Atrodas Īslīces pagastā bijušā Bērzukroga vietā (Bauskas – Vašku (Lietuva) ceļa kreisajā pusē, aptuveni 6,5 km no Bauskas centra, pirms Vecžabartu iebraucamā ceļa).
Atklāts 1998. gada 26. aprīlī pie Lāčplēša kara ordeņa kavaliera ģenerāļa Krišjāņa Berķa savulaik stādītā ozola viņa dzimto māju kādreizējā pagalmā. Piemiņas zīmi uzņēmuma Akmens apstrādes centrs AKM darbnīcā Ķekavā veidojuši akmeņkaļi Pēteris Zvaunis un Guntis Pandars. Tā sastāv no deviņas tonnas smaga, rupji apstrādāta laukakmens, pie kura piestiprināta melnā granītā darināta pulēta plāksne. Tajā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts:
ŠEIT DZIMIS
LATVIJAS NACIONĀLĀS ARMIJAS
ĢENERĀLIS
KRIŠJĀNIS BERĶIS
* 1884. 26. IV † 1941. NOSLEPKAVOTS PERMĀ
LATVIJAS NACIONĀLIE KARAVĪRI
1998. 26. IV
Pieminekli uzstādījusi Latvijas Nacionālo karavīru biedrība pēc tās Bauskas nodaļas toreizējā priekšsēdētāja Imanta Zeltiņa iniciatīvas.
Vēsturiska atkāpe. Krišjānis Berķis dzimis 1884. gada 26. aprīlī Īslīces pagasta Bērzkrogā kalpa un vēlākā Bērzkroga nomnieka ģimenē. Mācības sācis Kaucmindes pagastskolā, 1903. gadā beidzis Bauskas pilsētas skolu, tajā pašā gadā izturējis brīvprātīgā eksāmenu Jelgavas ģimnāzijā un rudenī iestājies Viļņas junkuru skolā, ko beidzis 1906. gadā, iegūstot podporučika pakāpi. Sācis dienestu 2. Somijas strēlnieku pulkā Helsingforsā, 1909. gadā paaugstināts par poručiku, bet 1913. gadā – par štābkapteini. Pirmā pasaules kara laikā kā rotas komandieris piedalījies kaujās Austrumprūsijā un Krievijas pierobežā.
Vēlāk līdz 1917. gada jūnijam kā bataljona komandieris piedalījies kaujās Karpatos un Galīcijā – pie Kosjuvkas, Strijas, tā dēvētajā Brusilova uzbrukumā 1916. gada vasarā u.c. kaujās. 1917. gada janvārī paaugstināts par kapteini, bet jūlijā – par apakšpulkvedi. Tā paša gada augustā pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 4. Tukuma latviešu strēlnieku pulku un iecelts bataljona komandieri. No 20. oktobra līdz 7. decembrim komandējis arī pulku. Piedalījies kaujās pie Mazās Juglas, Tīnūžiem un Nītaures. Apbalvots ar Staņislava ordeņa II un III šķiru, Annas ordeņa II, III un IV šķiru un Vladimira ordeņa IV šķiru. Atrazdamies 4. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā, izpelnījies arī Jura krusta IV šķiru.
Pēc lielinieku apvērsuma arestēts par pretošanos revolucionāru komitejai un atstādināts no pulka komandēšanas. Pēc tam aizbraucis pie radiem uz Somiju, bet, lielinieku vajāts, bijis spiests bēgt uz Krieviju. 1918. gada vasarā atgriezies Somijā, kad lielinieku vara tur jau likvidēta, un kādu laiku dzīvojis Hemēnlinnā.
1919. gada februārī atstājis Somiju un ieradies Tallinā, 21. martā uzņemts Ziemeļlatvijas brigādē un nozīmēts par Rezerves bataljona komandieri, ko pats Tērbatā saformējis lielākoties no brīvprātīgajiem. 18. maijā bataljons pārdēvēts par 2. Cēsu kājnieku pulku. No 20. maija cīnījies pie Rūjienas pret lieliniekiem, jūnijā pret landesvēru un dzelzsdivīziju pie Cēsīm un Raunas. Par nopelniem šajās kaujās oktobrī paaugstināts par pulkvedi. 1919. gada 6. augustā iecelts par 3. Latgales divīzijas komandieri.
Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru teikts, ka “bermontiešu uzbrukuma laikā personiski vadīja savu divīziju kaujā, bez sevišķiem zaudējumiem ieņēma Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni, tā likdams pamatu Rīgas, Zemgales un Kurzemes atbrīvošanai. Izšķirošajās kaujās par Rīgas atbrīvošanu no 3. līdz 11. nov. komandēja lielāku kaujas grupu Rīgas rajonā, izcīnīja niknas kaujas pie Priedaines, Bulduru tilta un gar Lielupi, atbrīvojot Jūrmalu”. Tam sekoja Jelgavas un Tukuma ieņemšana un bermontiešu padzīšana pāri Lietuvas robežām.
1919. gada decembrī Berķis ar savu divīziju ieradās Latgales frontē posmā no Igaunijas robežas līdz Krustpils-Rēzeknes dzelzceļa līnijai un turpināja divīzijas komandēšanu līdz pat Neatkarības kara beigām.
1920. gada jūnijā ievēlēts Satversmes sapulcē, taču no mandāta atteicies.
1927. gadā par kauju nopelniem cīņās pie Cēsīm un pret bermontiešiem apbalvots arī ar LKO II šķiru, bet par kaujām ar lieliniekiem – ar ordeņa I šķiru.
1925. gada 22. jūnijā paaugstināts par ģenerāli. 1930. gadā beidzis Kara akadēmiskos kursus. Līdz 1933. gadam 3. Latgales divīzijas komandieris, 1933. un 1934. gadā virsnieks Armijas štāba Administratīvajā daļā, no 1934. gada aprīļa 2. Vidzemes divīzijas komandieris un Rīgas garnizona priekšnieks, kam 15. maija apvērsuma laikā bija tieši pakļauti arī Daugavpils, Liepājas un Pļaviņu garnizona priekšnieki. LKO domes loceklis. 1934. gada novembrī iecelts par Latvijas armijas komandieri. No 1940. gada 5. aprīļa līdz jūnijam kara ministrs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I un II šķiru, Viestura ordeņa I šķiru, Francijas Goda Leģiona ordeni, Igaunijas Brīvības krusta I šķiras 2. pakāpi, Somijas Baltās Rozes I šķiras komandiera ordeni, Lietuvas kara ordeņa "Vytis" I šķiras 3. pakāpi un Aizsargu Nopelnu krustu. Kā Neatkarības kara dalībniekam piešķirtas Vaives dzirnavas pie Cēsīm.
Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada 20.jūnijā atvaļināts. Berķim izdevās izkļūt no okupētās Latvijas un nonākt Somijā, taču drīz vien atgriezies Latvijā. Mēģinot vēlreiz nokļūt Somijā, 1940. gada jūlijā Tallinā apcietināts un 9.augustā kopā ar dēlu un vedeklu izsūtīts uz Krieviju, kur 1941. gada 23. jūnijā atkal apcietināts. Miris Permas cietuma slimnīcā 1942. gada 29. jūlijā.
K. Berķis piemiņas plāksne uzstādīta arī pie bijušās Bauskas pilsētas skolas (sk.).
Papildināta: 05.06.2022.
Avoti: Brīvā Latvija, Nr. 17, 02.05.1998.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 71.-72. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 98. lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 17, 02.05.1998.; Laiks, Nr. 15, 07.04.2007.; Bauskas Dzīve, 29.04.2019.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru