Indrānu pagasta Visagala kapos LNK kritušā Oskara Kalpaka individuāls apbedījums

Atrodas Indrānu (kādreiz Meirānu) pagasta Visagala kapos. GPS 56.804215, 26.5683

Apbedīts pirmais Latvijas karaspēka komandieris un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvedis Oskars Kalpaks, kas krita 1919. gada 6. martā pie Airītēm Skrundas–Saldus ceļa malā pārpratuma apšaudes laikā ar vācu Dzelzsdivīziju. Sākotnēji Kalpaks tika apbedīts Liepājas Ziemeļu kapos (sk.), bet pēc Vidzemes atbrīvošanas no lieliniekiem 1919. gada 18. septembrī viņu pārapbedīja dzimtas kapos Visagalā.

Ierosme celt šeit pieminekli radās 1924. gadā Savienības “Pulkveža Kalpaka bataljons” biedru vidū. Tika uzsāktas sarunas ar Meirānu pagasta pilsoņiem, kas ideju atbalstīja un nodibināja Kalpaka pieminekļa celšanas komiteju, kura kopā ar “Pulkveža Kalpaka bataljona” valdi sāka vākt ziedojumus ieceres īstenošanai. Tika savākti 8200 lati, turklāt pusi no šīs summas saziedoja rīdzinieki. Vēl 5000 latu pieminekļa celtniecībai piešķīra valsts.

Bija plānots, ka 1925. gada 14. jūnijā tiks likts iecerētā pieminekļa pamatakmens, taču to nācās atlikt, jo vēl nebija izstrādāts pieminekļa projekts. Tomēr šajā dienā pie kapa tika uzstādīta un iesvētīta “Pulkveža Kalpaka bataljona” sarūpēta melna marmora piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts:

Pirmam

Latvijas armijas

Virspavēlniekam

Pulkvedim

Oskaram Kalpakam.

Kritis

Latvijas atbrīvošanas cīņās

Pie Airītēm 1919. g. 6. martā.

Domājams, ka pastāvējušas kādas domstarpības starp Savienību “Pulkveža Kalpaka bataljons” un Kalpaka tuviniekiem. Metu konkursu “Pulkveža Kalpaka bataljona” valdes uzdevumā Latvijas Arhitektu biedrība izsludināja tikai 1925. gada oktobrī, nosakot, ka kopējā tāme nedrīkst pārsniegt 10 000 latu. Konkursa balvu fonds bija 1000 latu, pirmajai godalgai paredzot 500, otrajai – 300, bet trešajai – 200 latu. Pirmo godalgu konkursā ieguva tolaik vēl arhitektūras students Kārlis Celmiņš, kas pats savulaik dienējis Kalpaka bataljona Studentu rotā. Taču vēlāk presē parādījās ziņas, ka Kalpaka tuvinieki vēlas, lai piemineklis tiktu celts pēc kritušā pulkveža māsasdēla tēlnieka Arnolda Dzirkala meta, kuru jau pirms konkursa izsludināšanas Savienības pilnvarnieku sapulce bija noraidījusi.

Kārļa Celmiņa mets Oskara Kalpaka piemineklim Visagala kapos, 1925.gads. (Reproducēts no Ilustrētais Žurnāls, Nr. 8, 1927. gada augusts, 270. lpp.)

1926. gada jūlijā prese ziņoja, ka izraudzīts tēlnieka Kārļa Zāles un Dzirkala kopīgi izstrādāts projekts, kurā paredzēts, ka pieminekļa centrālo tēlu – senlatviešu karotāju – no abām pusēm ieskaus kritušie karavīri un sadragātu lielgabalu stobri. Taču galīgais pieminekļa mets acīmredzami ir pārstrādāts, un vēlāk kā projekta autors parādās vienīgi Zāle, bet Dzirkals tiek minēts tikai kā kalšanas darbu vadītājs.

Sākotnēji bija iecerēts pieminekli atliet bronzā, pasūtot darba izpildi Francijā, taču pēc meirāniešu ierosmes par materiālu piemineklim tika izraudzīts laukakmens, kas līdz tam gulēja Siena purvā aptuveni kilometru no Kalpaka dzimtajām mājām Visagala “Liepsalām”. Uz šī akmens nākamais pulkvedis bērnībā esot mīlējis sēdēt un spēlēt vijoli. Aptuveni 16 tonnas (1000 pudu) smago akmeni trīs kilometrus līdz Visagala kapiem esot veduši ar astoņiem zirgiem četras dienas, bet pašā kapukalnā tas dabūts tikai ar kuļmašīnas lokomobiles jeb tā dēvētā dampja palīdzību.

Piemineklis tika atklāts 1927. gada 10. jūlijā. Gaiši pelēkā granītā veidotais piemineklis ir trīs figūru kompozīcija, kuras centrā atrodas senlatviešu karotājs ar vairogu un zobenu rokās, bet tam abos sānos novietots pa ļimstošam karavīram. 2,74 metrus augstais piemineklis uzstādīts uz 0,53 metrus augsta postamenta.

Foto: 2020. gads, Gita Memmena

Skulpturālās grupas pakājē uz granīta pamatnes ieslīpi novietota bronzas plāksne (122 x 77 x 2 cm), kurā iekalts teksts, kas ietver arī Kalpakam veltīto Edvarda Virzas dzejoli:

PIRMAM LATVIJAS

KARASPĒKA VIRSPAVĒLNIEKAM PULKVEDIM

OSKARAM KALPAKAM

DZ. 6. JANV. 1882. G., KRITIS LATVIJAS ATBRĪVOŠANAS CĪŅĀS 6. MARTĀ 1919. G.

STĀV ĻAUŽU PULKS ATSEGTĀM GALVĀM, GODS ATDOTS NO KAREIVJIEM TIEK

VIENS OTRS PIE NODURTĀM ACĪM SEV ROKU TRĪCOŠU LIEK.

UN KOMANDA ATSAKN, RĪB ZALVES UN SPĒLĒT MŪZIKA SĀK.

JO, NOBEIDZIS UZVARAS SAVAS, UZ MĀJĀM NU PULKVEDIS NĀK.

CAUR PILSĒTU TROKŠŅAINU, SKAĻU, KUR ĻAUŽU UZ LAUKUMIEM DAUDZ

VIŅŠ LĒNĪGOS TRIUMFA RATOS PA PROSPEKTU SVINĪGI BRAUC.

RAUD, PULKVEDI, KAREIVJI TAVI. AK NEĻAUJI TAURĒM VAIRS PŪST.

UN PIECELIES, RUNĀ UZ TAUTU, LAI KLUSUMS PAR GAVILĒM KĻŪST.

BET NEATBILD PULKVEDIS VAIRĀK NE KAREIVJIEM, TAUTAI, NEKAM;

SEDZ KAROGS SARKAN-BALT-SARKANS IR SEJU, IR AUGUMU TAM.

JEL NOŅEMIET APSEGU SVĒTO, LAI VADONS VER ACIS UN REDZ

IR SAULI UZ KAREIVJU PIERĒM, IR TO, KURA NORIET UN LEC.

VIŅŠ KLUS. TIK AR LATVIJAS ZEMI VĒL SAJAUKTIES NESAS TAM PRĀTS.

ŠIS KAROGS SARKAN-BALT-SARKANS PĀR KRITUŠU PULKVEDI KLĀTS.

ED. VIRZA

Foto: 2020. gads, Gita Memmena

Sākotnēji teksts bija iekalts granīta plāksnē, taču laika gaitā tas sācis padzist, un 1939. gadā teksts atliets bronzas plāksnē, ar ko nosegts sākotnējais uzraksts.

Piemineklis kopumā izmaksājis 1 200 000 rubļu (aptuveni 24 000 latu).

Pēc pieminekļa uzstādīšanas uz kapa sākotnēji iepriekš esošā melnā marmora piemiņas plāksne kādu laiku esot bijusi novietota tā pakājē, bet vēlāk nodota glabāšanai Meirānu Kalpaka pamatskolas muzejam.

Par godu pieminekļa atklāšanai ticis izgatavots arī piemiņas žetons.

1937. gada 12. jūlijā klajā laistā Latvijas pastmarka (Michel Nr. 252)
ar Oskara Kalpaka kapa pieminekļa attēlu.

Interesants ir fakts, ka plašo pieminekļa atklāšanas svinību ietvaros, kurās piedalījās visu Latvijas armijas formējumu pārstāvji, Aviācijas pulks sarīkoja vainaga nomešanu blakus esošajā Aiviekstē. Šis notikums spilgtā atmiņā bija palicis nu jau aizsaulē aizgājušajai netālu dzīvojošajai Jadvigai Šķēlei (dzimušai Tropai), kas to atcerējusies visu mūžu, jo tā bijusi pirmā reize, kad viņa redzējusi lidmašīnu. Šis notikums acīmredzami spilgti atmiņā iespiedies arī citiem aculieciniekiem un laika gaitā pārtapis pat leģendā, kas vēsta, ka vainags no lidmašīnas esot uzmests tieši uz pieminekļa. Šādu notikuma versiju, piemēram, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās atstāstījis Arturs Aizpurietis, kas pats kā akmeņkalis piedalījies pieminekļa tapšanā.

Viņš arī stāstījis, ka Zāle, kas pats personiski uzraudzījis kalšanas darbus, esot bijis dāsns, un akmeņkaļi pie viņa pelnījuši 2,5 latus stundā jeb 25 latus dienā. Viņš pats par darbu pie Kalpaka pieminekļa 1927. gada vasarā esot nopelnījis 1500 latu.

Akmeņkalis un būvtēlnieks arī stāstījis, ka labi pelnošie jaunie puiši brīvākos brīžos nav smādējuši kādu stiprāku malku, un atceras kā kopā ar Dzirkalu pats devies pēc brangā miežu miestiņa, ko darījusi netālu mītošā Putniņmāte. Riez skurbumā Aizpurietis gājis ar Dzirkalu lauzties. Viņš, būdams 2. Rīgas atlētu kluba cīkstonis un bokseris, tēlnieku viegli pievārējis un vinnējis kasti šampanieša.

