Atrodas Rīgas Matīsa kapos.
Apbedīts 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka strēlnieks Andrejs Viļumsons, miris no ievainojuma 1917. gada janvārī. Par apbedījuma stāvokli ziņu pagaidām nav.
Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 252. lpp.
Atrodas Rīgas Matīsa kapos.
Apbedīts 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona izlūku komandas jefreitors Emīls Kraucis (Krauz) Sīmaņa dēls, miris no ievainojuma 1916. gada 8. augustā. Par apbedījuma stāvokli ziņu pagaidām nav.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 252. lpp.; Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku saraksts 1915–1917.
Atrodas Rīgas Matīsa kapos.
Apbedīts 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka izlūku komandas strēlnieks Ernests Kociņš, kritis 1917. gada 26. janvārī. Par apbedījuma stāvokli ziņu pagaidām nav.
Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai:
Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS,
1999. 252. lpp.
Atrodas Rīgas Matīsa kapos.
Apbedīts 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona 3. rotas strēlnieks Mārtiņš Birzulis, miris 1917. gada 8. jūlijā, no ievainojuma, kas gūts 1916. gada 14. aprīlī Nāves salā. Par apbedījuma stāvokli ziņu pagaidām nav.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 252. lpp.; Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku saraksts 1915–1917.
Atrodas Rīgā pie nama Valdemāra ielā 23.
Atklāta 2000. gada 14. novembrī. Melnā granītā darinātās piemiņas plāksnes augšdaļā iestrādāts metālā un emaljā veidots Lāčplēša Kara ordeņa atveidojums, zem kura iekalts teksts:
Šajā namā dzīvoja un strādāja
Lāčplēša Kara ordeņa II un III šķiras
kavalieris
Latvijas armijas ģenerālis
Pēteris Radziņš
02.05.1880.–07.10.1930.
Piemiņas plāksne ģenerālim Radziņam uzstādīta arī Rīgā 11. novembra krastmalā (sk.). Viņa vārds minēts arī Tori baznīcā Igaunijā uzstādītajā piemiņas plāksnē.
Avoti: Latvijas Vēstnesis, Nr. 406/408, 15.11.2000.; Pihlaks, J. Lāčplēša
Kara ordeņa un Brīvības krusta kavalieri. Rīga: Valters un Rapa, 2019.
289.290. lpp.
Atrodas Rīgā 11. novembra krastmalas un Daugavas gātes stūrī pie pils vaļņa mūra.
Atklāta 2017. gada 11. novembrī. Piemiņas plāksne darināta iesarkanā granītā pēc tēlnieka Jāņa Strupuļa meta, un tajā blakus zemcilnī veidotam ģenerāļa Pētera Radziņa portretam iekalts teksts:
IZCILAIS KARAVADONIS
UN MILITĀRAIS STRATĒĢIS, ĢENERĀLIS
PĒTERIS RADZIŅŠ
02.05.1880.–08.10.1930.
NEATKARĪBAS KARA LAIKĀ –
LATVIJAS ARMIJAS VIRSPAVĒLNIEKA
ŠTĀBA PRIEKŠNIEKS
27.10.1919.–29.10.1920.
LATVIJAS ARMIJAS KOMANDIERIS
23.02.1924. – 24.04.1928.,
LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA KAVALIERIS,
TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA
LIELKRUSTA KOMANDIERIS
Ar tautu un tēvzemi sirdī
cīnīties līdz uzvarai!
Piemiņas plāksni uzstādījusi Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība. Tās uzstādīšana finansēta no valsts budžeta līdzekļiem.
Vēsturiska atkāpe. Pēteris Radziņš dzimis 1880. gada 2. maijā toreizējā Lugažu pagasta “Jaunvīndedzēs” lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies Lugažu draudzes skolā, Valkas pilsētas skolā un Valkas Nelsona reālskolā.
1898. gadā kā brīvprātīgais iestājies Krievijas armijā, dienējis 112. Urālu kājnieku pulkā Kauņā, pēc gada komandēts uz Viļņas junkuru skolu. To beidzis 1901. gadā podporučika pakāpē. Dienestu turpinājis 24. Simbirskas kājnieku pulkā Lomžas guberņā. Krievijas-Japānas kara laikā norīkots uz Mandžūrijas armiju. 10. Sibīrijas Omskas pulka sastāvā kā rotas komandieris piedalījies vairākās kaujās. 1905. gadā paaugstināts par poručiku. Pēc kara atgriezies 24. kājnieku pulkā. Laikā no 1907. līdz 1910. gadam mācījies Ģenerālštāba akadēmijā, pēc tam dienējis Varšavā dislocētajā 32. Kremenčugas kājnieku pulkā rotas komandiera amatā. 1909. gadā piešķirta štābkapteiņa pakāpe, bet gadu vēlāk kļuvis par kapteini. 1912. gadā pārcelts uz Ģenerālštābu, iecelts par Ģenerālštāba adjutantu 38. kājnieku divīzijas štābā, vēlāk piekomandēts aviācijas karaspēkam.
Pirmā pasaules kara sākumā ieņēma 38. divīzijas vecākā adjutanta amatu. Kaujās piedalījies no 1914. gada augusta, cīnījies pie Komarovas, Varšavas, Ravkas, Lodzas, Prasnišas, Mlavas, bet 1915. gada sākumā piedalījies kaujās Šauļu-Jelgavas rajonā. 1915. gada 18. maijā iecelts par Novogeorgijevskas cietokšņa štāba nodaļas priekšnieku, piedalījies cietokšņa aizstāvēšanā līdz 5. augustam, kad aeroplānā izlauzies no ielenkuma. Iecelts par Rietumu frontes štāba sevišķu uzdevumu virsnieku, bet tā paša gada oktobrī par 8. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieku. 1916. gada 1. martā pārcelts tādā pašā amatā uz 61. kājnieku divīziju, kur dienējis līdz kara beigām. Apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru, ar Annas ordeņa II, III un IV šķiru un ar Vladimira ordeņa IV šķiru. Daži augstākie apbalvojumi netika saņemti revolūcijas dēļ. 1915. gads decembrī piešķirta apakšpulkveža pakāpe, bet 1917. gada jūlijā paaugstināts par ģenerālštāba pulkvedi.
Pēc demobilizācijas 1918. gadā kādu laiku palicis Rumānijā, martā iestājies
Ukrainas armijas Ģenerālštāba pārvaldē, kur karaspēka apmācības un
organizācijas daļas priekšnieka amatā dienējis līdz hetmaņa Pavlo Skoropadska
krišanai. Pēc tam iestājies Simona Petļuras vadītās Ukrainas Tautas Republikas
armijas Ģenerālštāba dienestā, kur priekšnieka palīga amatā dienējis līdz 1919.
gada septembrim. Pēc Ukrainas armijas sakāves devies uz Varšavu, kur oktobrī
saticis Latvijas Ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica vadīto delegāciju un
atgriezies Latvijā.
27. oktobrī iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku, uzņemoties šo amatu brīdī, kad bermontieši apdraudēja Rīgu. Kā štāba priekšnieks vadījis visas Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas. 1920. gada 5. februārī paaugstināts par ģenerāli.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 11. novembrī, “kad ar armijas rīcībā esošajiem tehniskiem līdzekļiem nebija iespējams ievākt vajadzīgās ziņas tālāko operāciju plāna sastādīšanā, R. aktīvi piedalījās tiešā izlūkošanā Pārdaugavā un, personiski piedalīdamies kaujā, sekmēja bermontiešu galīgu satriekšanu. R. izstrādāja arī operāciju plānu Latgales atbrīvošanai no lieliniekiem; pēc savas ierosmes sagrupēja karaspēka daļas mūsu armijas kreisajā spārnā tā, ka tas izšķiroši iespaidoja kauju gaitu visā frontē un ļāva ar maziem zaudējumiem ātri atbrīvot visu Latviju no ienaidnieka”.
Ar LKO III šķiru apbalvots pēc Ministru kabineta lēmuma 1920. gada 13. augustā un reizē iecelts par LKO domes pirmo locekli. 1927. gada apbalvots arī ar LKO II šķiru Ievēlēts par domes sekretāru.
Pēc Neatkarības kara savas konsekventās antikomunistiskās nostājas dēļ nonācis konfliktā ar kreisi noskaņotajām aprindām, un pēc paša vēlēšanās no karadienesta atvaļināts 1920. gada 29. oktobrī. Piedalījies virsnieku militārajā sagatavošanā - bijis lektors Karaskolā, Kara aviācijas skolā, virsnieku kursos. Rakstījis par kara vēstures un teorijas jautājumiem. Sarakstījis grāmatu “Latvijas brīvības karš” (1. daļa “Cīņas pret Bermontu”, 2. daļa “Latgales atbrīvošana”). 1924. gada 23. februārī ar Valsts prezidenta pavēli iecelts par Latvijas armijas komandieri. Šo amatu pildījis līdz 1928. gada 25. aprīlim, kad savu politisko uzskatu dēļ atkal nācās no amata atkāpties kreiso aprindu spiediena rezultātā. Iecelts par Kara akadēmisko kursu priekšnieku. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I šķiru, Polijas ordeni “Virtuti Militari”, Igaunijas Brīvības krustu, Somijas Baltās Rozes ordeņa I šķiru, Francijas Goda leģiona ordeņa III šķiru un Zviedrijas Šķēpa ordeņa lielkrustu. 1924. gadā piešķirtas Smārdes ūdensdzirnavas. Miris 1930. gada 7. oktobrī Rīgā. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
Radziņam veltīta piemiņas plāksne uzstādīta arī pie nama Rīgā Krišjāņa
Valdemāra ielā 23, kur viņš dzīvojis pagājušā gadsimta divdesmitajos gados
(sk.). Viņa vārds minēts arī Tori baznīcā Igaunijā uzstādītajā piemiņas
plāksnē.
Avoti: LA.LV, 11.11.2017.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 430. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 386. lpp.; Pihlaks, J. Lāčplēša Kara ordeņa un Brīvības krusta kavalieri. Rīga: Valters un Rapa, 2019. 289.-290. lpp.
Atrodas Rīgā 11. novembra krastmalā pie pils vaļņa mūra pa labi no piemiņas plāksnes pilsētas atbrīvotājiem no bermontiešiem (sk.).
Atklāta 2007. gada 28. maijā. Piemiņas plāksne darināta melnā granītā, un tajā iekalts teksts:
A LA MÉMOIRE DU CAPITAINE DE VISSEAU JEAN-JOSEPH BRISSON
COMMANDANT LA FORCE NAVALE FRANCO-BRITANNIQUE QUI CONTRIBUA
À LA LIBÉRATION DE LA VILLE DE RIGA EN OCTOBRE-NOVEMBRE 1919,
ET À CELLE DE TOUS LES MARINS MORTS AU COMBAT SOUS SES ORDRES.
FRANCIJAS UN LIELBRITĀNIJAS KARAKUĢU KOMANDIERA,
RĪGAS ATBRĪVOŠANAS CĪŅU DAĻIBNIEKA
JŪRAS KAPTEIŅA ŽANA ŽOZEFA BRISONA UN 1919. GADA
OKTOBRA-NOVEMBRA KAUJĀS KRITUŠO JŪRNIEKU PIEMIŅAI.
FRANCIJA – LATVIJAI
28. V 2007.
Zem teksta pa kreisi attēlots enkurs, kuru krusto Latvijas un Francijas karogi, bet pa labi plāksnē iestrādāts keramikas medaljons ar Ž. Ž. Brisona portretu.
Vēsturiska atkāpe. Francijas karakuģa “M. P. Lestin” komandieris Žans Žozefs Brsons 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa II šķiru.
Pavēlē par apbalvošanu teikts, ka no 1919. gada 15. oktobra līdz 11. novembrim pie Bolderājas Brisons “piedalījās cīņās pret bermontiešiem kā sabiedroto flotes komandieris, zem ienaidnieka uguns sekmīgi vadīja artilērijas uguni, tā lielā mērā sekmēdams mūsējo uzvaru un Rīgas atbrīvošanu. Ar savu aktīvo rīcību iedvesmoja arī Latvijas armiju izšķirošai un apņēmīgai rīcībai kaujās pret Bermonta armiju.”
Avoti: LETA, 28.05.2007.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 97. lpp.
Atrodas Kauguru pagasta Kauguru kapos pie kapličas.
Atklāta 2018. gada 11. novembrī. Granīta piemiņas stēla tapusi Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Projekta iniciators bija Jaunsardzes un informācijas centrs. Stēla darināta pēc mākslinieka Jāņa Strupuļa meta.
Stēlā iekalts teksts ar to sešu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdiem, kas saistīti ar Kauguru pagastu:
PAR LATVIJU
1918 – 1920
LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
KAUGURU KAPOS
PULKVEDIS LEITNANTS
JĀNIS EDGARS SUKURS
1885–1929
VECĀKAIS APAKŠVIRSNIEKS
VOLDEMĀRS ALFRĒDS ĀBELTIŅŠ
1883–1942
SERŽANTS
PĒTERIS LIEPIŅŠ
1888–1922
SERŽANTS
JĀNIS OZOLS
1899–1972
SERŽANTS
ĒRIKS RADZIŅŠ
1900–1963
KAREIVIS
MĀRTIŅŠ OZOLS
1899–1980
Stēlā iekaltais teksts ir nedaudz maldinošs, jo Kauguru kapos apbedīti tikai divi LKOK – A. Ābeltiņš un Ē. Radziņš, bet pārējie stēlā minētie ar Kauguru pagastu saistīti citādā veidā – vai nu tajā dzimuši, vai kādu laiku dzīvojuši.
Avots: eLiesma, 08.11.2018.
Atrodas Trikātas kapos.
Atklātas 1918. gada 31. oktobrī. Granīta piemiņas stēlas tapušas Latvijas valsts simtgadei veltītā projekta “Atceries Lāčplēšus” ietvaros. Projekta iniciators bija Jaunsardzes un informācijas centrs. Stēlas darināta pēc mākslinieka Jāņa Strupuļa meta. Akmens sākotnējo apstādi, ko finansēja Aizsardzības ministrija, veica SIA “Akmens apstrādes centrs AKM” Ķekavā. Tajās esošo tekstu iegravējis akmeņkalis Jānis Buliņš. Stēlu apkārtni labiekārtojis un ap tām esošo laukumu bruģējis uzņēmums “New K.V.”.
Stēlās kopumā iekalti 17 ar Trikātas pagastu saistīto Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdi. Pirmajā (pa kreisi esošajā) stēlā iekalts teksts ar deviņu LKOK kavalieru vārdiem:
PAR LATVIJU
1918 – 1920
LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
TRIKĀTAS KAPOS
PULKVEDIS LEITNANTS
ROBERTS DAMBĪTIS
1881–1957
KAPTEINIS
JĀNIS MEŽCIEMS
1889–1957
KAPTEINIS
JĀNIS GRĀVELSIŅŠ
1895–1930
LEITNANTS
ALEKSANDRS BLAUBERGS
1896–1920
VECĀKAIS APAKŠVIRSNIEKS
JĀNIS AKERS
1896–1916
SERŽANTS
JĀNIS BORMANIS
1896–1970
KAPRĀLIS
TILCENS KĀRLIS
1894–1957
KAPRĀLIS
JŪLIJS KALNIŅŠ
1897–1983
KAPRĀLIS
JĀNIS ROZENBERGS
1882–1966
Otrajā (pa labi esošajā) stēlā iekalts teksts ar astoņu LKOK kavalieru vārdiem:
PAR LATVIJU
1918 – 1920
LĀČPLĒŠA
KARA ORDEŅA KAVALIERI
TRIKĀTAS KAPOS
ĢENERĀLIS
KĀRLIS GOPPERS
1876–1941
PULKVEDIS LEITNANTS
JĀNIS BALODIS
1881–1965
PULKVEDIS LEITNANTS
ALEKSANDRS JŪLIJS MEŽCIEMS
1891–1960
KAPTEINIS
PAULIS RONIS
1891–1919
LEITNANTS
ARVĪDS ALFRĒDS ZICMANIS
1895–1943
VECĀKAIS APAKŠVIRSNIEKS
EDUARDS VĪKSNE
1895–1939
SERŽANTS
KĀRLIS LĪCĪTIS
1897–
KAPRĀLIS
NIKOLAJS ZIEDIŅŠ
1900–1981
Stēlās iekaltais teksts ir nedaudz maldinošs, jo Trikātas kapos apbedīti tikai septiņi LKOK – A. Blaubergs, J. Bormanis, R. Dambītis, J. Kalniņš, K. Tilcens, A. Zicmanis un N. Ziediņš. Vēl Trikātas kapos apbedīta K. Goppera sirds. Viņš pats guldīts Rīgas Brāļu kapos. Pārējie stēlās minētie ar Trikātas pagastu saistīti citādā veidā – vai nu tajā dzimuši, vai kādu laiku dzīvojuši.
Avoti: LSM.LV, 31.10.2018.; eLiesma, 08.11.2018.
Atrodas Rīgas Lielajos kapos Doma draudzes nodalījumā Miera ielā.
Apglabāts 1919. gada 7. novembrī kritušais Latgales divīzijas inženieru rotas virsleitnants Bernhards (Burhards) fon Laimings (Laimiņš).
Precīza apbedījuma vieta vairs nav zināma.
Papildināts: 29.05.2021.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 252. lpp.; Cīņa par brīvību: Latvijas Neatkarības karš (1918-1920) Latvijas valsts vēstures arhīva dokumentos. 3. daļa: 1919. gada 10. jūlijs – decembra sākums. Sast.: Jēkabsons, Ē., Šiliņš, J. Rīga: Latvijas Nacionālais arhīvs, 2021. 44. lpp.; Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast. Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921. 16. lpp.; cemety.lv.
Atrodas Rīgas Lielajos kapos Miera ielā.
Dzimtas kapos apglabāts 8. Daugavpils kājnieku pulka virsseržants un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Ozols, miris 1919. gada 23. decembrī no ievainojuma, kas gūts 10. novembrī pie Šampētera. Uzstādīts kopīgs dzimtas piemineklis, kurā starp citiem iekalti arī vēl divu Ozolu dzimtai piederīgo LKOK – Markus un Oskara – vārdi. Pieminekļa tekstā aiz katra LKOK vārda iekalts neliels ordeņa atveidojums:
ŠEIT ATDUSAS DIEVA MIERĀ
AUĻU SKOLOTĀJA
OZOLA
DZIMTA
KRIŠJĀNIS 6.IV.1682.-2.V.1905.
OTTO 18.V.1905.-10.11.1907.
ALEKSANDRS 06.V.1896.-23.12.1919.
NATALIJA DZ. ZANDE
19.VIII.1866.-8.IX.1929.
MARKUS 1895-1942. SIBĪRIJĀ
ARTŪRS 1890.-1969. ZVIEDRIJĀ
OSKARS 1889.-1975. – “ –
ELIZABETE 1893.-1894. – “ –
MARTA 1900.-2001 – “ –
1. vēsturiskā atkāpe. Aleksandrs Ozols dzimis 1896. gada 19. maijā Dzērbenes pagastā. Vidusskolas izglītība.
Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, mācījies junkuru skolā. 1917. gadā atgriezies Latvijā, nodarbojies ar zemkopību.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada maijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī pie Šampētera, “kad rota nokļuva stiprā ienaidnieka ugunī un apstājās, [virsseržants] O. kā vada komandieris, neskatoties uz draudošām briesmām, pirmais metās virsū ienaidniekiem un piespieda tos bēgt uz Zasulauka staciju, tā dodams iespēju rotai ielauzties Šampētera priežu raj. un ieņemt Volguntes ielu, kā arī iegūt smago ložmetēju. Neskatoties uz smago ievainojumu galvā, palika ierindā līdz uzdevuma izpildei.”
No kaujā gūtā ievainojuma 1919. gada 23. decembrī miris.
Pēc nāves par kaujas nopelniem paaugstināts par leitnantu. Piederīgajiem vēlāk piešķirta jaunsaimniecība Elejas pagasta Mazelejas pusmuižā.
2. vēsturiskā atkāpe. Markus Ozols dzimis 1895. gada 23. februārī Dzērbenes pagasta Auļos skolotāja ģimenē. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolu, studējis inženierzinātnes.
Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada maijā iesaukts Krievijas armijā, tajā pašā gadā beidzis 3. Maskavas praporščiku skolu. No 1917. gada dienējis Melnās jūras hidroaviācijā. 1918. gada oktobrī atgriezies Rīgā.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī Atsevišķajā (studentu) rotā. Tās sastāvā piedalījies kaujās Kurzemē un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem. No 1919. gada 1. aprīļa rotas, vēlāk bataljona komandieris. Bermontiešu uzbrukuma dienās pieteicies Studentu bataljonā un kā rotas komandieris cīnījies pret vāciešiem. Paaugstināts par kapteini.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. oktobrī kaujā pie Rīgas tiltiem Ozols “ar nelieliem vienas rotas spēkiem noturējās pret ienaidnieka spiedienu un zem spēcīgas uguns vadīja tiltu izgriešanu un pacelšanu, tā dodams iespēju mūsu daļām sakārtoties un nostiprināties Daugavas labajā krastā”.
Pēc Neatkarības kara Satversmes Sapulces komandants.
Atvaļināts 1922. gada 1. aprīlī. Studējis jurisprudenci Latvijas Universitātē. Rīgas pilsētas bāriņtiesas, pilsētas valdes loceklis, biedrību “Latvijas Vanagi” un “Kalpaka bataljons” biedrs, aizsargs, Rīgas pilsētas Aizgādības pārvaldes priekšnieks. Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu un Somijas Baltās Rozes ordeni.
Pirmās komunistiskās okupācijas laikā 1941. gada jūnijā deportēts, miris koncentrācijas nometnē Soliļeckā 1942. gada 6. augustā.
3. vēsturiskā atkāpe. Oskars Ozols Dzimis 1899. gada 3. maijā Dzērbenes pagasta Auļos skolotāja ģimenē. 1909. gādā beidzis Rīgas pilsētas reālskolu un iestājies Rīgas Politehniskajā institūtā Inženierzinātņu fakultātē. 1916. gadā strādājis hidrotehniskos izmeklēšanas darbos Vidusāzijā, Amoļinskas novadā, 1918. gadā dzīvojis Krievijā, darbojies tautas komisāra Kedrova vadītajā revīzijas komisijā. 1919. gada janvārī atgriezies Rīgā.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada jūnija sākumā, iecelts par armijas Saimniecības pārvaldes autocentra priekšnieku, no 15. augusta Dzelzceļu virsvaldes rīcībā. 1919. gada oktobrī brīvprātīgi iestājies Studentu bataljonā un piedalījies Rīgas aizstāvēšanā.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. oktobrī kaujā pie Rīgas tiltiem kareivis Ozols “kā lietpratējs zem niknas ienaidnieka uguns strādāja pie koka tilta pacelšanas, tā ievērojami sekmēdams mūsu panākumus, un pacelto tiltu atstāja viens no pēdējiem”.
1919. gada 11. novembrī atgriezies Dzelzceļu virsvaldē. 1920. gada martā pārgājis uz Zemkopības ministrijas ģeodēzijas dienestu. No 1921. gada aprīļa būvkonstrukciju un ģeodēzijas pasniedzējs Rīgas Valsts tehnikumā. Piešķirta jaunsaimniecība Iecavas pagasta Dārtijā.
Otrā pasaules kara laikā dienējis Latviešu leģionā. Kara beigās kritis amerikāņu gūstā. Atradies Putlosas, vēlāk Cēdelheimas nometnēs. 1946. gadā atgriezies pie ģimenes Eslingenē. Vadījis paša nodibinātu latviešu tehnikumu līdz izceļošanai uz Zviedriju. Miris 1975. gada 7. aprīlī Lundā Zviedrijā. Apbedīts Lundas Ziemeļu kapos.
Oskara Ozola atmiņas par bermontiādi publicējis vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.
Papildināts: 23.03.2021.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 252. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 378., 381. lpp. Jēkabsons, Ē. Neatkarības kara stāsti 1918-1919. 438.-465. lpp.
Atrodas Rīgas Lielajos kapos Miera ielā Jāņa draudzes nodalījumā.
Apglabāta Sieviešu palīdzības korpusa darbiniece Elza Žiglevica, mirusi 1919. gada 29. oktobrī no ievainojuma, kas gūts bermontiešu artilērijas apšaudes laikā Daugavmalā 1919. gada 10. oktobrī.
1925. gadā uz kapa uzstādīts granīta piemineklis ar tēlnieka Konstantīna Rončevska darinātu bronzas cilni, kurā attēlots E. Žiglevicas portrets profilā.
Pie pieminekļa bijusi arī piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts:
ELZA ŽIGLEVIC, stud. Phys.-math.
Dz. 5. sept. 1898. g. mir. 29. okt. 1919. g.
Tavs tēls šķīries no mums,
Tava piemiņa dzīvos.
Komunistiskās okupācijas laikā bronzas cilnis un piemiņas plāksne, kā arī kapa vietas nožogojums pazuduši.
Pēc vēsturnieka Oļģerta Tālivalža Auna iniciatīvas 2001. gadā piemineklis atjaunots. Restaurētais piemineklis atklāts 9. novembrī.
.jpg)
Lai novērstu krāsainā metāla zagļu radītos postījumus, atjaunotajā piemineklī bronzas cilnis aizstāts ar granīta cilni.
Pieminekļa restaurāciju finansiāli atbalstījuši Daugavas vanagi, un kopumā ziedojumos tika savākti 3905 lati.
Vēsturiska atkāpe: Elza Žiglevica dzimusi 1898. gada 25. septembrī (kapa plāksnē minēts 5. septembris) Kroņa Bērzmuižā. Mācījusies Lomonosova ģimnāzijā Rīgā, pēc tam fon Dervisa ģimnāzijā Maskavā. 1916. gadā apmeklējusi Maskavas Augstāko sieviešu kursu Fizikas un matemātikas fakultāti. 1917. gada pavasarī atgriezusies Rīgā un iestājusies Baltijas Tehniskās augstskolas Komerczinību fakultātē. 1918. gadā strādājusi Latvijas Preses birojā kā angļu preses referente, 1919. gada 27. septembrī iestājusies Latvijas Augstskolas (vēlāk Latvijas Universitātes) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. oktobrī Rīgā, “kad mūsu daļas nostiprinājās Daugavas labajā krastā, Ž., neskatoties uz draudošajām briesmām, zem stipras ienaidnieka uguns piegādāja kareivjiem ēdienu, tika nāvīgi ievainota”.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 251.-252. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 595. lpp.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 164, 14.11.2001.; Ritums: Sidnejas Latviešu biedrības informācijas biļetes, Nr. 678, 2010. gada decembris, 29. lpp.
Atrodas Rīgas Lielajos kapos Miera ielā.
Apglabāts 1919. gada 3. novembrī pie Vīķukroga kritušais 8. Daugavpils kājnieku pulka leitnants Hermans Riekstiņš Mārča dēls. Uz kapa uzstādīts šūnakmens piemineklis. Rupji apstrādātajā šūnakmens radzē iestrādāta ovāla plāksne, kurā iegravēts teksts:
Leitnants
HERMANS RIEKSTIŅŠ
8. DAUGAVPILS KĀJ. PUL.
Dz. 27. okt. 1890.
Kritis 3. nov. 1919.
Latvijas atbrīvošanas cīņā
par Tēvzemes brīvību
Es devu dzīvību.
Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai:
Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS,
1999. 251. lpp.
Atradās Rīgas Biķeru (Biķernieku) luterāņu baznīcā Vecajā Biķernieku ielā 59.
Atklāta 1936. gada 12. jūlijā. Piemiņas plāksne, kas novietota blakus altārim, darināta melnā granītā, un tajā iekalts teksts ar 15 kritušo vārdiem:
LATVIJAS ATBRĪVOŠANĀS CĪŅĀS KRITUŠIE
LTN. LIEPIŅŠ JĀNIS KRV.
BĒRZIŅŠ EDUARDS
LTN. JAUNALKSNIS KĀRLIS
PASAULES KARĀ KRITUŠIE
ARNĪTIS JĀNIS PRĀVASTS
KĀRLIS
DAUMANIS ERNESTS PUĶĪTIS
INDRIĶIS
EGLĪTIS JĀNIS SPRIŅĢIS
JĀNIS
KOLBERĢIS KĀRLIS STEPE
JĀNIS
LEGZDIŅŠ REINHOLDS TENISONS
ANDREJS
MUKTĀNS KĀRLIS VĪTIŅŠ
KRIŠJĀNIS
OZOLIŅŠ JĀNIS
NEVIENAM NAV LIELĀKAS MĪLESTĪBAS, KĀ KAD VIŅŠ
SAVU DZĪVĪBU NODOD PAR SAVIEM DRAUGIEM.
JĀŅA EV. 15. 13.
Komunistiskās okupācijas laikā piemiņas plāksne, domājams, iznīcināta.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai:
Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS,
1999. 249. lpp.; Jaunākās Ziņas, Nr. 152, 10.07.1936.
Atradās Rīgā Daugavgrīvā Birzes ielā 15.
Atklāta 1935. gada 15. oktobrī. Granīta plāksnē bija iekalts teksts:
NO ŠĪ NAMA
ĢENERĀLIS BERĶIS
PĒC DAUGAVAS FORSĒŠANAS
UN DAUGAVGRĪVAS IEŅEMŠA-
NAS 1919. GADA 15. OKTOBRĪ
VADĪJA
UZVARĀM VAIŅAGOTO
LATGALES DIVĪZIJAS
UZBRUKUMU
Zem teksta iekalts Krasta artilērijas pulka krūšu nozīmes attēlojums.
Komunistiskās okupācijas laikā piemiņas plāksne, domājams, iznīcināta.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai:
Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS,
1999. 245. lpp.; Krasta artilērijas Pulks. Daugavgrīva. Rīga: Krasta
artilērijas pulks, 1938. 37. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 236, 16.10.1935.
Atrodas Rīgas Lielajos kapos Miera ielā.
Ģimenes kapos apbedīts 1919. gada 9. oktobrī uz Jelgavas šosejas kritušais 5. Cēsu kājnieku pulka kapteinis un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Arvīds Kalniņš. Uz kapa uzstādīts 2,8 metrus augsts granīta obelisks, kura cokolā zem LKO attēlojuma iekalts teksts:
LĀČPLĒŠA ORDEŅA KAVALIERIS
KAP. ARVEDS KALNIŅŠ
DZ. 1. OKT. 1894
KRITIS 8. OKT. 1919
TIK TRŪDIEM PIEDER ATDUSA,
GARS DZĪVO MĪĻO PIEMIŅĀ
Vēsturiska atkāpe: Arvīds (Arveds) Kalniņš dzimis 1894. gada 1. oktobrī Rīgā. Izglītojies reālskolā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, iesaukts Krievijas armijā. 1916. gada sākumā beidzis Pāvila karaskolas saīsināto kursu. Dienējis 8. Maskavas grenadieru pulkā, pēc tam nāves bataljonā un Bulaka-Balahoviča vienībā. Apbalvots ar Annas ordeņa III un IV šķiru, Staņislava ordeņa III šķiru un Jura ordeņa IV šķīru, kā arī ar zelta ieročiem. Paaugstināts līdz kapteiņa pakāpei, divreiz kontuzēts.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 16. aprīlī un 2. (5.) Cēsu kājnieku pulka sastāvā piedalījies Cēsu kaujās. Vēlāk piedalījies Rīgas aizstāvēšanas cīņās pret bermontiešiem.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 6. jūnijā pie Cēsīm, komandēdams bataljonu, Kalniņš “zem spēcīgas ienaidnieka uguns atsita vairākkārtīgus vācu uzbrukumus un noturēja pozīcijas līdz atkāpšanās pavēles saņemšanai. Kaujā ar vāciešiem Jaunraunas rajonā 22. jūnijā sakāva ienaidnieka pārspēku un ar kauju sekoja tam līdz Juglai”.
Kritis 1919. gada 9. oktobra naktī uz Rīgas-Jelgavas šosejas, ienaidnieka granātas ķerts.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 251. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 224. lpp.
Atrodas Rīgas Lielajos kapos Miera ielā.
Apbedīts 1917. gada 13. janvārī kritušais 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka praporščiks Arturs Ābols. Par apbedījuma stāvokli ziņu nav.
Avots: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 251. lpp.
Atradās Kleistu mežā pirms Lāčupes kapiem aptuveni 400 metru no Buļļu ielas pie meža ceļa, kas Buļļu ielu savieno ar Kleistu muižu.
Bija apbedīts kāds nezināms Latvijas Neatkarības karā kritis karavīrs. Sākoties Atmodai, uz kapa uzstādīts balts koka krusts ar finiera plāksnīti, uz kuras rakstīts teksts:
LATVIJAS ARMIJAS
NEZINĀMS KARAVĪRS
KRITIS CĪŅĀ PRET BERMONSTU
1919. G. NOV.
Lismanis izsaka pieņēmumu, ka te apglabāts 8. Daugavpils kājnieku pulka virsseržansts un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ludvigs Blaksons, kuru 1919. gada 4. novembrī saplosīja bermontiešu granāta un kurš tika apbedīts turpat kaujas norises vietā.
1925. gadā laikrakstā “Latvijas Kareivis” aprakstīts kāds vientuļš karavīra kaps ceļa malā netālu no Kleistu muižas. Kapu esot sakopusi Latviešu Jaunatnes savienības Pārdaugavas apvienotā organizācija, kas uzstādījusi uz kapa krustu un norobežojusi to ar sētiņu. Uz krusta rakstīts: “Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, 8. Daugavpils kājn. pulka 8. rotas virsseržants Blaksons”.
1925. gada septembrī kapu esot apgānījuši nezināmi ļaundari, kas nolauzuši uz tā uzstādīto krustu, izpostījuši kapu kopiņu un izmētājuši ziedus. Tāpēc LJS biedri nolēmuši vērsties pie Brāļu kapu komitejas (BKK) un Blaksona brāļa ar ieteikumu pārapbedīt kritušā trūdus Rīgas Brāļu kapos. Taču domājams, ka tas nav izdarīts, jo Lismanim nav izdevies atrast Blaksona vārdu BKK apbedīto sarakstos. Nav apstiprinājušās arī ziņas, ka Blaksons varētu būt pārapbedīts Lāčupes kapos.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas apbedījums Kleistu mežā atkal pamests novārtā un ar laiku pilnībā aizmirsts. Uz tā uzstādītais koka krusts esot pazudis ap 2000. gadu, un pēdējos gados par kapavietu liecinājis vien blakus esošajā priedē iecirsta krusta zīme. Tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas simtgadei, lēmumu par nepieciešamību atrast nu jau par pazudušu uzskatīto apbedījumu 2018. gadā pieņēma Brāļu kapu komiteja. Šo uzdevumu uzņēmās kritušo karavīru meklēšanas vienība “Leģenda”, kas pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem apbedījumu atkal uzgāja 2021. gada jūnija sākumā. Pēc veiktās mirstīgo atlieku ekshumācijas tika izdarīts atzinums, ka apbedītais patiesi, visticamāk, ir virsseržants L. Blaksons.
Pēc ekspertu veiktās ekshumēto trūdu izpētes pabeigšanas 2022. gada 3. novembrī Blaksona mirstīgās atliekas beidzot pārapbedītas Rīgas Brāļu kapos.
Vēsturiska atkāpe. Ludvigs (Ludviķis) Blaksons dzimis 1887. gada 4. aprīlī Ķemeros. Tirgotājs.
Pirmā pasaules kara laikā dienējis 11. Somijas strēlnieku pulkā.
Latvijas armijā iestājies 1919. gadā, piedalījies cīņās pret bermontiešiem.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 3. novembrī Spilves pļavās Blaksons “kā vada komandieris ar savu vienību apgāja ienaidnieku un piespieda to atkāpties, turklāt ieguva ložmetēju. Tā paša gada 4. novembrī Bolderājas tuvumā pie Bites mājām, ienaidnieka granātas saplosīts, krita varoņa nāvē”.
Blaksona vārds ir minēts arī Ķemeru luterāņu baznīcā uzstādītajā piemiņas plāksnē (sk.) un Slokā uzstādītajā piemiņas stēlā Jūrmalā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.).
Papildināts: 06.11.2022.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 250.-251. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 81. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 217, 26.09.1925.; TV3 Ziņas, 13.06.2021.; riga.lv, 03.11.2022.
Atrodas Bolderājas luterāņu kapos.
1925. gadā Bumbu kalniņa (sk.) apkārtnē lopu gani uzgājuši jūras vēja atsegtas nezināma karavīra mirstīgās atliekas. Bolderājā dislocētais Sapieru pulks organizējis atrastā nezināmā karavīra pārapbedīšanu Bolderājas kapos, bet 1935. gadā uz kapa uzstādījis nelielu betona pieminekli, kurā iestrādāta melna granīta piemiņas plāksne. Tajā iekalts teksts:
Atradās bijušajā Rīgas 40. pamatskolā Debesbraukšanas (tagad Mēness) ielā 4.
Atklāta 1937. gada 13. maijā. Piemiņas plāksne darināta baltā marmorā, un tajā iekalts zeltā iekrāsots teksts ar to piecu bijušo skolas audzēkņu vārdiem, kas piedalījušies Latvijas Neatkarības karā un apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni.
Zināms, ka plāksnē bija minēti pulkvežleitnants Erasts Jirgensons, kapteinis A. (Aleksandrs?) Bērziņš, kapteinis J. (Jānis?) Liepiņš, kapteinis Jānis Seglenieks un seržants Ernests Stirna.
Piemiņas plāksne uzstādīta par skolēnu kooperatīva līdzekļiem.
Komunistiskās okupācijas laikā plāksne, domājams, iznīcināta.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai:
Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS,
1999. 247.-248. lpp.; Brīvā Zeme, Nr. 106, 13.05.1937.; Latvijas
Kareivis, Nr. 107, 14.05.1937.
Atrodas Rīgā Raiņa bulvārī 19 Latvijas Universitātes Mazajā aulā.
Lēmumu, ka universitātes aulā uzstādāma piemiņas plāksne ar tajā
iegravētiem Latvijas Neatkarības karā kritušo studentu vārdiem, pieņēma vēl
toreizējās Latvijas Augstskolas padome 1920. gada 18. februārī.
Piemiņas plāksne atklāta 1922. gada 31. maijā. Tā darināta baltā marmorā pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta, un tajā iekalts zeltā iekrāsots teksts ar 18 kritušo vārdiem:
PAR LATVIJU KRITUŠIE STUDENTI
EMILS AUSMANIS * JĀNIS BRENŠMIDTS * ALEKSANDRS
BROŽE * ELIAZARS FREIDBERGS * ALFONS GRAUDIŅŠ
RŪDOLFS GRINBERGS * NIKOLAJS GRUNDMANIS
ANDREJS KAMPARS * OĻĢERTS KIRŠENTĀLS * JĀNIS
MIGLAVS * PĒTERIS MĀLĪTIS * ALEKSANDRS OZOLS
ANSIS PELCS * KĀRLIS RITTERS * GUSTAVS SKALBE
ELZA ŽIGLEVIC * OSKARS OZOLOŅŠ * PAULIS KAKTIŅŠ
Sākotnēji plāksnē bija tikai 16 kritušo vārdi, bet divi pēdējie iekalti vēlāk.
