Atrodas Rīgas Lielajos kapos Miera ielā.
Dzimtas kapos apglabāts 8. Daugavpils kājnieku pulka virsseržants un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Ozols, miris 1919. gada 23. decembrī no ievainojuma, kas gūts 10. novembrī pie Šampētera. Uzstādīts kopīgs dzimtas piemineklis, kurā starp citiem iekalti arī vēl divu Ozolu dzimtai piederīgo LKOK – Markus un Oskara – vārdi. Pieminekļa tekstā aiz katra LKOK vārda iekalts neliels ordeņa atveidojums:
ŠEIT ATDUSAS DIEVA MIERĀ
AUĻU SKOLOTĀJA
OZOLA
DZIMTA
KRIŠJĀNIS 6.IV.1682.-2.V.1905.
OTTO 18.V.1905.-10.11.1907.
ALEKSANDRS 06.V.1896.-23.12.1919.
NATALIJA DZ. ZANDE
19.VIII.1866.-8.IX.1929.
MARKUS 1895-1942. SIBĪRIJĀ
ARTŪRS 1890.-1969. ZVIEDRIJĀ
OSKARS 1889.-1975. – “ –
ELIZABETE 1893.-1894. – “ –
MARTA 1900.-2001 – “ –
1. vēsturiskā atkāpe. Aleksandrs Ozols dzimis 1896. gada 19. maijā Dzērbenes pagastā. Vidusskolas izglītība.
Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, mācījies junkuru skolā. 1917. gadā atgriezies Latvijā, nodarbojies ar zemkopību.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada maijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī pie Šampētera, “kad rota nokļuva stiprā ienaidnieka ugunī un apstājās, [virsseržants] O. kā vada komandieris, neskatoties uz draudošām briesmām, pirmais metās virsū ienaidniekiem un piespieda tos bēgt uz Zasulauka staciju, tā dodams iespēju rotai ielauzties Šampētera priežu raj. un ieņemt Volguntes ielu, kā arī iegūt smago ložmetēju. Neskatoties uz smago ievainojumu galvā, palika ierindā līdz uzdevuma izpildei.”
No kaujā gūtā ievainojuma 1919. gada 23. decembrī miris.
Pēc nāves par kaujas nopelniem paaugstināts par leitnantu. Piederīgajiem vēlāk piešķirta jaunsaimniecība Elejas pagasta Mazelejas pusmuižā.
2. vēsturiskā atkāpe. Markus Ozols dzimis 1895. gada 23. februārī Dzērbenes pagasta Auļos skolotāja ģimenē. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolu, studējis inženierzinātnes.
Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada maijā iesaukts Krievijas armijā, tajā pašā gadā beidzis 3. Maskavas praporščiku skolu. No 1917. gada dienējis Melnās jūras hidroaviācijā. 1918. gada oktobrī atgriezies Rīgā.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī Atsevišķajā (studentu) rotā. Tās sastāvā piedalījies kaujās Kurzemē un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem. No 1919. gada 1. aprīļa rotas, vēlāk bataljona komandieris. Bermontiešu uzbrukuma dienās pieteicies Studentu bataljonā un kā rotas komandieris cīnījies pret vāciešiem. Paaugstināts par kapteini.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. oktobrī kaujā pie Rīgas tiltiem Ozols “ar nelieliem vienas rotas spēkiem noturējās pret ienaidnieka spiedienu un zem spēcīgas uguns vadīja tiltu izgriešanu un pacelšanu, tā dodams iespēju mūsu daļām sakārtoties un nostiprināties Daugavas labajā krastā”.
Pēc Neatkarības kara Satversmes Sapulces komandants.
Atvaļināts 1922. gada 1. aprīlī. Studējis jurisprudenci Latvijas Universitātē. Rīgas pilsētas bāriņtiesas, pilsētas valdes loceklis, biedrību “Latvijas Vanagi” un “Kalpaka bataljons” biedrs, aizsargs, Rīgas pilsētas Aizgādības pārvaldes priekšnieks. Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu un Somijas Baltās Rozes ordeni.
Pirmās komunistiskās okupācijas laikā 1941. gada jūnijā deportēts, miris koncentrācijas nometnē Soliļeckā 1942. gada 6. augustā.
3. vēsturiskā atkāpe. Oskars Ozols Dzimis 1899. gada 3. maijā Dzērbenes pagasta Auļos skolotāja ģimenē. 1909. gādā beidzis Rīgas pilsētas reālskolu un iestājies Rīgas Politehniskajā institūtā Inženierzinātņu fakultātē. 1916. gadā strādājis hidrotehniskos izmeklēšanas darbos Vidusāzijā, Amoļinskas novadā, 1918. gadā dzīvojis Krievijā, darbojies tautas komisāra Kedrova vadītajā revīzijas komisijā. 1919. gada janvārī atgriezies Rīgā.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada jūnija sākumā, iecelts par armijas Saimniecības pārvaldes autocentra priekšnieku, no 15. augusta Dzelzceļu virsvaldes rīcībā. 1919. gada oktobrī brīvprātīgi iestājies Studentu bataljonā un piedalījies Rīgas aizstāvēšanā.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. oktobrī kaujā pie Rīgas tiltiem kareivis Ozols “kā lietpratējs zem niknas ienaidnieka uguns strādāja pie koka tilta pacelšanas, tā ievērojami sekmēdams mūsu panākumus, un pacelto tiltu atstāja viens no pēdējiem”.
1919. gada 11. novembrī atgriezies Dzelzceļu virsvaldē. 1920. gada martā pārgājis uz Zemkopības ministrijas ģeodēzijas dienestu. No 1921. gada aprīļa būvkonstrukciju un ģeodēzijas pasniedzējs Rīgas Valsts tehnikumā. Piešķirta jaunsaimniecība Iecavas pagasta Dārtijā.
Otrā pasaules kara laikā dienējis Latviešu leģionā. Kara beigās kritis amerikāņu gūstā. Atradies Putlosas, vēlāk Cēdelheimas nometnēs. 1946. gadā atgriezies pie ģimenes Eslingenē. Vadījis paša nodibinātu latviešu tehnikumu līdz izceļošanai uz Zviedriju. Miris 1975. gada 7. aprīlī Lundā Zviedrijā. Apbedīts Lundas Ziemeļu kapos.
Oskara Ozola atmiņas par bermontiādi publicējis vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.
Papildināts: 23.03.2021.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 252. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 378., 381. lpp. Jēkabsons, Ē. Neatkarības kara stāsti 1918-1919. 438.-465. lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru