Cenu pagasta Jaunzemju kapos iespējams LNK kritušo karavīru apbedījums

Atrodas Cenu pagasta Jaunzemju kapos. 

Kā liecina koka krusts, kas it kā esot uzstādīts pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, te apglabāts 1919. gada 17. novembrī pie Dīcu mājām kritušais 6. Rīgas kājnieku pulka kareivis un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Vinters, kā arī tā paša pulka kritušais karavīrs Jānis Ozoliņš. 

Foto: 1918. gads, Līga Landsberga

Pie krusta piestiprinātajā metāla plāksnītē iegravēts teksts: 

CĪŅĀS PRET BERMONTA KARASPĒKU
1919. GADA 17. NOVEMBRĪ KRITUŠIE
RĪGAS 6. KĀJNIEKU PULKA 3. ROTAS KARAVĪRI
KAPRĀLIS JĀNIS OZOLIŅŠ
KAREIVIS KĀRLIS VINTERS

Foto: 1918. gads, Līga Landsberga

Piezīme. Saskaņā ar Gotfrīda Mīlberga sastādīto Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru sarakstu (Pieminat viņus…) Jānis Ozoliņš bijis dižkareivja pakāpē un kritis 18. novembrī. 

Apbedījums vismaz vēl 2018. gadā ticis kopts. 

Tajā pašā laikā zināms, ka Ozolnieku pagasta aizsargu nodaļa, kas bija apzinājusi apkārtnē esošos Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru apbedījumus, 1937. gada novembrī veica izklaidus apglabāto karavīru mirstīgo atlieku ekshumāciju. 

Tiek uzskatīts, ka tostarp tikuši ekshumēti arī visi 16 6. Rīgas kājnieku pulka karavīri, kas bija krituši 1919. gada 17. un 18. novembra kaujās ar bermontiešiem Ozolnieku-Skuju skolas rajonā un no kuriem daļa iepriekš bija apglabāti brāļu kapos pie Skuju skolas (sk.). Viņu vidū tiek minēts arī J. Ozoliņš un K. Vinters. 

28. novembrī ekshumētie trūdi sešos zārkos tika svinīgi pārapbedīti Cenu kapsētā jauniekārtotajā brāļu kapu nodalījumā (sk.). 

Tomēr sākotnēji tā laika presē tika ziņots, ka iecerēts pārapbedīt 28 karavīru pīšļus, taču nezināmu iemeslu dēļ tikuši pārapbedīti tikai 23 kritušie. Iespējams, ka Jaunzemju kapos apbedītie ir starp tiem, kas nav pārapbedīti. 

Tomēr Cenu kapsētā iekārtotajos brāļu kapos, kas tika sakopti un labiekārtoti 1989. gadā, jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika uzstādīta informatīva zīme, kurā cita starpā norādīts, ka te apglabāts LKOK Kārlis Vinters. 

Interesanti, ka LKOK biogrāfiskajā vārdnīcā savukārt teikts, ka K. Vinters esot apglabāts pie Skuju skolas. 

Vēsturiska atkāpe. Kārlis Vinters dzimis 1897. gada 20. jūlijā toreizējā Ungurpils (tagad Alojas) pagastā zemkopja ģimenē. Beidzis draudzes skolu. 

Pirmā pasaules kara laikā dienējis 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā). 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 2. jūlijā Mazsalacā. 6. Rīgas kājnieku pulka sastāvā piedalījies daudzās kaujās. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 17. novembrī kareivis Vinters “kopā ar 10 brīvprātīgajiem uzbruka ienaidnieka nocietinājumiem Dīcu mājās pie Iecavas ķieģeļcepļa un pirmais ielauzās tajās, bet tad, lodes ķerts, krita varoņa nāvē; viņa biedri triecienā šīs mājas ieņēma”.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 126-128. lpp.; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 563. lpp.; Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast. Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921. 37. lpp.

Cenu pagasta Cenu kapos 1. PK un LNK kritušo karavīru brāļu kapi

Atrodas Cenu pagasta Cenu (Cenas) kapos. 

Ozolnieku pagasta aizsargu nodaļa, kas bija apzinājusi apkārtnē esošos Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušo karavīru apbedījumus, 1937. gada novembrī veica 23 izklaidus apglabāto karavīru mirstīgo atlieku ekshumāciju. Tostarp tika ekshumēti 16 6. Rīgas kājnieku pulka karavīri, kas bija krituši 1919. gada 17. un 18. novembra kaujās ar bermontiešiem Ozolnieku-Skuju skolas rajonā un no kuriem daļa iepriekš bija apglabāta brāļu kapos pie Skuju skolas (sk.). 

28. novembrī ekshumētie trūdi sešos zārkos tika svinīgi pārapbedīti Cenu kapsētā jauniekārtotajā brāļu kapu nodalījumā. 

Nākamā gada Mežu dienās vietējie aizsargi veica jaunizveidoto brāļu kapu labiekārtošanu. Tomēr līdz komunistiskajai okupācijai nekādu piemiņas zīmi uzstādīt nepaspēja. 

Sākoties atmodai, 1989. gadā Latvijas Kultūras fonda aktīvisti toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas pētījumu mežsaimniecības galvenā mežziņa Luciāna Vaguļa vadībā saskaņā ar arhitektes Aijas Ziemeļnieces izstrādāto projektu brāļu kapus atjaunoja un labiekārtoja. Tā paša gada 18. novembrī brāļu kapos tika atklāts arī piemiņas akmens. Rupji apstrādātā laukakmenī iekalts teksts: 

1919. GADA
BRĪVĪBAS CĪŅĀS KRITUŠAJIEM
LATVIEŠU KARAVĪRIEM 

Piemiņas akmens otrā pusē iestrādāta bronzā darināta Kultūras fonda zīme.

Foto: 1916. gads, Līga Landsberga

Vēlāk pie brāļu kapiem uzstādīta informatīva zīme ar tekstu: 

ŠEIT ATDUSAS
PAR LATVIJAS
BRĪVĪBU KRITUŠIE
23 KARAVĪRI, T. SK.
LĀČPLĒŠA KARA
ORDEŅA KAVALIERI
HERMANIS ALKSNIS
ROBERTS PAEGLE
KĀRLIS VINTERS

Foto: 1916. gads, Līga Landsberga

Tiek uzskatīts, ka brāļu kapos apglabāti 16 6. Rīgas kājnieku pulka karavīri, kas krituši 1919. gada 17. un 18. novembra kaujās ar bermontiešiem Ozolnieku–Skuju kroga rajonā. Tie ir – kareivis Hermanis Alksnis (LKOK), kaprālis Eduards Breics (Edgars Brencis?), Jānis Eriksons, Aleksejs Ivanovs, kareivis Teodors Kalns, kareivis Jānis Kaspars, kareivis Jāzeps Martušs, dižkareivis Jānis Ozoliņš, dižkareivis Pēteris Ozollapiņš, kareivis Augusts Pastalnieks, kareivis Kārlis Podziņš, kareivis Roberts Paegle (LKOK), kareivis Fridrihs Raibais, kareivis Arvīds Sabers, kareivis Pēteris Sinka, kareivis Kārlis Vinters (LKOK).

Tajā paša laikā Hermanis Alksnis patiesībā ir apbedīts dzimtas kapos Burtnieku novadā Matīšu kapsētā (sk.), uz kurieni viņa mirstīgās atliekas tuvinieki pārveduši jau 1919. gadā. 

Savukārt Cenu pagasta Jaunzemju kapos joprojām ir koka krusts, kas norāda uz Kārļa Vintera un Jāņa Ozoliņa individuālu apbedījumu (sk.). Vienlaikus jau 1922. gadā laikraksts “Latvijas Kareivis” ziņoja, ka K. Vinters esot bijis apbedīts Jelgavas brāļu kapos un ka tuvinieki viņa pīšļus pārveduši uz Rīgu apbedīšanai dzimtas kapos.

Arī K. Podziņš, P. Sinka, J. Eriksons vienlaikus skaitās apbedīti Jelgavas brāļu kapos (sk.).

