Atrodas Lielaucē pie luterāņu baznīcas drupām. GPS
56.522761, 22.892708
Pamatakmens likts 1934. gada 1. maijā, bet pats
piemineklis atklāts tā paša gada 19. augustā. To pēc arhitekta Pāvila Dreimaņa
meta no pelēka granīta blokiem būvējis Saldus akmeņkalis Juris Sieriņš.
Foto: 19.02.2020., Māris Jurciņš
Sākotnēji par labāko tika atzīts tēlnieka Riharda Maura
mets, un vēl 1934. gada aprīlī vietējā preses ziņoja, ka piemineklis tiks celts
saskaņā ar to. Taču, domājams, paredzēto pārāk lielo izmaksu (18 000 latu)
dēļ no šīs ieceres pēdējā brīdī atteikušies.
Pieminekļa priekšpusē iestrādāta melna granīta plāksne,
kurā iekalts teksts:
ŠE NOTIKA
PULKVEŽA KALPAKA
BATALJONA KAUJA
1919. G. NAKTĪ NO
15. UZ 16.JANVĀRI
Foto: 19.02.2020., Māris Jurciņš
Pieminekļa otrā pusē iestrādāta plāksne, kurā iekalti
Lielauces kaujā kritušo vārdi.
Piemineklis izmaksājis aptuveni 3000 latu, kas segti ar
ziedojumos savāktajiem līdzekļiem.
Bija iecerēts pie pieminekļa uzbūvēt arī divus uguns
altārus, taču līdz komunistiskajai okupācijai šo ieceri nepaspēja īstenot.
Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā pagājušā
gadsimta piecdesmito gadu sākumā piemineklis tika nojaukts. Saglabājās vienīgi
tā pamati un uz pusēm pāršķeltā priekšējā plāksne, kuru ilgu laiku slēpa Ābeļu
ģimene, bet pēc tam savā glabāšanā pārņēma Dobeles novadpētniecības muzejs.
Sākoties Atmodai, 1988. gada nogalē ar ierosmi pieminekli
atjaunot nāca klajā Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Lielauces
nodaļa, un tai vēlāk pievienojās arī Latvijas Tautas frontes (LTF) reģionālā
atbalsta grupa. Atjaunotais piemineklis atklāts 1991. gadā.
Vēsturiska atkāpe. Pēc Jelgavas atstāšanas Latviešu
atsevišķais (Kalpaka) bataljons Virsnieku un Cēsu rotas sastāvā 1919. gada 12.
janvārī atkāpās līdz Lielaucei. Bataljons izvietojās Lielauces muižā, uz ceļiem
izliekot sargposteņus. Naktī uz 16. janvāri 2. Padomju Latvijas strēlnieku
pulka 1. bataljons un tam piekomandētais kavalērijas eskadrons mēģināja īstenot
pēkšņu uzbrukumu Lielaucei, taču lieliniekus laikus pamanīja pie Dobeles
lielceļa izliktais postenis. Pirmā kaujā iesaistījās Virsnieku rota, kas bija
ieņēmusi pozīcijas pie Lielauces pils. Tikmēr Cēsu rota, sadalījusies divās
daļās, mēģināja apiet pretinieka flangus un piespieda lieliniekus sākotnēji
atiet. Lai gan pretinieks pēc tam atkal pārgāja pretuzbrukumā, Cēsu rotai to
izdevās atsist.
Lai gan Kalpaka bataljonam bija izdevies pretinieku
atsist, tam nācās atkāpties, jo lielinieki vienlaikus bija uzbrukuši Aucē
izvietotajai landesvēra Rādena rotai, piespiežot to atstāt savas pozīcijas.
Lielauces kauja bija pirmā Kalpaka bataljona sadursme ar
lieliniekiem, un tajā krita četri karavīri – leitnants Pēteris Dambītis,
leitnants Fridrihs Liepa, virsseržants Jānis Burmeisters un kara ierēdnis Vilis
Cīrulis. Visi kritušie bija no Virsnieku rotas. Vēl astoņi karavīri kaujā tika
ievainoti.
Kritušie tika pārvesti uz Liepāju un apglabāti pilsētas
Ziemeļu kapos (sk.). 1919. gada oktobrī Dambīša mirstīgās atliekas tuvinieki
pārapbedīja dzimtas kapos Trikātā (sk.).
Papildināts: 22.05.2020.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920.
Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas
Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 90. lpp.; Likerts, V. Brīvības
un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums. 1938, 79. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 76, 08.04.1934.; Jaunais
Zemgalietis, Nr. 77. 10.04.1934.; Komunārs,
Nr. 153, 27.12.1988.; Komunārs, Nr.
130, 31.10.1989.; Ozola, A. Latvijas Brīvības cīņu pieminekļu atjaunošana,
1987.-1998. Gads. Latvijas Arhīvi. 1916,
Nr. 3/4, 123.-147.lpp > 142.lpp.; Latvijas
Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses
nams, 1999. 203.-204.lpp.; Cīņa par
brīvību: Latvijas Neatkarības karš (1918-1920) Latvijas valsts vēstures
arhīva dokumentos. 1. daļa: 1918. gada 18. novembris – 1919. gada 16. aprīlis.
Sast.: Jēkabsons, Ē., Šiliņš, J. Rīga: Latvijas Nacionālais arhīvs, 2019. 134.-135.
lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru