Mores pagastā pie “Roznēniem” 2.PK kritušo latviešu leģionāru brāļu kapi

Atrodas Mores pagastā Jūdažu – Mores lielceļa malā pie “Roznēniem”. GPS 57.1015, 24.9939 

Lielākā daļa latviešu leģionāru, kas 1944. gada rudenī krita tā dēvētajās Mores kaujās, tika apbedīti tiešā frontes līnijas tuvumā. Vieni no šiem kaujas apstākļos ierīkotajiem brāļu kapiem atrodas pie tā sauktā Roznēnu ozola (reizēm arī tiek minēti kā brāļu kapi pie Zemzariem), kur tolaik tika apglabāti 33 kritušie karavīri. 

Komunistiskās okupācijas gados kapi tika nolīdzināti, pārvēršot tos lauksaimnieciski izmantojamā zemē. Tur atradušās gan ganības, gan labības lauks. Kā stāsta vietējie, okupācijas gados, cenšoties kaut neuzkrītoši iezīmēt kritušo latviešu karavīru atdusas vietu, melioratori pie Roznēnu ozola novietojuši lielu laukakmeni, kas tur atrodas joprojām.

Foto: 10.04.2023., karaviru.kapi

Sākoties Atmodai, brāļu kapi kopš 1988. gada tikuši pamazām atjaunoti. Par to gādāja Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Siguldas nodaļa, Latvijas Daugavas vanagu Siguldas kopa un Cēsu apriņķa Latvijas nacionālo karavīru biedrība. 1988. gadā uzsākta leģionāru apbedījuma vietu apzināšana, bet nākamajā gadā jau veikti pirmie priekšdarbi Roznēnu brāļu kapos. Ar Mores pagasta pašvaldības atbalstu 1990. gadā uzsākti pirmie brāļu kapu iekārtošanas darbi – nolīdzināts kapu lauks, izveidoti celiņi un uzbūvētas kāpnes, kas ved no lielceļa uz kapulauku. Tiek veikti vairāki kontrolrakumi kapu kopas robežu noteikšanai. 

1990. gada 11. novembrī te atklāts tēlnieka Andreja Jansona veidotais piemiņas akmens, kurā iekalts stateniski nostādīts zobens, bet pa labi no tā zem Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves–vairodziņa atveidojuma teksts: 

ES TICĒJU –
TĒVZEME
BRĪVA
REIZ KĻŪS… 

KRITUŠO
LATVIEŠU LEĢIONĀRU
PIEMIŅAI
26. – 30. IX
1944 

1990. gadā uzstādītais un vēlāk saspridzinātais piemineklis

(Foto: Par vēlu mēs nedrīkstam būt... 38.)

Naktī uz 1990. gada 5. decembri piemiņas akmeni saspridzināja PSRS okupācijas armija. Tiek uzskatīts, ka tas noticis saskaņā ar toreizējā PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Jazova pavēli. Tajā pašā naktī tika saspridzināti leģionāriem veltītie pieminekļi Codes pagasta Butku kapos (sk.), Jaunpils pagasta Saulīšu kalnā (sk.) un Džūkstē (sk.). 

Pēc dažām dienām saspridzinātā pieminekļa vietā tika uzstādīta kokā darināta pagaidu piemiņas zīme ar tekstu: “Šeit bija un būs kritušo latviešu leģionāru piemineklis.” Savukārt saspridzinātās piemiņas zīmes atlūzas novietotas Rozēnu ozola pakājē, taču vēlāk tās tiek aizvāktas. Jau nākamā gada 16. septembrī no Cēsīm tiek atvests un uzstādīts A. Jansona no jauna izgatavotais piemiņas akmens, kura svinīgā atklāšana notiek 28. septembrī.

Foto: 10.04.2023., karaviru.kapi 

1991. gadā, uzvedot melnzemi, tiek paaugstināts kapulauka līmenis, tiek iestādīts klinteņu dzīvžogs, bet kapulauka malā – seši ozoliņi. Gadu vēlāk kapulauka galā iestāda vēl četrus ozoliņus. 

