pirmdiena, 2023. gada 27. marts

Liepājas lidostā piemiņas zīme latviešu un igauņu kara lidotājiem

Atrodas Liepājas lidostā, Grobiņas pagasta Cimdeniekos Lidostas ielā 8. 

Atklāta 2002.gada 25. oktobrī. Granīta piemiņas zīmē iekalts teksts: 

ŠAJĀ LIDLAUKĀ ATRADĀS
LATVIEŠU UN IGAUŅU
KARA LIDOTĀJU SKOLA
1943/44.G.
 

Piemiņas zīmes uzstādīšanu ierosinājusi Grobiņas aviācijas vienības veterānu kopa, un to atbalstījusi Liepājas pašvaldība, uzņēmuma “Aviasabiedrība Liepāja” direktors Aldis Mūrnieks un Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas Liepājas pilsētas galvenais inspektors Gunārs Silakaktiņš. 

Vēsturiska atkāpe. 1943. gada septembrī Vācijas gaisa spēku vadība nolēma veidot arī latviešu aviācijas vienības. Šo vienību formēšanu un lidotāju apmācību izlēma veikt lielinieku pirmās okupācijas laikā uzbūvētajā Grobiņas lidlaukā. Uz Grobiņu tika pārcelta arī Tallinā esošā lidotāju skola un tās personāls, izveidojot jaunu skolu gan latviešu, gan igauņu lidotāju apmācībai (Flugzeugführerschule A/B Libau-Grobin). 1944. gada 1. janvārī skolu pārdēvēja par Papildu nakts kaujas grupu Austrumzemē (Ergänzungs-Nachtschlachtgruppe Ostland). 

Skolā tika ieskaitīti bijušie Latvijas armijas kara lidotāji, aizsargu aviācijas un Latvijas aerokluba bijušie lidotāji, kā arī kādreizējie planieristi. Vēlāk tika uzņemti arī tehnikumu pēdējo klašu audzēkņi. Vienlaikus notika lidmašīnu mehāniķu, elektriķu, ložmetējnieku un bombardētāju apmācība. Laikā no 1943. gada oktobra līdz 1944. septembrim tika apmācīti aptuveni 140 lidotāji un 250 līdz 300 dažādi citi aviācijas speciālisti. 

Apmācību laikā gāja bojā trīs lidotāji – leitnants Jānis Stukāns, kareivis Maigonis Martīnī un kareivis Mintauts Degimuss. 

Martā lidošanas apmācību beidza pirmie 30 karavīri un tika saformēta 1. latviešu nakts kaujas eskadriļa (Nachtschlachtstaffel 1), kas 22. martā no Grobiņas lidlauka izlidoja uz fronti. Jūnijā apmācību beidza vēl apmēram 20 karavīru, no kuriem tika saformēta 2. latviešu nakts kaujas eskadriļa, un līdz ar to izveidota 12. nakts kaujas grupa (Nachtschlachtgruppe 12), kurā ietilpa abas latviešu eskadriļas. 2. eskadriļa uz fronti devās 26. jūnijā. 

Jūlijā Grobiņas lidlaukā tika nokomplektēta arī 3. eskadriļa. Taču tai bija nepietiekams lidmašīnu skaits. Ņemot vērā lidmašīnu trūkumu arī abās frontē esošajās eskadriļās, 3. eskadriļas lidotāji un lidmašīnas tika sadalītas starp tām. 

1944. gada 27. septembrī skolas lidojošais sastāvs no Grobiņas pārlidoja uz Štetīni (tagad Ščecina Polijā), uz kurieni bija pārsūtītas arī pārējās latviešu aviācijas vienības. Atlikušais skolas personāls dažas dienas vēlāk uz Štetīni izbrauca no Liepājas ar kuģi. Pēc ierašanās Vācijā latviešu aviācijas kaujas darbība tika izbeigta un 1944. gada 17. augustā nodibinātais Aviācijas leģions “Latvija” (Luftwaffen Legion Letlland) faktiski beidza pastāvēt kā slēgta vienība. 

Avoti: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 28.10.2002.; Silgailis, A. Latviešu leģions: Dibināšana, formēšana un kaujas gaitas Otrā pasaules karā. Rīga: Junda, 2001. 219.-226. lpp.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. VII. sēj. Red. Hāzners, V., Bērziņš, A. Linkolna: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1993. 17.-20. lpp.; Tēvija, Nr. 63, 15.03.1944.; Kurzemes Vārds, Nr.197, 24.08.1944.; Nr. 202, 30.08.1944.

piektdiena, 2023. gada 27. janvāris

Aknīstes pagasta Tunķeļu kapos nacionālo partizānu Pētera Geidāna un Pētera Salas apbedījums

Atrodas Aknīstes pagasta Tunķeļu kapos. 

Apbedīti 1945. gada augustā kritušie nacionālie partizāni Pēteris Geidāns un Pēteris Sala. Ir piemineklis, kurā iestrādāti keramikas medaljoni ar kritušo portretiem. 

Avots: Bruņinieks, H. Nāvi mānot: Sēlijas – Aknīstes, Biržu, Elkšņu, Gārsenes, Saukas, Susējas un Viesītes pagasta – nacionālie partizāni 1944.-1952. gads. Rīga: Latvijas mediji, 2022. 24., 365., 439. lpp.

pirmdiena, 2022. gada 19. decembris

Iecavā piemiņas plāksne brāļiem Tepferiem

Atrodas Iecavā Rīgas ielā 27 pie aptiekas “Aphoteka” ēkas. 

Atklāta 2018. gada 4. maijā pie Tepferu dzimtai piederošās aptiekas ēkas. Metāla piemiņas plāksnē iegravēts teksts: 

Šajā ēkā Rīgas ielā 27
dzimuši ievērojami Latvijas valsts sabiedriskie
darbinieki:
Herberts Tepfers (1892 – 1066)
Latvijas armijas kapteinis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
Verners Tepfers (1893 – 1958)
Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
Jānis Tepfers (1898 – 1994)
diplomāts
Ilmārs Tepfers (1904 – 1968)
ārsts

Foto: 19.10.2019., karaviru.kapi

Vēsturiska atkāpe. Visi trīs vecākie brāļi Tepferi piedalījušies Latvijas Neatkarības karā, savu dienestu sākot Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Studentu rotas rindās. 

Herberts Tepfers dzimis 1892. gada 2. jūlijā Iecavas muižā aptiekāra ģimenē. Beidzis Jelgavas reālskolu, sācis tirdzniecības studijas Rīgas Politehniskajā institūtā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada decembrī iesaukts Krievijas armijā, beidzis Odesas karaskolu un līdz 1918. gada februārim dienējis Rezerves latviešu strēlnieku pulkā. Uzdienējies līdz podporučika pakāpei. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī, piedalījies visās Studentu rotas kaujās Kurzemē, Zemgalē un pie Rīgas. Paaugstināts par kapteini, skaitot no 1919. gada 22.maija. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 22. marta kaujā pie Bataru mājām Zemgalē (sk.), “kad mūsu spēku kolonnai uzbruka ienaidnieks un izcēlās apjukums, Tepfers, neskatoties uz spēcīgo uguni, pēc paša ierosmes izvirzījās labajā spārnā un ar neatlaidīgu patšautenes uguni apturēja ienaidnieka triecienu centrā. Tas deva iespēju mūsu daļām pārkārtoties un sekmīgi atsist pārspēkā esošo pretinieku”. 

Pēc Rīgas atbrīvošanas līdz 1919. gada 1. augustam dienējis Jelgavas komandantūrā kā komandanta adjutants. Pēc tam četrus mēnešus bijis ārlietu ministra adjutants, bet no 1919. gada 3. decembra iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba komandantu. Turpinādams dienestu, vienlaikus studējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē, ko beidzis 1921. gadā. 

1924. gada sākumā iecelts par Latvijas kara atašeju Somijā un Igaunijā. 1926. gada novembrī atvaļināts. Darbojies kā prokūrists tirdzniecības uzņēmumā, no 1926. gada Armijas Ekonomiskā veikala priekšnieka palīgs. Kopā ar brāli Verneru piešķirta jaunsaimniecība Iecavā. Apbalvots ar Igaunijas Brīvības krusta I šķiras 3. pakāpi, Somijas Baltās Rozes ordeņa I šķiru un Somijas Aizsargu Nopelnu krustu. 

Savā amatā Armijas Ekonomiskajā veikalā palicis līdz 1944. gadam, kad, glābjoties no atkārtotās komunistiskās okupācijas, devies trimdā uz Zviedriju, kur arī aizvadījis atlikušo mūžu. Miris 1966. gada 10. martā. 

Verners Tepfers dzimis 1893. gada 9. oktobrī Iecavā aptiekāra ģimenē. Mācījies Jelgavas Karlhofa privātskolā, beidzis Jelgavas ģimnāziju, bet 1916. gadā Maskavas universitātes Juridisko fakultāti. 

Turpinoties pirmajam pasaules karam, 1916. gada decembrī iesaukts Krievijas armijā, iestājies Maskavas Aleksandra karaskolu, ko beidzis 1917. gada martā, iegūstot praporščika pakāpi. Līdz tā paša gada jūlijam dienējis 95. rezerves pulkā, bet no 18. jūlija – Rezerves latviešu strēlnieku pulkā. 1918. gada februārī atvaļinājies. Līdz martam atradies vācu gūstā, bet pēc tam atgriezies Latvijā un apmeties Lieliecavā, ieņēmis rakstveža amatu Grīnvaldes, Misas un Bridenes pagastos. Septembrī sācis strādāt Rīgas Būvtehniskās sabiedrības tehnikumā par vācu valodas skolotāju. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī leitnanta pakāpē. 1919. gada 13. februārī iecelts par Kara tiesas sekretāru. Studentu rotas sastāvā kā ierindas karavīrs piedalījies kaujās Kurzemē un Rīgas atbrīvošanā. Jūnijā iecelts par Kara tiesas prokurora palīgu. No 8. līdz 27. oktobrim Studentu bataljona sastāvā piedalījies Rīgas aizstāvēšanā no bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. oktobrī, “kad bermontieši tuvojās Rīgas tiltiem un to bruņuvilcieni zem stipras artilērijas uguns aizsega gribēja šķērsot dzelzstiltu, Tepfers izgrieza Jaunā dzelzstilta galu un neļāva vilcienam tikt pāri Daugavai”. 

1919. gada decembrī paaugstināts par virsleitnantu un iecelts Kara tiesas prokurora amatā. Nākamā gada decembrī paaugstināts par kapteini. 

