Atrodas: Talsos ezera krastā Ķēniņkalna ziemeļu piekājē. GPS 57.242233, 22.594639
Ideja Talsos celt pieminekli Neatkarības karā kritušajiem, kuri dzimuši toreizējā Talsu apriņķī, pirmo reizi esot izskanējusi vēl 1923. gadā, kā to savās atmiņās apgalvo skolotājs, novadpētnieks un sabiedriskais darbinieks Teodors Dzintarkalns. Celt Brīvības pieminekli viņš esot ierosinājis 1923. gada septembrī, atstājot pilsētas galvas amatu.
Konkrēti priekšdarbi pieminekļa izveidošanai tiek uzsākti 1924. gadā, kad pie pilsētas valdes tiek organizēta Pieminekļa celšanas komiteja, kuras sastāvā ir dažādu vietējo organizāciju un biedrību pārstāvji. Komiteja par pieminekļa atrašanās vietu sākotnēji izraugās Talsu pilskalnu jeb Klosterkalnu, taču laikrakstā “Talsu Vēstnesis” sabiedrība tiek aicināta paust arī savu viedokli. Talsinieki piedāvāto vietu aktīvi kritizē, norādot ka pilskalns atrodas pilsētas nomalē un, ejot pa ielu, tas nebūšot saskatāms. Neskatoties uz šo kritiku, Pieminekļa celtniecības komiteja 25. oktobra sēdē ar balsu vairākumu nolemj turēties pie sākotnējās vietas izvēles. Vienlaikus tiek lemts, ka piemineklis ceļams senlatviešu pils veidolā, kā materiālu izmantojot betonu, kam vajadzētu imitēt koku. Bija paredzēts, ka iekšpusē tiktu izveidota ekspozīcija ar kritušo fotogrāfijām un viņu biogrāfijām. Bija iecerēts izstādīt arī ar Pasaules karu un Neatkarības karu saistītus materiālos artefaktus. Komisija laikrakstā “Talsu Vēstnesis” vērsusies arī pie sabiedrības, lūdzot iesūtīt kritušo fotogrāfijas un ziņas par to dzīvesgājumu, lai varētu sastādīt pilnīgu pieminamo sarakstu, kā arī lūgusi palīdzību “pie kara piederumu vākšanas”. Izteikta arī doma, ka ar laiku pieminekli varētu pārveidot par novadpētniecības muzeju.
Tomēr jau kopš gada sākuma par galveno tikusi uzskatīta līdzekļu vākšana. Tolaik lēsts, ka pieminekļa celtniecībai būšot nepieciešams miljons rubļu jeb, kā norādījusi Pieminekļa celšanas komisija, pa 34 rubļiem no katra balsstiesīgā apriņķa pilsoņa. Līdztekus ziedojumiem, sarīkojumiem un loterijām komiteja ar “Talsu Vēstneša” starpniecību vēršas pie apriņķa pašvaldības iestādēm un biedrībām ar aicinājumu savos budžetos paredzēt “zināmu summu” pieminekļa būvniecībai. Tomēr ar līdzekļu vākšanu neveicas tik raiti, kā cerēts, uz līdz minētajai 25. oktobra komitejas sēdei tās kasē ir tikai 80 000 rubļu.
Pieminekļa celšanas komiteja izpelnās arvien asāku kritiku par gauso darbu, kā šodien teiktu, līdzekļu vākšanas un izlietojuma necaurskatāmību un nepietiekamu pieminekļa atrašanās vietas un tā veidola apspriešanu. Kā norāda vēsturniece Zanda Konošonoka, iespējams, komitejas darbu kavējis arī Pieminekļu valdes 1925. gada 26. novembra lēmums par Talsu pilskalna iekļaušanu valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā.
Tomēr 1927. gada 1. aprīlī (sic) laikraksts “Kurzemes Balss” īsā piezīmē “Taču reiz!” vēsta, ka pieminekļa celtniecība beidzot sākusies un ka Klosterkalnā jau savesti būvmateriāli un notiekot pamatu rakšana. Saskaņā ar komitejas priekšsēža teikto jau 22. jūnijā gaidāma pieminekļa atklāšana. Taču nekādas citas ziņas par kādiem celtniecības darbiem neseko.
Nākamos divus gadus Pieminekļa celšanas komiteja faktiski nekādu darbību neveic, bet pie līdzekļu vākšanas ķeras Latviešu veco strēlnieku biedrība un Centrālās latviešu jaunatnes savienības Talsu nodaļa, kas šajā nolūkā organizē dažādus sarīkojumus. Līdz 1928. gada vidum kopumā savākti 2000 latu, kas nodoti pilsētas Valdes rīcībā, un Jaunatnes savienība aicina valdi reanimēt komitejas darbu, lai Latvijas valsts dibināšanas 10. gadadienā, 1928. gada 18. novembrī, būtu iespējama vismaz pieminekļa pamatakmens likšana. Tomēr nekāda reāla rīcība atkal neseko. Līdz 1928. gada novembrim pieminekļa celtniecībai savāktā summa pieaug līdz 2500 latiem, un Talsu pilsētas valde 5. decembrī sasauc vietējo organizāciju un biedrību pārstāvju sanāksmi jaunas pieminekļa celšanas komitejas izveidei. Lai gan pilsētas valde vēlāk izskatījusi Talsu Brīvības pieminekļa komitejas statūtus, nekādu reālu darbību tā arī nav uzsākusi.
Konošonoka norāda, ka pieminekļa celtniecības ieceres īstenošanu nav sekmējusi arī pilsētas vadības atrašanās kreiso rokās. Kā savās atmiņās par savu pēcteci Talsu pilsētas galvas krēslā raksta T. Dzintarkalns, sociāldemokrāta Aleksandra Reiznieka – “drīza pārvēršanās par “sarkano” vairs neļāva šādu darbu vadīt un to sekmēt”. Viņš arī stāsta, ka pieminekļa būvei savāktie līdzekļi noguldīti Talsu pilsētas krājaizdevu kasē, kas vēlāk likvidēta, un nekādas ziņas par naudu vairs neesot bijušas atrodamas.
Turklāt ideju par pašu pieminekļa celtniecību, kopš 1929. gada aizēnojusi Brīvības pieminekļa celtniecība Rīgā. Talsu apriņķī tiek dibinātas Brīvības pieminekļa komitejas, un pieminekļa būvei galvaspilsētā ziedo gan apriņķa pašvaldības un biedrības, gan pilsoņi.
Pie pieminekļa celtniecības Talsos pilsētnieki atgriežas tikai 1934. gadā pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanās, un 26. jūlijā tiek dibināta Brāļu kapu komitejas (BKK) Talsu nodaļa. Laikraksts “Talsu Balss” ziņo, ka pieminekļa celtniecībai jau esot pieejami 4000 latu un ka tā pamatakmeni plānots likt jau rudenī, bet pašu pieminekli atklāt vajadzētu nākamgad Talsu novada dziesmu svētku laikā.
1934. gada 19. oktobrī laikrakstā “Talsu Balss” BKK Talsu nodaļa izsludina pieminekļa metu konkursu, nosakot, ka piemineklis ceļams pilskalnā no vietējā materiāla (granīta vai šūnakmens), tas pieskaņojams apkārtnei un izmaksas nedrīkst pārsniegt 8000 latu. Godalgot bija paredzēts trīs labākos projektus, tam paredzot attiecīgi 200, 100 un 75 latus. Meti bija jāiesniedz līdz 1935. gada 1. janvārim. Līdz noteiktajam termiņam tiek iesniegti desmit projekti, taču, ņemot vērā, ka daļai iesniegto metu nav pilna nepieciešamā dokumentācija, 8. februārī tiek izsludināts atkārtots konkurss, par galīgo projektu iesniegšanas datumu nosakot 15. aprīli. 1935. gada 29. aprīļa sēdē BKK Talsu nodaļa par labāko atzīst tēlnieka Kārļa Zemdegas (Baumaņa) izstrādāto metu.
Saskaņā ar BKK pieņemto metu “Brāļiem” bija iecerēts uz sešus metrus augsta arhitektoniska fona attēlot trīs metrus augstu senlatvju karavīra galvu “ar cīņās rūdītu, varonīgu sejas izteiksmi”, bet pieminekļa otrā pusē – ievainota karavīra tēlu. Tiek lēsts, ka izraudzītā projekta īstenošana kopā ar materiāla transporta izmaksām sasniegtu 12 000 latu.
Lai samazinātu transporta izmaksas, tiek lemts, ka karavīra galvai nepieciešamais materiāls – akmens trīs metru diametrā – iegūstam tuvākajā apkārtnē, un apriņķa vecākais Reinholds Kuikulītis uzdod pagastu valdēm līdz 15. jūnijam ziņot par piemineklim piemērotu akmeņu esamību to teritorijā.
K. Zemdega bija iesniedzis vēl divus metus, kas arī tiek godalgoti. Taču pirmais no tiem – “Liesma” – atzīts par pārāk modernu un svešu latviskam garam, bet otrs – “Varoņteiksma” – ar koklētāja figūru – par nepiemērotu uzstādīšanai pilskalnā.
Tikmēr turpinās arī nepieciešamo līdzekļu vākšana. 1935. gada 14. janvāra komitejas sēdē konstatēts, ka savākti aptuveni 4500 latu, bet vēl vajadzētu apmēram 6000. Februārī komiteja atver Talsu apriņķa apvienotajā kredītbiedrībā tekošo rēķinu Nr. 125 ziedojumu noguldīšanai. Starp pirmajiem ziedotājiem ir laikraksta “Jaunākās Ziņas” izdevējs Antons Benjamiņš, Latviešu veco strēlnieku biedrības Talsu nodaļa un Talsu apriņķa apvienotā kredītbiedrība. Vēlāk ziedotājiem piepulcējas arī Talsu žīdu kredītsabiedrība, Nogales pagasta pašvaldība un Talsu ģimnāzijas absolventu biedrība. Pieminekļa celtniecībai tik atvēlēta dažādos sarīkojumos gūtā peļņa. Tiek rīkota arī loterija, taču tā negūst cerēto atsaucību. BKK Talsu nodaļas valde nolemj vienoties ar tēlnieku, ka pieminekļa kalšanas honorārs būs 8000 latu.
Saskaņā ar tā brīža ieceri pieminekļa pamatakmeni plānots likt 1935. gada 16. jūnijā Talsu novada 4. dziesmu dienas laikā, taču tā atkal tiek atlikta, un nākamajā gadā atsākas diskusijas par pieminekļa atrašanās vietu. Debatēm punktu pieliek Pieminekļu valdes lēmums pirms piemiņas vietas izveides veikt pilskalnā pārbaudes izrakumus. 1936. gada maijā uzsāktā arheoloģiskā izpēte sniedz liecības par bagātīgu kultūrslāni un liek BKK Talsu nodaļai meklēt piemineklim atkal jaunu vietu, par tādu izraugoties Leču kalniņu Brīvības un Šķūņu (tagad – 1905. gada) ielas stūrī.
Taču turpmāk pieminekļa celtniecības plānu īstenošanā atkal iestājas zinām apsīkums, līdz beidzot 1937. gada 31. decembrī BKK Talsu nodaļa laikrakstā “Talsu Balss” vēsta, ka atbilstoši iecerētās pieminekļa atrašanās vietas maiņai “izstrādāts citai vietai piemērots mets – kara dziesmu koklētāja tēls”. BKK nodaļa arī ziņo, ka pieminekļa celtniecībai savākti aptuveni 10 000 latu, taču ar to nepietiekot, un tāpēc atkal tiek izteikts aicinājums ziedot.
Komitejas nodaļa arī paziņo, ka pieminekļa pamatakmens likšana paredzēta nākamā gada 14. augustā, pirmajās svētdienā pēc Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienas, 11. augusta. Tomēr pavasarī, kad pirmo reizi pēc vairāku gadu pārtraukuma pirmo reizi atkal sanāk BKK Talsu nodaļas biedru kopsapulce, pamatakmens likšanu nolemj pārcelt uz 21. augustu, kad paredzēta Talsu apriņķa lauksamniecības izstāde. Tomēr ar iecerētā gruntsgabala īpašumtiesībām saistīto jautājumu risināšana ievelkas un 3. augusta BKK nodaļas sēdē tiek lemts pamatakmens likšanu kārtējo reizi pārcelt. Pamatakmens beidzot tiek svinīgi ielikts 1938. gada 18. novembrī, kad iecerētā pieminekļa pamatos Lenču kalniņā tiek iemūrēta arī piemiņas kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, aktu par pieminekļa tapšanu un ziedotāju sarakstu, kā arī ar tā laika laikrakstu, banknošu un monētu paraugiem.
Atzīstot, ka piemineklim Lenču kalniņā iepriekš izraudzītais mets nav piemērots, Zemdega izstrādā jaunu projektu, kam izmanto jau 1935. gada konkursam darināto metu “Varoņteiksma”. Sākotnēji pret to iebilst BKK valde, jo koklētāja figūra esot kaila. Tomēr, ņemot vērā to, ka Būvniecības departaments projektu jau apstiprinājis, to galu galā apstiprina arī BKK. 1938. gada 29. novembrī projektu apstiprina arī Ministru kabinets.
Tēlnieks 1938. gadā izveido pieminekļa ģipša modeli dabīgā lielumā. Talsinieki, šķiet, beidzot pa īstam noticējuši kritušo piemiņas iemūžināšanas idejai, un līdz nākamā gada maijam pieminekļa celšanai izdevies savākt jau 17 000 latu. No pieminekļa kalšanai piedāvātajiem akmeņiem Zemdega izraugās Dundagas mežos Pilsupju māju robežās atrasto aptuveni 70 tonnas smago dižakmeni un gatavojas 1940. gada jūnijā uzsākt kalšanas darbus. Pieminekli plāno atklāt 1941. gada vasarā, taču ieceres īstenošanu pārtrauc komunistiskā okupācija.
1965. gadā, veicot Lenču kalniņā priekšdarbus 1905. gada revolūcijas dalībniekiem veltīta pieminekļa uzstādīšanai, nejauši tiek atrasta piemiņas kapsula, kas bija ierakta iecerētajā Zemdegas pieminekļa uzstādīšanas vietā. Tā tagad atrodas Talsu novada muzeja krājumā. 1982. gadā “Koklētāja” ģipša modelis, kas joprojām glabājās tēlnieka darbnīcā Rīgā viņa dzīvesbiedres un meitas pārraudzībā, tiek nodots Latvijas Mākslas akadēmijai. Pēc modeļa restaurācijas, ko veica akadēmijas studenti, to pārved uz Talsiem un novieto apvienības “Lauktehnika” izstāžu paviljonā Celtnieku ielā 12 (vēlāk – Lauksaimniecības tehnikas muzejs “Kalēji”; tagad – Latvijas Lauksaimniecības muzejs).
1987. gada 4. jūlijā Novadnieku dienas dalībnieki ierosina beidzot īstenot Zemdegas pieminekļa uzstādīšanu, bet gadu vēlāk pieminekļa izkalšanai un uzstādīšanai atbalstu izsaka Kultūras fonds, kas uzsāk ziedojumu vākšanu. 1989. gada 23. novembrī no Dundagas mežiem uz toreizējo Talsu rajona Starpkolhozu celtniecības organizācijas teritoriju tiek nogādāts Zemdegas izraudzītais un sākotnēji apstrādātais akmens. Tomēr kalšanas darbi kavējas, jo pieaicinātais tēlnieks Libērijs Peļņa ir aizņemts ar citiem pasūtījumiem. Turklāt PSRS sabrukuma izraisītā inflācija pieminekļa celtniecībai savāktos 19887,46 rubļus pēc Latvijas īstenotās monetārās reformas pārvērš 195,24 latos. Tajā pašā laikā saskaņā ar SIA “Latvijas tēlnieks” finanšu tāmi pieminekļa kalšana izmaksātu vismaz 22 000 latu, bet vēlākie aprēķini summu paaugstina līdz 60 000.
Tikmēr Zemdegas darinātais pieminekļa ģipša modelis, kas pārvietots uz Talsu starpsaimniecību celtniecības organizācijas (SCO) teritorijā esošo nojumi, kur novietots arī skulptūras kalšanai paredzētais akmens, pārvešanas un nepiemērotās uzglabāšanas dēļ tiek bojāts. 1994. gadā makets atgriežas tagadējā Latvijas Lauksaimniecības muzeja telpās un tiek novietots pie pašas ieejas, kur tas atrodas arī pašlaik.
1994. gada 20. jūlijā toreizējā Talsu rajona padomes deputāti lemj dibināta pieminekļa uzstādīšanas darbu organizācijas komiteju. 20. oktobrī komiteja tiekas ar tēlnieku Ojāru Breģi, ar kuru vienojas, ka piemineklim paredzētais akmens pārvietojams pie toreizējā muzeja “Kalēji” ieejas un ka kalšanas darbus varētu uzsākt nākamā gada pavasarī. Akmens tiek pārvests 25. novembrī, taču komiteja turpina tēlnieka meklējumus, un 1995. gada 30. martā Talsu rajona padome slēdz līgumu ar tēlnieku Vilni Titānu, paredzot, ka honorārs par pieminekļa izkalšanu pēc Zemdegas ģipša meta būs 20 000 latu. Vēlāk tik slēgts papildlīgums, saskaņā ar kuru tēlnieks uzņemas veikt arī pieminekļa pamatu apstrādi, izkalt postamentā uzrakstus un izgatavot piemiņas medaļas.
Pie kalšanas, kas notiek pie muzeja “Kalēji” uzstādītajā nojumē, V. Titāns ķeras nākamajā gadā. Pieminekļa un tā pamatnes kalšanu finansē Talsu rajona padome, taču tiek vākti arī uzņēmumu, biedrību un privātpersonu ziedojumi.
1996. gada februārī tiek izsludināts konkurss pieminekļa pamatnes uzrakstam, aicinot priekšlikumus līdz 1. maijam iesūtīt laikraksta “Talsu Vēstis” redakcijai vai rajona Kultūras nodaļai. Taču izvēle krīt uz tēlnieka tuvinieku piedāvāto – “Latvijas saulei” un “Brīvības cīnītāju piemiņai”.
Tāpat kā pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, arī Atmodas periodā nācies grūti izvēlēties pieminekļa atrašanās vietu. 1988. gadā kā atbilstošākais tika izraudzīts Sauleskalns, taču jaunizveidotā darbu organizācijas komiteja turpina vietas meklējumus. Cita starpā tiek piedāvāts Ķēniņkalna ziemeļu pakājē Fabrikas ielā esošais toreizējais Festivāla laukums, lai gan tur tobrīd blakus atrodas vasaras bufete “Līdaciņa”. Situāciju atrisina kādu nakti izcēlies ugunsgrēks, kurā bufete nodeg.
1995. gada februārī komiteja kopā ar V. Titānu apmeklē izraudzīto vietu un izvērtē iespējamo pieminekļa novietojumu, bet 23. februārī vietas izvēli apstiprina Talsu dome, kas pieņem arī lēmumu slēgt līgumu ar pilsētas galveno arhitektu Aivaru Lāci par ierīcības projekta izstrādi.
Celtniecības un montāžas darbi sākas 1995. gada augustā. Imanta Altenberga vadītais celtniecības uzņēmums “Talce” veic pieminekļa pamatu izbūvi, zemes darbus, laukumu un kāpņu iekārtošanu; SIA “Spriegums” veic elektromontāžas darbus, bet Talsu dome nodrošina parka celiņu izveidi un apkārtnes apzaļumošanu, kas ilga līdz pat 1997. gadam.
1996. gada 20. jūlijā, Talsu pilsētas 765.gadadienā tiek atklāts pieminekļa postaments, kas darināts Karēlijas granītā. Postamenta detaļas saskaņā ar 1995. gada 20. novembrī slēgto līgumu izgatavojis Sanktpēterburgas uzņēmums “Bозрождение” (“Atdzimšana”). Kopā ar piegādi tas izmaksājis 26 576,95 ASV dolārus. Savukārt pamatnes montāža izmaksājusi 1641 latu, no kuriem 500 segusi “Talce”.
Pēc Talsu novada muzeja ierosinājuma pieminekļa pamatnē iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākošajām paaudzēm, ko grafiski izpildījusi māksliniece Ritma Lagzdiņa.
1996. gada 7. oktobrī V. Titāna darinātā skulptūra no muzeja “Kalēji” teritorijas tiek pārvesta uz piemineklim izraudzīto vietu Ķēniņkalna nogāzē, bet tā paša gada 16. novembrī notiek paša pieminekļa svinīga atklāšana. Iepriekš plānotā atklāšanas diena no 18. novembra pārcelta divas dienas agrāk, lai ceremonijā varētu piedalīties toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis.
Uz pieminekļa postamenta priekšpusē iekalts teksts:
LATVIJAS
SAULEI
Aizmugurē teksts:
BRĪVĪBAS
CĪNĪTĀJU
PIEMIŅAI
Postamenta aizmugurē iekalts arī teksts, kas vēsta par tā autoriem:
ARHITEKTS
AIVARS LĀCIS
GRANĪTĀ IZKALIS
VILNIS TITĀNS
1996
Pieminekļa izveides darbus par pabeigtiem Valsts pieņemšanas komisija atzīst 1997. gada 20. jūnijā. Pieminekļa kompleksa kopējā platība ir 9600 m2, un tā izveide kopumā izmaksājusi 80 360 latus.
Tagad piemineklis ieguvis jau plašāku traktējumu nekā tā sākotnējā iecere un tiek uztverts kā veltījums visiem, kas cīnījušies par Latvijas neatkarību gan Neatkarības karā, gan Otrajā pasaules karā, gan mežabrāļu un pretestības kustības rindās.
Pilnībā pārstrādāts: 25.03.2022.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 320.lpp.; Konošonoka, Z. Brīvības cīnītājiem veltīta pieminekļa izveidošana Talsos. Talsu novada muzeja raksti. II sēj, Talsi: Talsu novada muzejs, 2016. 141.-177. lpp.; Koklētājs: Talsu piemineklis Brīvības cīnītāju piemiņai. Talsi: Talsu rajona padome, 1996.; Bremša, L. Kārļa Zemdegas atbrīvošanas cīņu pieminekļi. 20. gadsimta 30. gadi. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. 70. sēj., Nr. 2, 2016. gads, 86.-97. lpp. > 92.-94. lpp.; Talsu Vēstnesis, Nr. 3, 18.01.1924.; Nr. 45, 05.12.1924.; Kurzemes Balss. Nr. 13, 01.04.1927.; Nr. 23, 08.06.1928.; Talsu Vēstnesis, Nr. 47, 30.11.1928.; Talsu Balss, Nr. 30, 03.08.1934.; Nr. 41, 19.10.1934.; Nr. 17, 03.05.1935.; Latvijas Kareivis, Nr. 99, 03.05.1935.