Laika gaitā brāļu kapos tika pārapbedīti citviet Mores, Mālpils un Allažu pagastos izklaidus apglabātie kritušie leģionāri. Tā, piemēram, 1993. gada 23. oktobrī Roznēnu brāļu kapos tika guldītas 30 kritušo karavīru mirstīgās atliekas, kas iepriekš bija apglabātas Mores vecajā muižnieku kapsētā pie Kartūžu muižas un pie “Torbām”. 1994. gada 28. maijā pārapbedītas divu pie Mores “Ataugām” atrasto kritušo leģionāru pīšļi. 

Kritušo karavīru mirstīgo atlieku ekshumācijā tehnisku atbalstu sniegusi gan Latvijas Brāļu kapu komiteja, gan Vācijas karavīru kapu apkopes organizācija “Volksbund Deutsche Kriegsgräberfürsorge”. 

Kritušo identificēšanā palīdzējuši arī vietējie pilsoņi, kas komunistiskās okupācijas laikā pirms kapa zīmju iznīcināšanas paspējuši pārrakstīt apglabāto vārdus. Alma Mitre no Mores pagasta “Kalna Mežakām” norakstījusi uz bērza krustiem esošos apbedīto leģionāru vārdus pie “Torbām”. Savukārt pie Allažu pagasta “Kalna Mūkiņām” (sk.) apglabāto un vēlāk Roznēnu brāļu kapos pārapbedīto leģionāru vārdus no kapu zīmēm norakstījusi Biruta Tetere. Pie Roznēniem apglabāto vārdus bija pierakstījusi Elvīra Mežecka, taču dažus gadus pirms atmodas, viņa sarakstu iznīcinājusi. Daļu datu viņai gan izdevies restaurēt pēc atmiņas. 

Vēlāk brāļu kapos uzstādītas arī individuālas piemiņas plāksnes tur apbedītajiem karavīriem, kas veidotas pēc Rīgas Brāļu kapu plākšņu parauga. 

Jauniekārtotie brāļu kapi tika iesvētīti 1994. gada 24. septembrī, apritot 50. gadskārtai kopš Mores kaujām. Uz to brīdi Roznēnu brāļu kapos atdusējās jau 101 kritušais, taču pārapbedīšana turpinājās arī vēlākos gados, un līdz 2004. gadam te apglabāto karavīru skaits bija sasniedzis 117. Starp apbedītajiem ir 33 nezināmie, tajā skaitā arī kāds vācu armijas virsnieks. Vēlāk Roznēnu brāļu kapos ticis pārapbedīts arī Austrālijā mirušais Kārlis Vitkovskis, un šobrīd te uzstādītas 118 individuālās piemiņas plāksnes, kas izkārtotas sešās rindās. Pirmā rinda atrodas aiz pieminekļa, kas to nosacīti dala divās daļās. Pa kreisi no pieminekļa atrodas astoņas, bet pa kreisi – sešas plāksnes. Otrā rinda izvietota tieši priekšā piemineklim, un tajā atrodas 24 plāksnes. Pārējās rindas novietotas viena aiz otras virzienā uz lielceļu, kur atrodas ieeja brāļu kapos. Katrā no tām ir 20 plāksnes, pa desmit katrā puse no celiņa, kas ved pie pieminekļa.

Foto: 10.04.2023., karaviru.kapi 

Piemiņas plāksnēs, sākot no kreisās puses, lasāmi sekojoši kritušo vārdi: 

Pirmā rinda – kareivis Ņikiforovs Bogdanovs (09.09.1922.-28.09.1944.), dižkareivis Staņilavs Bricis (02.05.1923.- 28.09.1944.), seržants Tālivaldis Celmiņš (11.02.1909.-27.09.1944.), dižkareivis Jānis Pleišs (10.05.1918.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Ganiņš (08.06.1924.- 28.09.1944.), Antons Čodars (13.04.1913. 29.09.1944.), nezināms, Kārlis Vitkovskis (04.08.1911.-24.06.2001. Austrālijā), dižkareivis Jānis Trušelis (09.03.1909.- 30.09.1944.), seržants Alfreds Leja (24.02.1901.- 27.09.1944.), kaprālis Jānis Ladusāns (12.04.1920.- 29.09.1944.), nezināms, nezināms, kareivis Richards Smiltnieks (1944. gada jūlijs). 

Otrā rinda – kareivis Jānis Rebiņš (26.04.1926.- 27.09.1944.), kareivis Jāzeps Vucenlazdāns (27.09.1944.), kareivis Karps Sokolovs (15.02.1912.- 27.09.1944.), dižkareivis Ervins Ducis (30.11.1920.- 27.09.1944.), dižkareivis Vilis Erdmanis (24.12.1919.- 30.09.1944.), dižkareivis Roberts Fuksis (04.04.1922-28.09.1944.), kareivis Alberts Grasis (10.04.1912.- 28.09.1944.), kareivis Ansis Ikše (12.09.1920.- 28.09.1944.), kareivis Staņislavs Irinovičs (09.05.1918.- 28.09.1944.), dižkareivis Pēteris Jakšs (23.10.1919.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Kainaizis (20.06.1921-28.09.1944.), dižkareivis Jānis Kalniņš (01.01.1924.- 27.09.1944.), dižkareivis Vladislavs Konovalos (01.10.1924.- 29.09.1944.), dižkareivis Elmārs Kida (03.02.1914.- 29.09.1944.), kareivis Augusts Meņģelis (14.08.1911.- 29.09.1944.), kareivis Meikulis Mortuzāns (02.10.1915-27.09.1944.), kareivis Jānis Putns (01.02.1908.- 28.09.1944.), kareivis Kārlis Pilmanis (06.11.1924.- 29.09.1944.), kareivis Arnolds Bērziņš (08.10.1914.- 02.10.1944.), Donāts Čevers (1923.- 27.09.1944.), kareivis Staņislavs Daņiļevičs (02.07.1923.- 27.09.1944.), dižkareivis Francis Odmanis (25.11.1925-28.09.1944.), kareivis Rūdolfs Bergins (22.09.1907.- 02.10.1944.). 

Trešā rinda – dižkareivis Rihards Mežulis (14.09.1926.- 28.09.1944.), kareivis Alberts Spura (24.07.1918.- 28.09.1944.), kareivis Arnolds Levis (18.03.1918.- 28.09.1944.), kareivis Antons Karasevs (25.04.1924.- 28.09.1944.), kareivis Fridrihs Laumanis (01.01.1909.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Gaters (06.10.1924.- 28.09.1944.), dižkareivis Augusts Ozoliņš (01.09.1908.- 27.09.1944.), kareivis Voldemārs Bože (10.04.1922.- 28.09.1944.), kareivis Fricis Lācis (08.08.1919.- 28.09.1944.), kareivis Andrejs Virbulis (06.02.1912.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Zābaks (25.12.1922.- 28.09.1944.), nezināms, kareivis Pēteris Belenskis (13.08.1921.- 27.09.1944.), nezināms, kareivis Alberts Vaslēks (07.01.1909.- 27.09.1944.), kareivis Erhards Krustiņš (27.08.1922.- 28.09.1944.), dižkareivis Georgijs Fridemanis (21.01.1921.- 28.09.1944.), kareivis Andrejs Mūrnieks (30.11.1921-28.09.1944.), kareivis Kārlis Pakalns (12.01.1921.- 27.09.1944.), kareivis Jūlijs Zirnis (18.11.1907.). 

Ceturtā rinda – nezināms, kareivis Žanis Rozentāls (22.10.1909.- 28.09.1944.), kareivis Laimonis Pelēkais (23.12.1923.- 03.10.1944.), kareivis Andrejs Dzenis (23.12.1923.-03.10.1944.), nezināms, nezināms, nezināms, dižkareivis Voldemārs Ingevics (25.07.1922.- 27.09.1944.), nezināms, nezināms vācu virsnieks, nezināms, Antons Kursītis (10.06.1922.- 28.09.1944.), kareivis Herberts Nāgelis (01.11.1923.- 29.09.1944.), kareivis Pēteris Gražulis (28.11.1924.- 29.09.1944.), dižkareivis Kārlis Antonovičs (17.08.1919.- 28.09.1944.), kareivis Artūrs Rubulis (28.08.1922.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Ceplis (09.07.1910.- 28.09.1944.), nezināms, nezināms, kareivis Gustavs Sietnieks (27.09.1944.). 

Piektā rinda – nezināms, nezināms, nezināms, dižkareivis Rihards Mucenieks (30.11.1923.- 01.10.1944.), nezināms, nezināms, nezināms, nezināms, kareivis Tālivaldis Brigaders (23.11.1923.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Miķelsons (09.02.1924.- 05.10.1944.), kareivis Vikentijs Laurinovičs (31.10.10.- 30.09.1944.), kaprālis Alberts Krombergs (24.07.1918.- 30.09.1944.), kareivis Jānis Lārmanis (06.06.1920.- 28.09.1944.), nezināms, nezināms, kareivis Arnolds Beitiņš (26.01.1916.- 28.09.1944.), kaprālis Arvīds Meķis (04.08.1922.- 28.09.1944.), nezināms, nezināms, kareivis Augusts Liepiņš (02.04.1912.- 28.09.1944.). 

