Krivandā piemiņas vieta Mozuļu kaujā kritušajiem latviešu leģionāriem

Atrodas Līdumnieku pagasta Krivandā. 

Atklāta 1992. gadā, kad pēc Latvijas Daugavas vanagu Rēzeknes nodaļas ierosmes piemiņas vietā tika uzstādīts balti krāsots dzelzsbetona krusts. Uz krusta šķērskoka atliets melnā iekrāsots teksts: 

MOZUĻU KAUJĀS KRITUŠAJIEM
LATVIEŠU LEĢIONĀRIEM
1944. GADA JŪLIJĀ 

Zem šī uzraksta atliets Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves–vairodziņa atveidojums, kas arī iekrāsots melnā. 

Ņemot vērā to, ka Krievija nav ļāvusi piemiņas vietu izveidot pie Mozuļu muižas, kas atrodas tās teritorijā, tā tika iekārtota Zilupes krastā Latvijas pusē. 

2003. gadā blakus krustam pa kreisi tika novietots iesarkanā granītā darināts neregulāras formas piemiņas akmens. Arī piemiņas akmenī iekalts Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves–vairodziņa atveidojums, kam abās puses iegravēti Latvijas četru vēsturisko novadu nosaukumi: 

LATGALE                 KURZEME

VIDZEME                  ZEMGALE 

Zemāk iekalts teksts: 

MOZUĻU KAUJĀS
KRITUŠAJIEM
KĀRĻA APERĀTA
VIENĪBAS CĪNĪTĀJIEM 

Vēsturiska atkāpe. 1944. gada 15. jūlijā Latviešu leģiona 15. ieroču (1. latviešu) SS grenadieru divīzijas 32. grenadieru pulka komandieris pulkvežleitnants Kārlis Aperāts saņēma pavēli atstāt īslaicīgi ieņemtās pozīcijas Veļikajas upes krastā un atiet līdz Zilupei, kur bija plānots ieņemt jaunas aizstāvēšanās pozīcijas. Tomēr izrādījās, ka pavēle par atiešanu bijusi novēlota un Aperāta kaujas grupa palikusi dziļā ienaidnieka aizmugurē. 

Atiešanas laikā 32. pulka vienībām pievienojās arī atsevišķas 33. pulka vienības un 15. divīzijas sapieru bataljona 1. rota. Ceļā Aperāta kaujas grupas kolonnai, kurā bija apmēram 540 latviešu karavīri, pievienojās arī aptuveni 200 vācu 159. grenadieru pulka karavīri. 

Jau 15. jūlijā pie Arapi sādžas Aperāta grupai nācās iesaistīties kaujā ar diviem lielinieku partizānu bataljoniem, latviešiem zaudējot aptuveni 30 kritušos un 20 ievainotos. Tomēr pretiniekam nodarītie zaudējumi bija ievērojami lielāki. Nākamajā dienā latvieši ar kauju ieņēma ceļā esošo Peski sādžu, kurā atradās kāds Sarkanās armijas bataljons. Arī šajā kaujā krita 15 latviešu karavīri, bet 25 tika ievainoti. Toties lielinieki zaudēja apmēram 150 vīrus un latvieši ieguva daudz trofeju, lai gan pretiniekam atņemtos smagos ieročus nācās sabojāt un pamest, jo nebija iespējams tos paņemt līdzi. 

Zilupi Aperāta kaujas grupa sasniedz 16. jūlijā pie Mozuļu muižas, kur pār upi bija arī nebojāts tilts, taču pretējā krastā esošajā mežiņā atradās jau lielinieki, kas tiltu turēja zem spēcīgas uguns. Latviešiem tomēr sākotnēji izdevās tiltu šķērsot un izveidot pat nelielus priekštilta nocietinājumus. Tomēr pretinieka pārspēks bija pārāk liels un, kad krievi uzbrukumā iesaistīja 20 līdz 30 tankus, latviešiem nācās atkāpties, lai gan astoņus krievu kaujas ratus tiem izdevās iznīcināt ar tanku dūrēm. Tanku uzbrukuma laikā pulkvežleitnants Aperāts tika nāvīgi ievainots, un tad, kad krievu kaujas rati sasniedza pretējā krastā iekārtoto latviešu ievainoto savākšanas punktu, viņš nošāvās. Tikmēr lielinieku tanki ar kāpurķēdēm šķaidīja un tiešā tēmējumā apšāva latviešu un vācu ievainotos karavīrus. 

Vienlaikus Aperāta kaujas grupai krievi uzbruka arī no aizmugures un tās situācija kļuva bezcerīga. Vēlāk izrādījās, ka salīdzinoši skaitliski nelielā un nepilnīgi apbruņotā kaujas grupa bija iekļuvusi starp divām Sarkanās armijas divīzijām, kuru rīcībā bija liels skaits tanku un daudz artilērijas. 

Peldus pārkļūt Zilupei un nelielās grupiņās vai pat pa vienam sasniegt vācu aizsardzības līnijas izdevās tikai nelielam skaitam latviešu karavīru. Majoram Vilim Hāzneram, kas pēc Aperāta ievainošanas pārņēma kaujas grupas atlieku komandēšanu, vēlākos gados izdevās apzināt aptuveni 60 vīrus, kam bija izdevies izdzīvot Mozuļu kaujā, kurā krita vismaz 328 karavīri, tajā skaita seši vācu un 22 latviešu virsnieki. 

Vēlāk izrādījās, ka Aperāta kaujas grupai izdevis uz diennakti aizturēt krievu uzbrukumu, tādējādi dodot iespēju salīdzinoši veiksmīgi atiet citām vācu un latviešu vienībām. Aperāts pēc nāves tika paaugstināts pulkveža pakāpē un apbalvots ar Bruņinieka pakāpes Dzelzkrustu. 

Avoti: Neiburgs, U. “Grēka un ienaida liesmās”. Rīga: Latvijas mediji, 2018. 216., 221-224. lpp.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 4. sēj. Red. Freivalds, O., Bērziņš, A. J., Västerås: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1976. 222.-228. lpp.; Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 3, 2000. gads, 67.-68. lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 30. 10.08.2002.; Brīvā Latvija, Nr. 32, 24.08.2002; LETA, 16.07.2004.