Rīgas Pirmajos Meža kapos LKOK Jāņa Brennera individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Pirmajos Meža kapos. 

Dzimtas kapos apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Brenners. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Brenners dzimis 1893. gada 9. augustā Engures pagasta “Zvirgzdiņos” zvejnieka ģimenē. 1911. gadā beidzis Engures jūrskolu, matrozis uz tirdzniecības kuģiem. 1915. gadā beidzis Rīgas tālbraucēju jūrskolu. 

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada aprīlī brīvprātīgi iestājies Krievijas karaflotē, stūrmanis. 1916. gada aprīlī beidzis Petrogradas jūrskolu, augustā – flotes praporščiku skolu Orenienbaumā, iegūstot jūras praporščika pakāpi, nosūtīts uz Baltijas floti. 1917. gada februārī beidzis virsnieku ūdenslīdēju kursus Kronštatē. 1917. gada februāra revolūcijas laikā 28. februārī apcietināts. Atbrīvots jūnijā, piekomandēts Galvenajam jūras štābam. Jūlijā paaugstināts par mičmani. Apbalvots ar Jura krustu. 

1917. gada jūlijā atlaists atvaļinājumā uz Rīgu, kur septembrī kritis vācu gūstā, no kura pēc dažiem mēnešiem izbēdzis. Atgriezies Rīgā, kur nodarbojies ar tirdzniecību. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 14. decembrī virsleitnanta pakāpē, komandēts uz Igauniju un Zviedriju. 1919. gada janvārī iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku pie kara atašeja Igaunijā, vēlāk – par atašeja adjutantu. No 1919. gada marta Ziemeļlatvijas brigādes komandiera adjutants. Martā apstiprināta jūras leitnanta pakāpe, bet aprīlī paaugstināts par jūras virsleitnantu (kopš 1919. gada aprīļa kapteinis-leitnants, kopš 1920. jūlija vaktsleitnants, kopš 1928. gada kapteinis). 1919. gada jūnijā iecelts par kara lietu pārstāvi Igaunijā. Septembrī atsaukts uz Latviju un iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku Vidzemes divīzijas štābā. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. novembrī Zemgalē pie Garozas muižas Brenners, “sastapis mūsu vienības, kuras atkāpās no kaujaslauka, ar drošsirdīgu un stingru rīcību bēgošos apturēja, sakārtoja un nosūtīja uz pozīcijām. Paziņojis par notiekošo bēgšanu 4. Valmieras kājnieku pulka štābā, vadīja tālāko 5. Cēsu kājnieku pulka kareivju atgriešanu pozīcijās, tā glābdams no nāves briesmām Valmieras pulku, kam draudēja aplenkums”. 

No 1919. gada decembra Liepājas karaostas komandanta palīgs, 1920. februārī iecelts par Ventspils ostas komandantu. Vēlāk 4. Robežsargu rajona priekšnieks, 4. Robežsargu pulka rotas komandieris. 1922. gada aprīlī atvaļināts. Autouzņēmejs Rīgā. 1926. gada augustā atgriezies dienestā, ieskaitīts Daugavgrīvas artilērijā (kopš 1935. gada Krasta artilērijas pulks), karakuģa “Artilērists” komandieris. 1938.gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, 1939.gada septembrī iecelts par pulka saimniecības priekšnieku. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru un Viestura ordeņa IV šķiru. 

Sākoties komunistiskajai okupācijai 1940. gada novembrī pārskaitīts uz PSRS Baltijas flotes Liepājas jūras bāzes sakarnieku rotu, bet novembrī atvaļināts. Strādājis par sektora pārzini tā dēvētās LPSR Pārtikas rūpniecības tautas komisariāta transporta bāzē. Nacistiskās okupācijas laikā no 1941. gada jūlija Rīgas maizes fabrikas pārziņa palīgs. No 1942. gada ieņēmis vadošus amatus veikalu un bufešu pārvaldē. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, ieņēmis saimnieciskus amatus LPSR dzelzceļu pārvaldē. 1944. gada decembrī apcietināts. 1945. gada martā piespriests desmit gadu ieslodzījums, nosūtīts uz Potjmas koncentrācijas nometni Mordovijā. Septembrī atbrīvots sakarā ar sprieduma pārskatīšanu. Dzīvojis Rīgā, tehniķis-normētājs. 1952. gada martā atkārtoti apcietināts un notiesāts uz 25 gadiem ieslodzījumā koncentrācijas nometnē. Atbrīvots 1955. gada oktobrī un atgriezies Latvijā. Miris 1980. gada 26 janvārī. 

Jāņa Brennera vārds minēts arī vienā no kopīgajām piemiņas stēlām Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas apbedīti Rīgas Pirmajos un Otrajos Meža kapos (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 92. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 119.-120. lpp.