Sestā rinda – nezināms, nezināms, kareivis Harijs Dzenītis (1944. gada septembris), kareivis Sergejs Volkovs (01.01.1918.- 27.09.1944.), kareivis Arvīds Duklavs (07.08.1919.- 28.09.1944.), virsseržants Kārlis Jansons (14.04.1912.- 04.10.1944.), kaprālis Jānis Levis (07.10.1914.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Rutkis (21.02.1920.- 28.09.1944.), leitnants Vilis Ješus (18.06.1906.- 29.09.1944.), kareivis Osvalds Jansons (05.09.1922.- 01.10.1944.), kareivis Alberts Bikaunieks (06.04.1919.- 04.10.1944.), kareivis Kārlis A. Šunelis (01.01.1920.- 29.09.1944.), virsseržants Staņislavs Jakušonoks (04.01.1915.- 26.09.1944.), kareivis Alfrēds Ezergailis (08.06.1923.- 28.09.1944.), kareivis Jānis Dilāns (21.03.1910.- 30.09.1944.), nezināms, nezināms, nezināms, nezināms, nezināms. 

Veicot pārapbedīšanu, ne visas Mores kaujās kritušo apbedījumu vietas izdevies atrast. Turklāt tuvinieki dažus kritušos ir pārapbedījuši dzimtas kapos. Tādēļ visu kritušo un bez vēsts pazudušo vārdi iegravēti memoriālajā sienā, kas uzstādīta netālu esošajā Mores kauju piemiņas parkā (sk.). 

1995. gada 23. septembrī brāļu kapos tika iesvētīts no jauna izgatavotais piemiņas akmens Jānim Rebiņam, kuru 1960. gadā bija uzstādījusi kritušā māte un brālis Indulis. Okupācijas varasiestādes šo piemiņas zīmi bija aizvākušas un, kā stāsta, noslīcinājušas Gaujā. 

Oriģinālajā piemiņas akmenī bija iekalts teksts: 

SALDU DUSU
DZIMTENES
SMILTĪS.
DĀRGAIS DĒLS.
MĪĻO BRĀLI. 

TEV UN TAVIEM
CĪŅU BIEDRIEM.

1960. gadā uzstādītā piemiņas zīme Jānim Rebiņam
(Foto: Par vēlu mēs nedrīkstam būt... 39) 

Atjaunotajā piemiņas akmenī saglabāts tas pats teksts un tā izkārtojums, taču izpaliek pieturzīmes.

Foto: 10.04.2023., karaviru.kapi

Avoti: Par vēlu mēs nedrīkstam būt: More 1944-1994. Red. Vītiņš, V., sast. Ābols, O. Rīga: Latvijas Daugavas Vanagu Centrālā valde; Latvijas Daugavas Vanagu Siguldas nodaļa, 1994, 84 lpp.; Kovtuņenko, R. Battle at More: A paticipant’s account of a battle against everwhelming odds. Rīga: Apvienība “Timermanis&Vējiņš”, 2009, 136 p.; Darba Balss, Nr. 133, 15.11.1990.; Laiks, Nr. 89, 06.11.1993.; Pavalstnieks, Nr. 35, 06.09.1994.; Laiks, Nr. 84, 19.10.1994.; Brīvā Latvija, Nr. 34, 04.09.1999.; tourism.sigulda.lv.

Salacgrīvas pagasta Stienūžu kapos LKOK Jāņa Kārta individuāls apbedījums

Atrodas Salacgrīvas pagasta Stienūžu kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Kārts. 2017. gadā uz kapa uzstādīta melnā granītā darināta tipveida piemiņas plāksne.

Veicot LKOK atdusas vietu iezīmēšanu bijušā Limbažu rajona teritorijā, piemiņas plāksni uzstādījusi biedrības “Daugavas Vanagi Latvijā” Limbažu nodaļa sadarbībā ar Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” Limbažu nodaļu. Plāksnes uzstādīšana finansēta no valsts budžeta. 

Vēsturiska atkāpe. Jānis Kārts dzimis 1890. gada 7. jūlijā Svētciema pagastā. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis. 

1912. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis Baltijas jūras kara flotē uz kreisera “Admiral Makarov”. Pirmā pasaules kara laikā piedalījies jūras kaujās pret Vācijas floti. 1916. gada martā pārvietots uz Murmansku traleru dienestā; ievainots laikā, ievainots vācu zemūdeņu uzbrukumā krievu transportkuģiem. 

1918. gada rudenī Arhangeļskā iestājies franču leģionā un sabiedroto ekspedīcijas korpusa sastāvā cīnījies pret lieliniekiem. Apbalvots ar Francijas Kara medaļu. 

1919. gada vasarā devies uz Latviju, kur ieradies ar angļu karakuģi 3. oktobrī, un tajā pašā dienā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. 8. Daugavpils kājnieku pulka sastāvā Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 9. oktobrī Mārupes pagasta Tīriņmuižas rajonā kaprālis Kārts, “atsitot ienaidnieka uzbrukumu, izcēlās ar sevišķu drosmi, šajā kaujā ievainots”. Savukārt 1920. gada 11. janvārī Latgalē kaujā pie Indricas ciema “Kārts ar savu nodaļu apgāja lielinieku spārnu un straujā triecienā piespieda pretinieku bēgt, tā glābjot rotu no draudīgas situācijas”. 

Atvaļināts 1920. gada 25. septembrī. Jaunsaimnieks Svētciema pagasta Krustpilēs. Miris 1946. gadā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 238. lpp.; aloja.lv, 15.08.2017.

Lēdurgas kapos simbolisks LKOK ģenerāļa Hermaņa Buka apbedījums

Atrodas Lēdurgas kapos. 

2018. gadā dzimtas kapos uzstādīta piemiņas plāksne Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim ģenerālim Hermanim Bukam, kuru lielinieki noslepkavoja pēc deportēšanas uz PSRS teritoriju un kura patiesā atdusas vieta nav zināma. 

Vēsturiska atkāpe. Hermanis Buks dzimis 1896. gada 15. janvārī Limbažu pagasta Brančos lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies Limbažu pilsētas skolā, vēlāk Pēterburgā izturējis reālskolas eksterņa eksāmenu. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada 12. augustā brīvprātīgi iestājies Krievijas armijā, dienējis Preobraženskas gvardes pulkā. 1916. gada jūnijā beidzis Vladimira karaskolu Petrogradā, iegūstot praporščika pakāpi, un ieskaitīts 19. Sibīrijas strēlnieku rezerves pulkā. 1916. gada 19. novembrī pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulku. Piedalījies Ziemassvētku un janvāra kaujās, kā arī kaujās pie Mazās Juglas 1917. gada augustā. 1917. gada aprīlī paaugstināts par podporučiku, bet oktobrī – par poručiku. No oktobra dienējis 5. Sibīrijas strēlnieku artilērijas pulkā, bet 1918. gada sākumā no armijas atvaļināts. Apbalvots ar Annas ordeņa IV šķiru un Staņislava ordeņa III šķiru. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 18. decembrī virsleitnanta pakāpē, dienējis Virsnieku rezerves rotā. 1919. gada 29. janvārī kaujā pie Skrundas  smagi ievainots. No februāra dienestu turpina Liepājas Jaunformējamajos spēkos, vēlāk – Rīgas Jaunformējamajos spēkos. Ar paša noorganizēto rotu iedalīts Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes II Cēsu bataljonā un cīnījies pret lieliniekiem pie Līvāniem. 1919. gada augustā ieskaitīts 2. Ventspils kājnieku pulkā un iecelts par bataljona komandieri. Septembrī paaugstināts par kapteini, skaitot no 1919. g. 22. maija. Vēlāk bataljona komandieris 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem pie Rīgas, 21. oktobrī vēlreiz ievainots. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 21. oktobrī Bolderājas kāpās pie Sakaru mājām, kad Buka komandētā bataljona rotas, “atrazdamās dienu iepriekš iekarotās, neiekārtotās pozīcijās, sāka atkāpties, Buks zem spēcīgas uguns sevišķi grūtos apstākļos apturēja atejošās rotas, sakārtoja tās un noturēja svarīgo pozīciju; tika ievainots kājā”. Savukārt 1920. gadā naktī uz 3. janvāri, kad Buks pēc ievainojuma bija atgriezies ierindā un piedalījās jau Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem, viņš “ar savu vienību šķērsoja Daugavu Novajas-Nīcgales rajonā, izsita ienaidnieku no stipri nocietinātām pozīcijām, neatlaidīgi to vajāja, jau pirmajā dienā sasniedza līniju Vepri-Vārkava un tālāk sakāva ienaidnieku visā gājienā līdz pat valsts austrumu robežai”. Par nopelniem šajās kaujās 1920. gada novembrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. 

1921. gada septembrī nosūtīts uz 1. jātnieku pulku un iecelts par eskadrona komandieri, no 1926. gada pulka komandiera palīgs. 1923. gadā beidzis vecāko virsnieku kursus, bet 1925. gadā – Polijas centrālo kavalērijas skolu un 1927. gada 18.novembrī paaugstināts par ģenerāli. 1929. gadā beidzis kara akadēmiskos astoņu mēnešu kursus, bet 1931. gadā – Polijas Augstāko karaskolu. No 1931. gada atradies 1. jātnieku pulka komandiera amatā. Lai iegūtu pulka komandēšanas cenzu, no 1935. līdz 1936. gadam pildījis 12. Bauskas kājnieku pulka komandiera pienākumus. No 1938. gada bijis armijas jātnieku inspektora vietas izpildītājs, bet no 1939. gada līdz 1940. gada 26. jūnijam – 1. Kurzemes divīzijas komandieris. 1939. gadā piešķirta ģenerāļa pakāpe. 

Pēc Neatkarības kara piešķirta jaunsaimniecība Kurcuma muižā. Apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru, Viestura ordeņa II šķiru, Zviedrijas šķēpa ordeņa II šķiru, Polijas “Polonia Restituta” ordeņa III šķiru, Ungārijas Nopelnu ordeņa III šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu un vairākām jubilejas medaļām. 

Pēc komunistiskās okupācijas, sākoties Latvijas armijas likvidācijai, 1940. gada augustā iecelts par sevišķu uzdevumu virsnieku armijas komandiera rīcībā, bet oktobrī atvaļināts. Dzīvojis Rīgā un savās mājās Lēdurgas pagastā, kur 1941. gada 14. jūnijā apcietināts un deportēts uz PSRS. Notiesāts Saskaņā ar KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 13. daļu “par aktīvu darbību vai aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru”. Miris 1942. gada 18. augustā Maskavas Butirku cietumā. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 102. lpp.; Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940: Biogrāfiska vārdnīca. Sast. Jēkabsons, Ē.; Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998. 128. lpp.; Krimuldas Novada Vēstis, Nr. 20 (541), 2018. gada decembris, 3. lpp.

Salacgrīvas kapos LKOK Miķeļa Tomsona individuāls apbedījums

Atrodas Salacgrīvas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Miķelis Tomsons. 

Vēsturiska atkāpe. Miķelis Tomsons dzimis 1900. gada 29. septembrī toreizējā Vecsalacas pagastā. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 4. jūnijā, 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem, un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. novembrī Jelgavas apkaimē pie Zenes muižas ienaidnieka uzbrukuma laikā seržants Tomsons, “atrazdamies postenī tālu no citiem mūsu spēkiem, neļāva kareivjiem izklīst, uzstādīja ložmetēju un ar labi mērķētu uguni radīja ienaidniekam lielus zaudējumus, tā dodams iespēju mūsējiem sakārtoties un sekmīgi atsist uzbrukumu”. 

Atvaļināts 1921. gada 30. novembrī Zemkopis Salacas pagasta Mūrniekos. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gada janvārī apcietināts, atradies ieslodzījumā koncentrācijas nometnē Vorkutā. Pēc atbrīvošanas Latvijā atgriezies 1956. gadā. Strādājis par zirgkopi padomju saimniecībā jeb tā dēvētajā sovhozā “Ainaži”. Miris 1962. gada 9. septembrī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 525. lpp.

Salacgrīvas kapos LKOK Alfrēda Tenisona individuāls apbedījums

Atrodas Salacgrīvas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alfrēds Tenisons. 

Vēsturiska atkāpe. Alfrēds Tenisons dzimis 1891. gada 5. decembrī toreizējā Vecsalacas pagasta Utēnu mājās. Pagastskolas izglītība. Strādnieks. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada septembrī iesaukts Krievijas armijā, dienējis rezerves pulkā. 1916. gadā pārcelts uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāko pulku), piedalījies visās vienības kaujās līdz 1917. gada septembrim. Par kauju nopelniem Nāves salā un Tīreļpurvā 1916. gada decembrī apbalvots ar Jura krusta II, III un IV šķiru, paaugstināts par seržantu. Trīsreiz ievainots un kontuzēts. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1916. gada 18. jūnijā Ikšķiles priekštilta nocietinājumos izlūkgājiena laikā strēlnieks Tenisons “tika ievainots, taču palika ierindā līdz uzdevuma izpildei”. 

1918. gadā atzīts par ierindas dienestam nederīgu un pārcelts uz saimniecisko dienestu rezerves pulkā Staraja Rusā. Pēc Krievijas pilsoņkara atgriezies Latvijā. 

Jaunsaimnieks Salacas pagastā. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā strādājis vietējā kolhozā "Arājs", vēlāk Salacas un Ainažu padomju saimniecībās jeb tā dēvētajos sovhozos, zirgkopis. Miris 1965. gada 17. aprīlī. 

Avots: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 518. lpp.

Salacgrīvas kapos LKOK Ādolfa Blūmentāla (Ošupa) individuāls apbedījums

Atrodas Salacgrīvas kapos. 

Apbedīts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ādolfs Blūmentāls (vēlāk – Ošups). 

Vēsturiska atkāpe. Ādolfs Blūmentāls dzimis 1897. gada 16. novembrī Rīgā. Studējis komerczinības. 

Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis Studentu bataljonā Caricinā. 1917. gadā beidzis 1. Pēterhofas praporščiku skolu, ieskaitīts 61. smagās lauku artilērijas divizionā, dienējis līdz 1918. gada februārim. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. gada 20. decembrī, piedalījies kaujās līdz Neatkarības kara beigām. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 18. novembrī Zemgalē pie Cenas kroga, “kad ienaidnieka bruņuvilciens izlauzās cauri mūsu ķēdēm, [Vidzemes divīzijas štāba mīnmetēju rotas leitnants] Blūmentāls pretinieka ielenkumā turpināja vilciena apšaudi, piespieda to apstāties un pēc tam atkāpties”. 

1920. gadā pārcelts uz Zemgales artilērijas pulku, 1925. gadā uz Smagās artilērijas divizionu. 1927. gada novembrī atvaļināts kapteiņa pakāpē. Piešķirta jaunsaimniecība Bilskas pagastā. No 1930. gada dzīvojis Valkā, kasieris, pēc tam līdz 1942. gadam grāmatvedis Latvijas bankas Valkas nodaļā. Darbojies aizsargu organizācijā, bijis 7. Valkas aizsargu pulka fiziskās apmācības instruktors. 1940. gadā mainījis uzvārdu uz Ošups. 

Nacistiskās okupācijas laikā no 1942. gada 1. aprīļa līdz 1944. gada 1. septembrim strādājis par tulku Kriminālpolitiskajā policijā Valmierā. No 1944. gada septembra līdz 1945. gada maijam dienējis 4. latviešu būvbataljonā Vācijā. 1945. gada oktobrī atgriezies Latvijā. Zemkopis Bilskas pagastā. 

Komunistiskās okupācijas iestādes 1947. gada 18. oktobrī Blūmentālu apcietina, un 1948. gada 26. martā tā sauktās LPSR Iekšlietu tautas komisariāta karaspēka kara tribunāls viņu notiesā par “dzimtenes nodevību”, piespriežot 25 gadu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. 1956. gada 12. maijā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs sodu samazinājis līdz 12 gadiem. Atradies ieslodzījumā toreizējā Kazahijas PSR Karlagā. 1957. gada 18. septembrī atbrīvots un izsūtīts nometinājumā uz Tomskas apgabalu. Latvijā atgriezies 1964. gada 13. janvārī. Dzīvojis Salacgrīvas Lekungās, pensionārs. Miris 1983. gada 25. februārī. 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 85. lpp.; Aizsargs, Nr. 1 (103), 1932. gads, 458. lpp.

Liepājas lidostā piemiņas zīme latviešu un igauņu kara lidotājiem

Atrodas Liepājas lidostā, Grobiņas pagasta Cimdeniekos Lidostas ielā 8. 

Atklāta 2002.gada 25. oktobrī. Granīta piemiņas zīmē iekalts teksts: 

ŠAJĀ LIDLAUKĀ ATRADĀS
LATVIEŠU UN IGAUŅU
KARA LIDOTĀJU SKOLA
1943/44.G. 

Piemiņas zīmes uzstādīšanu ierosinājusi Grobiņas aviācijas vienības veterānu kopa, un to atbalstījusi Liepājas pašvaldība, uzņēmuma “Aviasabiedrība Liepāja” direktors Aldis Mūrnieks un Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas Liepājas pilsētas galvenais inspektors Gunārs Silakaktiņš. 

Vēsturiska atkāpe. 1943. gada septembrī Vācijas gaisa spēku vadība nolēma veidot arī latviešu aviācijas vienības. Šo vienību formēšanu un lidotāju apmācību izlēma veikt lielinieku pirmās okupācijas laikā uzbūvētajā Grobiņas lidlaukā. Uz Grobiņu tika pārcelta arī Tallinā esošā lidotāju skola un tās personāls, izveidojot jaunu skolu gan latviešu, gan igauņu lidotāju apmācībai (Flugzeugführerschule A/B Libau-Grobin). 1944. gada 1. janvārī skolu pārdēvēja par Papildu nakts kaujas grupu Austrumzemē (Ergänzungs-Nachtschlachtgruppe Ostland). 

Skolā tika ieskaitīti bijušie Latvijas armijas kara lidotāji, aizsargu aviācijas un Latvijas aerokluba bijušie lidotāji, kā arī kādreizējie planieristi. Vēlāk tika uzņemti arī tehnikumu pēdējo klašu audzēkņi. Vienlaikus notika lidmašīnu mehāniķu, elektriķu, ložmetējnieku un bombardētāju apmācība. Laikā no 1943. gada oktobra līdz 1944. septembrim tika apmācīti aptuveni 140 lidotāji un 250 līdz 300 dažādi citi aviācijas speciālisti. 

Apmācību laikā gāja bojā trīs lidotāji – leitnants Jānis Stukāns, kareivis Maigonis Martīnī un kareivis Mintauts Degimuss. 

Martā lidošanas apmācību beidza pirmie 30 karavīri un tika saformēta 1. latviešu nakts kaujas eskadriļa (Nachtschlachtstaffel 1), kas 22. martā no Grobiņas lidlauka izlidoja uz fronti. Jūnijā apmācību beidza vēl apmēram 20 karavīru, no kuriem tika saformēta 2. latviešu nakts kaujas eskadriļa, un līdz ar to izveidota 12. nakts kaujas grupa (Nachtschlachtgruppe 12), kurā ietilpa abas latviešu eskadriļas. 2. eskadriļa uz fronti devās 26. jūnijā. 

Jūlijā Grobiņas lidlaukā tika nokomplektēta arī 3. eskadriļa. Taču tai bija nepietiekams lidmašīnu skaits. Ņemot vērā lidmašīnu trūkumu arī abās frontē esošajās eskadriļās, 3. eskadriļas lidotāji un lidmašīnas tika sadalītas starp tām. 

1944. gada 27. septembrī skolas lidojošais sastāvs no Grobiņas pārlidoja uz Štetīni (tagad Ščecina Polijā), uz kurieni bija pārsūtītas arī pārējās latviešu aviācijas vienības. Atlikušais skolas personāls dažas dienas vēlāk uz Štetīni izbrauca no Liepājas ar kuģi. Pēc ierašanās Vācijā latviešu aviācijas kaujas darbība tika izbeigta un 1944. gada 17. augustā nodibinātais Aviācijas leģions “Latvija” (Luftwaffen Legion Letlland) faktiski beidza pastāvēt kā slēgta vienība. 

Avoti: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 28.10.2002.; Silgailis, A. Latviešu leģions: Dibināšana, formēšana un kaujas gaitas Otrā pasaules karā. Rīga: Junda, 2001. 219.-226. lpp.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. VII. sēj. Red. Hāzners, V., Bērziņš, A. Linkolna: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1993. 17.-20. lpp.; Tēvija, Nr. 63, 15.03.1944.; Kurzemes Vārds, Nr.197, 24.08.1944.; Nr. 202, 30.08.1944.