Par piemiņas plāksnē minētajiem zināms sekojošais:
1) Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes Atsevišķā studentu bataljona kareivis Emīls Ausmanis dzimis 1899. gada 8. novembrī, kritis 1919. gada 22. martā Bataru kaujā (sk.), pēc nāves paaugstināts par leitnantu, apglabāts Rīgas Brāļu kapos;
2) Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Atsevišķās studentu rotas virsleitnants Jānis Brenšmits dzimis 1895. gada 12. martā (24. martā pēc Gregora kalendāra jeb jaunā stila) Suntažu pagasta “Ģērķos”, atkāpšanās laikā no Rīgas pie Iecavas kritis lielinieku gūstā, un 1919. gada 14. martā lielinieki Biķernieku mežā nošāvuši;
3) 8. Daugavpils kājnieku pulka 11. rotas leitnants Aleksandrs Brože dzimis 1885. gada 6. novembrī Valmieras apriņķī, kritis 1919. gada 15. oktobrī neveiksmīgā uzbrukuma laikā pār Rīgas Dzelzs tiltu;
4) Rezerves inženieru rotas leitnants Eliazars Freidbergs dzimis 1897. gada 15. aprīlī, kritis kaujās ar bermontiešiem 1919. gada 18. novembrī pie Misas Olaines rajonā, viņā vārds minēts arī piemineklī Jaunajos ebreju kapos (sk.);
5) 8. Daugavpils kājnieku pulka ložmetēju rotas virsleitnants Alfons Graudiņš dzimis 1896. gada 11. maijā Bauskas apriņķī, sākoties bermontiešu uzbrukumam Rīgai, 1919. gada 8. oktobrī pie Jelgavas šosejas ievainots, nākamajā dienā miris Rīgas Bērnu slimnīcā, apglabāts Rīgas Lielajos kapos (sk.);
6) Rezerves inženieru rotas kareivis Rūdolfs Grīnbergs dzimis 1892. gada 20. maijā Lauberes-Ozolu pagastā, kritis kaujās ar bermontiešiem 1919. gada 14. oktobrī pie Rīgas Koka tilta;
7) Atsevišķā latviešu (Kalpaka) bataljona Atsevišķās studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis dzimis 1896. gada 7. februārī Bērzmuižas pagastā, kritis pārpratuma kaujā ar vāciešiem 1919. gada 6. martā pie Airītēm (sk.), apglabāts Rīgas Brāļu kapos;
8) Kurzemes divīzijas papildinājumu bataljona virsleitnants Andrejs Kampars dzimis 1897. gada 28. martā Vecsvirlaukas pagastā, kritis kaujā ar bermontiešiem 1919. gada 7. novembrī pie Jaunjelgavas, apglabāts Jaunsvirlaukas pagasta Vimbu (Pūcīšu) kapos (sk.);
9) 3. Jelgavas kājnieku pulka virsleitnants Oļģerts Kiršentāls ievainots kaujā ar lieliniekiem 1919. gada 3. oktobrī pie Līvāniem, no gūtajiem ievainojumiem miris Latvijas Kara slimnīcā;
10) 7. Siguldas kājnieku pulka leitnants Jānis Miglavs dzimis 1895. gada 19. decembrī toreizējā Ternejas pagastā, bermontiešu uzbrukuma laikā Rīgai 1919. gada 12. oktobrī Daugavmalā ievainots un nākamajā dienā miris, apglabāts Rūjienas Skudrītes kapos (sk.);
11) 1. Liepājas kājnieku pulka 4. rotas komandieris leitnants Pēteris Mālītis dzimis 1897. gada 5. jūnijā Lubejas pagastā, kritis 1919. gada 22. novembrī pie Svitenes kaujā ar bermontiešiem, apglabāts Liezēres kapos (sk.);
12) 8. Daugavpils kājnieku pulka 4. rotas virsseržants Aleksandrs Ozols dzimis 1896. gada 19. maijā Dzērbenes pagastā, 1919. gada 10. novembrī pie Šampētera kaujā ar bermontiešiem ievainots un 23. decembrī miris, pēc nāves paaugstināts par leitnantu, apglabāts Rīgas Lielajos kapos (sk.);
13) Baltijas Landesvēra kavalērijas diviziona kareivis Ansis Pelcs dzimis 1895. gada 22. oktobrī Rīgā, kritis 1919. gadā izlūkgājienā pie Skrundas;
14) 1. bruņotā diviziona 3. bruņuvilciena komandieris virsleitnants Kārlis Riters (Ritters) dzimis 1895. gada 11. novembrī Kokneses pagastā, kritis 27.04. 1920. gada pie Žogovas stacijas, apglabāts Kokneses pagasta Kaplavas kapos (sk.);
15) Kara skolas kadets Gustavs Skalde dzimis 1896. gada 23. septembrī Liepājā, 1919. gada 18. novembrī pie Vareļiem ievainots un kritis bermontiešu gūstā, 12. decembrī miris Jelgavas slimnīcā, apglabāts Liepājas Līvas kapos (sk.);
16) Sieviešu palīdzības korpusa biedre Elza Žiglevica dzimusi 1898. gada 25. septembrī Kroņa Bērzmuižā, bermontiešu artilērijas apšaudes laikā 1919. gada 10. oktobrī Daugavmalā ievainota un 29. oktobrī mirusi, apglabāta Rīgas Lielajos kapos (sk.);
17) Oskars Ozoliņš, iespējams, 6. Rīgas kājnieku pulka kareivis, kritis 1920. gada 3. janvārī kaujās ar lieliniekiem Latgales frontē;
18) Paulis Kaktiņš, iespējams, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka kareivis, 1919. gada 10. aprīlī pie Apes ievainots, miris 29. maijā Tērbatas (Tartu) kara slimnīcā, apglabāts Rūjienas Bērtuļa kapos (sk.).
13 no piemiņas plāksnē minētajiem kritušajiem savulaik studējuši Rīgas Politehniskajā institūtā, kas tolaik atradās vēlākās Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī 19.
Astoņi no kritušajiem studentiem – Rūdolfs Grīnbergs, Nikolajs Grundmanis, Andrejs Kampars, Pēteris Mālītis, Aleksandrs Ozols, Kārlis Ritters, Gustavs Skalde un Elza Žiglevics – pēc nāves tikuši apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni.
Jau pirmajā komunistiskās okupācijas periodā 1940. gadā plāksne tika noņemta un, domājams, gājusi bojā.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas piemiņas plāksne ir atjaunota. Atjaunotā plāksne atklāta 1994. gada 27. septembrī.
Papildināts: 28.06.2024.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai:
Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS,
1999. 247. lpp.; Cīņa par brīvību: Latvijas Neatkarības karš (1918-1920)
Latvijas valsts vēstures arhīva dokumentos. 4. daļa. 1919. gada decembra sākums
– 1920. gada rudens. Sast.: Jēkabsons, Ē. Rīga: Latvijas Nacionālais arhīvs, 2023.
379. lpp.; Ilustrēts Žurnāls, Nr. Nr. 12, 15.11.1922. 4. lpp.; Latvijas
Universitātes muzeja vietne (https://www.lu.lv/en/muzejs).
