Pie Svētes pamatskolas piemineklis Daugavgrīvas zemessargu bataljoniem

Atrodas iepretim Svētes pamatskolas kādreizējos Ruļļu kalnos. GPS 56.59154, 23.678132 

Iecerētā pieminekļa vieta iesvētīta 1990. gada 14. aprīlī, bet pats piemineklis atklāts 1991. gada 14. aprīlī. Pieminekli savā darbnīcā Rīgā veidojuši tēlnieki Alvīne Veinbaha, Jānis Kaksis un Klāvs Veinbahs (Veinbahs-Kaksis). Tas sastāv no paralelograma formas pelēka granīta pamata, uz kura uzstādīts 18 tonnas smags, sarkanīgs, neregulāras formas šķelts laukakmens ar iedziļinātu auseklīti. Tā centrā reljefā kaltas divas senlatviešu karotāju figūras. Pa labi no bareljefa iekalts teksts: 

LATVIEŠU
STRĒLNIEKIEM
1915. G. 

Pa kreisi zemāk: 

ES JUMS SAKU, SVEŠI ĻAUDIS –
ŠAI ZEMĒ NENĀCIET;
DZIED MAN ZELTA LAKSTĪGALA
ZOBENTIŅA GALIŅĀ! 

Aizmugurē attēlots zobens, saules stari un iekalts teksts: 

1915. GADA APRĪLĪ
DAUGAVGRĪVAS CIETOKŠŅA LATVIEŠU
ZEMESSARGI ŠEIT – PIE RUĻĻU KALNIEM
SAVĀ PIRMAJĀ KAUJĀ APTURĒJA VĀCU
ARMIJAS UZBRUKUMU JELGAVAI.
... IDEJA PAR LATVIEŠU STRĒLNIEKU
PULKU RADĪŠANU BIJA DZIMUSI. 

Pieminekļa uzstādīšanas projektu izstrādājis arhitekts Oļģerts Dūda. Tas celts par saziedotiem līdzekļiem. 

Vēsturiska atkāpe. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 13 zemessargu rotas, kas bija saformētas no mobilizētajiem latviešu apdzīvotajos apriņķos (Rīgas, Liepājas, Aizputes, Kuldīgas, Ventspils, Talsu, Tukuma, Jelgavas un Jēkabpils) tika ieskaitītas Daugavgrīvas cietokšņa garnizonā kā darba rotas. Astoņas no tām tika apbruņotas un vēlāk izgāja kaujas apmācību, izveidojot 1. un 2. Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto zemessargu darba rotu bataljonu. No to sastāvā esošajiem aptuveni 2000 vīru 98% bija latvieši. 

1915. gada 19. martā (6. martā pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) abi bataljoni tika iekļauti ģenerālmajora Alekseja Potapova komandētajā karaspēka grupā un nosūtīti uz Liepāju. Vēlāk tie piedalījās kaujās tagadējās Lietuvas teritorijā, ciešot ievērojamus zaudējumus. 

27. aprīlī Kauņas guberņā un Kurzemē uzsāktā vācu uzbrukuma rezultātā Krievijas karaspēks bija spiests sākt atkāpšanos Jelgavas virzienā. Armijas un civilās iestādes jau gatavojās pilsētu atstāt, kad vācu avangarda vienības – 6. kavalērijas divīzijas jātniekus – pie Ruļļu kalniem apturēja latviešu zemessargi, kas šajā kaujā zaudēja 57 kritušos un 155 ievainotos. Nākamajā dienā vācieši mēģināja Jelgavu sasniegt no Tukuma puses, taču arī šajā virzienā tie nespēja pārvarēt daugavgrīviešu pretestību. Tā rezultātā Jelgavas stāvokli izdevās stabilizēt, pretinieks atkāpās aiz Ventas līnijas, un vācu uzbrukums atsākās tikai pēc diviem mēnešiem. 

Tiek uzskatīts, ka veiksmīgā Daugavgrīvas zemessargu bataljonu darbība Jelgavas aizstāvēšanā bija viens no faktoriem, kas labvēlīgi ietekmēja 1915. gada vasarā Krievijas impērijas iestāžu lēmumu atļaut latviešiem dibināt nacionālas karaspēka vienības – latviešu strēlnieku bataljonus (vēlāk pulkus). 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 133. lpp.; Jelgavas Ziņotājs, Nr. 54, 06.04.1990.; Nr. 71, 08.05.1990.; Nr. 61, 17.04.1991.; Peniķis, M. Pasaules karš 1914., 1915. un 1916. gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu-pulku cīņas. II daļa. Rīga: Militārās literatūras apgādes fonds, 1939. 232.-233., 243.-247. lpp.; Andersons, I., Gaitu sākums: Latviešu strēlnieki Rīgas frontē (1915–1917). Rīga: Latvijas Žurnālistu savienības komerccentrs, 1991. 17. lpp.; Bērziņš V. Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1995. 31. lpp.