē (sk.), “kad mūsu spēku kolonnai uzbruka ienaidnieks un izcēlās apjukums, Tepfers, neskatoties uz spēcīgo uguni, pēc paša ierosmes izvirzījās labajā spārnā un ar neatlaidīgu patšautenes uguni apturēja ienaidnieka triecienu centrā. Tas deva iespēju mūsu daļām pārkārtoties un sekmīgi atsist pārspēkā esošo pretinieku”. 

Pēc Rīgas atbrīvošanas līdz 1919. gada 1. augustam dienējis Jelgavas komandantūrā kā komandanta adjutants. Pēc tam četrus mēnešus bijis ārlietu ministra adjutants, bet no 1919. gada 3. decembra iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba komandantu. Turpinādams dienestu, vienlaikus studējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē, ko beidzis 1921. gadā. 

1924. gada sākumā iecelts par Latvijas kara atašeju Somijā un Igaunijā. 1926. gada novembrī atvaļināts. Darbojies kā prokūrists tirdzniecības uzņēmumā, no 1926. gada Armijas Ekonomiskā veikala priekšnieka palīgs. Kopā ar brāli Verneru piešķirta jaunsaimniecība Iecavā. Apbalvots ar Igaunijas Brīvības krusta I šķiras 3. pakāpi, Somijas Baltās Rozes ordeņa I šķiru un Somijas Aizsargu Nopelnu krustu. 

Savā amatā Armijas Ekonomiskajā veikalā palicis līdz 1944. gadam, kad, glābjoties no atkārtotās komunistiskās okupācijas, devies trimdā uz Zviedriju, kur arī aizvadījis atlikušo mūžu. Miris 1966. gada 10. martā. 

Verners Tepfers dzimis 1893. gada 9. oktobrī Iecavā aptiekāra ģimenē. Mācījies Jelgavas Karlhofa privātskolā, beidzis Jelgavas ģimnāziju, bet 1916. gadā Maskavas universitātes Juridisko fakultāti. 

Turpinoties pirmajam pasaules karam, 1916. gada decembrī iesaukts Krievijas armijā, iestājies Maskavas Aleksandra karaskolu, ko beidzis 1917. gada martā, iegūstot praporščika pakāpi. Līdz tā paša gada jūlijam dienējis 95. rezerves pulkā, bet no 18. jūlija – Rezerves latviešu strēlnieku pulkā. 1918. gada februārī atvaļinājies. Līdz martam atradies vācu gūstā, bet pēc tam atgriezies Latvijā un apmeties Lieliecavā, ieņēmis rakstveža amatu Grīnvaldes, Misas un Bridenes pagastos. Septembrī sācis strādāt Rīgas Būvtehniskās sabiedrības tehnikumā par vācu valodas skolotāju. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī leitnanta pakāpē. 1919. gada 13. februārī iecelts par Kara tiesas sekretāru. Studentu rotas sastāvā kā ierindas karavīrs piedalījies kaujās Kurzemē un Rīgas atbrīvošanā. Jūnijā iecelts par Kara tiesas prokurora palīgu. No 8. līdz 27. oktobrim Studentu bataljona sastāvā piedalījies Rīgas aizstāvēšanā no bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. oktobrī, “kad bermontieši tuvojās Rīgas tiltiem un to bruņuvilcieni zem stipras artilērijas uguns aizsega gribēja šķērsot dzelzstiltu, Tepfers izgrieza Jaunā dzelzstilta galu un neļāva vilcienam tikt pāri Daugavai”. 

1919. gada decembrī paaugstināts par virsleitnantu un iecelts Kara tiesas prokurora amatā. Nākamā gada decembrī paaugstināts par kapteini. 

No 1921. gada bijis kara virsprokurora palīgs, bet 1922. gadā kļuvis par Kara tiesu pārvaldes priekšnieku un atradies šajā amatā līdz 1933. gadam. Vienlaikus 1924. gadā iecelts par kara virsprokuroru. 1925. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, bet 1927. gadā – par pulkvedi. 1934. gadā nozīmēts par Kara muzeja padomes priekšsēdētāju un ieņēmis šo amatu līdz 1940. gada jūlijam. 1937. gadā paaugstināts par ģenerāli un 1939. gadā iecelts par Kara ministrijas Tieslietu dienesta priekšnieku. 