Tikmēr Augusts Pastalnieks ir apbedīts Rīgas Brāļu kapos. 

Papildināts: 10.07.2024.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 199., 126.-127. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 235, 18.10.1922.; Aizsargs, Nr. 12, 15.12.1938. 840. lpp.; Aizsargs, Nr. 6, 15.06.1938. 448. lpp.; Jelgavas Ziņotājs, Nr. 186, 24.11.1989.; Jelgavas Ziņotājs, Nr. 193, 05.12.1989.

Glūdas pagastā piemiņas zīme vietā, kur 1919. gadā no sliedēm nolaists bermontiešu bruņuvilciens

Atrodas Glūdas (bijušā Svētes) pagastā pie Tušķu (bijušās Svētes) dzelzceļa stacijas pārbrauktuves. 

Atklāta 1938. gada 14. augustā, Dzelzceļa aizsargu pulka 10. gada svētkos. Piemiņas zīme sastāv no stateniska betona taisnstūra paralēlskaldņa, kurā iestrādāta kapara plāksne ar tajā izgrieztu tekstu: 

1919. G. 22. NOVEMBRĪ ZIEMEĻLATVIJAS
PARTIZĀNI ŠAJĀ VIETĀ NOLAIDUŠI NO
SLIEDĒM BERMONTIEŠU BRUŅOTO VILCIENU.
TĒVIJAS MĪLESTĪBA AUDZĒ VAROŅUS

1938. G. AUGUSTĀ.
DZELZCEĻU AIZSARGU PULKS.

Foto: 01.05.2021., Alvis Eglītis

Komunistiskās okupācijas laikā piemiņas zīme netika iznīcināta, taču atbilstoši lielinieku “gaumei” tikusi nokrāsota balta, kamēr tās apkārtne atstāta nekopta. Sākoties Atmodai, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Jelgavas nodaļa 1989. gadā sarīkojusi vismaz piecas talkas, lai piemiņas zīmi un tās apkārtni savestu kārtībā. Piemiņas zīme tika atbrīvota no sūnām, un tās betona virsma attīrīta no baltās krāsas. Vislielākās pūles prasījusi piekļuves ceļa iekārtošana.

Piezīme. Teksts plāksnē nav precīzs. Patiesībā vilciens no sliedēm tika nolaists 20. novembra vakarā, kad tas no Līvbērzes atgriezās Jelgavā. Turklāt to nav veikuši Artura Aparnieka komandētā 1. Partizānu pulka karavīri, bet gan ienaidnieka aizmugurē iesūtītais 7. Siguldas kājnieku pulka 12. rotas vads.

Papildināts: 08.08.2023. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 129.-130. lpp.; Latvijas Atbrīvošanas kaŗa vēsture. Red: Peniķis, M. 2.sēj., Rīga: Literatūra, 1938. 211. lpp.; Jelgavnieks: LTF Jelgavas novada izdevums, Nr. 16, 01.11.1989.

Stalbē piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem Vīlandes Skolnieku rotas kritušajiem karavīriem

Atrodas Stalbē pa labi no Rīgas–Valmieras šosejas iepretī pagriezienam uz Limbažiem. GPS 57.37510, 25.03098 

Atklāts 2009. gada 19. jūnijā. Pieminekļa idejas autors ir Cēsu apkārtnes Latvijas Neatkarības kara piemiņas vietu atjaunotājs un novadpētniecības entuziasts Māris Niklass.

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

Piemiņas akmeni darinājis akmeņkalis Voldemārs Koltovs. Rupji apstrādātajā laukakmenī iekalts teksts: 

19.-21.06.1919. STALBES KAUJĀS
6. PULKA VĪLANDES
SKOLNIEKU ROTA ATVAIRĪJA
VĀCU UZBRUKUMU.

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

Blakus pa kreisi iekalts tas pats teksts igauņu valodā: 

19.-21.06.1919. PEATAS
6. POLGU VILJANDI
KOOLIPOISTE
UKSUS STALBE LAHINGUS
VALNLASE RUNNAKUD.

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

Sākotnēji līdzekļus piemiņas vietas ierīkošanai bija solījusi Igaunijas Aizsardzības līga (Kaitseliit), taču finansiālās krīzes dēļ solījumu nespēja pildīt. Tāpēc piemineklis tika uzstādīts par toreizējā Cēsu rajona padomes līdzekļiem. 

2019. gadā, tuvojoties Cēsu kauju simtgadei, Igaunijas Ārlietu ministrija, Igaunijas vēstniecība Latvijā un Igaunijas Karoga biedrība sarūpēja līdzekļus, lai piemiņas akmeni papildinātu ar plāksnēm, kurās minēti kritušo karavīru vārdi. 

Granīta plāksnes piestiprinātas pie piemiņas akmens zem tajā iekaltā teksta. Zem teksta latviešu valodā atrodas plāksne ar latviešu tekstu, bet zem teksta igauņu valodā – plāksne ar igauņu tekstu. Tajās blakus Igaunijas Brīvības krusta attēlojumam attiecīgi iekalts teksts: 

Kaujā pret Vācu Dzelzs divīziju krita:
Jans Aua                     Martins Aidass
Aleksandrs Kabels                  Arnolds Turu
Aleksandrs Kaigas – Brīvības krusta kavalieris 

Stalbes pamatskola, Igaunijas karoga biedrība

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans

un 

LAHINGUS SAKSA RAUDDIVIISIGA LANGESID:
Jaan Aua                     Martin Aidas
Aleksander Kabel       Arnold Turu
Aleksander Kaigas – VR 1/3 

Eesti Lipu Selts, Stalbe pohikool

Foto: 24.11.2021., Aldis Jordans 

Avoti: Latvijas Brīvības cīņu (1918-1920) piemiņas vietas. [Red. Bērziņš, V.] [Rīga: Latvijas karte, 2013.] 63. lpp.; eDruva, 04.10.2020.; militaryheritagetourism.info/lv.

Litenes pagastā piemiņas parks Latvijas armijas bijušās vasaras nometnes vietā

Atrodas Litenes pagastā. GPS 57.169388, 27.020198 

Piemiņas parks tiek veidots Latvijas armijas bijušajā vasaras nometnē, kur īsi pirms karadarbības sākuma starp nacistisko Vāciju un PSRS komunistiskās okupācijas varasiestādes izvērsa latviešu virsniecības iznīcināšanas operāciju. 

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā šis noziegums bija viens no rūpīgāk glabātajiem noslēpumiem, un bijušās nometnes vieta bija pamesta laika zobam un aizaugšanai ar mežu. 

Tomēr pirmo piemiņas zīmi bijušās nometnes vietā vēl pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē (1986. vai 1988.gadā) naktī slepus uzstādījuši Cēsu melioratori pēc Ērika Piņķeļa ierosmes. Tas bija laukakmens, kurā iekalta Dieva jeb Debesu zīme, zem kuras atveidota Māras zīme. 

No kādreizējās nometnes ēkām saglabājušies vienīgi pamati.

Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi

Uz bijušās pirts pamatiem uzstādīts “Baltais krusts”, bet to priekšā novietots granīta piemiņas akmens, kurā iekalts teksts: 

1941 G. JŪNIJĀ
LITENES NOMETNĒ SĀKĀS
LATVIEŠU VIRSNIEKU MOKU
UN IZNĪCĪBAS CEĻŠ 

Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi

Vēl viena piemiņas zīme ir uzstādīta pie nometnes iebraucamā ceļa. Pie rupji apstrādāta laukakmens, kurš uzstādīts uz pamatnes, kas mūrēta no mazākiem laukakmeņiem, piestiprināta granīta plāksne, kurā iekalts teksts: 

LATVIJAS
ARMIJAS
LITENES
NOMETNES
VIETA 

Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi

Turpinot piemiņas vietas labiekārtošanu saskaņā ar uzņēmuma “Vidzemes būvnieks” izstrādāto projektu, 2020.gada vasarā uzstādīti koka soli un informatīvie stendi, ierīkota ugunskura vieta, izveidots karoga masts ar skatu platformu. 

Darbus finansējis Eiropas Lauksaimniecības Fonds lauku attīstībai (ELFLA), kas tam piešķīris 22 500 eiro. Savukārt Gulbenes novada pašvaldība šim mērķim kopumā atvēlējusi 11 592,51 eiro.

Foto: 01.08.2020., karaviru.kapi

Neskatoties uz Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes iebildumiem, ar Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku atbalstu bijušajā nometnes vietā novietots arī prettanku lielgabals. Saskaņā ar Litenes pagasta pārvaldes priekšnieka Viļņa Lapiņa teikto šajā vietā arī vēsturiski esot bijusi ierīkota lielgabala pozīcija. Pašreizējais lielgabals gan nav identisks tiem ieročiem, kādi bija Latvijas armijas bruņojumā, sākoties Otrajam pasaules karam, tomēr šādi Čehijā septiņdesmitajos gados ražoti lielgabali nonāca armijas bruņojumā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 

No 2010. gada 23. janvāra nometnes vieta iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 8711). 

Vēsturiska atkāpe. Sākoties komunistiskajai okupācijai, 1940. gada 27. septembrī pārtrauca darboties Latvijas Kara ministrija, bet Latvijas armija tika pārveidota par Sarkanās armijas 24. teritoriālo korpusu. Vēl pirms 1941. gada jūnija tika apcietināti vairāk nekā 300 latviešu virsnieki, kareivji un instruktori. Daudzi no tiem tika noslepkavoti. 

Jūnija sākumā 24. teritoriālais korpuss tika izvietots vasaras nometnēs – korpusa štābs un 183. kājnieku divīzija Litenes nometnē, bet 181. divīzija aptuveni 10 kilometrus nostāk esošajā Ostroviešu nometnē. 12. un 13.jūnijā vairāk nekā 20 bijušos Latvijas armijas vecākos virsniekus nosūtīja uz Maskavu it kā uz “kvalifikācijas celšanas” kursiem, taču tur tie patiesībā tika apcietināti. Savukārt 14. jūnijā sākās virsnieku masveida aresti. Dažus no apcietinātajiem noslepkavoja turpat uz vietas un slepus apraka tuvējā mežā. Abās nometnēs tika apcietināti vismaz 430 virsnieki, kas kopā ar Rīgā aizturētajiem 130 līdz 135 virsniekiem tika deportēti uz PSRS teritoriju. 

No 1941. gada rudens līdz 1942. gada pavasarim deportētie virsnieki tika tiesāti par komunistiskā režīma izdomātiem noziegumiem, pamatā par “dzimtenes nodevību”. No deportētajiem latviešu karavīriem Latvijā izdevās atgriezties tikai 70, pārējie tika noslepkavoti vai mira koncentrācijas nometnēs. 

Avoti: Zvaigzne, J. Jūnijs. Litene 1941. Rīga: Jumava, 2012. 173. lpp.; Litene – Latvijas armijas Katiņa. Sargs.lv, 30.05.2011.; Dzirkstele, 14.06.2019.; gulbene.lv; visitgulbene.lv; sateka.lv; Informācijas sistēma “Mantojums”.

Rīgā pie Vīķu kroga piemiņas vieta LNK kritušajiem 8. Daugavpils pulka karavīriem

Atrodas Rīgā pie Vīķu kroga. 

1938. gada 21. aprīlī, ievadot mežu dienas, vietā, kur 1919. gada 3. novembrī pretuzbrukuma laikā bermontiešiem smagus zaudējumus cieta 8. Daugavpils kājnieku pulks, tika stādīta piemiņas birzs – 31 bērzs un 109 egles, kas attiecīgi simbolizēja kritušos sešus virsniekus, 25 kareivjus un instruktorus, kā arī 109 ievainotos. 

Šajā vietā bija plānots uzstādīt arī granīta piemiņas zīmi. Taču līdz komunistiskajai okupācijai paspēja izveidot tikai apļveida zemes uzbērumu un ielikt piemiņas zīmes pamatus, kā arī izveidot divus plienakmens kāpņu posmus (divi un četri pakāpieni), kas veda pie iecerētā pieminekļa.