Sākotnēji O. Kalpaka kapa un pieminekļa kopšanu bija uzņēmies viņa brālis Kārlis Kalpaks, taču 1932. gadā viņš lūdza to pārņemt Savienībai “Pulkveža Kalpaka bataljons”, jo krīzes dēļ viņš to vairs nespējot – gadā tas izmaksājot 200 latu. Tāpēc tika izveidota īpaša Visagala kapu izdaiļošanas komiteja, kurā darbojās 14 Madonas, Lubānas un Meirānu pilsoņi.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1952. gadā zagļi savtīgos nolūkos nolaupīja bronzas lenti, kas, balstīta uz sešiem granīta kubiem, frontāli norobežoja Kalpaka dzimtas kapu teritoriju. Zagļi bija mēģinājuši noraut arī bronzas plāksni, taču tas tiem nebija izdevies. Lai plāksni pasargātu no turpmāka vandālisma, vietējie iedzīvotāji to noņēma un paslēpa (saskaņā ar Aizpurieša versiju Jānis Grava to nogremdējis Aiviekstē), taču teksts joprojām bija izlasāms granīta plāksnē, kas veido bronzas plāksnes pamatni.

Aizpurietis arī stāstījis, ka plāksnes slēpšanu izprovocējusi nevis bronzas lenšu nozagšana, bet gan tas, ka kāds komjaunietis ar traktoru esot pieminekli apgāzis. Šai versijai pagaidām gan nav izdevies gūt kādu apstiprinājumu citos avotos.

1985. gadā, vēl pirms Atmodas sākuma, plāksne tika restaurēta un uzstādīta iepriekšējā vietā.

Sākoties Atmodai, 1988. gada nogalē tika dibināta Latvijas Kultūras fonda Meirānu kopa, kas sadarbībā ar Latvijas jaunatnes apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”, kura iniciēja okupācijas varasiestāžu nopostīto pieminekļu atjaunošanu Kalpaka sākotnējā atdusas vietā Liepājā (sk.) un viņa nāves vietā “Airītēs” (sk.), uzsāka priekšdarbus Kalpaka pieminekļa restaurācijai arī Visagala kapos. Tā paša gada 6. novembrī, Kārļa Zāles 100. dzimšanas dienā, LKF uzsāka naudas ziedojumu vākšanu šīs ieceres īstenošanai. Jaunās bronzas lenta no saziedota metāla tika izgatavota Liepājā un Visagala kapos uzstādīta 1989. gada 11. septembrī.

Tomēr 2000. gadā bronzas lentu atkal nolaupīja krāsainā metāla zagļi, kurus gan šoreiz izdevās notvert.

2016. gada rudenī piemineklis atkal restaurēts – veikta virsmu tīrīšana, granīta bloku deformāciju labošana, balsta mūra daļu nostiprināšana, apmetuma atjaunošana, bojāto šuvju aizpildīšana, metāla daļu – lentu restaurācija un granīta zudumu pieveidošana. Restaurācijas darbu laikā pret jauniem tika nomainīti arī pieminekļa sānos esošo kāpņu pakāpieni. Tam tika izmantoti Rīgas Brīvības pieminekļa rekonstrukcijas laikā noņemtie granīta pakāpieni.

Darbus veica uzņēmuma "Multi Heritage" restauratori Edgars Janočko un Mārtiņš Zemturis saskaņā ar restaurācijas speciālista Ivo Grauduma izstrādāto projektu. Tam nepieciešamo finansējumu nodrošināja Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, piešķirot 3000 eiro, un Aizsardzības ministrija, atvēlot 10 893 eiro.

Piemineklis Oskaram Kalpakam kā valsts nozīmes mākslas piemineklis iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4052). 

Papildināts: 29.09.2022.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 198.-199. lpp.; Lismanis II; Fleija, A. Savienība “Pulkveža Kalpaka bataljons” un kalpakiešu cīņu piemiņas saglabāšana” 1920.–1940. gads. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. XIV sēj. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2013. 53.-67. lpp.˂58.-59., 61. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 132, 16.06.1925., Latvijas Inženieru un Techniķu Kongresu Biroja Techniskais Žurnāls, Nr, 2/3, 15.10.1925. 86.-87. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 146, 07.07.1926.; Jaunā Nedēļa, Nr. 10, 11.03.1927.; Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 122, 08.07.1927.; Latvijas Kareivis, Nr. 149, 09.07.1927.; Ilustrētais Žurnāls, Nr. 8. 1927. gada augusts, 269.-270. lpp.; Brīvā Zeme, Nr. 42, 20.02.1939.; Stars, 07.11.1989.; Laiks, Nr. 19, 06.03.1991.; Diena, Nr. 126, 11.07.1992.; Latvija Amerikā, Nr. 8, 19.02.2000.; lubana.lv, 24.11.2016.; Jadvigas Šķēles mazdēla Gata Puriņa sniegtā informācija.