Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos aiz Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa labajā pusē.
Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris bijušais Latvijas armijas virspavēlnieks un vēlākais kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis. Tuvinieki sākotnēji gribējuši viņu apglabāt Brāļu kapos, taču komunistiskā okupācijas režīma iestādes to liegušas. Pastāv gan arī versija, ka tobrīd Brāļu kapi esot bijuši slēgti jauniem apbedījumiem, bet kapu pārvaldes darbinieki, demonstrējot iespējami lielu labvēlību, ierādījuši Balodim kapavietu iespējami prestižāka vietā. Turklāt tikusi atvēlēta ievērojami lielāka platība nekā parastiem apbedījumiem.
Arī par kapavietas iekārtošanu un tās izbūvi tiek stāstītas dažādas leģendas, un joprojām pastāv pretrunīgas ziņas par patiesajiem apstākļiem.
J. Baloža kapavietas projektu izstrādājis arhitekts Pēteris Štokmanis, kurš pats organizējis, finansējis un vadījis arī būvdarbus, no kuriem lielu daļu veicis pats savām rokām. Viņš nodarbojies arī ar projekta saskaņošanu, materiālu iegādi, apstrādāšanu, transportēšanu un palīgstrādnieku algošanu. Savus pakalpojumus P. Štokmanis piedāvājis pats un nekādu atlīdzību no atraitnes neesot prasījis, lai gan Elvīra Balode vismaz divreiz esot viņam nodevusi attiecīgi 300 un 200 rubļu nepieciešamo materiālu iegādei (Saskaņā ar projekta tāmi būvmateriālu izmaksas bija 758,60 rubļi).
Saskaņā ar projektu J. Baloža apbedījums bija iezīmējams ar mūrētu atbalsta sienu, kas apšūta ar šūnakmens plāksnēm un izvietota gar kapavietas kreiso malu. No šūnakmens veidots arī sols, kas kapavietas teritoriju atdala no ceļa, kā arī kāpņveidīgā iekšējā celiņa plāksnes. Pašu kapu bija jāpārsedz guleniski novietotai granīta piemiņas plāksnei, uz kuras paredzēts iekalt vārdu, uzvārdu, kā arī dzimšanas un miršanas datumus. Krusta zīmi uz plāksnes bija jāaizstāj ar ciļņa veidā izkaltu zobenu. Kapa galvgalī bija paredzēts uzstādīt kaltu metāla krustu.
Vēsturnieks Andris Caune, kura tēvs gleznotājs Voldemārs Caune, tuvs J. Baloža draugs, kopā ar E. Balodi kārtojis visus viņa apbedīšanas jautājumus, atceras, ka viņu privātmājā Nāras ielā 3. esot atvesta autokrava ar neapstrādātiem šūnakmens bluķiem, no kuriem P. Štokmanis (tolaik A. Caune viņa vārdu neesot zinājis) pats ar rokas zāģi izzāģējis kapa vietas iekārtošanai nepieciešamās plāksne.
Ilgāku laiku J. Baloža kapu iezīmēja vienīgi ar šūnakmens plāksnēm apšūtā
atbalsta siena. Tajā bija izveidoti trīs kubveida izciļņi Jāņu vainagu
uzkāršanai, taču stāsta, ka saskaņā ar arhitekta ieceri tie simbolizējot trīs
kubus, ar kuriem Latvijas armijas zīmotnēs apzīmēja ģenerāļa pakāpi.
Tajā pašā laikā, kā stāsta P. Štokmaņa meita Māra Zariņa, Arhitektūras pārvalde, saskaņojot projektu, aizliegusi uzstādīt iecerēto trīs metrus augsto metāla krustu.
Savukārt kapa plāksnes uzstādīšanu aizkavēja grūtības atrast piemērotu granīta bluķi. Plāksnes izgatavošanai P. Štokmanis pieaicināja tēlnieku Raimondu Muzikantu, kurš kopā ar dzīvesbiedri Ausmu sameklēja piemērotu akmeni Vidzemes jūrmalā pie Vitrupes. Taču no tā izkaltā plāksne ir nedaudz mazāka (95x185 cm) nekā arhitekta iecerētā – metrs x divi. Galu galā tomēr tiek izmantots esošais materiāls un 1968. gada rudenī piemiņas plāksne ir gatava.
Kā stāsta P. Štokmaņa brāļadēls Mihails Štokmanis, kuru arhitekts bija pieaicinājis plāksnes uzstādīšanai, tas noticis 1968. gada (Mihails gan kļūdaini min 1973. gadu) septembra beigās vai oktobra sākumā. Jau nākamajā dienā komunistiskās okupācijas varasiestādes plāksni no kapa esot novākušas, bet gan J. Baloža atraitne, gan P. Štokmanis un R. Muzikants tikuši aizturēti. Tajā pašā laikā Ausma Muzikante, kas gan notikuma brīdī klāt nav bijusi, atceras, ka plāksne tikusi konfiscēta vēl pirms uzstādīšanas pie kapsētas vārtiem. Sākotnēji atņemtā kapa plāksne novietota aiz kapličas, bet pēc tam pārvesta uz toreizējā uzņēmuma “Granīts” teritoriju Miera ielā.
Čekisti piedāvājuši E. Balodei nokalt no uz piemiņas plāksnes esošo zobenu, solot, ka tad to atļaušot uzstādīt. J. Baloža atraitne tam esot piekritusi, taču vēlāk tēlniekam paudusi cerību, ka “laiki mainīsies” un ka tad nokaltais granīta cilnis tiks aizstāts ar bronzā atlietu zobenu.
Savukārt valodnieks Konstantīns Karulis savās atmiņās stāsta, ka viņš E. Balodei ieteicis vērsties pie KGB vietējās filiāles, tā dēvētās LPSR Valsts drošības komitejas, toreizējā priekšsēdētāja Longina Avdjukeviča, kurš esot bijis “sašutis” par kapa apgānīšanu un visžēlīgi piekritis piemiņas plāksni atgriezt iepriekšējā vietā, lai gan, protams, zobenu vajadzēšot nokalt.
Tiek arī stāstīts, ka pieprasīts no piemiņas plāksnes aizvākt arī J. Baloža dienesta pakāpi – ģenerālis –, kas saskaņā ar dažu liecinieku versijām esot bijusi iekalta pirms viņa vārda. Nav arī vienprātības, kāds īsti izskatījies uz kapa plāksnes izkaltais zobens, jo daļa liecinieku stāsta, ka tam ap rokturi bijis ozollapu vainadziņš. A. Caune norāda, ka zobens ar šādu vainadziņu atveidots uz Rīgas Brāļu kapu galējās noslēdzošās sienas, kuras pakājē apglabāti latviešu strēlnieku, Latvijas armijas un vēlāk arī Latviešu leģiona augstākie virsnieki. Tur pēc ranga pienāktos atdusas vieta arī J. Balodim, kas komunistiskās okupācijas apstākļos nebija iespējams. Tāpēc P. Štokmanis heraldisko simbolu, kuru tēlnieks Kārlis Zāle bija novietojis uz Brāļu kapu sienas, vēlējies atveidot uz J. Baloža kapa plāksnes.
Tajā pašā laikā P. Štokmaņa izstrādātajā projektā, kas 1966. gada 12. septembrī saskaņots ar Rīgas pilsētas galveno mākslinieku, nekāda vainadziņa uz zobena roktura nav. Kapa plāksnē nav paredzēts iekalt arī J. Baloža dienesta pakāpi.
Diemžēl pagaidām nav zināma arī neviena fotogrāfija ar kapa plāksni sākotnējā izskatā.
Sākotnēji izmaiņas J. Baloža kapa plāksnē varasiestādes pieprasījušas veikt tās autoram R. Muzikantam, taču viņš kategoriski atteicies, un pēc tam to veikuši uzņēmuma “Granīts” akmeņkaļi, par ko režīma iestādes esot pat pašas samaksājušas. Sakropļotā piemiņas plāksne atkārtoti uz J. Baloža kapa tika uzstādīta 1969. gadā.
Zobens uz piemiņas plāksnes atgriezās tikai gandrīz 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Nokaltais granīta zobens tagad aizstāts ar bronzas atlējumu. To, atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, dāvinājusi studentu korporācija “Ventonia”, kuras vienīgais goda filistrs ir J. Balodis. Atjaunoto zobenu veidojis piemiņas plāksnes autora dēls tēlnieks Tālivaldis Muzikants. Atjaunotā piemiņas plāksne atklāta 1918. gada 11. novembrī.
Tagad piemiņas plāksnē iekalts teksts, kurā līdzās J. Baloža vārdam lasāms arī viņa dzīvesbiedres vārds:
JĀNIS BALODIS
1881.20.II – 1965.8.VIII
ELVĪRA BALODE
1902.3.XI – 1979.21.VII
Balodim uzstādīta piemiņas zīme arī pie viņa dzimtajām mājām Trikātas
pagasta “Vēžniekos” (sk.), kā arī piemiņas plāksne viņa kādreizējā dienesta
vietā Daugavpils cietoksnī (sk.).
Papildināts: 23.03.2024.
Avoti: Ģenerāļa Jāņa Baloža beidzamie mūža gadi Latvijā 1956-1965: Laikabiedru atmiņas un liecības. Sast. Caune, A. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2014. 167., 172.-173., 255.-274. lpp.; Latvija Amerikā, Nr. 38, 24.09.2005.; Amor vincit omnia: Konstantīns Karulis dzīvē un darbos: Monogrāfisks rakstu krājums. Sast. Kursīte, J. Rīga: Zinātne, 2017. 234. lpp.; LA.LV, 21.12.2018.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru