Pie Rīgas 13. vidusskolas piemineklis pulkvedim Briedim

Atrodas Rīgā Fridriha Brieža ielā 25 pie Rīgas 13. vidusskolas.

Ideja Rīgā celt pieminekli bijušajam 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komandierim un Lāčplēša Kara ordeņa visu triju šķiru kavalierim pulkvedim Fridriham Briedim radās jau pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā. Šīs ierosmes autori bija Brieža kādreizējie pulka biedri, kas piedāvāja pieminekli uzstādīt Esplanādes apstādījumos krievu ģenerāļa Barklaja de Tolli monumenta vietā, izmantojot tā postamentu par pamatu jaunajam piemineklim. 1923. gada 15. aprīlī 1. Daugavgrīvas pulka bijušo virsnieku sanāksmē tika ievēlēta pieminekļa celšanas komiteja. Savukārt gadu vēlāk, iesaistoties bijušajiem latviešu strēlniekiem un grupai sabiedrisko darbinieku, tika dibināta biedrība “Pulkveža Brieža fonds”, starp kuras mērķiem līdztekus plašākai latviešu strēlnieku piemiņas iedzīvināšanai bija arī Fr. Brieža pieminekļa celtniecība. 1928. gada janvārī Pulkveža Brieža fonds par pieminekļa celtniecību slēdz līgumu ar tēlnieku Žani Smiltnieku, nosakot, ka būvniecībā izmantojams Somijas granīts un bronza, kā arī materiāli, kas atzīti par derīgiem pēc Barklaja de Tolli pieminekļa postamenta nojaukšanas. Turklāt celtniecības izmaksas saskaņā ar līgumu nedrīkst pārsniegt 70 000 latu.

Tomēr ieceres īstenošana aizkavējas, jo Rīgas dome noraida pilsētas valdes atbalstīto ieceri Fr. Brieža pieminekli celt krievu ģenerāļa bijušā monumenta vietā. Turpmākos piecus gadus dome atkārtoti noraida visus valdes iesniegtos piedāvājumus atvēlēt Brieža pieminekļa celtniecībai nepieciešamo zemes gabalu Esplanādes apstādījumos pie Brīvības bulvāra. Lēmuma pieņemšanu visu šo laiku bloķē sociāldemokrāti un citas kreisās partijas, tostarp komunisti, kurām, ja neskaita minoritātes pārstāvošos domnieku, kas šajos balsojumos atturējās, pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados galvaspilsētas domē pastāvīgi bijis pārsvars pār pilsoniskajām partijām. Galvenie sociāldemokrātu un to sabiedroto argumenti bija tas, ka Fr. Briedis bijis monarhists, kuram neklājoties celt pieminekļus demokrātiskā republikā, un ka monumentu celtniecība individuālām personām pati par sevi esot nepiedienīga.

Interesanti, ka Brieža pieminekļa jautājumā emocijas bijušas tik nokaitētas, ka starp domniekiem notikusi pat īsta plūkšanās. Tā, piemēram, 1933. gada 17. jūlija domes ārkārtējās sēdes laikā komunistu domnieks Antons Priednieks metis pilsoņu pārstāvjiem ar pelnu trauku un trāpījis Demokrātiskā centra pārstāvim zvērinātam advokātam Andrejam Frīdenbergam, kas savukārt savu pāridarītāju iesūdzējis tiesā, kura komunistu domniekam, neskatoties uz viņa liegšanos, piespriedusi 14 dienas aresta.

Galu galā neilgi pirms Kārļa Ulmaņa īstenotā valsts apvērsuma Rīgas dome tomēr atvēlēja Fr. Brieža pieminekļa celtniecībai zemes gabalu pretējā Esplanādes malā Valdemāra ielas un Kalpaka bulvāra stūrī. Tomēr autoritārā režīma sākumā iecerētā pieminekļa vieta vēlreiz tikusi mainīta, šoreiz tam nododot laukumiņu iepretī toreizējai apgabaltiesai starp Brīvības bulvāri un Tērbatas ielu, kur Pirmā pasaules kara beigu posmā, kad Rīga krita Vācu Impērijas karaspēka rokās, neilgu laiku stāvēja vācu zemessarga statuja, kas tautā pazīstama kā “Koka Fricis”. Pēc lielinieku ienākšanas to savukārt uz pavisam īsu brīdi nomainīja tēlnieka Burkarda Brieža veidotā Kārļa Marksa biste.

1935. gada janvārī tiek izsludināts pieminekļa metu konkurss, nosakot, ka tā izmaksas, tostarp autora honorārs, nedrīkst pārsniegt 50 000 latu. Projekti iesniedzami līdz 1. aprīlim, un trīs labāko darbu autoriem tiek piesolītas godalgas attiecīgi 500, 400 un 300 latu apmērā. Komisija par labāko atzīsts tēlnieka Kārļa Jansona metu. Taču turpmāk pagaidām nezināmu iemeslu dēļ rosība acīmredzami apsīkst, un līdz komunistiskās okupācijas sākumam iecere tā arī nav īstenota.

Tēlnieka K. Jansina darinātais Fr. Brieža pieminekļa makets

(reproducēts no: Latvijas Vēstnesis, Nr. 249/250, 01.09.1990.)

Pulkveža Brieža fonda valdes priekšsēdētājs Pēteris Dardzāns savulaik atstāstījis sarunu, kas viņam it kā notikusi ar toreizējo kara ministru ģenerāli Jāni Balodi. Dardzāns apgalvo, ka Balodis paudis šaubas par Brieža nopelniem un nepieciešamību celt viņam pieminekli, kā arī izteicies, ka Briedim pieminekļa nebūs, kamēr Rīgā nebūs pieminekļa pulkvedim Oskaram Kalpakam. Vēlāk Dardzānam esot zvanījis Iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta direktors C., kurš brīdinājis, ka gadījumā, ja viņš nelikšoties mierā ar savu pieminekļa ideju, būšot nepatikšanas. C. vēl piebildis: “Kamēr nebūs uzcelti pieminekļi ģenerālim Balodim un pulkvedim Kalpakam, tikmēr Briedim pieminekļa nebūs." Tomēr pret Dardzāna teikto jāizturas ar lielu skepsi, jo trimdā viņš kļuvis pazīstams kā nesaudzīgs Baloža kritiķis.

Tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1998. gada 22. jūnijā, neilgi pirms apritēja 110. gadskārta kopš Fr. Brieža dzimšanas, pie Rīgas 13. vidusskolas, kas atrodas viņa vārdā nosauktās ielas 25. numurā, tika atklāts tēlnieka Oļega Skaraiņa granītā darinātais piemineklis.

Foto: 21.06.2022., karaviru.kapi

3,25 metrus augsto pieminekli veido trīs, viens uz otra uzkrauti masīvi akmens bluķi.

Foto: 21.06.2022., karaviru.kapi

Augšējā no tiem zemcilnī veidots Fr. Brieža portrets, bet vidējā iekalts teksts:

FRIDRIHS

BRIEDIS

DZ. 1888. 23. JŪNIJĀ,

NOŠAUTS 1918. G. 23. AUGUSTĀ MASKAVĀ.

PULKVEDIS,

LATVIEŠU STRĒLNIEKU KOMANDIERIS,

LĀČPLĒŠA KARA ORDEŅA

I, II, III PAKĀPES KAVALIERIS

TIK TAS,

KAS DZIMIS LIELĀS MOKĀS,

PIEDER MĪLESTĪBAI.         A. ČAKS

Foto: 21.06.2022., karaviru.kapi

Avoti: Spārītis, O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga: Nacionālais apgāds, 2007. 132. lpp.; Dardzāns, P. Dieva plaukstā: Latviešu vecā strēlnieka atmiņas, pārdomas, atziņas. 2. sēj. [Čikāga:] Pēteris Dardzāns, 1987. 274.-276. lpp.; Latvijas Sargs, Nr. 26, 02.02.1921.; Latvijas Sargs, Nr. 80, 18.04.1923.; Pēdējā Brīdī, Nr. 18, 22.01.1928.; Latvis, Nr. 2574, 23.05.1930.; Sociāldemokrāts, Nr. 156, 18.07.1933.; Latvijas Kareivis, Nr. 225, 06.10.1933.; Latvis, Nr. 3604, 10.11.1933; Latvijas Kareivis, Nr. 63, 20.03.1934.; Rīts, Nr. 2, 02.01.1935.; Latviešu Strēlnieks, Nr. 14, 1935/36. gads, 31.-32. lpp.; Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs, Nr.9, 1988. gada septembris, 25. lpp.; Laiks, Nr. 29, 18.07.1998.; Latvijas Vēstnesis, Nr. 249/250, 01.09.1990.; Kušķis, G., Neīstenotās piemiņas zīmes latviešu strēlniekiem, LA.LV, 03.05.2015.