No 1921. gada bijis kara virsprokurora palīgs, bet 1922. gadā kļuvis par Kara tiesu pārvaldes priekšnieku un atradies šajā amatā līdz 1933. gadam. Vienlaikus 1924. gadā iecelts par kara virsprokuroru. 1925. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, bet 1927. gadā – par pulkvedi. 1934. gadā nozīmēts par Kara muzeja padomes priekšsēdētāju un ieņēmis šo amatu līdz 1940. gada jūlijam. 1937. gadā paaugstināts par ģenerāli un 1939. gadā iecelts par Kara ministrijas Tieslietu dienesta priekšnieku. 

No 1934. gada bijis lektors Kara skolā un Augstākajā karaskolā. Pasniedzis kara vēsturi un militārās disciplīnas. 

Latvju-zviedru un Latvju-itāļu tuvināšanās biedrību priekšsēdētājs, kā arī Tiesnešu biedrības padomes loceklis un Latvijas Vēstures institūta loceklis. Studentu vienības “Austrums” vecbiedrs. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeņa II šķiru, Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada oktobrī atvaļināts. 

Vācu okupācijas laikā bijis Pieminekļu valdes priekšnieks. Iesaistījies nacionālās pretošanās kustībā un no 1943. gada darbojies Latvijas Centrālajā padomē (LCP), pēc Konstantīna Čakstes un Bruno Kalniņa aresta no 1944. gada jūlija līdz 1946. gadam bijis LCP priekšsēdētājs. Viens no LCP memoranda parakstītājiem (23. kārtas numurs). 

Glābjoties no atkārtotās komunistiskā okupācijas, 1944. gada novembra sākumā izdevies nokļūt Zviedrijā. Dzīvojis Stokholmā, strādājis Zviedrijas armijas štābā. Darbojies 1946. gadā dibinātajā Latvieši Liberālajā partijā. 1963. gadā Stokholmā trimdas apgāds “Daugava” izdeva Tepfera rakstu krājumu “Senatnei un mākslai” Andreja Johansona sakārtojumā un redakcijā. 

Miris 1958. gada 28. novembrī Stokholmā, apbedīts Brommas kapsētā. 

Jānis Tepfers dzimis 1898. gada 16. janvārī Iecavā aptiekāra ģimenē. No 1917. līdz 1918. gadam studējis Tērbatā medicīnu. 1918. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, Studentu rotas sastāvā piedalījies Kurzemes atbrīvošanā no lieliniekiem. No 1919. gada 1. decembra Ārlietu ministrijas sekretārs. 1926. gadā iecelts par Ārlietu ministrijas Administratīvās un protokola nodaļas sekretāru, bet no 1928. līdz 1934. gadam šīs nodaļas vadītājs. No 1934. līdz 1936. gadam bijis ministrijas Administratīvi juridiskā departamenta direktors, bet no 1938. līdz 1940. gadam – sūtnis Helsinkos. Sākoties komunistiskajai okupācijai, atteicās pakļauties marionešu valdības vadītāja Augusta Kirhenšteina rīkojumam atgriezties Latvijā un pārcēlās uz Stokholmu. No 1943. līdz 1946. gadam strādājis Zviedrijas Ārlietu ministrijā par tulku. Vēlāk bijis bankas ierēdnis. No 1950. līdz 1953. gadam Latviešu Nacionālā fonda priekšsēdētājs, no 1953. līdz 1954. gadam LCP vicepriekšsēdis, no 1954. līdz 1991. gadam Latvijas diplomātiskā dienesta pārstāvis Zviedrijā. 

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru un Aizsargu Nopelnu krustu. 

Miris 1994. gada 9. aprīlī Stokholmā. 

Herberta un Vernera Tepferu vārdi iekalti arī Iecavā dzimušo Lāčplēša Kara ordeņu kavalieru piemiņas stēlā (sk.).

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 519. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 463.-464. lpp.; Ar parakstu par Latviju: Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas. Sast: Kvāle, I. Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2014. 74.-75. lpp.; Latvju enciklopēdija. 3. sēj., Red: Švābe, A. Stokholma: Apgāds Trīs zvaigznes, 1953–1955. 2464. lpp.; Latvijas enciklopēdija. 5. sēj. Rīga: Valērija Belokoņa izdevniecība, 2009. 409. lpp.; iecava.lv, 04.05.2018.; 09.05.2018.

otrdiena, 2022. gada 13. decembris

Lizuma pagastā Sarkanajos kalnos nacionālo partizānu Jāņa Pušķa un Jāņa Kamarūta apbedījums

Lizuma pagastā Sarkanajos kalnos aptuveni kilometru uz austrumiem no “Linājiem”. 

Apbedīti nacionālo partizānu izlūki Jānis Pušķis un Jānis Kamarūts, kas 1945. gada 5. decembrī krita toreizējā Sinoles pagasta “Mačānos”. Uz kapa uzstādīts granīta krusts, kurā iekalts teksts: 

1945. gada 5. decembrī “Mačānu” mājās
Čekistu noslepkavoti
Mežabrāļi – izlūki
JĀNIS PUŠĶIS
1914 – 1945
JĀNIS KAMARŪTS
1924 – 1945
 

Vēsturiska atkāpe. Sinoles nacionālo partizānu izlūki Jānis Pušķis un Jānis Kamarūts, kas sekoja tobrīd čekas karaspēka izvērstajās mežu ķemmēšanas operācijas gaitai, 1945. gada 5. decembrī iegāja “Mačānu” mājās. Tajā pašā laikā māju pagalmā vairākos pajūgos iebrauca arī čekisti. Partizāni mēģināja izbēgt pa logu, taču čekisti paspēja atklāt uguni. Pušķis krita uz vietas, bet ievainotajam Kamarūtam izdevās patverties aiz pagraba uzbēruma. Viņš turpināja atšaudīties, kamēr beidzās munīcija. Lai nekristu lielinieku gūstā, Kamarūts uzspridzinājās ar rokas granātu. Apšaudē tika nogalināts arī NKVD leitnants. 

Čekisti noslepkavoja arī māju saimnieku Pēteri Stīpnieku. Nogalināto partizānu līķus lielinieki pameta kaujas vietā. Kaimiņos esošajās “Lināju” mājās dzīvojošie partizānu atbalstītāji – Kasparu ģimene – uzņēmās kritušo apbedīšanu. Par kapa vietu tika izraudzīta viena no augstākajām Sarkano kalnu virsotnēm. Tika noturēta pat improvizēta bēru ceremonija. Lai gan mācītāju partizānu atbalstītāji neuzdrošinājās uzaicināt, ar netālu (gaisa līnijā apmēram septiņus kilometrus) esošās Vēlēnas baznīcas pērminderi tika sarunāts, ka viņš noteiktā laikā zvanīs dievnama zvanu, kura skaņas bija labi sadzirdamas arī Sarkanajos kalnos brīdī, kad zārku ielaida kapā. Pēc tam bērinieki nodziedāja dažas notikumam piemērotas garīgas dziesmas. 

Kapavieta netika maskēta, un to iezīmēja ar vienkāršu koka krustu. Lai gan čekistu un “istrebiķeļi”, bet vēlākajos gados vietējie komjaunieši ik pa laikam kapavietu izpostīja, vietējie iedzīvotāji visu komunistiskās okupācijas laiku to pastāvīgi atkal sakopa. 

Avoti: Turčinskis, Z. Ziemeļvidzemes mežabrāļi: Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā 1944.-1953, gads. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2011. 129.-130., 132. lpp.; Neatklātā Vidzeme: LTV raidījums, 2. sērija, 08.12.2022.

piektdiena, 2022. gada 25. novembris

Krivandā piemiņas vieta Mozuļu kaujā kritušajiem latviešu leģionāriem

Atrodas Līdumnieku pagasta Krivandā. 

Atklāta 1994. gada vasarā, kad pēc Latvijas Daugavas vanagu Rēzeknes nodaļas ierosmes piemiņas vietā tika uzstādīts balti krāsots dzelzsbetona krusts. Uz krusta šķērskoka atliets melnā iekrāsots teksts: 

MOZUĻU KAUJĀS KRITUŠAJIEM
LATVIEŠU LEĢIONĀRIEM
1944. GADA JŪLIJĀ
 

Zem šī uzraksta atliets Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves–vairodziņa atveidojums, kas arī iekrāsots melnā. 

Ņemot vērā to, ka Krievija nav ļāvusi piemiņas vietu izveidot pie Mozuļu muižas, kas atrodas tās teritorijā, tā tika iekārtota Zilupes krastā Latvijas pusē. 

2003. gadā blakus krustam pa kreisi tika novietots iesarkanā granītā darināts neregulāras formas piemiņas akmens. Arī piemiņas akmenī iekalts Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves–vairodziņa atveidojums, kam abās puses iegravēti Latvijas četru vēsturisko novadu nosaukumi: 

LATGALE                 KURZEME

VIDZEME                  ZEMGALE 

Zemāk iekalts teksts: 

MOZUĻU KAUJĀS
KRITUŠAJIEM
KĀRĻA APERĀTA
VIENĪBAS CĪNĪTĀJIEM
 

Vēsturiska atkāpe. 1944. gada 15. jūlijā Latviešu leģiona 15. ieroču (1. latviešu) SS grenadieru divīzijas 32. grenadieru pulka komandieris pulkvežleitnants Kārlis Aperāts saņēma pavēli atstāt īslaicīgi ieņemtās pozīcijas Veļikajas upes krastā un atiet līdz Zilupei, kur bija plānots ieņemt jaunas aizstāvēšanās pozīcijas. Tomēr izrādījās, ka pavēle par atiešanu bijusi novēlota un Aperāta kaujas grupa palikusi dziļā ienaidnieka aizmugurē. 

Atiešanas laikā 32. pulka vienībām pievienojās arī atsevišķas 33. pulka vienības un 15. divīzijas sapieru bataljona 1. rota. Ceļā Aperāta kaujas grupas kolonnai, kurā bija apmēram 540 latviešu karavīri, pievienojās arī aptuveni 200 vācu 159. grenadieru pulka karavīri. 

Jau 15. jūlijā pie Arapi sādžas Aperāta grupai nācās iesaistīties kaujā ar diviem lielinieku partizānu bataljoniem, latviešiem zaudējot aptuveni 30 kritušos un 20 ievainotos. Tomēr pretiniekam nodarītie zaudējumi bija ievērojami lielāki. Nākamajā dienā latvieši ar kauju ieņēma ceļā esošo Peski sādžu, kurā atradās kāds Sarkanās armijas bataljons. Arī šajā kaujā krita 15 latviešu karavīri, bet 25 tika ievainoti. Toties lielinieki zaudēja apmēram 150 vīrus un latvieši ieguva daudz trofeju, lai gan pretiniekam atņemtos smagos ieročus nācās sabojāt un pamest, jo nebija iespējams tos paņemt līdzi. 

Zilupi Aperāta kaujas grupa sasniedz 16. jūlijā pie Mozuļu muižas, kur pār upi bija arī nebojāts tilts, taču pretējā krastā esošajā mežiņā atradās jau lielinieki, kas tiltu turēja zem spēcīgas uguns. Latviešiem tomēr sākotnēji izdevās tiltu šķērsot un izveidot pat nelielus priekštilta nocietinājumus. Tomēr pretinieka pārspēks bija pārāk liels un, kad krievi uzbrukumā iesaistīja 20 līdz 30 tankus, latviešiem nācās atkāpties, lai gan astoņus krievu kaujas ratus tiem izdevās iznīcināt ar tanku dūrēm. Tanku uzbrukuma laikā pulkvežleitnants Aperāts tika nāvīgi ievainots, un tad, kad krievu kaujas rati sasniedza pretējā krastā iekārtoto latviešu ievainoto savākšanas punktu, viņš nošāvās. Tikmēr lielinieku tanki ar kāpurķēdēm šķaidīja un tiešā tēmējumā apšāva latviešu un vācu ievainotos karavīrus. 

Vienlaikus Aperāta kaujas grupai krievi uzbruka arī no aizmugures un tās situācija kļuva bezcerīga. Vēlāk izrādījās, ka salīdzinoši skaitliski nelielā un nepilnīgi apbruņotā kaujas grupa bija iekļuvusi starp divām Sarkanās armijas divīzijām, kuru rīcībā bija liels skaits tanku un daudz artilērijas. 

Peldus pārkļūt Zilupei un nelielās grupiņās vai pat pa vienam sasniegt vācu aizsardzības līnijas izdevās tikai nelielam skaitam latviešu karavīru. Majoram Vilim Hāzneram, kas pēc Aperāta ievainošanas pārņēma kaujas grupas atlieku komandēšanu, vēlākos gados izdevās apzināt aptuveni 60 vīrus, kam bija izdevies izdzīvot Mozuļu kaujā, kurā krita vismaz 328 karavīri, tajā skaita seši vācu un 22 latviešu virsnieki. 

Vēlāk izrādījās, ka Aperāta kaujas grupai izdevis uz diennakti aizturēt krievu uzbrukumu, tādējādi dodot iespēju salīdzinoši veiksmīgi atiet citām vācu un latviešu vienībām. Aperāts pēc nāves tika paaugstināts pulkveža pakāpē un apbalvots ar Bruņinieka pakāpes Dzelzkrustu. 

Labots: 14.09.2025. 

Avoti: Neiburgs, U. “Grēka un ienaida liesmās”. Rīga: Latvijas mediji, 2018. 216., 221-224. lpp.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 4. sēj. Red. Freivalds, O., Bērziņš, A. J., Västerås: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1976. 222.-228. lpp.; Daugavas vanagi. Vēstnesis, Nr. 21, 1995. gada janvāris-februāris, 43. lpp.; Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 3, 2000. gads, 67.-68. lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 30. 10.08.2002.; Brīvā Latvija, Nr. 32, 24.08.2002; LETA, 16.07.2004.

svētdiena, 2022. gada 13. novembris

Kalna pagastā nacionālo partizānu piemiņas vieta

Kalna pagastā Jēkabpils-Aknīstes autoceļa malā. 

Atklāta 2022. gada 11. novembrī. Piemiņas zīme – Masīvs balti krāsots koka krusts, kam blakus uzstādīts informatīvais stends, - veltīta nacionālajiem partizāniem, kas krita 1945. gada 13. februārī Dimantu mežā kaujā ar čekas karaspēku. 

Piemiņas vietas izveidošanu finansiāli atbalstījusi Jēkabpils novada pašvaldība. 

Vēsturiska atkāpe. 1945. gada 13. februārī PSRS Valsts drošības ministrijas karaspēks veica operāciju ar mērķi likvidēt nacionālo partizānu vienību, kas uzturējās Dimantu mežā uzbūvētajos ziemas bunkuros. Pirms operācijas čekisti sagūstīja vairāku partizānu tuviniekus un atbalstītājus, kurus izmantoja kā ķīlniekus, cerot tādējādi piespiest partizānus padoties. 

Tomēr partizāni atteicās nolikt ieročus un uzsāka kauju, kurā astoņi no viņiem – Osvalds Mežaraups, Eduards Kaminskis, Alberts Mežaraups, Voldemārs Juris Lācis, Antons Bružiks, Jānis Britāns un vēl divi nezināmi partizāni – krita. Kaujas laikā čekisti noslepkavoja arī četrus sagrābtos ķīlniekus – Martu Mežaraupi, Juri Resni, Albertu Lāci un Pēteri Biti. 

Lielinieki kaujā zaudēja desmit kritušos, tajā skaitā vienu virsnieku, kā arī vairākus ievainotos. 

Kauja ilga līdz naktij, kad izdzīvojušajiem partizāniem tumsas aizsegā izdevās izlauzties no ielenkuma. 

Kritušos partizānus un noslepkavotos ķīlniekus lielinieki aizveda uz Aknīsti un vēlāk slepus apraka pie Aknīstes kapiem. 

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņu mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Aknīstē izveidotajos Sēlijas nacionālo partizānu brāļu kapos (sk.). 

Avoti: jekabpilslaiks.lv, 11.11.2022.; Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 330. lpp.

ceturtdiena, 2022. gada 3. novembris

Salaspils pagastā pie Vecpelšu mājām 1. PK kritušo latviešu strēlnieku brāļu kapi

Atrodas Salaspils pagastā pie Vecpelšu mājām. GPS 56.8747,  24.4310 

1916. gadā pie toreizējām Pelšu (Pelču) mājām tika iekārtoti brāļu kapi, kuros sāka apglabāt Nāves salā jeb tā dēvētajos Ikšķiles priekštilta nocietinājumos (sk.) apglabātos 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona karavīrus. Tolaik katram kritušajam tika veidota atsevišķa kapu kopiņa, ko iezīmēja ar koka krustu, uz kura bija uzraksts ar ziņām par apbedīto. 

Pirmie 18 3. Kurzemes bataljona kritušie sākotnēji tikuši apglabāti Ikšķiles pagasta Kaparāmuru I brāļu kapos, tomēr 1926. gadā tie pārapbedīti blakus saviem cīņu biedriem pie Vecpelšiem. Taču Jāņa Hartmaņa sastādītajā kritušo sarakstā atrodami tikai septiņi pārapbedīto vārdi, un, piemēram, Jānis Lismanis izsaka pieņēmumu, ka daļa no pārapbedītajiem varētu būt citu karaspēka daļu piederīgie. Savukārt Jānis Porietis, neminot skaitu, raksta, ka Kaparāmura I brāļu kapos bijuši apbedīti arī 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karavīri. Tajā pašā laikā Porietis acīmredzami kļūdaini apgalvo, ka pārapbedīšana esot notikusi uz Ikšķiles brāļu kapiem (sk.). 

Ar karaspēka inspektora ģenerāļa Mārtiņa Peniķa pavēli 1921. gadā jūlijā izveidotā Vēsturisko kauju vietu apzīmēšanas komisija sākotnēji bija iecerējusi šajos brāļu kapos uzcelt tipveida pieminekli, kāds pagājušā gadsimta divdesmito gadu pirmajā pusē ticis uzstādīts Ikšķilē (sk.), Slokā (sk.), Ķemeros (sk.), Babītes pagastā pie Tīreļu (Antiņu) mājām (sk.) un Ķekavas pastā pie Kuģu mājām (sk.). 

Tomēr sākotnējā iecere tikusi mainīta, un 1924. gada 18. jūnijā Brāļu kapu komiteja pieņēma lēmumu celt pieminekli pēc “sevišķi izstrādāta plāna”. 1929. gada 15. augustā tika apstiprināts arhitekta Aleksandra Birzenieka izstrādātais pieminekļa mets, un septembrī sākās brāļu kapu rekonstrukcija, kuras laikā tika likvidētas atsevišķas kapu kopiņas un izveidotas četras lielas, kopīgas kapu kopas 11x7,3 metru izmērā. Ap brāļu kapu teritoriju tika uzbērts zemes valnis. 

Piemineklis atklāts 1930. gada 29. maijā. Sešus metrus augsto obelisku, kuru vainago krusts, cēlusi Oto Dambekalna firma, kas tā būvē izmantojusi Daugavas plienakmeni. Pieminekļa cokola daļā iestrādātas divas smilšakmens plāksnes. Pret ieeju vērstajā plāksnē iegravēts teksts: 

1916. G. VARONĪGĀS KAUJĀS NĀVESSALĀ
KRITUŠO 92 3. KURZEMES LATVIEŠU
STRĒLNIEKU PULKA KARAVĪRU
NEAIZMIRSTAMAI PIEMIŅAI.
 

Pieminekļa aizmugurē iestrādātajā plāksnē iegravēts teksts: 

MANA TAUTA TU ILGI
DZĪVOSI
TAVI DĒLI PROT NOMIRT
SLAVENI
 

Ieejas vārti un soli mūrēti no šūnakmens blokiem. 

Laika gaitā pieminekļa aizmugurē esošā smilšakmens plāksne tikusi bojāta un tā nomainīta pret granīta plāksni, kurā iekalts tas pats teksts. 

Precīzs brāļu kapos apglabāto skaits nav zināms. 

Jānis Porietis min 78 apglabātos, tostarp četrus nezināmos. 

Saskaņā ar bijušā latviešu strēlnieka Ēvalda Klēberga sastādīto sarakstu Vecpelšu brāļu kapos apglabāti 83 zināmi un deviņi nezināmi strēlnieki, kas krituši Nāves salā vai miruši no ievainojumiem netālu no Pelšiem esošajās Seleku mežsarga mājās iekārtotajā ambulancē. Tas atbilst pieminekļa plāksnē norādītajam apbedīto skaitam. 

Tajā pašā laikā Maskavas Centrālajā kara arhīvā esošajā sarakstā, kuru atradis Jānis Hartmanis, minēti 87 Ikšķiles priekštilta nocietinājumos 1916. gadā kritušo un Vecpelšu brāļu kapos apglabāto 3. Kurzemes strēlnieku bataljona strēlnieki. Vismaz divi no tiem šajā sarakstā, domājams, iekļauts kļūdaini – 1. rotas strēlnieks Teodors Konopackis apglabāts Rīgas Brāļu kapos, bet sakaru komandas strēlnieks Vasilijs Mihailovs – Rīgas Ivana vecticībnieku kapos (sk.). Savukārt Ernests Pērkons sarakstā minēts divkārt. 

Turklāt nevienā no sarakstiem nav minēti strēlnieki, kuri tikuši pārapbedīti no Kaparāmura I brāļu kapiem. 

Šobrīd pieejami dati par sekojošiem 3. Kurzemes bataljona karavīriem, kas varētu būt apglabāti Vecpelšu brāļu kapos. 

