Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Jāņa Brennera individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Brenners. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Brenners dzimis 1893. gada 9. augustā Engures pagasta “Zvirgzdiņos” zvejnieka ģimenē. 1911. gadā beidzis Engures jūrskolu, matrozis uz tirdzniecības kuģiem. 1915. gadā beidzis Rīgas tālbraucēju jūrskolu. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada aprīlī brīvprātīgi iestājies Krievijas karaflotē, stūrmanis. 1916. gada aprīlī beidzis Petrogradas jūrskolu, augustā – flotes praporščiku skolu Orenienbaumā, iegūstot jūras praporščika pakāpi, nosūtīts uz Baltijas floti. 1917. gada februārī beidzis virsnieku ūdenslīdēju kursus Kronštatē. 1917. gada februāra revolūcijas laikā 28. februārī apcietināts. Atbrīvots jūnijā, piekomandēts Galvenajam jūras štābam. Jūlijā paaugstināts par mičmani. Apbalvots ar Jura krustu. 

1917. gada jūlijā atlaists atvaļinājumā uz Rīgu, kur septembrī kritis vācu gūstā, no kura pēc dažiem mēnešiem izbēdzis. Atgriezies Rīgā, kur nodarbojies ar tirdzniecību. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 14. decembrī virsleitnanta pakāpē, komandēts uz Igauniju un Zviedriju. 1919. gada janvārī iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku pie kara atašeja Igaunijā, vēlāk – par atašeja adjutantu. No 1919. gada marta Ziemeļlatvijas brigādes komandiera adjutants. Martā apstiprināta jūras leitnanta pakāpe, bet aprīlī paaugstināts par jūras virsleitnantu (kopš 1919. gada aprīļa kapteinis-leitnants, kopš 1920. jūlija vaktsleitnants, kopš 1928. gada kapteinis). 1919. gada jūnijā iecelts par kara lietu pārstāvi Igaunijā. Septembrī atsaukts uz Latviju un iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku Vidzemes divīzijas štābā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. novembrī Zemgalē pie Garozas muižas Brenners, “sastapis mūsu vienības, kuras atkāpās no kaujaslauka, ar drošsirdīgu un stingru rīcību bēgošos apturēja, sakārtoja un nosūtīja uz pozīcijām. Paziņojis par notiekošo bēgšanu 4. Valmieras kājnieku pulka štābā, vadīja tālāko 5. Cēsu kājnieku pulka kareivju atgriešanu pozīcijās, tā glābdams no nāves briesmām Valmieras pulku, kam draudēja aplenkums”. 

No 1919. gada decembra Liepājas karaostas komandanta palīgs, 1920. februārī iecelts par Ventspils ostas komandantu. Vēlāk 4. Robežsargu rajona priekšnieks, 4. Robežsargu pulka rotas komandieris. 1922. gada aprīlī atvaļināts. Autouzņēmejs Rīgā. 1926. gada augustā atgriezies dienestā, ieskaitīts Daugavgrīvas artilērijā (kopš 1935. gada Krasta artilērijas pulks), karakuģa “Artilērists” komandieris. 1938.gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, 1939.gada septembrī iecelts par pulka saimniecības priekšnieku. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un Viestura ordeņa IV šķiru. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai 1940. gada novembrī pārskaitīts uz PSRS Baltijas flotes Liepājas jūras bāzes sakarnieku rotu, bet novembrī atvaļināts. Strādājis par sektora pārzini tā dēvētās LPSR Pārtikas rūpniecības tautas komisariāta transporta bāzē. Nacistiskās okupācijas laikā no 1941. gada jūlija Rīgas maizes fabrikas pārziņa palīgs. No 1942. gada ieņēmis vadošus amatus veikalu un bufešu pārvaldē. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, ieņēmis saimnieciskus amatus LPSR dzelzceļu pārvaldē. 1944. gada decembrī apcietināts. 1945. gada martā piespriests desmit gadu ieslodzījums, nosūtīts uz Potjmas koncentrācijas nometni Mordovijā. Septembrī atbrīvots sakarā ar sprieduma pārskatīšanu. Dzīvojis Rīgā, tehniķis-normētājs. 1952. gada martā atkārtoti apcietināts un notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā koncentrācijas nometnē. Atbrīvots 1955. gada oktobrī un atgriezies Latvijā. Miris 1980. gada 26 janvārī. 

Jāņa Brennera vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 92. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 119.-120. lpp.

Āraišu kapos LKOK Jāņa Brengmaņa individuāls apbedījums

Atrodas Āraišu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Brengmanis. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Brengmanis dzimis 1894. gada 28. martā Cēsu pagasta “Skudrās”. 

Sakoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā). Piedalījies kaujās, apbalvots ar Jura medaļu un Jura krusta IV šķiru. Paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 24./25. decembrī pie Ložmetējkalna Brengmanis “apsargāja vāciešu ierakumu sāņejas, atsita visus uzbrukumus un durkļu cīņā piespieda ienaidnieku atkāpties, saņēma smago ložmetēju u.c. trofejas, tika ievainots”. 

Krievijas armiju atstājis 1918. gadā. Jaunsaimnieks Lielstraupes pagasta “Atpūtās”. Miris 1942. gada 5. janvārī Drabešu pagasta “Muižniekos”. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 92. lpp.; Latviešu strēlnieku saraksts: 1915 – 1917. I sēj., A-B-C. Sast. Hartmanis J. Rīga: Namejs Zeltiņš, 2023. 302. lpp.

Rīgas Otrajos Meža kapos LKOK Pētera Bokaldera individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Bokalders. Pie kapa uzstādīta taisnstūra formas piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

PĒTERIS PĒTERA D.
BOKALDERS
PLKV-LTN.
1896.G.4.II – 1954.G.18.VI 

TO, AR KO TEVI MĒS ZAUDĒJUŠI,
SIRDS MŪŽAM NEAIZMIRSĪS 

Nekādas norādes uz Pētera Bokaldera apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav, tomēr viņa vārds iegravēts vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). Viņš pieminēts arī vieno no stēlām, kas uzstādītas Valkā ar novadu saistītajiem LKOK (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Pēteris Bokalders dzimis 1896. gada 4. februārī Cēsu apriņķa Kārļu pagastā zemkopja ģimenē. Beidzis Cēsu pilsētas skolu. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada augustā mobilizēts Krievijas armijā, dienējis 6. sapieru rezerves bataljonā Petrogradā. 1916. gada 21. oktobrī beidzis Gatčinas praporščiku skolu, iegūstot praporščika pakāpi, nosūtīts uz Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu (vēlāk pulku), ieskaitīts tā sastāvā kā jaunākais virsnieks 2. rotā. 30. decembrī pārcelts uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulku, kā jaunākais virsnieks ieskaitīts 3. rotā. Piedalījies 1917. gada janvāra kaujās. 12. janvārī pie Ložmetējkalna ievainots. Pēc ārstēšanās Jaltā jūlijā atgriezies Latviešu strēlnieku rezerves pulkā, jaunākais virsnieks 4. rotā. 1917. gada septembrī paaugstināts par podporučiku. 1918. gada februārī demobilizēts. Apbalvots ar Annas ordeņa IV šķiru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 18. novembrī virsleitnanta pakāpē. Cēsīs kareivju reģistrācijas komisijā, pēc tam vada komandieris Cēsu rotā. Vēlāk latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Kurzemē. 12. februārī pārcelts uz Jaunformējamiem spēkiem Liepājā, vēlāk virsnieks Rīgas Jaunformējamos spēkos. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. janvārī Zemgalē nakts izlūkgājienā no Jaunsesavas ienaidnieka aizmugurē Bokalders, “neskatoties uz briesmām, viens no pirmajiem ielauzās Dobelē, izzināja pretinieka spēkus un nodomus, bez zaudējumiem atgriezās pie savējiem un ar piegādātajām ziņām deva iespēju pilnībā izjaukt pretinieka uzbrukuma plānus”. 

Pēc armijas pārformēšanas rotas komandieris 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Piedalījies visās kaujās pret bermontiešiem, vēlāk Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. Decembrī paaugstināts par kapteini, skaitot no 1919. gada 3. novembra. Pēc Latvijas Neatkarības kara dienējis 2. robežsargu pulkā, pēc tā likvidācijas 1922. gadā pārgājis uz 2. Ventspils kājnieku pulku. 1925. gadā beidzis virsnieku kursus, bet 1929. gadā – bataljona komandieru kursus. 1932. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par 7. Siguldas kājnieku pulka bataljona komandieri. Vēlāk pulka štāba priekšnieks, bet pēc tam bataljona komandieris 5. Cēsu kājnieku pulkā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un ar Viestura ordeņa III un IV šķiru. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, uz īsu brīdi pārcelts uz 1. Liepājas kājnieku pulku, bet pēc tam atgriezies 5. Cēsu kājnieku pulkā. Latvijas armijas likvidācijas gaitā 1940. gada oktobrī atvaļināts, taču novembrī pavēle mainīta, ieskaitīts 24. teritoriālajā korpusā un iecelts par 183. divīzijas 295. strēlnieku pulka bataljona komandieri apakšpulkveža pakāpē. 

1941. gada 14. jūnijā deportēts, ieslodzīts koncentrācijas nometnē Noriļskā, apsūdzēts par “sacelšanās organizēšanu”. 1943. gada 15. maijā PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 10. daļu par “pretpadomju propagandu un aģitāciju”, piesprieda Bokalderam 10 gadus koncentrācijas nometnē. Atbrīvots 1950. gada 19. decembrī un 1951. gada janvārī atgriezies Latvijā, dzīvojis Rīgā. Līdz 1953. gadam strādājis dažādus darbus, tad līdz 1955. gadam kino remontdarbnīcā, vēlāk celtniecības un montāžas pārvaldē radiofikācijas nodaļā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 87. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 114.-115. lpp.; Latviešu strēlnieku saraksts: 1915 – 1917. I sēj., A-B-C. Sast. Hartmanis J. Rīga: Namejs Zeltiņš, 2023. 280.-281. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Vernera Blūma individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Verners Blūms. Pie kapa uzstādīta iesarkanā granītā darināta taisnstūra formas piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

BLŪMS
VERNERS                             ANNA
1896.1.X – 1952.11.12           1900.5.VII – 1976.20.III 

Nekādas norādes uz Vernera Blūma apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav, tomēr viņa vārds iegravēts vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Verners Blūms dzimis 1896. gada 1. oktobrī Dzelzavas pagastā. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, piedalījies kaujās, apbalvots ar Jura krusta III un IV šķiru. Paaugstināts par virsnieku, par kauju nopelniem apbalvots arī ar Staņislava ordeņa II un III šķiru un Annas ordeņa III un IV šķiru. Armiju atstājis 1918. gada martā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada maijā, iedalīts 1. partizānu pulkā, piedalījies daudzās kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 2. decembrī Lietuvā pie Dobiķienes muižas virsleitnants Blūms “kā eskadrona komandieris pēc paša ierosmes devās izlūkos ienaidnieka aizmugurē, tika ielenkts un smagi ievainots krūtīs, taču izlauzās līdz savējiem”. 

Atvaļināts 1920. gada 13. augustā kā kara invalīds. Notāra palīgs notāra Līvena kantorī Rīgā. 1934. gadā pašmācības ceļā ieguvis notāra diplomu un strādājis savā arodā Talsos. 1935. gadā pārcelts uz Rīgu, strādājis par notāru līdz 1940. gada rudenim, kad no darba atlaists. 

1941. g. 11. martā, glābdamies no komunistiskā okupācijas režīma represijām, kopā ar ģimeni repatriējies uz Vāciju. Nacistiskās okupācijas laikā atgriezies Latvijā, notārs Rīgā. 1944. gadā kopā ar ģimeni izceļojis uz Vāciju, dzīvojis Pomerānijā. 1946. gadā PSRS okupācijas iestādes piespiedušas Blūmu atgriezties okupētajā Latvijā. Dzīvojis Ķemeros, sanatorijas noliktavas pārzinis, vēlāk līdz mūža beigām – grāmatvedis. Miris 1952. gada 11. decembrī Ķemeros. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 86. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Kārļa Blumberga individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Blumbergs. Pie kapa uzstādīta pelēkā granītā darināta taisnstūra formas piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

KĀRLIS BLUMBERGS
1895 – 1955
ALMA BLUMBERGA 

Nekādas norādes uz Kārļa Blumberga apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav, tomēr viņa vārds iegravēts vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Blumbergs dzimis 1895. gada 15. decembrī Jaunauces pagastā. Jūrnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijā, dienējis Baltijas flotē. Apbalvots ar Jura medaļu un Jura krusta IV šķiru. Demobilizējies 1918. gada maijā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 1. martā, Latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona (vēlāk (Baloža) brigādes) Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas sastāvā piedalījies Kurzemes un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. martā Saldus ieņemšanas laikā “zem spēcīgas ienaidnieka uguns [seržants] Blumbergs devās uz Kalpaka bataljona brigādes štābu un atjaunoja tās sakarus ar mūsu daļām”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. maijā, dzīvojis Liepājā, vēlāk Rīgā. Koku brāķeris, pēc tam meistars kokzāģētavā. No 1939. līdz 1940. gadam vecākais rakstvedis un mantzinis Kara muzejā. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskai okupācijai, palicis Latvijā, banku ierēdnis. Miris 1955. gada 6. maijā Rīgā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 85. lpp.; Cemety.lv.

Mārupes novada Salas kapos LKOK Indriķa Bites individuāls apbedījums

Atrodas Mārupes novada Salas pagastā Spuņciemā Salas kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Indriķis Bite (Bitte). Pie kopējās kapu kopas uzstādīta melnā granītā darināta kvadrāta formas piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

BITES
ĢIMENES KAPI 

Indriķim Bitem nav nekādas atsevišķas piemiņas zīmes. Nav arī nekādas norādes uz viņa apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni. Viņa vārds nav iegravēts arī piemiņas stēlā ar Mārupes novadu saistītajiem Lāčplēša ordeņa kavalieriem (sk.), jo tās uzstādīšanas brīdī Salas pagasts atradās toreizējā Babītes novadā, kas Mārupes novadam tika pievienots tikai 2021. gada teritoriālās reformas gaitā. 

Vēsturiska atkāpe. Indriķis Bite dzimis 1894. gada 24. jūlijā Piņķu pagasta “Unguros” lauksaimnieka ģimenē. Draudzes skolas izglītība. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gadā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā un 9. septembrī ieskaitīts 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā), Kā 2. rotas 3. vada sanitārs piedalījies daudzās kaujās. 1916. gada 8. martā kontuzēts. Par cīņām Ložmetējkalnā apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 8. jūnijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem, kā arī Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. Paaugstināts par kaprāli. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 10. novembrī kaujā pie Šampētera dižkareivis Bite “kā ložmetējnieks niknā apšaudē skrēja pa priekšu mūsu ķēdei, ienaidnieka nocietinājumu tuvumā uzstādīja ložmetēju un ar labi mērķētu uguni apklusināja pretinieku, kā rezultātā mūsējie guva iespēju nocietinājumus ieņemt”. 

Atvaļināts 1921. gada 22. februārī. Lauksaimnieks tēva mājās. Nacistiskās okupācijas laikā dzīvojis turpat, iestājies policijas palīgdienestā. 

Atkārtotās komunistiskā okupācijas laikā no 1949. gada dzīvojis Salas pagastā. 1951. gada 24. aprīlī apcietināts, tā sauktās LPSR Iekšlietu ministrijas kara tribunāls, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 1. daļas a) punktu, par “dzimtenes nodevību” notiesāja Biti uz 25 gadiem koncentrācijas nometnē. No ieslodzījuma atbrīvots 1955. gadā, atgriezies Latvijā tā paša gada 18. oktobrī. Zemkopis Salas pagastā, kur 1968. gada decembrī miris. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 80-81. lpp.; Latviešu strēlnieku saraksts: 1915 – 1917. I sēj., A-B-C. Sast. Hartmanis J. Rīga: Namejs Zeltiņš, 2023. 255. lpp.; Cemety.lv.

Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Herberta Bilsēna individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Herberts Bilsēns (Bilsens, Bilzēns). 

Pie kapa uzstādīta neliela, baltā marmorā darināta kopīga piemiņas plāksne, kurā iegravēts melnā iekrāsots teksts: 

IEVA BILSĒNA
1864.20.X – 1939.
MARGRIETA BILSĒNA
1904.21.VI – 1967.19.XII
HERBERTS BILSĒNS
1897.18.I – 1983.28.VIII 

Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. Tomēr Herberta Bilsena vārds iegravēts vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Herberts Bilsēns dzimis 1897. gada 18. janvārī Rīgā (saskaņā ar Hartmani – Dikļu pagastā). 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada maijā iesaukts Krievijas armijā, ieskaitīts 25. kājnieku rezerves pulkā, 21.maijā pārcelts uz Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu, bet no 28. decembra turpinājis dienestu 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. 1917. gada 27. septembrī beidzis Gatčinas praporščiku skolu, nosūtīts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, ieskaitīts 12. rotā kā jaunākais virsnieks. Demobilizēts 1918. gada 20. februārī. 1919. gada martā iesaukts Sarkanajā armijā, no kuras jūnijā dezertējis. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 7. jūnijā, ieskaitīts 2.(5.) Cēsu kājnieku pulkā, kura sastāvā uzreiz pēc tam piedalījies Cēsu kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 21. jūnijā pie Raunas “zem vāciešu artilērijas uguns [leitnants] Bilsēns uzņēmās rotas komandēšanu. Ar savu vienību nokļuvis pilnīgā ielenkumā, izlauzās cauri pretinieku ķēdēm, neatstājot tām gūstekņus un trofejas. Pats saņēma 2 gūstekņus, bez tam atbrīvoja vairākus mūsējos”. 

Dienestu turpinājis arī pēc Latvijas Neatkarības kara 1. Kurzemes divīzijas štāba ģeodēzijas un topogrāfijas nodaļā un sakaru rotā. Paaugstināts par virsleitnantu, 1933. gadā pārcelts uz 3. Latgales divīzijas pārvaldi, paaugstināts par kapteini. Topogrāfs ģeodēzijas daļā, elektrotehniķis. Apbalvots ar Viestura ordeni. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai, armiju atstājis. Strādājis Gaujas upes ūdenslīmeņa mērīšanas darbos. 

Nacistiskās okupācijas laikā inženieris, bijis arī kartogrāfs vācu štābā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā drošības tehniskais inženieris “Rīgas audumā”. Mūža nogalē pensionārs. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 79. lpp.; Latviešu strēlnieku saraksts: 1915 – 1917. I sēj., A-B-C. Sast. Hartmanis J. Rīga: Namejs Zeltiņš, 2023. 242. lpp.; Cemety.lv.

Dauguļu kapos LKOK Riharda Bielaja individuāls apbedījums

Atrodas Dikļu pagasta Dauguļu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Rihards Bielajs. 

Vēsturiska atkāpe. Rihards Bielajs dzimis 1889. gada 28. novembrī Stāmerienas pagasta “Āpšsalās”. 1909. gadā beidzis Valmieras skolotāju semināru. Strādājis Mēdzūlas pagastskolā, pēc tam Bērzgales tautskolā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada jūlijā mobilizēts Krievijas armijā. 1916. gada oktobrī beidzis Čugajevas karaskolu. Pēc tam dienējis dažādās karaspēka daļās, paaugstināts par poručiku. 1917. gada augustā pie Ilūkstes 730. Gorodečnas pulka rindās piedalījies kaujās pret vāciešiem, kontuzēts. Apbalvots ar Staņislava ordeņa III šķiru. 1918. gada 18. oktobrī kā operatīvās daļas adjutants 19. armijas korpusā kritis vācu gūstā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 9. decembrī, latviešu atsevišķā (Kalpaka) bataljona Virsnieku rezerves (vēlāk Neatkarības) rotas sastāvā piedalījies kaujās pie Lielauces, Skrundas un Lēnes muižas. 1919. gada 30. janvārī komandēts uz Tallinu, 16. februārī ieskaitīts 1.(4.) Valmieras kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās Ziemeļlatvijā. 1920. gadā paaugstināts par kapteini. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 30. maijā pie Stāmerienas virsleitnants Bielajs “brīvprātīgi uzņēmās artilērijas uguns koriģēšanu. Zem spēcīgas uguns priekšējās līnijās deva precīzus norādījumus, tā sekmēdams Stāmerienas ieņemšanu, kur kā trofeja tika iegūts lielinieku bruņuvilciens”. 

Piedalījies kaujās pret bermontiešiem, pēc tam Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 1920. gada oktobrī komandēts Robežsardzes dienestā. Līdz 1921. gada augustam Robežsargu divīzijas administratīvās daļas adjutants. Pēc tam pārcelts uz 13. Tukuma kājnieku pulku. 

1922. gada 1. aprīlī atvaļināts. Piešķirta jaunsaimniecība Stāmerienas pagasta “Lāčplēšos”. Skolotājs Stāmerienas pamatskolā. 9. Madonas aizsargu pulka 12. rotas komandieris. Vēlāk mežsargs Valkas apriņķa Annas mežniecība. 1944. gada rudenī pārcēlies uz Dauguļu pagasta “Lāčiem”. Miris 1944. gada 24. oktobrī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 78. lpp.

Mazsalacas kapos LKOK Kārļa Bērztīsa individuāls apbedījums

Atrodas Mazsalacas kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Bērztīss (Bērzatīss-Bērzaitis). Ir vienīgi kopīga granītā darināta piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

BĒRZTĪSS
ĢIMENES KAPI 

Nekās norādes uz Kārli Bērztīsu vai viņa apbalvošanu ar Lāčplēša Kāra ordeni nav. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Bērztīss dzimis 1900. gada 30. maijā Skaņkalnes pagastā. Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 28. maijā, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 14. novembrī pie Iecavas muižas ienaidnieka ugunī dižkareivis Bērztīss “pirmais metās durkļu cīņā un piespieda pretinieku bēgt, sekmēja 2 lielgabalu, 10 ložmetēju u.c. trofeju saņemšanu”. 

Atvaļināts 1921. gadā. Lauksaimnieks Skaņkalnes pagasta “Zariņos”. Piešķirts apbūves gabals Mazsalacā. Gājis bojā nelaimes gadījumā 1950. gada 4. martā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 77. lpp.; Cemety.lv.

Leimaņu kapos LKOK Mārtiņa Bērziņa individuāls apbedījums

Atrodas Leimaņu pagasta Leimaņu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Mārtiņš Bērziņš. Pie kapa uzstādīta melnā granītā darināta piemiņas plāksne, kurā zem Lāčplēša Kara ordeņa atveidojuma iekalts teksts: 

LKOK
LATVIJAS PARTIZĀNU PULKA KAREIVIS
MĀRTIŅŠ BĒRZIŅŠ
*1892.2.X - †1926.24.V 

Vēsturiska atkāpe. Mārtiņš Bērziņš dzimis 1892. gada 2. oktobrī (19. septembrī pēc Jūlija kalendāra jeb tā dēvētā vecā stila) Biržu pagastā (saskaņā ar Hartmani Dignājas pagastā). Zemkopis. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada rudenī iesaukts Krievijas armijā, līdz 1917. gadam dienējis latviešu strēlnieku formējumos. 1916. gada 5. februārī ieskaitīts Latviešu strēlnieku rezerves bataljonā, vēlāk pārcelts uz 3. Kurzemes strēlnieku pulku. 1916. gada 23. decembrī, Ziemsvētku kauju pirmajā dienā, ievainots. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada jūnijā, dienējis Latgales partizānu pulkā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 4. aprīlī Latgalē pie Pustoje Voskresenijas sādžas, “kad mūsu izlūku vienība iekļuva ienaidnieka ugunī, [kareivis] Bērziņš nevilcinādamies metās uz priekšu, atņēma ienaidniekam ložmetēju un nekavējoties vērsa to pret lieliniekiem, tā piespiezdams viņus atkāpties no šīs sādžas”. 

Demobilizēts 1920. gada beigās. Laukstrādnieks Biržu pagastā. Miris 1926. gada 24. maijā. 

Mārtiņa Bērziņa vārds iekalts arī Biržos uzstādītajā piemiņas stēlā ar kādreizējo Salas novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 75.-76. lpp.; Latviešu strēlnieku saraksts: 1915 – 1917. I sēj., A-B-C. Sast. Hartmanis J. Rīga: Namejs Zeltiņš, 2023. 229. lpp.; timenote.info/lv.

Jelgavas Meža kapos LKOK Kārļa Bērziņa individuāls apbedījums

Atrodas Jelgavā Bauskas ielā 12 Meža (bijušajos Nikolaja, vēlāk Svētās Vienības draudzes) kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Arvīds Bērziņš. Pie kapa uzstādīta pelēkā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

BĒRZIŅI
VILHELMĪNE 1911 – 1987
KĀRLIS 1897 – 1963 

Piemiņas plāksnes kreisajā augšējā stūrī iegravēts Lāčplēša Kara ordeņa atveidojums. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Arvīds Bērziņš dzimis 1897. gada 22. augustā Launkalnes pagastā. Zemkopis. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada jūnijā iesaukts Krievijas armijā, dienējis Rezerves latviešu strēlnieku pulkā, decembrī pārcelts uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulku. Piedalījies kaujās, pulku atstājis 1917. gada 22. augustā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 17. jūnijā, Rēzeknes kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 28. novembrī Kurzemē pie Lackavas miesta (Lietuvas teritorijā) kareivis Bērziņš “kopā ar ložmetēja apkalpi forsēja Vadakstes upi, ielauzās ienaidnieka aizmugurē un straujā triecienā atņēma tam 11 smagos ložmetējus, ieguva arī citas trofejas”. 

Atvaļināts 1921. gada 28. martā. Zemkopis Launkalnes pagasta “Birzuļos”. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 2. pakāpes godazīmi. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai dzīvojis nelegāli, nacionālais partizāns. 1946. gada 27. janvārī apcietināts, ar tā dēvētās LPSR Iekšlietu tautas komisariāta kara tribunāla lēmumu, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 1. daļas a) punktu, 14. septembrī par “dzimtenes nodevību” notiesāts uz 15 gadiem koncentrācijas nometnē. Atradies ieslodzījumā tā dēvētajā Dubrovlagā Mordovijā. 1949. gada martā uz Krieviju deportēta arī ģimene. Atbrīvots 1955. gada beigās, apmeties pie ģimenes Krievijas Tomskas apgabala Čainas rajonā Taskinas sādžā. 1959. gadā atgriezies Latvijā. Dzīvojis Jelgavas rajona Ozolnieku pagastā. Miris 1963. gada 17. jūnijā. 

Kārļa Bērziņa vārds iekalts arī piemiņas plāksnē, kas uzstādīta pie Smiltenes luterāņu kapos esošā pieminekļa Latvijas Neatkarības karā kritušajiem smilteniešiem un veltīta ar novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 75. lpp.; Cemety.lv.

Vecumnieku kapos LKOK Andreja Bērziņa individuāls apbedījums

Atrodas Vecumnieku kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Andrejs Bērziņš. Pie kapa uzstādīta pelēkā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā zem ozollapu vijas attēlojuma iekalts teksts: 

BĒRZIŅŠ
ANDREJS 1891 – 1981
LŪCIJA 1902 – 

Nekādu norāžu par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. Viņa vārds nav arī nevienā no Bauskā uzstādītajām stēlām ar novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Vēsturiska atkāpe. Andrejs Bērziņš dzimis 1891. gada 6. decembrī toreizējā Vecmuižas (tagad Vecumnieku) pagastā. Zemkopis. (Saskaņā ar Hartmani dzimis 1981. gada 22. novembrī Jaunpils pagastā. Bijis miesnieks.) 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada 10. septembrī mobilizēts, ieskaitīts 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā), piedalījies Ziemassvētku kaujās. Paaugstināts par jefreitoru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 5. augustā, 7. Siguldas kājnieku pulka sastāva cīnījies pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 21. novembrī uzbrukumā Jelgavai pie Ozoliņu mājām Svētes upes krastā seržants Bērziņš “ar savu ložmetēju vairākkārt atsita ienaidnieka uzbrukumus, tā sekmēdams mūsējo virzīšanos uz priekšu”. 

Atvaļināts 1920. gada 24. decembrī. Zemkopis Vecumnieku pagasta “Mālzemniekos”. Arī atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis Vecumnieku pagastā “Brūveros”, invalīds. Mūža pēdējos gados dzīvojis tā paša pagasta “Bērziņos”. Miris 1981. gada 22. oktobrī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 74. lpp.; Latviešu strēlnieku saraksts: 1915 – 1917. I sēj., A-B-C. Sast. Hartmanis J. Rīga: Namejs Zeltiņš, 2023. 215. lpp.; Cemety.lv.

Lestenes pagasta Pūpju kapos LKOK Alberta Bērziņa individuāls apbedījums

Atrodas Lestenes pagasta Pūpju kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alberts Bērziņš. 

Vēsturiska atkāpe. Alberts Bērziņš dzimis 1895. gada 20. oktobrī toreizējā Kalnamuižas (tagad Tērvetes) pagasta Mācītājmuižā. Zemkopis Lestenes pagastā. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada jūnijā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 6. Tukuma latv. strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā). Piedalījies kaujās, apbalvots ar Jura krusta III un IV šķiru. Pēc 1917. gada septembra kaujām paaugstināts par vecāko apakšvirsnieku. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 23. decembrī Ziemassvētku kaujās pie Mangaļiem pēc vācu frontes pārraušanas jefreitors Bērziņš “devās izlūkos, uzdūrās nocietinātai blindāžai, apgāja to un ieņēma, pēc tam noturēja to līdz papildspēku pienākšanai”. 

No Krievijas armijas aizgājis 1918. gada janvārī. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 9. aprīlī, dienējis līdz 1921. gada 28. februārim. 

Pēc Latvijas Neatkarības kara zemkopis Lestenes pagasta “Lejaslentās”, vēlāk “Sīkmaņos”. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1949. gadā kopā ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju. Atgriezies Latvijā 1956. gadā, strādājis vietējā kolhozā. Miris 1962. gada 26. septembrī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 73. lpp.; Latviešu strēlnieku saraksts: 1915 – 1917. I sēj., A-B-C. Sast. Hartmanis J. Rīga: Namejs Zeltiņš, 2023. 214. lpp.

Salaspils Vecajos kapos LKOK Alberta Bērziņa individuāls apbedījums

Atrodas Salaspils Vecajos kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alberts Bērziņš. 

Vēsturiska atkāpe. Alberts Bērziņš dzimis 1898. gada 21. jūnijā Salaspils pagasta “Sniedzēs”. Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 8. oktobrī. 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 20. novembrī Jelgavas apriņķa Līvbērzes muižas rajonā “izlūkgājienā sadursmē ar ienaidnieka ložmetēja komandu [kareivis] Bērziņš uzbruka tai, vienu bermontieti nošāva un atņēma munīcijas pajūgu”. 

Atvaļināts 1920. gada 12. maijā. Zemkopis Salaspils pagasta “Sniedzēs”, kur aizvadījis visu mūžu. Miris 1977. gada 21. aprīlī. 

Alberta Bērziņa vārds iegravēts arī turpat Salaspils Vecajos kapos uzstādītajā piemiņas stēlā ar novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.). 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 73. lpp.

Bebru pagasta Zutēnu kapos LKOK Jāņa Berga individuāls apbedījums

Atrodas Bebru pagasta Zutēnu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Bergs. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Bergs dzimis 1894. gada 10. martā Bebru pagastā. Drēbnieks. 

Sākoties pirmajam pasaules karam, 1915. gada augustā iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā). Piedalījies daudzās kaujās, paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku, apbalvots ar Jura medaļu un Jura krusta IV šķiru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 17. jūnijā, iecelts par vada komandieri 3. Jelgavas kājnieku pulkā, piedalījies kaujās pret lieliniekiem. 1919. gada oktobrī pārcelts uz Kurzemes divīzijas papildu bataljonu. 1920. gada martā nosūtīts uz Zemgales artilērijas pulku un piedalījies cīņās ar lieliniekiem Latgalē. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1920. gada 22. jūlijā Latgalē uzbrukumā Streļķu sādžai seržants Bergs “kā novērotājs, neskatoties uz ienaidnieka artilērijas un ložmetēju uguni, pašaizliedzīgi izpildīja savu pienākumu, divreiz atjaunoja pārrautās telefona līnijas, tā lielā mērā sekmēdams mūsu artilērijas panākumus”. 

Atvaļināts 1921. gada 21. februārī. Jaunsaimnieks Bebru pagasta “Ceļmalās”. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada 21. februārī apcietināts kā bijušais aizsargs. PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede 1946. gada 10. jūnijā, pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 1. daļas a) punktu un 58. panta 11. daļu, par “dzimtenes nodevību” un pretpadomju “noziegumu organizēšanu” piesprieda Bergam piecu gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Atradies ieslodzījumā tā dēvētajā Široklagā. 1948. gadā izsūtīts uz toreizējo Kustanajas (tagad Kostanajas) apgabalu tagadējā Kazahstānā. 1950. gada 13. februārī apcietināts atkārtoti, notiesāts uz desmit gadiem koncentrācijas nometnē. 1955. gada maijā toreizējās Kazahijas PSR Augstākā tiesa sodu samazinājusi uz pieciem gadiem, no ieslodzījuma atbrīvots. 

Pēc atgriešanās Latvijā dzīvojis Bebru pagasta “Ceļmalās”. Miris 1962. gada 16. novembrī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 70. lpp.; Latviešu strēlnieku saraksts: 1915 – 1917. I sēj., A-B-C. Sast. Hartmanis J. Rīga: Namejs Zeltiņš, 2023. 189. lpp.; Šēnbergs, M. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Latvijas Arhīvi, Nr. 3, 1999. gads, 108. lpp.; Cemety.lv.

Rūjienas Bērtuļa kapos LKOK Eduarda Berga individuāls apbedījums

Atrodas Rūjienas Bērtuļa kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Eduards Bergs. Kapavieta nav saglabājusies. 

Vēsturiska atkāpe. Eduards Bergs dzimis 1888. gada 1. maijā Lodes pagasta “Pēpās”. Zemkopis. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā iesaukts Krievijas armijā, piedalījies kaujās, apbalvots ar Jura medaļu un Jura krusta IV šķiru. Atvaļināts 1917. gada beigās. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 18. februārī, dienējis Vidzemes artilērijas pulkā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 21. novembrī pie Rundāles, “kad vācieši mēģināja izlauzties uz Bausku, [seržants] Bergs ar sava lielgabala uguni piespieda bermontiešus bēgt, atstājot kaujaslaukā ieročus u.c. trofejas”. 

Atvaļināts 1921. gada martā. Lauksaimnieks Lodes pagasta “Pēpās”. 

1944. gadā, tuvojoties lieliniekiem, sieva ar bērniem devušies bēgļu gaitās ārpus Latvijas (pazuduši). Bergs palicis savās mājās veselības stāvokļa dēļ. Miris 1946. gada 15. februārī Rūjienā. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 69.-70. lpp.

Rūjienas Skudrītes kapos LKOK Jāņa Birkholda individuāls apbedījums

Atrodas Rūjienas Skudrītes kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Birkholds (Bergholds). 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Birkholds (Bergholds) dzimis 1897. gada 7. augustā Naukšēnu pagastā zemkopja ģimenē. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, piedalījies Ziemassvētku kaujās. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 26. februārī, 1.(4.) Valmieras pulka sastāvā cīnījies pret lieliniekiem un vāciešiem, paaugstināts par dižkareivi. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 16. jūlijā Vidzemē pie Ekhofas muižas Bergholds “tika smagi ievainots, taču neatstāja kaujaslauku un ar ložmetēja uguni piespieda ienaidnieku atkāpties”. 

Atvaļināts 1921. gada 1. martā. Jaunsaimnieks Naukšēnu pagasta “Lejaspiksāros”, kur aizvadījis visu mūžu. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā iestājies kolhozā. Miris 1980. gada 13. aprīlī. 

Jāņa Bergholda vārds iegravēts piemiņas plāksnē, kas uzstādīta pie Līvānu atbrīvošanas pieminekļa (sk.) ar novadu saistītajiem LKOK.

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 68. lpp.

Valmierā Kocēnu kapos LKOK Jāņa Benjava individuāls apbedījums

Atrodas Valmierā Kocēnu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Benjavs. Pie kapa uzstādīta iesarkanā granītā darināta neregulāras formas piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

JĀNIS BENJAVS
1899.18.IV – 1989.27.XI. 

Nekādas norādes par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni nav. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Benjavs dzimis 1899. gada 18. aprīlī Daudzevas pagasta “Sprīdīšos” zemkopja ģimenē. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 5. jūlijā Secē, iedalīts 1. bruņuvilciena apkalpē, piedalījies pirmajās kaujās pret bermontiešiem pie Rīgas. Cīņā gūtā ievainojuma dēļ pēc kara saņēmis invaliditātes pensiju. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 8. oktobrī kaujā pie Baložu kapiem 1. bruņotā diviziona kareivis Benjavs, “apkalpodams lielgabalu uz atklātas vilciena platformas, pēc biedra nāves stājās viņa vietā, tūlīt pat tika smagi ievainots, taču savu vietu neatstāja līdz kaujas beigām. Ar savu pašaizliedzību un drosmi sekmēja ienaidnieka atsišanu”. 

Atvaļināts 1921. gada 19. janvārī. Jaunsaimnieks Seces pagasta “Kalniešos”, no 1923. gada aizsargs Seces pagasta aizsargu nodaļā. Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā dzīvojis Valmieras rajona Kocēnu pagastā, zirgkopis un laukstrādnieks vietējā kolhozā. 

Jāņa Benjava vārds iegravēts kādreizējā Janjelgavas novadā dzimušo LKOK piemiņai veltītajā stēlā, kas uzstādīta Jaunjelgavā (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 67. lpp.; Cemety.lv.

Saldus pilsētas kapos LKOK Jāņa Beierbaha individuāls apbedījums

Atrodas Saldus pilsētas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Beierbahs. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Beierbahs dzimis 1893. gada 27. septembrī (saskaņā ar Hartmani 13. septembrī). Skrundas pagasta “Spriņģos”. Galdnieks. 

Pirmā pasaules kara laikā iesaukts Krievijas armijas dienestā, 1915. gada 15. augustā ieskaitīts 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā), 3. rotā vecākais apakšvirsnieks. 1918. gada aprīlī Maskavā demobilizēts. Apbalvots ar Jura krusta III un IV šķiru. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 26. jūnijā, 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 15. oktobrī Rīgā “uzbrukumā Pārdaugavai spēcīgā ugunī ienaidnieka pārspēka prettrieciena laikā [virsnieka vietnieks] Beierbahs noturēja ieņemtās pozīcijas līdz atkāpšanās pavēles saņemšanai”. Savukārt tā paša gada 19. novembrī Kurzemē “durkļu cīņā izsita ienaidnieku no Vilkubūdu mājām Jelgavas rajonā, ieguva ložmetēju”. 

Atvaļināts 1921. gada 22. maijā. Piešķirta jaunsaimniecība Cieceres pagasta Veccieceres muižā, kur visu mūžu nodarbojies ar zemkopību. Miris 1970. gada 9. martā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 65. lpp.; Latviešu strēlnieku saraksts: 1915 – 1917. I sēj., A-B-C. Sast. Hartmanis J. Rīga: Namejs Zeltiņš, 2023. 180. lpp.