No 1934. gada bijis lektors Kara skolā un Augstākajā karaskolā. Pasniedzis kara vēsturi un militārās disciplīnas. 

Latvju-zviedru un Latvju-itāļu tuvināšanās biedrību priekšsēdētājs, kā arī Tiesnešu biedrības padomes loceklis un Latvijas Vēstures institūta loceklis. Studentu vienības “Austrums” vecbiedrs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeņa II šķiru, Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada oktobrī atvaļināts. 

Vācu okupācijas laikā bijis Pieminekļu valdes priekšnieks. Iesaistījies nacionālās pretošanās kustībā un no 1943. gada darbojies Latvijas Centrālajā padomē (LCP), pēc Konstantīna Čakstes un Bruno Kalniņa aresta no 1944. gada jūlija līdz 1946. gadam bijis LCP priekšsēdētājs. Viens no LCP memoranda parakstītājiem (23. kārtas numurs). 

Glābjoties no atkārtotās komunistiskā okupācijas, 1944. gada novembra sākumā izdevies nokļūt Zviedrijā. Dzīvojis Stokholmā, strādājis Zviedrijas armijas štābā. Darbojies 1946. gadā dibinātajā Latvieši Liberālajā partijā. 1963. gadā Stokholmā trimdas apgāds “Daugava” izdeva Tepfera rakstu krājumu “Senatnei un mākslai” Andreja Johansona sakārtojumā un redakcijā. 

Miris 1958. gada 28. novembrī Stokholmā, apbedīts Brommas kapsētā. 

Jānis Tepfers dzimis 1898. gada 16. janvārī Iecavā aptiekāra ģimenē. No 1917. līdz 1918. gadam studējis Tērbatā medicīnu. 1918. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, Studentu rotas sastāvā piedalījies Kurzemes atbrīvošanā no lieliniekiem. No 1919. gada 1. decembra Ārlietu ministrijas sekretārs. 1926. gadā iecelts par Ārlietu ministrijas Administratīvās un protokola nodaļas sekretāru, bet no 1928. līdz 1934. gadam šīs nodaļas vadītājs. No 1934. līdz 1936. gadam bijis ministrijas Administratīvi juridiskā departamenta direktors, bet no 1938. līdz 1940. gadam – sūtnis Helsinkos. Sākoties komunistiskajai okupācijai, atteicās pakļauties marionešu valdības vadītāja Augusta Kirhenšteina rīkojumam atgriezties Latvijā un pārcēlās uz Stokholmu. No 1943. līdz 1946. gadam strādājis Zviedrijas Ārlietu ministrijā par tulku. Vēlāk bijis bankas ierēdnis. No 1950. līdz 1953. gadam Latviešu Nacionālā fonda priekšsēdētājs, no 1953. līdz 1954. gadam LCP vicepriekšsēdis, no 1954. līdz 1991. gadam Latvijas diplomātiskā dienesta pārstāvis Zviedrijā. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru un Aizsargu Nopelnu krustu. 

Miris 1994. gada 9. aprīlī Stokholmā. 

Herberta un Vernera Tepferu vārdi iekalti arī Iecavā dzimušo Lāčplēša Kara ordeņu kavalieru piemiņas stēlā (sk.).

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 519. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 463.-464. lpp.; Ar parakstu par Latviju: Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas. Sast: Kvāle, I. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2014. 74.-75. lpp.; Latvju enciklopēdija. 3. sēj., Red: Švābe, A. Stokholma: Apgāds Trīs zvaigznes, 1953–1955. 2464. lpp.; Latvijas enciklopēdija. 5. sēj. Rīga: Valērija Belokoņa izdevniecība, 2009. 409. lpp.; iecava.lv, 04.05.2018.; 09.05.2018.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru