Krivandā piemiņas vieta Mozuļu kaujā kritušajiem latviešu leģionāriem

Atrodas Līdumnieku pagasta Krivandā. 

Atklāta 1994. gada vasarā, kad pēc Latvijas Daugavas vanagu Rēzeknes nodaļas ierosmes piemiņas vietā tika uzstādīts balti krāsots dzelzsbetona krusts. Uz krusta šķērskoka atliets melnā iekrāsots teksts: 

MOZUĻU KAUJĀS KRITUŠAJIEM
LATVIEŠU LEĢIONĀRIEM
1944. GADA JŪLIJĀ 

Zem šī uzraksta atliets Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves–vairodziņa atveidojums, kas arī iekrāsots melnā. 

Ņemot vērā to, ka Krievija nav ļāvusi piemiņas vietu izveidot pie Mozuļu muižas, kas atrodas tās teritorijā, tā tika iekārtota Zilupes krastā Latvijas pusē. 

2003. gadā blakus krustam pa kreisi tika novietots iesarkanā granītā darināts neregulāras formas piemiņas akmens. Arī piemiņas akmenī iekalts Latviešu leģiona formastērpa piedurknes uzšuves–vairodziņa atveidojums, kam abās puses iegravēti Latvijas četru vēsturisko novadu nosaukumi: 

LATGALE                 KURZEME

VIDZEME                  ZEMGALE 

Zemāk iekalts teksts: 

MOZUĻU KAUJĀS
KRITUŠAJIEM
KĀRĻA APERĀTA
VIENĪBAS CĪNĪTĀJIEM 

Vēsturiska atkāpe. 1944. gada 15. jūlijā Latviešu leģiona 15. ieroču (1. latviešu) SS grenadieru divīzijas 32. grenadieru pulka komandieris pulkvežleitnants Kārlis Aperāts saņēma pavēli atstāt īslaicīgi ieņemtās pozīcijas Veļikajas upes krastā un atiet līdz Zilupei, kur bija plānots ieņemt jaunas aizstāvēšanās pozīcijas. Tomēr izrādījās, ka pavēle par atiešanu bijusi novēlota un Aperāta kaujas grupa palikusi dziļā ienaidnieka aizmugurē. 

Atiešanas laikā 32. pulka vienībām pievienojās arī atsevišķas 33. pulka vienības un 15. divīzijas sapieru bataljona 1. rota. Ceļā Aperāta kaujas grupas kolonnai, kurā bija apmēram 540 latviešu karavīri, pievienojās arī aptuveni 200 vācu 159. grenadieru pulka karavīri. 

Jau 15. jūlijā pie Arapi sādžas Aperāta grupai nācās iesaistīties kaujā ar diviem lielinieku partizānu bataljoniem, latviešiem zaudējot aptuveni 30 kritušos un 20 ievainotos. Tomēr pretiniekam nodarītie zaudējumi bija ievērojami lielāki. Nākamajā dienā latvieši ar kauju ieņēma ceļā esošo Peski sādžu, kurā atradās kāds Sarkanās armijas bataljons. Arī šajā kaujā krita 15 latviešu karavīri, bet 25 tika ievainoti. Toties lielinieki zaudēja apmēram 150 vīrus un latvieši ieguva daudz trofeju, lai gan pretiniekam atņemtos smagos ieročus nācās sabojāt un pamest, jo nebija iespējams tos paņemt līdzi. 

Zilupi Aperāta kaujas grupa sasniedz 16. jūlijā pie Mozuļu muižas, kur pār upi bija arī nebojāts tilts, taču pretējā krastā esošajā mežiņā atradās jau lielinieki, kas tiltu turēja zem spēcīgas uguns. Latviešiem tomēr sākotnēji izdevās tiltu šķērsot un izveidot pat nelielus priekštilta nocietinājumus. Tomēr pretinieka pārspēks bija pārāk liels un, kad krievi uzbrukumā iesaistīja 20 līdz 30 tankus, latviešiem nācās atkāpties, lai gan astoņus krievu kaujas ratus tiem izdevās iznīcināt ar tanku dūrēm. Tanku uzbrukuma laikā pulkvežleitnants Aperāts tika nāvīgi ievainots, un tad, kad krievu kaujas rati sasniedza pretējā krastā iekārtoto latviešu ievainoto savākšanas punktu, viņš nošāvās. Tikmēr lielinieku tanki ar kāpurķēdēm šķaidīja un tiešā tēmējumā apšāva latviešu un vācu ievainotos karavīrus. 

Vienlaikus Aperāta kaujas grupai krievi uzbruka arī no aizmugures un tās situācija kļuva bezcerīga. Vēlāk izrādījās, ka salīdzinoši skaitliski nelielā un nepilnīgi apbruņotā kaujas grupa bija iekļuvusi starp divām Sarkanās armijas divīzijām, kuru rīcībā bija liels skaits tanku un daudz artilērijas. 

Peldus pārkļūt Zilupei un nelielās grupiņās vai pat pa vienam sasniegt vācu aizsardzības līnijas izdevās tikai nelielam skaitam latviešu karavīru. Majoram Vilim Hāzneram, kas pēc Aperāta ievainošanas pārņēma kaujas grupas atlieku komandēšanu, vēlākos gados izdevās apzināt aptuveni 60 vīrus, kam bija izdevies izdzīvot Mozuļu kaujā, kurā krita vismaz 328 karavīri, tajā skaita seši vācu un 22 latviešu virsnieki. 

Vēlāk izrādījās, ka Aperāta kaujas grupai izdevis uz diennakti aizturēt krievu uzbrukumu, tādējādi dodot iespēju salīdzinoši veiksmīgi atiet citām vācu un latviešu vienībām. Aperāts pēc nāves tika paaugstināts pulkveža pakāpē un apbalvots ar Bruņinieka pakāpes Dzelzkrustu. 

Labots: 14.09.2025. 

Avoti: Neiburgs, U. “Grēka un ienaida liesmās”. Rīga: Latvijas mediji, 2018. 216., 221-224. lpp.; Latviešu kaŗavīrs otra pasaules kaŗa laikā. 4. sēj. Red. Freivalds, O., Bērziņš, A. J., Västerås: Daugavas vanagu Centrālā valde, 1976. 222.-228. lpp.; Daugavas vanagi. Vēstnesis, Nr. 21, 1995. gada janvāris-februāris, 43. lpp.; Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 3, 2000. gads, 67.-68. lpp.; Brīvā Latvija, Nr. 30. 10.08.2002.; Brīvā Latvija, Nr. 32, 24.08.2002; LETA, 16.07.2004.

Kalna pagastā nacionālo partizānu piemiņas vieta

Kalna pagastā Jēkabpils-Aknīstes autoceļa malā. 

Atklāta 2022. gada 11. novembrī. Piemiņas zīme – Masīvs balti krāsots koka krusts, kam blakus uzstādīts informatīvais stends, - veltīta nacionālajiem partizāniem, kas krita 1945. gada 13. februārī Dimantu mežā kaujā ar čekas karaspēku. 

Piemiņas vietas izveidošanu finansiāli atbalstījusi Jēkabpils novada pašvaldība. 

Vēsturiska atkāpe. 1945. gada 13. februārī PSRS Valsts drošības ministrijas karaspēks veica operāciju ar mērķi likvidēt nacionālo partizānu vienību, kas uzturējās Dimantu mežā uzbūvētajos ziemas bunkuros. Pirms operācijas čekisti sagūstīja vairāku partizānu tuviniekus un atbalstītājus, kurus izmantoja kā ķīlniekus, cerot tādējādi piespiest partizānus padoties. 

Tomēr partizāni atteicās nolikt ieročus un uzsāka kauju, kurā astoņi no viņiem – Osvalds Mežaraups, Eduards Kaminskis, Alberts Mežaraups, Voldemārs Juris Lācis, Antons Bružiks, Jānis Britāns un vēl divi nezināmi partizāni – krita. Kaujas laikā čekisti noslepkavoja arī četrus sagrābtos ķīlniekus – Martu Mežaraupi, Juri Resni, Albertu Lāci un Pēteri Biti. 

Lielinieki kaujā zaudēja desmit kritušos, tajā skaitā vienu virsnieku, kā arī vairākus ievainotos. 

Kauja ilga līdz naktij, kad izdzīvojušajiem partizāniem tumsas aizsegā izdevās izlauzties no ielenkuma. 

Kritušos partizānus un noslepkavotos ķīlniekus lielinieki aizveda uz Aknīsti un vēlāk slepus apraka pie Aknīstes kapiem. 

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņu mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Aknīstē izveidotajos Sēlijas nacionālo partizānu brāļu kapos (sk.). 

Avoti: jekabpilslaiks.lv, 11.11.2022.; Nezināmais karš: Latviešu nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupantiem 1944-1956. Otrais papildinātais izdevums. Red.: Apine, L.; Kiršteins, A. [Rīga]: Domas spēks, [2012]. 330. lpp.

Salaspils pagastā pie Vecpelšu mājām 1. PK kritušo latviešu strēlnieku brāļu kapi

Atrodas Salaspils pagastā pie Vecpelšu mājām. GPS 56.8747,  24.4310 

1916. gadā pie toreizējām Pelšu (Pelču) mājām tika iekārtoti brāļu kapi, kuros sāka apglabāt Nāves salā jeb tā dēvētajos Ikšķiles priekštilta nocietinājumos (sk.) apglabātos 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona karavīrus. Tolaik katram kritušajam tika veidota atsevišķa kapu kopiņa, ko iezīmēja ar koka krustu, uz kura bija uzraksts ar ziņām par apbedīto. 

Pirmie 18 3. Kurzemes bataljona kritušie sākotnēji tikuši apglabāti Ikšķiles pagasta Kaparāmuru I brāļu kapos, tomēr 1926. gadā tie pārapbedīti blakus saviem cīņu biedriem pie Vecpelšiem. Taču Jāņa Hartmaņa sastādītajā kritušo sarakstā atrodami tikai septiņi pārapbedīto vārdi, un, piemēram, Jānis Lismanis izsaka pieņēmumu, ka daļa no pārapbedītajiem varētu būt citu karaspēka daļu piederīgie. Savukārt Jānis Porietis, neminot skaitu, raksta, ka Kaparāmura I brāļu kapos bijuši apbedīti arī 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karavīri. Tajā pašā laikā Porietis acīmredzami kļūdaini apgalvo, ka pārapbedīšana esot notikusi uz Ikšķiles brāļu kapiem (sk.). 

Ar karaspēka inspektora ģenerāļa Mārtiņa Peniķa pavēli 1921. gadā jūlijā izveidotā Vēsturisko kauju vietu apzīmēšanas komisija sākotnēji bija iecerējusi šajos brāļu kapos uzcelt tipveida pieminekli, kāds pagājušā gadsimta divdesmito gadu pirmajā pusē ticis uzstādīts Ikšķilē (sk.), Slokā (sk.), Ķemeros (sk.), Babītes pagastā pie Tīreļu (Antiņu) mājām (sk.) un Ķekavas pastā pie Kuģu mājām (sk.). 

Tomēr sākotnējā iecere tikusi mainīta, un 1924. gada 18. jūnijā Brāļu kapu komiteja pieņēma lēmumu celt pieminekli pēc “sevišķi izstrādāta plāna”. 1929. gada 15. augustā tika apstiprināts arhitekta Aleksandra Birzenieka izstrādātais pieminekļa mets, un septembrī sākās brāļu kapu rekonstrukcija, kuras laikā tika likvidētas atsevišķas kapu kopiņas un izveidotas četras lielas, kopīgas kapu kopas 11x7,3 metru izmērā. Ap brāļu kapu teritoriju tika uzbērts zemes valnis. 

Piemineklis atklāts 1930. gada 29. maijā. Sešus metrus augsto obelisku, kuru vainago krusts, cēlusi Oto Dambekalna firma, kas tā būvē izmantojusi Daugavas plienakmeni. Pieminekļa cokola daļā iestrādātas divas smilšakmens plāksnes. Pret ieeju vērstajā plāksnē iegravēts teksts: 

1916. G. VARONĪGĀS KAUJĀS NĀVESSALĀ
KRITUŠO 92 3. KURZEMES LATVIEŠU
STRĒLNIEKU PULKA KARAVĪRU
NEAIZMIRSTAMAI PIEMIŅAI. 

Pieminekļa aizmugurē iestrādātajā plāksnē iegravēts teksts: 

MANA TAUTA TU ILGI
DZĪVOSI
TAVI DĒLI PROT NOMIRT
SLAVENI 

Ieejas vārti un soli mūrēti no šūnakmens blokiem. 

Laika gaitā pieminekļa aizmugurē esošā smilšakmens plāksne tikusi bojāta un tā nomainīta pret granīta plāksni, kurā iekalts tas pats teksts. 

Precīzs brāļu kapos apglabāto skaits nav zināms. 

Jānis Porietis min 78 apglabātos, tostarp četrus nezināmos. 

Saskaņā ar bijušā latviešu strēlnieka Ēvalda Klēberga sastādīto sarakstu Vecpelšu brāļu kapos apglabāti 83 zināmi un deviņi nezināmi strēlnieki, kas krituši Nāves salā vai miruši no ievainojumiem netālu no Pelšiem esošajās Seleku mežsarga mājās iekārtotajā ambulancē. Tas atbilst pieminekļa plāksnē norādītajam apbedīto skaitam. 

Tajā pašā laikā Maskavas Centrālajā kara arhīvā esošajā sarakstā, kuru atradis Jānis Hartmanis, minēti 87 Ikšķiles priekštilta nocietinājumos 1916. gadā kritušo un Vecpelšu brāļu kapos apglabāto 3. Kurzemes strēlnieku bataljona strēlnieki. Vismaz divi no tiem šajā sarakstā, domājams, iekļauts kļūdaini – 1. rotas strēlnieks Teodors Konopackis apglabāts Rīgas Brāļu kapos, bet sakaru komandas strēlnieks Vasilijs Mihailovs – Rīgas Ivana vecticībnieku kapos (sk.). Savukārt Ernests Pērkons sarakstā minēts divkārt. 

Turklāt nevienā no sarakstiem nav minēti strēlnieki, kuri tikuši pārapbedīti no Kaparāmura I brāļu kapiem. 

Šobrīd pieejami dati par sekojošiem 3. Kurzemes bataljona karavīriem, kas varētu būt apglabāti Vecpelšu brāļu kapos. 

1) 3. rotas strēlnieks Didriķis Abjaters Ludviga dēls, kritis 15. maijā;

2) strēlnieks Oskars Alberts Āboliņš, kritis 25. maijā (viņa vārdu Jānis Hartmanis nav minējis Nāves salā kritušo latviešu strēlnieku kopējā sarakstā);

3) 3. rotas strēlnieks Kristaps Ādamsons Roberta dēls, 24. aprīlī miris no ievainojumiem, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

4) strēlnieks Gustavs Ādens, kritis 4. jūlijā;

5) 2. rotas jefreitors Arturs Berezinskis, kritis 4. jūlijā;

6) izlūku komandas strēlnieks Aleksandrs Bogdanovičš, kritis 3. aprīlī pie Bunčiem, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

7) 1. rotas strēlnieks Roberts Ludviķis Bogens (Bagans), 15. maijā mitis no gūtajiem ievainojumiem;

8) izlūku komandas strēlnieks Kārlis Bambis Pētera dēls, kritis 26. augustā;

9) izlūku komandas strēlnieks Andrejs Cankals, kritis naktī uz 5. jūliju pie Bunčiem;

10) 3. rotas strēlnieks Alberts Caune Jāņa d., kritis 18. aprīlī, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

11) 4. rotas strēlnieks Krišjānis Caune, 17. jūlijā miris no ievainojumiem;

12) 4. rotas strēlnieks Kārlis Celms Kristapa dēls, kritis 17. augustā;

13) 2. rotas jefreitors Fricis Cīrulis Jāņa dēls, kritis 4. jūlijā pie Bunčiem, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

14) strēlnieks Jānis Cīrulis, kritis 5. jūlijā;

15) 2. rotas strēlnieks Kristaps Cīrulis Indriķa dēls, kritis 4. jūlijā pie Bunčiem, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

16) strēlnieks Jānis Dūda, 15. augustā miris no ievainojumiem;

17) vecākais apakšvirsnieks Jānis Dambis, kritis 8. augustā;

18) 3. rotas strēlnieks Jānis Dumbra, 5. jūlijā ievainots nakts kaujā, 8. jūlijā miris;

19) izlūku komandas strēlnieks Fricis Elferts, kritis naktī uz 5. jūliju;

20) strēlnieks Jānis Ērkšķis, kritis 3. jūlijā;

21) 4. rotas strēlnieks Nikolajs Ezers Kārļa dēls, kritis 8. augustā;

22) 2. rotas strēlnieks Mārtiņš Feldmanis Friča dēls, kritis naktī uz 5. jūliju;

23) izlūku komandas strēlnieks Jānis Francis Jāņa dēls, kritis 1. augustā;

24) 2. rotas strēlnieks Kristaps Freimanis, kritis 2. aprīlī, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

25) izlūku komandas strēlnieks Pāvels Gavars Pētera dēls, kritis naktī uz 5. jūliju;

26) 4. rotas jaunākais apakšvirsnieks Alfreds Gevels (Gebels) Augusta dēls, kritis naktī uz 5. jūliju pie Bunčiem;

27) strēlnieks Dāvids Ģērmanis (Germanis), kritis 4. jūlijā;

28) 4. rotas strēlnieks Konstantīns Gražulis, kritis naktī uz 5. jūliju pie Bunčiem;

29) Jānis Griķis (Grikke) Kriša dēls, kritis 5. augustā;

30) ložmetēju komandas strēlnieks Ernests Grīnvalds Kriša dēls, kritis 8. augustā;

31) 1. rotas strēlnieks Mārtiņš Gulbis, kritis 6. jūnijā;

32) 3. rotas jaunākais apakšvirsnieks Kārlis Hausmanis, kritis 21. maijā;

33) 1. rotas strēlnieks Jānis Augusts Induļevičs Jāņa dēls, kritis 5. augustā;

34) 6. rotas strēlnieks Ignats Jakovļevs (Jakovels) Ignata dēls, kritis 23. jūnijā;

35) 6. rotas feldfēbelis Kārlis Jansons Jāņa d., kritis 13. augustā;

36) jaunākais apakšvirsnieks Ādams Kadiķis, kritis 8. augustā;

37) 5. rotas strēlnieks Ernests Kārkliņš Kristapa dēls, kritis 8. augustā;

38) 5. rotas strēlnieks Alfreds Karlsons, kritis 23. jūnijā;

39) 4. rotas strēlnieks Teodors Kauliņš, kritis 4. jūlijā;

40) izlūku komandas jefreitors Eduards Kernovs (Kerno), kritis 2. aprīlī, pārapbedīts no Kaparāmura I brāļu kapiem;

41) strēlnieks Vikentijs Klušs Osipa dēls, kritis 21. augustā;

42) 1. rotas strēlnieks Kārlis Kļaviņš, 16. maijā miris no ievainojumiem;

43) strēlnieks Antons Kovaļskis, kritis 5. jūlijā (viņa vārdu Jānis Hartmanis nav minējis Nāves salā kritušo latviešu strēlnieku kopējā sarakstā, atrodams vienīgi Jāņa Porieša sarakstā);

44) 5. rotas strēlnieks Kirils (Kārlis) Krēgers, kritis 2. jūlijā;

45) 2. rotas strēlnieks Vilis Kurcenbaums, kritis 3. jūlijā;

46) izlūku komandas strēlnieks Eduards Kuške, kritis 9. jūlijā;

47) strēlnieks Lagzdiņš Pēteris, kritis 4. jūlijā;

48) 3. rotas strēlnieks Jānis Langserds Indriķa dēls, 24. augustā miris no ievainojumiem;

49) 2. rotas strēlnieks Eduards Līķis, 16. jūnijā noslīcis, bataljonam atrodoties rezervē;

50) strēlnieks Jānis Maziņais, kritis 28. jūnijā;

51) izlūku komandas strēlnieks Alberts Mežītis, kritis naktī uz 5. jūliju;

52) strēlnieks Miķelis Mosteika (Mihails Mosteiko), kritis 8. augustā;

53) strēlnieks Kristaps Muižnieks, kritis 4. jūlijā;

54) strēlnieks Nikolajs Nipkens, kritis 4. jūlijā;

55) strēlnieks Fridrihs Nobreits Hermaņa dēls, kritis 8. augustā;

56) strēlnieks Ernsts (Ernests) Ozoliņš, kritis 6. augustā;

57) strēlnieks Fricis Ozoliņš, kritis 15. aprīlī;

58) strēlnieks Pēteris Ozoliņš, kritis 11. jūlijā;

59) vecākais apakšvirsnieks Fricis Paegle, 6. jūlijā miris no ievainojumiem;

60) strēlnieks Ernests Pērkons, kritis 24. maijā;

61) strēlnieks Osips (Jāzeps) Poikāns, kritis 8. augustā;

62) strēlnieks Roberts Priekulis, kritis 14. jūlijā;

63) strēlnieks Jānis Pučka, kritis 5. jūlijā;

64) strēlnieks Kristaps Puķudārzs, kritis 4. jūlijā;

65) strēlnieks Osips (Jāzeps) Rapša (Paiša), kritis 29. jūlijā;

66) 2. rotas strēlnieks Jēkabs Reiss Kārļa dēls, kritis naktī uz 5. jūlijā;

67) izlūku komandas strēlnieks Julians Rubļevskis, kritis 10. jūlijā;

68) 6. rotas strēlnieks Jāzeps (Josifs) Rudovičs, kritis naktī uz 5. jūliju;

69) strēlnieks Jānis Salda (Saļda), kritis 27. jūnijā;

70) 6. rotas strēlnieks Jānis (Johans) Sīruss, kritis naktī uz 5. jūliju (viņa vārdu Jānis Hartmanis nav minējis Nāves salā kritušo latviešu strēlnieku kopējā sarakstā);

71) strēlnieks Aleksandrs Stepanovs, kritis 13. jūlijā;

72) 2. rotas strēlnieks Pēteris Stūrītis, kritis 22. maijā;

73) strēlnieks Alberts Strazdiņš, kritis 25. maijā (viņa vārdu Jānis Hartmanis nav minējis Nāves salā kritušo latviešu strēlnieku kopējā sarakstā);

74) strēlnieks Eduards Šilinskis, 14. jūlijā miris no ievainojumiem;

75) strēlnieks Jānis Štempels, kritis 24. maijā;

76) strēlnieks Pēteris Šulmeistars Dāvja dēls, kritis 18. augustā;

77) 1. rotas strēlnieks Jēkabs Tauris, kritis 27. augustā;

78) izlūku komandas strēlnieks Miķelis Treibluts, kritis naktī uz 5. jūliju;

79) 2. rotas strēlnieks Fricis Tupētājs, kritis naktī uz 5. jūliju;

80) strēlnieks Jānis (Donats) Uzoliņš (Izoliņš), kritis 16. maijā;

81) strēlnieks Ernests Vadzītis (Vadziņš), kritis 2. jūlijā;

82) strēlnieks Vilis (Vasilijs) Vāgners, kritis 4. jūlijā;

83) strēlnieks Fricis Valdenšteins, kritis 4. jūlijā;

84) strēlnieks Vilis Valters, 23. jūnijā miris no ievainojumiem;

85) strēlnieks Vilis Valters, kritis 16. jūlijā;

86) strēlnieks Eduards Vavinskis, kritis 5. maijā (viņa vārdu Jānis Hartmanis nav minējis Nāves salā kritušo latviešu strēlnieku kopējā sarakstā);

87) jefreitors Aleksandrs Vasiļjevs, kritis 4. jūlijā;

88) strēlnieks Jānis Vējups, kritis 4. jūlijā;

89) strēlnieks Juris Vīngalds (Vingolds, Vīnholds), kritis 26. jūnijā;

90) jaunākais apakšvirsnieks Pēteris Zariņš, kritis 4. jūlijā;

91) jefreitors Kārlis Zandmanis (Zautmanis), 6. jūlijā miris no ievainojumiem;

92) jefreitors Mārtiņš Zauers, kritis 27. augustā;

93) strēlnieks Vladimirs Zubrickis, kritis 4. jūlijā;

94) strēlnieks Augusts Jānis Žagars, kritis 27. jūnijā. 

Tādējādi secināms, ka Vecpelšu brāļu kapos apglabāts lielāks skaits kritušo, nekā norādīts uz pieminekļa. Jāņem vērā, ka te apbedīti arī nezināmie karavīri, starp kuriem ir vismaz 11 no tiem, kas pārapbedīti no Kaparāmura I brāļu kapiem. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 301.-302. lpp.; Porietis, J. Strēlnieki Nāves salā: Latviešu strēlnieku leģendāro cīņu piemiņai. Rīga: Erva, 1937, 89., 142.143. lpp.; Hartmanis J. Latviešu strēlnieki Nāves salā 1916. Rīga: Ķekavas novada pašvaldība, 2014. 90.-95. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 174, 05.08.1924.; Nr. 153, 15.07.1926.; Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku saraksts 1915–1917.

Rīgas Ivana vecticībnieku kapos 1. PK kritušā latviešu strēlnieka Vasilija Mihailova individuāls apbedījums

Atrodas Rīgas Ivana (Jāņa) pareizticīgo un vecticībnieku kapos Kalna ielā 19. 

Apbedīts 1916. gada 1. augustā Nāves salā (sk.) kritušais 3. Kurzemes strēlnieku bataljona sakaru komandas strēlnieks Vasilijs Mihailovs. Par apbedījuma stāvokli ziņu pagaidām nav.

Papildināts: 02.11.2022.

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 250. lpp.; Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku saraksts 1915–1917.

Daugmales pagastā Nāves salā piemineklis 1. PK kritušajiem latviešu strēlniekiem

Atrodas Daugmales pagastā Nāves salā. GPS 56.83620, 24.43754 

1921. gada 15. jūlijā ar karaspēka inspektora vietas izpildītāja ģenerāļa Mārtiņa Peniķa pavēli Nr.16. tika izveidota Vēsturisko kauju vietu atzīmēšanas komisija, par kuras priekšsēdētāju tika iecelts pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Jānis Francis (sk.). Jau tajā pašā dienā notika pirmā komisijas sēde, kurā cita starpā par vienu no vēsturiskajām kauju vietām tika atzīta Nāves sala. Turklāt pēc 28. jūlijā notikušā izbraukuma uz Ikšķiles apkārtni komisija tieši Nāves salu, kur atradušies tā dēvētie Ikšķiles priekštilta nocietinājumi, izraudzīja par pirmo kauju vietu, kuru iezīmēt ar pieminekli. 

Zīmīgi, ka pulkvedis Francis savulaik komandējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu, kas piedalījies kaujās Nāves salā, un pats 1915. gada 15. jūnijā ticis tur smagi ievainots. Komisijas sastāvā bija arī pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Jānis Kalniņš, kas savukārt komandējis otru latvieši strēlnieku vienību, kas cīnījusies Ikšķiles priekštilta nocietinājumos, – 3. Kurzemes bataljonu. 

Tomēr komisija lēma iztikt bez pieminekļa metu konkursa izsludināšanas, jo iepriekšējo konkursu pieredze esot apliecinājusi, ka “tiek iesniegts maz vērtīgu darbu”. Turklāt “komisija nevēlējās tūliņ pašā darba sākumā padarīt to par kritikas objektu.” 

Tāpēc pulkvedis Francis ar piedāvājumu izstrādāt Nāves salā iecerētā pieminekļa metu vērsās pie arhitekta Eižena Laubes, kurš piekrita to veikt bez atlīdzības un jau 1921. gada beigās iesniedza pirmās skices. 

Tomēr piedāvājums obeliska augšdaļā novietot iegarenu lielgabala lodi tika atzīts par “nepiemērotu kopējam stilam”, un projektu nācās pārstrādāt. Pieminekļu valdei iesniegtajā grozītajā metā Laube piedāvāja obeliska augšdaļu veidot smailu, taču arhitekti Pēteris Feders un Pauls Kundziņš ieteica izmainīt arī šo ieceri, un trešajā, galīgajā pieminekļa metā, ko 1924. gada 4. februārī apstiprināja kara ministrs Fricis Birkenšteins, bija paredzēts tagad dabā redzamais nošķeltais obelisks, kuru vainago adatveidīga metāla smaile. 

Tā paša gada pavasarī Kara būvniecības pārvalde izstrādāja pieminekļa celtniecības dokumentāciju. Pēc tam, kad projektu bija apstiprinājusi Valsts kontrole, inženiera kapteiņa Eduarda Tomsona uzraudzībā tika uzsākti būvdarbi, kurus pabeidza divu mēnešu laikā. Tos veica Kara būvniecības pārvalde, piesaistot dažus privātos uzņēmējus. Darbu vadītājs bija ikšķilietis Juris Dalbiņš. 

Piemineklis atklāts 1924. gada 27. jūlijā. Tas ir 14 metrus augsts dzelzsbetona obelisks, ko vainago metāla smaile, pie kuras piestiprinātas trīs zeltītas zvaigznes. Trīs metrus augstajā pieminekļa cokola daļā ierīkota tukša telpa, kurā bija paredzēts izvietot kara relikvijas. Uz relikviju telpu ved masīvas ozolkoka durvis, kas ierīkotas pret Daugavu vērstajā pieminekļa priekšpusē. Virs tām pie obeliska piestiprināts čugunā darināts Latvijas armijas formastērpa cepures kokardes jeb tā dēvētās saulītes atveidojums. Pieminekļa aizmugurē cokola augšdaļā dzelzsbetonā izveidotas atveres, kas viedo krusta zīmi un vienlaikus kalpo kā lodziņi relikviju telpas apgaismošanai. Savukārt pieminekļa sānos iestrādātas čugunā darinātas piemiņas plāksnes. Kreisajā (austrumu) pusē esošajā plāksnē bija atliets teksts: 

TĒVUZEMES
MĪLESTĪBU
PIRMĀ
VIETĀ
STĀDĪJĀT,
LATVJU
DĒLU
VARONĪBU
VISĀM
TAUTĀM
RĀDĪJĀT 

Labajā (rietumu) pusē novietotajā plāksnē atliets teksts: 

MŪŽAM
NEAIZMIRSTAMAI
NĀVESSALAS
CĪNĪTĀJU
II RĪGAS UN
III KURZEMES
LATVIEŠU
STRĒLNIEKU
PULKU
VAROŅU
PIEMIŅAI
1916. 

Piemineklis uzstādīts uz granīta pamatnes, kas veidota kā trīs pakāpieni. 

Uz pieminekli no Daugavas puses ved 4,3 metrus platas kāpnes, kas sastāv no diviem posmiem, katrā no kuriem ir septiņi pakāpieni. 

Pieminekļa celtniecība izmaksājusi nepilnus 500 000 rubļu (10 000 latu), kas segti no Kara ministrijas līdzekļiem. 

Aptuveni 300 metrus uz ziemeļaustrumiem no pieminekļa bija apbedīts kāds nezināms strēlnieks. Jānis Hartmanis uzskata, ka tas, iespējams bijis 1916. gada 8. aprīlī nocietinājumu izbūves laikā kritušā strēlnieka Jāņa Rozes kaps, jo viņš esot apbedīts netālu no kādreizējās Līves muižas. Tomēr tajā pašā laikā skaitās, ka R. Roze apbedīts kopā ar citiem bataljona kritušajiem karavīriem Ikšķiles brāļu kapos (sk.).

1930. gadā uz kapa novietota piemiņas zīme, kurā zem krusta zīmes iekalts teksts: 

MIRAT,
LAI DZĪVOTU.
1915-1917.
NĀVESSALAS
SKAUTI. 

Abpus piemiņas zīmei bija novietotas artilērijas šāviņu čaulas, bet tās pakājē – piemiņas plāksne ar tekstu: 

NEZINAMAIS
STRELNIEKS
NAVESSALAS SKAUTI
22.VI.1930. 

Pirms šīs kapavietas appludināšanas Rīgas HES būvniecības rezultātā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados nezināmā karavīra pīšļi tikuši pārapbedīti latviešu strēlnieku brāļu kapos pie Ķekavas pagasta Trušeļiem (sk.). Uz turieni pārvests arī kapakmens, taču drīz vien tas nozudis.

1933. gada 14. maijā Meža dienas ietvaros notikusi pieminekļa teritorijas labiekārtošana, stādot ap to dzīvžogu. No Daugavas puses iestādītas akācijas, bet no trim pārējām pusēm – eglītes. Nāves salas apzaļumošanas darbi Meža dienās turpinājās arī turpmākajos gados, bet 1937. gadā ar kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža rīkojumu tika izveidota Nāves salas izdaiļošanas komisija, par kuras priekšsēdētāju tika iecelts Kara ministrijas Apgādes pārvaldes Būvniecības daļas priekšnieks un arhitekts pulkvedi Artūrs Galindoms. Pēc Komisijas pasūtījuma Rīgas dārzu direktors Andrejs Zeidaks izstrādāja Nāves salas izdaiļošanas plānu, un 1938. gada aprīļa beigās sākās plānveidīgas Nāves salas pieminekļa apkārtnes izbūve un apstādījumu izveide. 

Laikā no 1936. līdz 1937. gadam Nāves salā tika uzceltas latviešu strēlnieku muzeja ēkas – dzīvojamā māja, saimniecības ēka un klēts. Muzeja ēkas, kuras bija paredzēts izmantot arī tūristu mītnes izvietošanai un saimniecības vajadzībām, pēc arhitekta pulkveža Galindoma meta guļbūves tehnikā un ar niedru jumtiem cēlusi Kara ministrijas Būvniecības daļa. Būvdarbus vadīja arhitekts Roberts Legzdiņš. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, pieminekļa sānos esošās piemiņas plāksnes tikušas sadauzītas, taču vēlāk to vietā uzstādītas nedaudz mazākas kaparā darinātas plāksnes ar to pašu tekstu. 

1965. gada 21. jūnijā Muzeja dzīvojamajā ēkā iespēra zibens un tā nodega. Pērējās ēkas tika nojauktas pirms Rīgas HES ūdenskrātuves uzpludināšanas. 

Sākoties atmodai, 1987. gadā tā dēvētās LPSR Kultūras ministrijas Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padome veikusi pieminekļa apsekošanu, un saskaņā ar 26. jūnijā sastādīto aktu konstatēts, ka “pieminekļa pamatne vairākās vietās stipri saplaisājusi; piemineklis, sevišķi augšējā daļā, stipri apsūnojis; metāla smaile bojāta; iekšējā telpa nav noslēdzama un tiek pielūžņota”. 

Tiek uzsākti restaurācijas darbi, ko veic toreizējā Daugavas ūdenskrātuvju ekspluatācijas pārvalde tās galvenā inženiera Arvja Popes vadībā. Pieminekļa restaurācija, kuras laikā atjauno arī trīs zvaigznes tā smailē un bojātās piemiņas plāksnes, tiek pabeigta 1988. gadā. 

Restaurācija izmaksāja 16 000 rubļu, ko ziedoja Daugavas ūdenskrātuvju ekspluatācijas pārvalde. 

Restaurētais piemineklis tika svinīgi atklāts 1988. gada 30. aprīlī, kad Latvijas Kultūras fonda talku centrs Vello Remerta vadībā organizēja Nāves salas sakopšanas talku. Todien piemineklī tika iemūrēta arī kapsula ar veltījumu nākamajām paaudzēm. 

Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kapara piemiņas plāksnes 1994. gada pavasarī pazuda. Domājams, tās krita par upuri krāsaino metālu zagļiem. To vietā atkal izgatavotas jaunas plāksnes, šoreiz tās darinot granītā. 

Nāves sala ar 1998. gada 29. oktobra rīkojumu iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes vēstures piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 91).

Vēsturiska atkāpe. 1916. gadā Nāves salā jeb tā dēvētajos Ikšķiles priekštilta nocietinājumos līdz ar citām Krievijas karaspēka daļām pārmaiņus atradās 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons. 

2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons Nāves salā zaudēja 43 kritušus un no ievainojumiem mirušus strēlnieku. Vismaz 32 no tiem apbedīti brāļu kapos Ikšķiles luterāņu kapsētā (sk.). Savukārt vismaz četri no ievainojumiem mirušie – jefreitors Jānis Birons, strēlnieks Jāzeps Radželis, strēlnieks Augusts Spāre (Spars) un strēlnieks Kārlis Upe – apglabāti Rīgas Brāļu kapos. Vēl pa vienam kritušajam strēlniekam apglabāti karalauka kapsētās. Pie Tīnūžu muižas apglabāts 2. Kurzemes bataljona 2. rotas strēlnieks Staņislavs Bandžus Mārtiņa dēls, kas no 1. maijā gūtajiem ievainojumiem nākamajā dienā miris. Apbedījums mūsdienās nav atrodams. Savukārt pie Līves muižas, iespējams, apglabāts 2. Rīgas bataljona strēlnieks Jānis Roze, kas kritis 8. aprīlī nocietinājumu izbūves laikā, lai gan vienlaikus skaitās, ka viņš apglabāts Ikšķilē (sk.). 

Savukārt 3. Kurzemes latvieši strēlnieku bataljons Nāves salā zaudējis vismaz 107 vīrus. Saskaņā ar Jāni Hartmani 97 no tiem apglabāti brāļu kapos pie Vecpelšu mājām (sk.). Tajā pašā laikā paša Hartmaņa sastādītājā Nāves salā kritušo sarakstā minēti vismaz 14 bataljona karavīri, kas miruši no ievainojumiem Apvienotajā latviešu strēlnieku lazaretē un apbedīti Rīgas Brāļu kapos - strēlnieks Aleksandrs Bodnieks, strēlnieks Jānis Budovics (Budvigs), Jānis Gailis, strēlnieks Augusts Grīnbergs, strēlnieks Jānis Kalnbergs, strēlnieks Juris (Georgs) Karlsons, strēlnieks kauliņš Ansis (Klaustiņš Roberts Ansis), strēlnieks Teodors (Zigfrīds) Konopackis, strēlnieks Roberts Krastiņš, strēlnieks Kārlis Krūmiņš, strēlnieks Atis (Otto) Kuperšmits, strēlnieks Fricis Pikmanis, strēlnieks Kristaps Rudzaks (Rucaks) un strēlnieks Jānis Veihs. Tiesa, četrus no viņiem neizdevās atrast Rīgas Brāļu kapu apbedījumu datu bāzē. 

Turklāt Rīgas Ivana vecticībnieku kapos apbedīts 3. Kurzemes bataljona strēlnieks Vasilijs Mihailovs (sk.). 

Pirmie 18 bataljona kritušie sākotnēji tikuši apglabāti Ikšķiles pagasta Kaparāmuru I brāļu kapos, taču 1926. gadā tie pārapbedīti blakus saviem cīņu biedriem pie Vecpelšiem. Taču Hartmaņa sastādītajā kritušo sarakstā atrodami tikai septiņi pārapbedīto vārdi, un, piemēram, Jānis Lismanis izsaka pieņēmumu, ka daļa no pārapbedītajiem varētu būt citu karaspēka vienību piederīgie. 

Vēl trīs kritušos, kas minēti Hartmaņa sastādītajā sarakstā, - Eduardu Anškinu, Kārli Rikiti, Jāni Zaru un Mārtiņu Žagaru – neizdevās identificēt. 

Labots un papildināts: 03.11.2022. 

Avoti: Lismanis, J. 1915-1920. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas. Rīga: NIMS, 1999. 270.-272. lpp.; Likerts, V. Brīvības un kritušo pieminekļi 1920.–1938. Rīga: Autora izdevums, 1938. 57.-59. lpp.; Hartmanis J. Latviešu strēlnieki Nāves salā 1916. Rīga: Ķekavas novada pašvaldība, 2014. 83.-95. lpp.; Latvijas Kareivis, Nr. 167, 27.07.1924.; Nr. 168, 29.07.1924.; Nr. 174, 05.08.1924.; Nr. 153, 15.07.1926.; Latviešu Strēlnieks, Nr. 17, 1938/39. gads, 30.-32. lpp.; Tehniskais Apskats, Nr. 94, 1982. gads, 20.-21. lpp.; Padomju Jaunatne, Nr. 89, 09.05.1988.; Neatkarīgā Cīņa, Nr. 156, 09.07.1994.; Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku saraksts 1915–1917.

Tilžas pagastā Grīvas mežu masīvā nacionālo partizānu apmetne “Purvsaliņas”

Atrodas Tilžas pagastā Grīvas mežu masīvā. GPS 56.863456, 27.481148 

Ir saglabājušās atsevišķu bunkuru vietas. Pie kādreizējās apmetnes atrodas arī Stompaku kaujā (sk.) kritušā nacionālā partizāna Staņislava Ločmeļa (“Dūzes”) apbedījuma vieta, kura bijusi iezīmēta ar neapstrādāta koka krustu, uz kura informācija par apglabāto uzrakstīta ar melnu flomāsteru. Par pašreizējo apbedījuma vietas stāvokli informācijas pagaidām nav. 

Avoti: Ločmele, K. (Ne)izstāstītā vēsture: Skola. Mājas. Atmiņa. Rīga: LU SZF SPPI, 2001. 38. lpp.; militaryheritagetourism.info/lv.

Kokneses pagasta Atradzes kapos LKOK Jāņa Zalviņa individuāls apbedījums

Atrodas Kokneses pagasta Atradzes kapos. GPS 56.652476, 25.386829 

Dzimtas kapos apglabāts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis (Žanis) Zalviņš. Pie kapa tuvinieku uzstādīta pelēkā granītā darināta neregulāras formas kopīga piemiņas plāksne, kurā iekalts teksts: 

ZALVIŅŠ
JĀNIS 1894 – 1975
MILDA 1917 – 1977
ANDREJS 1943 – 2004 

Vēsturiska atkāpe. Jānis (Žanis) Zalviņš dzimis 1894. gada 4. decembrī toreizējā Mēmeles pagastā. Draudzes skolas izglītība. Zemkopis Mazzalves pagastā. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gadā iesaukts Krievijas armijā, dienējis 322. Seļigaļičas kājnieku pulkā. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 9. oktobrī, 7. Siguldas kājnieku pulka sastāvā piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

Pavēlē par apbalvošanu ar Lāčplēša Kara ordeni teikts, ka 1919. gada 16. oktobrī Bolderājas apkaimē izlūkgājienā kaprālis Zalviņš “pielavījās ienaidnieka postenim un sagūstīja gan to, gan vēl 7 pretinieka kareivjus ar visiem ieročiem, tā pārraudams bermontiešu aizsarglīniju un veicinādams mūsējo turpmāko uzbrukumu”. 

Atvaļināts 1921. gada 27. februārī. Dzīvojis Bebru pagastā, mežsargs Kokneses virsmežniecības Bebru iecirkņa Slapsiles apgaitā. 

Sākoties atkārtotajai komunistiskajai okupācijai, 1945. gadā apcietināts, notiesāts. Atradies ieslodzījumā koncentrācijas nometnēs Krievijas Arhangeļskas un Karagandas apgabalos. 1956. gadā atbrīvots, dzīvojis kopā ar 1949. gadā izsūtīto ģimeni Tomskas apgabalā. 1958. gadā atgriezies Latvijā. Dzīvojis toreizējā Jēkabpils rajona Lones ciemā, būvdarbu vadītājs tā dēvētā Lones sovhoza būvbrigādē. Mūža nogalē pensionārs, dzīvojis Kokneses pagastā. Miris 1975. gada 20. jūnijā. 

Zalviņa vārds iekalts arī Koknesē uzstādītajā piemiņas stēlā ar kādreizējo novadu saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (sk.), kā arī Ērberģē uzstādītajā stēlā Mazzalves pagastā dzimušajiem LKOK (sk.). 

Avoti: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Red.: Atēna, I. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 576. lpp.; Cemety.lv.