Atrodas Zirņu pagasta Airītēs pie vecā Skrundas–Saldus ceļa. GPS 56.67833,
22.15538
Savienība “Pulkveža Kalpaka bataljons”, kas attiecīgi sastāvēja no
bataljona apakšvienību biedrībām un savu faktisko darbību uzsāka jau 1920.
gadā, par pirmo uzdevumu izvirzīja piemiņas zīmes uzstādīšanu vietā, kur 1919.
gada 6. martā pārpratuma kaujā starp Latviešu atsevišķo (Kalpaka) bataljonu un
sabiedrotajām vācu vienībām (Dzelzsdivīzijas Borkes bataljonu) krita pirmais
vienības komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, kā arī Atsevišķās studentu rotas
komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas
vada komandieris virsleitnants Pēteris Krievs un bataljonam piekomandētās vācu
zemessardzes (landesvēra) baterijas komandieris leitnants Johans Hanss
Šrinders.
Lai gan pie Savienības jau bija izveidots pieminekļa fonds un bija uzsākta
ziedojumu vākšana, vēl 1922. gadā atsevišķās apakšvienību biedrībās turpinājās
diskusijas, vai pieminekļa celtniecība ir nepieciešama. Tā piemēram, I Latvijas
Neatkarības (Virsnieku) rotas biedrības kārtējā gada sapulcē 3. martā pret
kapteiņa Kārļa Rubuļa ierosinājumu sākt ziedojumu vākšanu iebildis ģenerālis
Jānis Balodis, apšaubot, ka līdzekļu vākšana būs sekmīga, jo tauta esot
nabadzīga, kā arī norādot, ka vairāk vajadzētu rūpēties par dzīvajiem. Viņš
mudinājis nogaidīt, kamēr pieminekļa celtniecību varēs finansēt valdība. Tagad
iespējams vienīgi minēt par Baloža iebildumu motīviem, taču inteersanti, ka vēlāk,
viņam esot jau kara ministra amatā, ģenerālis it kā esot iebildis arī pret
pieminekļa uzstādīšanu pulkvedim Fridriham Briedim (sk.).
Baloža iebildumi tomēr netika ņemti vērā, un izrādījās, ka ziedotāju
Kalpaka pieminekļa celtniecībai netrūka. Līdz ar pašiem kalpakiešiem ziedoja
arī Skrundas un Saldus apkārtnes pilsoņi, kā arī pašvaldības.
Par pieminekļa celšanas komitejas priekšsēdētāju tika ievēlēts Saldus
kooperatīva “Neatkarība” vadītājs Alberts Dravnieks. Tika izlemts, ka nāves
vietas iezīmēšanai vispiemērotākā piemiņas zīme būtu tradicionālas formas kapa
piemineklis, kas tika pasūtīts M. Brauera un R. Geces (Goetze) marmora un
granīta darbnīcā Jelgavā. Tas izmaksāja 67 000 rubļu jeb 1360 latus.
Melnā Zviedrijas granītā darinātais piemineklis, kas uzstādīts uz pelēka
granīta pamatnes, tika atklāts 1922. gada 3. septembrī blakus priedei, pie
kuras Kalpaks ticis nāvīgi ievainots. Tā priekšpusē zem Lāčplēša Kara ordeņa
atveidojuma bija iekalts teksts:
Sche krita
6. martā 1919. g.
pirmais Latwijas Armijas
Wirspawehlneeks pulkwedis
Oskars Kalpaks,
dsim. 6. janw. 1882. g.
Meiranu pagastā.
“Us eschiņas galwu liku,
Sargat sawu tehwu semi.”
Savukārt pieminekļa aizmugurē zem vainaga apņemtas 1919. gada parauga
Latvijas armijas formastērpa cepures kokardes jeb tā dēvētās saulītes
atveidojuma iekalts teksts:
Peeminat:
“Tehwu semes brihwestiba
Pirkta dahrgām asinim!”
1927. gadā tika veikta pieminekļa apkārtnes labiekārtošana. Līdzšinējais
nekrāsota koka žogs, kas ierobežoja pieminekļa laukumu, tika nomainīts ar
metāla sētiņu. Darbus veica vietējie iedzīvotāji Friča Tramdaha vadībā. Starp
algotajiem strādniekiem bijuši I. Paksmanis no “Jaunleišiem”, K. Paksmanis no
“Mazzābakiem”, K. Dravnieks un J. Janovskis no Airītes stacijas un E. Beiers no
“Skudrām”. Mūrnieka darbus veicis Bratis no Skrundas aptiekas mājas, kalšanas
darbus izpildījis J. Fridmanis, bet pamatus gatavojis I. Plikgalvis.
1929. gada 3. martā tika atklāts piemineklis Nikolajam Grundmanim. To
Allažu šūnakmenī darinājusi E. Kuraua firma Rīgā, bet tajā iestrādāto bronzas
bareljefu ar Grundmaņa portretu veidojis mākslinieks Jēkabs Legzdiņš. Zem tā
piemineklī iestrādāta granīta plāksne ar tajā iekaltu tekstu:
KAPT. NIKOLAJS GRUNDMANIS
ATSEVIŠĶĀS STUDENTU ROTAS KOMANDIERIS
DZ. 7. FEBR. 1896. G. BĒRZMUIŽAS GRUNDMAŅOS
KRITIS 6. MARTĀ 1919. G.
NAV LIELĀKAS MĪLESTĪBAS PAR TO,
KĀ ATDOT DZĪVĪBU PAR SAVIEM BRĀĻIEM.
Sākotnēji piemineklis Grundmanim tika uzstādīts Bundžu māju lauku malā
vietā, kur viņš krita, un tikai vēlāk tas ticis pārcelts blakus Kalpaka
piemineklim.
1933. gada vasarā saskaņā ar kalpakieša un arhitekta Pāvila Dreimaņa
izstrādāto projektu Kalpaka pieminekļa laukumu sāka paplašināt, lai tur varētu
uzstādīt piemiņas zīmes arī virsleitnantam P. Krievam un leitnantam H. J.
Šrinderam. Piemiņas vietas paplašināšanā atbalstu sniedza arī Kuldīgas apriņķa
pašvaldības un sabiedriskās organizācijas. Atbalstu, piešķirot nepieciešamos
materiālus, sniegusi arī Šmita cementa fabrika Rīgā un vietējās kokzāģētavas.
Naudas līdzekļus ziedojušas arī karaspēka daļas un privātpersonas. Kopumā
ziedojumos savākti 2750 lati.
Tika izveidots turpat 400 kvadrātmetru (36 x 11 metri) liels mākslīgs zemes
uzbērums, ko norobežo 1,5 metrus augsta betona siena. Uz tās novietoti cementa
stabiņi, kurus savieno melni lakotas dzelzs caurules, kas veido pieminekļu
laukuma nožogojumu. Kopumā tas izmaksājis aptuveni 2300 latu. Laukuma labējā flangā
novietots Kalpaka piemineklis, bet pa kreisi no tā – piemiņas zīmes Šrinderam,
Krievam un Grundmanim.
Pieminekļi Krievam un Šrinderam, ko pēc arhitekta P. Dreimaņa meta
darinājusi Jura Sieriņa akmeņkaltuve Saldū, atklāti tā paša gada 3. septembrī. Tie
veidoti sarkanā granītā kā augšā un apakšā nošķeltas rombveida plāksnes, kas
slīpi novietotas uz granīta pamatnes. Katrā no plāksnēm attiecīgi iekalts
teksts:
ŠEIT KRITA
PULKVEŽA KALPAKA
BATALJONA
ATSEVIŠĶĀS JĀTNIEKU
NODAĻAS
VIRSLEITNANTS
PĒTERIS KRIEVS
1919. GADA 6. MARTĀ.
un
ŠEIT KRITA
PULKVEŽA KALPAKA
BATALJONA
NEATKARĪBAS ROTAS
ARTILĒRIJAS LEITNANTS
ŠRINDERS
1919. GADA 6. MARTĀ.
Zemes uzbēruma vidū izveidotas 2,5 metrus platas betona uzejas kāpnes, ko
abās malās norobežo 1,8 metrus augsti betona kubi, uz kuriem uzstādītas
lielkalibra artilērijas granātas, bet to priekšpusē piestiprinātas bronzas
plāksnes, kurās attiecīgi atliets teksts:
1919. GADA 6. MARTĀ, KAUJĀ PAR
TĒVZEMI, ŠAJĀ VIETĀ KRITA PIR-
MĀ LATVIEŠU KARASPĒKA PAVĒL-
NIEKS PULKVEDIS KALPAKS
UN VIŅA VIENĪBU VADOŅI
un
ŠO SVĒTO UN NEAIZMIRSTAMO
PIEMIŅAS VIETU IEKOPUŠAS
VIETĒJĀS SABIEDRISKĀS ORGA-
NIZĀCIJAS PAR BRĪVPRĀTĪGI
ZIEDOTIEM LĪDZEKĻIEM
Turpinot apkārtnes uzkopšanu, 1936. gada 10. maijā tika stādīta piemiņas
birzs un ozolu aleja, kam simts stādus dāvināja Rīgas pilsētas valde.
Pēc tam, kad Kalpaka piemineklim blakus esošā priede nokalta, 1939. gadā
tika nolemts jaunu koku tās vietā nestādīt un izskanēja ideja līdzšinējās
četras piemiņas zīmes apvienot vienā piemineklī, kurā tiktu simboliski attēlota
priede. Tomēr pirms komunistiskās okupācijas šī ideja tālāku virzību neguva.
Tomēr nokaltušais koks tika izrakts, daļa tā stumbra tika atdota muzejam, kamēr
atlikums sadalīts mazākos gabaliņos suvenīriem.
Jau pirms piemiņas vietas paplašināšanas aktuāls bija kļuvis jautājums par
tās pastāvīgu apkopšanu un uzturēšanu kārtībā. Tāpēc radās doma blakus izveidot
saimniecību–muzeju, kuras pārvaldnieks rūpētos arī par piemiņas vietu. Jau
1928. gadā savienība lūdza Zemkopības ministriju šādas saimniecības ierīkošanai
piešķirt zemi piemiņas vietas tuvumā. 1931. gada 29. augustā Savienības
pilnvarnieku sapulce lēma sākt nelielas muzeja ēkas būvi un lūgt arhitektu P.
Dreimani bez maksas izstrādāt tās projektu. Zināms, ka 1931. gadā ticis
apstiprināts Dreimaņa sagatavotais parka projekts, taču vai viņš izstrādājis
arī muzeja ēkas projektu nav zināms.
1931. gadā, kad par kara ministru kļuva Savienības “Pulkveža Kalpaka
bataljons” priekšnieks ģenerālis J. Balodis, muzeja izveidē iesaistījās arī
Kara ministrija un tās Apgādes pārvaldes Būvniecības nodaļas priekšnieks,
Studentu rotas biedrības biedrs un arhitekts pulkvedis Artūrs Galindoms, kas
arī veidojis pašreizējās muzeja ēkas projektu.
1933. gada februārī Savienības valdes loceklis pulkvedis Ernests Kreišmanis
un Kuldīgas apriņķa mērnieks, kalpakietis K. Rubulis noslēdza līgumu ar
“Bundžu” māju saimnieku par zemes apmaiņu, ko Savienība veica par saviem
līdzekļiem. Vēlāk jaunveidojamajai saimniecībai–muzejam pievienoja arī gabalu
no blakus esošo “Engurnieku” māju zemes. 1936. gadā tika izveidots valstij
piederošs zemes īpašums “Airītes”, kas atradās Kara ministrijas valdījumā, bet
tika nodots Savienības “Pulkveža Kalpaka bataljons” lietošanā. Tomēr
saimniecības izbūvi veica Kara ministrijas Būvniecības nodaļa. Būvdarbus vadīja arhitekts Roberts Legzdiņš.
1936. gadā Savienība par 39 hektārus lielās saimniecības apsaimniekotāju un
muzeja pārzini uzaicināja tolaik Trikātā dzīvojošo bijušo Neatkarības rotas
seržantu Jūliju Vegeru, kurš sākotnēji neesot tam piekritis. Pats interesi par
šo amatu izrādījis kādreizējais Neatkarības rotas leitnants skrundenieks Ādolfs
Lācis, tomēr šī kandidatūra savukārt nav apmierinājusi Savienību, kurai galu
galā tomēr izdevies pierunāt Vegeru. Saskaņā ar līgumu viņš kā atalgojumu par
Kalpaka piemiņas vietas un muzeja uzturēšanu saņēma ienākumus, kurus
nodrošināja “Airīšu” apsaimniekošana.
Līdztekus saimniecības dzīvojamajai mājai, kurā līdz ar muzeja pārziņa
dzīvokli atradās muzeja ekspozīcija, pasta kantoris un tūristu mītne, līdz
1936. gada rudenim tika uzbūvēta arī kūts, klēts, šķūnis un pirts, kas nav
saglabājusies.
Par muzeja iekārtošanu rūpējās kalpakieši un Armijas štāba Apmācības daļas
virsnieki – pulkvežleitnants Kārlis Vidiņš un kapteinis Jānis Borkovskis.
Savukārt par muzeja vitrīnu izgatavošanu gādāja Kara muzeja priekšnieks
pulkvežleitnants Alfrēds Dzenis, bet visu to finansēja Savienība.
Kalpaka piemiņas muzejs–saimniecība tika atklāts 1936. gada 6. septembrī.
Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada rudenī okupācijas
varasiestādes pieņēma lēmumu par Kalpaka muzeja likvidāciju, taču pašai piemiņas
vietai lielinieki klāt vēl neķērās. Jau pašā nacistiskās okupācijas sākumā
1941. gada jūlijā muzeja darbība tika atsākta, un tā turpinājusies līdz pat
1944. gada augustam.
Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā muzejs tika pilnībā likvidēts, tā
ēkā iekārtojot pasta nodaļu un dzīvokļus. 1950. gadā tika iznīcināta arī
piemiņas vieta, pieminekļus nogāžot no postamentiem un ievelkot turpat blakus esošajā
mežā. Vietējie stāsta, ka traktorists, vārdā Broņislavs, kurš to paveicis par
dažām degvīna pudelēm, pēc neilga laika dzērumā ņēmis galu pats zem sava
traktora kāpurķēdēm.
Kā stāsta vietējie, 1952. gadā Kalpaka piemineklis pārvests uz tā dēvētās Latvijas
PSR Valsts drošības ministrijas (vēlāk komitejas) Skrundas nodaļu un novietots
tās pagalmā. Okupācijas iestādes bija iecerējušās to pārveidot par pieminekli
kādam vietējam kolaboracionistam – komjaunietim, kurš ticis nošauts kaujā ar
nacionālajiem partizāniem. Šajā nolūkā tas nogādāts Kuldīgas akmeņkaļu
darbnīcā, taču meistari kategoriski atteikušies šo pasūtījumu pildīt. Tāpēc vietējie
komunisti, saskaņojot to ar čekistiem, izlēmuši pieminekli noslīcināt Ventā. Tas
esot arī izdarīts lejpus Skrundas pie “Ierēm”.
Sākoties Atmodai, 1987. gada 8. novembrī neliela latviešu nacionālistu
grupa vēlākā Saeimas deputāta Oskara Grīga vadībā nogāztās piemiņas zīmes
izvilka no krūmiem un uzstādīja to iepriekšējā vietā (Lismanis gan min, ka
uzstādīti tikai pieminekļi Grundmanim un Krievam, kamēr Šrindera piemineklis
tobrīd vēl palicis mežā). Vēl iepriekš O. Grīgs, ar akvalangu nirstot Ventā,
bija velti mēģinājis atrast arī Kalpaka pieminekli. Šajā akcijā līdz ar viņa
dzīvesbiedri Zaigu un dēlu Gati piedalījušies arī Juris Jurševics, Kārlis
Lasmanis, Ināra Māliņa, Raimonds Miltiņš un Juris Sniķers. Par paveikto tika informēta
arī radiostacija “Brīvā Eiropa”.
Jau 10. oktobrī O. Grīgu aizturēja tā dēvētās LPSR Valts drošības komiteja
(VDK), bet 12. oktobrī no jauna uzstādītie pieminekļi atkal tika nogāzti. Grīgs
gan pēc vairākkārtīgas nopratināšanas tika atbrīvots, tomēr visa trīs piemiņas
zīmes tika aizvestas uz Saldus–Kuldīgas lielceļa 9. kilometrā esošo melioratoru
ciematu un apraktas kādas melioratoru nojauktās ēkas pamatos. Savukārt vecās
Skrundas–Saldus šosejas posms, kura malā atrodas piemiņas vieta, tika padarīts
neizbraucams, sagāžot uz tā kūdru un cukurbietes. Abos ceļa galos tika uzstādītas
arī ceļazīmes “Iebraukt aizliegts, kā arī organizētas milicijas dežūras.
Šis vandalisma akts tika paveikts saskaņā ar toreizējā Latvijas
Komunistiskās partijas (LKP) Saldus rajona pirmā sekretāra Augusta Brigmaņa
rīkojumu. A. Brigmanis gan vēlāk apgalvojis, ka viņš tikai esot pildījis VDK
mutiskus (sic!) rīkojumus, taču šie viņa apgalvojumi ir mazticami, jo tas būtu
pretrunā ar okupācijas režīma iestāžu savstarpējo subordināciju – čekisti
pakļāvās partijai, nevis otrādi. Pat augtāka līmeņa drošības iestāžu norādījumi
zemāka līmeņa partijas struktūru darbiniekiem būtu nododami ar attiecīgas
augstāka līmeņa partijas organizācijas starpniecību. Gadu vēlāk vietējā
laikrakstā toreizējās Saldus rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas
priekšsēdētājs Sergejs Upenieks atzinis, ka pēc “nesankcionētās” piemiņas zīmju
uzstādīšanas “partijas rajona komitejā apspriedāmies, kā rīkoties,
konsultējāmies ar republikas vadošajām iestādēm. Vienprātīgi nolēmām iesākto
darbību pārtraukt un plāksnes pārvietot citā vietā, tās aprokot.”
Brigmaņa rīkojuma tiešo izpildi nodrošināja toreizējās Saldus 24.
pārvietojamās mehanizētās kolonnas priekšnieks Arvīds Briedis, piedaloties
krāsotājam Grigorijam Zuzam un kādam traktoristam Viktoram. Toreizējā vietējā
kolhoza “Rosme” vadība esot atteikusies piešķirt piemiņas vietas postīšanai
nepieciešamo tehniku un darbaspēku, un nācies piesaistīt moldāvu
viesstrādniekus jeb tā dēvētos gucuļus.
Taču jau 1988. gada 11. augustā vietējie kopā ar studentu celtnieku vienību
“Kursa” izraka apraktās piemiņas zīmes un nogādāja tās atpakaļ Airītēs. Pie
piemiņas vietas atjaunošanas O. Grīga vadībā ķērās Latvijas Nacionālās
neatkarības kustības (LNNK), jauniešu apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”, kā arī
Latvijas Tautas frontes (LTF) Saldus un Zirņu atbalsta grupu biedri, ko atbalstīja
arī kolhoza “Rosme” galvenais agronoms Jānis Vītiņš, kas bija ievēlēts par LTF
Zirņu atbalsta grupas vadītāju. Daļēji atjaunoto piemiņas vietu pagaidām bez
Kalpaka pieminekļa atklāja 1918. gada 11. novembrī.
1989. gada 6. martā uz Kalpaka pieminekļa pamatiem tika uzstādīta O. Grīga
darinātā pagaidu piemiņas zīme, kurā bija norādīts, ka piemineklis tiks
atjaunots.
Kalpaka pieminekļa turpmākie meklējumi arī nedeva rezultātus, un tā vietā
tika izgatavota jauna piemiņas zīme. Atjaunotais piemineklis, kā arī no jauna
izgatavotais Grundmaņa pieminekļa bronzas bareljefs tika atklāts gadu vēlāk,
1989. gada 11. novembrī. Kalpaka pieminekli no Kursīšu apkārtnē atrastā tumšā
laukakmens darināja kolhoza “Rosme” akmeņkaļu brigāde Viļņa Berga vadībā, bet
bareljefu veidojis tēlnieks Imants Lukažs. Kolhoza akmeņkaļi atjaunojuši arī
visus pārējos piemiņas kompleksā esošos akmenī kaltos tekstus.
Atjaunotā Kalpaka pieminekļa priekšpusē iekalts teksts, kas visumā
neatšķiras no oriģināla, taču rakstībā ievērota mūsdienu ortogrāfija:
Še krita
6. martā 1919. g.
pirmais Latvijas Armijas
Virspavēlnieks pulkvedis
Oskars Kalpaks
dzim. 6. janv. 1882. g.
Meirānu pagastā
“Uz ežiņas galvu liku,
Sargāt savu tēvu zemi!”
Tas pats sakāms arī par pieminekļa aizmugurē iekalto tekstu:
Pieminat:
Tēvu zemes brīvestība
Pirkta dārgām asinīm!
Blakus uzejas kāpnēm novietotās atjaunotās plāksnes tagad ir darinātas no
granīta un manīts arī tajās esoša teksta izkārtojums. Pa kreisi novietotajā
plāksnē iekalts teksts:
1919. GADA 6. MARTĀ
KAUJĀ PAR TĒVZEMI ŠAJĀ VIETĀ KRITA
PIRMĀ LATVIEŠU KARASPĒKA PAVĒLNIEKS
PULKVEDIS KALPAKS
UN VIŅA VIENĪBU VADOŅI
Savukārt pa labi esošajā plāksnē iekalts teksts:
ŠO SVĒTO UN NEAIZMIRSTAMO
PIEMIŅAS VIETU
IEKOPUŠAS
VIETĒJĀS SABIEDRISKĀS ORGANIZĀCIJAS
PAR BRĪVPRĀTĪGI ZIEDOTIEM LĪDZEKĻIEM
Turklāt pa labi esošās plāksnes oriģinālais teksts papildināts ar divām
jaunām rindām par piemiņas vietas atjaunošanu:
PĒC IZPOSTĪŠANAS 1950. GADĀ
PIEMIŅAS VIETA ATJAUNOTA 1988. GADĀ
Vēl gadu vēlāk Lāčplēša dienā, 1990. gada 11. novembrī, savu darbu atsāka
arī Kalpaka muzejs. Muzeja ēkas restaurāciju veica etnogrāfiskā Brīvdabas
muzeja restauratori, piedaloties tagad jau kopsaimniecības “Rosme” būvbrigādei
galvenā inženiera Laimoņa Miezāja vadībā.
Tomēr muzeja ekspozīcija veidota pilnībā no jauna, jo vienīgais eksponāts,
kas saglabājies pēc komunistiskās okupācijas, ir muzeja viesu grāmata, kurā
pēdējais ieraksts izdarīts 1944. gada 25. jūlijā.
1991. gada 7. novembrī ar toreizējā Saldus rajona Tautas deputātu padomes
lēmumu Nr. 86. Kalpaka muzeju no kopsaimniecības “Rosme” pārņēma Saldus rajona pašvaldība,
un no šī datuma līdz 2006. gada 29. decembrim tas bija Jāņa Rozentāla Saldus vēstures
un mākslas muzeja filiāle, bet 2007. gada 2. janvārī kļuva par Latvijas Kara
muzeja nodaļu.
2007. gada 24. novembrī remontdarbu laikā muzejā izcēlās ugunsgrēks, kurā
pilnībā izdega ēkas otrais stāvs. Lai gan ekspozīciju izdevās izglābt, muzeja
atjaunošanas darbi ieilga, un 2009. gadā finanšu krīzes radītā līdzekļu trūkuma
dēļ tam draudēja par slēgšana. Galu galā muzeju tomēr izdevās glābt, un
atjaunotā ekspozīcija pēc ēkas restaurācijas tika atklāta 2013. gada 6. martā.
Restaurācijas projektu izstrādājis arhitekts Arvīds Līkops (arhitektu
birojs LINIA). Ēkas atjaunošana izmaksājusi vairāk nekā 200 000 latu.
Restaurāciju pamatā finansējusi Aizsardzības ministrija, taču daļu summas
izdevies segt no apdrošināšanas naudas. Savukārt jaunās ekspozīcijas iekārošana
veikta par saziedotajiem līdzekļiem.
2014. gada rudenī skrundeniece Anda Vītola, labiekārtojot savas mājas
pagalmu Skrundā, Raiņa ielā, kur okupācijas gados atradusies VDK vietējā
nodaļa, lāpstas dziļumā zemē atrada cauršautu bronzas plāksni ar vīrieša
portretu. Viņas vecmāte Mirdza Upeniece tajā atpazinusi par pazudušo uzskatīto
Grundmaņa pieminekļa bareljefu. Turpat tika atrasta arī Kalpaka pieminekļa
apakšdaļa. Atradumu A. Vītola nākamā gada 6. martā, Kalpaka nāves atceres
gadadienā, dāvināja Airīšu muzejam.
Oskara Kalpaka memoriāls
Airītēs 1998. gadā iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā
valsts nozīmes vēstures piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs
2613).
Piezīme. Visi četri 1919. gada 6. martā pie Airītēm latviešu atsevišķā
(Kalpaka) bataljona kritušie sākotnēji tika apglabāti Liepājā Ziemeļu kapos.
Pulkvedis Oskars Kalpaks vēlāk tika pārapbedīts Indrānu (kādreiz Meirānu)
pagasta Visagala kapos (sk.), bet viņa sākotnējā apglabāšanas vietā tika
uzstādīta īpaša piemiņas zīme (sk).
Arī virsleitnants Pēteris Krievs tika pārapbedīts dzimtas kapos Smiltenē,
bet vēlāk viņa mirstīgās atliekas pārnestas vēlreiz un guldītas pie pieminekļa
Neatkarības karā kritušajiem smilteniešiem Smiltenes luterāņu kapsētā (sk).
Savukārt kapteinis Nikolajs Grundmanis pēc Neatkarības kara pārapbedīts
Rīgas Brāļu kapos.
Visbeidzot Leitnants Johans Hanss Šrinders joprojām atdusas Liepājas
Ziemeļu kapos (sk.). Tomēr arī viņa mirstīgās atliekas tikušas pārnestas no vietas,
kur viņš sākotnēji tika guldīts Blakus Kalpakam (sk.), uz netālu ierīkotajiem
brāļu kapiem (sk).
Papildināts: 30.10.2022.
Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un
kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas
cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 314.-315. lpp.; Fleija, A. Savienība
“Pulkveža Kalpaka bataljons” un kalpakiešu cīņu piemiņas saglabāšana”
1920.–1940. gads. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. XIV sēj. Rīga:
Latvijas Kara muzejs, 2013. 53.-67. lpp.; Maurītis, J. Piemiņas vieta Airītēs –
Neatkarības kara (1918–1920) simbols. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata.
XIV sēj. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2013. 158.-164. lpp.; Sipenieks, R. darbs
turpinās – atjaunotais O. Kalpaka muzejs un piemiņas vieta “Airītes”. Latvijas
Kara muzeja gadagrāmata. XIV sēj. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2016.
213.-223. lpp.; Oskars Kalpaks: Veltījums Latvijas simtgadei. Sast.:
Dambītis, K. Rīga: Jumava, 2018. 210.-214. lpp.; Nedēļa, Nr. 1,
16.09.1922.; Pēdējā Brīdī, Nr. 47, 27.02.1929.; Latvijas Kareivis,
Nr. 50, 02.03.1929.; Brīvā Zeme, Nr. 153, 14.07.1933.; Saldus Avīze,
Nr. 58, 01.08.1933.; Brīvā Zeme, Nr. 197, 04.09.1933.; Latvijas
Kareivis, Nr. 198, 05.09.1933.; Tehniskais Apskats, Nr. 94, 1982.
gads, 20.-21. lpp.; Padomju Zeme, Nr. 132, 07.11.1988.; Latvija
Amerikā, Nr. 40, 10.10.2009.; LSM.LV, 07.03.2013.; Kurzemnieks,
06.03.2015.; Kultūras dati: Latvijas Kultūras datu portāls.; tautasfronte.saldus.lv.