Foto: 2014. gads, Līga Landsberga

Piemiņas vieta tikusi sakopta 2009. gada 5. septembra talkā, kad Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji uzstādīja koka piemiņas plāksni, kurā zem 8. Daugavpils kājnieku pulka krūšu nozīmes attēlojuma iegrebts teksts: 

PAR LATVIJU 

1919. gada 3. novembrī kritušo un ievainoto
8. Daugavpils kājnieku pulka karavīru piemiņai 

Piemiņas plāksne uzstādīta
par NBS apvienotā štāba personāla ziedojumiem

Foto: 2014. gads, Līga Landsberga

Kopš 2009. gada talkas piemiņas vietas sakopšanai, piedaloties Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba personālam un Zemessardzes 1. Rīgas brigādes karavīriem, notiek regulāri. 

2023. gadā līdz praktiskai realizācijai beidzot nonāca arī atvaļinātā ģenerālmajora Jura Zeibārta vadītās 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīru – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru – pēcteču iniciatīvas grupas iecere piemiņas vietā uzstādīt paliekošā materiālā veidotu pieminekli, jo 3. marta sēdē Rīgas domes Pieminekļu padome pieņēma lēmumu atbalstīt “piemiņas vietas izveides pabeigšanu”. 

Pieminekļa veidošanu uzticēja tēlniekam Paulam Jaunzemam, kura izstrādāto pieminekļa metu apstiprināja arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP). Savukārt Rīgas dome piekrita sniegt finansiālo atbalstu pieminekļa uzstādīšanai. 

2024. gadā Zemessardzes 1. Rīgas brigādes karavīri pilnībā sakopa piemiņas vietas teritoriju, un Rīgas pieminekļu aģentūra atjaunoja kāpnes, kā arī uzstādīja informatīvo stendu. 

2025. gada pavasarī, kad no Spānijas tika atgādāts pieminekļa darināšanai nepieciešamais granīts, akmens apstrādes uzņēmuma Ulle darbnīcā Lejupes ielā 4 tika uzsākta tā kalšana.

Piemineklis atklāts 2025. gada 11. maijā. Tas sastāv no astoņstūra kolonnas, uz kuras novietots ausekļa formā veidotās 8. Daugavpils krūšu nozīmes atveidojums. 

Kolonas priekšpusē iekalts teksts: 

8. DAUGAVPILS
KĀJNIEKU PULKA
CĪNĪTĀJU PIEMIŅAI
1919. 3. XI 

Piemiņas vietas iekārtošanas projektu izstrādājis arhitekts Juris Poga. 

Pa labi no pieminekļa pirms pakāpieniem, kas ved pie pieminekļa, novietotajā informatīvajā stendā līdz ar kaujas aprakstu un piemiņas vietas izveides īsu vēsturi, ir to 8. Daugavpils kājnieku pulka un 9. Rēzeknes kājnieku pulka karavīru saraksts, kas par dalību kaujā pie Vīķu kroga apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni, kā arī to abu pulku karavīru saraksts, kas šajā kaujā krituši.

Kritušo karavīru sarakstā minēti 32 8. Daugavpils kājnieku pulka un deviņi 9. Rēzeknes kājnieku pulka karavīri: 

I 8. Daugavpils kājnieku pulks: 1) leitnants Gustavs (Augusts) Balodis; 2) kareivis Fricis Bekmans; 3) virsseržants Ludvigs Blaksons; 4) kareivis Andrejs Bisenieks; 5) kareivis Jēkabs Brūns; 6) seržants Ernests Celmiņš; 7) kareivis Jēkabs Celmiņš; 8) kareivis Pēteris Doļģis; 9) kareivis Augusts Feizaks; 10) kareivis Oskars Graudiņš; 11) leitnants Leo Grīners; 12) seržants Fricis Jansons; 13) kapteinis Arvīds Kacens; 14) kareivis Aleksandrs Kukruss; 15) kareivis Fricis Nordmanis; 16) kareivis Vilis Ozols; 17) kareivis Ignats Poškins; 18) kareivis Jūlijs Potseps; 19) kareivis Žanis Reinfelds; 20) leitnants Hermanis Riekstiņš; 21) kareivis Jēkabs Rubecis; 22) kareivis Ģirts Sacenieks; 23) kareivis Kārlis Smildziņš; 24) kareivis Pēteris Strausis; 25) kaprālis Jānis Šniders; 26) kareivis Jāzeps Štolcers; 27) seržants Jānis Treiģis; 28) kareivis Vilhelms Uzkalns; 29) kareivis Pēteris Veite; 30) leitnants Kārlis Vilmanis; 31) kareivis Jēkabs Zirnis; 32) kareivis Jānis Žvinguls. 

II 9. Rēzeknes kājnieku pulks: 1) kareivis Jānis Beikerts; 2) kareivis Teodors Eidiņš; 3) kareivis Jānis Griņģe; 4) kaprālis Voldemārs Mežaraups; 5) kareivis Mārtiņš Nīcmanis; 6) seržants Teodors Rīkše; 7) kareivis Mārtiņš Skaliņš; 8) kareivis Andrejs Upīts; 9) seržants Sergejs Zatravkins. 

No 2010. gada 7. maija piemiņas vieta iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 8734).

Papildināts: 12.05.2025.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 245. lpp.; LETA, 04.03.2023.; Latvijas Avīze, 09.08.2024.; LSM.lv, 11.05.2025.; Informācijas sistēma “Mantojums”.

Jaunbērzes pagastā piemiņas akmens Bataru kaujas vietā

Atrodas Jaunbērzes pagastā apmēram 400 metrus uz dienvidrietumiem no Bataru un 150 metrus uz rietumiem no bijušajām Sarmu mājām. GPS 56.786695, 23.417092 

Atklāts 1936. gada 17. maijā. Rupji apstrādātajā 1,55 metrus augstajā sarkanīgajā laukakmenī, kas ņemts no netālu esošā Ērzeļu kroga zemes, iekalts teksts: 

ŠEIT 1919. G. 22.
MARTĀ NOTIKA
1. ATSEVIŠĶĀS
BALOŽA BRIGĀ-
DES KAUJA, KU-
RĀ KRITA 10 UN
IEVAINOTI 28
KARAVĪRI

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Piemineklis novietots uz neliela mākslīga zemes uzbēruma. To uzstādījuši vietējie aizsargi zemes gabalā, ko piemiņas vietas ierīkošanai dāvājis Sarmu māju saimnieks Berkholcs. Saskaņā ar piemiņas vietas projektu, kuru izstrādājis kapteinis Jānis Borkovskis (vēlāk Zemgals), aiz pieminekļa puslokā iestādīti desmit bērzi, kas katrs simbolizē vienu no kritušajiem, bet ap pašu piemiņas akmeni stādīti četri ozoli, kas simbolizē 1. Latviešu atsevišķās (Baloža) brigādes trīs bataljonus un jātnieku nodaļu.

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas piemiņas vieta iezīmēta ar trim ceļa malā uzstādītiem koka stabiņiem, pie kuriem piestiprinātas metāla plāksnes ar paskaidrojošu tekstu trīs valodās.

Foto: 26.06.2021., karaviru.kapi

No 2012. gada 22. marta piemiņas vieta iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 8820).

Vēsturiska atkāpe. Bataru kauja (citviet literatūrā dēvēta arī par Bateru kauju) notika 1919. gada 22. martā. No pretlieliniecisko spēku puses tajā bija iesaistīta Latviešu atsevišķā (Baloža) brigāde, kam stājās pretī 10. padomju Latvijas strēlnieku pulks. 22. marta rītā Latviešu atsevišķā brigāde tika sapulcināta pie Ērzeļu kroga un uzsāka gājienu Kalnciema virzienā. Pēc dažiem kilometriem kolonnas priekšgalā esošo 2. eskadronu sāka apšaudīt no Bataru un Sarmu mājām. Ugunij pastiprinoties, brigāde izvērsās kaujai. Galvenos kaujas smagumu iznesa Atsevišķā (studentu) rota un Latvijas Neatkarības bataljons. Kaujai ieilgstot, Studentu rotas vads un janformētā Neatkarības bataljona 2. (kapteiņa Graudiņa) rota veica apiešanas manevru un mežā sadūrās ar pretinieku, kas bija uzsācis līdzīgu manevru. Sīvā cīņā, kas brīžiem pārauga tuvcīņā, lielinieki tika sakauti. 

Tikmēr brigādei piekomandētā vācu Millera baterija atklāja uguni uz Bataru mājām. Pēc artilērijas kanonādes Studentu rota un Neatkarības bataljons straujā triecienā ieņēma pretinieka pozīcijas. 

Literatūrā dominē apgalvojumi, ka Bataru kaujā krituši deviņi karavīri, bet 24 guvuši ievainojumus, taču patiesībā krituši vismaz desmit. Savukārt pretinieks zaudējis 40 līdz 50 kritušos. 

Lismanis min sekojošus kritušos:

1) Atsevišķās studentu rotas leitnants Aleksandrs Baginskis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, apglabāts Rīgas Brāļu kapos; 

2) Atsevišķās studentu rotas kara ierēdnis Emils Ausmans, apglabāts Rīgas Brāļu kapos; 

3) Atsevišķās studentu rotas kareivis Otto Greble, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, apglabāts Rīgas Brāļu kapos; 

4) Atsevišķās studentu rotas kareivis Barons Kārlis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, apglabāts Rīgas Brāļu kapos; 

5) Latvijas Neatkarības bataljona 1. (Latvijas neatkarības) rotas kareivis Hermanis Vistiņš, apbedīts Liepājas Ziemeļu kapos (sk.); 

6) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas dižkareivis Krišs Kadiķis, apbedīts Liepājas Ziemeļu kapos (sk.); 

7) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivis Žanis (Jānis?) Šterns; 

8) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivis Kārlis Ukstiņš; 

9) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivis Krišs Maskevičs, apglabāts Džūkstes kapos (sk.); 

10) Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivis Klāvs Pabērzs. Tajā pašā laikā Pabērzs nav minēts 1. Liepājas kājnieku pulka kritušo sarakstā, kurā iekļauti arī to karavīru vārdi, kas kritušu to vienību sastāvā, kuras vēlāk iekļautas pulkā. Viņa vārds nav atrodams arī Gotfrīda Milberga sastādītajā kopīgajā Latvijas Neatkarības karā kritušo sarakstā. 

Vienlaikus Lismanis nemin Latvijas Neatkarības bataljona 2. (Graudiņa) rotas kareivi Augustu Skaru, kas miris no ievainojuma dažas dienas pēc Bataru kaujas un apbedīts Nīcas pagasta Verbeļu kapos (sk.). 

Pie Bataru kaujā kritušajiem var pieskaitīt arī LKOK Latvijas Neatkarības bataljona 1. (Latvijas neatkarības) rotas virsleitnantu Viljamu Bauci, kurš miris 1919. gada 24. septembrī no ievainojumiem, kas gūti 22. martā un apbedīts Liepājas Līva kapos (sk.). 

Papildināts un labots: 27.02.2026. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 88.-89. lpp.; Brīvā Zeme, Nr. 106, 11.05.1936.; Brīvā Zeme, Nr. 111, 18.05.1936.; Rīts, Nr. 137, 18.05.1936.; Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920: Enciklopēdija. Red: Pētersone, I. Rīga: Preses nams, 1999. 73.-74. lpp.; Pieminat viņus…: Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušie, bez vēsts pazudušie un no ievainojumiem mirušie karavīri. 1918.–1920. Sast. Milbergs, G. (Skuju Frīdis), Rīga: Armijas virspavēlnieka Štāba Inspekcijas daļa, 1921. 9.-11.lpp.; 1. Liepājas kājnieku pulka tapšanas un pārbaudīšanas gadi (1919.–1922.). Sast. Skujiņš, J. Rīga: 1. Liepājas kājnieku pulks, 1926.; Krīpens, A. Kalpaka bataljons un Baloža brigāde. [Sidneja: Arvīds Krīpens, 1963.] 128.-198. lpp.; Latvijas Sargs, Nr. 57, 28.03.1919.