1) 3. rotas strēlnieks Didriķis Abjaters Ludviga dēls, kritis 15. maijā;

2) strēlnieks Oskars Alberts Āboliņš, kritis 25. maijā (viņa vārdu Jānis Hartmanis nav minējis Nāves salā kritušo latviešu strēlnieku kopējā sarakstā);

3) 3. rotas strēlnieks Kristaps Ādamsons Roberta dēls, 24. aprīlī miris no ievainojumiem, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

4) strēlnieks Gustavs Ādens, kritis 4. jūlijā;

5) 2. rotas jefreitors Arturs Berezinskis, kritis 4. jūlijā;

6) izlūku komandas strēlnieks Aleksandrs Bogdanovičš, kritis 3. aprīlī pie Bunčiem, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

7) 1. rotas strēlnieks Roberts Ludviķis Bogens (Bagans), 15. maijā mitis no gūtajiem ievainojumiem;

8) izlūku komandas strēlnieks Kārlis Bambis Pētera dēls, kritis 26. augustā;

9) izlūku komandas strēlnieks Andrejs Cankals, kritis naktī uz 5. jūliju pie Bunčiem;

10) 3. rotas strēlnieks Alberts Caune Jāņa d., kritis 18. aprīlī, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

11) 4. rotas strēlnieks Krišjānis Caune, 17. jūlijā miris no ievainojumiem;

12) 4. rotas strēlnieks Kārlis Celms Kristapa dēls, kritis 17. augustā;

13) 2. rotas jefreitors Fricis Cīrulis Jāņa dēls, kritis 4. jūlijā pie Bunčiem, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

14) strēlnieks Jānis Cīrulis, kritis 5. jūlijā;

15) 2. rotas strēlnieks Kristaps Cīrulis Indriķa dēls, kritis 4. jūlijā pie Bunčiem, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

16) strēlnieks Jānis Dūda, 15. augustā miris no ievainojumiem;

17) vecākais apakšvirsnieks Jānis Dambis, kritis 8. augustā;

18) 3. rotas strēlnieks Jānis Dumbra, 5. jūlijā ievainots nakts kaujā, 8. jūlijā miris;

19) izlūku komandas strēlnieks Fricis Elferts, kritis naktī uz 5. jūliju;

20) strēlnieks Jānis Ērkšķis, kritis 3. jūlijā;

21) 4. rotas strēlnieks Nikolajs Ezers Kārļa dēls, kritis 8. augustā;

22) 2. rotas strēlnieks Mārtiņš Feldmanis Friča dēls, kritis naktī uz 5. jūliju;

23) izlūku komandas strēlnieks Jānis Francis Jāņa dēls, kritis 1. augustā;

24) 2. rotas strēlnieks Kristaps Freimanis, kritis 2. aprīlī, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

25) izlūku komandas strēlnieks Pāvels Gavars Pētera dēls, kritis naktī uz 5. jūliju;

26) 4. rotas jaunākais apakšvirsnieks Alfreds Gevels (Gebels) Augusta dēls, kritis naktī uz 5. jūliju pie Bunčiem;

27) strēlnieks Dāvids Ģērmanis (Germanis), kritis 4. jūlijā;

28) 4. rotas strēlnieks Konstantīns Gražulis, kritis naktī uz 5. jūliju pie Bunčiem;

29) Jānis Griķis (Grikke) Kriša dēls, kritis 5. augustā;

30) ložmetēju komandas strēlnieks Ernests Grīnvalds Kriša dēls, kritis 8. augustā;

31) 1. rotas strēlnieks Mārtiņš Gulbis, kritis 6. jūnijā;

32) 3. rotas jaunākais apakšvirsnieks Kārlis Hausmanis, kritis 21. maijā;

33) 1. rotas strēlnieks Jānis Augusts Induļevičs Jāņa dēls, kritis 5. augustā;

34) 6. rotas strēlnieks Ignats Jakovļevs (Jakovels) Ignata dēls, kritis 23. jūnijā;

35) 6. rotas feldfēbelis Kārlis Jansons Jāņa d., kritis 13. augustā;

36) jaunākais apakšvirsnieks Ādams Kadiķis, kritis 8. augustā;

37) 5. rotas strēlnieks Ernests Kārkliņš Kristapa dēls, kritis 8. augustā;

38) 5. rotas strēlnieks Alfreds Karlsons, kritis 23. jūnijā;

39) 4. rotas strēlnieks Teodors Kauliņš, kritis 4. jūlijā;

40) izlūku komandas jefreitors Eduards Kernovs (Kerno), kritis 2. aprīlī, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

41) strēlnieks Vikentijs Klušs Osipa dēls, kritis 21. augustā;

42) 1. rotas strēlnieks Kārlis Kļaviņš, 16. maijā miris no ievainojumiem;

43) strēlnieks Antons Kovaļskis, kritis 5. jūlijā (viņa vārdu Jānis Hartmanis nav minējis Nāves salā kritušo latviešu strēlnieku kopējā sarakstā, atrodams vienīgi Jāņa Porieša sarakstā);

44) 5. rotas strēlnieks Kirils (Kārlis) Krēgers, kritis 2. jūlijā;

45) 2. rotas strēlnieks Vilis Kurcenbaums, kritis 3. jūlijā;

46) izlūku komandas strēlnieks Eduards Kuške, kritis 9. jūlijā;

47) strēlnieks Lagzdiņš Pēteris, kritis 4. jūlijā;

48) 3. rotas strēlnieks Jānis Langserds Indriķa dēls, 24. augustā miris no ievainojumiem;

49) 2. rotas strēlnieks Eduards Līķis, 16. jūnijā noslīcis, bataljonam atrodoties rezervē;

50) strēlnieks Jānis Maziņais, kritis 28. jūnijā;

51) izlūku komandas strēlnieks Alberts Mežītis, kritis naktī uz 5. jūliju;

52) strēlnieks Miķelis Mosteika (Mihails Mosteiko), kritis 8. augustā;

53) strēlnieks Kristaps Muižnieks, kritis 4. jūlijā;

54) strēlnieks Nikolajs Nipkens, kritis 4. jūlijā;

55) strēlnieks Fridrihs Nobreits Hermaņa dēls, kritis 8. augustā;

56) strēlnieks Ernsts (Ernests) Ozoliņš, kritis 6. augustā;

57) strēlnieks Fricis Ozoliņš, kritis 15. aprīlī;

58) strēlnieks Pēteris Ozoliņš, kritis 11. jūlijā;

59) vecākais apakšvirsnieks Fricis Paegle, 6. jūlijā miris no ievainojumiem;

60) strēlnieks Ernests Pērkons, kritis 24. maijā;

61) strēlnieks Osips (Jāzeps) Poikāns, kritis 8. augustā;

62) strēlnieks Roberts Priekulis, kritis 14. jūlijā;

63) strēlnieks Jānis Pučka, kritis 5. jūlijā;

64) strēlnieks Kristaps Puķudārzs, kritis 4. jūlijā;

65) strēlnieks Osips (Jāzeps) Rapša (Paiša), kritis 29. jūlijā;

66) 2. rotas strēlnieks Jēkabs Reiss Kārļa dēls, kritis naktī uz 5. jūlijā;

67) izlūku komandas strēlnieks Julians Rubļevskis, kritis 10. jūlijā;

68) 6. rotas strēlnieks Jāzeps (Josifs) Rudovičs, kritis naktī uz 5. jūliju;

69) strēlnieks Jānis Salda (Saļda), kritis 27. jūnijā;

70) 6. rotas strēlnieks Jānis (Johans) Sīruss, kritis naktī uz 5. jūliju (viņa vārdu Jānis Hartmanis nav minējis Nāves salā kritušo latviešu strēlnieku kopējā sarakstā);

71) strēlnieks Aleksandrs Stepanovs, kritis 13. jūlijā;

72) 2. rotas strēlnieks Pēteris Stūrītis, kritis 22. maijā;

73) strēlnieks Alberts Strazdiņš, kritis 25. maijā (viņa vārdu Jānis Hartmanis nav minējis Nāves salā kritušo latviešu strēlnieku kopējā sarakstā);

74) strēlnieks Eduards Šilinskis, 14. jūlijā miris no ievainojumiem;

75) strēlnieks Jānis Štempels, kritis 24. maijā;

76) strēlnieks Pēteris Šulmeistars Dāvja dēls, kritis 18. augustā;

77) 1. rotas strēlnieks Jēkabs Tauris, kritis 27. augustā;

78) izlūku komandas strēlnieks Miķelis Treibluts, kritis naktī uz 5. jūliju;

79) 2. rotas strēlnieks Fricis Tupētājs, kritis naktī uz 5. jūliju;

80) strēlnieks Jānis (Donats) Uzoliņš (Izoliņš), kritis 16. maijā;

81) strēlnieks Ernests Vadzītis (Vadziņš), kritis 2. jūlijā;

82) strēlnieks Vilis (Vasilijs) Vāgners, kritis 4. jūlijā;

83) strēlnieks Fricis Valdenšteins, kritis 4. jūlijā;

84) strēlnieks Vilis Valters, 23. jūnijā miris no ievainojumiem;

85) strēlnieks Vilis Valters, kritis 16. jūlijā;

86) strēlnieks Eduards Vavinskis, kritis 5. maijā (viņa vārdu Jānis Hartmanis nav minējis Nāves salā kritušo latviešu strēlnieku kopējā sarakstā);

87) jefreitors Aleksandrs Vasiļjevs, kritis 4. jūlijā;

88) strēlnieks Jānis Vējups, kritis 4. jūlijā;

89) strēlnieks Juris Vīngalds (Vingolds, Vīnholds), kritis 26. jūnijā;

90) jaunākais apakšvirsnieks Pēteris Zariņš, kritis 4. jūlijā;

91) jefreitors Kārlis Zandmanis (Zautmanis), 6. jūlijā miris no ievainojumiem;

92) jefreitors Mārtiņš Zauers, kritis 27. augustā;

93) strēlnieks Vladimirs Zubrickis, kritis 4. jūlijā;

94) strēlnieks Augusts Jānis Žagars, kritis 27. jūnijā. 

Tādējādi secināms, ka Vecpelšu brāļu kapos apglabāts lielāks skaits kritušo, nekā norādīts uz pieminekļa. Jāņem vērā, ka te apbedīti arī nezināmie karavīri, starp kuriem ir vismaz 11 no tiem, kas pārapbedīti no Kaparāmura I brāļu kapiem. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 301.-302. lpp.; Porietis, J. Strēlnieki Nāves salā: Latviešu strēlnieku leģendāro cīņu piemiņai. Rīga: Erva, 1937, 89., 142.143. lpp.; Hartmanis J. Latviešu strēlnieki Nāves salā 1916. Rīga: Ķekavas novada pašvaldība, 2014. 90.-95. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 174, 05.08.1924.; Nr. 153, 15.07.1926.; Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku saraksts 1915–1917.